RAKSTI. REFERĀTI

Par Latvijas Republikas nodokļu sistēmu

2.jūlijā “Latvijas Vēstnesis” publicēja Latvijas Zinātnes padomes Ekonomikas un juridiskās zinātnes ekspertu komisijas rīkotā zinātniskā semināra “Latvijas Republikas nodokļu sistēmas pilnveidošana” referātus un priekšlasījumu tēzes.

Šodien iepazīstinām ar vēl citiem seminārā izskanējušajiem viedokļiem un semināra dalībnieku priekšlikumiem.

Dr.ekon. Rita Oškalne,

Maģ.ekon. Dzintra Bergmane:

Mūsu nodokļu mijiedarbība un pretrunas

Nodokļi kā obligātie maksājumi valsts vai pašvaldību budžetā tiek periodiski mainīti, papildināti, precizēti vai radīti no jauna. Rezultātā zaudē vai iegūst konkrēta fiziska vai juridiska persona. Latvijas Republikā ir noteikti 9 nodokļu veidi (iedzīvotāju ienākuma, uzņēmuma ienākuma, nekustamā īpašuma, pievienotās vērtības, akcīzes, muitas nodoklis, dabas resursu nodoklis, izložu un azartspēļu, sociālais nodoklis). Atbilstoši konkrētam nodoklim iemaksātā summa jāieskaita vai arī to pēc noteikta sadalījuma ieskaita valsts vai pašvaldību budžetos.

Nodokļu ieņēmumi pa budžetu veidiem (tūkst. Ls)

1995.gads Īpatsv.% 1996.gads Īpatsv.%

Nodokļu ieņēmumi — pavisam 766832 100,0 911064 100,0

tai skaitā pa budžeta veidiem:

valsts 317600 389172

pašvaldību 156470 199192

sociālais apdrošināšanas 278762 322700

valsts spec. veselības aizsardzības 14000

pievienotās vērtības nodoklis 217408 28,4 261522 28,7

akcīzes nodoklis 49200 6,4 54950 6,0

muitas nodoklis 18000 2,3 17500 1,9

uzņēmuma ienākuma nodoklis 45900 6,0 54000 5,9

iedzīvotāju ienākuma nodoklis 124466 16,2 165676 18,2

īpašuma nodoklis 16865 2,2 16499 1,8

dabas resursu nodoklis 1659 0,2

ienākumi no mežiem 3120 0,4

zemes nodoklis 11452 1,5 13040 1,4

sociālais nodoklis 278762 36,4 322700 35,5

pārējie nodokļu ieņēmumi

Latvijā, ievērojot tirgus ekonomikas grāmatvedības principus, nodokļi iedalās divās lielās grupās:

— nodokļi, kas saistīti ar saimnieciskās darbības izdevumiem (sociālais nodoklis, ko maksā darba devējs, muitas nodoklis, netiešā veidā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālais nodoklis, ko maksā darbinieks). Šie abi pēdējie nodokļi izmaksās atspoguļojas kopsummā personāla izmaksās;

— nodokļi, kas saistīti ar ieņēmumiem no uzņēmuma saimnieciskās darbības (akcīzes nodoklis, ko maksā juridiskas un fiziskas personas, kas realizē pašražotas vai importētas preces, kuras ir noteiktas ar likumu apliekamo preču sarakstā, piemēram — spirti, alkoholiskie dzērieni, cigaretes, tabakas izstrādājumi, dārgmetāli, to izstrādājumi, vieglie automobiļi, degviela, un pievienotās vērtības nodoklis, ar kuru apliek preces, pakalpojumu sniegšanu, preču importu, pašpatēriņu).

Vairākus nodokļus ir paredzēts maksāt, izejot no saimnieciskās darbības rezultāta (peļņa vai zaudējums):

— uzņēmuma ienākuma nodoklis,

— nodoklis par dabas resursu izmantošanu no peļņas apmaksājamās daļas,

— nodoklis par zemi,

— citi (izložu un azartspēļu nodoklis utt).

