Dzīvojamo māju privatizācijā daudz kas būs savādāk

Komentējot likumu "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju""

NORMUNDS PĒTERKOPS, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas loceklis, - "Latvijas Vēstnesim"

- Pēdējie grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju", kurus Saeima pieņēma 11. jūnijā un kurus "Latvijas Vēstnesī" Valsts prezidents izsludināja 27. jūnijā, ir vieni no plašākajiem un būtiski ietekmēs šī procesa turpmāko gaitu Latvijā. Tie izsaukuši sabiedrībā arī plašas diskusijas.

- Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas iesniegtie materiāli liecina, ka valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācija norit samērā gausi - ne tā, kā gribētu tie politiķi, kuri uzskata - valsts un pašvaldību dzīvojamais fonds būtu jāprivatizē, lai katrs īrnieks, ja vēlas, varētu kļūt par īpašnieku. Man ir prieks, ka daudzi politiķi, kuri par šo lietu spriež vairāk teorētiski, laika gaitā mainījuši domas, izprot likuma "vājās vietas", tagad pieņem priekšlikumus, kuri tika piedāvāti gadu atpakaļ, un domā par nākotni. Šajos grozījumos iekļautās normas īrniekiem un nomniekiem pirmām kārtām radīs plašākas iespējas kļūt par dzīvojamo un neapdzīvojamo telpu īpašniekiem līdz dzīvojamās mājas privatizācijai.

Tagad paātrinātā kārtā varēs privatizēt mākslinieku darbnīcas, neapdzīvojamās telpas un komunālos dzīvokļus. Protams, ar komunālajiem dzīvokļiem nav vienkārši. Privatizējot dzīvokli kā vienu veselu, šī dzīvokļa īrniekiem vai nu pie notāra, vai dzīvokļu privatizācijas komisijā jāvienojas, kurš no viņiem to privatizēs uz sava vārda. Pārējie iedzīvotāji paliks īrnieka statusā, jo beztermiņa īres līgums netiek mainīts. Otrs variants - viņi kļūst par dzīvokļa līdzīpašniekiem, sadalot to attiecīgās daļās. Arī šī vienošanās jāapliecina vai nu pie notāra vai dzīvojamo māju privatizācijas komisijā. Vēl ļoti būtiska izmaiņa ir tā, ka tagad arī paātrinātajā privatizācijā dzīvokli īpašumā var iegūt ne vien īrnieks, bet arī viņa ģimenes locekļi. Vēl vairāk - ja īrnieks un viņa ģimenes locekļi nevēlas dzīvokli privatizēt, viņi var savas tiesības deleģēt trešajai personai, kam ar šo dzīvokli līdz šim nav bijis nekāda sakara. Arī šīs vienošanās jāapstiprina pie notāra vai privatizācijas komisijā. Tālākā rīcība - vai īrnieks paliek šajā dzīvoklī, vai pārceļas dzīvot citur, ir viņa un jaunā dzīvokļa īpašnieka atsevišķa vienošanās. Bet, ja jauna vienošanās netiek noslēgta, spēkā paliek iepriekšējais īres līgums. Ceram, ka šis grozījums varbūt palīdzēs tiem dzīvokļu īrniekiem, kas šobrīd ir lielos īres un komunālo maksājumu parādos. Daudzi gadījumi liecina, ka šie īrnieki būtu gatavi dzīvojamo telpu atstāt pret kompensāciju vai mainīties uz mazāku platību, ko piedāvā kāds cits, taču kādam viņa vietā avansa veidā jānomaksā parādi. Līdz šim šādās darbībās bieži vien notika krāpšanās, darījumos iesaistījās negodīgi mākleri. Tagad šis process būs legalizēts, noslēdzot notāra vai privatizācijas komisijas apstiprinātu vienošanos.

- Vai jāsaprot, ka likumdevējs nolicis malā priekšlikumu atļaut dzīvokļus privatizēt arī parādniekiem?

- Valsts un pašvaldības lietu komisijā par to vairākkārt diskutēts, bet ir problēma - kā īres un komunālo maksājumu parādus piedzīt pēc tam, kad dzīvoklis kļuvis par privātīpašumu. Daži aspekti liecina, ka grūtības var būt vēl lielākas nekā līdz šim. Iespējams, ka iepriekšminētie grozījumi parādnieku problēmu zināmā mērā atslābinās. Otra grupa, par kuru jārunā atsevišķi, ir valsts uzņēmumu mājas, kuru īrnieki gan maksājuši par īri un komunālajiem pakalpojumiem, taču parādus radījuši apsaimniekotāji, neveicot turpmākos norēķinus. Šos parādus attiecināt uz īrniekiem nebūtu pareizi. Līdz rudenim šis jautājums ir jāizpēta un tad jārod risinājums.

- Ar valsts uzņēmumu dzīvojamajām mājām vispār ir sarežģīta situācija. "Latvijas Vēstnesis" jau rakstīja, ka ir simtiem māju, kurām šobrīd vispār nav īpašnieka. Ko darīt?

- Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija bija iesniegusi priekšlikumu valsts dzīvojamās mājas it kā nodalīt no kopējā privatizācijas procesa, to veikt mazliet atšķirīgi nekā pašvaldībai piederošās mājās.

Priekšlikums bija tāds - valsts dzīvojamās mājas īrniekiem noteikts termiņš: astoņu mēnešu laikā izlemt - privatizēt dzīvokli vai nē, pēc tam fiksēt mājas neprivatizēto daļu un nodot to īpašumā pašvaldībai, saglabāt valsts īpašumā vai atsavināt dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai. Savukārt neizīrētus dzīvokļus dzīvojamās mājas neprivatizētajā daļā varētu atsavināt saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas kārtību". Es personīgi atbalstu viedokli, ka valsts dzīvojamām mājām privatizācijas kārtība ir savādāka. Diemžēl vairums kolēģu šo priekšlikumu neatbalstīja un uzskatīja, ka jāizmanto tās iespējas, ko likums šobrīd atļauj. Problēma ir tā, ka šīm mājām nav apsaimniekotāja. Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija ir gatava privatizēt šīs mājas, bet privatizācijas komisijai nav namu pārvaldes, kas varētu ēkas apsaimniekot. Tāpēc ir saprotams, kāpēc privatizācijas komisija piedāvā šādu risinājumu. Pārskatot likumu, nācām pie secinājuma, ka jāveicina dzīvokļu īpašnieku sabiedrību veidošana, kas varētu pārņemt mājas apsaimniekošanā. Šajā gadījumā ēka paliek valsts īpašumā un tiek slēgts līgums par ēkas apsaimniekošanu. Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai ir jāpārņem šis īpašums savā valdījumā. Arī "paātrinātajā" privatizācijā dzīvokļa, neapdzīvojamo telpu īpašnieki var jau veidot šādas sabiedrības.

Likumā "Par dzīvokļa īpašumu" būtu izdarāmi grozījumi, kas noteiktu - ja ēka vairāk nekā 50 procentu apmērā ir privatizēta un ir izveidota īpašnieku sabiedrība, kas apvieno šos īpašumus, tad ēkas apsaimniekošana noteikti jānodod šai dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai.

Pašvaldību dzīvojamās mājās šādu problēmu vēl nav, jo pašvaldību namu pārvaldes samērā ciešami tiek galā ar ēku apsaimniekošanu. Tomēr jāņem vērā, ka valsts politika virzīta tā, lai cilvēks kļūtu par dzīvokļa īpašnieku un valsts un pašvaldības nenodarbotos ar dzīvojamo māju apsaimniekošanu. Protams, pašvaldību gādībā paliks gan sociālās mājas, gan sociālie dzīvokļi.

- Nolietotas dzīvojamās mājas savešanai kārtībā nepieciešami vairāki desmiti tūkstošu latu. Šī nasta tomēr tiks pārlikta uz dzīvokļu īpašnieku pleciem. Vai tas ir taisnīgi?

- Jādomā, kā īpašnieku sabiedrības varētu ar izdevīgiem noteikumiem ņemt kredītus. Tas būtu attiecināms arī uz denacionalizēto namu īpašniekiem, jo par līdzekļiem, ko iegūst no īres maksām, nav iespējams ēkas izremontēt. Jādomā arī par jaunu dzīvojamo māju celtniecību. Katrā gadījumā dzīvokļu politika ir nopietna sociāla problēma, ir pēdējais laiks ķerties pie tās klāt, jāizstrādā vienota nacionāla programma.

- Jā, vienotas politikas nav. Rīgas dome, piemēram, mēģina dzīvojamo māju privatizācijas jautājumus risināt pēc saviem ieskatiem...

- Likumi nosaka, ka pašvaldības ir tās, kas savā administratīvajā teritorijā risina dzīvokļu jautājumus, nodrošina iedzīvotājus ar dzīvojamo telpu, palīdz sociāli maznodrošinātajiem. Protams, pašvaldība tādā gadījumā domā, kāda būs tās iekšējā politika attiecībā uz apdzīvojamo fondu. Arī Rīgas dome, šķiet, uzskata, ka, paturot apdzīvojamo fondu pašvaldības kontrolē, ar namu pārvalžu starpniecību spēs tās labāk apsaimniekot. Faktiski pašvaldības tādējādi kavē īrnieku kļūt par sava dzīvokļa īpašnieku, kas turpmāk dotu iespēju izvēlēties labāko ēkas apsaimniekošanas veidu.

- Bet iznāk sadure ar likumu par "Pašvaldību un valsts dzīvojamo māju privatizāciju", kas nosaka, ka katram pašvaldības dzīvojamās mājas īrniekam ir tiesības kļūt par dzīvokļa īpašnieku - paātrinātā vai vispārējā kārtībā.

- Šajos likuma grozījumos esam mēģinājuši izlīdzināt šo situāciju. Tātad - ja dzīvokļa īrnieks nolēmis kļūt par dzīvokļa īpašnieku un viņam nav īres un komunālo maksājumu parādu, tad nevienam nav tiesību viņam to liegt. Viņš jebkurā gadījumā var privatizēt dzīvokli paātrinātā kārtā. Kamēr netiek mainīti pārējie likumi, kas nosaka, ka pašvaldības veido dzīvokļu politiku, nevaram tām uzspiest obligāti privatizēt visu apdzīvojamo fondu. Tādēļ likumā atstāta norma, ka par dzīvojamās mājas privatizācijas uzsākšanu lemj pašvaldība.

- Vai esat atrisinājuši citu samilzumu: ka pašvaldība neparko negrib šķirties no neapdzīvojamā fonda, kas ir būtisks ienākumu avots?

- Neapdzīvojamo telpu nomas nauda vairākām pašvaldībām, tai skaitā arī Rīgai, ir paprāvi līdzekļi. Ar šiem līdzekļiem namu pārvaldes varēja veikt nepieciešamos remontdarbus dzīvojamās mājas, jo ar īres maksām nekādus remontus segt nav iespējams.

Ir saprotams, ka pašvaldības un arī Valsts Nekustamā īpašuma aģentūra nelabprāt grib privatizēt šīs telpas, jo tie ir šobrīd reāli ienākumi ar kuriem var veikt saimniecisko darbību.

Ja pašvaldība aizstāv savas kā saimnieciska uzņēmuma intereses, tad nekas nemainīsies. Bet, ja gribam, lai uzņēmumi, kas nomā telpas, droši ieguldītu līdzekļus telpu remontā, ēkas tehniskā stāvokļa uzlabošanā, tad ir jādod iespēja nomniekiem kļūt par telpu īpašniekiem. Mājas apsaimniekošanā tad viņi piedalīsies jau kā īpašnieki.

Likums paredz, ka visi līdzekļi, ko iegūst privatizācijas procesā, tiek novirzīti privatizācijas fondā. No tiem 60 procentu paliek pašvaldības privatizācijas fondā, bet 40 procentu nonāk valsts privatizācijas fondā, un Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija ar Ministru kabineta lēmumu sadala šo līdzekļu izlietojumu, varbūt arī novirzot to pašvaldību privatizācijas komisijām, kurām nav šī neapdzīvojamā fonda ko privatizēt, iegūstot līdzekļus turpmākā privatizācijas procesa nodrošināšanai. Tagad likums nosaka, ka līdzekļus no abiem fondiem drīkst izmantot ne tikai privatizācijas procesa vadīšanai, bet arī apsaimniekošanas organizēšanai. Lai pārvarētu grūtības, ka pašvaldība negrib atdot privatizācijai neapdzīvojamās telpas, likumā tagad iestrādāta norma - nomniekam ir tiesības tās privatizēt paātrinātā kārtībā. Nomniekam, ja vien tas ir izpildījis visus nomas līguma noteikumus, vairs nav jāgaida, kad šo piedāvājumu izteiks pašvaldība vai valsts. Nomnieks tagad pēc savas iniciatīvas var prasīt privatizēt nomātās telpas. Ne pašvaldība, ne privatizācijas komisija to nevar atteikt. Iepriekš likumā bija noteikts, ka nomnieks neapdzīvojamās telpas varēja privatizēt, ja nomas līgums bija noslēgts pirms 1995. gada 24. jūlija. Tagad "pirmās rokas" tiesības ir nomniekiem, kas nomas līgumu noslēguši pirms 1997. gada 1. jūnija. Tas, iespējams, veicinās arī visas pārējās mājas ātrāku privatizēšanu. Tā kā privatizācijas fondā ienāks vairāk līdzekļu, tad, lai kompensētu pašvaldību zaudētos ienākumus, būtu jāizdara grozījumi likumā, kas ļautu privatizācijas līdzekļus izmantot arī ēku uzturēšanai.

- Tomēr aktuāls joprojām ir jautājums - ko darīt ar mājas neprivatizēto daļu? Bija dzirdami priekšlikumi, ka to varētu pārdot kādai fiziskai vai juridiskai personai no malas. Likumā šī norma nav iestrādāta. Vai par to vairs netiek domāts?

- Mēs par to tiešām domājam. Jo tūlīt jau būs klāt 1999. gada 1. jūlijs, un cilvēkam būtu jāzina - ja viņš ir atteicies no iespējām kļūt par īpašnieku un nolēmis palikt par īrnieku, tad jāņem vērā, ka mājas daļai, viņa dzīvoklim var mainīties īpašnieks. Iespējams, pie šī jautājuma mēs rudenī atgriezīsimies. Jo vezums no vietas jāizkustina. Mājām ir jāatrod īpašnieki, kas tajās iegulda līdzekļus un tās apsaimnieko. No otras puses - ja cilvēki, piemēram, dzīvo vecās mājās, kuras nevar saglābt, un neko nevar iesākt arī ar privatizēto zemes gabalu, tad patiešām nav vērts privatizēt. Jo cilvēks taču pērk tikai tādu mantu, kam ir vērtība. Kāpēc lai ar dzīvokļiem būtu citādāk? Šajā gadījumā pašvaldībai vai valstij, kura ir ēkas īpašniece, būs jāpieņem lēmums, vai šādu ēku nojaukt un īrniekus nodrošināt ar citiem dzīvokļiem, vai veikt ēkas tehniskā stāvokļa "sanāciju", nepieciešamos remonta darbus, ēkas atjaunošanu. Tad, protams, šādu atjaunotu ēku, kuru pirms tam īrnieki atteicās privatizēt, varētu piedāvāt viņiem pirkt vai nodot atklātā izsolē. Šeit es runāju par procesu, kas varētu notikt pēc 1999. gada 1. jūlija.

