pēc notikuma

Sapnis un svētvieta — tēvzeme

Prof., Dr.med. Bertrams Zariņš (ASV) — “Latvijas Vēstnesim”

Aizvadīts kārtējais, nu jau Trešais pasaules latviešu ārstu kongress, kurš no Notikuma kļuvis par tradīciju. Izskanējusi domu apmaiņa par būtiskāko atsevišķās specialitātēs un medicīnā kopumā. Katrs no delegātiem ir kaut ko guvis turpmākajam darbam. Taču arī tie ārsti, kas kongresā nepiedalījās, par jaunumiem savā specialitātē varēs uzzināt no kolēģiem.

Pirms aizbraukšanas no Latvijas “LV” interviju sniedza Pirmā pasaules latviešu ārstu kongresa iniciators, pazīstamais ķirurgs ortopēds, cilvēks, kas daudz palīdzējis Latvijas medicīnai, Hārvarda universitātes Medicīnas skolas ortopēdiskās ķirurģijas profesors, Sporta medicīnas nodaļas vadītājs Masačūsetsas slimnīcā Bostonā, trīs profesionālu Bostonas sporta komandu (hokejs un futbols) galvenais ārsts Bertrams Zariņš.

— Pēc jūsu ierosmes pirms astoņiem gadiem sākās pasaules latviešu ārstu kongresu tradīcija. Kā vērtējat trīs aizvadītos kongresus?

— Tāds, kāds bija Pirmais pasaules latviešu ārstu kongress, vairs nekad nebūs. To nav iespējams atkārtot. Tik daudz emociju! Dominēja ļoti lielas jūtas, cilvēkos bija īpašs pacēlums. Tas bija vairāk nekā tikai ārstu kongress. Neatkārtojams, bezgala svarīgs notikums. Un mēs bijām laimīgi, ka spējām to sarīkot. Iespējams, tas nevarētu notikt, ja daudz pūļu nebūtu pielicis profesors Viktors Kalnbērzs. Vēlreiz gribu uzsvērt: pirmais kongress bija unikāls un emocionāli bagāts.

Otrais kongress bija citāds. Vairāk akcentēts uz medicīnas zinātniski praktisko ievirzi. Darba kongress.

Runājot par trešo kongresu... Varu teikt, ka aizvadītajā laikposmā Latvijas ārsti un Latvijas medicīna spērusi lielu soli uz priekšu. Pirms nedaudz gadiem šeit dzīvojošie ārsti visai maz zināja, kas jauns sasniegts viņu specialitātē citās valstīs. Viena lieta ir lasīt zinātniskus žurnālus, pavisam cita — redzēt savām acīm, salīdzināt. Ļoti daudzi Latvijas ārsti ir specializējušies ārzemju klīnikās. Varu teikt, ka Latvijā daudzviet ārsti strādā pasaules līmenī. Viņu rīcībā ir mūsdienīga aparatūra. Šeit ir talantīgi ārsti, kuri spēj paveikt daudz. Latvijā dzīvojošie uz medicīnu ārzemēs vairs neskatās kā uz brīnumu.

— Vai atceraties, kā dzima ideja rīkot šādu visai unikālu vienas tautības speciālistu kongresu?

— Mans brālis Kristaps 1986.gadā ieradās Rīgā uz biomehāniķu kongresu. Tā bija viņa pirmā viesošanās tēvzemē. Toreiz, kongresa laikā, viņš iepazinās ar profesoriem Viktoru Kalnbērzu un Haraldu Jansonu. Pēc dažiem gadiem es saņēmu ielūgumu piedalīties PSRS traumatalogu un ortopēdu kongresā, uz kuru bija aicināti arī citu valstu delegāti. Kongress notika Rīgā, un tā darba valoda bija krievu. Iznāca, ka Latvija rīkoja kongresu cittautiešiem. Taču man par šo kongresu palika ļoti labs iespaids. Toreiz sacīju profesoram Kalnbērzam un profesoram Kegi (kurš arī bija Rīgā), ka varētu organizēt ko tamlīdzīgu tikai latviešiem. Kad Viktors Kalnbērzs atbrauca uz Bostonu, mums bija tikšanās, kurā piedalījās arī Kristaps Kegi, un es, protams, atkal izteicu savu ideju par iespējamo kongresu. Abi piekrita. Apsolīju organizēt ārzemju latviešu ārstu piedalīšanos, bet par Latvijā dzīvojošo līdzdalību kongresā rūpes savukārt uzņēmās profesors Kalnbērzs. Kongresa datums, tā programma un citas nianses izkristalizējās 1988.gada maijā, kad Bostonā viesojās profesors Haralds Jansons, kurš arī daudz paveica šī pasākuma organizēšanā. Galvenā ideja bija savest kopā Latvijā un citur pasaulē dzīvojošos latviešus — ārstus, farmaceitus, medicīnas māsas. Kongress deva it kā jaunu dzīvību arī Latviešu ārstu un zobārstu apvienībai, ko bija izveidojuši trimdas latvieši.

Šo, trešo, kongresu rīkoja Latvija viena pati, bez īpašas ārzemēs dzīvojošo latviešu ārstu organizatoriskas līdzdalības. Ar referātiem, protams, mēs piedalījāmies. Acīmredzot šos kongresus Latvijas ārsti vēlas rīkot vieni paši, taču, ja tā būs arī turpmāk, tad tas vairs nebūs pasaules latviešu ārstu kongress, bet vienkārši latviešu ārstu kongress. Žēl, ja tā notiks. Ar mūsu aktīvu organizatoru līdzdalību trešais kongress būtu daudz ieguvis. Jo mēs ārzemju kolēģiem būtu noteikuši krietni lielāku (kā tas bija iepriekšējos kongresos) dalības maksu, nekā to noteica Rīcības komiteja Latvijā. Šoreiz gan ārzemēs dzīvojošiem, gan Latvijas ārstiem dalības maksa bija vienāda. Taču 20 latu ir ļoti maza summa mums, ārzemēs dzīvojošajiem, toties pārāk augsta šejienes ārstiem. Ne katrs var to atļauties. No mums varētu prasīt daudz lielāku dalības maksu, toties no Latvijā dzīvojošiem, piemēram, 5 latus. Tā mēs ar savu dalības maksu būtu varējuši finansēt visu kongresu.

