MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Marta Sīmana valdība precizējusi savas ieceres

Par galvenajiem virzieniem Igaunijas turpmākajā dzīvē

Pirmā pusgada noslēgumā valdība apkopojusi līdzšinējās politiskās un ekonomiskās darbības rezultātus Igaunijā un izdarījusi secinājumus par turpmāko.

Valdības prioritātes tuvākajam laika posmam būs šādas:

• saimniecības (ekonomikas) tempu pieaugums — vismaz 4—5 procenti gadā; gādāt, lai inflācijas līmenis nepārsniegtu 10 — 12 procentus gadā; radīt stabilu pamatu ekonomikas ātrai un līdzsvarotai attīstībai;

• iekļūt Eiropas Savienības paplašināšanas pirmajā kārtā;

• stiprināt valsts drošību un aizsardzības spējas;

• panākt normālas attiecības ar Krieviju;

• samazināt noziedzības līmeni, joprojām veidot tiesisku valsti;

• samazināt valsts un vietējo pašvaldību birokrātiju;

• turpināt un pilnveidot atbalstu lauksaimniecībai un lauku dzīvei;

• ieviest līdzsvarotu reģionālpolitiku, lai mazinātos Tallinas un apriņķu savstarpējā sociālekonomiskā spriedze;

• attīstīt infrastruktūru;

• realizēt pensiju un veselības aizsardzības reformu un zemes reformu, pabeigt izglītības reformu un turpināt dzīvokļu reformu;

• sekmēt igauņu tautas, valodas un etniskās kultūras saglabāšanu un attīstību;

• integrēt cittautiešus Igaunijas sabiedrībā;

• konsekventi turpināt vides aizsardzību;

• godam atzīmēt Igaunijas brīvvalsts 80.gadadienu.

Laikraksts “Postimes” komentē šīs prioritātes, uzskatot, ka ekonomiskajā daļā tiek turpināts Tīta Vehi valdības iesāktais: konservatīvā finansu politika, liberālā tirgus politika, privātīpašumā pamatota uzņēmējdarbība un sakārtota likumdošana. Tiek solīts, ka 1998.gada budžetā izvairīsies no maksājumu paaugstināšanas, bet palielinās valsts investīciju daļu valsts tēriņos.

Tiek apstiprināts, ka valdības saimnieciskās politikas atbalstam noslēgs jaunu līgumu ar Starptautisko valūtas fondu. “Postimes” piezīmē, ka tas ir pavisam jauns, konkrēts solījums. Marta Sīmana valdība sola saglabāt proporcionālus nodokļus pašreizējā līmenī. Mērķis ir šajā gadā iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā (WTO), tādēļ valdībai jāpieņem likums par muitas tarifiem. Arī tas ir konkrēts solījums.

M.Sīmana valdība cer pabeigt ražošanas, tirdzniecības, transporta un apkalpojošās sfēras uzņēmumu privatizāciju. Reizē arī valdība norāda, ka privatizētas tiks nevis dzīvojamās telpas, bet gan uzsāks infrastruktūras un enerģētikas uzņēmumu privatizāciju.

Valsts drošības nostiprināšanai valdība līdz 2000.gadam paredzējusi izveidot 26 000 vīru lielu labi apmācītu, bruņotu aizsardzības spēku rezervi.

Prioritātes nav īpašas sadaļas par ārpolitiku, bet tiek uzsvērta attiecību normalizēšana ar Krieviju. Jaunums ir tas, ka paredzēts sadarboties ar atsevišķiem Krievijas apgabaliem.

Tiesiskas valsts izveidošanas sadaļā ir plānots pieņemt likumu par policiju, paredzēt sociālās garantijas policijas darbiniekiem, likumu pret nelikumīgi iegūtās naudas legalizāciju. Jāizstrādā valstiska alkohola tirdzniecības politika.

1997. — 1999.gadā jāveic administratīvā reforma, 1998. — 1999.gadā valsts aparāta uzturēšanas izmaksas atstājot 1997.gada līmenī. Jāizstrādā administratīvi teritoriālā iedalījuma shēma. Daudzas valsts funkcijas ir jānodod pašvaldībām.

