RAKSTI. REFERĀTI

Par Latvijas Republikas nodokļu sistēmu

Dr.ekon. Ausma Māra Cīce:

Sociālā nodokļa ieņēmumu saistība ar nodarbinātību

Sociālais nodoklis ir obligāts maksājums valsts speciālajā apdrošināšanas budžetā, kas rada sociāli apdrošinātas personas tiesības uz vecuma pensiju, invaliditātes pensiju, apgādnieka zaudējuma pensiju, slimības pabalstu, maternitātes pabalstu, maksājumiem bezdarba gadījumā, apbedīšanas pabalstu. Sociālā nodokļa ieņēmumi cieši saistīti ar strādātāju skaitu valstī un iedzīvotāju ienākumu līmeni. Ņemot vērā, ka sociālā nodokļa likme ir augsta — no 1997.gada 1.janvāra 37% no nodokļa objekta, no kuriem 28% maksā darba devējs, bet 9% darba ņēmējs, — tas ir viens no lielākajiem maksājumu posteņiem gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Vienīgi pašnodarbinātās personas var maksāt sociālo nodokli par sevi un saviem ģimenes locekļiem pēc saviem ieskatiem.

Sociālā nodokļa salīdzinoši augstā likme lielā mērā izskaidro to, kāpēc tik izplatīta ir darba devēju izvairīšanās no sociālā nodokļa maksāšanas pat pēc 1996. gadā ieviestās individualizētās sociālā nodokļa iemaksu uzskaites. Valsts pamatbudžeta ienākumi tiek iekasēti daudz veiksmīgāk salīdzinājumā ar plānotajiem sociālā apdrošināšanas budžeta ienākumiem, kuru pamatbāze ir sociālais nodoklis. Pēc Latvijas Finansu ministrijas ziņām, valsts pamatbudžeta ienākumi 1997.gada 22. aprīlī bija pārsnieguši izdevumus par 8,17 milj. latu. Vienlaikus valsts sociālās apdrošināšanas budžetā vērojams finansu deficīts — 2,48 milj, latu.

Problemātiski ir tas, ka sociālā nodokļa un līdz ar to sociālās apdrošināšanas budžeta mēneša ienākumi ir ļoti nevienmērīgi, kā rezultātā tā izdevumi sistemātiski pārsniedz ienākumus. Pēv Valsts kases departamenta operatīvās informācijas, 1996.gadā sociālās apdrošināšanas budžeta ienākumu pārsvars pār izdevumiem vērojams tikai atsevišķos mēnešos galvenokārt gada beigās. 1997.gada pirmajā ceturksnī, zināmā mērā pateicoties jaunajam pensiju likumam, sociālā apdrošināšanas budžeta ienākumu un izdevumu attiecība ir kļuvusi nedaudz sabalansētāka. Taču sagaidāms, ka pēc pensiju indeksācijas 1997.gada maijā, kurai tiks izmantots iepriekšējā gada budžeta līdzekļu atlikums, sociālā nodokļa mēneša ienākumu un izdevumu nesabalansētība atkal pieaugs. Tas liecina par iekasētā sociālā nodokļa sistemātisku nepietiekamību visu minēto vajadzību nodrošināšanai un pensiju indeksācijai pat esošajā zemajā līmeni.

Kraso iekasētā sociālā nodokļa ienākumu diferenci pa mēnešiem un nesabalasētību ar izdevumiem izraisa vairāki objektīvi faktori:

— darba devēju un pašnodarbināto personu apzināta izvairīšanās no sociālā nodokļa maksāšanas, ko veicina Valsts sociālās apdrošināšanas fonda pasivitāte nodokļa iekasēšanā un ieinteresētas kontroles trūkums par iemaksu veikšanu;

— nodokļa bāzes sašaurināšanās, par ko liecina nemitīgais bezdarbnieku skaita pieaugums un darbspējas un pensijas vecuma strādātāju skaita samazināšanās;

— zemais vidējās darba algas pieaugums Latvijas tautsaimniecībā, kas no sociālā nodokļa ieņēmumu viedokļa nekompensē nodokļa maksātāju skaita samazinājumu;

— nelielais pašnodarbināto personu skaits, kas maksā sociālo nodokli un tātad ir sapratis šo maksājumu nozīmi visu sociālo garantiju nodrošināšanā;

— darba sezonālais raksturs atsevišķās tautsaimniecības nozarēs (lauksaimniecība, tūrisms), kas ietekmē sociālā nodokļa iemaksu nevienmērīgumu;

— pieļautā un pieaugošā sociālā nodokļa maksājumu termiņa pagarināšana.

Sociālā nodokļa ienākumu samazinājumu izraisa arī daudzi citi faktori bez augstāk minētajiem. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas fonda izlases apsekojuma datiem, kas aptver pilsētas un rajonus, kur 1996.gadā bija vērojama sociālā nodokļa ieņēmumu samazināšanās tendence, raksturīgākie sociālā nodokļa iemaksu samazinājuma cēloņi bija :

— sociālā nodokļa likmju samazinājums. No 1991. līdz 1996.gada janvārim par personām, kas nodarbinātas darbos ar kaitīgiem vai sevišķi kaitīgiem darba apstākļiem, sociālā nodokļa likme bija 50 vai 70% no nodokļa bāzes. No 1996.gada 1. janvāra LR likums “Par sociālo nodokli” neparedz šādas paaugstinātas likmes;

— uzņēmumu reorganizācija un likvidācija;

— ražošanas apjoma samazināšanās;

— finansiālas grūtības;

— darba nedēļas un darba laika samazināšana;

— iepriekšējā perioda parāda dzēšana;

— algu neizmaksas;

— debitoru parādi;

— parāda iesaldēšana sakarā ar 1996.gada 22.februāra privatizācijas noteikumu apstiprināšanu;

— parāda apmaksas termiņa pagarināšana.

Latvijas tautsaimniecībā ir uzkrājies liels sociālā nodokļa parāds, kas lielā mērā saistīts ar iedzīvotāju nodarbinātības līmeņa lejupslīdi un sociālā nodokļa bāzes samazināšanos. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas fonda datiem, 1997.gada 1.janvārī tas bija 139,9 milj. latu. Šīs summas iekasēšana ļautu katram pensionāram palielināt pensiju par 18 latiem mēnesī.

Galvenās problēmas sociālā nodokļa administrēšanā izraisa:

— valsts iestāžu un organizāciju nepietiekamais budžeta finansējums, kas rosina iestāžu vadītājus valsts piešķirtos līdzekļus izmantot citām vajadzībām;

— augstākstāvošo organizāciju kavējumi līdzekļu piešķiršanā;

— darba devēju orientācija uz parāda norakstīšanu vai ilgstošu iemaksu termiņa pagarināšanu.

Ņemot vērā, ka uzņēmumu, iestāžu un organizāciju reorganizācija un likvidācija turpinās, bet Latvijas rūpniecībā un lauksaimniecībā vērojama vienmērīga lejupslīde (ar atsevišķiem izņēmumiem), nav pamata uzskatīt, ka tuvākajā laikā Latvijas tautsaimniecībā iespējams būtisks strādātāju skaita pieaugums, kas varētu nodrošināt sociālā nodokļa bāzes paplašināšanos. Vēl mazāk ticams, ka tuvākajā laikā kardināli mainīsies darba devēju un pašnodarbināto personu attieksme pret sociālā nodokļa obligātajiem maksājumiem. Visdrīzāk ticams, ka liela daļa no darba devējiem turpinās nogaidīšanas un izvairīšanās politiku, cerot uz sociālā nodokļa parāda norakstīšanu vai pagarināšanu.

Mazpārliecinošs ir Labklājības ministrijas viedoklis, ka sociālā nodokļa ieņēmumu pieaugumu veicinās jaunā pensiju sistēma. Tā pēc būtības vairāk orientēta uz lielāku pensiju diferencēšanu un pensijām paredzēto kopējo izdevumu samazināšanu. Pieaugoša bezdarba apstākļos jaunajai pensiju sistēmai var būt visai ierobežota ietekme uz sociālā nodokļa ieņēmumu pieaugumu.

