Valsts prezidents

— ebreju starptautiskai konferencei

Piektdien, 4. jūlijā, Hannoverē sākās konference ar nosaukumu “Baltijas aizmirstie ebreji”. Uz šo konferenci un uz labdarības koncertu kā goda viesi tika ielūgti arī Latvijas Valsts prezidents un Vācijas Bundestāga spīkere. Ielūgumu G. Ulmanim ir nosūtījuši Lejassaksijas Landtāga prezidents un Vācijas ebreju kopienas pārstāvis Iczaka kungs. G. Ulmaņa apsveikumu konferences atklāšanā Valsts prezidenta vārdā Hannoverē nolasīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Vācijā A. Ķesteris.

Godātais Landtāga prezidenta kungs!

Godātais Iczaka kungs!

Godātie koncerta viesi un konferences dalībnieki!

Atļaujiet man izteikt pateicību par ielūgumu apmeklēt šo konferenci un labdarības koncertu. Diemžēl es nevarēju ierasties uz jūsu sarīkojumu. Sūtu zinātniskās konferences dalībniekiem sirsnīgākos sveicienus.

Jūsu konferences tēma vistiešākajā veidā skar Baltijas reģiona vēsturi un ebreju kopienas likteņgaitas Baltijā. Latvijai atgūstot neatkarību, mūsu atmodas laikmetā sarunas un diskusijas par Latvijas un Baltijas vēsturi bija būtiska mūsu pašizpratnes sastāvdaļa.

Arī tagad mēs daudz domājam par savu pagātni — gan šajā gadsimtā, gan iepriekšējos laikos. Īpaši uzsverams tas, ka Latvijā un Baltijā vēsturiski sen dzīvo dažādas etniskās kopienas. Cauri gadsimtiem varam saskatīt laimīgus un traģiskus likteņus.

Cilvēks un politika — tā ir svarīga problēma vienmēr un visās sabiedrībās. Cilvēka un politikas mijiedarbība rosina domāt par dažādu uzskatu cilvēku, dažādu etnisko kopienu kopsadzīvošanas principiem. Izpratne par dažādu cilvēku koeksistences filozofiju vienotā politiskā telpā man ir svarīga, to attiecinot gan uz ikdienu, gan raugoties pāri laikam pagātnē un nākotnē.

Cilvēks un politika — šī tēma attiecināma arī uz jūsu konferenci, kuras nosaukums ir “Baltijas aizmirstie ebreji”. Tikai kāpēc “aizmirstie”? Es gribētu apliecināt, ka ebreji Latvijā nav aizmirsti un netiks aizmirsti. Tāpat kā nevaram un neaizmirsīsim citu tautību cilvēkus — viņu piederību, ieguldījumu un likteņus Latvijā. Tā ir mūsu vēsturiskā atmiņa un daļa no mūsu pašapzināšanās.

Latvijā kopš 16. gadsimta ebreji ir latviešu un citu tautu kaimiņi, dodot milzīgu un paliekošu ieguldījumu Latvijas saimniecības un kultūras attīstībā. Kad 1918. gadā latviešu tauta pirmo reizi savā vēsturē nodibināja Latvijas Republiku kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, tad demokrātiskas un iecietīgas valsts iespējas baudīja arī vairāk nekā 90 000 Latvijas ebreju, kas aktīvi iekļāvās demokrātiskās valsts jauncelsmē.

Lai arī antidemokrātisma vilnis, kurš drīz vien pārņēma Eiropu, negāja secen arī Latvijai un lai arī Latvijā — tāpat kā visā Eiropā — bija sastopami antisemītisma gadījumi, daudznacionālās, etniskās attiecības Latvijas valstī līdz Latvijas tautai traģiskajai nacistiskās Vācijas okupācijai 1941. gadā bija normālas.