- Vai likuma grozījumi maina arī pašvaldību un dzīvojamo māju privatizācijas komisiju kompetences robežas?

- Paātrinātajā privatizācijā iniciatīva nāk no īrnieka vai nomnieka, viņš izmanto savas tiesības, nokārto nepieciešamās formalitātes dzīvojamo māju privatizācijas komisijā, un nekādi saraksti domē vai padomē vairs nav jāapstiprina.Turpmāk privatizācijas komisija pieņems lēmumu un arī noslēgs līgumu par attiecīgā objekta pirkumu.

Visus lēmumus, kas attiecas uz dzīvokļu, mākslinieku darbnīcu un neapdzīvojamo telpu nodošanu īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, pieņems privatizācijas komisija. Nepieciešams šķirt lēmējvaru no izpildvaras, un tad arī privatizācijas process ritēs raitāk.

Mudīte Luksa, "LV"

---

Par SEZ atvērtām iespējām un atraisītām rokām

Spriežot par speciālajām ekonomiskajām zonām (SEZ) Latvijā, to perspektīvām un problēmām, - Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks, ostas pārvaldnieks Aivars Boja, SEZ Attīstības pārvaldes vadītājs Gunārs Bojārs

Šobrīd šo notikumu ļoti gribas salīdzināt ar Austrumu tautās izplatīto pārpilnības devēju Sezamu un ticēt, ka SEZ - speciālās ekonomiskās zonas Latvijā - pavērs vārtus mūsu valsts tautsaimniecības attīstībai un dos iespēju cilvēkiem ieguldīt savas potences darbā, kas tos tuvinās normālai un pārtikušai dzīvei.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona ir lielākā Latvijā, turklāt Liepājas pilsētas saimniecība, rūpnieciskie un kultūras objekti, līdz ar to arī cilvēki, atrodas ļoti sarežģītos un ekonomiski grūtos apstākļos. Jau vairāk nekā pirms gada Liepājas pilsētas domes vadība kopā ar Ministru kabinetu sāka izstrādāt Liepājas SEZ modeli. Šā gada 17. februārī Latvijas Republikas Saeima pieņēma Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu, kurš stājās spēkā 18. martā. Tā 3. pants nosaka: "Liepājas speciālā ekonomiskā zona izveidota ar mērķi attīstīt un veicināt tirdzniecību, rūpniecību, kuģniecību un gaisa satiksmi, kā arī starptautisku preču apmaiņu caur Latviju. Tās uzdevums ir piesaistīt ieguldījumus ražošanas un infrastruktūras attīstībai un jaunu darbavietu radīšanai Liepājā. Liepājas speciālajai zonai ir jāveicina Liepājas reģiona attīstība."

Tieši par to, kā izdodas radīt apstākļus ieguldījumu piesaistīšanai infrastruktūras attīstībai un jaunu darbavietu radīšanai, notika saruna ar Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāju Uldi Sesku, liepājas SEZ Attīstības pārvaldes vadītāju Gundaru Bojāru un ostas pārvaldnieku Aivaru Boju.

Uldis Sesks: - Tieši 18. martā, kad stājās spēkā likums par Liepājas SEZ, sākās manu pilnvaru laiks pilsētas mēra amatā. Ir izveidota Liepājas SEZ valde un izpildaparāts, kas savu darbību jau uzsācis. Patlaban vēl viens dokuments - Nolikums par Liepājas SEZ darbību - tiek saskaņots ar Ekonomikas ministrijas un Ministru kabineta viedokli. Ir jālikvidē zināmas pretrunas, kas bija izveidojušās nodokļu iekasēšanā vai to atlaidē. Kā zināms, uzņēmējiem simpatizē darbība šādās zonās, jo likums paredz nodokļu atlaidi gan pašmāju, gan ārzemju investoriem. Savu uzņēmējdarbību vienkāršāk attīstīt tām firmām, kuru interesēs neietilpst kravu pārkraušana un to nosūtīšana tālāk. Katrai firmai, kurai ir sava ražotne, nebūt nav vajadzīga sava piestātne, it sevišķi tajos gadījumos, kad saražotās produkcijas apjomi nav lieli. Tāpēc efektīvāk savu uzņēmējdarbību varēs izvērst tās firmas, kas to veidos atbilstoši Liepājas SEZ statusam, kas nosaka tādu ražotņu attīstību, kuru produkcija vismaz 20 procentu apjomā tiktu orientēta uz Latvijas tirgu. Tādā veidā varētu panākt galvenā uzdevuma izpildi - liepājnieki tiktu nodrošināti ar darbu.

- Vai ārzemju investori izrāda interesi par Liepājas ekonomiskās zonas piedāvātajām priekšrocībām?

- Ir zināms, ka jau tuvāko mēnešu laikā vairākas ārzemju firmas gatavojas iegūt Liepājas SEZ statusu. Jau notikušas daudzas sarunas ar uzņēmējiem no Krievijas, Vācijas, Norvēģijas un citām valstīm, kuri ilgstoši uzturas Liepājā un pēta apstākļu piemērotību savu ražotņu izvietošanai, kā arī iespējas transportēt saražotās preces uz Krieviju. Mēs ceram, ka gaidāmo Latvijas un Krievijas premjeru sarunu laikā tiks skarts jautājums arī par veicinošu apstākļu radīšanu preču plūsmai caur Latvijas ostām, tai skaitā arī caur Liepāju, abos virzienos.

- Vai jūs varat minēt konkrētas firmas, kuras nopietni un aktīvi gatavojas ieguldīt savus līdzekļus zonas ekonomiskās dzīves aktivizēšanai?

- Līguma noslēgšanas stadijā ir firma "Lat-R". Tas ir Krievijas un Latvijas kopuzņēmums, kas sadarbībā ar kādu Francijas koncernu Liepājas SEZ teritorijā veidos ražotni. Ar Norvēģijas firmu "Kverner", kas būvē gāzes turbīnas, notiek sarunas par elektroenerģijas ražošanu Liepājas augošo vajadzību apmierināšanai. Tiek plānots, ka blakusproduktu siltumu ar Liepājas TEC starpniecību novadīs pilsētas siltumtīklos.

Speciālās ekonomiskās zonas teritorijā atrodas arī lidosta ar starptautiskas lidostas statusu. Tas paver iespēju ātri pārvadāt nelielas, īpašas kravas. Tāpēc interesi par šo lidostu izrādījusi firma "Flughafen Hahn" no Vācijas, kas analizē iespēju pārvadāt gan kravas, gan pasažierus. Tikpat nopietnu pieeju uzņēmējdarbības iespējām Liepājas zonā rāda otra vācu kompānija "Lahmeyer International". Tā ir ļoti liela ostu projektēšanas un būvniecības firma, kura plāno likt lietā savus līdzekļus piestātņu sakārtošanai. Norvēģijas firma "Norsk Hidro" savukārt interesējas par iespējām izvērst minerālmēslu biznesu. Arī Zviedrijas un Somijas firmām ir radusies sakāpināta interese par mūsu zonu. Visu šo valstu un firmu intereses mēs gribētu saskaņot tā, lai notiktu straujāka un efektīvāka Liepājas SEZ attīstība.

Gundars Bojārs: - Pašlaik vissvarīgākais darbs, kas jau tuvākajā laikā sniegtu lielu reālu labumu, ir informācijas vākšana un apstrāde. Interesenti brauc no Vācijas, Zviedrijas, Itālijas, Norvēģijas, ASV un pat no Čīles. Mums galvenās līnijās ir jāzina, kādi būs mūsu zonas potenciālie uzņēmēji. Otrs tikpat svarīgs darbs, kas pēc iespējas drīzāk jāpabeidz, ir Liepājas speciālās ekonomiskās zonas īpašumu reģistrācija. Mēs vēl, piemēram, nezinām, kādi un kam piederoši īpašumi atrodas Karostas teritorijā. Lai ar tiem uzsāktu kādas darbības, tie vispirms ir jāreģistrē zemesgrāmatā. Tas viss aizņems šo gadu.

Aivars Boja: - Šodien zināmu interesi par uzņēmējdarbības iespējām mūsu ostā izteica Baltkrievijas Kuģniecības sabiedrības pārstāvji. Taču viņu iespējas ir apšaubāmas. Šādu interesi viņi izrāda katru gadu, bet naudas trūkuma dēļ nespēj tās realizēt. Baltkrievija importē daudz pārtikas produktu. Patlaban caur Liepājas ostu tiek sūtīti apmēram 4 miljoni tonnu gadā. Jāatzīmē, ka Baltkrievijai ir daudz savu jūrnieku, tikai nav ostu. Viņi uzskata, ka spētu strauji attīstīt kuģniecību, ja vien tiktu pie lielākas ostas.

Protams, ka cerības liekam uz investīcijām no Austrumiem - Krievijas, Kazahstānas, pat Ķīnas. Nesen pie mums darba vizītē bija ieradies Arkādijs Voļskis - Krievijas rūpnieku un uzņēmēju asociācijas prezidents. Tagad gaidām šā apciemojuma rezultātus.

- Pirms gada tika cilāta ideja par naftas tranzītu caur Liepājas ostu. Vai šis jautājums joprojām ir aktuāls?

Uldis Sesks: - Šajā jautājumā mums ir skaidra nostāja - naftas tranzīts ir Ventspils lieta. Mēs nodarbosimies ar sauso kravu pārkraušanu. Liepājai ir jāattīsta savs virziens.

Gundars Bojārs: - Nafta lai paliek citiem - Ventspilij, Būtiņģei. Taču no naftas produktu - mazuta, krāšņu kurināmā, dīzeļdegvielas - tranzīta gan neatteiksimies. Aizvadītajā mēnesī tas sasniedza jau 30 tūkstošus tonnu. Šie naftas produkti tiek vesti no Krievijas, reizēm no Lietuvas. Taču leiši caur Liepāju sūta galvenokārt zāģmateriālus, kas veido aptuveni 20 procentus no kopīgā zāģmateriālu eksporta.

- Kāda ir vietējo, Latvijas, uzņēmēju aktivitāte? Ko viņi eksportē caur Liepāju uz ārzemēm?

Gundars Bojārs: - No Latvijas - kokus, zāģmateriālus, "Metalurga" produkciju, kūdru, Brocēnu kombināta ražotos dolomīta miltus, ar laiku varbūt arī cementu. Taču tad brocēniešiem ostā jāuzbūvē termināls. Par to tiekot spriests visai nopietni, jo aizpagājušajā bargajā ziemā Rīgas ostā, kas bija aizsalusi, uz ilgu laiku iegūla visa ziemā saražotā produkcija.

Uldis Sesks: - Šī problēma tagad tiek risināta. Ar to nodarbojas firma "Piemare".

- Liepājas SEZ galvenā izeja uz pasauli ir osta. Te ir Tirdzniecības kanāls, kas patlaban izskatās pilnīgi tukšs, te ir Karostas kanāls, kurā var ienākt lielas iegrimes kuģi, ja vien netraucētu padomju armijas "grimekļi". Droši vien daļa firmu, kas saimnieko (vai nesaimnieko) iekšējā reida piestātnēs, rada problēmas?

Uldis Sesks: - Ostas aktīvākā daļa ir no 40. piestātnes līdz 50. piestātnei. Šajā rajonā var pārkraut kuģus ar iegrimi līdz 10 metriem. Ar lieliem kravas apjomiem te strādā tādas firmas kā "Laskana", "Trans Liepāja", "Tere Balt". Taču pārējās astoņas dziļūdens piestātnes aizņēmušas firmas, kuras vēl joprojām tikai daļēji uzsākušas uzņēmējdarbību vai pat jau bankrotējušas jeb citu iemeslu dēļ ir maksātnespējīgas. Tagad ir izveidojusies situācija, ka tiem investoriem, kas vēlas celt noliktavas vai ražotni, piemēram, vairākām norvēģu firmām, mēs nevaram piedāvāt šīs piestātnes, kaut tajās nenotiek nekāda saimnieciskā rosība. Mūsu rīcību ierobežo agrāk ļoti neveiksmīgi noslēgtie līgumi. Šīs piestātnes varēsim atgūt vienīgi tiesas ceļā, bet tas prasīs ļoti daudz laika. Taču cits nekas neatliek, jo minētās ostas piestātnes ir labākās, kurās iespējams veikt liela apjoma pārkraušanas darbus.

Aivars Boja: - Otra liela problēma ir Karostas kanāla attīrīšana no dažādiem tā sauktajiem grimekļiem - lielāka vai mazāka izmēra laivām, kuģīšiem un citiem kādreiz peldējušiem objektiem. Traucē juridiski neatrisinātais īpašuma jautājums - kam šie grimekļi pieder. Visa mūsu rīcībā esošā dokumentācija apstiprina, ka tie pieder Latvijas valstij un no šā gada 1. janvāra tie bija jāņem savā pārraudzībā. Diemžēl nekas, tāpat kā gadiem iepriekš, netiek darīts, un privātuzņēmēji vērtīgo metālu izsaimnieko gan austrumu, gan rietumu virzienā. Vai mums pašiem metāls vairs nav vajadzīgs?

Jūs pieminējāt, ka Tirdzniecības kanāls ir tukšs. Šim kanālam vairs nav un nebūs perspektīvas kravu pārvadāšanā. Tur ticamāk būs Jūras spēku kuteru un jahtu piestātnes.

Ostas akvatorija ir jāpadziļina. Tā sanešu dēļ kļūst aizvien seklāka. Daļā piestātņu vēl ir 10 metru liels dziļums, arī jūras kanālā vēl turas 10 metri, taču tas nozīmē, ka ostā var ienākt kuģi vairs tikai ar 8,5 metru lielu iegrimi. Lai nodrošinātu lielo kuģu - ar 10 metru iegrimi - piebraukšanu piestātnēm, kanāls un piestātņu rajons jābagarē līdz 12 metru dziļumam. Tad mūsu piestātnes visā pilnībā atbilstu Eiropas standartiem. Esam jau pasūtījuši šo darbu projektu, lai tad, kad radīsies nauda, viss būtu sagatavots darbu tūlītējai sākšanai.