Ir nopietns pamats bažām, ka iedzīvotāju nodarbinātības līmeņa lejupslīdes un kultūras sociālā nodokļa maksāšanas apstākļos obligātā sociālās apdrošināšanas sistēma Latvijā var tikt nopietni apdraudēta. Iedzīvotāju sastāvā novecošanās dēļ tam var būt ļoti nopietnas sociālās sekas. Jau tagad jūtama sociālās spriedzes rašanās. Tādēļ sociālā nodokļa likme turpmāk nav samazināma vairāk, nekā paredzēts likumā “Par sociālo nodokli”.

Sociālā nodokļa likmes dalīšana darba devēja un ņēmēja starpā ieviesta tādēļ, lai uzlabotu darba devēja ekonomisko situāciju un aktivizētu jaunu darba vietu veidošanu. Apstākļos, kad darba devējs apzināti izvairās no sociālā nodokļa maksāšanas, šādam dalījumam ir praktiska nozīme, kaut vai kontroles pastiprināšanas funkcija. Likmes dalījumam nav šādas nozīmes tikai tajā gadījumā, ja darba devējs brīvprātīgi maksā visu sociālo nodokli par saviem mazapmaksātajiem darbiniekiem, kā tas bieži vērojams privātajos sīkuzņēmumos un būtībā vērtējams ļoti pozitīvi,.

Uzlikt vienīgi darba ņēmējam sociālā nodokļa obligātos maksājumus nav pieļaujami, jo tas ievērojami pazeminātu strādātāju ienākumu līmeni, kā arī varētu sagraut esošo sociālās apdrošināšanas sistēmu. Maz ticams, ka visi darba devēji būtu gatavi paaugstināt darba ņēmēju algas par maksājamā sociālā nodokļa tiesu. Daudziem strādātājiem algas ir tik zemas, ka, lai nodrošinātu savu un savas ģimenes fizisku izdzīvošanu, tie censtos obligātos sociālā nodokļa maksājumus atlikt.

Latvijā jau tiek veidota brīvprātīgā sociālās apdrošināšanas sistēma, piemēram, privātie pensiju fondi, kur papildus obligātajai sociālajai apdrošināšanai iemaksas varētu veikt turīgie valsts iedzīvotāji. Privāto pensiju fondu popularitāte, iespējams, nebūs sevišķi augsta, jo Latvijā ir mazturīgo iedzīvotāju slānis. Turklāt iedzīvotājiem nav īstas pārliecības par šo fondu ilglaicīgu un darbības efektivitāti. Orientēties tikai uz brīvprātīgo sociālo apdrošināšanu būtu bezatbildīgi pat turīgiem cilvēkiem.

Sociālā nodokļa administrēšana pēc iespējas ātrāk jāpārņem VID. Nav pieļaujami, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa administrēšanu un citiem nodokļiem nodarbojas VID, bet ar sociālā nodokļa — Valsts sociālās apdrošināšanas fonds. Šāda situācija rada labvēlīgu vidi sociālā nodokļa nemaksāšanai un lielā mērā apgrūtina iekasēšanas kontroli. Ņemot vērā sociālā nodokļa iemaksu pieaugošo nozīmi personas sociālajā apdrošināšanā, darbavietu grāmatvedībām būtu ik gadus jāsniedz sociāli apdrošinātajām personām precīza informācija par izdarītajām sociālā nodokļa iemaksām.

Veiktie pētījumi rāda, ka būtisks sociālā nodokļa ieņēmumu pieaugums iespējams, vienīgi palielinoties iedzīvotaju nodarbinātības līmenim un darba mūža ilgumam, kā arī tautsaimniecībā nodarbināto vidējai darba samaksai, kas iespējams, vienīgi sekmīgi attīstoties tautsaimniecībai.

Dr.ekon. Malda Jaunzeme,

Justīne Jaunzeme:

Ziedojumi un nodokļi

Attīstītās valstīs ziedojumi vairākām organizācijām un iestādēm ir nozīmīgs līdzekļu piesaistīšanas avots. Lielāko ziedojumu daļu tur saņem tādas organizācijas, kas pašas ar savu darbību negūst pietiekošu peļņu, lai pastāvētu un attīstītos. Kā tādas organizācijas noteikti jāmin dažādas labdarības (bāreņu, invalīdu un tml.), reliģiskās, dabas aizsardzības, veselības aizsardzības, kā arī sporta organizācijas, daudzas no kurām, kā jāpiezīmē, spēlē svarīgu lomu sabiedrības labklājības un attīstības veicināšanā. Šo organizāciju darbība pat var zināmā mērā ietekmēt valsts ekonomisko stāvokli. Arī Latvijā kopš PSRS sabrukuma arvien vairāk organizāciju un uzņēmumu saņem ziedojumus, arvien vairāk fizisku un juridisku personu ziedo citiem. Arī mūsu valstī galvenie ziedojumu saņēmēji ir organizācijas, kas nespēj ar savu saimniecisko darbību gūt pietiekoši lielu peļņu, lai pastāvētu. Lai gan nevaram dot konkrētus datus par galvenajiem ziedotājiem un ziedojumu saņēmējiem, dosim vispārīgu kvalitatīvu aprakstu par situāciju Latvijā. Zināms, ka bieži ziedots tiek baznīcām, kultūras pieminekļiem, labdarības, sociālās palīdzības, kultūras un sporta organizācijām. Ziedotāji, līdzīgi kā attīstītās valstīs, mēdz būt galvenokārt ienesīgi uzņēmumi (bankas, tirdzniecības uzņēmumi u.c.), kuri vēlas “reklamēties”, tādējādi cerot atstāt uz patērētājiem “laba uzņēmuma” iespaidu, gūt to simpātijas un visa tā rezultātā palielināt savas produkcijas noietu. Tā kā pircēji biežāk ņem vērā uzņēmuma imidžu, iegādājoties lētas patēriņa preces, bet nevis izejvielas un ražošanas iekārtas, tad uzņēmumi, kas pārdod patēriņa preces, domājams, ziedo relatīvi biežāk. Latvijas valstij visādi vajadzētu sekmēt tamlīdzīgu organizāciju pastāvēšanu un attīstību, jo pārsvarā šīs organizācijas kavē jau tā tālu aizgājušo tautas morālo un tikumisko degradāciju. Dažas no tām cenšas saglabāt, pareizāk sakot, saglābt vēsturiskas vērtības: vecas pilis, muižas un tamlīdzīgas lietas. Tā, piemēram, Ēdoles pils (pašvaldības uzņēmums) cenšas nopelnīt naudu pils restaurācijai, restaurētajā daļā rīkojot izstādes, nopietnus koncertus, tikšanās ar māksliniekiem, dzejas pēcpusdienas un citus pasākumus. Protams, ar nopietniem kultūras pasākumiem tiek cilvēkiem dota garīgā bagātība, par kuru mūsu dienās dārgi nemaksā, tāpēc uzņēmumam ļoti nepieciešami ziedojumi restaurācijas turpināšanai.

Dažādu rietumu valstu varas iestādes dažādi skatās uz ziedojumiem: citas ziedošanu atbalsta vairāk, citas — mazāk, attiecīgi piešķirot lielākas vai mazākas nodokļu atlaides un atvieglojumus ziedotājiem un ziedojumu saņēmējiem. Ko šajā jomā dara Latvijas valdība? Vai tā veicina ziedošanu un kā? Latvijā ziedojumu saņemšanu un ziedojumu sniegšanu regulē vairāki nodokļu likumdošanas normatīvi akti.