Shematiski visu veidu nodokļi (neņemot vērā atvieglojumus, izņēmumus) attēloti trīs nosacītos blokos:

M S d/d D. alga R* Akc PVN R*

S A ie z sp

Saimnieciskās Ieņēmumi Rezultatīvais

darbības izdevumi no saimnieciskās darbības bloks

Apzīmējumu atšifrējumi:

M — muitas nodoklis

S d/d — sociālais nodoklis, ko maksā darba devējs

D. alga — darba alga

S — sociālais nodoklis, ko maksā darba ņēmējs (darbinieks)

A — algas nodoklis

Akc — akcīzes nodoklis, ko maksā par atsevišķām precēm

PVN — pievienotās vērtības nodoklis

R* — no peļņas noteikti nodokļi:

• ie — uzņēmuma ienākuma nodoklis,

• z — zemes nodoklis,

• sp — izložu un azartspēļu nodoklis.

Ko liecina dati par viena vai otra nodokļa nozīmi budžeta ieņēmumu daļas veidošanai? Tikai to, ka atsevišķiem nodokļiem ir noteicoša, svarīga loma ieņēmumu veidošanā. Sociālais, pievienotās vērtības, iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir galvenie avoti ieņēmumu veidošanā (1995.g. — 81%; 1996.g. — 82,4%).

Noteiktais augstais sociālais nodoklis sadārdzina saimnieciskās darbības izdevumus, līdz ar to mazina konkurētspēju, attīstību. Nodokļi no darba algas (samaksas) sadala to divās daļās:

• — ieturētā summa,

• — izmaksājamā summa.

Katrai no šīm daļām ir sava tālāka nozīme efektīvas funkcionēšanas nosacījumam.

1.daļa, “ieturētā summa”, kuru sastāda sociālais nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ietver darbinieka atšķirīgu ieinteresētības pakāpi. Ja sociālais nodoklis saistās ar pensiju, maternitātes, slimības utt. aprēķināšanas un izmaksu kārtību tieši konkrētai personai, tad iedzīvotāju ienākuma nodoklis gan tikai netiešā veidā un maz konkrēto personu skar, interesē. Tas parādās kā milzīgs slogs lielākajai strādājošo daļai, jo 25% (praktiski iepriekš atskaitot 9% sociālo nodokli) no atlikušās algas daļas ir jāietur un jāieskaita budžetā.

2.daļa, “izmaksājamā summa” raksturo reālo darba algu. Tā nosaka pirktspēju un pakalpojumu samaksu iespēju.

Kā darba alga un tās lielums atspoguļojas, no darba devēja redzeslauka skatoties:

1) tie ir saimnieciskās darrbības izdevumi, to samazināšanās iespējas ir avots peļņas palielināšanai,

2) jo mazāka darba algas daļa, jo mazāki sociālā nodokļa maksājumi budžetam, arī mazāks riska faktors nomaksai termiņu nokavēšanas gadījumā (nokavējuma naudas, pamata parāda palielinājums). Abas šīs summas negatīvi ietekmē saimnieciskās darbības rezultātus. Tās nedrīkst ietvert saimnieciskās darbības izdevumos, kā arī par šo summu jāpalielina ar uzņēmuma ienākuma nodokli apliekamie ienākumi. Tātad parādu slogs vēl pieaug un to segšanas avots samazinās. Daudzus uzņēmumus, to saimniecisko darbību bremzē gan “vecie”, gan “jaunie” nodokļu parādi, kuru izcelšanās avoti ir gan objektīvie, gan subjektīvie faktori. Tas, ka abi nodokļi — kā sociālais, tā arī iedzīvotāju ienākuma (algas) nodoklis — ir ļoti lieli un praktiski darba algu samazina par 62%, līdz ar to darbinieks reāli saņem par savu darbu niecīgu summu. Pārsvarā gadījumu tā ir zem iztikas minimuma, atstāj savu negatīvo iespaidu uz sabiedrības attīstības iespēju, notiek tautsaimniecības nīkšanas process.

