problēma

Par darba drošību un darba likumdošanu

Jānis Bērziņš, Valsts darba inspekcijas direktors,— "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Līdz Valsts darba inspekcijas izveidošanai Galvenā tehniskās uzraudzības pārvalde pārraudzīja bīstamo tehnisko iekārtu ekspluatāciju. Pašlaik Valsts darba inspekcija ir izveidojusi reģionālo uzraudzības tīklu visā valstī. Mums ir 169 darbinieki, no tiem 121 līniju inspektors, kas tieši nodarbojas ar kontroli uzņēmumos. Pārējie veic konsultāciju darbu un normatīvās bāzes sakārtošanu.

— Kādi ir jūsu darba pamatvirzieni?

— Kontrole pār darba likumdošanas un darba aizsardzības noteikumu ievērošanu, bīstamo iekārtu tehniskā uzraudzība, kā arī smago un letālo nelaimes gadījumu izmeklēšana un uzskaite.

— Cik izstrādāta ir normatīvā bāze, kas ir jūsu darba pamatā?

— Ar to mums ir sarežģījumi. Kaut vai, piemērojot Padomju Savienības laikā izstrādātos noteikumus Eiropas Savienības prasībām. Šie normatīvie dokumenti, kas pie mums ir spēkā līdz jaunu izstrādāšanai, ir orientēti uz lieliem uzņēmumiem — Padomju Savienībā reti kurš uzņēmums bija mazāks par simt cilvēkiem. Bet Eiropas pieredze rāda, ka attīstīta tirgus apstākļos mazie uzņēmumi — līdz 50 cilvēkiem — veido līdz pat 80 procentiem no visa uzņēmumu kopskaita. Turklāt padomju laikos spēkā bija vairāki tūkstoši dažādu noteikumu. Mēs esam aprēķinājuši, ka Latvijas Republikā būtu nepieciešami aptuveni četri simti tiesību aktu darba drošības un bīstamo iekārtu uzraudzības jomā.

— Vai, izstrādājot normatīvos dokumentus darba drošības jomā, notiek konsultācijas arī ar darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem?

— Jā, mums ir nodibināta sadarbības padome, kurā darbojas gan Darba devēju asociācijas, gan arodbiedrību pārstāvji. Turklāt viņi piedalās arī Dānijas vides servisa — kas ir mūsu darba inspekcijai līdzīga institūcija — organizētajos kursos par darba drošības jautājumiem.

— Vai jaunajos tirgus ekonomikas apstākļos darba vides sliktās kvalitātes un nesakārtotu darba attiecību iemesls nav vieglas un ātras peļņas tīkošana?

— Liekas gan, ka doma par Latviju kā zemi, kur nav jāievēro ne darba likumdošana, ne darba drošība, pamazām izzūd. Aizvien vairāk uzņēmējiem kļūst saprotams, ka bez piemērotiem darba apstākļiem nevar iegūt labu, konkurētspējīgu preci. Tas tika uzsvērts arī Eiropas Savienības darba inspekciju vadītāju sanāksmē Nīderlandē, kur es nesen piedalījos kā Latvijas pārstāvis.

— Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais darba attiecību sakārtošanai un kvalitatīvas darba vides nodrošināšanai?

— Galvenā problēma, kas jārisina, ir darba līgumu slēgšana. Darba līgums ir obligāts visām darba attiecībām — tas nosaka amatu, algu, darba devēja un darba ņēmēja tiesības un pienākumus. Mums ir noslēgts vienošanās protokols ar Valsts sociālās apdrošināšanas fondu un sadarbības līgums ar Valsts ieņēmumu dienestu par savstarpēju palīdzību darba likumdošanas ievērošanas kontrolē. Darba līgums ir zināms darbinieka tiesību garants. Tā, piemēram, pilnu slodzi strādājošajam ir jānodrošina vismaz minimālā darbalga, šobrīd tā ir 38 lati. Darba līgumā nav pieļaujami tādi noteikumi, ko neparedz mūsu likumdošana, teiksim, vienošanās par to, ka darbinieks darba kavēšanas gadījumā maksās sodanaudu, ka darba devējs neapmaksās darbinieka slimības atvaļinājumu, nepiešķirs kārtējo atvaļinājumu un tamlīdzīgi. Valsts darba inspekcijas pārstāvis, atklājot šādus gadījumus, liek darba devējam pārslēgt līgumu.