Uz ārvalstu ziedotājiem attiecināmi Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi “Kārtība, kādā no pievienotās vērtības nodokļa un muitas nodokļa atbrīvojami palīdzības sūtījumi, kas tiek ievesti Latvijas Republikā”. Tie paredz, ka juridiskai personai, kas Latvijas Republikā ieved palīdzības sūtījumus, ir tiesības uz valsts robežas nemaksāt pievienotās vērtības nodokli un muitas nodokli, ja attiecīgajā muitas iestādē tiek uzrādīta Valsts ieņēmuma dienesta apstiprināta atļauja. Šo atļauju izdod, pamatojoties uz pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju par šā nodokļa maksājumiem taksācijas periodā, muitas kravas deklarāciju, palīdzības sūtījuma saņēmēja statusu apliecinošu dokumentu, iesniegumu ar lūgumu atļaut ievest palīdzības sūtījumu bez pievienotās vērtības nodokļa un muitas nodokļa samaksas. Iesniegumam jābūt saskaņotam ar Finansu ministriju.

Lai stimulētu pašmāju ziedotājus ziedot, likuma “Par uzņēmuma ienākuma nodokli” 20.pants paredz ziedotājiem šā nodokļa samazinājumu gadījumā, kad tas ziedo uzņēmumam, kuram ir Finansu ministrijas atļauja saņemt ziedojumus. Šādu atļauju var saņemt uz gadu, pēc tam tā ir pagarināma. Caurskatot uzņēmumu un organizāciju sarakstu, kuriem Finansu ministrija izsniegusi atļaujas saņemt ziedojumus 1995. un 1996.gadā, varam secināt, ka šajā sarakstā dominē sporta organizācijas. Dažu organizāciju darbība iespaido pavisam šauru cilvēku loku (piemēram, Latvijas Lēkšanas uz batuta federācija) un, mūsuprāt, nebūtu prioritāri atbalstāma. Ja uzņēmums ziedotājs ziedo kādai organizācijai, kurai ir atļauja saņemt ziedojumus, tad tas saņem uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi — 85% no ziedotās summas (gan tikai ar nosacījumu, ka šī atlaide nepārsniedz 20% no visa ienākuma nodokļa). Ja ziedo Latvijas Kultūras fondam, Latvijas Olimpiskajai komitejai un Latvijas Bērnu fondam, tad šī atlaide ir 90%. Te gan jāsaka, ka Latvijas Kultūras fonds 10% no ziedotās summas, kura tiek novirzīta konkrētam kultūras objektam vai pasākumam, patur sev par šāda pakalpojuma sniegšanu. Un nav iespējams naudu pārskaitīt pa tiešo no ziedotāja uz saņēmēju, kaut arī ziedojuma saņēmējs pats būtu atradis un ieinteresējis konkrētu uzņēmumu ziedot naudu.

Kas stimulē ziedotājus ziedot naudu? Kaut arī ir paredzēts uzņēmuma nodokļa atvieglojums, tomēr uzņēmums cieš finansiālu zaudējumu no ziedošanas. Tātad atliek citi stimuli: morāls gandarījums, lieliska reklāma, kā minējām iepriekš. Taču ļoti baidāmies, ka stimuls var būt arī ziedojuma saņēmēja dotais “kukulis”. Var būt gadījumi, kad ziedotājs ziedo naudu tikai ar norunu, ka daļu no ziedojuma skaidrā naudā ziedojuma saņēmējs atmaksās ziedotājam par šo darbu. Un piedevām, kā “tautā runā”, šī daļa ir visai liela. Arī ziedojuma saņēmējs tiek ievilkts netīrā spēlē: viņam jāsadārdzina visas izmaksas, lai grāmatvedības uzskaitē parādītu oficiālā ziedojuma izlietojumu.

Tajā pašā laikā no kultūras pieminekļu, draudžu un citu organizāciju vadītājiem dzirdam sūdzības, ka viņi no ziedojumiem negūstot vajadzīgo labumu, jo tie taču tiekot aplikti ar nodokļiem.

Par nožēlu jāsaka, ka esošā nodokļu sistēma reliģiskas organizācijas, kultūras un tamlīdzīgus objektus neizdala īpašā kategorijā. Tiem ir piemērotas tās pašas nodokļu likmes kā tirdzniecības vai ražošanas uzņēmumiem. Saņemtie ziedojumi tā vai citādi tiek uzskatīti kā ārkārtas ieņēmumi un, aprēķinot uzņēmuma ziedojuma saņēmēja ienākuma nodokli, tie palielina šo nodokli.

Lai stimulētu ziedojumu sniegšanu īpaši prioritāriem uzņēmumiem, būtu nepieciešams diferencēt ziedotāju nodokļu atlaides attiecībā pret dažādiem ziedojumu saņēmējiem. Prioritātes saņemt ziedojumus vajadzētu piešķirt tiem uzņēmumiem, kuri ceļ tautas garīgo veselību. Arī tas būtu viens solis cīņā pret negodīgumu (arī pašās ziedojumu lietās).

Prof.Dr.h.ekon. Andris Sproģis,

Irēna Sproģe, Ilze Sproģe:

Mūsu nodokļu sistēmas realizācijas problēmas

Latvijas Republikas nodokļu sistēma veidojusies nepārtrauktos grozījumos no 1990.g. un pašreizējā variantā ir orientēta uz Rietumeiropas valstu nodokļu sistēmām. Nodokļu likmes Latvijā ir tuvinātas šo valstu likmēm, bet ļoti atšķirīga ir noteiktā izejas bāze un pielietošanas mehānisms. Attīstīto valstu vidējā strādājošā alga pārsvarā ir ap 500 — 1000 Ls mēnesī, bet Latvijā tā ir ap 100 Ls. No šīs vidējās algas attīstītās valstīs nodokļus jāmaksā pārsvarā zem 10% (darbinieks tad uz rokas saņem pārsvarā 470 — 850 Ls), taču Latvijā no 100 Ls nodokļos jāmaksā 26,5% (darbinieks uz rokas saņems tikai 73,5 Ls). Šīs atšķirības rodas ne tikai nominālās algas atšķirībā, bet arī atšķirībā, kuru rada ar nodokli neapliekamais minimums, kurš Latvijā 1997.g. sākumā ir 21 Ls mēnesī, bet attīstītās valstīs pārsvarā virs 200 — 300 Ls/mēn. Reizē ar to pie vidējām algām vidējā nodokļu likme Latvijā ir lielāka nekā pārsvarā attīstītās valstīs. Attīstītās valstis pārsvarā ar nodokli neapliekamo minimumu ievērojami palielina uz apgādājamo personu rēķina, kas Latvijā ir tikai 10,5 Ls/mēn. par vienu apgādājamo. Šo atšķirību dēļ nodokļu likmju salīdzināšana ar citām valstīm ir sarežģīta un nav viennozīmīgi traktējama. Kā visbūtiskākais Latvijas nodokļu sistēmā ir jāuzsver tas, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis jāmaksā arī no darba algas, kas ir pat mazāka nekā krīzes iztikas minimums. Tātad arī strādājošais, kurš ar savu algu pat nespēj sevi uzturēt, vēl maksā nodokļus, lai citi varētu saņemt lielākas algas un daļēji atgrieztos samaksātais nodoklis paša šī darbinieka kā nabaga uzturēšanai sociālās palīdzības veidā. Šāda nodokļu sistēma raksturojas kā sociāli netaisnīga un tautā negūst popularitāti.

