SATVERSMES TIESA. referāti

Satversmes tiesa — valstij un sabiedrībai

Latvijas Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Aivars Endziņš:

Satversmes tiesas process un prakse Latvijas pieredze un vajadzības

Ievadam — vēsturisks atskats

Lai Satversmes tiesa varētu kvalitatīvi izskatīt lietas, liela nozīme ir Satversmes tiesas procesam un tā reglamentācijai.

Dažādu valstu konstitucionālajās tiesās noteiktā procesuālā kārtība ir ļoti atšķirīga.

Strādājot pie Latvijas Republikas Satversmes tiesas likuma, viedoklis par Satversmes tiesas procesa pamatprincipiem un reglamentāciju ir laika gaitā kardināli mainījies. Satversmes tiesas likuma projektā, ko 1994.gada pavasarī 5.Saeimai iesniedza Ministru kabinets, lietu izskatīšanas kārtība gandrīz nebija reglamentēta, bet bija paredzēts, ka lietu izskatīšanai piemērojami administratīvā procesa, kā arī civilprocesa vispārīgie principi.

5.Saeimā Satversmes tiesas likums tika izskatīts divos lasījumos un sagatavots trešajam lasījumam, bet politisku iemeslu dēļ trešajā lasījumā izskatīts netika. Trešajam lasījumam sagatavotais likumprojekts Satversmes tiesas procesa reglamentācijas ziņā bija daudz aptverošāks un izstrādātāks nekā Ministru kabineta iesniegtais likumprojekts. Bija iestrādāti panti, kas samērā pilnīgi iezīmēja pieteikuma iesniegšanas un lietas sagatavošanas gaitu, kā arī tiesas sēdes norisi. Šajā variantā vairs nebija atsauces uz administratīvā procesa likumu, taču bija saglabāts noteikums, ka lietu izskatīšanai piemērojami civilprocesa vispārīgie principi.

Pēc 6.Saeimas sanākšanas Saeimas Juridiskā komisija pārstrādāja 5.Saeimā trešajam lasījumam sagatavoto likumprojektu un iesniedza to Saeimai. Šajā projektā tika vēl plašāk iestrādātas atsevišķas lietu izskatīšanas kārtību reglamentējošas normas, un komisijas atteicās no civilprocesa vispārīgo principu piemērošanas, paredzot, ka lietu izskatīšanas kārtību nosaka Satversmes tiesas procesa likums, bet līdz šā likuma pieņemšanai — Satversmes tiesas reglaments, kuru pieņem ar visa tiesnešu sastāva absolūto balsu vairākumu.

Darbu pie Reglamenta Satversmes tiesa uzsāka tūdaļ pēc tās izveidošanas. Tika veikta rūpīga dažādu konstitucionālo tiesu procesu reglamentējošo normatīvo aktu izpēte un izveidota mūsu Satversmes tiesas īpatnībām atbilstoša lietu izskatīšanas kārtība. Kā parādījusi līdzšinējā, kaut arī nelielā pieredze, Reglaments var kļūt par labu pamatu Satversmes tiesas procesa likuma izstrādei.

Vai ir nepieciešams atsevišķs konstitucionālās tiesas process?

Kā jau minēju, Satversmes tiesas likumprojekta pirmajos variantos bija paredzēta administratīvā procesa, kā arī civilprocesa vispārīgo principu piemērošana, tāpēc pirmais jautājums, kas būtu apspriežams, runājot par lietu izskatīšanas kārtību Satversmes tiesā, ir jautājums par to, vai vispār nepieciešams atsevišķs konstitucionālās tiesas process.

Vairākums speciālistu Latvijā uzskata, ka šāds īpašs process ir nepieciešams. Tas radis atspoguļojumu arī Satversmes tiesas likumā. Taču, kā bija redzams no nesen iesniegtajiem Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšlikumiem Satversmes tiesas likuma grozījumu projektā, saglabājies arī viedoklis, ka lietu izskatīšanas kārtībai būtu jāpiemēro civilprocesa vispārīgie principi.

Manuprāt, īpašs konstitucionālās tiesas process ir nepieciešams, jo konstitucionālā tiesa ir “tiesību tiesa”. Tajā izspriežamajiem strīdiem ir sava specifika, un šos strīdus nevar izskatīt civilprocesuālā kārtībā.

Satversmes tiesas kompetence — procesa īpatnību noteicēja

Lietu izskatīšanas kārtība tiesā vispirmām kārtām ir atkarīga no tiesas kompetencē esošajām lietām. Latvijas Republikas Satversmes tiesas kompetence ir noteikta Satversmes tiesas likuma 16.pantā.

Kā redzams no šā panta, Satversmes tiesā izskatāmas divu veidu lietas: pirmkārt, par normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiska spēka normatīvajam aktam, un, otrkārt, par augstāko valsts institūciju vai amatpersonu nenormatīva rakstura aktu atbilstību Satversmei un likumiem.

Atšķirībā no vairāku Eiropas valstu konstitucionālajām tiesām Latvijas Republikas Satversmes tiesas kompetencē neietilpst tādu jautājumu izlemšana, kas saistīti ar vēlēšanu rezultātiem, partiju darbības likumību, augstāko valsts amatpersonu saukšanu pie atbildības (impīčmentu) un personu konstitucionālo tiesību aizskārumu.