Valdība sola mazināt sociālekonomisko spriedzi starp Tallinu un apriņķiem. Vietējās inicitīvas atbalstam tiks radīts uzņēmēju atbalsta fonds. Arī nodokļu lielumu diferencēs pēc reģioniem.

No 1998.gada 1.janvāra paredzēts realizēt pensiju reformas pirmo posmu.

Veselības aizsardzības pamattēze ir nevis slimību ārstēšana, bet gan iespējas un prasme palikt veselam.

Zemes reformas sakarā valdība iecerējusi vienkāršot dokumentu kārtošanu un samazināt birokrātijas prasības. Marta Sīmana valdība paredz līdz 1997.gada rudenim vēlreiz izskatīt visus ar zemes reformu saistītos likumdošanas aktus un novērst likuma pretrunas.

Atšķirībā no Tīta Vehi valdības Marta Sīmana programmā tiek uzsvērta cittautiešu problēma, to integrēšanās Igaunijas sabiedrībā.

M.Sīmana valdības programma paredz vērā ņemamas Igaunijas brīvvalsts 80 gadu jubilejas svinības. Jubilejas pasākumi atšifrēti 12 programmas teksta lappusēs.

Kronas un nacionālās bankas kopības izpausme

Tallinā atklāts unikāls muzejs, kam nozīme Eiropas mērogā

Igaunija svin savas nacionālās valūtas — kronas — un Centrālās bankas atdzimšanas piecu gadu jubileju. Vēsturiskajās telpās — Estonia bulvārī 11, kur 1918.gada 24.februārī tika proklamēta Igaunijas valsts, bet pēc gada atradās Igaunijas Banka, vēlāk Zemes banka, tagad atklāts Igaunijas Bankas muzejs.

Igaunijas numismātikas speciālists Ivars Leimuss, iepazīstinot ar izstādi, izteicies, ka šī esot vienīgā vieta pasaulē, kur ir tik pamatīga un laba Igaunijas naudas izstāde. Kompaktā izstādē ir parādīti Igaunijas Bankas darbības pirmie gadi, 1918. — 1940.gada Igaunijas naudas sistēma, okupācijas naudas, Igaunijas kronas atjaunošana un 1992.gada naudas reformas gaita.

Muzejā var redzēt visas Igaunijā izlaistās naudaszīmes un monētas. Skatiens nākotnē ir te eksponētie Mākslas augstskolas studentu pieteiktie Eiropas kopējās naudas “eiro” projekti viņu interpretējumā.

Ivars Leimuss norādījis, ka pēdējā laikā Igaunijā jauni muzeji rodas ļoti reti, tāpēc vēl jo vairāk Centrālās bankas muzeja atklāšana ir vērā ņemams notikums.

Muzeju apmeklēja arī tagadējais bankas prezidents Valdurs Krafts un iepriekšējais — Sīms Kallass. Viņi bija ļoti priecīgi, ieraudzījuši arī savus portretus ekspozīcijā. Igaunijas pasta ģenerāldirektors Tarmo Jāns Tieleids iepazīstināja ar jauno pastmarku, kas izlaista par godu kronas atjaunošanas piecu gadu jubilejai. Tās autors ir mākslinieks Jāns Sārs, nomināls — 50 kronas, un uz markas redzams vienas kronas monētas reversa attēls.

Šajā sakarā izdota grāmata “Iagunijas naudas reforma 1992. — līdz savai naudai — četru vīru priekšlikumi”. Četri vīri ir Sīms Kallass, Tīts Made, Edgars Savisārs un Miks Titma, kuru 1987.gada priekšlikumi izraisīja asas diskusijas.

Sakalas centrā notika kronas jubilejas konference, kur līdz ar Igaunijas prominencēm piedalījās arī Starptautiskā valūtas fonda ģenerāldirektora vietnieks Stenlijs Fišers un Eiropas Naudas institūta ģenerāldirektors Roberts Raimonds.

Ar Igaunijas Bankas atbalstu tapis pēc mākslinieka Adamsona — Eriku meta darinātais sienas tepiķis. Par šo metu mākslinieks 1937.gada izstādē Parīzē saņēmis goda diplomu.