Muitas nodoklis, kurš cieši saistīts ar ievedmuitas un izvedmuitas tarifiem, ir pakļauts arī pretrunu mijiedarbībai (+ un – nozīme):

1) no uzņēmuma saimnieciskās darbības izdevumiem skatoties, ja importēto preču, izejvielu vērtība kopā ar muitas nodokli ir mazāka par iekšzemes preci, tad, protams, priekšroka tiks dota importa precei. Vienlaikus palielinās to ieinteresēto personu loks, kas aizstāv viedokli par muitas tarifu samazināšanu.

2) Daļai gala produktu patērētāju viedoklis sadalīsies divās grupās. Vienaldzīgie vai arī maksātspējīgā pircēju grupa aizstāvēs pozīciju par importa preci (būs vienaldzīgi vai ieinteresēti muitas tarifu samazināšanā).

3) Bezdarbnieki, maksātnespējīgā pircēju grupa aizstāvēs vismaz 2 viedokļus. Vieni, aktīvākie, strādāt gribošie un varošie, — par jaunu darba vietu radīšanu, paplašināšanu, iekšzemes tirgus attīstību (muitas tarifu paaugstināšanu). Otri — sliņķi, slaisti, “parazitējošais slānis” — par pabalstu palielināšanu, eksistēšanas vajadzību nodrošināšanu no budžeta līdzekļiem (muitas tarifu samazināšanu) un humāno palīdzību.

4) No valsts puses nodoklis kā avots budžeta ieņēmumu veidošanai mijiedarbībā kā rezultējošais rādītājs starp ieņēmumu un izdevumu daļu muitas funkcionēšanā.

Tāpēc tas, kādā proporcijā sadalās juridisko un fizisko personu īpatsvars attiecībā par muitas nodokli (tarifiem), galvenokārt būs noteicošais faktors Latvijas ekonomikas attīstības ceļam.

18% likme, ar kuru apliek visu ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo darījumu vērtību, nosaka, ka tas ir otrais svarīgākais avots budžeta līdzekļu veidošanai. No budžeta līdzekļu veidošanas avota tam ir pozitīva nozīme, bet, no otras puses, tam ir daudzas negatīvas sekas. Augstā likme sadārdzina produkciju, preci, jo tas ir pēdējais no nodokļiem, ar kuru apliek jebkuru lietu (īpašumu), kuru īpašnieks maina pret atlīdzību. Netiešā veidā tās summa atkarīga no pārējo (tekstā iepriekš minēto) nodokļu lieluma, jo tie lielāki (sociālais, muitas, akcīzes nodoklis), jo izejas bāze pievienotās vērtības nodokļa aprēķinam lielāka. Tātad galarezultātā produkcija, pakalpojumi dārgāki, krītas to pirktspēja, apgrūtināta naudas aprite. Aug neapmierinātība iedzīvotāju vidū visās vecuma grupās, sevišķi maznodrošinātās.

Ekonomiski ļoti negatīva ietekme ir kārtībai, kāda noteikta PVN nodokļa aprēķināšanai un nomaksai. Pēc likuma preču piegāde ir notikusi, ja prece ir nosūtīta un ir izrakstīts pievienotās vērtības nodokļa rēķins vai atlīdzība par piegādi ir saņemta pirms preču nosūtīšanas. Starpība starp aprēķināto pievienotās vērtības nodokli un izskaitāmo priekšnodokli, kurš veidojas no summas, ko preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs samaksājis kā pievienotās vērtības nodokli par precēm un pakalpojumiem, ko tas iegādājies vai saņēmis, lai nodrošinātu savu saimniecisko darbību, nosaka divas iespējas attiecībās ar budžetu.

Pirmkārt, ja priekšnodoklis lielāks par aprēķināto PVN, tad starpība atmaksājama no budžeta vai pārnesama uz nākamo taksācijas periodu. Otrkārt, ja priekšnodoklis mazāks par aprēķināto PVN, tad starpība maksājama budžetā. Tāpat kā visi pārējie nodokļi, arī PVN samaksas termiņa nokavējuma gadījumā aprēķina pamatparāda palielinājumu un kavējuma naudas, kuras jāiemaksā budžetam.

