SVĒTKI UN GODADIENAS

4. jūlijs Amerikā ikvienam ir liela diena

Andrejs Iliass, ASV informācijas birojs, Vašingtona

“E pluribus unum.” (“No daudziem viens.”) Šo moto Amerikas Valsts zīmogam bija piestiprinājis kāds patriots Amerikas revolūcijas laikā. Līdz pat šai dienai amerikāņi gandrīz ar reliģisku kaismi svin to, ko ieguva 1776.gada 4.jūlijā, — neatkarību, brīvību un suverenitāti.

Tomēr visi amerikāņi nesvin savas valsts dzimšanas dienu vienādi, un veids, kā to darīt, var būt tikpat dažāds un individuāls, kā viņi paši. Viņi svin kopā ar draugiem, ģimeni, nepazīstamiem cilvēkiem gan mājās, gan ārzemēs, kopā ar tautiešiem un ārzemniekiem. Tā ir tradīcija, kas iesakņojusies amerikāņu psihē un ir tikpat veca kā pati valsts. “Lai 4.jūliju, slaveno un neaizmirstamo dienu, svin visā Amerikā dēli, kas dzimuši brīvībā no paaudzes paaudzē, līdz laika galam,” rakstīja kāds Amerikas revolucionārs.

Kādu notikumu tad amerikāņi atzīmē 4.jūlijā? Kāpēc šie visamerikāniskākie svētki ir kļuvuši par visas sabiedrības vienotājspēku? Kā šis notikums apvieno amerikāņus neatkarīgi no tā, no kurienes viņi ir un kādi viņu uzskati. Amerikāņiem var būt atšķirīgi viedokļi — tās ir viņu neatņemamās tiesības —, bet viņi visi ir vienādās domās, ka 4.jūlijā ir jāsvin valsts neatkarība. Kongresmenis Lī Hamiltons, aprakstot svinību daudzveidību, nosauca to par “brīnišķīgu valsts dzimšanas dienas svinēšanu. Mēs svinam visdažādākajos veidos, bet visi svētku pasākumi ir organizēti tā, lai būtu kopā ar ģimeni un draugiem.”

Džons Apdaiks rakstīja: “Kad amerikāņi svin 4.jūliju, viņi atceras, ka šīs valsts tēvi dibinātāji, kas valkāja parūkas un... mežģīnēm rotātu biezu apģērbu, sanāca kopā un, sviedros izmirkuši, debatēja, un ar glezniem un mākslinieciskiem paņēmieniem izveidoja mūsu valsts struktūru, par spīti Filadelfijas vasaras nomācošajam karstumam un kukaiņiem, kas mudžēja visapkārt, jo vēl nebija ne gaisa kondicionēšanas iekārtu, ne pesticīdu.”

Pretēji plaši izplatītam uzskatam, “tēvi dibinātāji” nebija piedzimuši ar ideāliem par neatkarību, un viņu apziņā nebija iespiedusies doma par atdalīšanos no Lielbritānijas; tā radās, apstākļu spiesta. Lielais okeāns, kas pletās starp 13 Amerikas kolonijām un britu salām, radīja neskaitāmas nesaskaņas starp uzņēmīgajiem kolonistiem un viņu britu karali. Kolonisti vēlējās, lai viņi būtu pārstāvēti Lielbritānijas Parlamenta Apakšnamā, bet karalis Džordžs III meklēja iespējas, kā piespiest “provinciāļus samaksāt vismaz daļu no milzīgajām izmaksām, ko prasīja Anglijas Jaunās pasaules koloniju aizsardzība”. Karaļa Džordža attieksme pret kolonijām drīz mainījās, un viņš pārvērtās no “labvēlīga valdnieka” par “nežēlīgu karali”.

1776.gada 7.jūnijā 2. Kontinentālajā kongresā Ričards Henrijs Lī, delegāts no Virdžīnijas, izvirzīja aktuālu un neatliekamu problēmu, kāda vēl nekad agrāk nebija apspriesta. Viņš paziņoja: “Apvienotās kolonijas ir, un tām ir tiesības būt brīvām un neatkarīgām valstīm; tās vairs nav uzticīgas britu karalim, un visas politiskās saites starp tām un Lielbritānijas valsti ir, un tā tam ir jābūt, pilnīgi sarautas.”

Kongress uzdeva Tomasam Džefersonam, Džonsam Adamsam, Bendžaminam Franklinam, Rodžeram Šermanam un Robertam Livingstonam sastādīt oficiālu Neatkarības deklarāciju. Šajā dokumentā paustās idejas ir kļuvušas par Amerikas politiskās ideoloģijas atbalsta punktu jau vairāk nekā divus gadsimtus:

“Tā ir acīmredzama patiesība, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un ka viņu radītājs ir devis tiem noteiktas neatņemamas tiesības, pie kurām pieder tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes — lai nodrošinātu šīs tiesības, cilvēki ir izveidojuši valdības, kuru vara ir taisnīga tāpēc, ka pamatojas uz pārvaldāmo cilvēku vienprātīgu viedokli, ka jebkuru valdību, neatkarīgi no tās formas, kas ir kļuvusi destruktīva un neļauj šos mērķus piepildīt, tautai ir tiesības pārveidot vai gāzt, un izveidot jaunu valdību.”

