Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts prezidente - intervijā Latvijas Radio vakar, 5. martā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.03.2001., Nr. 36 (2423) https://vestnesis.lv/ta/id/4429

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijai jauni diplomātiskie pārstāvji

Vēl šajā numurā

06.03.2001., Nr. 36 (2423)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 5. martā

Intervija Latvijas Radio 5. marta raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Vada žurnāliste Ingvilda Strautmane

— Mūsu studijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga: — Labdien!

— Šī nedēļa mums droši vien visiem paies pašvaldību vēlēšanu gaidās, un tas arī būs galvenais notikums valsts politiskajā dzīvē. Partijas vēlētājus gan skaļāk, gan klusāk, citi aktīvāk, citi uzbāzīgāk jau aģitē, un vai šajā brīdi būtu svarīgi uzzināt, kur partijas ņem naudu, cik naudas izmanto šīm vēlēšanu kampaņām, kā jūs to vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu redziet, es nedomāju, ka visu uzreiz ir iespējams darīt, jo tas ir dinamisks process, kas notiek un mainās, es esmu pārliecināta, no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu, un cik bieži tad mēs atskaites no viņiem prasīsim. Man šķiet, ka mums pastāv likums, kas prasa partijām par savām finansēm atskaitīties reizi gadā, tas ir svarīgs likums, tam tā būtu jānotiek. Protams, vēlētājiem ir svarīgi zināt, kā partijas tiek finansētas, būtu jāgādā par to, lai mēs varētu būt arvien vairāk droši, ka līdzekļi, kas tiek tām novirzīti, arī parādās šajās atskaitēs un ļaudis tos var izvērtēt, bet nepārspīlēsim, ka viņiem katras trīs dienas jādod jauna atskaite, tas nebūtu reāli.

— Jā, un šodien arī parādās tāda informācija un iecere nepubliskot partiju popularitātes reitingus šajā reizē. Vai šie reitingi, jūsuprāt, ietekmē vēlētāju izvēli?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, tā nav tāda lieta, par kuru subjektīvi var izteikties jeb, teiksim, tādam vērtējumam nav nekādas vērtības, man ir vēl prātā pirmie pētījumi, kas pirms vairākiem gadiem tika veikti šajā jautājumā, un būtu svarīgi izsekot pēdējiem pētījumiem. Man gan nav bijis izdevības iedziļināties specializētā literatūrā, tas ir socioloģisks jautājums, es atceros, pirmie pētījumi tajā laukā rādīja tādu fenomenu, ka, piemēram, ļaudis grib iet ar vinnētāju. Ja kāda partija ir priekšā, tad cilvēks domā — jā, es par tiem balsošu, tad es būšu pieslējies uzvarētājiem, tātad varētu būt tendence, ka tā partija, kas ir pirmā sarakstā, caur to iegūs vairāk balsu. Bet ir pretējais fenomens, un tas cilvēkos izraisa pretestību, viņi saka — tie jau ir populāri, viņiem tad būs par daudz, es drošības pēc balsošu par kādu, kas ir astē, lai lietas kaut kā izlīdzinātu. Citiem vārdiem sakot, man nav zināms, ka būtu zinātniski prognozējama vēlētāju uzvedība un rīcība, un būtībā katra partija uzņemas risku šajā situācijā. Ja man atmiņa neviļ, tad ir dažas zemes, piemēram, Kanāda, kur ir uzlikts moratorijs — tik un tik dienas pirms vēlēšanām lai cilvēki vienkārši mierīgi izsver savā prātā, bez iespaidiem no ārpuses; šādi rezultāti vairs netiek publicēti ar domu, ka cilvēki informējas, tas viss tiek publicēts iepriekš, bet pirms vēlēšanām nedēļu vai cik tur dienas pirms pašām vēlēšanām, tad, lūk, tas viss apstājas, un cilvēkam ir laiks mierīgi pārdomāt un izlemt pašam par savu izvēli.

