RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Šodienas cilvēks un izglītības gaisma

Tatjana Druka, Tukuma rajona skolu valdes priekšsēdētāja:

"Kurā virzienā patlaban tiecas latviešu griba - materiālo ērtību vai garīgo vērtību virzienā?"

(E.Brastiņš "Kultūras avoti")

Ikviens kā svarīgāko sabiedrības un indivīda attīstībā noteicošo faktoru minam izglītību. Dažādu līmeņu deputātu darbības programmās ir apgalvots, ka "izglītībai ir jābūt stratēģiskajai prioritātei".

Izglītības sistēmu valsts veido tā, lai tā nodrošinātu izglītības mērķu sasniegšanu. Bet, vēsturiskajiem laikmetiem mainoties, mainās arī izglītības mērķi. Nu mēs izglītības mērķus esam veikli izmainījuši. Ikkatrs pedagogs zina, ka pēc tam seko līdzekļi un tad ir rezultāts.

Kā palika ar līdzekļiem, un kas būs ar rezultātu? Citēju: "Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis, ierobežotie izejvielu un enerģētiskie resursi nosaka to, ka galvenie faktori Latvijas konkurētspējai Eiropas un pasaules politiskajā un ekonomiskajā dzīvē ir un būs labi izglītoti un kvalificēti iedzīvotāji, kā arī intelektuāli ietilpīga tautsaimniecība."

Tātad intelektuāli pārsātināti, bet garīgi nabagi.

Izglītības principu nozīme ir divējāda: tie ir principi, uz kuriem jābalstās izglītības sistēmas darbībai, bet vienlaikus arī principi, kuri izglītības procesā jāpieņem par saviem tiem, kas izglītojas.

Tātad pirmais jautājums: kā panākt, lai mūsu skolas tiešām strādātu atbilstīgi šiem principiem? Nākamie jautājumi - kad to varam sasniegt, un kā pierādīt, ka tas ir sasniegts?

Pārmaiņas izglītībā ir atkarīgas no tā, ko domā un dara skolotājs, no skolotāju garīgā potenciāla. Runājot par humānu skolu, skaidrībai jābūt nostādnē "mērķis - līdzeklis - rezultāts", jo prioritāte šeit būtu nevis materiālās bāzes pielāgošanā humānās skolas pamatidejai, bet gan skolotāju garīgo līdzekļu kopumam. Visos laikos esam dziedājuši "Gaismas pili", mācījāmies arī Raini un Blaumani, tātad skolotāja darbības garīgo līdzekļu pamats ir.

Katra skolotāja rīcībā ir arī viņa humāno līdzekļu arsenāls, bet vai viņš pats to apzinās, grib apzināt un, praktiski darbojoties, attīstīt šos līdzekļus? Vai viņš spēj aizdomāties, risinot finansiālās problēmas, arī par garīgām lietām?

Jūlijs Aleksandrs Students ir teicis tā: "...mūsu pārliecība ir tā, ka... cilvēks nonāk materiālās dzīves sabrukumā tad, ja viņš pirms tam sabrūk garīgi... kur lielajā cilvēku vairumā iestājās tīri egoistiskas dziņas, agri vai vēlu jānāk posta laikam... Kā līdzēt? Jādod vārds pedagoģijai un jārunā šā: ja matērija nekad cilvēku nav cēlusi uz augšu un darījusi laimīgu, par to liecina tagadējais posta stāvoklis visās zemēs, jāstiprina gars."

Izglītības kvalitāte ir atkarīga no vairāk vai mazāk veiksmīgas izglītības iestādes un tajā strādājošo pedagogu darbības. Šobrīd lielākā daļa skolu atrodas pašvaldību pārziņā, bet attiecīgās izglītības pakāpes beigās skolēniem izsniedz dokumentu, kas apliecina valsts noteiktu prasību apguvi.

Tātad valstij ne tikai jāizstrādā un jāīsteno vienota izglītības kvalitātes sistēma, bet arī jānošķir kompetence un atbildība starp valsti, pašvaldībām un skolu izglītības kvalitātes nodrošināšanu, t.i.:

- Izglītības un zinātnes ministrijai - normatīvo dokumentu izstrāde, izglītības rezultāta novērtēšana un kontrole;

- pašvaldībām - iespējas un finanses;

- skolām - kā sasniegt izglītības mērķus.

Kaut arī notiek izglītības standartu ieviešana, izmaiņas mācību struktūrā ir niecīgas. Kopējā mācību slodze, lai izpildītu standarta prasības, nav zinātniski pamatota. Intelektuālas pārslodzes apstākļos skolēni nokļūst virspusējības un vienaldzības lamatās. Viņi ir intelektuāli pārsātināti, bet viņiem draud emocionālais analfabētisms. Sabiedrībai, bet it īpaši pašam cilvēkam, - ir svarīgi, vai ir ierosināta tālākā attīstība, radīta tās turpināšanas nepieciešamība. Izglītība nav vis kaut kas gatavs, vienreiz sasniedzams un izmērāms, bet gan process, kurš, pareizi ierosināts, var ilgt visu mūžu kā savdabīgs domāšanas un rīcības veidu dzīves stils.

Latvijas izglītības pašreizējā stāvokļa raksturīgākā iezīme - izglītības reforma, kuras centrā ir autoritāras unificētas izglītības sistēmas aizstāšana ar sistēmu, kas spētu nodrošināt apstākļus cilvēka garīgo, fizisko un profesionālo spēju attīstībai. Taču reformas gaitā dominē fragmentārisms, bezsistēmiskums un subjektīvisms. Rietumu pieredzes ieviešana Latvijas skolu sistēmā ne vienmēr balstās uz pietiekami pamatotām zinātniskām prognozēm. Izglītības attīstībai nepieciešama skaidra un relatīvi stabila ilgtermiņa izglītības nacionālā programma un tai atbilstoša likumdošana. Īslaicīgas programmas nespēs pasargāt no spontānām izglītības reformām, kuras apgrūtina normālu darbu.

Ekonomiskā nestabilitāte valstī nostāda izglītību izdzīvošanas, elementāras pašsaglabāšanas apstākļos, kas nedod iespēju pietiekami konkrēti prognozēt nākotnes situāciju, uz kuras optimizēšanu jātiecas izglītībai.

Ne politiskie, ne ekonomiskie faktori nedrīkst noteikt izglītības attīstību, jo tai jāattīstās apsteidzoši, rēķinoties ar vēlamā rezultāta sasniegšanu pēc 10 - 15 gadiem, nevis jāpārvēršas par trūkumu labošanas un dekompensācijas mehānismu vien.

Izglītības reformas nepieciešamību bieži vien motivē ar to, ka jāuzlabo skolēnu zināšanu kvalitāte, bet pati reforma vienmēr vērsta uz izmaiņām pedagoģiskajā darbībā. Otru reizi gadu simtenī Latvijas tauta pārdzīvo atdzimšanu, tā var veidot nacionālu izglītības teoriju, bet var arī sagraut līdz šim saglābto un saturīgo. Latvijas pedagogi var veidot savu skolu. Jaunu izglītības teoriju prasa pati dzīve. Izglītības norišu centrā ir nostājies cilvēks kā personība. Tātad viss mācību darbs veidojams skolēna interesēs.

Pēdējos gados, runājot par skolotāju profesionālu darbu un arī par jauno skolotāju sagatavošanu, mēs bieži lietojam jēdzienus "demokratizēt", "humanizēt", "pārveidot", "izmainīt". Vārdos to ir vieglāk izdarīt, bet, tikko nonākam pie darbiem, tā atklājas iepriekšējos gados pastāvošo attiecību ietekme.

Praktiskajā rīcībā un domāšanā izpaužas orientācija uz instrukciju "no augšas", uz pakļaušanos un paklausību, uz stingru kontroli un nepieciešamību pēc paraugiem.