Tātad, pirmkārt, Latvijas Republikas Satversmes tiesā izskatāmas lietas par jebkura līmeņa valsts institūcijas normatīvā rakstura akta atbilstību Satversmei vai citam augstāka juridiska spēka normatīvajam aktam: likumu atbilstību Satversmei, Saeimas normatīva rakstura lēmumu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, Ministru kabineta noteikumu un citu Ministru kabineta normatīvo aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, kā arī Ministru kabinetam pakļauto institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem, citu Saeimas apstiprināto, iecelto vai vēl institūciju vai amatpersonu izdoto normatīvo aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, pašvaldības domes (padomes) izdoto saistošo noteikumu, kā arī citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem, kā arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Bez tam Satversmes tiesā izskatāmas arī lietas par Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei.

Otrkārt, Latvijas Republikas Satversmes tiesā izskatāmas lietas par to valsts institūciju un amatpersonu nenormatīvajiem aktiem, kurus nevar pārsūdzēt vispārējās tiesās, — Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktiem. Grozījumi Satversmes tiesas likumā, kuri šobrīd Saeimā pieņemti otrajā lasījumā, paredz dot iespējas Satversmes tiesā izskatīt arī lietas par Ministru kabineta nenormatīvo aktu atbilstību Satversmei un likumiem.

Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā

Kā vairākumam konstitucionālo tiesu Eiropā, arī Latvijas Republikas Satversmes tiesai nav tiesību ierosināt lietu pašai pēc savas iniciatīvas. Tas pasargā Satversmes tiesu no iesaistīšanās politiskās kaislībās un ļauj saglabāt neatkarīga strīdus izšķīrēja statusu.

To personu loks, kuras tiesīgas iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, ir noteikts Satversmes tiesas likuma 17.pantā. Jāatzīst, ka šis loks ir samērā šaurs, ar ko daļēji izskaidrojams niecīgais iesniegto pieteikumu skaits tiesas pastāvēšanas laikā. Pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā gandrīz visos gadījumos var iesniegt Valsts prezidents, parlaments, Ministru kabinets, ne mazāk kā viena trešdaļa Saeimas deputātu, Augstākās tiesas plēnums un ģenerālprokurors. Pieteikumu par lietas ierosināšanu par normatīvo aktu atbilstību konstitūcijai vai citiem likumiem ir tiesīga iesniegt arī pašvaldības dome (padome), ja šie normatīvie akti reglamentē pašvaldību darbību. Arī pašvaldības dome (padome) ir tiesīga iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru ar likumu uz to pilnvarots ministrs atcēlis pašvaldības domes (padomes) izdotos saistošos noteikumus. Savukārt ar likumu uz to pilnvarots ministrs ir tiesīgs iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par pašvaldības domes (padomes) izdoto saistošo noteikumu, kā arī citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem.

Parlamentā ir uzsāktas debates par šo personu loka paplašināšanu, un minētajā otrajā lasījumā pieņemtajā likumprojektā par grozījumiem Satversmes tiesas likumā paredzēts samazināt pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo minimālo deputātu skaitu no vienas trešdaļas uz vienu piektdaļu. Bez tam likumprojekts paredz dot tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu arī Valsts kontroles padomei un Valsts cilvēktiesību biroja direktoram.

Pieteikuma iesniegšana un lietas ierosināšana Satversmes tiesā

Satversmes tiesas likums precīzi reglamentē kārtību, kādā iesniedzams pieteikums par lietas ierosināšanu (turpmāk — pieteikums) Satversmes tiesā. Likuma 18.pants nosaka, ka pieteikums Satversmes tiesā iesniedzams rakstveidā. Pieteikumā jānorāda pieteikuma iesniedzējs, institūcija vai amatpersona, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts, lietas faktisko apstākļu izklāsts, pieteikuma juridiskais pamatojums un prasījums Satversmes tiesai. Pieteikums jāparaksta tā iesniedzējam.

Ja pieteikumu iesniedz koleģiāla institūcija, to paraksta tās vadītājs, bet pieteikumam pievienojams koleģiālās institūcijas lēmums. Ja pieteikumu iesniedz ne mazāk kā viena trešdaļa Saeimas deputātu, to paraksta katrs no šiem deputātiem, bet pieteikumam jāpievieno pilnvarojums personai, kura ir tiesīga izdarīt procesuālās darbības pieteikuma iesniedzēja vārdā.

Jebkurā gadījumā pieteikumam jāpievieno paskaidrojumi un dokumenti, kas nepieciešami lietas apstākļu noskaidrošanai.

Satversmes tiesas likuma 20.pants paredz, ka pēc pieteikuma saņemšanas Satversmes tiesas priekšsēdētājs vai viņa norīkots tiesnesis pārliecinās, vai lieta ir piekritīga Satversmes tiesai vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs iesniegt pieteikumu un vai pieteikums atbilst pieteikuma pieņemšanas prasībām.

Ja lieta ir piekritīga Satversmes tiesai, pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs iesniegt pieteikumu un pieteikums atbilst vispārīgajām un sevišķajām pieteikuma pieņemšanas prasībām, tiesnesim jāpieņem lēmums par lietas ierosināšanu. Bet, ja lieta nav piekritīga Satversmes tiesai vai iesniedzējs nav tiesīgs iesniegt pieteikumu, vai pieteikums neatbilst pieteikuma pieņemšanas prasībām, tiesnesim jāpieņem lēmums par atteikšanos ierosināt lietu.

