Mēs esam morālas un politiskas pārbaudes laikā

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Latvijas Valsts radiofonā vakar, 7.jūlijā, raidījumā “Pusdiena”

Jautājums: — Pagājušās nedēļas pēdējās dienas, jājautā tā, vai tas nav bijis viens no traģiskākajiem brīžiem arī jūsu karjerā?

Guntis Ulmanis: — Jā, Talsu notikums ir traģēdija visai Latvijai, Latvijas tautai. Tā ir traģēdija visiem cilvēkiem un pirmām kārtām jau tiem, kas cietuši smagus zaudējumus, kurus vairs nevar atgriezt, un šī nedēļa pagāja ļoti smagās pārdomās un smagos procesos. Es domāju par bērēm, kurās mēs apbedījām septiņus bērniņus. Un ir pienācis laiks jau visas šīs smagās traģēdijas secinājums apkopot un domāt par to, kā dzīvosim tālāk. Un es būtu gandarīts, ja katrā ģimenē vispirms jau padomātu, kas mums ir mūsu bērni, kas mums ir ģimene un cik daudz mēs veltām viņiem uzmanību, cik esam atbildīgi par to. Un es uzskatu, ka šī traģēdija ir zīme, zīme, kas mums liek domāt, vai mēs katrs neesam daļēji vainīgi lielākā vai mazākā mērā tieši garīgajā un morālajā atbildības plāksnē. Un es tuvākā laikā domāju runāt par šīm lietām mazlietiņ plašāk, jo ir grūti runāt tūlīt pēc tam, kad tu redzi šos satriektos, izmisuma pilnos vecākus. Un tomēr arī viņiem ir tālāk jāveido sava dzīve, sava nākotne. Un daudziem no bojāgājušajiem bērniem ir māsiņas un brālīši, par kuriem ir jādomā, kā viņi dzīvos tālāk.

Ir ļoti daudz jādomā valdībai, lai šis gadījums nepārvērstos par kādu noteiktu punktu un lai komisija, kas ir izveidota, nebeigtu savu darbu jau nākamās nedēļas pirmdienā, bet lai strādātu tik ilgi, kamēr būs likvidētas šīs sekas vai radīti priekšnoteikumi, lai turpmāk kas tamlīdzīgs Latvijā vairs nekad neatkārtotos. Tā ka šeit ir ļoti daudz mums par ko padomāt, taču es vēlreiz atkārtoju — joprojām mums sirdis un prāti, un dvēseles ir neizpratnē, kāpēc, kāpēc vajadzēja notikt tik melnai, drausmīgai traģēdijai tieši Latvijā, tieši šajā gadsimtā, tieši varbūt tad, kad mēs pēc atmodas sākām šo to jau sasniegt.

Jautājums: — Katrā ziņā šis traģiskais notikums iezīmēja arī neuzticību. Un pēc šī traģiskā notikuma ir iezīmējusies neuzticība vispār — valsts pārvaldei, valsts amatpersonām. Kā jums šķiet, vai vēl joprojām turpinās valdības krīze — morālā krīze?

Guntis Ulmanis: — Jā. Šeit nevienam nevarētu pārmest par to, ka viņš šaubās, par to, kas notiek atsevišķos mūsu vadības, valdības līmeņos. Un šādas traģēdijas vienmēr ir izraisījušas cilvēkos arī neuzticību, lai gan es gribētu pasvītrot, ka tieši traģēdijas dienā, šais nedēļas dienās talsenieki bija vienoti un izpalīdzīgi. Darbīgi kā nekad. Un, tieši pateicoties varbūt talseniekiem un arī daudziem cilvēkiem no citiem rajoniem, mēs ar šo traģēdiju vismaz esam tikuši tiktāl galā, lai spētu domāt un strādāt, darboties tālāk.