Un vēl viena lieta. Mums ir jāsagatavojas kravas konteineru tranzītam. Īpašu konteineru ostu mēs laikam neizbūvēsim, taču īpaša konteineru pārkraušanas piestātne ir jāsagatavo jau tuvāko gadu laikā. Paredzam, ka, piemēram, kravas no Ķīnas pienāks tikai konteineros.

Gundars Bojārs: - No Kazahstānas dzelzceļa vagonos līdz Liepājas muitas punktam tiek pievesta kokvilna, kuru pēc tam pārkrauj mašīnās un ved uz 1,5 - 2 kilometrus attālo ostu. Tas vēl būtu normāli un arī citur pasaulē tā dara. Taču šajā īsajā ceļa posmā katra krava tiek konvojēta, un ir vienalga, vai konvojs brauc cauri visai valstij, vai divus kilometrus - samaksa viena un tā pati. Savukārt firma, kas veic šīs tranzīta operācijas, ir gatava jebkurā brīdī uzsākt kravu kontroli ar datoru sistēmu, tā sola pat bankas garantijas, lai tik šī dārgā konvojēšana tiktu aizstāta ar lētāku un tikpat efektīvu kravas kontroli. Taču lieta nekust ne no vietas.

Aivars Boja: - Tas ir galīgs stulbums vai arī kādam ļoti izdevīgs pasākums.

Speciālā ekonomiskā zona ir jauna, aktivizējoša svira Latvijas tautsaimniecībā. Par tās efektivitāti un spēka pielikšanas punktu izvēles pareizību vēl grūti spriest. Taču prognoze, ka vasaras otrajā pusē gaidāmas arī vietējo investoru - kombināta "Lauma", "Metalurga", stividoru firmu, lidostas "Liepāja" un citu firmu uzņēmējdarbības aktivizēšanās liek šīs zonas attīstības nākotni vērtēt optimistiski. Pat tādi vienkārši fakti, ka Liepājā tiek atvērta jauna viesnīca, jo līdzšinējās pārpilda komerciālie "izlūki" no Austrumiem un Rietumiem, ka četri vīri (firma "Armton" no Dānijas) nepilna mēneša laikā ostas dienvidu molu jau pagarinājuši par 400 metriem, lai apturētu sanešu ieplūdi reidā, ka "Tosmares" ģenerāldirektors Georgs Ptičkins paglābis rūpnīcu un apkārtējo Karostas teritoriju no izvazāšanas, kaÉ arī tirgū jūtama cilvēku rosība un tiek ieviesta kārtība, liek man, īslaicīgam Liepājas apmeklētājam, izdarīt secinājumu: Liepājas SEZAMS - varbūt lēni un smagi - taču jau atklāj savas potences.

Vairis Ozols, "LV"

Autora foto

Uldis Sesks

Aivars Boja

Četri vīri 22 dienās molu "iedzina" jūrā par 400 metriem. Rudenī mols būšot gatavs.

---

Valsts un mazie un vidējie uzņēmumi

Tēzes pēc Jāņa Čakstes demokrātijas veicināšanas fonda organizētās konferences par valsts politiku mazo un vidējo uzņēmumu attīstīšanā

Ar seju pret mazo uzņēmēju

Iepazīstinot ar valsts stratēģiju šajā jomā, Ekonomikas ministra padomnieks Roberts Remess uzsvēra, ka pēdējos gados attieksme ir mainījusies. Patlaban Ekonomikas ministrijā izstrādāta "Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības Nacionālā programma 1997 - 2001". R.Remess uzsvēra:

- Tieši pagājušajā gadā Latvijas valdība, tai skaitā arī Ekonomikas ministrija, aktīvāk sāka pievērsties uzņēmējdarbības rosināšanai, mazā biznesa attīstības politikai. Jaunā valdība, kas sāka darbu 1995. gada decembrī, enerģiskāk īsteno biznesa veicināšanas politiku: gan privatizācijā, gan uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, gan ārvalstu investīciju veicināšanā. Ekonomiskā situācija 1996. gadā uzlabojās - iekšzemes kopprodukts palielinājās par 2,8 procentiem, inflācija pazeminājās zem 10 procentiem, stabilizējoties šajā līmenī.

Strukturālā griezumā bija vērojama ļoti liela atšķirība gan starp nozarēm, gan starp atsevišķiem reģioniem. Piemēram, bezdarba līmenis starp atsevišķiem reģioniem atšķīrās pat 10 reizes, salīdzinot, piemēram, Ventspili un valsts austrumu reģionus. Viena no galvenajām lomām nozaru un reģionālās attīstības līdzsvarošanā ir mazajam biznesam. Tāpēc patlaban mazā biznesa veicināšanas politika tiek īstenota ne vien jau izstrādātās programmas ietvaros, bet arī saistībā ar reģionālo politiku.

Raksturojot to, ko valsts veikusi 1996. gadā un 1997. gada sākumā mazā biznesa veicināšanas jomā, R.Remess pievērsās vairākām problēmām, kas pagaidām traucē uzņēmumu ienākšanu tirgus apritē un to darbību:

- Vispirms tā ir monopoluzņēmumu tarifu politika gan enerģētikā, gan komunālajos maksājumos, gan sakaru pakalpojumos. No vienas puses, tehnoloģiski šiem uzņēmumiem nepieciešams paaugstināt cenas, bet, no otras - tas ļoti nelabvēlīgi ietekmē mazo uzņēmumu attīstību. Šeit valdība saskata divu veidu risinājumus: pirmkārt, stratēģiskajā plāksnē 5 - 7 gadu laikā pakāpeniski veikt restrukturizāciju, atsevišķu uzņēmumu posmu privatizāciju. Pasaules prakse rāda: ja šis process tiek perfekti veikts, samazinās uzņēmumu tarifu likme. Otrkārt, izveidot mehānismu, kas regulētu šīs sfēras uzņēmumu tarifu politiku.

Ne mazāk nozīmīga ir kredītu pieejamība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un to cena. Tā ir liela problēma. It īpaši tādās nozarēs kā lauksaimniecība un rūpniecība. Valdība realizē bezdeficīta budžetu, bet kredītu tirgū valda inerce. Un kredītu likmes nav samazinājušās. Piemēram, īstermiņa kredītiem tās sasniedz 20 procentus, bet ilgtermiņa kredītiem ir pieaugušas no 18 procentiem 1996. gada l. ceturksnī līdz 21 procentam 1997. gada l. ceturksnī. Iemesli meklējami abās pusēs - gan banku sektorā, gan uzņēmējdarbībā. Latvijas bankas ir specializējušās operācijām ārējā tirgū un nelabprāt nodarbojas ar mazā biznesa kreditēšanu, jo tas ir saistīts ar to institucionālo jaudu pieaugumu, arī ar kredīta garantiju trūkumu.

Jaunākais likumdošanā

Ne mazāk aktuāla ir nodokļu politika. Šajā sakarā R.Remess atzīmēja:

- Tie, kas patiešām maksā nodokļus, apmaksā arī to valsts pakalpojumu loku, kā, piemēram, valsts pārvalde, īpaši aizsardzība, ko izmanto arī tie, kas nemaksā nodokļus. Tāpēc valsts politikai, īpaši fiskālās politikas jomā, vajadzētu būt vērstai vairākos virzienos. Pirmkārt, jāuzlabo nodokļu administrēšana.Tā būtu ne tikai Valsts ieņēmumu dienesta kompetence. Jārada uzņēmējiem interese maksāt nodokļus. Otrkārt, ir jāmeklē iespējas samazināt atsevišķu nodokļu likmes.Teiksim - uzņēmējdarbības ienākuma nodokli.

Šā gada beigās jāsāk darboties Reģionālās attīstības fondam, kuram piešķirts viens miljons latu. Mazajam biznesam būtu iespējams saņemt no šī fonda reālu palīdzību.

Runājot par likumdošanu, R.Remess uzsvēra, ka galvenā loma ir Komerclikumam. Iestāšanās Eiropas Savienībā izvirzīs jaunas prasības likumdošanas jomā. Komerclikumā tiks iestrādāti uzņēmējdarbības vispārējie principi, tiks definēti veidi, kādos varēs notikt uzņēmējdarbība. Tajā tiks ietvertas sadaļas, kas skar koncernu darbību, kā arī sadaļas par komercdarījumiem un grāmatvedību. Likums jāizstrādā līdz 1998. gada sākumam. Atsevišķas šā likuma sadaļas tiks izstrādātas jau agrāk, piemēram, civiltiesiskā daļa un sadaļa par koncerniem. Valdība patlaban pilnveido licencēšanas kārtību, lai nodrošinātu tās atbilstību ES prasībām.

Sākumā - mazo uzņēmumu privatizācija

Privatizācijas aģentūras ārējo sakaru vadītājs Tālis Linkaitis pastāstīja par to, kā privatizācija veicina mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, to veidošanos:

- Pirmais likums par īpašuma privatizāciju tika pieņemts jau 1991. gadā un attiecās uz pašvaldību īpašumā esošajiem mazajiem tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Tajā laikā bija iespējams strauji liberalizēt pakalpojumu un tirdzniecības sfēru, ieviest brīvās cenas pārtikas un nepārtikas precēm. Tieši tajā laikā uz kooperatīvu un tirdzniecības privātuzņēmumu bāzes radās samērā daudz mazo un vidējo uzņēmumu. Pašvaldības par diezgan simbolisku cenu deva iespēju iegūt īpašumā telpas. Arī pašlaik mazā biznesa sadarbība ar pašvaldībām ir viens no būtiskākajiem privatizācijas aspektiem. 1992. gada beigās sākās valsts īpašuma privatizācija. Ministrijas centās pirmām kārtām atbrīvoties no mazo uzņēmumu pārraudzības, pēc iespējas ātrāk tos nododot privātās rokās. Uzņēmumus galvenokārt privatizēja to darbinieku izveidotās sabiedrības. Un 80 procentos gadījumu tie tika nodoti nomā ar izpirkumu. Šī privatizācijas metode ļāva uzņēmumu izpirkt pakāpeniski. Kaut arī kopš šo līgumu noslēgšanas pagājuši vairāk nekā četri gadi, tomēr vēl joprojām ir apmēram 50 objekti, par kuriem nav nomaksāti pat 50 procenti no pirkuma cenas un nav noslēgti jauni līgumi. Tajā pašā laikā redzam pirmos neveiksmīgos mēģinājumus privatizācijā. Ir desmit gadījumi, kad līgumi ar pircēju ir lauzti, un objekti privatizācijai ir nodoti atkārtoti. Arī Privatizācijas aģentūra savas darbības sākumā 1994. gadā sāka ar mazo un vidējo uzņēmumu privatizāciju, lai iegūtu pieredzi un tad ķertos klāt pie nopietnāku uzņēmumu privatizācijas. Var droši teikt, ka pirmajos divarpus gados mēs bijām mazo un vidējo uzņēmumu Privatizācijas aģentūra, jo tikai 1996. gada sākumā valdība nodeva privatizācijai tādus uzņēmumus kā "Latvijas kuģniecība", "Latvenergo", "Krājbanka" un citus. Pašlaik Privatizācijas aģentūras rīcībā ir nodoti 839 uzņēmumi, no kuriem divas trešdaļas ir mazi un 28 procenti ir vidēji. Privatizācijas aģentūra privatizācijas gaitā veic arī lielo un vidējo uzņēmumu sadalīšanu, atdalot no tiem atsevišķus objektus. Šādā veidā mēs pašlaik darbojamies ar 1512 objektiem, no kuriem 80 procenti ir mazie objekti, kuros strādā mazāk par 50 cilvēkiem, bet 272 objektos strādājošo skaits ir no 50 līdz 500, tātad tie ietilpst vidējo uzņēmumu kategorijā. Pārdoti jau ir 635 objekti, no kuriem 77 procenti ir mazie un 136 objekti jeb 21 procents ir vidējie uzņēmumi. Var teikt, ka Privatizācijas aģentūrai ir liela pieredze sadarbībā ar mazo un vidējo biznesu šāda lieluma uzņēmumu privatizācijā.

Nezaudēt privatizācijas tempu

Lai nodrošinātu privatizācijas procesu, Privatizācijas aģentūra izvirzījusi šādus galvenos mērķus: nezaudēt uzsākto privatizācijas tempu, līdz 1997. gada beigām apstiprināt visu privatizācijai nododamo objektu privatizācijas noteikumus un pabeigt uzņēmumu privatizāciju līdz l998. gada vidum. Otrs uzdevums - atrast uzņēmumiem reālus saimniekus, kas varētu garantēt investīcijas un nodrošināt ar kvalificētu menedžmentu - sniegt zināšanas gan par tehnoloģiju, gan arī par iespējamo produkcijas noieta tirgu. Tāpēc mūsu politika ir vērsta uz to, lai pārdotu vai nu uzņēmuma kontrolpaketi, vai visu uzņēmumu kopumā vienam pircējam, kas var nodrošināt Privatizācijas aģentūras izvirzītās prasības.

Privatizācijas procesa atklātums

Vēl viens uzdevums - kapitāla tirgus attīstība. Kā zināms, Fondu biržā tiek kotēti tikai privatizēto uzņēmumu vērtspapīri. Ja nebūtu šādas Privatizācijas aģentūras darbības kapitāla tirgus veicināšanā, tad nebūtu arī Fondu biržas diezgan veiksmīgās darbības. Par publiskajiem uzņēmumiem mēs pārveidojam tos, kuriem pašu kapitāls ir vismaz 250 tūkstoši latu. Mēs nebaidāmies uz Fondu biržu virzīt un par publiskiem pārveidot arī tādus vidēja līmeņa uzņēmumus, kurus Rietumvalstīs varbūt neuzskatītu par tādiem, kas piemēroti tirdzniecībai biržā.

Vēl viens no mūsu pamatprincipiem ir privatizācijas procesa atklātums. Līdz ar to esam panākuši, ka nav iespējamas aizdomas par procesa virzīšanu tikai par labu atsevišķiem pretendentiem.

Privatizācijas gaitā mēs likuma ietvaros piedāvājam dažādas priekšrocības maziem un vidējiem uzņēmumiem. Piemēram, mazajiem uzņēmumiem nosakām daudz mazāku drošības naudu nekā lielajiem privatizējamajiem uzņēmumiem. Ja lielajiem uzņēmumiem drošības nauda ir 10 procenti, tad, privatizējot mazus uzņēmumus, tā ir 5 procenti no cenas. Bez tam raugāmies, lai tiktu ievērotas maksāšanas līdzekļu proporcijas. Vairāk ļaujam mazajos uzņēmumos izmantot sertifikātus. Saprotams, ka sākotnējais kapitāls, lai piedalītos uzņēmuma privatizācijā, maziem uzņēmumiem nav tik liels, lai varētu atļauties šādus izdevumus.