Likums nereglamentē, vai tiesnesis ir tiesīgs norādīt uz pieteikumā esošajiem trūkumiem un dot laiku to novēršanai. Satversmes tiesa savā līdzšinējā praksē ir pieļāvusi pieteikuma iesniedzējam tiesneša noteiktā termiņā šādus trūkumus novērst. Piemēram, vienā no Saeimas deputātu iesniegtajiem pieteikumiem bija neatbilstoši Satversmes tiesas kompetencei formulēts prasījums Satversmes tiesai. Deputāti prasīja izvērtēt Ministru kabineta rīcību, nevis Ministru kabineta noteikumu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai. Citā no Saeimas deputātu iesniegtajiem pieteikumiem trūka juridiskā pamatojuma. Abos gadījumos tiesnesis, kurš izskatīja pieteikumu, norādīja uz šiem trūkumiem iesniedzēja pārstāvim, un tie tika novērsti.

Likums nosaka, ka lēmumu par lietas ierosināšanu vai par atteikšanos ierosināt lietu tiesnesis pieņem mēneša laikā, skaitot no pieteikuma iesniegšanas dienas. Sarežģītās lietās Satversmes tiesa triju tiesnešu sastāvā ar lēmumu šo termiņu var pagarināt līdz diviem mēnešiem. Līdzšinējā prakse nav izvirzījusi jautājumu, ka šie termiņi būtu nepietiekami. Iespējams, šāds jautājums varētu kļūt aktuāls, ja tiesības griezties Satversmes tiesā tiks dotas fiziskām personām savu konstitucionālo tiesību aizskāruma gadījumos pēc visām vispārējām tiesu instancēm.

Likums nosaka, ka lēmums par lietas ierosināšanu nav pārsūdzams, bet lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu divu nedēļu laikā pēc tā noraksta saņemšanas pieteikuma iesniedzējs var pārsūdzēt Satversmes tiesā. Šādā gadījumā Satversmes tiesa sūdzību izskata triju tiesnešu sastāvā mēneša laikā no sūdzības saņemšanas dienas un pieņem lēmumu par tās apmierināšanu un lietas ierosināšanu vai par sūdzības noraidīšanu.

Lietas sagatavošana izskatīšanai

Ja tiesnesis vai tiesa ierosinājusi lietu, lēmuma noraksts tiek nosūtīts lietas dalībniekiem.

Institūcijai vai amatpersonai, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts, tiek nosūtīts pieteikuma noraksts, un tā tiek uzaicināta tiesneša vai tiesas noteiktajā laikā iesniegt savu atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisku pamatojumu. Bez tam lēmuma noraksts tiek nosūtīts publicēšanai oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Tam, ka lēmums par lietas ierosināšanu tiek publicēts, ir liela nozīme, jo tādējādi sabiedrība tiek informēta par norisēm Satversmes tiesā.

Lietu izskatīšanai sagatavo Satversmes tiesas priekšsēdētāja norīkots tiesnesis. Likums paredz, ka, lietu sagatavojot, tiesnesis, ja nepieciešams, pieprasa papildu paskaidrojumus un dokumentus no pieteikuma iesniedzēja, no institūcijas vai amatpersonas, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts, kā arī no jebkuras valsts vai pašvaldības institūcijas, iestādes vai amatpersonas un pieaicina lietpratējus (ekspertus) atzinuma došanai.

Tomēr lietas sagatavošanas gaitā Satversmes tiesa ir sastapusies ar vairākām problēmām, par kurām varētu debatēt.

Pirmkārt, kā jau minēju, institūcija vai amatpersona, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts, tiek uzaicināta tiesneša vai tiesas noteiktajā laikā iesniegt savu atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisku pamatojumu. Likums neparedz, kā rīkoties, ja šāds atbildes raksts noteiktajā termiņā netiek iesniegts. No vienas puses, nevar uzskatīt, ka lieta sagatavota izskatīšanai, ja nav uzklausīts abu pušu viedoklis. No otras puses, nebūtu pieļaujams, ka institūcija vai amatpersona, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts, neiesniedzot atbildes rakstu, tīši novilcina lietas izskatīšanu, tādējādi sekmējot apšaubāma akta spēkā palikšanu.

Līdzīga situācija var veidoties arī ar citiem materiāliem vai dokumentiem, ko tiesnesis, sagatavojot lietu, pieprasa no valsts vai pašvaldību institūcijām vai amatpersonām.

Acīmredzot strādājot pie Satversmes tiesas procesa likuma, būtu jāparedz iespēja piemērot sankcijas, ja atbildes raksta vai citu materiālu iesniegšana ļaunprātīgi tiek novilcināta. Lai novērstu iespēju, ka tiesnesis nosaka termiņu, kurā attiecīgos dokumentus nevar pienācīgi sagatavot, šādas sankcijas varētu piemērot triju tiesnešu sastāvā.

Otra problēma, kas rodas gan lietas sagatavošanas gaitā, gan turpmāk, ir saistīta ar apjomu, ciktāl tiesnesis drīkst uzņemties iniciatīvu normu atbilstības novērtēšanā augstāka juridiska spēka tiesību normai, piemēram, ja kāda zemāka juridiska spēka normatīva akta atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normai tiek apstrīdēta viena iemesla dēļ, bet ir skaidri redzams, ka tā neatbilst vēl arī citu iemeslu dēļ. Vai tiesnesis drīkst vākt materiālus arī saistībā ar šiem citiem iemesliem? Šajā jautājumā es labprāt dzirdētu pieredzējušāko kolēģu apsvērumus.