Starp aprēķināto PVN un priekšnodokli pastāv pretruna. Ja priekšnodokli kā izskaitāmo summu drīkst ņemt vērā tikai tanī gadījumā, kad tas samaksāts, tad turpretī aprēķinātais PVN jāņem vērā rēķina izrakstīšanas brīdī. Tātad divi rādītāji dažādā finansiālā līmenī. Šajā gadījumā — otrais variants, kad starpība maksājama budžetā, kurš praksē ir pārsvarā, maksātājs tiek piespiests maksāt no citiem avotiem. Jo parasti vajadzīgs zināms laika sprīdis no rēķina izrakstīšanas dienas līdz naudas ieskaitīšanas brīdim norēķinu kontos vai saņemšanai kasē. Uzņēmējs piespiests atdot naudu valstij, iepriekš to nesaņēmis (neapskatot pat tādus gadījumus kā šaubīgos, bezcerīgos debitorus utt., par kuriem arī tiek nomaksāts budžetam. Tiesiskam pamatam jābūt, lai šos parādus nerakstītu zaudējumos).

Tāpēc loģiski pareizi būtu, ja jau uzticēts saimnieciskās darbības veicējam veikt šo “reketu” — naudas iekasēšanu valstij, lai to pēc tam iemaksātu budžetam tikai tad, kad debitori ir samaksājuši par preci, pakalpojumu pēc principa “esi saņēmis naudu, dalies ar citiem”. Arī likmei jābūt zemākai, jo nodoklim ir divējāda nozīme. No vienas puses iekasē, no otras puses jāizdod. Tam jābūt saprāta robežās, lai attīstītos ražošana, pakalpojumu sniegšana, celtos pirktspēja, mazinātos spriedze.

Ja pievēršam uzmanību akcīzes nodoklim, tad tā loma nodokļu ieņēmumos ir 1/16—1/17. Tas nenozīmē, ka atsevišķām preču grupām, ar kuru tās apliek, nav svarīga nozīme tautsaimniecības attīstībā, piemēram, dīzeļdegvielai. Lai gan lauksaimniecības produkcijas ražotājiem noteikts, ka akcīzes nodoklis atmaksājams, rēķinot 120 litrus uz 1 ha izmantotās lauksaimniecības zemes. Šis process ir ilgstošs, un lauksaimniecības produkcijas ražotājam ir jāpērk degviela par dārgu cenu un praktiski par katru vienu litru jāaizdod valstij Ls 0,08 ar cerību, ka kādreiz atdos. (Tad gan nav vairs ne pamatparāda palielinājuma aprēķina, ne nokavējuma naudas.) Arī pati pamatcena par dīzeļdegvielu ir augsta, salīdzinot ar lauksaimniecības produkcijas realizācijas cenām (piemēram, pienam, gaļai, graudiem utt.). Ja degviela galvenokārt ir cittautiešu pārziņā, tad lauksaimniecības produkcijas ražošana — latviešu. Tad — kuram Latvijā klājas grūtāk, kurš ir ekonomiski neizdevīgākā situācijā? Jārada vispirms vienādi ekonomiski nosacījumi, lai, piemēram, 1 litrs piena lauksaimniecības produkcijas ražotājam maksātu tikpat vai nedaudz vairāk nekā 1 litrs degvielas.

Pareizs uzturs ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai samazinātu izmaksas, kas nepieciešamas slima organisma atveseļošanai vai saslimšanas novēršanai. Tāpēc labāk novērst cēloņus, nevis cīnīties ar sekām. Kalcijs, kas tik ļoti nepieciešams organismam visos vecuma periodos, vislabāk ir uzņemams no sen zināmiem piena produktiem (piens, kefīrs, rūgušpiens, biezpiens, siers), kā arī jauniem produktiem (jogurts utt.).