Šo tepiķi tagad no jauna darinājušas igauņu mākslinieces Annelija Sotna un Merike Londa.

Igaunijas Bankas prezidents Valdurs Krafts atzinis, ka banka vēlas saglabāt un atbalstīt Igaunijas mākslu. Tepiķa izgatavošana sasaucas ar Igaunijas Bankas atjaunošanas piecu gadu jubileju un Adamsona — Eriku 95. dzimšanas dienu. Tā izmaksājusi ap 50 000 kronu.

Par un ap Būtiņģes naftas termināla cerībām

Pēc speciālistu vērtējuma, veikta tikai desmitā daļa darbu

Lietuvas presē par Būtiņģi un tur topošo dižbūvi naftas transportēšanai noteikti raksta mazāk nekā Latvijā. Arī par abu valstu ministru domstarpībām par projekta atbilsmi vides aizsardzības prasībām tika ziņots pavisam skopi. Varbūt tālab, ka tā tiešām nav Lietuvas problēma. Lai gan zināmam publicitātes trūkumam var būt arī cits izskaidrojums — pat lietuviešu vadošo laikrakstu fotokorespondentiem neizdodas iekļūt jaunceltnes teritorijā. Par to un arī citām ar termināla celtniecību saistītām lietām raksta “Lietuvos rytas”.

Būtiņģes termināla celtniecība aizsākās 1995. gada maijā. Tomēr pagaidām no visa iecerētā izdevies padarīt tikai 12—13 procentus. Taču topošā termināla vadītājs Vladislovs Gedvils nav zaudējis optimismu un tic, ka nākamā gada oktobrī viss uzdomātais būs pabeigts. Ja vien līdz jūlija sākumam valdība apstiprinās savas garantijas ārzemju kredīta ņemšanai par 202 miljoniem ASV dolāru. Lai gan premjers jūnija vidū uzlika veto pieprasījumam par valdības garantijām šim milzīgajam aizņēmumam, “Būtiņģes naftas” pārvaldes loceklis, “Mažeiķu naftas” ģenerāldirektors G. Kiesus tomēr ir pārliecināts, ka garantijas tiks nodrošinātas. Kaut vai tāpēc, ka nav kur likties — termināls Lietuvai ir vajadzīgs.

“Būtiņģes naftas” vadītājs Vladislovs Gedvils piekrīt — ja valsts pārziņā būs tikai 34 procenti termināla akciju, tad tai vajadzētu arī garantēt 34 procentus no pieprasītā aizņēmuma. “Taču neko nevar iesākt, jo investētāji, jaušot risku, pieprasa garantijas visam aizņēmumam kopumā,” apgalvo V. Gedvils.

Termināla celtniecībā strādā ap 300 darbinieku. Lai gan celtniecības ģenerāluzņēmējs ir Vācijas apvienība “Preussag Wasser und Rohrtechnik”, būvdarbos iesaistītas daudzas Lietuvas uzņēmējsabiedrības. Būvdarbiem jau iztērēti 97 miljoni litu. Kaut arī vēl jāizdod lauvas tiesa līdzekļu, šie darbi ir paveicami diezgan īsā laikā.

Projektā paredzētā termināla jauda — 4932 kubikmetri naftas stundā. Lai piepildītu tankkuģi ar 80 000 tonnu kravnesību, pārsūknēšanai vajadzēs 30 stundas. Nafta no termināla krastā pa cauruļvadiem tiks aizvadīta atklātā jūrā uz trim piestātnēm. Plānotā peļņa — 192 miljoni litu gadā.

Vladislovs Gedvils atzīst, ka vēlētos sabiedrības akcionāru vidū redzēt “Preussag”, kas, pēc viņa apgalvojumiem, neesot pārliecināti par naftas piegādes garantijām. Viņam nav arī cerību, ka izdosies panākt vienošanos ar Krievijas naftiniekiem. Drīzumā V. Gedvils dosies uz Maskavu, kur vēlētos tikties arī ar naftas ieguvējiem “Transņeft”. Uz jautājumu, vai gaidāma vienošanās ar “Lukoil”, V. Gedvils atteica: “Kāpēc dauzīties pie aizslēgtām durvīm?”