Trešā problēma, ar kuru sastapusies Satversmes tiesa savā praksē, ir jautājums par ekspertu pieaicināšanu. Satversmes tiesa būtu ieinteresēta uzklausīt ekspertu viedokli, taču faktiski nav iespējams pieaicināt ekspertus tiesību jautājumos, jo Satversmes tiesas rīcībā nav līdzekļu, lai par šo darbu ekspertiem atlīdzinātu.

Likums nosaka, ka lieta sagatavojama ne ilgāk kā triju mēnešu laikā. Īpaši sarežģītās lietās Satversmes tiesa triju tiesnešu sastāvā ar lēmumu ir tiesīga šo termiņu pagarināt, bet ne vairāk kā par diviem mēnešiem. Šie termiņi ir pietiekami gari, lai lietu kvalitatīvi sagatavotu, un pietiekami īsi, lai nenotiktu pārlieka lietas sagatavošanas novilcināšana un apšaubīto tiesību normu vai aktu ilgstoša palikšana neskaidrā statusā, kas neveicina stabilitāti un tiesisko kārtību.

Kad tiesnesis uzskata, ka lieta sagatavota izskatīšanai, viņš par to sagatavo atzinumu, pievieno to lietai un iesniedz lietu tiesas priekšsēdētājam. Izskatījis lietu, tiesas priekšsēdētājs lietas sagatavošanu beidz ar lēmumu par lietas nodošanu izskatīšanai un Satversmes tiesas sēdes laiku un vietu.

Šeit varētu rasties problēma, ja tiesneša un tiesas priekšsēdētāja viedoklis par to, vai lieta pienācīgi sagatavota izskatīšanai, atšķiras. No vienas puses, likums pasaka, ka lietu izskatīšanai sagatavo tiesas priekšsēdētāja norīkots tiesnesis, no otras — sagatavošanu noslēdz ar tiesas priekšsēdētāja lēmumu.

Likums paredz, ka tiesas sēde nosakāma ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tam, kad pieņemts lēmums par lietas nodošanu izskatīšanai. Turklāt ne vēlāk kā 15 dienas pirms sēdes tās laiku un vietu paziņo lietas dalībniekiem un paziņojumu par sēdes laiku un vietu nosūta publicēšanai laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Tādējādi tiek nodrošināta iespēja visiem, kas to vēlas, sekot lietas virzībai Satversmes tiesā.

Pēc tam, kad pieņemts lēmums par lietas nodošanu izskatīšanai un Satversmes tiesas sēdes laiku un vietu, lietas dalībniekiem ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem. Tomēr šajā stadijā nav atrisināts jautājums, vai pēc tam, kad kāds lietas dalībnieks jau iepazinies ar lietas materiāliem, lietai vēl var pievienot kādus jaunus materiālus. No vienas puses, tas būtu nekorekti attiecībā uz lietas dalībnieku, kurš jau iepazinies ar lietas materiāliem, bet, no otras puses, ja ir kādi dokumenti vai materiāli, kas attiecas uz lietu, par to pievienošanu tik un tā būs jāizlemj tiesas sēdē.

Tiesas sastāvs

Likums paredz, ka Satversmes tiesa lietas izskata vai nu pilnā sastāvā, vai triju tiesnešu sastāvā. Pilnā sastāvā izskatāmas lietas par likumu atbilstību Satversmei, Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei, Saeimas lēmumu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, Ministru kabineta noteikumu un citu Ministru kabineta normatīvo aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem, kā arī Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu atbilstību Satversmei un citiem likumiem. Citas lietas izskatāmas triju tiesnešu sastāvā.

Ja Satversmes tiesa lietu izskata pilnā sastavā, tajā ir visi Satversmes tiesas tiesneši, kurus veselības stāvoklis vai citi objektīvi apstākļi nekavē piedalīties tiesas sēdē. Tiesas sastāvā šajā gadījumā nedrīkst būt mazāk kā pieci Satversmes tiesas tiesneši. Sēdi vada Satversmes tiesas priekšsēdētājs vai viņa vietnieks. Ja Satversmes tiesa lietu izskata triju tiesnešu sastāvā, šos tiesnešus nosaka Satversmes tiesas priekšsēdētājs, bet tiesas sēdes priekšsēdētāju šie tiesneši ievēlē no sava vidus.

Attiecībā uz tiesas sastāvu ir aktualizējies jautājums par to, vai tiesnesim var pieteikt noraidījumu un vai tiesnesis var atstatīt pats sevi. Satversmes tiesas likums šādas iespējas neparedz. Latvijas Republikas Satversmes tiesā šobrīd ir seši tiesneši, bet maksimālais tiesnešu skaits — septiņi. Šajos apstākļos ir visai sarežģīti izskatīt lietas pilnā sastāvā, ja vairākiem tiesnešiem tiek pieteikts noraidījums. Piemēram, pirmās lietas izskatīšanas gaitā Ministru kabineta pārstāvis izvirzīja jautājumu par triju tiesnešu noraidīšanu sakarā ar to, ka šie tiesneši paši vai to laulātie balsojuši par likumu, Ministru kabineta noteikumu atbilstība kuram tika apstrīdēta. Minētā lieta bija jāizskata pilnā tiesas sastāvā, tātad piedaloties vismaz pieciem tiesnešiem. Tādējādi, ja noraidījums būtu apmierināts, tiesa lietu vispār nebūtu varējusi izskatīt.