Kopumā visi nodokļi ir miejiedarbībā un ietekmē procesus gan pozitīvi, gan negatīvi. Viss atkarīgs no kāda redzesviedokļa tos skata un iesaista tos funkcionēšanā. Ja pirmajā mirklī, šķiet, nodokļu paaugstināšana ir kolosāla iespēja budžeta ieņēmumu daļas palielināšanā, tad, neredzot kopsakarību, ka visi nodokļi “iziet” ražošanas, realizācijas procesu un beidzot kā bumerangs to raidītājiem nāk atpakaļ ar vēl sāpīgāku triecienu, ir vienkārši nesaprotami, cik ilgi tā var eksperimentēt.

Tāpēc dažas idejas, varianti nodokļu sistēmas pilnveidošanai.

1) Visu nodokļu likmju samazināšana iekšzemes produkta ražotājiem par 10—15%. Vienlaikus nodrošinot nodokļu iekasēšanas procentu paaugstināšanu par 10—15% (konstatēt nereģistrētas firmas un uzņēmumus un panākt, ka tie kļūst par nodokļu maksātājiem, novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, piespiest firmas kārtot nodokļu nomaksu). Tādam principam jābūt regulāram.

2) Samazināt sociālā nodokļa likmes un vienlaikus panākt, lai aizvien vairāk saimnieciskā darbība būtu legāla (lai darbaspēka izmantošana nav izdevīga nelegālos apstākļos “alga aploksnē”).

Bez tam, pieņemot darbā no bezdarbnieku aprindām, kuri ilgstoši nav dabīūuši darbu vai arī iepriekš to bieži mainījuši, vajadzētu darba devējam līdz 3 mēnešiem par šādu darbinieku atļaut nemaksāt sociālo nodokli. Tas būtu gan pārbaudes laiks, gan darba iemaņu periods. Tāpēc, ja pēc brīža izrādās, ka darbinieks ir slinks vai nepiemērots darbā, darba devējs nebūtu spiests, viņu atlaižot, samaksāt arī sociālo nodokli par šo periodu. Nav noslēpums, ka daļa darbinieku šādā veidā, staigājot no viena darba devēja pie otra tik ilgi, kamēr sakrāj vajadzīgo mēnešu skaitu, lai varētu atkal pieprasīt bezdarbnieku pabalstu un dzīvot uz citu darbinieku rēķina (kas turpina maksāt šo augsto sociālo nodokļa likmi).

Sākot ar 1997.gada 1.janvāri, paredzētas sociālā nodokļa nomaksas īpatnības, t.i., maksimuma summas ierobežošanā līdz 12000 latu gadā un pēc tam pārtraukt sociālā nodokļa iemaksu. Tas nozīmē, ka gadā tādā veidā uz sava sociālā iemaksu konta maksimuma var iemaksāt vai pārskaitīt 4440 latus. Ja ienākums lielāks par šo summu, tad maksājumus pārtrauc. Domājams, ka tas ir nepareizi, “bagātajiem” vajadzētu turpināt maksāt sociālo nodokli, bet to pārskaitīt speciāli veidotā uzkrājuma kontā tālākai pārdalei — mazāk nodrošinātiem. Bieži vien šo starta kapitālu “bagātajam” ir “nodrošinājis — radījis” tagad nabaga stāvoklī nonākušais pilsonis.

3) Lai iekļautos Eiropas Savienībā un nenonāktu tās atkarībā, Latvijai nepieciešams izveidot, sagatavot izglītotāku cilvēku, konkurētspējīgu ne tikai savā zemē, bet arī citur. Cilvēks apstākļus rada, nevis tie rodas paši no sevis. Latvijā jāpieaug kopproduktam, jāpaplašina nozares, kurām ir perspektīvas, jāceļ dzīves līmenis vidējam un zemākajam slānim. Tāpēc jāsāk ar Latvijas iedzīvotāju — bērnu izglītības līmeņa celšanu. Šim nolūkam nepieciešams izveidot stimulēšanas sistēmu. Sekmīgi pabeidzot katru mācību gadu, sākot jau ar pirmo klasi, viņš saņem pabalstu un tā aizvien augošā summā. Tas būtu stimuls mācīties un reizē arī samaksa par padarīto darbu. Ieviešot diferenci atkarībā no sekmju līmeņa, valsts radītu apstākļus kvalificēta, izglītota cilvēka sagatavošanai. Nav noslēpums, ka visvairāk bezdarbnieku ir mazizglītotu cilvēku vidū. Pēdējie ir arī pabalsta prasītāji, nekvalificēta darba veicēji, bieži vien nespējīgi apgūt jaunus tehnoloģiskus procesus, bīstami pārējai sabiedrības daļai.