Katrs no mums reiz ir bijis šādas izvēles priekšā: vai nu droša pakļaušanās un bezdomu eksistence, vai arī aktivitāte un brīvība, kuras nasta ir atbildīga, bet nepieciešama. Vairākums izvēlas pirmo ceļu, jo mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā milzīga loma ir tādām anonīmām autoritātēm kā sabiedriskā doma, veselais saprāts, zinātne, normalitāte, - tās prasa vienīgi pašsaprotamo. Par ideālu mūsdienās ir kļuvis dzīvot un domāt, nepieskaroties garīguma kategorijām. Emocionalitāte ir kļuvusi par nestabilitātes sinonīmu. Pieņemot šo standartu, cilvēks sevi apzog, viņa domāšana kļūst nabadzīgāka. Lai palīdzētu sev šajā situācijā, uz dzīvi jāraugās nevis kā uz tirgu vai maratonskrējienu, bet kā uz nepārtrauktu radoša darba procesu, kuru varam veidot mēs paši, saglabājot savu identitāti mainīgajā sociālajā kontekstā. Attīstītas tehnoloģijas laikmetā daudz kas kļūst neīsts. Cilvēku labestīga interese citam par citu aizvien vairāk izsīkst, bet konflikts kļūst par visizplatītāko cilvēcisko kontaktu veidu un sāk pretendēt uz humanitātes vietu.

Vairākos pirmskara latviešu pedagogu darbos izteikta visai mūsdienīga atziņa: mācībās jārada apstākļi, kas sekmē skolēna prāta, jūtu, gribas un fantāzijas attīstību. Šī atziņa ievērojama gan izglītības satura izstrādē, gan mācību rakstura noteikšanā, gan mācību līdzekļu izvēlē, prātā paturot galamērķi - brīvas, darbīgas, radošas, tikumiskas personības veidošanos.

Minētās atziņas ir aktuālas, ja runājam par jauna tipa skolu. Pirmie vārdi, ar kuriem jāsāk sarunas par skolas attīstību pie mums, ir pārmaiņu teorija, kur tieši uzsvērtu skolas pārmaiņu procesa savstarpējo atkarību no cilvēka lomas būtiskām pārmaiņām sabiedrībā. Šāda pārmaiņu teorija vēl tikai top, un tās tapšanā lieti var noderēt vairāku Rietumeiropas valstu - Norvēģijas, Beļģijas, Anglijas, Dānijas, kā arī Kanādas un ASV - izglītības sistēmas pārmaiņu pieredzes pamatideju radoša apguve un Latvijas pedagogu pieredze šajā jomā, saglabājot latviešu paaudzēm raksturīgo kultūrvidi. Dažādās auditorijās dzirdami iebildumi pret mūsu skolās jau padarītā darba vērtējumiem. Lai patiesi virzītos uz priekšu kā humānas skolas veidotājiem, mums ļoti labi jāapzina mūsu iepriekšējās skolas stiprās un vājās puses, arī tās šīs "vecās skolas" stiprās puses. Labi jāapzina, kādas ir būtiskās atšķirības starp to skolu, kura bija, un to, kurai jātop. Nav tāda visvarena, mistiska, skolai pāri stāvoša spēka, kas nodrošinātu mūsu skolas pārtapšanu par humānu skolu. Vien pašu gribēšana un rīcība. Pamats tam - domas un praktiskās darbības vienotība. Pārmaiņu objekts ir skola, kā savdabīga kompleksa institūcija, un skola kļūst par īpašu organismu ne jau nejaušības dēļ, ne jau tādēļ, ka tā administratīvi nodibināta, ka kāds tajā kļuvis par direktoru, citi par skolotājiem, bet gan tādēļ, ka skola par tādu īpašu organismu mērķtiecīgi un apzināti tiek veidota un par tādu pašorganizējas.

Valsts izglītības politiku var sadalīt trīs daļās:

- izglītības mērķu politika;

- izglītības struktūrpolitika;

- izglītības satura politika.

Izglītības mērķu politika ir saistīta ar valsts ilgtermiņa ekonomiskās un sociālās attīstības stratēģiju un prioritātēm.

Struktūrpolitika nosaka, cik un kādas mācību vietas ir katrā no izglītības sistēmas pakāpēm un veidiem. Obligātās pamatizglītības pakāpē valstij jānodrošina tik daudz mācību vietu, cik ir bērnu šajā vecumā. Struktūrpolitika nosaka arī katras mācību iestādes kvalitāti. Tas nozīmē - cik lielus resursus valsts prognozē ieguldīt kvalitatīvi jaunā skolotāju sagatavošanas sistēmā, mācību vietu aprīkojuma atjaunošanā (mācību līdzekļi, grāmatas), mācību vietu pieejamībā (transports, internāti, kopmītnes, kapitālieguldījumi mācību iestāžu tīkla izvietojuma optimizācijai, mācību maksa un tās atvieglojumi neobligātajās izglītības pakāpēs). Struktūrpolitikā ietilpst arī skolotāju slodzes veidošanas un darba apmaksas principi.

Izglītības satura politikas pamattēzēm jāatbild uz jautājumu, vai izglītība valstī būs izteikti nacionāli orientēta un, cik lielā mērā paredzēs Latvijā dzīvojošo minoritāšu etniski kultūrvēsturisko vērtību apgūšanu.

Tātad skolu tīkla izvietojuma optimizācija ir valstiska programma un valsts izglītības politikas būtiska daļa, kuras īstenošanas rezultātā tiek prognozēta mācību iestādes kvalitātes un valsts intelektuālā potenciāla paaugstināšana. Taču pretruna rodas apstāklī, ka valsts ekonomiskās iespējas šobrīd nespēj nodrošināt ilgtermiņa programmu realizāciju, bet tikai īstermiņa, vai arī tādas, kuras var eksperimenta veidā realizēt vienā vai atsevišķās nozarēs vai valsts teritoriālajās vienībās - vienā rajonā, atsevišķos pagastos vai pilsētās. Te rodas bezsistēmiskums un neloģisms valstī notiekošajās reformās. Valdības darba gada pārskatā teikts:

"Nepieciešama tāda izglītības sistēma, kas rada priekšnoteikumus brīvas, radošas, kulturālas un tautiski pašapzinīgas, uz tālāku izglītību orientētas personības izaugsmei. Šādas sistēmas veidošana ir ilgstošs, pakāpenisks un mērķtiecīgs darbs."

Bet izglītības struktūrpolitiku taču nosaka valsts ekonomiskās iespējas, un katrs saprot, ka pamatizglītības pakāpē valsts var nodrošināt nepieciešamo mācību vietu skaitu, arī slēdzot daļu no skolām, tāpat kā vidējās izglītības pakāpē valsts nosaka mācību vietu skaitu, saglabājot mazāku mācību iestāžu skaitu. Tāpēc sabiedriskā doma optimizācijas procesu prognozē kā skolu likvidācijas pasākumu virkni. Realizējot valsts izglītības politiku, jāņem vērā apstākļi, kuros darbojas skola kā īpaša institūcija, palīdzot saglabāt noteiktu kultūrvidi. Slēdzot skolu tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, neņemot vērā faktu, ka ar skolu saistītā vidē pastāv un tiek uzturēta izglītības pieprasījuma un piedāvājuma atbilstība, netiktu ievērota svarīgas skolu tīkla izvietojuma optimizācijas pamatnostādnes, - radīt optimālus apstākļus iedzīvotāju nepārtrauktai izglītībai, interešu, spēju un talanta izkopšanai un radošam darbam, saprātīgai brīvā laika un atpūtas organizēšanai, veicināt kultūrvides veidošanos katrā administratīvā teritorijā, garantētu nacionālās kultūras apziņas saglabāšanu un izaugsmi.