Tiesas sēde

Tiesas sēdes atklātums

Tiesas sēde ir viens no svarīgākajiem posmiem lietas izskatīšanas gaitā. Likums nosaka, ka Satversmes tiesas sēdes notiek atklāti, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā ar valsts noslēpuma sargāšanas interesēm.

Tā kā šobrīd Satversmes tiesas rīcībā esošās sēžu zāles ietilpība ir visai neliela, Reglaments paredz, ka masu informācijas līdzekļu pārstāvji, kā arī citas personas, kas vēlas būt klāt tiesas sēdē, pēc tam, kad publicēts paziņojums par tiesas sēdi, piesakās pie tiesas sēdes sekretāra. Maksimālo klātesošo personu skaitu nosaka tiesas sēdes sekretārs, ņemot vērā lietas dalībnieku un citu lietā iesaistīto personu skaitu un sēdes zāles ietilpību. Ja visām personām, kas vēlas būt klāt tiesas sēdē, nav iespējams nodrošināt šādu iespēju, vispirms vieta zālē pieteikšanās secībā ierādāma tām personām, kuras pieteikušās minētajā kārtībā.

Tā kā par Satversmes tiesas sēdēm lielu interesi izrāda masu informācijas līdzekļi, nākas rūpēties par iespēju nodrošināt žurnālistu un operatoru darbu, netraucējot tiesas sēdes norisi. Tāpēc Reglaments paredz, ka audio ierakstus un videoierakstus tiesas sēdē klātesošās personas var izdarīt tikai ar tiesas sēdes priekšsēdētāja piekrišanu un tā, lai netraucētu tiesas sēdes norisi. Personas, kas vēlas šādus ierakstus izdarīt, laikus par to paziņo tiesas sēdes sekretāram.

Aktuāls ir arī jautājums, vai masu informācijas līdzekļu pārstāvji pirms tiesas sēdes drīkst iepazīties ar lietas materiāliem. Satversmes tiesas uzskats, kas atspoguļots Reglamentā, šādas tiesības masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem neliedz. Taču Reglaments paredz, ka laiks un kārtība, kādā var iepazīties ar lietu, saskaņojama ar attiecīgo tiesas sēdes sekretāru. Tas nepieciešams, lai netiktu aizskartas lietas dalībnieku tiesības iepazīties ar lietu un nodrošināta iespēja ar lietu iepazīties tiesnešiem.

Tiesas sēdes norise

Tiesas sēdi var iedalīt vairākās secīgās daļās.

Vispirms notiek tiesas sēdes sagatavojošā daļa, kurā tiesas sēdes priekšsēdētājs atklāj sēdi, paziņo tiesas sastāvu, nosauc lietas dalībniekus un citas lietā iesaistītās personas un pārbauda to personību un pilnvarojumu.

Pēc tam notiek lietas izskatīšana pēc būtības, kas sākas ar tiesneša ziņojumu. Strādājot pie Reglamenta, tika debatēts, kādam un cik plašam jābūt šim ziņojumam, jo, no vienas puses, tiesneši un lietas dalībnieki ir iepazinušies ar lietu, bet, no otras puses, tiesas sēdē klātesošās personas to diezin vai ir darījušas, un būtu nepieciešams arī tiesnešiem un lietas dalībniekiem atgādināt lietā esošos materiālus.

Vienprātīgu atbalstu guva viedoklis, ka tiesneša ziņojumā izklāstāmi fakti, taču nedrīkst sniegt šo faktu novērtējumu. Bez tam Reglamentā tika iestrādāts viedoklis, ka ziņojumam jābūt visaptverošam pārskatam par pieteikuma izskatīšanas un lietas sagatavošanas gaitā lietā savāktajiem materiāliem. Reglaments nosaka, ka ziņojumā tiesnesis izklāsta ar lietu saistītos faktus, bet nesniedz to vērtējumu. Ziņojumā norāda pieteikuma iesniedzēju, apstrīdēto aktu un to, vai apstrīdēts viss akts vai tā daļa, to augstāka juridiska spēka normatīvo aktu, atbilstība kuram tiek apstrīdēta, pieteikumā ietverto lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu, institūciju vai amatpersonu, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts, to, vai institūcija vai amatpersona, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts, iesniegusi savu atbildes rakstu un, ja tas iesniegts — tajā ietverto juridisko pamatojumu, to, vai lietas dalībnieki aicināti sniegt papildu paskaidrojumus un iesniegt dokumentus un vai šādi paskaidrojumi un dokumenti saņemti, vai lietā noteiktas ekspertīzes un vai saņemti lietpratēja (eksperta) atzinumi, lietai pievienotos dokumentus, datumu, kad pieņemts lēmums par lietas nodošanu izskatīšanai, laikrasta “Latvijas Vēstnesis” numuru, kurā publicēts paziņojums par lietas izskatīšanu, to, vai par tiesas sēdi pienācīgi paziņots lietas dalībniekiem, to, vai lietas dalībnieki iepazinušies ar lietas materiāliem un, ja nepieciešams, arī citu informāciju par lietu.

Pēc ziņojuma tiesnesis atbild uz citu tiesas sastāvā esošo tiesnešu jautājumiem.

Turpinot lietas izskatīšanu pēc būtības, lietas dalībnieki izklāsta lietas faktiskos apstākļus un juridisko pamatojumu. Pieteikuma iesniedzējam vārdu dod pirmajam. Reglaments nosaka, ka katram lietas dalībniekam runas ilgums lietas faktisko apstākļu un juridiskā pamatojuma izklāstam nedrīkst pārsniegt 30 minūtes, taču pēc lietas dalībnieka lūguma tiesa runas ilgumu var pagarināt.