Arī tas, ka darbinieks izmanto darba devēja labā savus ražošanas līdzekļus, piemēram, automašīnu vai darbarīkus, ir noteikti jāatspoguļo darba līgumā. Tas būs nepieciešams gadījumā, ja darba devējs atteiksies segt amortizācijas un citus maksājumus, kas pienāktos darbiniekam.

— Kādi iemesli ir tam, ka darba ņēmēji piekrīt šādu nepilnīgu vai nepareizu līgumu noslēgšanai – nezināšana vai bezdarba draudi?

— Ja cilvēks ilgu laiku nav varējis atrast darbu, viņam bieži vien ir vienalga, kādi ir darba devēja noteikumi,— viņš piekrīt visam.

— Kas notiek, ja darba līgums vispār nav noslēgts?

— Ir jāsaprot, ka, nenoslēdzot darba līgumu, cilvēks zaudē visas sociālās garantijas. Arī noteikumi "Par nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtību" neparedz pat protokola sastādīšanu, ja starp darba devēju un ņēmēju nav bijis noslēgts darba līgums. Šādā situācijā notiekot nelaimes gadījumam, darbiniekam nav uzkrājuma pensijas fondā un uz viņu neattiecas arī likums "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām". Faktiski darbinieks bez darba līguma ir pilnīgi beztiesīgs, un arī mēs nevaram vairs palīdzēt, jo vienkārši nespējam pierādīt, ka darbinieks vispār ir strādājis.

— Kāda situācija pašlaik ir darba aizsardzības jomā?

— Zināma kārtība ir tajos uzņēmumos, kas saglabājušies kopš padomju laikiem, – tur darba drošības jautājumi tiek risināti pastāvīgi, balstoties uz stabilām tradīcijām. Pēdējā laikā iepriecina arī aizvien pieaugošā jauno uzņēmēju interese par to, kā pareizi jāiekārto jauna ražotne, kā jānodrošina darba apstākļi. Diemžēl pastāv arī liela uzņēmumu grupa, kur darba drošības jautājumi tiek pilnībā ignorēti. Galvenokārt tie ir mūsu jaunās nozares – kokapstrādes – uzņēmumi. Tā, piemēram, pagājušajā vasarā Valmieras rajonā divās dienās vienā darbavietā notika divi nelaimes gadījumi – viens smags un viens ar letālu iznākumu. Kad mēs izmeklējām šo gadījumu, atklājās, ka zāģis, pie kura strādājuši abi cilvēki, ir pavirši salasīts no dažādiem citiem, sen norakstītiem agregātiem.

— Vai katrā darbavietā ir jābūt kādam atbildīgajam par darba drošību?

— Par darba drošību atbild vai nu pats uzņēmējs, vai viņa nozīmēts darbinieks, kas tiek īpaši apmācīts.

— Kā notiek nelaimes gadījumu izmeklēšana?

— Inspektors veic izmeklēšanu saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem "Par nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtību" un šos materiālus iesniedz Policijas pārvaldē, lai izskatītu jautājumu par krimināllietas ierosināšanu.

— Kādēļ nelaimes gadījumi vispār ir jāizmeklē?

— Lai novērstu darba devēja pieļautos pārkāpumus, kas izraisījuši nelaimes gadījumu, ar mērķi nepieļaut nelaimes gadījuma atkārtošanos; lai cietušais vai — letāla iznākuma gadījumā — viņa apgādājamie saņemtu ar likumu noteiktās sociālās garantijas; kā arī — lai sodītu vainīgās amatpersonas. Šajā jomā sadarbojamies ar policiju un prokuratūru, jo mūsu darbinieki ir tehniski izglītoti, bet šādas izmeklēšanas prasa arī precīzas juridiskās terminoloģijas zināšanas. Pagaidām gan krimināllietas tiek ierosinātas ļoti retos gadījumos. Tā, pagājušogad darbā nelaimes gadījumos gāja bojā 67 cilvēki, bet tikai pāris gadījumos tika ierosinātas krimināllietas. Iespējams, ka iemesls tam ir tieši mūsu darbinieku pagaidām vēl vājā metodiskā sagatavotība nelaimes gadījumu izmeklēšanas juridiskajā aspektā.

