MĒS VISI LATVIJĀ

Ar Saules gaitu, Zemgales gaismā, pašā vasaras vidū

Kopā ar svētku viesiem un Raimondu Paulu bija arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis

Aizvien dziedošie aktieri: Guntis Skrastiņš, Akvelīna Līvmane, Jānis Paukštello,...

Mežotnieces un mežotnieki kā vienmēr pierādīja savu uzticību līgodziesmai

Kopš šīm dienām Latvija ir kļuvusi bagātāka ar vēl vienu skanīgu tradīciju

Ar Mežotnes dienām — pāri visiem novadiem

Ar šīsvasaras saulgriežu norisēm, iespējams, Latvijā iedibināta jauna tradīcija — vasaras vidus svētki Mežotnē. Tāpat kā allaž, ideju rosinātājs ir bijis Raimonds Pauls, skaņradis, kam melodiju pūrs šķiet neizsmeļams. Un visu laiku kopā ar tiem, kuri atsaucas. Vienalga, vai tie būtu profesionāļi vai bērni, kas tikai pirmo reizi ieklausās nošu raksta burvībā.

Kā vairākkārt izteicies Maestro, viņam Mežotne Latvijā ir bijusi viens no lielākajiem atklājumiem šīsvasaras ritumā. Lai būtu kā būdams, populārie ziņģu svētki ir ieguvuši jaunu, daudz būtiskāku veidolu.

Gan tagad, gan arī turpmāk Raimonds Pauls kopā ar saviem draugiem un kolēģiem ir apņēmības pilns ik gadu veidot kaut ko līdz šim nebijušu. Šogad tie bija saulgrieži Mežotnē triju dienu ritumā ar maksimāli piepildītām programmām.

Tie, kuri laikus iepazinās ar programmām, varēja uzzināt, ka jau sestdien, 21.jūnijā, bija iecerēts bērnu dziesmu un deju priekšnesumu koncerts ar “Dzeguzītes”, “Dzintariņa” un ciemiņu sniegumu. Toties šīs dienas vakarā Mežotnes pils bija atvērta Džordža Geršvina jubilejas koncerta atskaņām pēc pirmsnieguma Nacionālajā operā.

Nešaubīgi var apgalvot, ka ārkārtīgi spilgta bija nākamā diena ar Dailes teātra dziedošo un spēlējošo aktieru līdzdalību, atceroties Raimonda Paula radošo sadarbību daudzās šī teātra izrādēs, kas būtu zaudējušas savu spožumu bez komponista spilgtās mūzikas. Šai dienai savu vienreizējo akcentu uzlika aktieru balle kopā ar Maestro.

Kā jau esam raduši atcerēties mūsu sentēvu parunu “Līst kā pa Jāņiem”, šoreiz tā bija īsti vietā, jo 23.jūnijs gandrīz visā Latvijā atnāca un pagāja ar zilziliem lietus padebešiem un spēcīgām nokrišņu gāzēm, kas nesaudzēja arī Mežotni. Daudzo svētku viesu noskaņojumu netraucēja krāsaino lietussargu jumts. Šajā dienā kopā ar visiem bija arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kas novēlēja labu noskaņu pat tādā dienā un jo vairāk tādā pievakarē.

Tie, kas Līgovakarā bija Mežotnē, varēja gan izdziedāties, gan krietni izlīt un daži pat izpeldēties, tie, kas pie televizora gaidīja saulīti uzlēcam, palika sausām kājām, bet līdzdzīvošanas prieks tika visiem. Tautā šīs trīs krāsainās un skanīgās dienas Mežotnes pils parkā sauca par Paula Jāņiem. Un ne bez pamata — Maestro bija gan nolūkojis Mežotnes pili un sacēlis kājās visu pagastu un rajonu, gan gādājis par pašiem līgotājiem — tiem, kas uz skatuves, un tiem, kas klausās. “Dzeguzīte” un citi bērni, Dailes teātra un arī citu trupu aktieri, vairāk un mazāk pazīstamie mūziķi un kuplā pašdarbnieku saime palīdzēja saturīgi un koši svinēt Jāņus trīs dienas no vietas — kā tas kārtīgos svētkos klājas.