Saimniecības ministrs V. Babiļus cenšas Būtiņģei saprecināt Krievijas koncernu “Jukos” un Kanādas korporāciju IPL — naftas piegādātāju vadošo pāri. Ministrs uzskata, ka abi uzņēmumi ir savstarpēji saderīgi darbam Būtiņģē.

V. Gedvils nesen Krievijas presē izlasījis, ka Krievijas naftas koncernu “Lukoil” kontrolē Tjumeņas kriminālās struktūras, bet “Jukos” — Samaras noziedzīgais grupējums. Viņa reakcija: “Ar ko gribam saradoties?!”

V. Babiļus atteica, ka viņš nav dzirdējis tādu informāciju par “Jukos”, bet kanādiešu IPL, spriežot pēc atsauksmēm, ir pati labākā. Ministrs atzīst, ka ir nepieciešams, lai IPL pārņemtu termināla vadību savās rokās.

“Ja profesionāļi būs pie teikšanas no robežas līdz Būtiņģei, spējot izkonkurēt Ventspili, tad būs ļoti labi,” uzsvēra ministrs. Daži avoti apgalvo, ka “Būtiņģes nafta” nevēlas aicināt IPL, jo tā izdzenātu pašreizējos vadītājus, bet “Preussag” prasības būtu daudz mērenākas.

V. Babiļus aktīvi apsver variantu, ka Būtiņģes termināls strādātu kopā ar Biržu naftas transportēšanas apvienību “Naftotiekis”. Šī kopdarbība varētu izkonkurēt latviešus.

Biržu “Naftotiekis” vadītājs I. Dološickis apgalvo, ka tikai no preses uzzinājis par topošo “Naftotiekis” un “Būtiņģes naftas” tandēmu. Apvienība “Naftotiekis” apņēmusies pati izkārtot naftas piegādi no Mažeiķiem uz Būtiņģi, ja termināls neizdarīs akciju emisiju. Šim nolūkam nepieciešamos līdzekļus I. Dološickis domā iegūt, pārdodot 20 procentus “Naftotiekis” akciju vai arī ņemot kredītu.

IPL vēlētos kontrolēt 51 procentu “Naftotiekis” akciju. Tomēr I. Dološickis noliedz, ka būtu jāprivatizē sabiedrība, kas valstij dod peļņu.

Vladislovs Gedvils uzskata, ka 51 procentu “Būtiņģes naftas” akciju varētu saglabāt arī Lietuvas uzņēmēji un valdība, ja vien izdotos sadabūt 33,3 miljonus litu. Termināla vadītājs cer uz valdības apņēmību, tas palīdzētu izvairīties no nevēlamiem saimniekiem, kas kontrolē galvenās Krievijas naftas sabiedrības, Ventspils ostu, pasauli. Viņš priecājas, ka šādiem noziedzīgiem grupējumiem nebūs ietekmes “Būtiņģes naftā”.

“Lietuvos rytas” fotokorespondentam neizdevās iekļūt valstiski svarīgā celtniecības objektā — viņam ceļu aizšķērsoja ASV projektēšanas sabiedrības “Fluor Daniel” apsardzes vīri. V. Gedvils apgalvoja, ka apsardze esot pastiprināta ar policistiem kopš tā laika, kad pa Būtiņģi sākuši baukāt automobiļi ar Latvijas numuriem.

Kā Lietuvā izprot mācību maksu izglītības jomā

Skolas naudas jēdziens nav svešs arī kaimiņiem

Lietuvas Konstitūcijas 41.pants noteic, ka valsts un pašvaldību skolās un arī augstskolās ir bezmaksas izglītība. Taču šīs pamatlikumā garantētās tiesības ne vienmēr tiek nodrošinātas pilnā apjomā. Par tā saukto skolas naudu jeb brīvprātīgajiem ziedojumiem tika lauzti šķēpi arī Latvijas inteliģences konferencē “Izglītība un kultūra laikmetu griežos”. Palūkosimies, kā šo problēmu uztver un izprot lietuvieši. Par to redakcijas slejā “Skola kā ēnu uzņēmējdarbība” un aptaujā “Skolas noliedz Konstitūciju” dažādus viedokļus atklāj laikraksts “Respublika”.