Bet valdības institūcijām, sākot no pašām zemākajām un beidzot ar augstākajām, šī arī ir zīme par to, kā mēs veidojam savu uzticību un kā mēs rīkojamies ar to atbildību, kas ir dota mūsu rokās un mūsu pienākumos. Un es domāju, ka pašreizējā ministru maiņa, formāla, neformāla, morāla, politiska, tā pašreiz ir tāds pārbaudes brīdis, es pēdējā sarunā pirms dažām dienām ar Ministru prezidentu lūdzu, lai viņš, atgriežoties no atvaļinājuma, kopā ar politiskajiem spēkiem izrunātu līdz galam, kāda būs Latvijas programmatiskā un politiskā darbība pusotru gadu līdz vēlēšanām, un lai mēs nepārvērstu jau pirmsvēlēšanu laiku par kaut ko vēl drausmīgāku, nekā tas bija Talsos. Un šim notikumam tomēr ir jāpārliecina, un man būtu ļoti žēl, ja kāds to nesaprastu, ka tu esi tai amatā un tai atbildības zonā, ka vispirmām kārtām tev ir jādomā par valsti un par to jomu, kurā tu esi ielikts, tikai pēc tam pašam par sevi. Un es ļoti, ļoti gribētu, lai no likuma, ko mēs saucam par antikorupcijas likumu, tiktu izdarīti loģiski, precīzi, varbūt arī nežēlīgi secinājumi, bet lai mēs par to nerunātu mūžīgi un vienmēr neturētu virs galvas kā tādu asu cirvi katrā brīdī, ja kaut kas ne tā kādai partijai vai politiskajam spēkam, vai kādam cilvēkam, tā momentāli mēs atradīsim par tevi ko tādu, kas nu atkal ļaus izcelt melnajā gaismā, lai gan ir jābūt atklātībai, ir jābūt taisnībai, bet tai ir jābūt visai korektai un precīzai. Un es esmu teicis šodien, ka šai nedēļā mēs pārliecinājāmies, ka ne jau nāve mūs šķir, mūs šķir tie darbi, kurus mēs, dzīvi būdami, darām viens pret otru, pēc tam nāves priekšā mēs to nožēlojam, un tā mūs it kā vieno, bet tad jau viss ir par vēlu. Un tāpēc šī zīme lai ir aicinājums visiem, ka, būdami dzīvi un būdami amatos, nesīsim to pilno atbildības slogu un arī cienīsim viens otru.

Jautājums: — Jā. Bet tomēr, prezidenta kungs, kā jūs domājat — vai Ministru prezidents līdz šim, tieši šajā pretkorupcijas likuma sakarā, ir rīkojies konsekventi? Es domāju Kaksīša kunga gadījumu un pārējos demisionējošos ministrus. Un nezin kā būs ar Krištopana kungu.

Guntis Ulmanis: — Visi šie dokumenti atrodas Ministru prezidenta rīcībā, un viņam ir šai gadījumā savs pēdējais un galīgais vārds sakāms. Un es ļoti ceru, un gribas man domāt, ka viņš ir objektīvs šais lietās.

Jautājums: — Ir izplatīta informācija par to, ka ar operatīvās lietas materiāliem par Andri Šķēli varēs iepazīties tikai žurnālisti, kuri savukārt nedrīkstēs par to ne runāt, ne rakstīt, lai neizpaustu valsts noslēpumu saturošās ziņas. Un ka ir paskaidrots — operatīvās izstrādes lietā ietilpstot dokumenti, kas satur ziņas par slepeno palīgu personību, kā arī citas valsts noslēpumus saturošas ziņas. Nu, ir zināms, protams, ka šo informāciju, kas ir valsts noslēpums, nosaka pats Ministru kabinets. Kā jums šķiet, vai šajā valdības uzticības krīzes brīdī šāda informācijas neizplatīšana vēl vairāk nevarētu padziļināt šo krīzi?

Guntis Ulmanis: — Mazlietiņ man ir neskaidrs. Es arī šorīt iepazinos ar šādu paziņojumu. Un man mazlietiņ ir neskaidra šī jautājuma būtība, es domāju, ka premjers, atgriežoties no atvaļinājuma, pats dos galīgo paskaidrojumu. Ja reiz to rāda visiem žurnālistiem, tad kāpēc mēs to rādām? Lai būtu atklātība, lai būtu skaidrība un lai visi par to zinātu. Pretējā gadījumā — kāpēc žurnālistu korpusam rādīt lietas, par kurām viņi nedrīkstēs nevienam neko stāstīt un rakstīt, un runāt tālāk. Vai tas nozīmētu, kad kaut kā pievilinātu žurnālistus pie noteiktām sfērām, ar kurām viņi tad būtu, kā saka, to, ko mēs zinām tikai divi, tas mūs kopā arī saista. Man šī problēma liekas diezgan kutelīga, un es ceru, ka premjers, atbraukdams atpakaļ, to atrisinās loģiskāk.