Treškārt, nespiežam pircēju visu cenu maksāt uzreiz. Pārdodam uzņēmumus uz nomaksu, ar iespēju nomaksāt naudā trīs gadu laikā, bet sertifikātos - divu gadu laikā. Sertifikāti ir derīgi līdz 1999. gada 31. decembrim.

Pēc Privatizācijas aģentūras iniciatīvas mēs esam ierosinājuši izdarīt grozījumus Privatizācijas likumā, kas dod iespēju tiem pircējiem, kas kārtīgi pilda pirkuma līguma nosacījumus un ir nomaksājuši vairāk nekā 50 procentus no pirkuma maksas, atlikušo maksājumu veikt privatizācijas sertifikātos. Tātad, ja izpildīti visi nosacījumi, uzņēmumu iespējams iegādāties lētāk.

Jauna privatizācijas metode - parādu kapitalizācija - dod savu labumu gan objekta pircējam, gan valstij. Parādu kapitalizācijas gaitā tiek kapitalizēts uzņēmuma nodokļa pamatparāds un tā palielinājums, savukārt soda naudas un kavējuma naudas tiek dzēstas. Tas uzlabo uzņēmuma bilanci, dodot iespēju un labākus nosacījumus kredītu iegūšanā, kā arī ļaujot šīs valsts akcijas pārdot un iegādāties lētāk, jo pamatparāda daļa tiek pārdota par latiem, bet pamatparāda palielinājums - par privatizācijas sertifikātiem. Šī privatizācijas metode tiek izmantota ne vien lielajos uzņēmumos, kuriem nodokļu parādi ir ievērojami, bet arī mazajos uzņēmumos, kam parādu summa sasniedz, piemēram, 1 400 latus.

Vēl viena no iespējām mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir piedalīties uzņēmuma likvidācijas procesā, mantas izsolē vai arī maksātnespējas izsludināšanā. Šajos gadījumos mantai nenāk līdzi parādi, līdz ar to uzņēmuma mantu, kas būtu derīga saimnieciskai darbībai, var nopirkt lētāk.

Tajā pašā laikā ir daži principi, no kuriem Privatizācijas aģentūra nevar atkāpties - nevienam netiek dotas nekādas papildu priekšrocības, ja tās nav noteiktas tiesību aktos. Privatizācijas aģentūra nevar noteikt, ka uz atsevišķiem objektiem var pieteikties mazie vai vidējie uzņēmumi. Pieteikšanās iespējas tiek dotas ikvienam. To nepieļauj arī Eiropas Savienības komisijas 4. ģenerāldirektorāta norādījumi, kas paredz, ka valsts īpašuma privatizācijas procesā maksimāli jāizvairās no jebkādiem valsts atbalsta sniegšanas pasākumiem. Uzņēmums ir jāpārdod par tirgus cenu un neierobežotam pircēju lokam. Vārdu sakot, privatizācija paver iespēju, bet nevienam neko nedāvina, un tajā nevar piedalīties bez noteikta starta kapitāla. Šī starta kapitāla veidošanai ir citi valsts instrumenti, kuri minēti arī mazo un vidējo uzņēmumu nacionālajā programmā. Nevajag arī pārvērtēt savus spēkus, jo katram uzņēmumam ir savs pircēju loks. Mazie uzņēmumi nekad nevarēs piedalīties kā stratēģiskie investori "Latvenergo", Rīgas vagonu rūpnīcas vai kāda cita liela valsts uzņēmuma privatizācijā. Mazais vai vidējais bizness nekad nevarēs nodrošināt 25 miljonu latu lielas investīcijas viesnīcā "Latvija", uzlabot "Liepājas metalurga" darbu vai izvilkt no purva valsts akciju sabiedrību VEF. Tomēr mazais bizness var piedalīties un cīnīties par tiem objektiem, kas atbilst tā pirktspējai. Privatizācijas aģentūra iespēju robežās arī atdala no lielajiem uzņēmumiem tos objektus, kas teritoriāli atrodas prom no galvenās ražotnes, bet nav funkcionāli nepieciešami lielo uzņēmumu darbībā. Arī šos objektus ir iespējams iegādāties. Tajā pašā laikā Privatizācijas aģentūra neatbalsta uzņēmuma mākslīgu sadalīšanu tikai sadalīšanas pēc, jo tas var radīt problēmas uzņēmuma funkcionēšanā.

Mūsuprāt viens no faktoriem, kas neļauj mazajam biznesam sekmīgi piedalīties privatizācijā, ir informācijas trūkums par uzņēmumiem, par to, kas pašlaik tiek piedāvāts. Kaut arī mēs to regulāri sludinām presē, ne visam var izsekot līdzi. Tādēļ esam uzsākuši sadarbību ar mazos un vidējos uzņēmumus apvienojošām organizācijām un tehnoloģiskajiem centriem, sūtām informāciju gan par izsolēm, gan par apstiprinātajiem noteikumiem. Ja būs tāds pieprasījums, Privatizācijas aģentūra var šādu informāciju izsūtīt citām uzņēmēju apvienībām, sevišķi tas attiecas uz lauku rajoniem. Bez tam mēs gatavojamies izdot atsevišķu biļetenu "Privatizācijas Vēstis", kurā tiks ievietota informācija par piedāvātajiem uzņēmumiem. Un arī šo biļetenu būs iespējams bez maksas iegūt un izmantot. Privatizācijas aģentūra ir ievietojusi Internetā savu mājas lapu, kurā ir datu bāze par visiem privatizācijā nodotajiem un pašlaik iegūstamajiem privatizējamajiem objektiem. Tur var izvēlēties objektus gan pēc darbības virzieniem, gan pēc apgrozījuma, gan atrašanās vietas, - kas pircējam visvairāk piemērots. Privatizācijas aģentūrā darbojas Informācijas birojs, kas ir gatavs nepieciešamības gadījumā sniegt konsultācijas. Nobeigumā gribu teikt, ka privatizāciju ne tikai tieši, bet arī netieši ietekmē mazā biznesa darbība. Privatizējot lielos uzņēmumus, palielinās kopējais investīciju apjoms valstī, tiek radītas jaunas darba vietas, atjaunoti uzņēmumi. Tādējādi mazajiem pakalpojumu sfēras uzņēmumiem tiek pavērtas iespējas piedalīties privatizācijas procesā. Nākotnē lielie uzņēmumi noteikti izvietos pasūtījumus mazajiem uzņēmumiem, arī tas radīs jaunas darba vietas un jaunas iespējas.

Problēmas un to risinājumi

Konferences turpinājumā Uzņēmējdarbības atbalsta centra vadītāja vietnieks Ivars Strautiņš analizēja kompetences lomu mazo un vidējo uzņēmumu attīstībā. Lai gan Latvijā uzņēmējdarbībā iesaistīto cilvēku izglītības līmenis ir augsts, tomēr profesionālajai izglītībai nepieciešams pievērst lielāku uzmanību. Sevišķi tas attiecas uz skolām, kur tiek apgūti uzņēmējdarbības pamati. I. Strautiņš uzsvēra:

- Ja uzņēmējdarbības principi netiks iedzīvināti visās mācību programmās, tad "Junior achievement" vai "Mini-enterprise" programmas skolās paliks tikai sava veida piedēklis.

Ar kādām problēmām nākas saskarties uzņēmējiem, vadot mazos un vidējos uzņēmumus?

Ivara Salas vadītais mežizstrādes uzņēmums SIA "Amada" dibināts pirms pusotra gada, privatizējot daļu no Cēsu MRS. Jaunizveidotais uzņēmums pārņēma arī parādu daļu 50 tūkstošu latu apmērā. Vislielākās grūtības sagādājusi tās parādu daļas apmaksa, kas saistīta ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu, jo šai daļai nav paredzēta parādu kapitalizācija. Problēmas rodas arī ar strādnieku nodarbinātību. Apņemoties pilnu darba dienu nodarbināt noteiktu skaitu strādnieku, uzņēmējs nonāk neapskaužamā stāvoklī. Ivars Sala pastāstīja:

- Nekad nevajag piekrist, ja līgumā paredzēts "saglabāt tik un tik darba vietas un tik un tik darba vietas administrācijai". Ja uzņēmumam ir parādi ārkārtīgi lielos apmēros, tas laists tīšām uz grunti, tad kā var saglabāt šai te pašai administrācijai darba vietas?

Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu apvienības līdzpriekšsēdētājs, Latvijas Tirgotāju apvienības prezidents Henriks Danusēvičs pievērsās problēmām, kādas ir mazajiem uzņēmumiem lauku rajonos. Galvenās no tām - iedzīvotāju zemā pirktspēja un negodīgā konkurence. Valsts politika vērsta tikai uz lielo uzņēmumu atbalstu, diemžēl mazie un vidējie to neizjūt.

Ar Latvijas Tehnoloģiskā centra darbību iepazīstināja tā izpilddirektors Jānis Stabulnieks. Tā darbība četros gados, kopš centra izveides ir ievērojami palielinājusies, tagad tajā darbojas 35 firmas. No valsts budžeta piešķirto līdzekļu daudzums ir neliels, toties atdeve nodokļu veidā no veiksmīgas uzņēmējdarbības ir ievērojama. Savu atbalsts sniedz arī PHARE projekts.

Ar Somijas pieredzi mazo un vidējo uzņēmumu attīstīšanā iepazīstināja PHARE MVU programmas vadītājs Latvijā Veiko Vuorikari.

Konferences noslēgumā tās dalībnieki apsprieda finansējuma problēmas mazo un vidējo uzņēmumu attīstībā, nodokļu un nodevu politiku valstī, pašvaldību lomu MVU attīstībā.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

---

"Latvijas Gāze" privatizācijas ceļa sākumā

Pārdomājot Latvijas lieluzņēmuma akciju trešdaļas pārdošanu Vācijas un Krievijas lieluzņēmumiem

"Latvijas Gāzes" akciju trešdaļas pārdošana lielajiem gāzes transporta uzņēmumiem - vācu "Ruhrgas/ Preussen Elektra" (16,5 procenti) un krievu "Gazprom" (16,5 procenti) ievadījusi jaunu posmu šī Latvijai stratēģiski svarīgā uzņēmuma dzīvē.

- Lai gan saimnieciskajā darbībā nekādas būtiskas pārmaiņas nav notikušas, visi strādājam kā strādājuši, juridiskais statuss tomēr ir cits un prasīs pārveidoties arī mums pašiem, - uzskata "Latvijas Gāzes" prezidents Adrians Dāvis. Viņš stāsta:

- Pirmais privatizācijas posms bija diezgan garš - pusotra gada. Lai gan rietumnieki saka, ka tas nav ilgs laiks, citur ejot vēl lēnāk, bet sarežģīts gan tas bija. Arī tāds, kuram bija vērts iziet cauri. Jo mēs pirmo reizi tā īsti apzinājāmies jautājumus, ar kuriem līdz šim nebijām saskārušies - sākot ar juridiskajiem, ekonomiskajiem un arī inženiertehniskajiem. Mums nācās apkopot ārkārtīgi plašu informāciju par visām "Latvijas Gāzes" struktūrām. Investori interesējās par dažādiem jautājumiem, prasot atbildes pamatot gan juridiski, gan ekonomiski. Līdz ar to dabūjām paši dziļāk ielūkoties savā saimniecībā. Bijām spiesti veikt pat dažādas analīzes. Bet šis papildu darbs izrādījās svētīgs mums pašiem, jo veicināja jaunu domāšanu, mēs it kā paskatījāmies uz sevi no malas. Savukārt no ārzemju speciālistiem saņēmām pavisam citu informāciju, viņiem daudzās lietās ir pavisam cita nostādne. Šai kopdarbībā uzliesmoja arī ne mazums strīdu, bija daudz diskutējamu jautājumu, dabīgi, ka daudzviet gribējām palikt pie tā, kā šobrīd pieņemts Latvijā, tiklab finansiāli, kā arī juridiski.

Atšķirībā no daudziem citiem Latvijā privatizējamiem uzņēmumiem mūsējais netiek uzskatīts par ienesīgu peļņas avotu. Drīzāk esam interesanti tāpēc, ka atrodamies starp Austrumu un Rietumu gāzes tirgiem un mums pieder unikāls dabas veidojums - pazemes gāzes krātuve Inčukalnā, kura (kopā ar 10 citām potenciālām krātuvēm Latvijā) varētu būt pietiekoši izdevīgs gāzes tranzīta objekts Vācijas un Krievijas biznesam. Mēs iekļaujamies lielvalstu stratēģiskajos plānos, tāpēc arī tās kļuva par Latvijas uzņēmuma līdzīpašniekiem. Tas nu prasmīgi jāizmanto.

Nākotnē noteikti palielināsies gāzes patēriņš Eiropā, un līdz ar to Krievija centīsies tur pārdot savu kurināmo. Tiklīdz "Gazprom" sāks realizēt savu ieceri par gāzes vada būvi uz Eiropu no Rietumsibīrijas un Štokmaņa krātuvēm Barenca jūrā, radīsies vērienīgāks darbs arī mūsu sistēmām un krātuvei. (Lai gan krievu plānus draud izjaukt norvēģu aktivitātes, kuri uz kontinentu vilkšot veselus trīs cauruļvadus!) Esam bijuši pie premjera runāt par to, ka nu ir īstais brīdis ķerties pie Dobeles pazemes krātuvju būves.

Mūsu izdzīvošanas jautājums ir arī gāzes padeve no Inčukalna krātuvēm uz Somiju, kur, piemēram, pagājušajā sezonā tās esot trūcis. Vispirms jau kā papildu peļņas avots. Un, otrkārt, ar bagātā "Gazprom" un Somijas firmas "Neste" (ar kuru sarunas jau uzsāktas) palīdzību varam cerēt uz pazemes gāzes vada izbūvi pa jūru no Tallinas uz Helsinkiem, kas mums nodrošinātu piedalīšanos lielajā Austrumu - Rietumu gāzes tranzītā.

- Ko darīsiet ar atlikušajiem 70 procentiem akciju, kas pieder Latvijas valstij?

- Kāda daļa noteikti tiks pārdota publiskajā piedāvājumā, - sacīja Adrians Dāvis. - Pašu cilvēki varēs pirkt 8 - 10 procentus vērtspapīru, par pārējiem pārdodamo daļu speciālisti vēl strīdas. Lai gan es pats labprāt atdotu vai visas.

Šai labvēlībai pamatā esot vairāki apsvērumi, vispirms jau politiskais, jo katrs akciju turētājs līdz ar to kļūstot par tādu kā "Latvijas Gāzes" ārštata darbinieku, kurš jau interesējas par šo uzņēmumu, lasa un seko līdzi visam jaunajam, kas tur notiek vai tiek ieviests.