— Un vēl tagad valdības līmenī runā par to, ka vajadzētu atcelt pierakstu sistēmu kā tādu. Es zinu, ka daži populāri juristi uzskata, ka tas ir principā cilvēktiesību pārkāpums — pierakstu sistēma. Un arī jūs ko gribējāt teikt šajā sakarā.

V.Vīķe–Freiberga: — Man pierakstu sistēma šķiet nu galīgi novecojusies un tāda totalitārās sistēmas relikvija, kas mums ir saglabājusies. No tās izriet visādas tiešām ļoti nevēlamas sekas.Vakar es redzēju tādu sižetu televīzijā par sievieti, ko viņas vīrs vai partneris ar mazu bērnu dusmu lēkmē izmet burtiski uz ielas bez nekā un kam pat nav iespējams iekļūt atpakaļ savā dzīvoklī ar policijas palīdzību, it kā atsaucoties uz to, ka viņa tai dzīvoklī nav pierakstīta.

Man tā šķiet augstākā mērā absurda situācija, jo tā sieviete var aprakstīt policijai, ka viņa tur dzīvo, aprakstīt, kāda tā telpa izskatās, ka tur ir iekšā viņas un bērna mantiņas, un uz tā pamata vien viņai, manuprāt, vajadzētu būt tiesībām ieiet tur iekšā, policijai viņu tur ielaist, viņai dabūt savas mantas un kaut vai tad no turienes izvākties. Nevis tā, ka viņas partneris aiztaisa durvis ciet un policija pilnīgi bezspēcīgi plāta rokas, bet šī sieviete paliek uz ielas ar neapģērbtu bērnu un pati pilnīgi bez nekā. Tas ir totāls absurds.

— Tātad, jūsuprāt, pierakstu sistēma būtu jāatceļ?

V.Vīķe–Freiberga: — Ar vislielāko steigu.

— Cerams, ka tā arī notiks. Šodien jūs apmeklēs īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Roberts Zīle. Par ko būs saruna?

V.Vīķe–Freiberga: — Protams, tieši par viņa pienākumiem un par to, kā viņa institūcija šos pienākumus veic, un par uzdevumiem, kas viņiem tagad ir priekšā.  Latvijai, straujiem ceļiem tuvojoties uzņemšanai Eiropas Savienībā, ļoti aktuāla kļūst mūsu administratīvā kapacitāte, kas attiecas uz izlīdzinājuma līdzekļu un fondu saņemšanu no šiem dažādiem izlīdzinājuma fondiem Eiropā. Un te mums, protams, nav pieredzes, tas ir kaut kas pilnīgi jauns, tā ka ir jāveido šīs institūcijas, latviešiem ir jāiemācās vispirms, kā pieprasīt līdzekļus no šādiem fondiem, kā rakstīt savus iesniegumus, projektus un plānus, tas ir grūts darbs, pie tā ir ļoti intensīvi jāpiestrādā. Pirmie rezultāti rāda, ka mums uz pirmo mēģinājumu neizdodas, ir jāstrādā divas un trīs reizes rūpīgāk, lai rezultātus iegūtu. Un vēl ir ļoti nopietna lieta— cik mēs paši Latvijā esam spējīgi uzņemt, absorbēt mums piešķirtos starptautiskos līdzekļus. Jo arī tas prasa zināmu administratīvo kapacitāti un sadarbību starp dažādām institūcijām, starp dažādiem reģioniem. Te ir runa gan par valsts attīstības plānu, par visām prioritātēm, par dažādu institūciju sadarbību. Ir ļoti svarīgi, lai nebūtu tā, ka, teiksim, 15 dažādas iestādes nodarbojas ar vienu un to pašu un pārsedzas, turpretim koordinācija starp viņām ir nepietiekama, un pa starpu paliek vairāki lauciņi, kas vispār nav apsegti. To mēs nedrīkstam pieļaut, te ir jābūt jauniem uzdevumiem, jaunām prasībām — jāveido jaunas struktūras, turklāt mums nav laika eksperimentēt ar tām, bet ir tiešām jāstrādā ļoti intensīvi, lai uz pirmo mēģinājumu tas varētu sekmēties.