Avots šādai sistēmai varētu būt daļa no sociālā un iedzīvotāju ienākuma nodokļa, piemēram, atvieglojumiem par apgādājamajiem, neapliekamā minimuma izmaiņām — ar mērķi, lai nebūtu viss pēc kvantitātes, bat arī pēc kvalitātes rādītāja ietverts jaunās paaudzes veidošanā.

4) Tā kā nodokļu mehānisms ir sarežģīts instruments valsts eksistēšanai, tās pareizai funkcionēšanai, tad to izstrādei jāņem dalība dažādu profesiju pārstāvjiem, lai pēc iespējas mazāk pieļautu kļūdas. Jāveicina vai jābremzē viena vai otra nodokļa veida darbība ar dažādām metodēm, iesaistot presi, radio, televīziju utt., piemēram, importa vai iekšzemes ražojumu popularizēšanā, kā arī par pārtikas produktu piedevu lietderību, kuras izraisa alerģiskas reakcijas (konservanti, antioksidanti, krāsvielas, aromatizētāji utt.). 5177 0,6

Dr.ekon. Īrija Vītola:

Muitas nodoklis un tā sistēma

Muitas, tāpat kā zemes, nodoklis pieder pie senajiem nodokļiem, kurus iekasēja valsts fiskāliem mērķiem — valsts vajadzību segšanai. Muitas radās kā maksājumi sakarā ar preču kustību pāri robežai, pie tam izšķir ievedmuitas, izvedmuitas un transportmuitas. To nozīme pieauga 17. — 18.gadsimtā sakarā ar līdz tam nepieredzēto saimniecības dzīves, sevišķi tirdzniecības, uzplaukumu, un tas kļuva par nozīmīgu valsts ieņēmumu avotu.

1) Izveidojoties Ādama Smita dibinātajai tautsaimniecības klasiskajai skolai, kas balstījās uz liberālisma idejām, muitas arvien vairāk tika kritizētas kā instruments, kas kavē brīvu tirdzniecību un neierobežotu preču plūsmu starp valstīm. Jāievēro, ka Ā.Smits savu teoriju par brīvtirdzniecību veidoja vēl no ražotāja viedokļa ar mērķi veicināt rūpniecību, plaša tirgus veidošanos un preču netraucētu eksportu, tā veicinot ražošanu. Tas bija ļoti izdevīgi tā laika rūpniecības zemei —Anglijai, kura ar brīvtirdzniecības idejas palīdzību iekaroja daudzu valstu tirgu, izspieda no tās savus konkurentus, arī vietējos ražotājus. Liberālisms jau no pirmajām tā rašanās dienām nozīmēja stiprākā kundzību pār vājāko. Tas veicināja pasaules valstu un katras no tām iekšienē diferencēšanos pēc mantas un varas, kas savukārt radīja 18.—19. gadsimta sociālos konfliktus, revolūcijas un komunisma ideoloģijas rašanos. Tas izsauca arī nacionālo pretsparu, jo daudzas tautas nevēlējās samierināties ar otrās vai trešās šķiras lomu.

2) Ar 1841. gadu radās Fr.Lista darbs “Politekonomijas nacionālā sistēma”, kuras pamatidejas tēze bija valstij rūpēties par visiem saviem pilsoņiem, ne tikai par stiprajiem, bagātajiem un līdzekļos nekautrīgākajiem. Tautsaimniecībai ir jābalstās uz ražošanas spēku attīstību, nevis tikai uz augļošanu un maiņu. Tirdzniecībai ir jākalpo tautas saimniecības, tās produkcijas spēju attīstībai. Kā līdzeklis šo mērķu sasniegšanai jāizmanto muitas tarifi un to maksājumi, arī kvotas kā preču importa daudzuma regulatori. Vēlāk to nosauca par protekcionismu — aizsardzības ekonomiku.