- Viņš necentīsies, kā nereti tagad, nosodīt vai meklēt tikai negludumus gāzinieku darbā. Tieši otrādi - aizstāvēs tos, piemēram, sarunā ar kaimiņu: man tur ir akcijas, viņi labi strādā! - teica prezidents. - Un, kas jo īpaši svarīgi, viņš centīsies izprast "Latvijas Gāzi" kopumā, kāpēc kādā brīdī neiet tā, kā vajadzētu, kāpēc ceļas cenas. Jaunais akciju turētājs arī padārdzināšanos nu vērtēs nevis kā pāridarījumu, bet gan kā ieguvumu: jo lielāka uzņēmuma peļņa, jo lielākas dividendes viņš saņems gada beigās. Viņš to uztvers kā objektīvu nepieciešamību - nauda vajadzīga jaunām investīcijām, tehniskiem uzlabojumiem, kardinālai modernizācijai.

Uzņēmuma prestiža celšanos Adrians Dāvis saista arī ar jaunu speciālistu ienākšanu ražošanā. Lai gan šobrīd tehnisko zinātņu popularitāti esot krietni aizēnojušas filoloģija un jurisprudence, taču parastā ikdienas dzīve vienmēr pieprasot arī viņējās - gāzes inženieru, tehnologu un iekārtu uzraugu zināšanas. Tās nekādai modei nepakļaujoties. Bet inženieri, sevišķi augstas kvalifikācijas, vienmēr būšot vajadzīgi, tāpēc "Latvijas Gāze" joprojām turpina padomju laikos iedibināto tradīciju - sūtīt savus stipendiātus uz specializēto Maskavas gāzes ķīmijas tehnoloģijas institūtu, ko profesionāļi ierindojot pasaules lietišķo augstskolu "topā". Uz turieni labprāt braucot studēt arī rietumnieki, jo arī mācību maksa tur pieticīgāka. Dāvja kungam Maskavas institūts patīkot arī tīri savtīgu apsvērumu dēļ: "Jārēķinās, ka, beidzot šo augstskolu, jaunais censonis būs ieguvis plašu paziņu loku, kas mums var būt svarīgi turpmākās darba attiecībās ar Krieviju. Domāju, ka vēl turpmākos 15 - 20 gadus mēs gāzi saņemsim no Krievijas, tātad būsim no tās atkarīgi. Tā ka Austrumus nedrīkst ar vieglu roku atmest un skatīties tikai uz Rietumiem."

Ligita Liepa

Adrians Dāvis Foto:Henrijs Mērfijs

Viena no šīs lielās saimniecības sirdīm - Inčukalna pazemes gāzes krātuves mašīntelpa Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

---

Lauku saimniecības privatizācijas ceļa priekšfinišā

Izdarot atsevišķus vispārinājumus, pirmos kopsavilkumus, uztaustot tendences

RAINERS JURIS SPROĢIS, Zemkopības ministrijas Privatizācijas departamenta direktors, - "Latvijas Vēstnesim"

Tātad bez vispārējā privatizācijas likuma, kura realizāciju veic Privatizācijas aģentūra, bija atsevišķi tā saucamie speciālie likumi, saskaņā ar kuriem privatizēja lauksaimniecības produkcijas pārstrādes nozari - labības kombinātus, gaļas un piena pārstrādes uzņēmumus kā arī agroservisu. Vēl tika pieņemts atsevišķs likums par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju.

Faktiski šajās pamatnozarēs, kuras mums ir uzticēts privatizēt, līdz 1. jūnijam nebija privatizēti tikai daži agroservisa uzņēmumi. To paredzēts izdarīt līdz septembrim.

Ne tikai uzņēmumu likvidēt,

bet arī veiksmīgi darboties

Cita lieta, ka protams, tas nav tik vienkārši. Ir tā, ka no šiem uzņēmumiem ne visus izdevās veiksmīgi privatizēt, daži bija jālikvidē. Piemēram, likvidācijai nodevām Liepājas un Ventspils gaļas kombinātu, Iecavas un Madonas labības kombinātu. Savukārt Rīgas ostas elevators ilgu laiku tika saglabāts kā viens no valstiskās formas uzņēmumiem. Ja ostā ienāk lielas labības kravas, tad vajadzīga pārkraušana un uzglabāšana. Bet prakse pierādīja, ka tā tas nebūt nav, acīmredzot šis uzņēmums arī bija jāprivatizē. Un, sākot ar šā gada 1. janvāri, šie neprivatizētie uzņēmumi mums bija jānodod Privatizācijas aģentūrai, izņemot agroservisu, kur drīkstam privatizāciju pabeigt līdz galam. Jau pagājušajā gadā nodevām Rīgas ostas elevatoru privatizācijai, un aģentūra šo privatizāciju pabeidza. Rēzeknes gaļas kombinātu mēs iesākām privatizēt, bet tā kā tas atrodas uz īpašnieku zemes, sākotnēji tur dokumentu formēšana aizkavējās. Tā līdz galam neprivatizētu mēs to nodevām Privatizācijas aģentūrai.

Izrādās, ka ne visi, kas parakstās uz akcijām vai kapitāla daļām, tās savlaicīgi izpērk. Tā tas bija Cesvaines sviesta un siera rūpnīcā, jo privātsabiedrības, kas bija pieteikušās uz akciju iegādi (tur nomaksas termiņš ir vairāki gadi), paejot pirmajam gadam, iemaksas neizdarīja. Līdz ar to tām tika anulētas tiesības, valsts atguva savu rūpnīcas daļu, un šo valsts daļu bijām spiesti atdot Privatizācijas aģentūrai. Tāds pats liktenis piemeklējis Liepājas saldētavu, kur kontrolpaketes īpašnieks tāpat nebija spējīgs to nopirkt. Saldētava nestrādāja, un ministrija bija spiesta arī šo objektu nododot Privatizācijas aģentūrai. Līdzīgi arī ar Balvu gaļas kombinātu, kas kopš 1995. gada bija nodots privatizācijai, bet trūka naudas savlaicīgai nodokļu apmaksai un paņemto kredītu segšanai. Daļēji tika uzlikts arests bankas kontam, līdz ar to nebija brīvu līdzekļu, ko maksāt par piegādāto produkciju, nodotajiem lopiem, reāli pārtrūka visa uzņēmuma darbība. Arī zemnieku kooperatīvās sabiedrības un kontrolpaketes īpašnieki - trīs fiziskās personas - nesamaksāja savu daļu, tāpēc šogad bijām spiesti nodot kombinātu Privatizācijas aģentūrai. No teiktā redzam, ka ne visi uzņēmumi spēj izvērst veiksmīgu darbību un samaksāt par privatizējamo objektu līgumos paredzētajos termiņos.

- Kuri uzņēmumi pēc privatizācijas strādā visveiksmīgāk ?

- Vislabāk jau varētu raksturot piena un gaļas ražošanas uzņēmumus. Labi strādā, piemēram, "Vidzemes piens", arī Rīgas piena kombināts. Ir daži uzņēmumi, kam iet pasmagi, piemēram, Daugavpils piena kombinātam ir lieli parādi. Šajā nozarē nelaime ir tāda, ka stipri sašaurinājusies piena ražošana. Līdz ar to piena kombināta jaudas netiek noslogotas, un palielinās pārējās izmaksas, un tas viss rada veselu virkni problēmu.

Gaļas pārstrādē samērā veiksmīgi strādā mazie kombināti. Raksturīgi ir tas, ka lielajiem uzņēmumiem ir jāuzņemas milzu pūles, lai varētu noslogot iekārtas un norēķināties ar zemniekiem. Veiksmīgi strādā Tukuma gaļas ražotāju sabiedrība, mazais Talsu gaļas pārstrādes kombināts. Par pārējiem grūti spriest, jo neesam veikuši plašāku analīzi.

Un tā - veidojas mazie uzņēmumi

- Kā zināms, milzīgi lielie agroservisa uzņēmumi, lauksaimniecības ražošanas tehniskās nodrošināšanas apvienības tika sadalītas un tad privatizētas?

- Jā, jo likumā tā bija paredzēts. Tādus konglomerātus neviens nebūtu arī privatizējis. Pavisam 125 uzņēmumi, ieskaitot trīs linu stacijas, tika sadalīti apmēram 870 objektos. Lielākā daļa no tiem ir privatizēta, kaut arī ar grūtībām. Viena uzņēmuma neprivatizētās daļas tika nodotas Privatizācijas aģentūrai likvidācijai un atdotas izpārdošanai. No 125 lielajiem uzņēmumiem tikai Liepājas agroservisa uzņēmums jau sākotnēji tika atdots likvidācijai, jo tam bija milzīgi algu parādi un kredītparāds valstij, un tas reāli nebija privatizējams. Tur bija ļoti daudz strādājošo, kuri, samazinot ražošanas darba apjomu, netika savlaicīgi atlaisti. Viens no pirmajiem agroservisa uzņēmumiem, kas veiksmīgi sāka un beidza privatizāciju, ir Gulbenes lauksaimniecības ražošanas tehniskās nodrošināšanas apvienība. Veiksmīgi tika privatizētas un tagad turpina strādāt ražotnes, kombainu serviss, materiāli tehniskās apgādes dienests.

Sākotnēji negribējām apstiprināt Saldus lauksaimniecības ražošanas tehniskās nodrošināšanas apvienības privatizācijas projektu, kurā bija paredzēts to sadalīt 50 objektos, ieskaitot komunālos objektus, kurus nodot pašvaldībai.

Bet izrādījās, ka privatizācijas komisija ļoti pārdomāti bija veikusi savu darbu un visiem objektiem atradās ņēmēji, tos veiksmīgi privatizēja. Lielākā daļa no tiem tagad veiksmīgi strādā. Pirms Jāņiem tieši Saldū notika visu lauksaimniecības departamentu direktoru sanāksme, kurā saldenieki parādīja pārējiem, kā agroservisa privatizētie objekti strādā.

Jauna dzīve

izmēģinājumu saimniecībās

- Kāda patlaban ir situācija ar valsts izmēģinājumu saimniecībām?

- Tagad mums ir palikušas tikai Priekuļu, Viļānu, Lielplatones, Latgales un Jaunpils valsts izmēģinājumu saimniecība. Jāpiebilst, ka izveidotas jaunas nelielas saimniecības - Pūrē, Dobelē, kā arī Stendes selekcijas stacija. Agrāk bija Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacija, bet tagad palikusi vairs tikai selekcijas stacija ar apmēram 120 hektāriem zemes, kas nodarbosies galvenokārt tikai ar selekciju. Bet materiālu pavairošana un ataudzēšana tālāk jau būs pašu zemnieku vai uzņēmējsabiedrību ziņā. Acīmredzot pēc līdzīga "scenārija" tuvākā laikā tiks privatizētas arī Viļānu un Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacija. Tas pats attiecas arī uz lopkopības izmēģinājumu stacijām. Jau nodota privatizācijai Siguldas saimniecība, ir izstrādāti tās privatizācijas noteikumi un izsludināta pieteikšanās uz kontrolpaketes iegādi. Veiksmīgi tika privatizēta Dobeles augkopības izmēģinājumu saimniecība. Tā kā valsts nevar nodrošināt naudas līdzekļus, lai uzturētu stacijas, tad arī citas izejas nav, pakāpeniski jāprivatizē arī pārējās. Tāpēc arī Jaunpils, Latgales, Viļānu un Lielplatones valsts izmēģinājumu saimniecība ir iesniegusi pieteikumu privatizācijai. Augkopībā paliks tikai selekcijas stacijas kā nelieli valsts bezpeļnas uzņēmumi, un pārējā ražošanas daļa tiks privatizēta.

Tos līdzekļus, kas tiek novirzīti zinātnei, varēs izmantot efektīvāk, jo mazajai stacijai varēs piešķirt konkrētu summu kādas iekārtas iegādei vai pētījumiem, tiešiem mērķiem. Lielajām saimniecībām, kur bija viss - gan ražošana, gan saglabāšana, visu to uzturēt bija grūti.

- Strīdi par to, ka tiks iznīcināta zinātne, ir beigušies?

- Varbūt vienam otram vēl ir tāda doma, ka visu vajag saglabāt, bet paši saimniecību vadītāji vairāk vai mazāk to ir sapratuši. Zinātnieki, kas tur strādā, ir tieši ieinteresēti. Pretējā gadījumā var iznākt tā, ka radīsies parādi, bankrota situācija, un tad tā kā tā tā manta izputēs pavisam. Bet, privatizējot savlaicīgi, to visu var saglabāt, tikai jāatrod strādātgribētāji. Un tad šo potenciālu varēs saglabāt.

- Arī privātajām saimniecībām būtu iespējams saņemt grantus?

- Jā, jo uz šiem grantiem jau notiek konkurss. Ja piesakās kādu zinātnisku tēmu apgūt un iztur konkursu, tad var saņemt grantu.

Bet paju sabiedrības strādā

- Kāda ir situācija ar palikušajām paju sabiedrībām? Vai privatizācijas process ir obligāts, vai cilvēki var izlemt, ko darīt?

- Visu nosaka tikai brīva konkurence un brīva cilvēku griba. Es uzskatu, ka ir divas iespējas - pirmkārt, cik cilvēki paši ir aktīvi un vēlas strādāt un, otrkārt, cik to ļauj vai spiež ekonomiskie apstākļi vienā vai otrā saimniecībā. Patiešām, kam radusies smaga parādu nasta, labāk saimniecību savlaicīgi sadalīt mazās ražotnēs, veidojot zemnieku saimniecības vai SIA. Pašreiz darbojas 130 statūtsabiedrības, bet 252 izslēgtas no Uzņēmuma reģistra vai uzsākušas likvidāciju. Savukārt 134 sabiedrībām ir grūtības ar likvidāciju, jo vēl ir manta, kuru nevar pārdot. Ir arī parādi, bet budžeta valsts parādu nav daudz. Ir debitoru un kreditoru parādi. Saimniecības vērtējam pēc četriem rādītājiem - neprivatizētā manta, bankās iesaldētie naudas līdzekļi, kas dažām saimniecībām palikuši sakarā ar banku krīzi un atdalīšanos no bijušās PSRS (tā saucamajā "Vņeštorgbankā" tām saimniecībām, kas nodarbojās ar eksportu, naudas summas palika neizmaksātas), kā arī debitoru un kreditoru parādi, kuri vēl nav dzēsti. Līdz ar to sabiedrības, kurām šie posteņi nav nolīdzināti, būs grūti izslēgt no Uzņēmuma reģistra. Vienīgā iespēja ir pašiem vai kreditoriem griezties tiesā ar maksātnespējas prasību. Kad būs tiesas lēmums par maksātnespēju vai bankrotu, tad šīs sabiedrības varēs izslēgt no Uzņēmumu reģistra.