LR valdības darba gada pārskatā deklarēts sekojošais saistībā ar izglītības iestāžu tīkla optimizāciju:

"Pašreizējais skolu tīkls un skolu tipi neatbilst nedz starptautiskajai klasifikācijai, nedz arī valsts iekšējām vajadzībām un valsts definētajiem izglītības mērķiem. Nepieciešams atdalīt pamatskolas no vidusskolām, vienlaikus izveidojot valsts ģimnāzijas, kas tiktu finansētas no valsts budžeta. Tās kļūtu par reģionāliem izglītības centriem ar augsti kvalificētu pedagogu sastāvu un labi sagatavotiem audzēkņiem, kuri vēlāk varētu turpināt mācības ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju augstskolās."

Šodien liela daļa no iecerētā nav realizēta:

- joprojām ir spēkā 1991.gada Izglītības likums, kura saturs ir pretrunā ar citiem normatīvajiem dokumentiem un likumu "Par pašvaldībām";

- izglītības iestāžu infrastruktūras attīstībai nav pieejamas valsts investīcijas, izņemot atsevišķus kapitālās celtniecības vai remonta gadījumus;

- izveidotās valsts ģimnāzijas faktiski tiek uzturētas ar pašvaldību līdzekļiem;

- valsts investīciju trūkums skolotāju un skolu vadītāju tālākai izglītošanai;

- vāji attīstīta infrastruktūra, kas saistīta ar informācijas savākšanu, uzkrāšanu, analīzi un rekomendāciju izstrādāšanu;

- izglītības un zinātnes iestādēs izmantojamās tehnikas un tehnoloģijas atpalicība no pārējo tautsaimniecības nozaru un privātstruktūru līmeņa.

"Valsts izglītības iestāžu tīkla optimizācija ļaus racionālāk izmantot izglītības vajadzībām piešķirtos budžeta līdzekļus, kā rezultātā radīsies iespēja palielināt izglītības darbinieku darba samaksu."

Valdība paredzēja 1994.gada septembrī izveidot arī Izglītības reformu centru, kura uzdevums būtu izveidot zinātniski pamatotu izglītības reformas koncepciju ar izglītības iestāžu tīkla attīstību veicinošiem optimizācijas pamatprincipiem. Šī valdības iecere nav realizēta, nav arī teorētiskās bāzes optimizācijas procesa realizācijai ar valstī vienotu un pamatotu pieeju. Katrā valsts reģionā šo procesu saprot atšķirīgi, bet viena dominējoša nostādne tomēr ir: papildu valsts investīciju izglītības attīstībai nebūs, bet iegūt varētu, samazinot skolu skaitu un tā rezultātā attīstībai izmantojot atbrīvojušos uzturēšanas līdzekļus.

Protams, pašreiz Latvijā pastāv skolu tips, kas nav raksturīgs Eiropas valstu izglītības sistēmām - vidusskolas, kurās mācās bērni vecumā no 7 līdz 18 gadiem. Tāpat arī, neraugoties uz visai dažādiem skolu nosaukumiem - vidusskola, ģimnāzija, koledža, licejs -, tām visām ir līdzīgi darba organizācijas principi un mācību saturā ir visai nelielas atšķirības; ir notikusi tikai nosaukuma maiņa kā nodeva modei vai mēģinājums atjaunot 20. gadu izglītības sistēmu Latvijā.

Lauku vidusskolu specifika atšķiras no pilsētu vidusskolām vairāku iemeslu dēļ:

- skolotāju kadru novecošanās un jauno pedagogu trūkums;

- ierobežots skolēnu skaits, līdz ar to klases nevar dalīt grupās, lai piedāvātu skolēniem dažādas izvēles iespējas mācību priekšmetu apguvē;

- vidusskolu jaunieši apmeklē, ne tikai lai sagatavotos studijām augstskolās vai konkurencei darba tirgū, bet arī lai sajustu sociālu drošību bezdarba apstākļos.

Cenšoties ietaupīt finanses uz atsevišķu skolu rēķina, tās slēdzot, tiek pazaudēta izglītības atbalsta un veicinoša funkcija, bet tiek pastiprināta kontroles funkcija, kas ir pretrunā ar humānās skolas pamatideju, tās demokrātisku vadīšanas stilu un demokrātisku sadarbību.

Skolas attīstības process ir radošs process. Dažādās skolās šis attīstības process noris atšķirīgi un ir vairākas receptes, kā darboties. Skolām ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība, lai sekmētu skolotāju radošo darbību. Skolas attīstība sākas ar pašas skolas un skolotāju ikdienas problēmu apzināšanu un risināšanu, balstoties uz skolas kā kopveselas organizācijas un skolotāju stiprajām pusēm; spēcinot pozitīvo un šīs stiprās puses, tiek vājināti trūkumi un nepilnības.

Skolu sistēmas reformatori uzsvaru liek uz tehniskajiem aspektiem, bet atkāpjas no cilvēciskām vērtībām, kuras ar šiem tehniskajiem aspektiem ir saistītas. Lai gan skola pēc savas struktūras pieder pie visai birokratizētām struktūrām, tās pēc savas darbības kļūst arvien elastīgākas. Katrai skolai ir savs darbības lauks - kultūrvide un pedagoģiskais process nav orientēts tikai uz iznākumu atbilstoši standartizētajām prasībām, bet gan vērsts uz katru atsevišķu skolēnu kā individualitāti un topošo personību.

Pats svarīgākais optimizācijas nosacījums - skolēna personības izpēte, lai noskaidrotu optimizācijas rezultāta ietekmi uz skolēnu vērtīborientāciju maiņu. "Ja skolēnu un klašu kolektīvu nepētī sistemātiski, tad optimizācija principā nav iespējama; jebkuras rekomendācijas, materiāli, risinājumi, kuros nav ievērotas skolēnu īpatnības, nav optimāli." Skolu tīkla optimizācijas apstākļos svarīgi ir noskaidrot skolas nozīmi konkrētā kultūrvidē.

Aptaujas rezultāti ļāva secināt, ka lauku skolas ar savu kultūrvidi nodrošina skolēnam vajadzību pēc informācijas un vērtību orientācijas sistēmas - jaunajam cilvēkam ir nepieciešams sevi apzināt kā piesaistītu kādai noteiktai kultūrai, videi, reliģijai. Viņam ir kaut kam jātic, kaut kas jāatzīst par svētu un aizstāvamu, kaut kas cits jāatgrūž vai jānicina. Saskarsme ir galvenā cilvēka esamības forma; saskarsmes kultūra ir neatņemama cilvēces un katras tautas garīgās dzīves un kultūras sastāvdaļa. Kompetenta, labvēlīga saskarsme ir skolas neatņemams uzdevums kultūrvides saglabāšanā.

Tukuma rajona lauku skolās vidējais skolēnu skaits sākumskolas klasēs ir 15,75 (valstī 14,91), pamatskolas klasēs - 15,14 (valstī - 13,96) un vidusskolas klasēs - 15,88 (valstī - 15,46). Tas ļauj secināt, ka dzimstības samazināšanās nedod pamatu lēmumam par atsevišķu skolu slēgšanu, jo skolēnu skaits klasēs pašlaik ir lielāks nekā vidēji valstī. Dzimstības samazināšanās dos iespēju atslogot pārpildītās klases pilsētu un lielo pagastu skolās.

Skolu tīkla optimizācijas process jāsāk nevis ar mazo skolu slēgšanu to mazā piepildījuma dēļ, bet gan optimizējot jauktā tipa skolas ar atsevišķu skolu izveidi latviešu un krievu valodā runājošiem. Par latviskas kultūrvides saglabāšanas nepieciešamību laukos liecina tas, ka lauku skolās ar latviešu mācību valodu mācās tikai 29% no visa skolēnu kopskaita.