— Bet vai darba vides kvalitātes kontrole notiek arī preventīvi — lai novērstu jau pašu nelaimes gadījuma iespējamību?

— Jā, likums mums atļauj ierasties jebkurā darbavietā un kontrolēt tur strādājošo darba apstākļus. Tas attiecas uz visiem uzņēmumiem Latvijas Republikas teritorijā, arī kopuzņēmumiem un tiem, kas reģistrēti ārvalstīs. Izņēmums ir vienīgi diplomātiskās pārstāvniecības. Visiem citiem, kas darbojas Latvijas teritorijā, ir jāievēro Latvijas likumdošana.

Arī jau iepriekš minētā darba devēju un darba ņēmēju apmācība, ko veic mūsu dāņu kolēģi, ir viens no preventīviem darba drošības pasākumiem.

— Kādas ir iespējamās sankcijas gadījumā, ja jūsu inspektors konstatē darba drošības pārkāpumus?

— Inspektors var izteikt brīdinājumu par iestādes, uzņēmuma, iecirkņa slēgšanu. Ja apstākļi apdraud cilvēku dzīvību, darba drošības inspektors šo iestādi, uzņēmumu vai iecirkni var slēgt uzreiz. Var piemērot arī Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktās soda sankcijas: darba inspektors var sodīt līdz 100 latiem, galvenais valsts darba inspektors — līdz 150 latiem. Ja uzņēmējs darba inspektora prasības atsakās ievērot, var tikt gatavots materiāls iesniegšanai prokuratūrā. Gadījumā, ja lēmums par uzņēmuma slēgšanu ir pieņemts nepamatoti, par to ir atbildīga Valsts darba inspekcija.

— Kā slēgtais uzņēmums var atjaunot savu darbību?

— Tikai pēc Valsts darba inspekcijas amatpersonas rakstiska atzinuma par to, ka darba drošības pārkāpumi ir novērsti un uzņēmums var atsākt darbību.

— Vai darba ņēmējam ir tiesības lauzt darba līgumu, ja netiek nodrošināti piemēroti darba apstākļi?

— Jā, likums šādu iespēju paredz. Tādā gadījumā darbinieks informē darba devēju par šo iemeslu — sliktiem darba apstākļiem — un ir tiesīgs pieprasīt arī zināmu kompensāciju. Tomēr man nav zināmi šīs normas pielietošanas gadījumi.

— Kuras ir darbiniekiem bīstamākās nozares?

— 1996. gadā no 67 nāves gadījumiem lauksaimniecības darbos bojā gājuši 10. 1995. gadā kopumā nelaimes gadījumos darbā bojā gāja 91 cilvēks, no tiem lauksaimniecībā — pieci. Mežsaimniecībā un mežrūpniecībā — attiecīgi 7 un 11, kokapstrādes un koka izstrādājumu ražošanā — 6 un 6, tirdzniecībā — 6 un 5, metālapstrādes rūpniecībā — abos gados pa pieciem darbiniekiem.

— Kas ir veicinājis nelaimes gadījumu skaita samazināšanos — 1995. gadā ir bijis 91 nāves gadījums, bet 1996. gadā — 67?

— Diemžēl tas rāda ne tik daudz Valsts darba inspekcijas nopelnus, cik ekonomiskās aktivitātes samazināšanos valstī.

— Vai var noteikt īpašas darbinieku riska grupas?

— Jā, diemžēl liela daļa bojāgājušo ir darbinieki ar mazu darba pieredzi — mazāku par vienu gadu. Otrs nelaimes gadījumu cēlonis — kvalifikācijas trūkums. Tas nozīmē, ka darba devējs ir tik ļoti samazinājis darbinieku skaitu, ka vienam cilvēkam ir jāpilda vairāki uzdevumi, piemēram, santehniķim jāmetina vai jāvirpo. Trešais riska faktors ir alkohola lietošana darba laikā. Tā jau ir nacionāla nelaime, jo aptuveni 30 procenti no nelaimes gadījumiem notiek alkohola reibuma stāvoklī. Arī par to, kādā stāvoklī darbā atrodas darbinieks, ir atbildīgs darba devējs.