— Brīvtirdzniecība savā galējā izpausmē sludina, ka tā rada brīvu konkurenci, kurā uzvar tas, kas ražo lētāk, un līdz ar to preču un pakalpojumu cenas pazeminās, patērētājs tās iegūst lētāk, un aug visu labklājība.

— Nacionālās tautsaimniecības idejas piekritēji norāda, ka ir daudzi saimnieciskās dzīves apstākļi, kuri nepakļaujas konkurences likumiem, piemēram, dabīgie monopoli (naftas, gāzes u.c. dabas bagātību ieguve, ostas), tāpat arī satiksmes, ceļu būves, vides aizsardzības jautājumi, kas jākārto pašai valstij.

Tāpēc arī pasaulē ikvienā valstī tirgus regulēšanai izstrādā muitas politiku, ietverot muitas tarifus, ievedkvotas un speciālus muitas maksājumus, kas nav ietverti muitas tarifos. Pielieto arī muitu diferenciāciju parastajās un lielākās labvēlības muitās, slēdzot dažādus divpusējus, trīspusējus līgumus savstarpējo tirdzniecības attiecību un muitas tarifu nokārtošanai.

Iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus zināmā mērā var uzskatīt kā tautsaimnieku, t.sk. lauksaimnieku, ienākumus ietekmējošus pasākumus, jo, garantējot zināma līmeņa tirgu vietējiem ražotājiem, tiek garantēti arī noteikta līmeņa ienākumi no vietējās produkcijas pārdošanas. Ar 1994.gada 1.decembri stājās spēkā likums “Par muitas nodokli (tarifiem)”, kurā paredzēti dažādi aizsardzības līmeņi dažādām preču pozīcijām:

1) minimāls aizsardzības līmenis precēm, ko neražojam paši vai kas tiek izmantotas kā izejvielas tālākā ražošanas procesā (0,5—1%);

2) vispārējs — precēm, kuras ražojam nepietiekoši vai kuru cenu līmenis ir tuvs mūsu vietējam vairumcenu līmenim;

3) paaugstināts — galvenokārt lauksaimniecības produkcijai un pārtikas precēm.

Pagaidām muitas tarifi ir praktiski vienīgais iekšējā tirgus aizsardzības mehānisms, ārpustarifu pasākumi tiek izlietoti maz.

Pašreiz Latvijas saimniecībā valdošās ir liberālisma idejas, pie tam to sākotnējā formā. Līdz ar to muitas nozīme Latvijas tautsaimniecībā ir neliela, un valsts ārējās politikas koncepcijā pat uzsvērts, ka muitas nav uzlūkojamas un nebūs nozīmīgs valsts ieņēmumu avots. Kopumā Latvijā no muitas nodokļa 1993.gadā budžetā ienāca 20,3 milj. latu, bet 1995.gadā — 18,3 milj. latu, kas no kopējā valsts budžeta ienākumiem veidoja 1993.gadā 4%, 1995.gagā 2,3%, bet 1996.gadā tikai 1,5%. Nelielais muitas nodokļa īpatsvars norāda uz muitas nodokļa mazo nozīmi valsts kopbudžeta ieņēmumu struktūrā. Šis mazais īpatsvars būtu pieļaujams gadījumā, ja muitas sistēma aizsargātu vietējo tirgu. Diemžēl lielais ārzemju preču īpatsvars tirgū raksturo, ka vietējais tirgus nav aizsargāts, tas ir, esošā muitas sistēma neaizsargā ne ražotāju, ne arī jūtami palielina valsts budžeta ienākumus. Turklāt muitas sistēma savu lomu 1995. un 1996.gadā pildīja vāji.