Un Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vārdi par tiem ozollapām pušķotajiem autiņiem, kas vizinājuši līgotājus uz Mežotni, arī pie televizoriem ļāva iztēloties to pacilātību, ar kādu svinēja šīsvasaras lielākos Jāņus. Lielākie, bet nebūt ne vienīgie — Kultūras ministrijā varēja redzēt Līgosvētku programmas no visiem novadiem. Pati Mežotnes pils pēc šiem svētkiem var cerēt ne vien uz kādu finansiālu atbalstu atjaunošanas darbu turpināšanai, bet arī uz popularitāti tālāk pasaulē. Svētku dienās te uzturējās augsti viesi no Eiropas Padomes un notika Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas rīkotas sarunas par piļu un muižu apsaimniekošanas lietām. Jo arī Mežotne ir starp tiem simt vislabāk sakoptajiem un apsaimniekotajiem objektiem, kas šoruden piedalīsies Eiropas mantojuma dienās. To temats ir “Muižas un pilis”.

Tāda Eiropas ekspertu ievērība Mežotnei var nākt tikai par labu. Un tad jau nākamvasar līgodziesmas te skanēs vēl greznāk.

“LV” informācija

Foto: A.F.I.

“Esiet kā vīri!”

Šie vārdi iekalti 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka cīnītāja, — Dailes teātra aktiera, daudzu filmu līdzdalībnieka, visu novadu cienītā skatuves mākslinieka Ēvalda Valtera piemiņas akmenī, kura autors ir viens no mūsdienu darbīgākajiem tēlniekiem Uldis Staģis.

Tagad šis piemiņas akmens atrodas Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona dislokācijas vietā Krusta kazarmās.

Svētdien, 22.jūnijā, te bija klāt mūsu armijas vadība un daudzi interesenti, kam nav vienaldzīga Latvijas armijas vēsture.

Kā izteicās aktiera dzīvesbiedre Vera Gribača (attēlā priekšplānā), ļoti nozīmīga ir pieminekļa atklāšanas diena, jo 22.jūnijā, Varoņu dienā, neatkarīgajā Latvijā allaž tika godināti vīri un jaunekļi, kas vēstures krustcelēs ņēma rokā ieročus, lai aizstāvētu savu zemi un tās intereses. Šai dienai ir arī mūsu tautu — latviešu un igauņu — kopības apliecinājuma nozīme, jo 1919.gadā igauņu un latviešu bruņotās vienības Cēsu tuvumā izcīnīja izšķirošu kauju pret landesvēra daļām.

Tēlnieka Ulda Staģa izpratnē šis piemiņas akmens ir veidots, apliecinot dziļi simboliskos vārdus: “Esiet kā vīri!”. Vīrišķība ir ļoti nepieciešama arī mūsdienu Latvijas karavīriem — gan tiem, kas iesaukti armijā, gan tiem, kas šobrīd studē Nacionālās aizsardzības akadēmijā.

Līdztekus aktiera gaitām Ēvalds Valters bija tulkotājs un literāts — tik dažādās nozarēs izpaudās radoša cilvēka talants. Bet pāri visam viņš bija Latvijas patriots. Vienmēr un visur. Lūk, ko viņš teica kādā intervijā 1988.gada novembrī, atbildot uz jautājumu: “Ko jūs izjutāt Lāčplēša dienā, velkot augšā Rīgas pils Svētā Gara tornī sarkanbaltsarkano karogu?”

“Man nāca prātā Veronikas Strēlertes rindas par nezināmo karavīru. Šī brīnišķīgā dzejniece, cik zinu, tagad dzīvo Zviedrijā. Jaunībā rakstītajā balādē viņa attēlo senlatviešu karavīru, kas atgriezies savā tautā un ir priecīgs par sasniegto. (Bija taču arī ar ko lepoties Latvijas Republikā!) Un tur ir sacīts tā:

Un, kad kareivis šķita jau manām,

Viegla vakara krēsla ka krīt,

Tad viņš vaicāja zilacim ganam:

“Vai tu vari man izstāstīt,

Cik vēl ilgi mūs' karogs te plīvos,

Cik vēl svētīgs būs upuris mans?”

— Kamēr latvieši Latvijā dzīvos,—

Dzidru balsi tam atteica gans.

Tad šo atbildi kareivis lika

Sev uz rokas kā zīmogu kluss

Tajā brīdī, kad liktenim tika

Atkal aizvērt tam plakstienus.

Un, kad birušu pelnos un pīšļos

Purvs to pieņēma dūkstains un labs,

Ļaudis stāstīja: esot šais grīšļos

Viena kareivja nezināms kaps.

Kādreiz jau mums visiem būs jāaiziet taisaulē. Un tad es varēšu tam karavīram pateikt, ka viņš var mierīgi dusēt. Viņa dzīvības upuris nav bijis veltīgs. Ir atgriezies karogs un laikam atgriezīsies arī patstāvība.”

“LV” informācija

Foto: A.F.I.