Pēc tam, kad viens lietas dalībnieks izklāstījis lietas faktiskos apstākļus un juridisko pamatojumu, vispirms tiesneši, tad citi lietas dalībnieki var uzdot jautājumus.

Kad lietas faktiskos apstākļus un juridisko pamatojumu snieguši visi lietas dalībnieki, tiek uzklausīti ekspertu atzinumi un pratināti liecinieki, ja lietā noteiktas ekspertīzes vai ir liecinieki.

Nākamā tiesas sēdes daļa ir tiesas debates. Tiesas debatēs runā lietas dalībnieki. Savās runās viņi nav tiesīgi atsaukties uz apstākļiem un materiāliem, kas nav pārbaudīti tiesas sēdē. Debašu laikā runātājam jautājumus uzdot nedrīkst. Tiesa, ņemot vērā lietas dalībnieku viedokli, var ierobežot runas ilgumu.

Pēc debatēm lietas dalībniekiem tiek dots vārds replikai.

Satversmes tiesas likums nosaka, ka Satversmes tiesas sēde beidzas ar tiesas sēdes priekšsēdētāja paziņojumu par to, kad tiks pasludināts spriedums. Tādējādi atšķirībā no citiem tiesas procesiem sprieduma pasludināšana nav uzskatāma par tiesas sēdes sastāvdaļu, bet atsevišķu tiesvedības posmu. Spriedums pasludināms ne vēlāk kā 15 dienas pēc Satversmes tiesas sēdes.

Būtiskākās problēmas tiesas sēdē

Iztirzājot tiesas sēdes norisi, nākas apstāties pie vairākām aktuālām problēmām.

Pirmkārt — vai pieļaujama tādu prasījumu izvirzīšana Satversmes tiesai, kas ir saistīti ar apstrīdamās normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet nav bijuši pieteikumā par lietas ierosināšanu. Piemēram, Satversmes tiesas izskatītajā pirmajā lietā pieteikuma iesniedzējs pieteikumā atsaucās uz to, ka Ministru kabineta noteikumi neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 81. pantam sakarā ar to, ka groza pastāvošās Saeimas laikā pieņemtu likumu. Savukārt tiesas sēdē papildus tika izvirzīts arguments, ka šie noteikumi neatbilst minētajam Satversmes pantam arī tādēļ, ka nav bijis vēl cits priekšnoteikums to izdošanai — neatliekama vajadzība.

Otrkārt — vai tiesnesis drīkst uzdot tikai precizējošus jautājumus, vai arī tiesnesis drīkst “izprovocēt” lietas dalībniekus minēt faktus un argumentus, kas iepriekš lietas materiālos nav bijuši. Tas ir faktiski tas pats jautājums, ko skāru, runājot par lietas sagatavošanu, proti, ciktāl pieļaujama tiesas iniciatīva, vācot argumentus un pierādījumus.

Spriedums

Sprieduma taisīšana ir svarīgākais posms Satversmes tiesas procesā. Satversmes tiesas likums paredz, ka pēc Satversmes tiesas sēdes notiek tiesnešu apspriede, kurā tiek taisīts spriedums Latvijas Republikas vārdā.

Izstrādājot Reglamentu, Satversmes tiesa sastapās ar problēmu, ciktāl uz sprieduma taisīšanu attiecināms civilprocesā un kriminālprocesā noteiktais apspriežu istabas noslēpums. Satversmes tiesas sprieduma īpatnība ir tā, ka svarīgs ir ne vien tas, vai apstrīdētā tiesību norma (akts) atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet arī pamatojumu forma un saturs. Tāpēc Reglaments paredz, ka apspriedes un balsošanas laikā apspriežu istabā drīkst atrasties tikai tiesneši, kas ir tiesas sastāvā, taču atbilstoši apspriedē nolemtajam spriedumu izstrādā un noformē viens vai vairāki tiesneši. Ja nepieciešams, viņi pieaicina Satversmes tiesas darbiniekus. Tiesneša pienākums ir glabāt apspriežu istabas noslēpumu. Arī Satversmes tiesas darbinieki nav tiesīgi izpaust ziņas, kas viņiem kļuvušas zināmas sakarā ar sprieduma izstrādāšanu un noformēšanu un kas varētu atklāt apspriežu istabas noslēpumu.

Likums paredz, ka tiesa spriedumu pieņem ar balsu vairākumu. Tiesneši var balsot tikai par vai pret. Balsīm sadaloties līdzīgi, tiesa taisa spriedumu, ka apstrīdētā tiesību norma (akts) atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Šeit rodas problēma, ko darīt, ja balsis sadalās līdzīgi par atsevišķa argumenta formulējuma vai pamatojuma iekļaušanu spriedumā.

Diskusijas izraisa arī jautājums par tiesnešu atsevišķo domu pievienošanu spriedumam. Likums paredz, ka tiesnesis, kurš balsojis pret viedokli, kas izteikts spriedumā, izsaka rakstveidā savas atsevišķās domas, kuras pievieno lietai, bet tiesas sēdē tās nepaziņo.