Tukuma rajona skolu tīkla optimizācijas projekta veidošanā galvenās grūtības radīja domstarpības viedokļos. Vienas puses viedoklis - uz skolu skaita samazināšanas rēķina atbrīvojušos līdzekļus izmantot citu skolu attīstībai. Otras puses viedoklis - valstij jāparedz investīcijas skolu attīstībai, un skola tās varētu saņemt, ja ir izstrādāts skolas attīstības projekts. Tas sekmētu kvalitatīvas izglītības ieguvi un sabiedrības ieinteresētību skolas attīstībā. Pretruna rodas tad, kad sistēmas reformatori uzsvaru liek uz tehniskajiem aspektiem, bet atkāpjas no vispārcilvēciskām vērtībām, kuras ar šiem tehniskajiem aspektiem ir saistītas.

Projekta pamatideja ir valsts investīciju piesaistīšana

* izglītības iestāžu infrastruktūras attīstīšanai;

* skolotāju un skolu vadītāju tālākai izglītošanai;

* izglītības atbalsta struktūru attīstīšanai;

* tehnikas un tehnoloģijas attīstīšanai, kas saistīta ar informācijas savākšanu, uzkrāšanu, analīzi un rekomendāciju izstrādāšanu.

Stagnācija vispārējās izglītības sistēmā raksturojama ar to, ka, pieaugot ar mācībām nesaistītiem izdevumiem, nepieaug izmaksas materiālās bāzes atjaunošanai un pilnveidei.

Izmaksu palielinājums ir saistīts ar pašvaldību funkciju izpildi skolas uzturēšanā:

- transporta izdevumi skolēnu pārvadāšanai;

- kārtējie un kapitālie remonti;

- darba algas un sociālā nodokļa maksājumi skolas tehniskajam personālam;

- pakalpojumu apmaksa (tālrunis u.c.).

Piemēram, Tukuma rajona Zemgales vidusskolas (Slampes pagasts) uzturēšanas izdevumu tāmes sadalījums ir šāds (riņķa diagramma pielikumā):

* tehnisko darbinieku algu fonds - 72%,

* transporta kompensācija - 5%,

* remonta izdevumi - 2%,

* pakalpojumu apmaksa - 1%,

* uzturēšanas izdevumi (UI)

bez mācību līdzekļiem (ML) - 19%.

Kopā 99%.

Rezultātā mācību līdzekļu un grāmatu iegādei paliek 1% no koptāmes, kas sastāda Zemgales vidusskolai Ls 1320 gadā.

Līdzīga situācija ir arī citās rajona skolās ar piebildi.

Salīdzinot budžetus pašvaldībām ar ievērojamu iedzīvotāju skaita atšķirību, pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu, mazāku par 1000, budžetu izdevumos izglītībai - 31% un pārvaldei - 31%, bet pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu, lielāku par 2000, izdevumos izglītībai - 40%, pārvaldei - 15%.

Šie dati var rosināt skolu skaita samazināšanas piekritējus optimizācijas procesu apskatīt citā aspektā: apvienojot pašvaldības ar nelielu iedzīvotāju skaitu, var saglabāt esošās lauku skolas un palielināt skolu uzturēšanas līdzekļu īpatsvaru pašvaldību budžetos uz pārvaldes aparāta rēķina. Kontekstā ar valstī paredzēto administratīvi teritoriālo reformu šādu risinājuma veidu vajadzētu pamatot un attīstīt.

Analizējot iedzīvotāju blīvuma datus un saistībā ar tiem arī skolu piepildījumu rādītājs "izdevumi uz vienu skolēnu" IZM ieteikumos optimizācijai ir nekorekts, jo skolu piepildījums ir atkarīgs no

* iedzīvotāju blīvuma; tā ir specifika, ar ko jārēķinās - skolas ir nepiepildītas pašvaldībās ar mazu iedzīvotāju blīvumu;

* iedzīvotāju dabiskā pieauguma; bērnu dzimšanas rādītāju kopaina ir identiska ar situāciju valstī;

* pašvaldības ģeogrāfiskā stāvokļa.

Apdzīvotās vietas ģeogrāfiskais stāvoklis, iedzīvotāju dabiskais pieaugums un blīvums tieši ietekmē skolu piepildījumu, bet skolas darbība ir vērsta ne tikai uz mācību procesu piepildītā vai nepiepildītā klasē. No skolas darbības ir atkarīga visu iedzīvotāju izglītošana, garīgo un kultūras vērtību, kā arī ticības nākotnei saglabāšana, kas ir aktuāli šodien lauku sociālajā vidē.

Optimizācijas projekta ietvaros var veikt pārstruktūrēšanu pēc izglītības pakāpēm atsevišķās skolās, negatīvi neietekmējot kultūrvidi.

Priekšlikumi:

1. Novērtēt skolu kā kompleksu institūciju, rūpīgi atlasot optimalitātes kritērijus un uzsverot domu, ka sabiedrības, kultūras un izglītības humanizācija ir vienots process.

2. Skolu tīkla optimizācijas projektus izstrādāt kontekstā ar administratīvi teritoriālās reformas nostādnēm, par atskaites punktu pieņemot mazo pašvaldību apvienošanu un skolu saglabāšanu kā kultūrvides pastāvēšanas garantu.

3. Humanizācijas un optimizācijas norišu centrā atrodas cilvēks, kuram jāļauj izprast norišu būtību un jāpalīdz saglabāt pašcieņu pārmaiņu procesā.

Būdami vairāk vai mazāk šodienas cilvēki ar vakardienas smagumu, apvainojumu, pieredzi un nogurumu plecos, mēs lemjam par to, kas būs jāzina rītdienas un parītdienas cilvēkiem. Ne visi savā dzīvē veic ko grandiozu vai nebijušu, bet katram sava dzīve ir jānodzīvo saskaņā ar sevi un pasauli.

Runa konferencē "Izglītība un kultūra laikmetu griežos" 1997.gada 17.jūnijā

---

Papildus referātam:

Ierosinājumi LR Izglītības un zinātnes ministrijai

par vidusskolu pastāvēšanu un attīstību

Latvijas laukos un pilsētās,

kas akceptēti konferencē "Lauku vidusskolas attīstība",

Tukumā 1997.gada 11.aprīlī

Konferences "Lauku vidusskolas attīstība" dalībnieki konstatē:

1) pastāv pretrunas starp spēkā esošo Izglītības likumu, Izglītības koncepciju, likumu "Par pašvaldībām" un citiem normatīvajiem dokumentiem, un tā rezultātā bezsistēmiska izglītības reforma nenodrošina skolēnu iespējas un tiesības iegūt pilnvērtīgu izglītību;

2) pieaugot ar mācībām nesaistītiem izdevumiem (komunālajiem pakalpojumiem u.c.), samazinās līdzekļi mācību materiālās bāzes nodrošināšanai. Aprēķins par viena vidusskolēna mācību izmaksām nav korekts;

3) pašreizējā valsts politika izglītības jomā neveicina kvalificētu skolotāju kadru atjaunošanās procesus skolās;

4) ikviena lauku vidusskola, ievērojot vietējās kultūrvēsturiskās tradīcijas, pašvaldību finansiālās iespējas un esošos skolotāju kadrus, papildus vispārējai vidējai izglītībai piedāvā apgūt arī konkrētas iemaņas dažādos amatos un profesijās, taču nepārdomātās reformas reformu dēļ apgrūtina iecerēto programmu īstenošanu;

5) izglītības politikas veidošanā un attīstīšanā netiek pietiekami iesaistīti zinātnieki, kam būtu nepieciešams ne tik daudz pārveidot izglītības sistēmu tās iekšienē, bet gan projektēt to nākotnē konceptuālajā, pārvaldes un praktiskajā līmenī kopsakarībā ar citām valstī plānotajām reformām;

6) iestājoties augstskolās, referentu uzņemšana, pamatojoties uz vidējo vērtējumu atestātā veicina prasību pazemināšanos pret vidusskolas absolventu un izglītības kvalitātes kritumu kopumā;

7) valstī nav pietiekami apzināta arī lauku vidusskolu sociālā loma.