— Pirmo reizi Latvijā jūs bijāt pirms desmit gadiem. Šajā laikposmā daudzreiz esat bijis Rīgā. Kas, jūsuprāt, medicīnas jomā ir mainījies?

— Mainījies ir daudz. Nevaru spriest par visām medicīnas nozarēm, bet vienīgi par traumatoloģiju un ortopēdiju. Daudzas metodes te ir labā līmenī, ārstiem ir laba kvalifikācija. Valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, piemēram, tās galvenais ārsts Valdis Zatlers ļoti labi taisa artroskopijas. Droši vien varētu stāstīt par daudziem ārstiem un to, ko viņi veic.

— Kā jūs vērtējat dzīves līmeni šeit, Latvijā?

— Dzirdu, ka daudziem cilvēkiem klājas grūti. Bet jārēķinās ar iepriekšējā režīma sekām, ar to, ka viss sadragāts. Taču citās valstīs, kurās bija komunisms (bijušajā Padomju savienībā), ir vēl grūtāk. Taču ir neatlaidīgi jāiet uz priekšu. Pati Rīga izskatās daudz, daudz labāk nekā pirms dažiem gadiem. Varētu teikt — pirmklasīga pilsēta. Un lai brauc vairāk tūristu uz Latviju, jo tā valstij veidosies kapitāls. Pārmaiņas uz labo pusi nav sasniedzamas ne vienā dienā, ne arī vienā gadā. Bet Latvija ir tikusi daudz tālāk nekā citas zemes.

— Kāda jums šķiet ārstu nodrošinātība Latvijā?

— Nevaru spriest par visiem. Zinu, ka vienam otram klājas labi. Ar lauku ārstiem man šoreiz nav bijis iespējas tikties. Bet man ir ļoti žēl, ka viņiem par piedalīšanos kongresā bija jāmaksā 20 latu. Es patiešām priecātos, ja mēs, ārzemēs dzīvojošie ārsti, būtu maksājuši lielāku dalības maksu un līdz ar to atvieglotu Latvijā dzīvojošo piedalīšanos šajā kongresā.

— Kāda jums šķiet Slimokasu sistēma pie mums, Latvijā?

— Nevaru par to kompetenti spriest. Sāpīgi dzirdēt, ka jums ir daudz grūtību. Taču vienu varu teikt: ir jābūt izveidotai tādai sistēmai, lai tie cilvēki, kas maksāt nav spējīgi, saņemtu ārstēšanu par brīvu. Amerikas Savienotajās Valstīs medicīnisko palīdzību var saņemt visi. Veselais maksā par slimo — tāda ir sistēmas būtība.

— Kas jums, atbraucot uz Latviju, sagādā vislielāko prieku?

— Atrasties šeit. Visus gadus tas ir bijis kā sapnis. Svētvieta. Bija sapnis dzirdēt latviešu valodu un pabūt tēvzemē. Tagad tas ir piepildījies. Jau daudzreiz esmu bijis Latvijā. Mana sieva arī ir latviete, abus savus dēlus audzinām latviskā garā. Sešus gadus vecais Kristaps un četrus gadus vecais Andrejs pirmo reizi kopā ar mums pašlaik atbraukuši uz Latviju. Un man par to ir liels prieks. Tāpat priecājos, ka varu kādam šeit palīdzēt. Kur vien varu, cenšos būt palīdzīgs.

— Vai, jūsuprāt, likumdošana, kas skar medicīnas jomu, Latvijā ir sakārtota tā, lai būtu labvēlīga gan pacientiem, gan ārstiem?

— Neesmu tik kompetents, lai spriestu, cik šī likumdošana pareiza, cik labvēlīga. Problēmu acīmredzot ir daudz. Pārsteidz politiskie strīdi. Personīgās nesaprašanās nedrīkst traucēt medicīnai. Un šis ir viegli nokārtojams jautājums.

— Vai bez oficiālās programmas paguvāt apmeklēt arī kādu koncertu?

— Skatījos izrādi Nacionālajā operā. Ļoti labs, pirmklasīgs iestudējums. Šķiet, ka labāku nemaz nevar iedomāties.

— Vai, atrodoties Latvijā, cenšaties nobaudīt arī kādus īsti latviskus ēdienus?

— Cik vien iespējams Latvijā ēdam īstus latviešu ēdienus. Ļoti garšo rudzu maize un zirņi ar speķi. Tādu zirņu kā Latvijā nav nekur citur... Un rudzu maize...

— Ko jūs novēlat visiem mums šeit, Latvijā?

— Mēģināt nezaudēt optimismu un atcerēties, ka esam brīvi savā zemē. Un nevajag sūdzēties, ka pie grūtībām vainīgi citi. Ja kas nav izdarīts — tā ir pašu vaina. Jo liktenis ir katra paša rokās. Latvijas valdībai novēlu veidot pareizus likumus, likvidēt korupciju un uzņemties īstu demokrātisku atbildību.

Armīda Priedīte,

“LV” nozares redaktore

Foto: Aivars Liepiņš