Reglamentā noteikts, ka katrai lietai tiesas sēdes sekretārs pievieno neaizlīmētu aploksni ar lietas numuru un uzrakstu “Tiesnešu atsevišķās domas”. Tiesas sēdes priekšsēdētājs visas par attiecīgo spriedumu izteiktās atsevišķās domas ievieto minētajā aploksnē un to aizzīmogo ar Satversmes tiesas zīmogu. Ja spriedums pieņemts vienbalsīgi, tiesas sēdes priekšsēdētājs minētajā aploksnē ievieto rakstveida apliecinājumu, ka atsevišķās domas par spriedumu nav izteiktas, un aizzīmogo aploksni ar Satversmes tiesas zīmogu. Minētās aploksnes neatvērtas glabājas attiecīgajā lietā līdz brīdim, kad tiek uzsākta Satversmes tiesas spriedumu krājuma sagatavošana.

Publicējot Satversmes tiesas spriedumu krājumu, tiek publicētas arī tiesnešu atsevišķās domas.

Tādējādi ir iestrādāts mehānisms, kas, no vienas puses, tūdaļ pēc sprieduma pasludināšanas nepieļauj debates par to, ar cik balsīm pieņemts spriedums un kāds bijis tā vai cita tiesneša viedoklis, tādējādi pasargājot tiesu no ieraušanas politiskās kaislībās, bet, no otras puses, saglabā tiesnešu atsevišķās domas tiesību zinātnei.

Likums paredz, ka Satversmes tiesas spriedumā norādāms sprieduma taisīšanas laiks un vieta, Satversmes tiesas sastāvs un tiesas sēdes sekretārs, lietas dalībnieki (norādot pieteikuma iesniedzēju), Satversmes tiesas likuma norma, uz kuras pamata Satversmes tiesa izskatījusi lietu, tiesību norma (akts), kas tiek apstrīdēts, Satversmes tiesas konstatētie apstākļi, argumenti un pierādījumi, ar kuriem pamatoti Satversmes tiesas secinājumi, argumenti un pierādījumi, ar kuriem Satversmes tiesa noraida tos vai citus pierādījumus, Satversmes norma vai cita tiesību norma, no kuras vadījusies Satversmes tiesa, novērtējot apstrīdētās tiesību normas (akta) atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai, Satversmes tiesas nolēmums par to, vai apstrīdētā tiesību norma (akts) atbilst vai neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, un norāde, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Likums paredz, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanas brīža, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Bet, ja Satversmes tiesa par neatbilstošu Satversmei atzinusi kādu Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu, Ministru kabinetam ir pienākums nekavējoties gādāt par grozījumiem šajā līgumā, šā līguma denonsēšanu, tā darbības apturēšanu vai pievienošanās atsaukšanu.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs. Tas stājas spēkā pasludināšanas brīdī un ir obligāts visām valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm un amatpersonām, ieskaitot tiesas, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām.

Spriedumu pasludina publiski, ne vēlāk kā piecu dienu laikā pēc pasludināšanas to publicē oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Sprieduma lemjošā daļa tiek publicēta arī izdevumā “Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs”. Reizi gadā Satversmes tiesa publicē Satversmes tiesas spriedumu krājumu, kurā pilnībā ietverti visi spriedumi un lietām pievienotās tiesnešu atsevišķās domas.

Tiesvedības izbeigšana lietā

Ne katrā gadījumā, kad uzsākta tiesvedība lietā, tā beidzas ar sprieduma pasludināšanu.

Likums paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu pēc pieteikuma iesniedzēja rakstveida lūguma vai ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku vai arī ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst šā likuma prasībām.

Latvijas Republikas Satversmes tiesas praksē vienā no ierosinātajām lietām tiesvedība ir izbeigta, jo pēc pieteikuma iesniegšanas institūcija, kas bija izdevusi apstrīdēto aktu, to atcēla.

Jāuzsver, ka izbeigt tiesvedību lietā ir Satversmes tiesas tiesības, taču tas nav pienākums. Ja Satversmes tiesa uzskata, ka, neraugoties uz minētajiem apstākļiem, tiesvedība lietā turpināma, tā ar motivētu lēmumu var atteikties izbeigt tiesvedību lietā.

Nobeigums

Tāds īsumā ir process Latvijas Republikas Satversmes tiesā. Kā parādījusi prakse tajās nedaudzajās lietās, kas tiesai ir bijušas, visumā šis process ir darbotiesspējīgs. Taču, kā jau minēju, ir vairākas lielākas un mazākas problēmas, kuras vēl prasa savu risinājumu. Būtiskākā no tām — ciktāl tiesa var uzņemties iniciatīvu lietas apstākļu noskaidrošanā. Un šī problēma acīmredzot ir aktuāla ne tikai mūsu tiesā.

Referāts nolasīts starptautiskajā seminārā Rīgā 1997.gada 4.jūlijā. Tuvāk par to 1997.gada 4.jūlija “LV” nr.171/174 28.lpp.

---

Latvijas Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis:

Individuālo pieteikumu iespējamais ceļš

Godātie semināra dalībnieki!

Ikviens no mums savā darba mapē var atrast informāciju par Konstitucionālās jeb Satversmes tiesas izveidošanos Latvijā. Tomēr, pats būdams Latvijas tiesību vēsturnieks, nevaru atturēties no dažu vēsturisku datu precizēšanas, lai pēc tam izteiktu savu viedokli par pieteikto tematu, kam ir visciešākais sakars ar mūsu Satversmes tiesas izveidošanās nelielo vēsturi.