Lietuvā bezmaksas vispārējo izglītību, pat profesionālo izglītību un arī bezmaksas studijas augstskolā garantē Konstitūcija. Ne reizi vien dzirdētas valodas, ka šīs garantijas ir sagruvušās sociālistiskās iekārtas pārpaliekas. Teic, ka mūsu tagadējā valstī garantēt nevajag neko. Var jau būt, ka šie spriedumi nav nemaz tik muļķīgi. Taču pašlaik valsts Konstitūcija ir tāda, kāda tā ir, to neviens nav ne atcēlis, ne grozījis. Pašreizējā valdošā koalīcija ir paziņojusi pavisam skaidri un nepārprotami — Konstitūciju nedrīkst grozīt. Tiesa, tas gan teikts, runājot par kaut ko citu un pavisam citā sakarā. Tomēr ir bijusi apņemšanās nemainīt Konstitūcijas principus nevienā laukā — arī izglītībā.

Apšaubīt valsts finansiālās iespējas arī tā kā nebūtu prāta darbs. Jo nupat valdošā koalīcija nobalsoja par milzu papildu saistībām pret Lietuvas ļaudīm, šīs saistības nekādā Konstitūcijā nav noteiktas. Bet šīs papildu saistības, ko uzņēmies Seims, maksās kādus piecus miljardus litu. Tāds dāsnums un valdības ticība savām finansiālajām iespējām it kā liecinātu, ka valsts ir savākusi no saviem iedzīvotājiem daudz naudas un tagad varbūt vēlas to atdot atpakaļ. Šā vai tā, bet konstitucionālās saistības tai patiesi ir jāpilda.

Diemžēl nekādi nevar apgalvot, ka Lietuvā ir bezmaksas izglītība. Notikumu attīstība liecina par kaut ko pilnīgi pretēju — mācības vispārizglītojošajās skolās jau gandrīz no pirmās klases ir par maksu. Un ar katru gadu skolēnu izglītošanās nodevas kļūst aizvien lielākas un lielākas.

Aizvien vairāk bērnu vecāku vēstī, ka iemaksas sāk vākt kopš pirmā brīža — no pirmklasnieku ierašanās pirmajā klasē. Un te netiek runāts par privātu ģimnāziju vai koledžu. Tur par mācību pakalpojumiem ir jāmaksā, tas viss ir legāli un likumīgi. Šīm mācību iestādēm ir arī noteikts cenrādis, lai skolēni un viņu vecāki varētu pirkt to, ko ir vērts pirkt, turklāt tādas privātmācību iestādes skolotāji par skolai samaksāto naudu māca skolēnus, kam bez visa pārējā vajadzētu būt nošķirtiem no šķietami nemaksājošajiem valsts mācību iestāžu skolēniem.

Vēlreiz atkārtosim: valsts vispārizglītojošās mācību iestādēs mācībām jābūt bez maksas. Jābūt, taču tas tā nav. Iespējams, būtu pagrūti pierādīt, ka patiesi ir jāmaksā jau par pirmo ierakstu skolēnu sarakstā. Taču cita veida nodevu ievākšana ir visai atklāta un tiek piekopta ne jau pirmo gadu.

Mēdz vākt naudu telpu remontēšanai. Uz vecāku rēķina pērk krāsas un darbarīkus, remontē macībtelpas, labo solus un galdus. Te lēsē jāieskaita arī “brīvprātīgais” tēvu darbs, kas tāpat kaut ko maksā. Šādas izdarības Lietuvas pilsētās un laukos ir tik pierastas, ka vecāki par tām pat vairs nepīkst. Taču šāds “remontnodoklis” nepārprotami ir pretrunā ar bezmaksas izglītības principiem.