Konferences dalībnieki ierosina:

1) lai nodrošinātu valstī notiekošo reformu sistēmiskumu un veselumu, nepieciešams nodrošināt zinātniskumu un sociālā atklātuma procesu vispārējai analīzei gan konceptuālajā, gan pārvaldes, gan praktiskajā līmenī, ieskaitot finansiālo nodrošinājumu;

2) saglabāt lauku vidusskolas kā izglītības un kultūras centrus, nodrošinot lauku iedzīvotājiem tiesības uz garīgo, fizisko un profesionālo spēju attīstību un iespējami augstāku izglītības līmeni visiem iedzīvotājiem, realizējot iedzīvotāju nepārtraukto izglītošanos. Par vidusskolas saglabāšanas kritērijiem pieņemt skolas iespējas sagatavot jauniešus augstskolai un konkurencei darba tirgū.

3) pāreja no priekšmetu izvēles sistēmas uz programmu izvēles sistēmu nedrīkst netieši izjaukt esošo lauku vidusskolu izvietojumu, kas daudzviet ir optimāls saskaņā ar pašreizējo administratīvi teritoriālo iedalījumu un iedzīvotāju blīvumu;

4) dot iespēju lauku vidusskolām patstāvīgi izstrādāt un piedāvāt izglītības programmas atbilstoši sabiedrības pieprasījumam, nevis izmantot tikai ministrijas noteiktās, un garantēt finansējumu profesionālās apmācības programmām;

5) nodrošināt valsts finansējumu pedagogu kadru sagatavošanai un tālākizglītībai, veicot šo līdzekļu pārdali caur skolas budžetu;

6) valstij noteikt kritērijus un garantēt mācību procesa finansiālo nodrošinājumu, atdalot to no skolu uzturēšanas izdevumiem;

7) reglamentēt skolu un pašvaldību savstarpējo attiecību kompetenci, prasīt pašvaldībām garantēt skolu direktoru kredītrīkotāju tiesības pilnā budžeta apjomā;

8) reizi mācību gadā IZM vadošajiem darbiniekiem rīkot izbraukuma sēdes rajonos, lai atklātās sarunās ar izglītības iestāžu vadītājiem izzinātu situāciju un risinātu problēmas par izglītības pilnveidošanu. Reizi mācību gadā aicināt uz kopīgu sanāksmi IZM vadošos darbiniekus un Latvijas skolu direktorus kopīgai viedokļu izstrādāšanai;

9) pārskatīt skolotāju un skolu direktoru atestācijas pamatnostādnes.

Tukuma rajona skolu valdes priekšsēdētāja Tatjana Druka

---

Latvijas inteliģences konferencē "Izglītība un kultūra laikmeta griežos", kas notikas 17. jūnijā Rīgā, vairāki runātāji savu uzstāšanos papildināja ar dokumentiem, kurus konferences rīkotāji savukārt uzskata kā papildinājumu kopīgajam rezolūcijas projektam, kur šo problēmu nianses vairs nav skartas un iztirzātas.

---

Profesionālās izglītības laukos attīstības projekts

1. Stratēģiskie mērķi

1.1. Nodrošināt Latvijas laukos jauniešu un pieaugušo profesionālās izglītības iespējas, kvalifikācijas celšanu un pārkvalificēšanu atbilstoši reģionu vajadzībām.

1.2. Veicināt reģionu saimnieciskās darbības attīstību un lauku kultūrvides saglabāšanu.

1.3. Panākt izglītībai atvēlēto līdzekļu mērķtiecīgu izmantošanu.

1.4. Sagatavot mācību iestādes darbībai apstākļos, kad iespējami samazināsies to jauniešu skaits, kuriem jāiegūst profesionālā izglītība (pēc 2005.gada).

1.5. Saglabāt pašreizējo lauksaimniecības mācību iestāžu tīklu Zemkopības ministrijas pārziņā un turpināt pārprofilēšanu atbilstoši reģionu vajadzībām.

1.6. Izveidot ar lauksaimniecisko un pārtikas produktu ražošanu saistītus 8 profesionālās izglītības centrus, šim nolūkam izmantojot mācību iestāžu esošo materiāltehnisko bāzi un intelektuālo potenciālu, piesaistot papildu investīcijas, neskarot pārējo lauksaimniecības mācību iestāžu finansējumu.

1.7. Mācību iestāžu pārziņas, īpašuma formas un statusa maiņu risināt individuāli katrā konkrētā gadījumā.

2. Ieviešana

N.		Uzdevums	Atbild.	Termiņš
p.k.			par izpildi
1. Uz 8 esošo mācību iestāžu bāzes izveidot	ZM	01.09.1997.
- Bulduru dārzkopības centru
- Jēkabpils agrobiznesa izglītības centru
- Kandavas lauksaimniecības izglītības centru
- Malnavas lauksaimniecības izglītības centru
- Priekuļu lauksaimniecības izglītības centru
- Saulaines lauksaimniecības izglītības centru
- Ogres meža izglītības centru
- Rīgas pārtikas izglītības centru
Centru funkcijās ietilpst
- centrā esošā audzēkņu kontingenta mācīšana;
- reģionā ietilpstošo citu mācību iestāžu, kuras realizē
atbilstošas izglītības programmas, audzēkņu kontingenta
mācīšana mūsdienīgas ražošanas tehnoloģijas
un saimniekošanas jautājumos;
- lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanas izglītības
programmu saturiskā pilnveidošana un izstrāde, mācīšanas
metodikas un vienotu kvalitātes prasību izstrāde
un ieviešana mācību iestādēs;
- neatkarīgas Valsts kvalifikācijas komisijas izveide
un darbības nodrošināšana;
- mācību materiālu un līdzekļu izstrāde, izdošana
un citu mācību iestāžu nodrošināšana ar tiem;
- mācību iestāžu skolotāju un speciālistu kvalifikācijas
celšana;
- zemnieku un citu lauku uzņēmēju konsultēšana;
- pieaugušo apmācība, kvalifikācijas celšana
un pārkvalificēšana;
- mācību iestāžu realizējamo programmu metodiskā
pārzināšana;
- informācijas bāzes izveidošana;
- darbības saskaņošana ar Lauksaimniecības
konsultatīvo dienestu.
2. Izstrādāt izglītības centru detalizētas funkcijas	ZM	01.08.1997.
3. Izstrādāt un apstiprināt katra centra nolikumu	Centri,	01.11.1997.
	ZM
4. Izvērtēt centru gatavību funkciju veikšanai un vajadzības
gadījumā izveidot atbalsta bāzes atsevišķu tehnoloģiju
mācīšanai citās mācību iestādēs.	Centri,	01.01.1998.
	ZM
5. Izstrādāt katra centra darbības un attīstības plānu.	Centri	01.01.1998.
6. Veikt izpēti, un gadījumā, ja ir ekonomiski pamatoti,
pārveidot mācību iestādes, kurās atrodas centri,
par bezpeļņas organizācijām - valsts uzņēmumiem.	ZM	01.01.1998.
7. Panākt, lai ZM kopā ar IZM izstrādātu un noteiktu
finansējuma normatīvus 1 audzēkņa apmācībai	ZM,	01.09.1997.
	IZM
8. Visām mācību iestādēm izpētīt situāciju par iespējamo
tālmācību lauksaimniecības specialitātēs un arodos
ar garantētu valsts finansējumu.	Mācību	01.05.1998.
	iestādes ZM
9. Mācību iestādēm apzināt un konkretizēt sadarbības	Mācību	01.07.1997.
iespējas ar pašvaldībām, ražotājiem u.c. ieinteresētajām	iestādes
institūcijām par mācību iestāžu pārprofilēšanu, racionālu
pamatlīdzekļu un intelektuālā potenciāla izmantošanu,
apstiprinot to dokumentāri.
10. ZM kopā ar IZM un pašvaldībām izvērtēt	ZM	01.01.1998.
lauksaimniecības mācību iestādes un to materiālās bāzes
iespējamo izmantošanu vispārizglītojošo skolu, pieaugušo
apmācības un citām izglītības vajadzībām.
11. Mācību iestādēs atbilstoši to profilam izveidot	Mācību	01.01.1998.
pieaugušo konsultāciju un mācību punktus.	iestādes

Par lauku profesionālo izglītību

Latvijas lauku profesionālo izglītību sistēmu veido

• 16 tehnikumi,

• 22 arodskolas Kopā 38 mācību iestādes

• Mācību iestāžu izvietojums teritoriāli ir vienmērīgs un nodrošina iespējas lauku jaunatnei iegūt profesionālo izglītību.