Vienlaicīgi ar nodokļu sistēmas likmēm jāatzīmē arī citi Latvijas nodokļu sistēmas aspekti. Nodokļu sistēma Latvijā nepārtraukti tiek mainīta. Attīstītās valstīs arī notiek nodokļu izmaiņas un tās vērstas uz reālo ienākumu palielinājumu katram iedzīvotājam. Tā attīstītās valstīs tiek samazinātās nodokļu likmes un pacelts ar nodokli neapliekamais ienākumu minimums. Pretēja situācija ir Latvijā. 1996.g. neapliekamais algas minimums bija 25 Ls/mēnesī, 1997.g. to samazināja uz 21 Ls. Tāpat 1996.g. šis neapliekamais minimums bija arī strādājošiem pensionāriem, bet 1997.g. strādājošiem pensionāriem neapliekamā algas minimuma vispār vairs nav. Tātad Latvijas nodokļu sistēma izmainās par sliktu mazāk nodrošinātiem iedzīvotājiem, jo arī iedzīvotāju ienākumu progresīvā skala tika likvidēta. Tātad iedzīvotāji ar blakus ienākumiem maksā to pašu likmi.

Īpatnēja Latvijā ir izveidojusies nodokļu likumu un nodokļu aprēķināšanas instrukciju pieņemšana. Līdz šim nodokļu likumus pieņem Saeimā, un pēc tam (nereti ar lielu laika atstarpi) tiek sastādītas aprēķināšanas instrukcijas. Kā parasti, likumi ir īsi, bet instrukcijas ļoti garas. Sastādot instrukcijas, notiek likumu “tulkošana”, kā izprast vienu vai otru pantu. Tam par iemeslu ir fakts, ka nodokļu likuma atsevišķi panti ir neprecīzi un tos dažādi var traktēt. Instrukciju sastādītāji tos “tulko” pēc savas izpratnes. Tā rezultātā, lasot likumus, nereti tos saprot dažādāk, nekā pēc tam atspoguļots nodokļu aprēķināšanas instrukcijās. Rezultātā ir bieži strīdi, un iznākums tam ir soda naudas uzņēmumiem. VID regulārie sodi ir izveidojušies par neatņemamu sastāvdaļu jebkurā uzņēmējdarbībā. Pēc VID pārbaudēm gandrīz visos uzņēmumos nodokļu aprēķinātāji un maksātāji ir neprašas, blēži, noziedznieki utt., kas slēpuši faktisko stāvokli un krāpuši valsti. Izveidojies it kā paradokss — tikai VID ir godīgie iedzīvotāji, bet uzņēmumos gandrīz visi nodokļu aprēķinātāji un maksātāji ir negodīgie iedzīvotāji. Pēc šāda fakta konstatācijas rodas pārdomas, vai tad tiešām dzīvē ir tikai vienā pusē balts un otrā — melns, vai pelēks tiešām nepastāv. Vai tikai šie “baltie” nav speciāli radījuši situāciju, ka tā otrā puse ir tikai “melnie”? Vai vadošajām valsts institūcijām šo problēmu nevajadzētu risināt? No šīs situācijas vien jau izriet blakus saistība — uzņēmējiem ģimenes locekļi strādā arī valsts pārvaldes institūcijās, un tātad kārtīga pilsoņa ģimenes locekļi vairs nav kārtīgi. Vai tas tiešām tā ir? Pareizi vien būs jāsecina, ka VID neorganizē darbu tā, lai ar metodisku un praktisku metožu palīdzību sekmētu pareizu nodokļu aprēķināšanu. VID efektīvitāte jānosaka pēc principa “minimums nepareizību”, t.i., VID darbs ir atzīstams par sekmīgu, ja šis dienests ir panācis, ka uzņēmumi pareizi aprēķina un nodokļus maksā savlaicīgi (vislabāk priekšlaicīgi).

Jāatzīmē arī dublēšanās nodokļu sistēmā. VID kontrolē tikai daļu nodokļu, bet otru daļu sociālās nodrošināšanas dienests, lai gan izejas bāze, piemēram, algu saraksts ir viens vienīgs, no kura aprēķina gan sociālo nodokli, gan iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tomēr atskaites un nodokļi uzņēmumam jāpārskaita dažādās vietās. Kāpēc tad uzņēmumam vajadzīgi šādi lieki maksājumu uzdevumi, liekas atskaites? Piedevām nereti rajonos atskaites pieņem atšķirīgās dienās: vienā dienā VID, bet citā sociālās nodrošināšanas dienests, un uzņēmuma darbiniekam speciāli jābrauc nodot atskaites vairākas reizes. Arī nodokļu aprēķināšanas un maksāšanas pārbaudes notiek atsevišķi, un uzņēmuma darbiniekiem šie pārbaudītāji jāapkalpo. Šādu dubultu darbību varētu atļauties bagāta valsts, bet ne nabadzīgie Latvijas iedzīvotāji. Diemžēl, runājot par šo divu dienestu apvienošanu, no VID puses esot izskanējušas balsis, ka apvienošanās gadījumā būšot jāpalielina izdevumi nodokļu savākšanai. Tiešām šeit jāsecina, “jo tālāk, jo dziļāk mežā”.

Nepieciešams arī atzīmēt nodokļu likmju it kā speciālo dalījumu, piemēram, sociālais nodoklis, ko maksā darba devējs un ko maksā darba ņēmējs. It kā loģiski, jo no nominālās algas (“alga uz papīra”) vienu atvelk, otru daļu ne. Tātad reālā alga atšķiras no nominālās par darba ņēmēja sociālā nodokļa daļu un ienākuma nodokļa daļu. Diemžēl, iesniedzot atskaites 1997.g. sociālās nodrošināšanas dienestā, šāds dalījums vispār neparādās. Atskaitēs ir viens iedalījums, piemēram, “37% sociālais nodoklis”, neatšifrējot, ka 9% maksā darba ņēmējs un 28% darba devējs. Rodas jautājums, kāda jēga šim dalījumam? Tāpat jau darba devēja izdevumi algām ar nodokli ir 1,28 reizes lielāki nekā nominālā darbinieka alga, kāpēc tad nevar šo sociālo nodokli apvienot vai nu nominālajā algā vai arī virs algas kā darba devēja maksājamo nodokli? Tik un tā šis dalītais nodoklis ir obligāti maksājams. Ja tiešām obligāta būtu viena daļa, bet otra brīvprātīga, tad šim iedalījumam ir jēga. Pašreizējā iedalījuma veidā tāds iedalījums tikai sarežģī algu sarakstus un visu grāmatvedību. Ir pienācis laiks sistēmu vienkāršot, jo tikai ar vienkāršību varam samazināt izdevumus un samazināt kļūdas.

Latvijas nodokļu sistēmā nesaprotams ir arī peļņas sadales princips. No peļņas jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis, bet no atlikušās daļas vēl zemes nodoklis un tikai atlikušo daļu var izmantot investīcijām. Tātad nereti izveidojas situācija — jāmaksā peļņas nodoklis, bet, samaksājot zemes nodokli, jānoslēdz bilance ar zaudējumiem. Tātad bilance ir ar zaudējumiem, bet peļņas nodoklis ir jāmaksā. Nav izskaidrojama loģika, kāpēc zemes nodoklis nav ražošanas izdevumi, bet sociālais nodoklis ir ražošanas izdevumi. Tāpat jau arī saņemtā kredīta procents ir ražošanas izdevumi, bet kredīta kavējuma procents nav ražošanas izdevumi — tie jāsedz no peļņas. Turpretī uzņēmumam, kurš saņēmis šo kredīta kavējuma procentu, šī saņemtā summa ir jāieskaita peļņā un jāmaksā peļņas nodoklis. Tātad par viena uzņēmuma ražošanas izdevumiem diviem uzņēmumiem jāmaksā peļņas nodoklis. Loģiski jābūt, ka visi ar ražošanu saistītie izdevumi ir jāuzskaita kā ražošanas izdevumi, un nevar būt situācija, ka no peļņas jāsedz likumā paredzētie ražošanas izdevumi. Tāpat diskutējams ir jautājums, kāpēc investīcijas neskaita kā ražošanas izdevumus. Tā, piemēram, kravas automašīnas iegāde netiek uzskaitīta kā ražošanai nepieciešamie izdevumi, un tā jāfinansē no atlikušās peļņas pēc citu nodokļu nomaksas. Dažās attīstītās valstīs, it īpaši Izraēlā, investīcijas tiek atbrīvotas pilnīgi vai daļēji no uzņēmuma ienākuma (peļņas) nodokļa maksāšanas. Samazinot nodokli par investīcijām, iespējams sekmēt ražošanu, kas ir pamats palielinātai nodokļu bāzei. Apliekot ar nodokli investīcijas, bremzējam attīstību un reizē arī samazinām nodokļu aprēķināšanas bāzi.