Dina Gailīte,

"LV" iekšpolitikas redaktore

Par nelaimes gadījumiem ražošanā

No Valsts darba inspekcijas 1996.gada darbības pārskata

Latvijas Republikas Ministru kabinets 1996.gada 23.aprīlī izdeva noteikumus "Darbā notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtība".

Atskaites periodā Valsts darba inspekcija saņēmusi 1409 aktus par darbā notikušajiem nelaimes gadījumiem, no tiem

ar nāves sekām — 59,

smagie nelaimes gadījumi — 134,

grupveida nelaimes gadījums — 21.

Taču Valsts darba inspekcija saprot, ka saņemto nelaimes gadījumu aktu skaits neatspoguļo patieso informāciju par notikušajiem nelaimes gadījumiem darbā. Reģionālo valsts darba inspekciju inspektori ir veikuši lielu darbu, lai atklātu slēptos nelaimes gadījumus, bet šis darbs prasa papildu līdzekļus, jo, pēc Valsts darba inspekcijas domām, darbā notikušo nelaimes gadījumu skaits varētu būt divreiz lielāks.

Analizējot saņemtos aktus par darbā notikušajiem nelaimes gadījumiem, var secināt, ka nelaimes gadījumi visbiežāk notikuši akciju sabiedrībās (442), sabiedrībās ar ierobežotu atbildību (420) un valsts uzņēmumos (326), kas ir 84,3% no kopējā nelaimes gadījumu skaita.

Visvairāk cietuši darbinieki vecumā no 40 līdz 55 gadiem (492).

Darbinieki, kuru darba stāžs ir līdz 1 gadam, cietuši 368 gadījumos. Ar darba stāžu no 1 līdz 3 gadiem — 412 gadījumos, kopā — 780 gadījumos jeb 55,3% no kopējā cietušo skaita.

Profesijas, kurās visbiežāk notiek nelaimes gadījumi, ir atslēdznieki (133), iekārtu operatori (129) un amatpersonas (102), kopā 364 gadījumi jeb 25,8% no kopējā nelaimes gadījumos cietušo skaita.

Visbiežāk sastopamie nelaimes gadījumos cietušo traumējošie faktori ir iekārtas (314), priekšmetu krišana (287), cilvēka krišana no augstuma (244), kopā 845 gadījumi jeb 60% no visiem nelaimes gadījumiem.

Kā galvenie nelaimes gadījuma cēloņi minami drošības tehnikas noteikumu un instrukciju neievērošana kā no darba devēja, tā no darbinieka puses (401), kritieni (137), ēku, būvju neapmierinošs tehniskais stāvoklis (111), kas kopā ir 649 gadījumos jeb 46,1% no kopējā gadījumu skaita.

Saskaņā ar noteikumiem "Darbā notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtība" nelaimes gadījumu speciālo izmeklēšanu veic, ja noticis

— nelaimes gadījums, kas beidzies ar cietušā nāvi;

— grupveida nelaimes gadījums, kas noticis vienlaikus ar diviem vai vairāk darbiniekiem neatkarīgi no miesas bojājumu smaguma;

— nelaimes gadījums, kas izraisījis smagus miesas bojājumus.

Nelaimes gadījumu speciālo izmeklēšanu veic Valsts darba inspekcijas amatpersona, pieaicinot darba devēja pārstāvi, uzticības personas un attiecīgos speciālistus.

1996.gadā valstī nelaimes gadījumos, kas saistīti ar darba izpildi, gāja bojā 67 cilvēki un 151 ieguva smagus miesas bojājumus.

Par profesionālo saslimstību

No Valsts darba inspekcijas 1996.gada darbības pārskata

Arodslimību skaits Latvijā 1996.gadā, salīdzinot ar 1995.gadu, ir samazinājies par 61 gadījumu jeb par 33,88 procentiem.