• 38 lauku profesionālajās izglītības mācību iestādēs mācās vairāk nekā 11 000 (galvenokārt) lauku jauniešu vecumā no 15 gadiem.

• Jau no 1990.gada aktīvi notiek šo mācību iestāžu pārprofilēšana - jaunu specialitāšu un arodu apguve atbilstoši reģionālajām vajadzībām.

• Šobrīd lauku jaunieši var apgūt 29 arodus un 23 specialitātes.

• 14 rajonos lauku profesionālās mācību iestādes ir vienīgās, kurās jaunieši var iegūt specialitāti vai arodu.

Pēdējos gados audzēkņi materiālo apstākļu dēļ izvēlas savām dzīvesvietām tuvākās profesionālās mācību iestādes.

• Jānorāda, ka tehnikumos un dažās arodskolās jaunieši iegūst arī vidusskolas izglītību - ap 1500 audzēkņu katru gadu.

Mūsuprāt, tas ir valstiski svarīgi, ja jaunietis vienlaikus iegūst kā specialitāti, tā arī vidusskolas izglītību.

• 36-40% tehnikumu un arodskolu absolventu turpina izglītību augstākajās mācību iestādēs.

Mūsuprāt, šo jauniešu profesionālais līmenis, beidzot augstāko mācību iestādi, būs nozīmīgāks nekā vidusskolu absolventiem.

Lauku profesionālo mācību iestāžu izmaksu tāmes sastāda

- valsts dotācijas (budžets) apm. 8 miljoni latu,

- mācību iestādes ar savu saimniecisko darbību, pakalpojumiem sarūpē apm. 2,5 miljoni latu.

Tātad 11 tūkstošu jauniešu apmācībai šobrīd tiek tērēti 10,5 miljoni latu gadā.

• Lauku profesionālajās mācību iestādēs ir nozīmīgs strādājošo skaits - apm. 3600 darbinieku ar reālām darba vietām un garantētu regulāru (kaut zemu) atalgojumu. Diemžēl zemais atalgojums traucē ieinteresēt jaunus, talantīgus speciālistus par darbu tehnikumos un skolās. Viņu apgādībā atrodas apm. 3000 cilvēku (bērni, vecāki).

• Tehnikumos un skolās audzēkņiem ir salīdzinoši labi sadzīves apstākļi - lēta ēdināšana (nepieciešamo lauksaimniecības produkciju ēdnīcām izaudzē mācību saimniecībās ar audzēkņu palīdzību), labiekārtotas kopmītnes, sporta bāzes, medicīniskā aprūpe.

Piemēram, Valsts Bulduru dārzkopības tehnikumā ir labiekārtots fizioterapijas kabinets, zobārstniecības kabinets, strādā ārste un feldšere.

Jāatzīmē, ka jauniešu veselības stāvoklis ir neapmierinošs, daudziem jauniešiem jau 15 gadu vecumā ir dažādas hroniskas kaites.

• Bez nopietna mācību darba ļoti būtisks ir audzināšanas darbs, ko veic vienotā lauksaimniecības izglītības sistēma Zemkopības ministrijas vadībā, kaut gan Latvijā šobrīd nav skolu jaunatnes audzināšanas programmas.

• Tehnikumos un arodskolās ir ilgstošas tradīcijas:

- darbojas kori,

- darbojas deju kolektīvi,

- darbojas pūtēju orķestri,

• Katru trešo gadu rīkojam Zemes svētkus.

• Pēdējos gados ļoti saturīgi sāk veidoties konkurss "Zemes dēls. Zemes meita".

• Esam saglabājuši iespēju jauniešiem nodarboties ar sportu. Katrā mācību iestādē darbojas 5-10 sporta sekcijas. Ir labiekārtotas sporta bāzes.

• Ir aizvadītas 47 spartakiādes, finālā pulcējot apm.1000 labākos sportistus.

• Daudzos rajonos lauku profesionālās mācību iestādes ir sava novada vienīgie kultūras un sporta centri.

• Mūsuprāt, tehnikumu un skolu apmācību programmās iekļaujama Dzimtenes aizsardzības mācība, jo lauku profesionālajās mācību iestādēs ir nepieciešama bāze jauniešu sagatavošanai valsts dienestam.

• Šobrīd, kad presē arvien nopietnāk parādās nepārprotami mājieni par lauku profesionālo mācību iestāžu sistēmas reorganizāciju, lauku profesionālo mācību iestāžu kolektīvi un direktori ir nobažījušies par Latvijas lauku jaunatni, par tās izglītības un garīguma līmeni.

• Tehnikumu un lauku arodskolu absolventi, kā arī Latvijas lauksaimniecības universitātes absolventi veido lauku vidi. Latvijas lauku tālākvirzība nav iedomājama bez izglītotas lauku jaunatnes.

• Lauku profesionālo mācību iestāžu vadītāji 1997.gada 4.jūnijā izstrādāja un akceptēja "Profesionālās izglītības laukos attīstības projektu".

Direktori atbalsta Zemkopības ministrijas ieceri

• izveidot uz esošo mācību iestāžu bāzes ar lauksaimniecisko ražošanu un pārtikas produktu ražošanu saistītus 8 profesionālās izglītības centrus, šim nolūkam izmantojot mācību iestāžu esošo materiāltehnisko bāzi un intelektuālo potenciālu, piesaistot papildu investīcijas, neskarot pārējo lauksaimniecības mācību iestāžu finansējumu;

• mācību iestāžu pārziņas, īpašuma formas un statusa maiņu risināt individuāli katrā konkrētā gadījumā.

• Direktori nepiekrīt un lūdz pārskatīt ZM un IZM lēmumu par 18 lauku mācību iestāžu nodošanu pašvaldību vai IZM pārziņā.

• Šobrīd, kad nav skaidra teritoriālā reforma, kad tiek izstrādāts Izglītības likums un Profesionālās izglītības likums, nevajadzētu rīkoties pārsteidzīgi ar lauku profesionālo mācību iestāžu decentralizāciju.

• Direktori uzskata, ka tik nozīmīgi jautājumi par lauku jaunatni nav risināmi steigā un bez argumentētiem pamatojumiem. Šobrīd galvenais - lai lauku jaunietim būtu iespēja pēc 9.klases beigšanas mācīties profesiju vai arodu - apgūt izglītību dzīvesvietas tuvumā.

• Direktori lūdz saglabāt pašreizējo lauksaimniecības mācību iestāžu tīklu Zemkopības ministrijas pārziņā un turpināt pārprofilēšanu atbilstoši reģionu vajadzībām.

Direktori ierosina, ka lauku profesionālajām mācību iestādēm

• jāapmāca un jākonsultē zemnieki un citi lauku uzņēmēji,

• jāveic pieaugušo apmācība, kvalifikācijas celšana un pārkvalificēšana, jāizveido pieaugušo konsultāciju un mācību punkti atbilstoši mācību iestādes profilam,

• jāapzina un jākonkretizē sadarbības iespējas ar pašvaldībām, ražotājiem u.c. ieinteresētajām institūcijām par mācību iestāžu pārprofilēšanu, racionālāku pamatlīdzekļu un intelektuālā potenciāla izmantošanu.