— Šajā trešdienā ir gaidāms būtisks notikums — jūs un Zviedrijas kroņprincese Viktorija piedalīsities Rīgas Juridiskās augstskolas inaugurācijā. Jaunā augstskola sola labas juridiskās izglītības iegūšanas iespējas šeit pat Latvijā, nekur nebūs jābrauc, tepat to varēs izdarīt. Kā jūs vērtējat šo ārzemju kapitāla ienākšanu Latvijā — tieši šādiem izglītības mērķiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Es teikšu, mums ir milzīgi laimējies, ka tā ir noticis, jo 51 procentu no tā ieguldījuma ir sniegusi Zviedrijas valdība, Latvijas valdība piedalās tikai aptuveni ar ceturto daļu, un vēl ir piedalījies arī Sorosa fonds–Latvija. Tātad mūsu pašu valdības ieguldījums ir būtisks, lai parādītu valdības interesi par šo sfēru, bet droši vien tie rezultāti nebūtu bijuši iespējami ar mūsu patlabanējo budžetu, ja nebūtu bijusi šī ārvalstu palīdzība. Tai pašā laikā juridiskā izglītība, manuprāt, ir viena no svarīgākajām visā valstī, ja gribam uzlabot savu tiesu sistēmu, tad, protams, mums ir vajadzīgi ļoti augsti kvalificēti juristi, kas ir izglītojušies pēc visām tagadējās sistēmas un Eiropas prasībām. Tāds, kas ir savulaik studējis padomju sistēmā, apguvis un kļuvis ļoti labs speciālists tajā laukā, tādas zināšanas diemžēl šodien vairs neder, vienīgi viņa juridiskā pieredze. Mums tagad ir ļoti svarīgi ātrā tempā izglītot jaunus kadrus, kas būs vajadzīgi gan mūsu pašu valstij, gan arī sadarbībai ar Eiropas institūcijām.

— Šonedēļ notiks arī tiesnešu konference, un tajā droši vien arī tiks runāts par tiesu darbu problēmām, bet jūs gatavojaties martā apmeklēt Brasas cietumu, lai iepazītos ar ieslodzīto dzīves apstākļiem. Kāpēc šāda vizīte?

V.Vīķe–Freiberga: — Es tādu cietumu vizīti biju iecerējusi jau vesela gada garumā, bija ļoti grūti to iekārtot savā darba plānā. Man šķiet, ka tā ir būtiska sastāvdaļa no mūsu kriminālās un tiesiskās sistēmas tiesībsargājošām instancēm. Soda mēri, kādi tiek lietoti par noziegumu izdarīšanu, cietumi — tā ir tā soda vieta, kurā nonāk cilvēks pēc tam, kad viņam ir pierādīta vaina kādā noziegumā. Cietumi pieder pie tiem kontroles mehānismiem, kas sabiedrībā, cerams, it kā samazinātu noziegumu skaitu valstī. Protams, tas ir filozofiski ļoti debatēts jautājums — cik cietumi kā sods tiešām samazina noziegumu skaitu, cik cilvēkiupēc atrašanās cietumā tiek reabilitēti, cik viņi kļūst par recidīvistiem un tā tālāk. Bet, neraugoties uz šiem filozofiskajiem jautājumiem, ir skaidrs: ja kādā valstī nepastāv šis drauds tikt sodītam, tad ir vairāk nekā skaidrs — un to mēs redzējām Latvijā pirmajos neatkarības gados — ka kriminalitāte pieaug, kļūst nevaldāma un mežonīga. Tātad šī sistēma ir būtiska tiesiskas un civilizētas valsts sastāvdaļa. Un man kā prezidentei tas ir viens no tādiem ļoti fundamentāliem jautājumiem manas intereses un uzmanības lokā.