Analizējot arodslimību struktūru, jāatzīmē, ka 1996.gadā salīdzinājumā ar 1995.gadu visvairāk samazinājušās arodslimības slimību grupā "Ievainojumi, saindēšanās un citas ārējo iedarbību sekas" — par 33 gadījumiem jeb par 38,82%, to skaitā hroniskas saindēšanās ar svinu samazinājušās par 24 gadījumiem jeb par 72,72%. Šajā slimību grupā samazinājās arī vibrācijas slimību skaits par 9 gadījumiem jeb par 23,68%. Par 26 gadījumiem jeb par 49,05% samazinājušās arī "Elpošanas sistēmas slimības". Par 11 gadījumiem jeb par 44% samazinājušās "Nervu sistēmas slimības".

Lai gan 1996.gadā, salīdzinot ar 1995.gadu, samazinājies kopējais arodslimību skaits, jāatzīmē arī arodslimību pieaugums atsevišķās slimību grupās:

— "Audzēju" grupā: 1995.gadā — 0, bet 1996.gadā — 5 gadījumi. Tas liecina, ka uzlabojusies sadarbība starp onkoreģistru un arodslimību centru, atklājot sakaru onkoloģiskai saslimšanai ar kancerogēniem faktoriem darba vidē;

— "Gremošanas sistēmas slimību" grupā: 1995.gadā — 0, 1996.gadā — 2 gadījumi;

— "Infekciju un parazitāro" slimību grupā ir pieaugums par 2 gadījumiem. Šis fakts liecina par nepieciešamību veikt to darbinieku imunizāciju, kuri ir pakļauti inficēšanās riskam darbavietā. Par šo jautājumu VDI deva priekšlikumus, izskatot MK "Noteikumu par epidēmisko drošību" projektu.

Analizējot arodslimnieku skaitu atkarībā no kontakta ilguma ar kaitīgo darba vides faktoru, var secināt, ka visbiežāk arodslimības izveidojas, nostrādājot no 16 līdz 30 gadiem profesijā ar vienu un to pašu arodkaitīgumu, tādi 1996.gadā bija 69 gadījumi (57,9%). Tas liecina, kas šis periods saskarē ar arodkaitīgo faktoru ir "pietiekams", lai izveidotos noteiktas saslimšanas, kā arī to, ka, nostrādājis 16—30 gadus vienā profesijā, darbinieks ir sasniedzis 46—55 gadu vecumu, t.i., pirms pensijas vecumu. Šajā vecuma grupā ir visaugstākais bezdarba līmenis.

Analizējot 1996.gadā reģistrēto arodslimību skaitu dažādās profesijās, redzams, ka visbiežāk saslimst traktoristi un autovadītāji, kam par iemeslu ir vecu, nolietotu transporta līdzekļu izmantošana, kuri rada pastiprinātu vibrāciju, troksni un nenodrošina optimālu mikroklimatu un ergonomiku. Arodslimību pieaugums metinātājiem saistāms ar ilgstošu uzturēšanos telpās ar sliktu atsūces ventilāciju, nekontrolētu metināšanas aerosolu MPK metinātāju darbavietās, kā arī nekvalitatīvām medicīniskām apskatēm.

No visiem 1996.gadā reģistrētajiem 119 arodslimniekiem 50 ir sievietes un 69 — vīrieši.

Iepazīstoties ar reģionālo inspekciju ziņojumiem, var secināt, ka lielākajā daļā uzņēmumu joprojām netiek izpildīti darba higiēnas noteikumi un prasības. Visbiežāk sastopamā problēma — ventilācijas sistēmu efektivitātes jautājums gan vecajos, ilgi strādājošajos, gan arī atsevišķos jaunajos uzņēmumos.

Ļoti retos uzņēmumos saglabājušies un tiek veikti darba vides gaisa, mikroklimatisko faktoru, trokšņa līmeņa un vibrācijas mērījumi. Darbinieki neizmanto individuālos aizsardzības līdzekļus darbos ar veselībai kaitīgiem ražošanas faktoriem.