Hitlera nākšana pie varas Vācijā un noziedzīgais Molotova–Ribentropa pakts 1939. gada 23. augustā pavēra ceļu noziedzīgajam Otrajam pasaules karam, neatkarīgās Latvijas, Latvijas tautas iznīcināšanai un arī Latvijas ebreju kopienas bojā ejai. Jau 1941. gada jūnijā, padomju okupācijas laikā, komunistiskais terors aizrāva uz Sibīriju pretim mokām un bojā ejai aptuveni 15 000 Latvijas iedzīvotāju, kuru vidū ir bijis 1771 ebrejs. Nacistu okupantu terors izvērtās vēl asiņaināks. Okupanti slepkavoja dažādu tautību cilvēkus, taču vissmagāk nacistu terors skāra ebrejus — Latvijas tauta zaudēja 75 000 ebreju dzīvību. Latvijas ebreju kopiena tika praktiski pilnībā iznīcināta.

Ar īpašu kaunu un sašutumu jāatzīst, ka starp tiem cilvēkiem, kuri piedalījās šajā zvēriskajā noziegumā Latvijas teritorijā, bija arī Latvijas iedzīvotāji un arī latvieši, bet šucmaņu bataljons piedalījās ebreju slepkavošanā Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Gribu apliecināt visiem cietušajiem savu visdziļāko līdzjūtību, pieminot drausmīgo katastrofu. Gribu apliecināt, ka es darīšu visu, lai Holokausta piemiņa Latvijā vienmēr būtu dzīva. Tikpat dzīvai jābūt piemiņai par tiem, kuri izglāba vismaz ap 300 ebreju dzīvību.

Latvijas ebreju traģēdija, Holokausts — ir daļa no mūsu vēsturiskās apziņas, tā ir arī daļa no Latvijas valsts traģēdijas.

No vēstures neko nevar izsvītrot. Tieši tāpat neko nedrīkst aizmirst. Vēstures mācības ir nozīmīgas nākotnei. Mēs esam cīnījušies par Latvijas un latviešu tautas patiesu vēstures apzināšanos. Līdzīga ir arī mūsu attieksme pret citas tautas likteņa vēsturisko patiesību.

Cieņā — Guntis Ulmanis,

Latvijas Valsts prezidents

Rīgā 1997. gada 3. jūlijā

— Latvijas iedzīvotājiem Holokausta atcerei

Godātie Latvijas iedzīvotāji!

Šodien ir atceres un piemiņas diena kādam traģiskam notikumam vēsturē. Necilvēciskais nacisma laiks atstāja rētas visā Eiropā, arī Latvijā. Šodien ar klusuma brīdi un, galvas noliecot, pieminam Holokausta dienu Latvijā.

Gribu apliecināt visiem ebrejiem savu visdziļāko līdzjūtību, pieminot drausmīgo katastrofu.

Nacistiskās okupācijas laikā Latvijā bojā gāja dažādu tautu cilvēki. Nacistu terors īpaši nežēlīgi skāra tieši Latvijas ebreju kopienu. Tā tika gandrīz vai pilnībā iznīcināta. Tomēr tā nav aizmirsta, tā nav izsvītrota no šodienas dzīves Latvijā. Katras etniskās kopienas piederība, ieguldījums, liktenis Latvijā ir nozīmīga daļa mūsu vēsturiskajā apziņā.

Ar īpašu kaunu un sašutumu jāatzīst, ka daļa no cilvēkiem, kuri veica šo zvērisko noziegumu, bija vietējie Latvijas iedzīvotāji un arī latvieši.

Tas diemžēl ir vēsturisks fakts, un mēs nedrīkstam to aizmirst. Tāpat kā dzīvai jābūt piemiņai par tiem, kuri toreiz izglāba ap 300 ebreju dzīvību. Gribu apliecināt, ka es darīšu visu, lai Holokausta piemiņa Latvijā vienmēr būtu dzīva. Holokausts bija ebreju traģēdija, tā bija Latvijas traģēdija.

Mūsu uzdevums ir saglabāt vēstures liecības un piemiņas.

Tikpat svarīgi ir arī turpmāk veidot Latvijā iecietīgu sabiedrību, kurā katra cilvēka un tautas identitāte un neatkārtojamība ir augstākā vērtība.

Cieņā — Guntis Ulmanis

Rīgā 1997. gada 4. jūlijā