- Kad, pēc jūsu domām, varēs teikt, ka lauksaimniecībā privatizācija ir pabeigta?

- Tas vēl ir diezgan pagarš process, bet galvenajos vilcienos tā jau ir pabeigta. Lielajās statūtsabiedrībās privātīpašnieki vienojušies, ka viņi kopā veido vai nu akciju sabiedrību, vai sabiedrību ar ierobežotu atbildību, un tā viņi saimnieko. Lai gan likums ļauj jebkurā brīdī tiem, kas vairs negrib kopā saimniekot, nošķirt mantu un saimniekot atsevišķi. Tādējādi tās 130 sabiedrības, kas gada sākumā bija palikušas, jau būtībā vairs nav tās lielās sabiedrības, kuras bija 1992. gadā, kad notika privatizācijas pirmā kārta, jo gan zeme ir atdota privātīpašniekiem, gan zemes platības ievērojami samazinājušās, gan arī manta nošķirta. Tomēr ir arī tādi, kas grib strādāt kopā.

Ingrīda Rumbēna, "LV"

Par Zemkopības ministrijas valsts uzņēmumu privatizāciju

	Valsts	no tiem .
	uzņē-	priva-	turpinās	nodoti	nav
	mumu	tizēti	privati-	likvidācijai	uzsākta
	skaits		zācija	vai privatizāc.	privati-
				Privatizācijas	zācija
				aģentūrai
Uzņēmumi, kurus privatizē	185	151	6	28	-
saskaņā ar speciāliem likumiem
no tiem:
- piena pārstrādes uzņēmumi	15	15*	-	-	-
- gaļas pārstrādes uzņēmumi	14	11*	-	3	-
- maizes ražošanas uzņēmumi	14	13	-	1	-
- labības pārstrādes uzņēmumi	17	14	-	3	-
- agroservisa uzņēmumi	125	98	6	21	-

* ieskaitot Cesvaines sviesta-siera rūpnīcu, "Liepājas saldētavu" un SIA "Balga", kuri vēlāk nodoti Privatizācijas aģentūrai sakarā ar privatizācijas kontrolpaketes neizpirkšanu noteiktos termiņos.

---

"Zeme ir mana, un tās dzīles ir manas"

Pie sarunu apaļā galda - žurnālists, ģeologi un būvnieki

Runājot par Latvijas dabas bagātībām, visbiežāk piemin visiem redzamo - mežus, taču zemes dzīlēs atrodošās vērtības atceras retāk. Par tām, protams, zina ģeologi, daudzviet interesējas arī būvmateriālu ražotāji. Bet vai zemes īpašnieki, piemēram, zina, ka Latvijā Civillikums nosaka, ka tas, kas atrodas zem augsnes auglīgās virskārtas, arī pieder viņiem? Un tikai īpašnieks - valsts vai privātais - var izlemt, kā un ko izmantot, ko atstāt nākamajām paaudzēm.

Un tomēr. Zemes dzīļu bagātības ir Latvijas būvmateriālu ražotāju "maize", tepat iegūstamas izejvielas, tātad - arī lētākas nekā ievestās, tāpēc saprotama ir viņu interese rosināt šo dabas resursu izmantošanu, tā attīstot ražošanu. Lai noskaidrotu, vai Latvijā ir pietiekama bāze šīs rūpniecības nozares izaugsmei, vai celtniecībai ir tendence attīstīties, tālāk attīstot būvmateriālu tirgu, pie viena galda sēdās Valsts ģeoloģijas dienesta Zemes dzīļu resursu nodaļas vadītājs Edvarts Krams , Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta Būvnormatīvu nodaļas vadītājs Andris Šteinerts , ģeologs habilitētais zinātņu doktors Visvaldis Kuršs un Latvijas Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Andrejs Līdums .

- Kāds ir ģeologu viedoklis, vai Latvijā ir pietiekami daudz resursu rūpnieciskai izmantošanai?

E.Krams : Latvija atrodas tādā teritorijā, kur zemes garozas augšējo daļu visai ievērojamā biezumā (līdz 2 km) veido noguluma ieži. Tas nosaka galveno derīgo izrakteņu sastāvu. Šajā nogulumu segā atrodams kaļķakmens, ģipšakmens, dažāda sastāva māls, grants, smilts. Tie ir tie derīgie izrakteņi, kurus jau no seniem laikiem ir izmantojuši būvmateriālu ražotāji. Šo derīgo izrakteņu izpēte sākās jau Latvijas pirmās Republikas laikā, ļoti intensīvi turpinājās pēc Otrā Pasaules kara līdz pat 1991. gadam. Pārejot uz tirgus ekonomikas attiecībām, derīgo izrakteņu izpēte Latvijā faktiski tika pārtraukta. Pašlaik Valsts ģeoloģijas dienesta rīcībā ir informācija par vairāk nekā pusotra tūkstoša atradnēm, kas varētu interesēt būvmateriālu ražotājus. Šī informācija tiek apkopota datu bāzē, lai būtu pieejama visiem interesentiem: gan valsts institūcijām, gan fiziskām un juridiskām personām.

- Kāpēc pārtraukta izpēte? Viss jau izpētīts vai arī naudas nav šiem darbiem?

E.Krams : Viens no iemesliem tiešām ir finansu trūkums. Gan privātstruktūrās, gan valsts budžetā. Pašlaik valsts kā savu pasūtījumu finansē tikai Madonas rajona kūdras atradņu izpēti. Bet par valsts pasūtījumiem nākotnē nav daudz skaidrības.

V.Kuršs : Kādreiz esmu strādājis arī ģeoloģiskajā izpētē, Latvijas izrakteņus diezgan labi pazīstu. Man šķiet, ka pašlaik svarīgākais ir atrast privātuzņēmējus, kas gribētu ieguldīt līdzekļus un sākt atradņu izstrādāšanu un būvmateriālu ražošanu. Tādu cilvēku tagad ir ļoti maz. Viņus vajadzētu meklēt.

- Varbūt cilvēki vēl nav aizdomājušies līdz šādai iespējai?

V.Kuršs : Dažs varbūt ir aizdomājies, bet vajadzētu, lai visiem Latvijas pilsoņiem būtu iespēja iepazīties ar informāciju par derīgo izrakteņu atradnēm. Ne jau vienmēr zemes īpašnieks būs tas īstais uzņēmējs. Varbūt viņa kaimiņa meitas līgavainis varētu ar to nodarboties. Bet viņš jau pie informācijas netiek klāt. Tā pieejama tikai zemes īpašniekam.

E.Krams : Informācija ir pieejama, bet par to ir jāmaksā. Un noteiktā apjomā valstij jākompensē arī sociālisma laika izpētes izdevumi.

V.Kuršs : Lai gan to cilvēku vajadzētu apzeltīt, kurš parāda ieinteresētību un riskē, sākot no jauna apgūt kādas atradnes. Arī mums, ģeologiem, vairāk jāpropagandē atradnes, lai ne tikai zemes īpašnieki, bet visi zinātu, ka šādas atradnes ir.

E.Krams : Pagājušajā gada maijā pieņēma likumu "Par zemes dzīlēm", kurš konkrēti nosaka īpašuma tiesības uz zemes dzīlēm, un Latvija ir savā ziņā interesanta un reta valsts, kurā zemes dzīles saskaņā ar Civillikumu pieder zemes īpašniekam. Man ir zināms, ka arī Amerikas Savienotajās Valstīs tā ir, bet par Eiropu neko līdzīgu neesmu dzirdējis.

- Tātad, ja īpašnieks grib uzzināt, kas ir viņa zemes dzīlēs, jādodas uz Valsts ģeoloģijas dienestu?

E.Krams : Tas ir tas labākais. Bet diezgan daudz informācijas ir arī reģionālajās vides pārvaldēs. Iesakām vispirms interesēties tur. Ja šajās pārvaldēs par konkrēto zemes gabalu datu nav (vai informācija ir nepietiekama), tad jādodas uz Ģeoloģijas dienestu Rīgā, Eksporta ielā 5.

- Jauni atradņu izmantotāji varētu savu biznesu uzsākt tikai pēc laika, bet Latvijā ir pazīstami lieli būvmateriālu ražošanas uzņēmumi, kas jau desmitiem gadu izmantojuši dažādus derīgos izrakteņus. Tiesa, tie mainījuši īpašuma formu, dažs arī izputējis. Kāda šobrīd ir situācija būvmateriālu rūpniecībā?

A.Līdums : No būvmateriālu ražošanas kā nozares maz kas palicis pāri. Ir atsevišķi uzņēmumi, kas, pateicoties ārzemju investīcijām un savulaik iegādātai mūsdienīgai tehnoloģijai, kaut kā vēl turas uz ūdens. Nemaz nav tik vienkārši panākt, lai privātuzņēmēji nāktu, interesētos un sāktu izmantot atradnes. Būvmateriālu ražošana ir energoietilpīga, ar sarežģītu tehnoloģiju. Ja uzņēmums nespēj gadā saražot, piemēram, 10 līdz 15 miljonus ķieģeļu vai ap pusmiljonu tonnu cementa, tad šāds darbs ekonomiski neatmaksājas. Ārzemnieki ar savām lielajām jaudām tūlīt izkonkurēs vietējo ražotāju Latvijas tirgū. Par ārējo tirgu tādā gadījumā vispār nevar runāt. Tāpēc arī Būvmateriālu ražotāju asociācija cenšas panākt, lai zemes dzīļu bagātības tiktu izmantotas, attīstot pietiekami nodrošinātu ražošanu.

- Būvmateriālu ražotāji noteikti ir ieinteresēti vairāk ražot un pelnīt, bet vai Latvijā celtnieki ir gatavi izmantot šos būvmateriālus, lai kaut ko celtu? Kā jūs, Šteinerta kungs, vērtējat situāciju celtniecībā pašlaik?

A.Šteinerts : Statistika liecina, ka situācija ir cerīga. Jau vairākus gadus vērojams neliels celtniecības apjoma pieaugums. Protams, jārēķinās ar to, ka celtniecība ir nozare, kuras ražošanas apjoms samazinājies visvairāk - par trim ceturtdaļām, salīdzinot ar 1989. gada līmeni. Tāpēc jau kopš 1994. gada šie daži pieauguma procenti, 1996. gadā - pat 11 līdz 12 procenti, dod cerības, ka stāvoklis uzlabosies. Būvniecība ir tautsaimniecības barometrs. Ja ekonomikā sākas depresija, būvniecība to izjūt pirmā. Būvniecības apjomi sāka samazināties jau 1988. gadā, pirms PSRS sabrukuma. Tagad, kad kaut nedaudz pieaug celtniecības apjomi, es ceru, ka arī visi pārējie ekonomikas rādītāji celsies.

A.Līdums : Celtniecībā tā varētu būt, jo tās struktūra ir stipri izmainījusies. Milzīgās kapitālās būvniecības vairs nav, toties plaši izvērsušies rekonstrukcijas darbi. Taču būvmateriālu ražošanā šī attīstības tendence nav tik jūtama. Ieved legāli un nelegāli pārsvarā nekvalitatīvus būvmateriālus no tuvām un tālām zemēm. Un Latvija ir valsts, kurā var brīvi ievest nesertificētus būvmateriālus. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar Būvmateriālu ražotāju asociāciju ir daudz darījusi, lai izstrādātu Ministru kabineta noteikumus būvmateriālu atbilstības sertificēšanas sistēmas ieviešanai.

A.Šteinerts : Sagatavotais Ministru kabineta noteikumu projekts paredz, ka visi būvmateriāli un būvizstrādājumi tiks pārbaudīti pēc atbilstības sešām prasību kategorijām. Tiks ņemta vērā stiprība un noturība, ugunsdrošība, higiēniskums, lietošanas drošība, siltumekonomiskums un akustiskais komforts. Valsts nevar iejaukties tirgus konkurences nosacījumos un noteikt, ka no vispārējās kvalitātes viedokļa precei jābūt tādai vai tādai, bet valstij ir jānodrošina, lai patērētāju rīcībā nenonāktu bīstams materiāls, jo ir daudz slēptu defektu. Piemēram, patērētājs, paļaujas uz to, ka pērk drošu produkciju, bet pēc gadiem sāk justies slikti. Veselību var ietekmēt ķīmiskie komponenti, radiācijaÉ To mājas apstākļos pat nevar konstatēt. Tas jānosaka kompetentām iestādēm. Nākamais solis būtu atbilstības novērtēšana. Būvniecībā tā būs atbilstības sertifikācijas institūcija, ko ieviesīs Ministru kabinets. Šai institūcijai būs jānosaka, vai būvmateriāls atbilst vai neatbilst visām prasībām. Un šīs prasības nosaka Eiropas Savienības tā dēvētā būvprodukcijas direktīva 80906, kas pašlaik tiek ieviesta ES valstīs. Tiesa gan, šis process vēl nav sācies pilnīgi visās ES valstīs. Cik man ir zināms, visā pilnībā atbilstības sertifikācija ir ieviesta tikai Beļģijā, pārējās valstīs process vēl nav pabeigts.

- Tātad Latvijas būvmateriālu ražotāji savu produkciju sertificēs, bet, ja to ievedīs no citas zemes, kur nav atbilstības sertifikāta?

A.Šteinerts : Atbilstību nosaka attiecīgās valsts tirgum. Protams, tas nenozīmē, ka uzreiz sertificēs visus materiālus. Process notiks pamazām. Visticamāk, ka sāksim ar keramiku, minerālām saistvielām, cementu, betonu un tamlīdzīgiem materiāliem. Noteikumu projektā mēs esam paredzējuši ņemt vērā, vai materiāli ir sertificēti ES valstīs, vai nav. Šos ES valstu sertifikātus mēs acīmredzot arī Latvijā atzīsim par spēkā esošiem. Un varētu būt trešās valstis, ar kurām tiktu slēgti atsevišķi līgumi par sertifikātu savstarpēju atzīšanu. Visiem pārējiem importētie materiāli būs jāsertificē pēc Latvijas noteikumiem.

A.Līdums : Mums ir jārada apstākļi, lai Latvijā cilvēki būtu ieinteresēti ražot un lai mēs droši aizvērtu iekšējo tirgu visiem, kas ieved nekvalitatīvu un nedrošu preci. Būvmateriālu ražotāju asociācija ir cītīgi sadarbojusies arī ar Valsts ģeoloģijas dienestu, lai sakārtotu derīgo izrakteņu izmantošanu un noteiktu valsts nozīmes derīgo izrakteņu atradnes, lai tās varētu izmantot nākamās paaudzes.