Sarežģīta un nevienlīdzīga ir pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanas sistēma. No pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas ir atbrīvoti tā saucamie nelielie uzņēmumi. Šiem uzņēmumiem atļauts arī vest nepilnīgo grāmatvedību jeb, savādāk sakot, — nepilnīgi uzskaitīt arī izdevumus. Šāda situācija ir uzskatāmi redzama daudzās Rīgas vairumtirdzniecības bāzēs, kur pēc vizuālā novērtējuma apgrozījums pat dienas laikā pārsniedz noteikto gada maksimālo robežu, kad vēl atbrīvo no pievienotās vērtības nodokļa, bet šie uzņēmumi skaitās pievienotās vērtības nodokļa nemaksātāji. Tāpat arī zemnieku saimniecību daļa skaitās maksātāji, bet daļa — ne. Rezultātā, iepērkot produkciju, par to pašu produkciju vai pakalpojumu var maksāt ļoti atšķirīgu cenu. Arī pērkot tehniku, atkarībā no tā, vai pērkot vajadzīgs dokuments un pārdevējs ir vai nav nodokļu maksātājs, pirkuma cena atšķiras pat divkārt.

Kāpēc vajadzīgs šāds neloģisks iedalījums, kas nereti rada slēpšanas situāciju? Visiem uzņēmējdarbības veicējiem jābūt vienlīdzīgiem un nevajag šķirot pēc grūti pārbaudāma kritērija. Sarežģīta ir arī pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanas sistēma. Katram pievienotās vērtības nodokļa maksātājam jāsniedz VID ne tikai atskaite kopumā, bet jāuzrāda bez izņēmuma visi maksājuma dokumenti un tur uzrādītā pievienotās vērtības summa. Šīs atskaites sastādīšana ir ļoti darbietilpīga, un pat maziem uzņēmumiem ir jāalgo speciāls cilvēks, lai VID piestādītu šīs atskaites pielikumu. Rezultātā lieks darbs, būs vajadzīgas papildu telpas, kur glabāt apjomīgās atskaites. Vai nebūtu loģiski, ja ir pirkuma dokuments, tad tas ir grāmatvedības dokuments, uz kura bāzes sastāda atskaiti un iesniedz VID, bet nevis taisīt dokumentu izrakstus un to kopijas, lai dublētu grāmatvedību. No minētā izriet arī secinājums, ka lietderīgi ir ieviest apgrozījuma nodokli pievienotās vērtības nodokļa vietā. Šis apgrozījuma nodoklis būtu jāmaksā par jebkuru darījumu, neatkarīgi no darījuma veicēja, darījuma objekta u.c. nosacījumiem. Šis nodoklis būtu jāattiecina arī uz fizisko personu darījumiem. Dažās valstīs nodokļu likmes nešķiro atkarībā no darījumu veicēja juridiskā statusa. Visi likuma priekšā ir vienādi.

Lietderīgi apsvērt arī tādu aspektu, vai ir nepieciešams vest sīku grāmatvedību nelielos uzņemumos, kuros strādā pārsvarā ģimenes locekļi, piemēram, zemnieku saimniecībās, nelielās darbnīcās, nelielos veikalos u.c. Ko dod šī sarežģītā darbietilpīgā grāmatvedība, kura tik un tā dod iespēju manipulēt ar skaitļu grupēšanu. Vai nebūtu lietderīgāk šo darbietilpīgo grāmatvedību atvieglot un patērēto darbu izmantot lietderīgāk. Šiem mazajiem uzņēmumiem iespējams daudzos nodokļus apvienot vienā kopējā licencētas uzņēmējdarbības nodoklī, kurš būtu diferencēts pēc nodarbības veida, uzņēmuma atrašanās vietas, nodarbināto skaita u.c. faktoriem, kā noteikts viennozīmīgs maksājums konkrētā laika periodā. Šāds atvieglojums būtu uzņēmumiem ekonomiski izdevīgs, jo nebūtu vajadzīgs grāmatvedis un nevajadzētu maksāt arī sodus pēc VID pārbaudēm.

Neloģiska ir arī nodokļu iekasēšanas sistēma pēc nodokļu maksāšanas laika. Tā, piemēram, ja uzņēmums regulāri nodokļus maksā avanasā — agrāk nekā beidzamajā noteiktajā termiņā, tad šādu darbību pat nereti VID kritizē, jo nodoklis esot jāmaksā tikai noteiktajā laikā, bet ne avansā. Turpretī, ja nodokļa maksājums kaut reizi ir nokavēts, par to jāmaksā sods, neatkarīgi no visu laiku maksātā avansa. Loģiski būtu, ka katrs uzņēmums nodokļus maksātu laikā un pat agrāk, un par katru dienu, kas iemaksāta avansā agrāk, nodokļu maksātājs saņemtu kredīta procentu Latvijas Bankas noteiktā kursa apjomā. Tas veicinātu nodokļu savlaicīgu iemaksu, jo, kāpēc gan uzņēmumiem brīvos līdzekļus vajadzētu turēt privātbankās vai skaidrā naudā uzņēmumā, ja to varētu iemaksāt avansveidīgi nodokļos un par to saņemtu kredīta procentu. Tas būtu izdevīgi gan uzņēmumiem, gan arī valstij it īpaši budžeta deficīta gadījumā vai arī gadījumā, ja īslaicīgi valsts budžetā ir naudas trūkums. Diemžēl sistēma to nestimulē.

Kā jau minēts, nodokļu likumi un instrukcijas mainās. Mainās arī atskaites formas. Diemžēl nodokļu ir daudz, to izmaiņas notiek bieži un visos preses izdevumos tās nepublicē. Reizē ar to mazie uzņēmumi, ieskaitot zemnieku saimniecības, vispār neuzzina jaunākās likumu izmaiņas, jo abonēt “Latvijas Vēstnesi” ne katram uzņēmumam ir “pa kabatai”. Arī algot speciālistu tikai nodokļu aprēķināšanai ir par dārgu. Rezultātā uzņēmuma vadītājs nereti operē ar novecojušiem likumiem un instrukcijām, par ko vēlāk viņu soda par likuma nepildīšanu. Vai nav pienācis laiks, kā to dara dažās valstīs, katram potenciālajam nodokļu maksātājam regulāri piesūtīt nodokļu likumu grozījumus un atskaites formas, lai tās aizpildītu un atgrieztu atpakaļ nodokļu kontroles apkopošanas institūcijām. Pie tādas organizētas kārtības samazinātos kļūdas un nodokļu iekasēšana uzlabotos. Centralizētā apgāde ar nodokļu likumu un instrukciju izmaiņām neizmaksātu dārgi. Tagad to veic privātfirmas, pelnot uz citu uzņēmumu rēķina. Precīzāk gan būtu teikt — pelnot uz valsts institūciju neizpildītā darba rēķina.

Īpatnēja ir arī tā situācija, ka uzņēmumā nodokļu aprēķinātājam ir jāpārzina visi nodokļu likumi, bet VID darbinieku funkcijas praktiski ir dalītas pa nodokļu veidiem, un nav iespējams iegūt konsultācijas par visiem nodokļiem pie viena darbinieka. Tātad VID darbinieki nevar apgūt visus nodokļu likumus, bet uzņēmuma darbiniekam ir jāvar. Kur šeit slēpjas cēlonis? — Nodokļu sistēmas sarežģītībā vai VID darbinieku zemajā kvalifikācijā, vai arī VID sistēmas nepilnībās, birokrātijā vai arī pārmērīgā darbinieku skaitā.