Gan šo, gan vēl citus principus pārkāpj naudas vākšana visdažādāko mācību līdzekļu iegādei — sākot ar datoriem un beidzot ar basketbola bumbām. Te reizēm viens vecāks aprūpē un apgādā arī svešus bērnus. Un dažkārt to izmanto ļaunprātīgi, pat zādzībām. Vecāku pirkti globusi tiešām nonāk skolā, bet datoru iegādes ceļi ne vienmēr ir skaidri un godprātīgi. Pret turīgāko skolēnu vecākiem mācību iestāžu vadītāji liek lietā arī gluži atklātu reketu. Vairs netiek lūgts, bet gan pieprasīts, lai ziedotu naudu tam vai citam nolūkam, nereti no ziedojuma summas padarot atkarīgas audzēkņa sekmes un atzīmes.

Labu atzīmju mānija vispār maksā ļoti dārgi. Agrāk skolotāji prasīja samaksu par papildu konsultācijām. Labākie skolotāji allaž piepelnījās, mācīdami skolēnus “no malas” un sagatavodami viņus iestājeksāmeniem. Taču tagad iesakņojusies pavisam jauna sistēma. Skolotāji papildus konsultē un māca tos pašus skolēnus, kuriem neko nav iemācījuši klasē. Tad arī nav jēgas kaut ko iemācīt par oficiālo algu, jo ir jāpadziļina mājmācības attiecības, par kurām maksā skolēns.

Tas nebūt nav viss, taču secinājumus jau var izdarīt. Vispārizglītojošā izglītība ir par maksu. Skolēnu vecāki maksā par telpu remontu, par mācību līdzekļiem un inventāru. Bet skolotāji ir iesaistījušies ēnu ekonomikā, apmācot savus audzēkņus ārpus stundām par papildsamaksu no skolēnu vecāku maka. Vispārizglītojošo mācību iestāžu sistēma Lietuvā nodarbojas ar nelegālu uzņēmējdarbību, kas nekādi neatbilst Konstitūcijai. Nav grūti iedomāties, kādus principus un kādu tiesiskumu tā visa rezultātā apgūs bērni.

Bet ko par “labprātīgajiem” ziedojumiem īpašā fondā skolas uzturēšanai un par skolotāju maksas konsultācijām saviem skolēniem domā izglītības nozares darbinieki?

Izglītības un zinātnes ministra vietniece Jolanta Balčūniene:

— Ja tā ir pašu vecāku rosināta labdarība, viņiem ir tiesības dibināt šādus fondus un dot naudu tam, kam viņi uzskata par vajadzīgu. Skolas padome lemj par sadabūto līdzekļu izlietojumu arvien, arī tad, ja tie ir labprātīgi ziedojumi. Ļoti labi, ka vecāki remontē skolas, ziedo mācību līdzekļu iegādei, ja skolai nepietiek naudas.

Skolotājiem maksā par mācību un par audzināšanas darbu. Ja vecāki personiski atbalsta skolotāju konsultācijas, ministrija nespēj te kaut ko izšķirt — ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums. Bet nav labi, ka par šo samaksu nav visaptverošu ziņu. Ministrijas nostāja ir tāda, ka skolēns jāizglīto par valsts noteikto samaksu tā, lai viņam vairs nebūtu nepieciešama papildu palīdzība.

Izglītības un zinātnes ministrijas sekretārs Daiņus Numgaudis:

— Ministrijas viedoklis — nevajag būt iecietīgiem pret tādām lietām. Ja skolā ir labdarības fonds, ziedojumiem tajā jābūt tikai brīvprātīgiem. Vecākiem ir jāzina, ka nevienai skolai nav tiesību pieprasīt kaut kādu naudu un izvirzīt kaut kādus noteikumus. Cits aspekts — mācību iestāžu direktori ne jau labas dzīves dēļ nereti staigā ar pastieptu roku: skolu finansiālai uzturēšanai ir grūti laiki.

Maksas konsultācijas ir ētikas jautājums. Skolas vadībai šādos gadījumos nepieciešama ļoti stingra nostāja. Kad es strādāju par skolas direktoru, kategoriski aizliedzu papildstundas. Skaidrs, ka skolotāji ar savu pašreizējo atalgojumu nekādi nevar iztikt. Tālab pieprasītākie speciālisti — lietuviešu valodas, matemātikas skolotāji — bez kādas šaubīšanās piepelnās par mājskolotājiem. Bet apmācāmie nedrīkst būt tās pašas skolas skolēni. Pie tam tādos gadījumos likums pieprasa, lai skolotājs dibina savu individuālo uzņēmumu un maksā nodokļus, vienlaikus strādājot arī valsts mācību iestādē. Ja ministrijai būs zināmi konkrēti fakti par likuma pārkāpumiem, tā kopā ar pašvaldību izglītības nodaļām meģinās šos gadījumus izskatīt.