- Kā veicināt šo bagātību izmantošanu?

A.Līdums : Latvijas pirmās brīvvalsts laikā teica, ka mums ir daudz brūnā zelta, ar to domājot mālus. Bet šis brūnais zelts ir gan māli, gan kaļķakmens, gan dolomīts, gan ģipšakmensÉ

V.Kuršs : Domāju, ka tādu milzīgu uzņēmumu, kādi bija agrāk, vairs nebūs. Būs nelieli uzņēmumi. Ir izpētītas daudzas nelielas un vidējas atradnes. Varētu izmantot to, kas jau ir zināms. Bet ir jau arī vēl daudz brīvu zemju, lielas teritorijas, kur zemes dzīles slēpj derīgos izrakteņus. Nepieciešami tikai nelieli ģeoloģiski pētījumi, lai šīs iegulas varētu izmantot.

- Bet kā interesēs būtu šie pētījumi? Ja tas ir privātīpašums, tās ir vienas intereses, ja valsts, - tad citas.

A.Līdums : Te katram ir sava pieeja. Ģeologiem sava, mums, ražotājiem, - sava. Mēs gribam apzināt visus, kas jau ražo būvmateriālus un kas būtu ieinteresēti to darīt nākotnē. Esam iecerējuši gada beigās sarīkot Vislatvijas būvmateriālu ražotāju saietu, lai kopā ar ģeologiem un citiem speciālistiem visus šos jautājumus analizētu plašāk. Domāju, ka šobrīd interese iesaistīties būvmateriālu ražošanā nav liela.

A.Šteinerts : Te nopietni jāraugās arī, lai tiktu saskaņotas privātās un nacionālās intereses. Ja Civillikums noteicis, ka zemes dzīļu bagātības pieder zemes īpašniekam, tad valstij jārūpējas par nacionālajām stratēģiskajām interesēm. Tās atradnes, kuras ir vitāli svarīgas nacionālajai ekonomikai - vai nu pašlaik, vai tādas būs nākotnē, - valstij jāņem savā aprūpē. Lai aiz muļķības, nezināšanas vai citu (varbūt savtīgu) interešu vadīti kaut ko nesabūvētu tā, ka nākamajiem simts gadiem atradne būtu zudusi.

- Situācija pēc 1940. gada ir stipri mainījusies. Aktīvā zemes dzīļu ģeoloģiskā izpēte aizvadītajos gadu desmitos ir atklājusi daudz jauna.

E.Krams : Likumā par zemes dzīlēm ir sadalītas kategorijas. Ir valsts nozīmes derīgie izrakteņi - ūdens un ogļūdeņraži, ir arī izdalītas valsts nozīmes derīgo izrakteņu atradnes. Tās ir jebkuras atradnes, kas varētu būt svarīgas valsts ekonomikas nodrošināšanai nākotnē vai būt dabas mantojums nākamajām paaudzēm. Un šo valsts nozīmes derīgo izrakteņu atradņu izmantošanu regulē pati valsts.

Pēc likuma par zemes dzīlēm pieņemšanas izstrādāti un iesniegti Ministru kabinetam izskatīšanai divi normatīvo aktu projekti - par zemes dzīļu izmantošanu un par valsts nozīmes derīgo izrakteņu, atradņu un zemes dzīļu nogabalu izmantošanas kārtību. Šajos dokumentos ir iestrādātas normas, kuras regulē šo zemes dzīļu bagātību izmantošanu.

Mudīte Paegle

Foto: Māris Kundziņš

Edvarts Krams

Andris Šteinerts

Visvaldis Kuršs

Andris Līdums

---

Informācija

Privatizācijas sertifikātu tirgū veikto darījumu apjomi un vidējās cenas kompensācijas sertifikātiem

no 16.06.97. līdz 20.06.97.

Datums	Pirkti no fiziskām pers. .		Pārdoti .		Biržās un izsolēs .
	vid. cena	apjoms	vid. cena	apjoms	vid. cena	apjoms
	Ls	sert.	Ls	sert.	Ls	sert.
16	2,09	2565,90	0,00	0,00	0,00	0,00
17	2,28	6391,61	2,45	46,75	0,00
18	2,91	1143,55	2,61	2000,00	0,00	0,00
19	2,26	3261,68	0,00	0,00	0,00
20	2,25	2313,60	2,79	4300,00	0,00
Kopā:	2,29	15676,34	2,73	6346,75	0,00	0,00

Kopējais darījumu apjoms: pārskata periodā - 22023,0 ; no darbības sākuma - 1940795,14

Privatizācijas sertifikātu tirgū veikto darījumu apjomi un vidējās cenas

no 16.06.97. līdz 20.06.97.

Datums	Pirkti no fiziskām pers. .		Pārdoti .		Biržās un izsolēs .
	vid. cena	apjoms	vid. cena	apjoms	vid. cena	apjoms	vid. cena
	Ls	sert.	Ls	sert.	Ls	sert.	pēdējās 10
							dienās, Ls
16	2,25	48732,66	2,54	57779,60	0,00	0,00	2,518
17	2,34	70463,52	2,51	112641,08	2,45	2128,85	2,531
18	2,40	44707,54	2,55	60610,09	0,00	0,00	2,535
19	2,31	86094,08	2,72	183275,79	2,53	35000,00	2,536
20	2,33	89749,09	2,52	119045,80	2,40	600,00	2,498
Kopā:	2,32	339746,89	2,59	533352,36	2,52	37728,85

Kopējais darījumu apjoms: pārskata periodā - 873099,25 ; no darbības sākuma - 89624271,30, t.sk. īpašuma kompensācijas sertifikāti

---

Dokumenti

Par kompensācijas sertifikātu, kuri piešķirti par bijušo īpašumu lauku apvidos, dzēšanas un naudas izmaksas kārtību

Izraksts no Ekonomikas ministrijas 1997.gada 25.jūnija rīkojuma nr.118 apstiprinātās instrukcijas par Latvijas Republikas Ministru kabineta 1997.gada 20.maija noteikumu nr.187 "Kārtība, kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos piešķirto zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus" izpildi

1.2. Kompensāciju izmaksā a/s "Latvijas Krājbanka" un Latvijas Hipotēku un zemes banka (tālāk tekstā - "Apkalpojošās bankas") norēķinu punkti atbilstīgi no Latvijas Hipotēku un zemes bankas norēķinu centra (tālāk tekstā - "Norēķinu centrs") saņemtajiem sarakstiem (veidlapas paraugs pievienots 1.pielikumā) un par attiecīgo lauku apvidus zemi piešķirto sertifikātu skaita atlikumam kompensācijas saņēmēja kontā. Kompensāciju neizmaksā par sertifikātiem, ar kuriem kompensācijas saņēmējs ir veicis darījumus.

1.3. Par kompensācijas sertifikātiem, ar kuriem nav veikti darījumi, uzskatāmi pašvaldību piešķirtie sertifikāti, no Latvijas Hipotēku un zemes bankas par pilsētu zemi saņemtie sertifikāti, kā arī sertifikāti, kas pārskaitīti no kompensācijas saņēmēja konta uz citu kontu un pēc tam ieskaitīti viņa kontā atpakaļ kļūdaini veiktas bankas operācijas vai nepieņemta dāvinājuma rezultātā, vai no uzkrāšanas kontiem. Par darījumā neizmantotiem uzskatāmi arī mantotie sertifikāti, kuri ieskaitīti no mirušā bijušā zemes īpašnieka konta viņa mantinieka kontā, ja mantiniekam atbilstīgi LR Ministru kabineta 1997.gada 20.maijā noteikumu nr.187 9.punktam piešķirtas tiesības saņemt kompensāciju naudā par zemi, par kuru mirušajam piešķirti sertifikāti, un mirušais ar šiem sertifikātiem darījumus nav veicis. Ja faktiski saņemtā kompensācija naudā ir mazāka par kompensācijas saņēmēju sarakstā norādīto tādēļ, ka attiecīgais sertifikātu skaits kompensācijas izmaksas brīdī ir bijis ieķīlāts vai nobloķēts, kompensācijas saņēmējam ir tiesības saņemt atlikušo summu pēc tam, kad attiecīgā ķīlas tiesība ir beigusi pastāvēt, sertifikāti ir atbloķēti un kompensācijas saņēmējs par to ir paziņojis norēķinu punktam, kurā ir atvērts viņa sertifikātu konts.

Par sertifikātiem, ar kuriem kompensācijas saņēmējs ir veicis darījumus, uzskatāmi sertifikāti, kas ieskaitīti kompensācijas saņēmēja kontā no citu personu kontiem, kompensācijas izmaksas brīdī ir ieķīlāti, nobloķēti sakarā ar maksājuma garantijas rakstu izsniegšanu, kā arī sertifikāti, kas pārskaitīti no kompensācijas saņēmēja konta uz citiem kontiem, - pārdotie, dāvinātie, izmantotie samaksai par konta atvēršanu un samaksai par privatizējamo īpašumu, dzēsti utt.

1.4. Ja kompensācijas saņēmējs ir veicis darījumus ar kompensācijas sertifikātiem, Apkalpojošās bankas norēķinu punktā jāpārbauda, vai veikto darījumu rezultātā kompensācijas saņēmējs nav zaudējis tiesības dzēst visus sarakstā norādītos dzēšamos sertifikātus vai to daļu.

1.6. Kompensācijas saņēmējs var atteikties no sertifikātu (vai daļas no tiem) dzēšanas, iesniedzot Apkalpojošās bankas norēķinu punktam rakstisku atteikumu.

1.8. Ja ar sertifikātiem veikto darījumu rezultātā faktiskais dzēšamo sertifikātu skaits ir nulle, tad banka paziņo par to kompensācijas saņēmējam. Ja kompensācijas saņēmējs attiecīgajā Apkalpojošās bankas norēķinu punktā nav atvēris sertifikātu kontu vai šajā kontā nav ieskaitīti par atteicīgo lauku apvidus zemi piešķirtie īpašuma kompensācijas sertifikāti un norēķinu punkts nav saņēmis sarakstā norādītās pašvaldības lēmumu par kompensācijas sertifikātu piešķiršanu, tad norēķinu punkts par šo faktu rakstiski paziņo sarakstā norādītajai pašvaldībai, uzaicinājumu nenosūta un kompensāciju naudā neizmaksā.

1.9. Ja kompensācijas saņēmējs uzaicinājumā norādītajā termiņā neierodas bankā, tad banka viņam nosūta atkārtotu uzaicinājumu pēc tam, kad Privatizācijas un sertifikācijas informatīvā nodrošinājuma centrs (turpmāk tekstā - "Informācijas centrs") šo personu atkārtoti ir iekļāvis sarakstā. Informācijas centrs atkārtoti iekļauj šo personu nākamajā kompensācijas saņēmēju sarakstā pēc bankas pārskata saņemšanas, kurā ir ziņas par šai personai neizmaksāto naudu.

1.10. Kompensācija var tikt izmaksāta skaidrā naudā, iepriekš vienojoties ar banku par naudas saņemšanas datumu vai, pamatojoties uz kompensācijas saņēmēja rakstisku rīkojumu, ieskaitīta viņa bankas kontā.

1.11. Apkalpojošā banka neiekasē no kompensācijas saņēmēja papildu maksu par skaidras naudas izmaksāšanu.

Komentārs

1996.gada 20.decembrī ir stājušies spēkā grozījumi likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos". Ministru kabinets 1997.gada 20.maijā ir pieņēmis noteikumus nr.187 "Kārtība, kādā izmaksājama kompensācija naudā, dzēšot par bijušo zemes īpašumu lauku apvidos piešķirtos zemes īpašuma kompensācijas sertifikātus", vienlaikus atzīstot par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 1995.gada 18.jūlija noteikumus nr.220.

Šajā komentārā mēs gribam runāt

par kārtību, kādā tiek piešķirta

kompensācija naudā un izmaksāta nauda

atbilstīgi grozījumiem likumā un jaunajiem Ministru kabineta noteikumiem.

Tiesības dzēst sertifikātus, saņemot par vienu sertifikātu samaksu - 28 latus -, ir:

1) bijušajiem zemes īpašniekiem, kuri līdz 1992.gada 31.decembrim ir pieprasījuši kompensāciju par zemi vai pieprasījuši zemi un ir neapmierināti zemes pieprasītāji;

2) bijušo zemes īpašnieku pirmās šķiras mantinieki, kuri:

- līdz 1991.gada 20.jūlijam ir pieprasījuši zemi un ir neapmierinātie zemes pieprasītāji;

- līdz 1992.gada 31.decembrim ir pieprasījuši kompensāciju par zemi, ir politiski represētās personas un mantojuši zemi no bijušā zemes īpašnieka, politiski represētās personas;

- līdz 1992.gada 31.decembrim ir pieprasījuši kompensāciju par zemi, ir politiski represētās personas un mantojuši zemi no bijušā zemes īpašnieka, kurš nav bijis politiski represētā persona;

3) bijušo zemes īpašnieku pārdzīvojušajiem laulātajiem, kuri ir politiski represētās personas un līdz 1992.gada 31.decembrim ir pieprasījuši kompensāciju par zemi.

Tiek prognozēts, ka tiesības saņemt kompensāciju naudā ir aptuveni 5 tūkstošiem kompensācijas sertifikātu īpašnieku.

Lēmumu par tiesībām dzēst sertifikātus pieņem pagastu un pilsētu ar lauku teritoriju (tālāk tekstā - "pagasti") zemes komisijas, pamatojoties uz kompensācijas pretendenta iesniegto pieteikumu izmaksāt naudu un dokumentiem, kas apliecina šīs tiesības. Ministru kabineta noteiktais pieteikumu iesniegšanas termiņš beigsies 1997.gada 30.septembrī. Pēc lēmumu pieņemšanas pagastu zemes komisijas atbilstīgi Ministru kabineta 1997.gada 20.maija noteikumu nr.187 prasībām sastāda un apstiprina kompensācijas saņēmēju sarakstus. Sarakstus paraksta pagasta padomes (pilsētas domes) priekšsēdētājs un ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc zemes komisijas lēmuma pieņemšanas nosūta tos (ar rajona pašvaldības starpniecību) Privatizācijas un sertifikācijas informatīvā nodrošinājuma centram (tālāk tekstā - "Informatīvais centrs"). Pagasta pienākums ir 5 dienu laikā informēt par pieņemto lēmumu arī kompensācijas pieprasītāju.

Informācijas centrs veic saņemtajos sarakstos ietvertās informācijas kontroli un nepieciešamības gadījumā ar rajona pašvaldības starpniecību pieprasa pagastiem papildu ziņas vai nosūta tiem paziņojumu par atklātajām kļūdām un neprecizitātēm (kļūdu protokolus). Par nepamatotu lēmumu pieņemšanas varbūtību Informācijas centrs ziņo Centrālajai zemes komisijai.