Lauku profesionālo mācību iestāžu direktoru sanāksmē pilnvarotās personas:

Valsts Bulduru dārzkopības tehnikuma direktore Ruta Auziņa

Apguldes lauksaimniecības skolas direktors Viesturs Reinfelds

1997.gada 6.jūnijā Saldus lauksaimniecības tehnikuma direktors Ojārs Garoza

---

Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība

Prasības Saeimai un Ministru kabinetam

Apstiprinātas ar LIZDA valdes 20.05.1997. sēdes lēmumu

"Par LIZDA Padomes 16.04.1997. lēmuma "Par pedagoģisko darbinieku

darba samaksu valstī" izpildes gaitu un arodbiedrības turpmāko rīcību"

1. Pārskatīt iztikas minimumu valstī, nosakot to reālā iztikas minimuma apmērā.

Iztikas minimumu valstī saskaņā ar DLK 84.pantu nosaka Ministru kabinets. Pašreiz valstī ir spēkā 1994.gada aprīlī noteiktais iztikas minimums, t.i., 38 lati. Inflācija valstī kopš tā laika augusi par 59,3%. Līdz ar to iztikas minimumam jābūt mazākais 60,5 lati.

Pēc LR Valsts Statistikas komitejas aprēķiniem pilns iztikas minimums valstī š.g. februārī ir 77,44 lati, krīzes iztikas minimums 1996.gada IV ceturksnī - 52,53 lati.

2. Ar š.g. 1.jūliju paaugstināt minimālo darba algu valstī un nodrošināt to no valsts un pašvaldību budžeta finansējamās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos 60 latu apmērā.

Izdarīt labojumus budžetā un pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā, paredzot papildu līdzekļus pedagoģisko darbinieku darba samaksai.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) un Latvijas Darba devēju konfederācija 1997.gada 19.februārī ir vienojušās par to, ka minimālā mēneša darba alga normāla darba laika ietvaros nedrīkst būt zemāka par 50 latiem. Jautājums paliek atklāts par no valsts un pašvaldību budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem.

Arodbiedrības jau š.g. 14.martā pieprasīja sasaukt Trīspusējo darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvās padomes sēdi jautājumā par minimālās darba algas paaugstināšanu. Padomes nolikums paredz, ka sēdei jānotiek divu nedēļu laikā, taču tā nav sasaukta vēl šodien.

Nerisinot jautājumu par minimālās darba algas paaugstināšanu valstī, valdība pārkāpj arī Starptautiskās darba organizācijas 1970.gada konvenciju Nr.131 "Par minimālās darba algas noteikšanu", kura ratificēta 1993.gada 5.janvārī.

3. Nekavējoties atcelt Ministru kabineta 1996.gada 12.marta noteikumu nr.59 5.punktu un atjaunot Ministru kabineta 1995.gada 14.marta noteikumu nr.51 20.punkta darbību.

Noteikumi paredz, ka katru reizi, paaugstinot mēneša amatalgu (algas likmju) apmēru budžeta iestādēs strādājošajiem, vienlaicīgi tiek paaugstināts amatalgu (algas likmju) apmērs pedagoģiskajiem darbiniekiem (izdarot attiecīgus grozījumus šo noteikumu 4. un 5.pielikumā).

Pretējā gadījumā izveidotos situācija, ka par mazāk kvalificētu darbu saņemtu lielāku algu nekā par augstākas kvalifikācijas darbu (skolotājam pašreiz garantē algu par slodzi no 43 - 68 latiem, augstskolu mācībspēkiem - no 63 latiem).

4. Realizēt tādu darba algas politiku valstī, lai minimālā darba alga katru gadu tiktu palielināta atbilstoši reālajam iztikas minimumam un līdzekļi šim mērķim tiktu paredzēti ikgadējā valsts un pašvaldību budžetā.

5. Paredzēt 1997., 1998. un 1999.gada valsts budžetos papildu līdzekļus pedagoģisko darbinieku darba samaksas palielināšanai, ņemot vērā inflāciju valstī.

Izglītībā strādājošie pēc Valsts Statistikas komitejas datiem pēdējos mēnešos ir zemāk atalgotie cilvēki valstī. Pedagoģisko darbinieku darba samaksa nav pārskatīta kopš 1995.gada marta, t.i., vairāk nekā 2 gadus. Inflācija kopš tā laika ir augusi par 30,4%.

1995.gadā izglītībā strādājošo alga, salīdzinot ar vidējo algu valstī, bija 72,18%, 1997.gada martā - 69,79%. Tas nozīmē, ka vidējā alga valstī aug straujāk nekā izglītībā strādājošo.

Igaunijā izglītībā strādājošo vidējā alga 1997.gada 1.ceturksnī ir 76% no vidējās algas valstī, Latvijā - 71,4%.

6. Garantēt darba samaksu mērķdotāciju veidā no valsts budžeta izglītības iestāžu, t.sk. pirmsskolas izglītības iestāžu darbinieku darba samaksai 1998. un 1999.gadam.

7. Iepazīstināt arodbiedrības ar 1998. un 1999.gada valsts budžetu un Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda koncepciju, kurā būtu skaidrojums par budžeta izveides pamatprincipiem, plānoto inflāciju, minimālo darba algu, jaunu darba vietu radīšanu valstī u.c. jautājumiem.

Reālā dzīve 1997.gada valsts budžeta apstākļos parāda, ka viss bezdeficīta budžeta smagums gulstas uz darbinieku pleciem. Valdība un Saeima nav rūpējusies par jaunu darba vietu radīšanu valstī, bet gan sekmējusi bezdarba līmeņa augšanu un nodarbināto iedzīvotāju skaita nepārtrauktu samazināšanos (skat. LR likuma projekta "Par valsts budžetu 1997.gadam" paskaidrojumus, Finansu ministrija, Rīgā, 1996.g., 14.lpp.).

Lai nepieļautu iedzīvotāju tālāku grimšanu nabadzībā un bezcerībā, uzskatām, ka sabiedrībai būtu jādod iespējas ietekmēt valsts budžeta projektu izstrādi.

Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku

arodbiedrības priekšsēdētāja A.Harbaceviča

---

Mūsu lauksaimniecības skola - reformās

Pēteris Lībietis, Zemkopības ministrijas Pētījumu un izglītības departamenta direktors

Izglītības reformas ietvaros pagājušajā nedēļā nodibināta SIA bezpeļņas organizācija "Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs". Tajā ietilpst bijušais Lauksaimniecības konsultāciju dienests, visi tā 26 rajonu biroji, Mācību metodiskais centrs un Kvalifikācijas celšanas institūts. Jaunais Konsultāciju un izglītības centrs ir dibināts uz bijušo un likvidēto visu trīs minēto iestāžu materiālās bāzes. Dibinātāji ir valsts Zemkopības ministrijas personā un Latvijas Zemnieku federācija.

Jaunizveidotajā centrā izveidota divpakāpju pārvaldes sistēma: 7 locekļu padome, kurai ir konsultatīvas funkcijas un kurā ietilpst skolu, zinātnes un ražotāju pārstāvji. Tās priekšsēdētājs ir Bauskas puses zemnieks, bijušais kooperācijas valsts ministrs Atis Slakteris, valde - izpildvaras institūcija, kuras priekšgalā ir bijušais Konsultāciju dienesta vadītājs Valdis Blūms.

- Jaunajā centrā pozitīvi ir tas, ka tiek iesaistīta Latvijas Zemnieku federācija,- secina Zemkopības ministrijas Pētījumu un izglītības departamenta direktors Pēteris Lībietis.- Līdz ar to tiks ņemtas vērā zemnieku, ražotāju domas. Tā kā šis uzņēmums ir uzņēmējsabiedrība un reģistrēts Uzņēmumu reģistrā, to likvidēt nebūs nemaz tik vienkārši. Un trešais pozitīvais aspekts ir prognoze, ka valsts nākotnē no savas daļas šajā uzņēmumā atteiksies un piedāvās to izpirkt pārstrādātājiem, citām zemnieku organizācijām. Vienai personai pēc statūtiem nedrīkst piederēt vairāk nekā 25 procenti uzņēmuma īpašuma. Izņēmums pagaidām ir valsts, kurai pieder 99,9 procenti jeb 400 daļas (vienas daļas vērtība ir 1000 latu), bet tā ir tikai pašlaik, sākuma stadijā.