Pārstāvji no 12 kolonijām ratificēja šo dokumentu 1776.gada 4.jūlijā, 13.kolonija to parakstīja 9.jūlijā. Kongress teorētiski bija deklarējis katra amerikāņa tiesības piedalīties valdībā. Kad deklarāciju skaļi nolasīja Neatkarības laukumā Filadelfijā, iedzīvotāji šo notikumu uzņēma ar skaļām gavilēm, notika parādes un zvanīja zvani. “Valsts tēvu radītāju” galvās jau bija izveidojusies jaunas valsts koncepcija, taču tai vēl bija jāizcieš piedzimšanas mokas.

Dedzīgās idejas par brīvību un neatkarību izplatījās visās kolonijās, guva plašu atbalstu, un drīz uzliesmoja karš starp Ameriku un lielāko XVIII gadsimta rietumu valsti Lielbritāniju. Tomass Džefersons rakstīja: “Brīvības koks laiku pa laikam ir jāaplaista ar patriotu un tirānu asinīm.” Amerikai bija vajadzīga liela apņēmība, lai no revolucionāras kustības piedzimtu valsts. 1781.gada oktobrī britu karaspēks padevās kontinentālajai armijai kolonijās pie Jorktaunas, kas izbeidza Lielbritānijas cīņu par to, lai paturētu savus Jaunās pasaules īpašumus. Pēc desmit gadiem amerikāņi ievēlēja savu pirmo prezidentu — revolucionārā kara varoni Džordžu Vašingtonu.

Nepagāja ilgs laiks, kamēr amerikāņi saprata, cik liela nozīme ir jaunizveidotajiem valsts svētkiem. Pirmo reizi tos svinēja 1777.gada 2.jūlijā. “Valsts tēvi dibinātāji”, iespējams, bija mazliet par daudz dedzīgi un nepacietīgi, gaidot savas valsts dzimšanas dienu, bet pavisam drīz to sāka svinēt 4.jūlijā, datumā, kad ratificēja deklarāciju.

4.jūlija svētki nav tikai viena atsevišķa notikuma gadadiena, bet arī apliecinājums amerikāņu brīvībai. Tie ir ieguvuši gandrīz universālu raksturu un patīk visiem amerikāņiem, ko, iespējams, var izskaidrot ar svētku pasākumu daudzveidību.

Mūsdienu sociālists Roberts Belahs rakstīja: “Brīvība amerikāņiem, iespējams, ir pašsaprotamākā un vissvarīgākā vērtība. Zināmā mērā to var definēt kā ieguvumu gan personiskajā, gan politiskajā dzīvē. Tomēr izrādās, ka brīvība nozīmē būt vienam un citu pamestam, bez citu cilvēku vērtībām, idejām vai uzspiesta dzīvesveida, būt brīvam no patvaļīgas varas darbā, ģimenē un politiskajā dzīvē. Taču, ko iesākt ar šo brīvību, to amerikāņiem ir daudz grūtāk definēt.”

Džonss Adamss sacīja, ka “4.jūlijs jāsvin svinīgi un krāšņi, ar parādēm, izrādēm, spēlēm un sporta sacensībām, ar lielgabaliem, zvaniem, ugunskuriem un uguņošanu, no vienas kontinenta malas līdz otrai, tagad un vienmēr, laiku laikos”. Katru vasaru par valsts svētku atnākšanu vēsta patriotisku karogu izkāršana, pēcpusdienas pikniki un lielais skaits pārdoto raķešu uguņošanai. Mūsdienās amerikāņi atzīmē savas valsts dzimšanas svētkus ar dažādiem pasākumiem, tādiem kā Neatkarības deklarācijas nolasīšanas uzvedums Bostonā, automašīnu sacensības līdz 14 110 pēdu augstā kalna Pike's Peak virsotnei Kolorado, Starptautiskais brīvības festivāls Detroitā, rodeo Arizonā un Nacionālās žogu apgleznošanas sacensības Misuri. Filadelfijā svinības turpinās veselu nedēļu.

Šajos 4.jūlija svētkos, iestājoties krēslai, kopā pulcēsies cilvēki gan mazās, gan lielās pilsētās visā Amerikā; atskanēs daži priekšlaicīgi petaržu izraisītie trokšņi. Satiksies kaimiņi piknikos. Un beidzot pie debesīm parādīsies raķete, kas uzsprāgstot izveidos krāšņu krāsu kaleidoskopu. Vissenākais rituāls valstī būs sasniedzis savu kulmināciju, un amerikāņi sajutīs, ka ir brīvi.

No daudziem būs radies viens.

“Latvijas Vēstneša”

(Gunta Štrauhmane)

tulkojums no angļu valodas