Cilvēki, par kuriem sniegto informāciju nav nepieciešams precizēt (vai tā ir tikusi precizēta un vairs neizraisa Informācijas centra iebildumus), tiek ierakstīti kopsavilkuma sarakstos, kurus Informācijas centrs nosūta Hipotēku un zemes bankai. Tā pārbauda sarakstu pareizību un kopā ar izmaksājamo naudu, kad tā saņemta no Valsts īpašuma privatizācijas fonda, nosūta bankām, kurās atvērti kompensācijas saņēmēju sertifikātu konti.

Līdz šim Informācijas centrs varējis kopsavilkuma sarakstā ierakstīt tikai 82% no cilvēkiem, kuri ir pagastu atsūtītajos sarakstos. Starp iemesliem, kas Informācijas centram neļauj atzīt pagastu sarakstus par pareiziem, visbiežāk sastopama sertifikātu dzēšana personām, kurām tie vēl nav piešķirti.

Atsevišķos Latvijas rajonos un pagastos ir vērojama liela atšķirība cilvēku skaitā, kuriem piešķirtas tiesības saņemt kompensāciju naudā. Ir pagasti, kas piešķīruši šīs tiesības vairākiem desmitiem cilvēku, bet 50 pagastos kompensācija naudā pagaidām nav piešķirta nevenam. Kavējoties ar lēmumu pieņemšanu, sarakstu nosūtīšanu un informācijas precizēšanu, pagasti var nepamatoti aizkavēt naudas izmaksāšanu.

Kompensācijas saņēmēju sarakstu kvalitāte un informācijas precizēšanas operativitāte ir atkarīga ne tikai no pagastu zemes komisijām - kompensācijas piešķiršanas gaitu sevišķi ietekmē rajonu pašvaldības, kuras veic pagastu konsultantu un starpnieku ar Informācijas centru funkcijas. Labi šis darbs ir organizēts 12 rajonu padomēs, no tām vislabāk - Valmieras, Alūksnes, Preiļu, Talsu rajonā.

Naudu izmaksās no Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļiem kompensācijas saņēmēju dzimšanas datumu hronoloģiskā secībā, tātad pirmie naudu saņems gados vecākie cilvēki. Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanas programmā 1997.gadam kompensācijai par zemi lauku apvidos paredzēts izmaksāt 4,4 milj. latu. Šī summa tiks izmaksāta tikai bijušajiem zemes īpašniekiem un politiski represēto bijušo zemes īpašnieku politiski represētajiem pirmās šķiras mantiniekiem.

Banku, kurā atvērts kompensācijas saņēmēja sertifikātu konts, 5 dienu laikā pēc izmaksājamās naudas un saraksta, kurā ierakstīts kompensācijas saņēmējs, saņemšanas nosūtīs uz kompensācijas pieteikumā norādīto kompensācijas saņēmēja vai viņa pilnvarotās personas adresi uzaicinājumu ierasties bankā, lai vienotos par naudas saņemšanas kārtību. Kompensācijas saņēmējs pēc izvēles var saņemt kompensāciju skaidrā naudā vai dot rīkojumu ieskaitīt naudu viņa bankas kontā.

Kompensāciju naudā izmaksās tikai par tā pagasta, kurš pieņēmis lēmumu izmaksāt naudu, par lauku zemi piešķirtajiem seritifikātiem. Par setifikātiem, ar kuriem veikti darījumi (pirkti, dāvināti, pārdoti u.tml.), kompensācijas neizmaksās. Kompensāciju neizmaksās arī par sertifikātiem, kuri nobloķēti sakarā ar ieķīlāšanu vai sertifikātu maksājuma garantijas izsniegšanu, ja vien kompensācijas saņēmējs neveiks pasākumus ķīlas vai šī bloķējuma atcelšanai.

Kas jāzina

kompensācijas pieprasītājiem?

1. Likums dod tiesības, bet neuzliek pienākumu bijušajiem zemes īpašniekiem un daļai no viņu mantiniekiem saņemt kompensāciju par lauku zemi naudā, tādēļ, neiesniedzot pagasta (pilsētas) zemes komisijai pieteikumu kompensācijas izmaksāšanai naudā, šīs tiesības netiks īstenotas.

2. Ministru kabinets ir pagarinājis pieteikuma izmaksāt kompensāciju par lauku zemi naudā iesniegšanas termiņu līdz 1997.gada 30.,decembrim. Cilvēkiem, kuri šos pieteikumus ir iesnieguši pirms 1996.gada 30.jūnija, jauni pieteikumi nav jāiesniedz.

3. Pieteikumā ļoti precīzi jānorāda adrese, uz kuru sūtāms uzaicinājums saņemt naudu, kā arī bankas norēķinu punkta, kurā atvērts vai tiks atvērts kompensācijas saņēmēja serifikātu konts, nosaukums un numurs. Par izmaiņām pieteikumā sniegtajās ziņās nekavējoties jāziņo pagasta zemes komisijai.

4. Pagasta lēmums kompensācijas naudā pieprasītājam, kuram sertifikāti vēl nav piešķirti, jāsaņem ne vēlāk kā 3,5 mēnešus pēc pieteikuma izmaksāt naudu un nepieciešamo dokumentu iesniegšanas. Kompensācijas naudā pieprasītājiem, kuriem sertifikāti jau ir piešķirti, pagasta lēmums jāsaņem ne vēlāk kā 1,5 mēnesi pēc pieteikuma un dokumentu iesniegšanas.

5. Par visiem jautājumiem, kas rodas sakarā ar kompensācijas piešķiršanu, interesējieties vienīgi pagastā. Pagasta zemes komisijas lēmumu var pārsūdzēt pagasta padomē (pilsētas domē) un tiesā.

6. Pēc tam, kad ir saņemts pagasta lēmums par kompensācijas piešķiršanu, kompensācijas saņēmējam jāgaida bankas uzaicinājums ierasties pēc naudas tajā norēķinu punktā vai pasta nodaļā, kurā atvērts sertifikātu konts un ieskaitīti kompensācijas setifikāti.

7. Naudu varēs saņemt viena mēneša laikā pēc uzaicinājuma izsūtīšanas dienas. Ja kompensācijas saņēmējs vai viņa pilnvarotā persona bankas norādītajā termiņā pēc naudas neieradīsies, iepriekšējais uzaicinājums vairs nebūs spēkā, bet kompensācijas saņēmējs tiks atkārtoti iekļauts sarakstos un pēc zināma laika saņems jaunu uzaicinājumu.

8. Ja kompensācijas saņēmējs ir veicis darījumus ar tiem sertifikātiem, par kuriem ir tiesības saņemt kompensāciju naudā (pārdevis, dāvinājis, izmantojis privatizācijā u.tml.), bankas izmaksās tikai darījumos neizlietoto sertifikātu skaita atlikumam atbilstošo summu.

9. Par nepamatotu dzēšamo sertifikātu skaita samazinājumu vai citu prettiesisku bankas darbinieku rīcību Latvijas Krājbankas klienti var sūdzēties šīs bankas Vērtspapīru pārvaldē Rīgā, Palasta ielā 1, un tiesā, bet Latvijas Hipotēku un zemes bankas klienti - šīs bankas Privatizācijas sertifikātu departamentā Rīgā, Doma laukumā 4, un tiesā.

10. Par sertifikātu dzēšanu kompensācijas saņēmējam jāmaksā 0,8% no izmaksājamās summas, bet ne mazāk kā 3 lati.

11. Lūgumi par kompensācijas izmaksāšanu ārpus kārtas nevar tikt apmierināti, jo Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nekādi izņēmumi nav paredzēti.

Latvijas Attīstības aģentūras Privatizācijas un sertifikācijas informatīvā nodrošinājuma

centra vadītāja vietnieks A.Aizkalns

Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta direktors A.Bernāns

---

Par dzīvojamo māju privatizāciju

Kopskats: no 3.jūnija līdz 2.jūlijam

Objekts	Adrese	Publikācija	Izsoles	Pieteikumu	Izsoles	Maksas veids
		"Latvijas	sākumcena	iesniegšanas	datums
		Vēstnesī"		termiņš
Dzīvoklis - 33,2 m2	Dārza iela 9, Liepāja	04.06.	Ls 2100	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 66,3 m2	Lielā iela 12, Liepāja	04.06.	Ls 3000	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 30,4 m2	Lielā iela 1, Liepāja	04.06.	Ls 1000	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 42,2 m2	Elkoņu iela 3, Liepāja	04.06.	Ls 2000	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 26,8 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 200	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 21,3 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 150	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 26,8 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 200	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 21,0 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 150	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 27,2 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 200	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 30,3 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 200	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 13,5 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 100	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 29,5 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 200	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 79,8 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 500	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 56,7 m2	Kungu iela 18, Liepāja	04.06.	Ls 400	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 35,6 m2	Dīķu iela 6, Liepāja	04.06.	Ls 250	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 53,2 m2	Dīķu iela 6, Liepāja	04.06.	Ls 350	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 18,3 m2	Dīķu iela 6, Liepāja	04.06.	Ls 150	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 42,7 m2	Dīķu iela 6, Liepāja	04.06.	Ls 255	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 41,7 m2	Dīķu iela 6, Liepāja	04.06.	Ls 250	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvojamā māja - 746,5 m2	Stendera iela 11, Liepāja	04.06.	Ls 5000	līdz 04.07.	04.07.
t.sk. neapdz. telpas - 251,3 m2			Ls 2000			50%latos, 50% sertifikātos
t.sk. neizīrētie dzīvokļi			Ls 3000			Sertifikātos
Dzīvojamā māja - 389,8 m2	J.Dubelšteina iela 10,	04.06.	Ls 3000	līdz 04.07.	04.07.
t.sk. neapdz. telpas	Liepāja		Ls 1400			50% latos, 50% sertifikātos
t.sk. neizīrētie dzīvokļi			Ls 1600			Sertifikātos
Dzīvojamā māja - 252,5 m2	Bāriņu iela 19, Liepāja	04.06.	Ls 3000	līdz 04.07.	04.07.	Sertifikātos vai latos
Neapdzīvojamā telpa - 108,7 m2	Salātu iela 8, Bauska	06.06.	Ls 6300	līdz 06.07.	16.07.	50% latos, 50% sertifikātos
Neapdzīvojamā telpa - 270,2 m2	Striķu iela 10, Saldus		Ls 15 000	līdz 06.07.	17.06.	50% latos, 50% sertifikātos
Dzīvoklis - 38,8 m2	Trikātas iela 20-3, Strenči,
	Valkas raj.	06.06.	Ls 200	līdz 06.07.	11.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 53,3 m2	Audēju iela 11, Ventspils	06.06.	Ls 1130	līdz 06.07.	25.07.	Sertifikātos vai latos
Neapdzīvojamā telpa - 42,7 m2	L.Paegles iela 4, Sigulda, Rīgas raj.	10.06.	Ls 3500	līdz 10.07.	25.07.	50% latos, 50% sertifikātos
Neapdzīvojamā telpa - 33,5 m2	L.Paegles iela 4, Sigulda, Rīgas raj.	10.06.	Ls 2500	līdz 10.07.	25.07.	50% latos, 50% sertifikātos
Neapdzīvojamā telpa - 60,6 m2	Stacijas iela 18, Valmiera	10.06.	Ls 2105,34	līdz 10.07.	15.07.	50% latos, 50% sertifikātos
Neapdzīvojamā telpa - 212,1 m2	Lielā iela 32, Jelgava	10.06.	Ls 22 000	līdz 10.07.	19.07.	50% latos, 50% sertifikātos
Dzīvoklis - 32,2 m2	Draudzības krastm. 3-1,
	Aizkraukle	10.06.	Ls 892,76	līdz 10.07.	20.07.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 368,8 m2	Kungu iela 29, Liepāja	18.06.	1776,32	18.07.	18.07.	Sertifikātos vai latos
Neapdzīvojamā telpa 72,3 m2	Lielā iela 12, Liepāja	18.06.	10 000	18.07.	18.07.	50% sertifikātos, 50% latos
Neapdzīvojamā telpa - 62,2 m2	Raiņa iela 2, Krāslava	20.06.	3 436,07	20.07.	30.07.	50% sertifikātos, 50% latos
Neapdzīvojamā telpa 374,5 m2	Rīgas iela 5, Valka	20.06.	13 000	20.07.	12.08.	50% sertifikātos, 50% latos
Neapdzīvojamā telpa - 72,4 m2	Brīvības iela 2, Krāslava	20.06.	4 227,08	20.07.	30.07.	50% sertifikātos, 50% latos
Dzīvoklis - 59,02 m2	Rīgas iela 43, Līvāni, Preiļu raj.	01.07.	2464	01.08.	05.08.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 51,71 m2	Rīgas iela 128, Līvāni, Preiļu raj.	01.07.	1 810,20	01.08.	05.08.	Sertifikātos vai latos
Dzīvoklis - 45,97 m2	Zaļā iela 2, Līvāni, Preiļu raj.	01.07.	2 297,40	01.08.	05.08.	Sertifikātos vai latos
Neapdzīvojamā telpa - 42,7 m2	L.Paegles iela 4, Sigulda, Rīgas raj.	02.07.	3 500	28.07.	29.07.	50% sertifikātos, 50% latos
Neapdzīvojamā telpa - 33,5 m2	L.Paegles iela 4, Sigulda, Rīgas raj.	02.07.	2 500	28.07.	29.07.	50% sertifikātos, 50% latos

---

Privatizācijas aģentūras valdes locekļi - oficiāli amatā

Īsi pirms Jāņiem, 20. jūnijā, ekonomikas ministrs un Privatizācijas aģentūras (PA) valsts pilnvarnieks Guntars Krasts parakstīja rīkojumu par PA locekļu iecelšanu amatā.

Saskaņā ar rīkojumu par PA direktoriem atkārtoti apstiprināti Arvis Freibergs - par tehnisko direktoru un Andrejs Tiknuss - par privatizācijas procesa direktoru. Ar abiem direktoriem tiks noslēgti darba līgumi uz trim gadiem.

PA ģenerāldirektors Jānis Naglis tika apstiprināts amatā ar Ministru kabineta rīkojumu šā gada 12. martā. Savukārt jau šā gada 11. aprīlī ekonomikas ministrs un PA valsts pilnvarnieks Guntars Krasts parakstīja rīkojumu par PA valdes locekļu Ilmāra Razumovska (finansu direktors) un Viktora Šadinova (juridiskais direktors) iecelšanu amatos.

PA ārējo sakaru grupas informācija.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Arvis Freibergs

Andrejs Tiknuss