Nodokļu ievākšanas kontekstā ir vēl viena liela mēroga problēma. Rīgas un citu apdzīvoto vietu tirgos un dažādās citās vietās bez kādām atļaujām tiek tirgoti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un citas rūpniecības preces. Tikai pēc eksperta aptuvena vērtējuma katru dienu tirgošanas apgrozījums ir virs 1 milj. latu, bet gadā virs 365 milj. No šīs summas netiek iekasēts ne pievienotās vērtības nodoklis, ne sociālais un iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ne tirgus nodevas utt. Tātad no šīs neuzskaitītās tirdzniecības valsts kasē neienāk vairāk kā 100 milj. latu gadā. Līdzīgi nereti netiek uzskaitīts masveidīgais remonts pilsētās un laukos. Daudzi t.s. bezdarbnieki noslogoti darbā tirgos, celtniecībā u.c. Diemžēl VID un citas vadošās valsts institūcijas šo problēmu uzskata par mazsvarīgu un radikālus pasākumus neveic.

Kopumā varam secināt, ka esošā nodokļu sistēma un tās realizācijas mehānisms tālu atpaliek no optimālā varianta. Veicot racionālus pasākumus, iespējams bez lieliem izdevumiem ievērojami atvieglot uzņēmumu darbību, samazināt ražošanas izdevumus un savākt jūtami vairāk līdzekļu valsts vajadzībām. Bez racionālu pasākumu realizācijas nav sagaidāma reāla tautsaimniecības attīstība un iedzīvotāju reālo ienākumu palielināšana līdz attīstīto valstu līmenim.

Dr. ing. Eduards Matisāns:

Nodokļu iekasēšana

atgādina krāpšanas loģiku —

paņemt un neko nedot pretī

Cirkus iluzionisti, zīlnieki, veiksmīgie krāpnieki rīkojas saskaņā ar savas profesijas loģiku. Šīs īpašās loģikas darbības rezultātā iluzionists izdara skatītājam šķietami neiespējamo, zīlniece pavēstī pašai un klientam nezināmo, un krāpniekam upuris labprātīgi, nemotivēti atdod savas vērtīgākās mantas.

Līdzīgi notiek ar Latvijas nodokļu maksātāju. Godprātīgais nodokļu maksātājs no katriem diviem nopelnītiem latiem atdod nodokļos vismaz vienu latu. Tam varam izsekot vienkāršotā piemērā:

strādniece, kreklu šuvēja, mēneša beigās saņem uz rokas 100 latus, bet 124,93 latus samaksā viņai zināmos un nezināmos nodokļos šādā veidā:

— sociālais nodoklis Ls 38,00

— īpašuma un zemes nodoklis par cehu, firmas ofisu un šujmašīnu Ls 8,30

— akcīzes nodoklis par degvielu, ko izlietojis transports, pārvadājot kreklus, drēbi un saimnieku, Ls 1,20

— civiltiesiskā obligātā apdrošināšana par transportu, ar ko pārvadā kreklus un īpašnieku Ls 0,18

— ienākuma nodoklis Ls 18,75

— lai kreklus varētu pārdot, lai tie būtu lētāki, īpašnieks iekasē no strādnieces 50% no pievienotās vērtības nodokļa, ko maksā uzņēmums Ls 40,50

Visbeidzot par saņemto algu, pērkot maizi, gaļu un pakalpojumus, visbeidzot visur maksā vēlreiz pievienotās vērtības nodokli Ls 18,00.

Tādējādi ražošanā strādājoša kreklu šuvēja, nopelnot 100 latus, nodokļos ir samaksājusi, šķiet, neticamu summu — vismaz Ls 124,93. Neražojošas sfēras darbiniekiem šie nodokļu maksājumi iznāk krietni mazāki, arī strādniekiem tie būs stipri atšķirīgi. Jebkurā gadījumā godprātīgais nodokļu maksātājs par katru latu viņa maciņā būs atdevis nodokļos no 75 santīmiem līdz 1,25 latiem. Pašsaprotams: valstij par šo milzīgo nodokli būtu jāsniedz pakalpojumi: sociālā nodrošinājumā, izglītībā, pilsoņtiesībās, aizsardzībā pret krāpšanu.

Bez šiem nodokļiem no viņas caur īpašnieku iekasē nodevas rekets un īpašnieks peļņai savus 6 — 30 propcentus.

Arī laukos šis process norit tikpat nepamatoti un netaisnīgi.

Lauku cilvēkam jādiferencē īpašuma nodoklis. Rīgā uz Merķeļas ielas, kur ir komercrajons, maksā par nekustamo īpašumu tādu pašu likmi kā uz laukiem, piemēram, Dagdā.

Arī izpratnē par nekustamo īpašumu pilsētā un laukos ir krasas atšķirības:

— pilsētā nekustamā īpašuma vērtība veidojas no zemes un apbūves uz tās. Apbūve pilsētā kalpo kā ienākuma objekts;

— lauksaimniecībā ir savādāk. Lai zeme varētu ražot, mums jāceļ kaltes, kūts. Apliekot ar īpašuma nodokli šīs kūtis un kaltes, iznīcinām tehnoloģijas attīstību laukos. Zemniekus spiežam naturālā saimniecībā.

Pasaulē nav tādu gadījumu, kad visi iedzīvotāju nodokļi visās nozarēs ir vienādi.

Nodoklis jāskata kopsakarā: nodokļi, tirgus aizsardzība, valsts kredītpolitika, subsīdijas.

Līdzšinējā valdības nodokļu politika uzskatāma par nepareizu galvenokārt divu iemeslu dēļ:

— valdības politika ir kavējusi rūpniecības un lauksaimniecības attīstību;

— valdības politika ir strādājusi, lai radītu nabagus un bagātos.

Secinājumi

1. Jābūt personu nozaru, novadu nodokļu griestiem. Valdībai līdzīgi fiziskai vai juridiskai personai jātērē, tik cik ir, bet nevis tik, cik iegribas.

2. Samazināt nodokļu slodzi, nevis iekasēt lielus nodokļus un tad dalīt atbalstu (subsīdijas).

Prof. Dr.h.ekon. Artūrs Boruks:

Zemes un nekustamās

mantas nodoklis

Zemes un nekustamās mantas jeb nekustamā īpašuma nodokļi ir savstarpēji cieši saistīti un atspoguļo viena nodokļa dažādas attīstības fāzes. Sākotnēji izveidojās zemes nodoklis, kas ir viens no senākajiem nodokļiem.

Sākot ar 19. gadsimta beigām vai 20. gadsimta sākumu, zemes nodokli daudzās valstīs atvietoja ar nekustamas mantas (nekustama īpašuma) nodokli. Par nodokļa subjektu kļuva nekustamās mantas īpašnieks vai ilggadīgais lietotājs, par objektu — nekustamais īpašums, un par nodokļa uzlikšanas kritēriju visbiežāk — objekta ienesīgums. Tā kā laukos praktiski gandrīz neiespējami bija noteikt katras nekustamās mantas faktisko vērtību (jo par katru objektu nebija ticamu grāmatvedības datu), tad parasti vadītājs no vidējā jeb normatīvā ienesīguma, kuru noteica kadastrālās vērtēšanas ceļā, no zemes kvalitātes un attāluma no pilsētas, tirgiem.

Vidējā jeb normatīvā ienesīguma noteikšanai bija arī savas priekšrocības:

• tika aprēķināts visiem vienādi, neatkarīgi no zemes un ražošanas līdzekļu faktiskās izmantošanas efektivitātes;

• stimulēja ražošanu, jo par efektīvāku zemes izmantošanu nepalielinājās nodokļu summa;

• prasīja no visiem labu zemes izmantošanu, jo par sliktu darbu nepazemināja nodokļu apjomu.