Svarīgi, ka paši ražotāji un pārstrādātāji tiek iesaistīti jaunā dienesta darbībā. Līdz ar to viņiem rodas uzticība šai organizācijai. Centram, neapšaubāmi, būs saistība ar lauksaimniecības mācību iestādēm, un joprojām tā darbinieki - mantojumā no Konsultāciju dienesta - būs zinātnes atziņu un pētījumu ieviesēji praksē.

Tā kā zemniekiem, lai varētu nākotnē saņemt subsīdijas, būs nepieciešams apliecinājums par lauksaimniecisko izglītību, tad Konsultāciju un izglītības atbalsta centrs darbosies arī šajā virzienā. Tātad jaunā uzņēmuma sekmīgā darbībā būs ieinteresēti visi zemnieki, kuriem lauksaimniecība nav tikai dzīves veids, bet arī bizness. Uzņēmums sniegs konsultācijas zemniekiem par kvalitātes nosacījumiem ne tikai mūsu valstī saistībā ar pārstrādes uzņēmumiem, bet eksporta gadījumā arī par konkrētās valsts kvalitātes prasībām gan izejvielām, gan gatavajai produkcijai. Šie paši kvalitātes nosacījumi varētu būt iemesls pārstrādes uzņēmumu ieinteresētībai saistīties ar centru un kļūt ne tikai par klientiem, bet arī par uzņēmuma mantiskajiem līdzīpašniekiem.

Vēl jaunizveidotajā centrā būs pieejama dažāda veida izglītojoša un arī gluži praktiska, zemniekiem ikdienā noderīga informācija.

Domāts, ka jaunizveidotais uzņēmums aktīvi iesaistīsies jaunajā Pasaules bankas projektā par lauku dažādošanu un uzņēmējdarbības attīstību lauku apvidos. Kredītattiecību situācijā starp zemnieku un Pasaules banku Konsultāciju un izglītības atbalsta centrs var būt kā garantētājs. Līdz ar to vieglāk būtu zemniekiem dabūt Pasaules bankas kredītus, kas joprojām ir vieni no lētākajiem mūsu valstī.

SIA bezpeļņas uzņēmums "Konsultāciju un izglītības atbalsta centrs" atrodas Ozolniekos, un tā 26 filiāles - kā agrāk Konsultāciju dienestam - joprojām darbojas katrā Latvijas rajonā. Taču arī to darbībā pamazām būs pārmaiņas. Notiks katra rajona konsultāciju centra specializācija, piemēram, vienā rajonā varēs gūt detalizētu informāciju par ziemas kviešiem, blakusrajonā - par cūkkopību, vēl citā - par piensaimniecību utt.

Vēl izglītības reformas ietvaros tuvākajā laikā Ministru kabinetā tiks iesniegts projekts par astoņu lauksaimniecības mācību iestāžu pārveidošanu lauksaimiecības izglītības centros. Domāts, ka trīs no tiem būs ar reģionālu nozīmi (nespecializēti lauksaimniecībā) - uz Malnavas, Kandavas un Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu bāzes. Šajās mācību iestādēs mācīs tradicionālās lauksaimniecības programmas - augkopību, lopkopību, mehanizāciju un ekonomiku.

Pārējie pieci būs specializētie centri: pārtikas produktu ražošanā un izejvielu pārstrādē - uz Rīgas pārtikas skolas bāzes, dārzkopībā - uz Bulduru dārzkopības tehnikuma bāzes, speciāli Zemgales apstākļiem atbilstošas intensīvas augkopības tehnoloģijas ieviešanā - uz Saulaines lauksaimniecības tehnikuma bāzes sadarbībā ar paju sabiedrību "Līdums", mežkopībā - uz Ogres meža tehnikuma bāzes un lauksaimniecības komercizglītībā - uz Jēkabpils lauksaimniecības tehnikuma bāzes. Specializētajiem centriem mācīšanas funkcija būs pakārtota. Šajos centros uz modernas tehnoloģijas bāzes praktiskas zināšanas varēs gūt ne tikai studenti no visas valsts, bet arī pieaugušie. Protams, vēl jāpieliek darbs, lai atrastu partnerus, kuri būtu ieinteresēti palīdzēt sagādāt modernu tehnoloģiju mācību centram.

- Piemēram, Vācijā,- stāsta Pēteris Lībietis,- tehnikas ražotājfirmas savu tehniku mācību iestādēm dod reklāmas nolūkos. Ja cilvēks ir apguvis konkrētas firmas tehnoloģiju vai tehniku, tad viņš jau ir potenciāls šīs tehnikas pircējs savai saimniecībai vai uzņēmumam. Un, jo lielāks interesentu loks iepazīstas ar šo tehniku, jo lielāks ir potenciālo pircēju skaits. Tātad tehnikas un produkcijas ražotājs nav vienaldzīgs, bet rūpējas par jauno kadru sagatavošanu attiecīgā profesionālā līmenī. Līdzīgu sistēmu domājam ieviest arī Latvijā. Visi lauksaimniecības mācību centri būs valsts uzņēmumi bezpeļņas organizācijas, kurām būs tiesības pārveidoties uzņēmējsabiedrībās, lai skolas piederētu arī pašiem izglītības produkta lietotājiem - firmām, ražotājiem. Tas arī būs stimuls ieguldīt līdzekļus izglītībā.

Par pārējām 30 lauksaimniecības skolām jautājums saasinājies tik tālu, ka Zemkopības ministrija saņēmusi pārmetumus no Zemnieku savienības, no skolu direktoriem. Mācību iestāžu reformā ir bijuši vairāki posmi, un daudz pie tiem tika domāts. Beigās, lai nepārslogotu Izglītības un zinātnes ministriju ar daudzu dažādu tautsaimniecības nozaru skolām (tās pakļautībā jau ir tās skolas, kurām nav savas nozares ministrijas), lauksaimniecības mācību iestādēm nolēma saglabāt Zemkopības ministrijas pakļautību. Bez tam lauksaimniecība ir dziļi specifiska nozare.

Ir doma šīs mācību iestādes nodot pašvaldību pārziņā un izglītību decentralizēt. Tie ir pašvaldību bērni, kas mācās šajās skolās, darbinieki arī ir pašvaldību iedzīvotāji, un skola atrodas pašvaldības teritorijā - kādēļ tad tai no valsts īpašuma nekļūt par pašvaldības īpašumu? Taču, kamēr vēl nav beigusies pagastu reforma, šādu lēmumu pieņemt ir pāragri. Zemkopības ministrija iesaka arī šīm 30 lauksaimniecības mācību iestādēm mainīt statusu un kļūt par valsts uzņēmumiem bezpeļņas organizācijām. Jau pamazām sāk stabilizēties reģioni, iezīmēties pašvaldību sadarbības padomes, un šādu pārveidotu skolu potenciālā pārrunu partnere - pašvaldība - varētu uzsākt sadarbību.

Zemkopības ministrija ir pieņēmusi lēmumu no 1998. gada pāriet uz normatīvo finansēšanas sistēmu mācību iestādēs, proti, vienam audzēknim tika piešķirts noteikts līdzekļu daudzums, ar koriģējošiem koeficientiem ievērtējot dažādas konkrētās skolas īpatnības. Šādu lēmumu akceptējusi arī skolu direktoru padome.

- Tas ir būtiskākais, kas notiek lauksaimnieciskās izglītības reformā,- saka Pēteris Lībietis.- Šādas attīstības tendences ir saskaņotas ar valsts augstākajām amatpersonām, un Zemkopības ministrija šī projekta īstenošanas kārtību jūlija sākumā iesniegs konceptuālai akceptēšanai.

Rūta Bierande, "LV"

lauksaimniecības nozares redaktore