Viļņas pilsētas izglītības nodaļas skolu un ārpusskolas izglītības iestāžu sektora vadītājs Valentīns Šapals:

— Nav pieļaujams, ka piespiedu kārtā tiek vākts kaut kāds nodoklis. Tā kā vairums ir valsts mācību iestādes, tās jāuztur par valsts vai pašvaldību līdzekļiem. Ja skola lūdz vecāku atbalstu, tas drīkst būt tikai lūgums pēc brīvprātīgas palīdzības, jo saprotams, ka skolām tiešām ir ļoti grūtas dienas. Nesaskatu nekā slikta, ja ir izveidots skolas atbalsta fonds. Tajā brīvprātīgi iemaksāt ziedojumus var ne tikai vecāki, bet arī iestādes un privātpersonas. Bet, lai šī nauda “nepazustu”, līdzās fondam jādarbojas revīzijas komisijai.

Ja vecāki, gatavodami bērnus eksāmeniem, grib palīdzību “no malas”, viņiem neviens to neaizliedz. Tikai nav ētiski, ja to vakaros dara tie paši skolotāji, kas šos audzēkņus māca klasē, — par tādiem gadījumiem esmu dzirdējis arī pats. Zinu par maksājumiem, ko piespiedu kārtā pieprasa no vecākiem pat par mācībām — par to sūdzas ne viens vien. Protams, šādas izspiešanas nedrīkst būt.

Ir dzirdēts arī, ka dažā valsts bērnudārzā vai skolā par audzēkņu uzņemšanu pieprasa maksāt. Ir sūdzības, mēs uz tām reaģējam, bet nav tik viegli izspriest, kam taisnība. Jo skolu vadītāji apgalvo, ka tie visi ir brīvprātīgi ziedojumi. Tas ir delikāts jautājums — var dažādi runāt, dažādi palūgt un galu galā dažādi uztvert. Pabalsta lūgšana arvien nav gluži ētiska. Vēl arī tas, ka reizēm šie zvanītāji ir anonīmi.

Valsts prezidenta padomnieks izglītības, kultūras, zinātnes un reliģijas jautājumos Arvīds Matuļonis:

— Skumji, ka vecāki tiek “piespiesti”. Sabiedrība polarizējas, un labākajās skolās apmierināti mācās ļoti pārtikušu vecāku bērni.

Vispirms vajadzētu sakārtot izglītības nodaļas. Diemžēl Vilņas pilsētas izglītības nodaļa tagad ir “bez vadības”, tāpēc situācija nav vadāma. Līdz ar to nav kam izlemt par skolu monstriem Pilaitē un Fabijonišķos, kur trijās maiņās mācās divi tūkstoši skolēnu. Šo problēmu nekādi neizdodas atrisināt, bet nauda tiek izšķiesta sazin kam. Man šķiet, ka tādu spraugu neaizbāzīs ne prezidents, ne Izglītības un zinātnes ministrija. To spētu vienīgi zemestrīce...

Šādos labdarības fondos diemžēl iespējami dažādi pārkāpumi, lai gan nauda rēķināta noteiktam mērķim. Žēl, bet šo līdzekļu uzskaites mehānisms nav noteikts.

Par to, ka eksāmeniem skolēni tiek sagatavoti nevis mācību stundās, bet maksas konsultācijās, vispirms vajadzētu atbildēt skolas direktoram. Ja viņš ar to samierinās, tad nav kārtības. Ikvienam savs darbs jādara apzinīgi un nav jānoveļ uz citu pleciem. Šur tur trūkst atbildības visos līmeņos, un, ja tā ir, pat visvienkāršākie jautājumi nonāk uz prezidenta galda.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Igauniju — Katrīna Ducmane,

par Lietuvu — Andris Sproģis