Šai laikā diferencējās arī nekustamās mantas nodokļa uzlikšanas principi un metodes lauku apvidū un pilsētās. Šī diferencēšanās notika, ievērojot būtiskas atšķirības lauku un pilsētu nekustamās mantas kā nodokļu objektu starpā. Tās bija:

• laukos par nekustamās mantas būtiskāko sastāvdaļu atzīstama zeme, kura tur ir galvenais ražošanas līdzeklis un produkcijas avots, kamēr ražošanas rakstura ēkas ir tikai palīglīdzeklis ražošanas procesa nodrošināšanai, atsevišķa nozīme ir tikai rūpnieciska rakstura ēkām, kuras izmanto atsevišķi un kas dod ienākumus;

• pilsētās nekustamas mantas būtiskākā sastāvdaļa bieži vien var būt ēkas, kuras izīrējot dod galvenā ienākuma daļu, kā arī zem tirdzniecības, komercēku un rūpniecības ēkām esošā zeme kā šo būvju nesēja. Tādēļ arī zemes nozīme pilsētās ir pilnīgi cita nekā lauksaimniecībā.

Meža zemes un nekustamās mantas nodokli aplika, ievērojot mežsaimniecības īpatnības — ļoti garo ražošanas (kokaudzes augšanas) ciklu, kas vidēji ir ap 90 gadiem un kas līdz ar to nosaka ļoti lēnu kapitāla apriti.

Vēsturiskā attīstība

Pirmās zinātniski pamatotās zemes nodokļa sistēmas Eiropā saista ar zemes kadastrālās vērtēšanas metodikas izstrādāšanu un zemes kadastra ieviešanu. Pie tam min Anglijas 1692. gada zemes nodokli un kadastru, Austrijas valdības 1718. gada izstrādāto Milānas kadastru zemes nodokļa aprēķināšanai ieklarotājā Lombardijas provincē un 1807. — 1850. g. izvesto Francijas parceālo kadastru.

Vēlāk Latvijā izmantoja:

Zviedru kadastru

1901.g. nekustamā īpašuma vērtēšana

Nekustamā īpašuma nodoklis Latvijā 1921. — 1940.g.

Lauku nekustamā īpašuma nodoklis

Pilsētu nekustamā īpašuma nodoklis

Lauksaimniecības nodoklis 1953. — 1989.g.

Zemes nodoklis atjaunotajā Latvijā

Svarīgākie

teorētiskie secinājumi

Zemes un nekustamās mantas (jeb īpašuma) nodokļa teorija un prakse Latvijā, kā arī daudzās ārvalstīs dod iespēju izdarīt dažādus secinājumus.

Pirmkārt, ir liela atšķirība starp zemes un/vai nekustamā īpašuma (mantas) nodokļa normām lauksaimniecības, mežsaimniecības un apbūves (pilsētu) nodokļa objektiem. Šo atšķirību nosaka objektīvi, ilglaicīgi stabili apstākļi, no kuriem svarīgākais ir ienākuma veidošanās pēc izlietojuma mērķa. Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā ienākuma avots ir zemes izmantošana ražošanā, turklāt mežsaimniecībā viens ražošanas cikls ilgst vidēji 90 gadus, bet augkopībā — 1 gadu. Ražošana šais nozarēs ir pakļauta lielam, no ražotāja neatkarīgam riskam, ko rada meteoroloģisko apstākļu svārstības. Bez tam ienesīgums jeb ieguldījums: atdeves rezultāts lauksaimniecībā un mežsaimniecībā kā likums vienmēr un visās valstīs ir mazāks nekā citās nozarēs.

Apbūves (pilsētu) nekustamā īpašuma ienesīgums ir atkarīgs pilnīgi no citiem apstākļiem un rodas galvenokārt no ēku un būvju izmantošanas. Tas ir saistīts ar pilsētas iedzīvotāju skaitu, ar nekustamā īpašuma atrašanās vietu, ar pilsētas (vai vietas, kur atrodas nodokļu objekts) vispārējo attīstību.

Minēto apstākļu dēļ praksē var būt divi varianti:

• ir savi atsevišķi likumi nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanai pilsētās un laukos, tā tas bija Latvijā 1919. — 1940.g.;

• ir viens nekustamā īpašuma nodokļa likums, kurā paredzētas atšķirīgas nodokļa aplikšanas normas lauksaimniecības, mežsaimniecības un apbūves objektiem. Piemēram, Zviedrijā nekustamā īpašuma nodoklis ir meža zemēm 0,5% no ienesīguma vērtības, lauksaimniecības objektiem — 1% un apbūves objektiem — 2–3%. Vācijā nekustamā īpašuma nodoklis ir 1,0% no objekta ienesīguma vērtības, bet lauksaimniecības un mežsaimniecības objektiem — 0,5%.

Otrkārt, nodokļu aprēķināšanai par pamatu parasti izmanto kadastrālās vērtēšanas vai salīdzinošos, nodokļu vajadzībām izdarītos vērtēšanas datus, kurus iegūst, veicot vērtēšanu atbilstoši vienotai, valsts apstiprinātai metodikai. Tieši tas nodrošina nodokļa ievākšanas objektivitāti un novērš blēdīšanās iespējas. To spilgti apliecina Francijas ilggadīgā pieredze, kur kadastrā ir ierakstīti visi nekustamie īpašumi, to novērtējums un nodokļi. Tāda pati metodika tiek lietota Zviedrijā. Taču šādā gadījumā visi objekti tiek regulāri pārvērtēti sakarā ar maiņām tirgus situācijā, piemēram, Zviedrijā ik pa 6 gadiem.

Treškārt, ir kardināla atšķirība ēku vērtēšanā pilsētās apbūves objektos un lauksaimniecības uzņēmumos. Apbūves objektos ēkas ir galvenais ienākuma avots, jo dod ieņēmumus īres (nomas) maksas veidā. Lauksaimniecības rakstura nekustamajos īpašumos ienākuma avots ir zeme, lauksiamnieciskās ražošanas ēkas un būves parasti mūsu klimatiskajos apstākļos ir tikai nepieciešamais nosacījums ražošanas procesa veikšanai. Līdz ar to teorētiski ir pamatota prasība lauksaimniecības ražošanas ēkas atsevišķi no zemes nevērtēt un kadastrālā novērtējumā nodokļu vajadzībām neiekļaut. Tāda prakse bija, piemēram, Latvijā 1919. — 1940. gadā un pašreiz Zviedrijā.

Iekļaujot lauksaimnieciskās ražošanas ēkas ar nodokli apliekamajā nekustamajā īpašuma vērtībā, panāk:

• nodokļa mākslīgu palielināšanu, ražošanas izmaksu pieaugumu un saimnieciskās konkurences spējas samazināšanos;

• ieinteresētības samazināšanos par ražošanas uzlabošanu, jo jaunas, modernas ēkas uzcelšana nolietotās vietā rada ikgadēju nodokļu pieaugumu.

Šī iemesla dēļ arī lauksaimniecības uzņēmumos nekustamā īpašuma vērtēšanā atsevišķi vērtējamas tikai ēkas un būves, kuras iznomā vai izmanto rūpniecisku vai cita veida ienākuma ieguvei.

Šie svarīgie pamatnoteikumi ir ievērojami, izstrādājot Latvijā nekustamā īpašuma nodokļa galīgo variantu.