Šādas muita politikas rezultātā iekšējais tirgus tiek pārplūdināts ar ievestām attiecīgās valsts subsidētām precēm, kuras tiek pārdotas par zemāku cenu nekā Latvijas preču pašizmaksa. Šī iemesla dēļ iekšzemes produkciju nevar pārdot, tiek slēgti rūpniecības uzņēmumi, aug bezdarbs, laukos sašaurinās ražošana un notiek pāreja uz naturālo saimniekošanas veidu.

Veidojot muitas politiku, parasti ievēro dažus vispāratzītus principus.

Atzīst, ka lauksaimniecība nav parasta saimniecības nozare, jo tā risina arī citas tautai un valstij vitāli svarīgas problēmas — vides aizsardzību, stratēģisko produkcijas veidu (maizes, alkohola) ražošanu un nodrošināšanu, lauku apdzīvotību. Tāpēc arī tirdzniecības organizācija, slēdzot ar valstīm līgumus par to pievienošanos pasaules muitu tarifu un tirgus sistēmai, pieļauj izņēmumus attiecībā uz lauksaimniecības nozari.

Attīstības ceļu ejošām valstīm savas saimniecības nostiprināšanai un konkurences spēju līdzsvarošanai vienmēr ir vajadzīgs zināms laiks, kurā tām ir tiesības izstrādāt konkrētus protekcionisma vai aizsardzības pasākumus, lai vēlāk spētu iekļauties normālā tirgus apritē.

Spēkā esošie ievedmuitas tarifi vāji aizsargāja vietējo tirgu, jo

— ievedamās preces daudzkārt tiek deklarētas par ļoti zemām cenām;

— ievedmuitas tarifi nenodrošināja vietējo ražojumu konkurētspēju ar lēto, bieži vien ārvalstu subsidēto produkciju.

Lai novērstu šādu situāciju un nodrošinātu iekšzemes (Latvijas) produkcijas konkurētspēju, 1996. gadā tika izdota informācija muitu iestādēm par preču cenām, kuras jāpiemēro, nosakot muitas nodokļa apmērus Latvijā ievedamām precēm un kuras faktiski parāda zemāko robežu, par kādu muitā var deklarēt ievedamās preces. Šie noteikumi paredz, ka gadījumā, ja importa darījumu rezultātā tautsaimniecībai var tikt radīti zaudējumi, ir iespēja veikt papildu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus. Taču minētās vienveidīgās cenas (kas regulē deklarēto cenu lielumu) plāno atcelt ar 1997.gada vidu, parakstot vienošanās līgumu ar GATT.

Laika posmā līdz 2000.—2005. gadam būtu nepareizi atteikties no saimniecisku darbību veicinošiem pasākumiem lauksaimniecībā. Ierobežots, mērķtiecīgs protekcionisms ir garants tautas saimniecības stabilitātei, ilgtspējīgai ražošanai, kas pasargā no pasaules tirgus cenu krasām svārstībām.

Pasaulē nozīmīgs aizvien ir pašapgādes princips, saprotot ar to konkrētas valsts spēju nodrošināt pilnīgi vai zināmu daļu no stratēģiski svarīgo produktu (graudu, citu pārtikas produktu, alkohola, enerģētikas) ražošanas un tā radot iespēju arī saimniecisku vai politisku satricinājumu laikā izdzīvot.

Jāatzīmē, ka arī ES, ko dažkārt dēvē par Eiropas cietoksni, plaši pielieto dažādus saimniecību aizsargājošus paņēmienus, to skaitā arī speciālas muitas nodevas.

Latvijai pašreiz aktuāla ir muitas politikas pārveidošana, ievērojot mūsu valsts intereses. Līdz Latvijas pilnai iekļaušanai ES paies vismaz 5 gadi. Šai pārejas periodā jāveic aktīva muitas politika, koriģējot muitas tarifus, ieviešot (pēc ES parauga) muitas nodevas un konkrētu preču ievedkvotas. Tas labvēlīgi ietekmētu ne tikai lauksaimniecības, bet arī rūpniecības attīstību.