— Jā, un civilizētas valsts pamatpienākums droši vien būtu arī veselības aprūpe. Pagājušajā piektdienā Latvijas Onkoloģijas centrs atklāja ASV ražotu staru terapijas aparātu, kas palīdzēs vēža slimnieku ārstēšanā. Un arī tas bija iespējams, pateicoties Austrālijas latvietes Tatjanas Bukas ziedotajiem līdzekļiem un Labklājības ministrijas finansiālajam atbalstam. No vienas puses, priecīgi, ka cilvēki tagad varēs ārstēties, no otras puses, šķiet dīvaini, ka pati valsts nevar finansēt visu. Kā, jūsuprāt, varētu piesaistīt līdzekļus veselības aprūpei?

V.Vīķe–Freiberga: — Situācija ir ļoti dramatiska, un tas ir pilnīgi Dieva pirksts, ka šī kundze savu mantojumu, ko viņa atguvusi Latvijā, nolēmusi pārdot un visus iegūtos līdzekļus uzdāvināt slimnīcai. Valstij tāpat, lai šo aparatūru uzstādītu, kalibrētu, iekārtotu slimnīcā, gandrīz tikpat liela summa bija jāziedo. Un tā ir ļoti laimīga liktens sakritība, ka šis ziedojums nāca tajā brīdī. Jo ļoti iespējams, ka mēs būtu palikuši Latvijā vispār bez staru terapijas, pēc gada iepriekšējās iekārtas būtu novecojušas, budžetā vienkārši būtu pietrūcis šīs naudas un ļaudis paliktu bez ārstēšanās. Un ir ļoti labi zināms, ka, jo ātrāk vēža gadījumā notiek ārstēšanās, jo labākas ir izredzes cilvēkam tikt vai nu izārstētam, vai apārstētam. Šeit es gribētu vēl tikai piemetināt, ka vēzim vēl svarīgāka ir ātra slimības diagnoze. Vakar, piemēram, arī dzirdējām pašu ārstu komentārus, ka uz laukiem ļoti daudzi ļaudis neuzmanīgi apietas ar indīgām vielām — gan insekticīdiem, gan citiem. Te būtu arī diezgan daudz jāiegulda valstij tīri preventīvos pasākumos. Mēs ļoti labi zinām, ka, piemēram, plaušu vēzis, kas ir lielākais mirstības cēlonis Latvijas vīriešiem, rodas no smēķēšanas, ja sevišķi agrā vecumā sāk kāds smēķēt. Un tad, kad es redzu uz ielas šos mazos puišeļus ar cigaretēm zobos, es viņus redzu kā nākotnes plaušu vēža pacientus, bet šie jaunieši diemžēl to neapzinās.

— Pagājušajā nedēļā jūs tikāties ar jauno Katoļu baznīcas kardinālu Jāni Pujatu, kā jau esam informējuši, viņš kopā ar 43 pasaules priesteriem pirms pusotras nedēļas no Jāņa Pāvila Otrā saņēma bireti. Vai šīm šaubām par to, ka varētu saasināties dažādu konfesiju savstarpējās attiecības, Latvijā ir kāds pamats?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tīri kristīgās iecietības garā tas nebūtu gluži piedienīgi, ja citas konfesijas šeit izrādītu kādu greizsirdību par to, ka Katoļu baznīcas garīdzniekam, kas visu mūžu uzticīgi savai baznīcai kalpojis, ir ticis izrādīts šis lielais gods. Man šķiet, ka tas būtu gaužām nepiemēroti tīri no kristīgās mīlestības un brālības viedokļa.