LZP Ekonomikas un juridiskās zinātnes

ekspertu komisijas zinātniskā semināra

“Latvijas Republikas

nodokļu sistēmas pilnveidošana”

priekšlikumi

Zinātniskajā seminārā 1997.gada 20.jūnijā, kurā piedalījās zinātnieki, augstskolu pasniedzēji, valsts institūciju darbinieki, uzņēmējdarbības pārstāvji u.c., noklausījušies referātus un debatēs izteiktos secinājumus un priekšlikumus, secina, ka esošā Latvijas Republikas nodokļu sistēma neveicina efektīvu tautsaimniecības attīstību, nodrošina iespējas nepamatotai iedzīvotāju mantiskai polarizācijai, nenodrošina ēnu ekonomikas radikālu samazināšanu, neatbilst sociālā taisnīguma principam. Vienlaikus semināra dalībnieki konstatē, ka VID darbs ir mazefektīvs, un tas nepamatoti virzīts uz dienestu kā soda institūciju, bet neveic mācību un izskaidrošanas darbu, nesekmē vispusīgu, vienotu un savlaicīgu nodokļu iekasēšanu. Nodokļu savākšana nepamatoti nodota privātbanku kompetencē, ignorējot valsts banku iespējas. Semināra dalībnieki norāda, ka nereti nodokļu likumos tiek pieņemtas atsevišķas normas, kuras nepamatoti dod priekšroku dažiem uzņēmējdarbības veicējiem vai privātpersonām.

Semināra dalībnieki, noklausījušies ziņojumus un izteikuši savus viedokļus, konstatē:

• Latvijas Republikas nodokļu sistēma no 1991. līdz 1997.gadam ir nepārtraukti pilnveidota, tuvinot to ar attīstīto valstu nodokļu sistēmas principiem;

• Latvijas Republikas nodokļu sistēmu raksturo augstas nodokļu likmes, zems neapliekamais ienākumu minimums, sarežģīts un nereti nekonkrēts aprēķināšanas mehānisms, dārga nodokļu administrēšanas sistēma;

• Latvijas nodokļu sistēmas funkcionēšana neveicina tautas saimniecības dinamisku atdzimšanu, nerada ekonomisku ieinteresētību Latvijā attīstīt produkcijas ražošanu un eksportu, nenodrošina Latvijas dabas un cilvēku resursu saglabāšanu un efektīvu izmantošanu, nenodrošina sociālo un demogrāfisko problēmu risināšanu;

• Latvijas Republikas nodokļu sistēma nenodrošina vispār atzīto nodokļu sistēmas sociālā taisnīguma principu realizēšanu;

• Latvijas Republikas nodokļu sistēmai nepieciešamas būtiskas izmaiņas.

Latvijas Republikas nodokļu sistēmas pilnveidošanā jāievēro,

• ka “nodokļu sistēmai jābūt sociāli taisnīgai, ekonomiski pamatotai, politiski un morāliski ētiskai”. (Sociālā taisnīguma problēmu risina ar to, ka jaunais nodrošina veco, veselais — slimo un bagātais — nabago);

• jārada uzņēmēja ieinteresētība attīstīt ražošanu, ieguldīt līdzekļus uzņēmējdarbības attīstībai;

• ar nodokļu likmēm jārada labvēlīgi apstākļi prioritārām nozarēm un ražotnēm, pastiprināti jāapliek ar nodokļiem veselībai kaitīgie produkti (alkohols, tabaka) un sabiedriski nederīgie uzņēmējdarbības veidi (azartsēles, naktsklubi);

• jāpiemēro nodokļu atlaides ģimenēm ar daudziem bērniem un apgādājamām personām, maziem uzņēmumiem, uzņēmumiem, kuri rada jaunas darba vietas un iegulda līdzekļus modernu pamatlīdzekļu un tehnoloģijas iegādei, kā arī uzņēmumiem, kuri izmanto invalīdus un daļu līdzekļu novirza zinātnes, izglītības, veselības un kultūras problēmu risināšanai;

• jānodrošina pilnīga un konsekventa nodokļu iekasēšana, pārtverot arī ēnu ekonomikas jomu, likvidējot ēnu ekonomikas cēloņus.

Pilnveidojot Latvijas Republikas nodokļu sistēmu, ieteicams:

• saskaņot iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodokļus, ieviešot progresīvu nodokļu skalu no 0% līdz 50% un paceļot iedzīvotāju ienākuma nodokļu neapliekamo daļu vismaz līdz iztikas minimuma līmenim;

• pievienotās vērtības nodokļa vietā ieviest apgrozījuma nodokli par jebkuru darījumu kā noteiktu daļu no apgrozījuma;

• pastiprināt dabas un muitas nodokļa nozīmi vietējo dabas resursu un vietējā tirgus aizsardzībai;

• palielināt akcīzes nodokli alkoholam, tabakas izstrādājumiem un luksusa precēm un samazināt akcīzes nodokli naftas produktiem;

• vienkāršot sociālā nodokļa aprēķināšanas sistēmu, kā arī darba ņēmēja maksājuma daļu pārveidot par brīvprātīgo sociālo apdrošināšanu;

• izdarīt labojumus nekustamā īpašuma nodoklī, panākot, lai nodokli maksātu pa visu nekustamo mantu, arī ēkām un būvēm, diferencētu nodokļu likmi robežās no 0,5 līdz 3,0%, kā arī pilnveidotu pilsētu zemes kadastrālās vērtēšanas metodiku;

• apvienot visu veidu sodus kopējā pārkāpumu nodoklī, kuru maksātu visi likumu pārkāpēji atbilstoši nodarītiem zaudējumiem valstij vai juridiskām un fiziskām personām;

• piemērot nodokļu atlaides par nodokļiem, kuri samaksāti avansā, bet nodokļu palielinājumu — par nokavētiem nodokļu maksājumiem;

• nodokļu administrēšanas un savākšanas mehānismu uzticēt tikai valsts institūcijām, izslēdzot no darbības privātuzņēmumus;

• nelielajiem uzņēmumiem un individuālajiem darbuzņēmējiem eksperimentālā veidā ieviest uzņēmējdarbības nodokli, apvienojot tajā visus nodokļus bez sarežģītās grāmatvedības izpildes un kases aparātu lietošanas. Arī lauksaimniecībā zemnieku saimniecībām nodokļus (zemes, ienākuma, pievienotās vērtības u.c.) apvienot vienā nekustamā īpašuma nodoklī;

• attīstīt pastiprinātu darbu ar nodokļu maksātājiem pirmsnodokļu maksāšanas periodā, samazinot to pēcnodokļu procesā;

• ieviest sistēmu, ka jebkurš nodokļu potenciālais maksātājs jau pirmsnodokļu maksāšanas procesā saņemtu pilnu informāciju no VID par iespējamajiem maksājamajiem nodokļiem, kā arī saņemtu atbilstošus VID un citur iesniedzamo dokumentu eksemplārus u.c. materiālus;

• nodokļu sistēmas pilnveidošanā jāpanāk, lai šī sistēma atbilstu demokrātijas principiem, veicinātu sociālo taisnīgumu, novērstu iedzīvotāju mantisko diferencēšanos un sekmētu tautas saimniecības attīstību, un nodrošinātu reālo ienākumu palielinājumu.

Zinātniskā semināra dalībnieki izsaka pārliecību, ka vadošo valsts institūciju darbinieki, ievērojot personīgās morāles un ētikas principus, pārveidos Latvijas Republikas nodokļu sistēmu atbilstoši zinātniski pamatotiem principiem. Vienlaikus zinātniskā semināra dalībnieki izsaka pārliecību, ka nodokļu sistēmas pilnveidošanā aktīvi piedalīsies zinātniskie darbinieki gan likumu pilnveidošanā, materiālu ekspertīzē un nodokļu savākšanas procesa pilnveidošanā.

Nodokļu zinātniskā modeļa galīgā varianta izstrāde jāveic, tos apspriežot, saskaņojot un aprobējot semināros, konferencēs kopā ar to praktiskajiem izmantotājiem.

Zinātniskā semināra dalībnieki cer, ka valsts institūcijas radikāli rīkosies noziedzības (reketa, kontrabandas u.c.) un ēnu ekonomikas (slēptais darbs, neuzrādītie ienākumi u.c.) likvidēšanā un ar normālas ražošanas attīstību un regulētu importu panāks maznodrošināto Latvijas iedzīvotāju reālo ienākumu pieaugumu jau tuvākā nākotnē.