— Jā. Bet Latvijā vizītē būs arī Baltkrievijas premjers Vladimirs Jermošins un viņš Rīgā atklās izstādi "Baltkrievijas EXPO 2001". Latvijas diplomāti šo vizīti uzskata par privātu, bet Baltkrievijā — par darba vizīti. Mūsu attiecības ar Baltkrieviju — kā tās šobrīd var vērtēt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tās ir savā ziņā nonākušas tādā diplomātiskā iesaldēšanas punktā kopš 1997.gada reizē ar Eiropas Savienības un arī Amerikas Savienoto Valstu pieņemto politiku, kas, atsaucoties uz vēlēšanu neregularitāti Baltkrievijā, uz baltkrievu nevēlēšanos EDSO rekomendācijas ņemt vērā savā vēlēšanu procesā, nonāca pie secinājuma, ka, kamēr lietas nav mainījušās, nebūtu vēlami diplomātiskie kontakti augstākā līmenī. Taču nesen Baltkrievijā esot paziņots, ka viņi būtu gatavi atgriezties pie šīm EDSO rekomendācijām, kas attiecas uz viņu gaidāmajām vēlēšanām. Es varētu tikai izteikt cerību, ka Baltkrievija nopietni apsvērs iespējas tiešām reaģēt uz izteiktajām raizēm un bažām par viņu demokrātisko sistēmu, par viņu attieksmi pret opozīcijas locekļiem, kad ir zināms, ka daži no viņiem ir pilnīgi bez vēsts pazuduši. Tāpat man šķiet, ka tie nav pārcilvēcīgi pūliņi, kas no viņiem tiek prasīti, lai savā ziņā pietuvinātu savu vēlēšanu sistēmu tām, kas tiek atzītas demokrātiskajā pasaulē. Jo man šķiet, ka tādā veidā Baltkrievija sevi varētu atgriezt atpakaļ no diplomātiskās izolētības, kurā viņa ir nonākusi un kas viņai atstāj gaužām mazu un šauru iespējamo diplomātisko partneru loku. Man šķiet, tas būtu pašas Baltkrievijas interesēs, ja tā reaģētu uz šīm EDSO un citām rekomendācijām, tas viņiem pašiem nāktu par labu, tas viņus atgrieztu atpakaļ pasaules apritē un atļautu viņiem turpināt savu attīstību kontaktā ar citām Eiropas zemēm.

— Jūs pati nākamnedēļ savukārt dosities uz Lietuvu valsts vizītē. Kas būs svarīgākais sarunās ar mūsu kaimiņiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Mums tur ir vairāki akcenti. Viens no tiem katrā ziņā ir mūsu kopējā drošība un mūsu mērķi attiecībā uz šī reģiona drošības nodrošināšanu. Bet, kā jau valsts vizītē, šis divpusējo attiecību loks ir visai plaši izvērsts, mēs liksim lielu uzsvaru uz abu zemju ekonomiskām saitēm, mēs kā nekā esam tuvi kaimiņi, mēs ļoti labi zinām, ka esam viena no Lietuvai būtiskām eksporta valstīm, nu varētu padomāt par to, kas Latvijai būtu jādara, lai notiktu arī otrā virzienā preču plūsma un pakalpojumu plūsma, lai mēs nebūtu tikai pircēji no Lietuvas, lai daudzās jomās būtu sadarbība, partnerība ekonomiskā jomā, un mums kā valodas izcelsmes ziņā radniecīgām tautām, es te domāju kultūras, literatūras, valodas jomu, intelektuālo jomu, ir daudz kā kopēja, tāpēc šajā vizītē ir iekļauta arī nozīmīga kultūras programma.

— Jūsu darba diena pārsvarā sastāv no daudziem un dažādiem pienākumiem, bet, skatoties rītdienas darba kārtībā, tur vakarā būs kaut kas arī sirdij — "KREMERata Baltica" koncerta apmeklējums Lielajā ģildē.

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzskatu to par unikālu privilēģiju, ka mums ir iespēja dzirdēt Gidonu Krēmeru, cilvēku, kas Rīgu vienmēr ir paturējis sirdī kā savu pilsētu, kas ir sasniedzis muzikālās slavas pašas augstienes starptautiskā mērogā un tomēr rūpējies par to, lai ne tikai Latvijas, bet arī kaimiņzemju Igaunijas un Lietuvas jaunieši gūtu pieredzi savu profesionālo māku izkopšanā. Viņš ir pulcējis ap sevi ārkārtīgi talantīgus jauniešus, kas, viņa iedvesmoti, spēlē tiešām apbrīnojami augstā līmenī, un vienmēr ir bauda būt klāt šajos koncertos.

— Paldies jums par šo sarunu. Lai jums veiksmīga ir šī nedēļa! Mūsu studijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!