Kā zināms, neatkarīgā Latvijas Republika juridiski pastāv kopš 1918.gada 18.novembra. Taču faktiski mūsu valsts mūžā bija pārrāvums, kas ilga apmēram 50 gadus. Līdz ar to Latvijas valsts demokrātiskās tradīcijas vēl ir pārāk jaunas un trauslas. Neraugoties uz to, ideja par konstitucionālās tiesas nepieciešamību Latvijā pirmo reizi visai nopietni izskanēja no valsts parlamenta — Saeimas — tribīnes jau 1934.gada 8.maijā, tas ir, tikai vienu nedēļu pirms valsts apvērsuma, ka tika atlaista pati Saeima. Toreiz vācbaltiešu frakcijas deputāts H.Štegmanis iesniedza priekšlikumu, kura mērķis bija Latvijas valsts tiesiskā rakstura pilnveidošana. Minētais deputāts ieteica Saeimai papildināt valsts pamatlikumu — Satversmi — ar 861. pantu, kurā būtu ietverta norma, kas paredzētu speciālas valsts tiesas izveidošanu. Valsts tiesas uzdevums būtu pārbaudīt likumu un Ministru kabineta izdoto noteikumu, kā arī Valsts prezidenta un Ministru kabineta lēmumu un rīkojumu atbilstību Satversmei un likumiem. Diemžēl toreiz Saeima deputāta H.Štegmaņa priekšlikumu noraidīja, jo tas nesaņēma nepieciešamo divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.

Kad pēc daudziem gadiem Padomju Savienībā sākās M.Gorbačova pasludinātā “perestroika”, tās ietvaros risinājās arī zināms padomju valsts demokratizācijas process. Šajā laikā izveidoja PSRS Konstitucionālās uzraudzības komiteju. Tas bija signāls, ka līdzīgas institūcijas nepieciešamas arī savienotajām republikām. Toreizējā Latvijas PSR Augstākā padome izveidoja darba grupu, kas 1990.gada 16.martā pamatvilcienos bija izstrādājusi likumprojektu par Latvijas PSR Konstitucionālo tiesu. Šā projekta 10.pantā bija norādīts, ka “Latvijas PSR Konstitucionālā tiesa izskata lietas par Latvijas PSR Konstitūcijā garantēto Latvijas PSR pilsoņu tiesību un brīvību pārkāpumiem, ko savos normatīvajos aktos pieļāvušas Latvijas PSR valsts iestādes, ja Latvijas PSR likumi neparedz citu šo tiesību aizsardzības kārtību (variants: citu tiesas aizsardzības kārtību)”. 1990.gada 4.maija Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pārvilka krustu gan pašai Padomju Latvijai, gan arī tās likumprojektiem. Tomēr doma par Konstitucionālās tiesas nepieciešamību tika saglabāta minētās deklarācijas 6.panta otrajā daļā. Diemžēl daudzo darbu gūzmā jauna likumprojekta izstrādāšana kavējās. 1993.gada 28.martā vēlākais tieslietu ministrs Egils Levits bija izstrādājis plānu par svarīgākajiem uzdevumiem likumdošanā līdz tā paša gada beigām. Plānā bija paredzēts, ka jāpieņem likums par Konstitucionālo tiesu un tūlīt jāizveido pati Konstitucionālā tiesa, kaut gan 1992.gada 15.decembrī pieņemtais likums “Par tiesu varu” jau bija piešķīris konstitucionālās kontroles funkcijas Latvijas Republikas Augstākajai tiesai. Pamatvilcienos bija ieskicēta Konstitucionālās tiesas kompetence. Starp citu, tika plānots, ka šāda tiesa varētu izskatīt arī t.s. konstitucionālās sūdzības: uz jebkura indivīda iesnieguma pamata — strīdus par to, vai konkrētā gadījumā ir pārkāptas cilvēka un pilsoņa tiesības.

Balstoties uz šīm idejām, 1994.gada sākumā Tieslietu ministrijā tika izstrādāts Satversmes tiesas likumprojekts, kā arī likumprojekts par nepieciešamajiem grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par tiesu varu”. Ar laiku par Satversmes tiesas likumprojekta pilnveidošanas darba centru kļuva Saeimas Juridiskā komisija, kur šo darbu vadīja deputāts Aivars Endziņš. Pārvarot daudzus politiska rakstura šķēršļus, likums Saeimā beidzot tika pieņemts 1996.gada 5.jūnijā un stājās spēkā ar tā paša gada 28.jūniju.

Vai mūsu likums paredz individuālo pieteikumu izskatīšanu Satversmes tiesā? Nē. Un neparedz galvenokārt divu iemeslu dēļ: 1) tāpēc ka mūsu Satversmē 1922.gadā netika iekļauta 2. daļa — pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Līdz ar to individuālajiem pieteikumiem trūkst konstitucionālās bāzes. Tiesa, Satversmes tiesas likumprojekta sākuma variantā bija paredzēta norma, ka līdz Satversmes 2. daļas spēkā stāšanās dienai šā likuma izpratnē Satversmei ir pielīdzināms 1991.gada 10.decembra Konstitucionālais likums par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem. Tomēr šo normu vēlāk no projekta izsvītroja, jo minētais likums Latvijas Republikas Augstākajā padomē patiesībā tika pieņemts nevis ar kvalificētu, bet gan ar vienkāršu balsu vairākumu. Līdz ar to tas pēc formas ir vienkāršs, parasts likums, kuru nedrīkstētu celt augstākā rangā par citiem likumiem; 2) mūsu Satversmes tiesas likums neparedz individuālo pieteikumu izskatīšanu arī tāpēc, ka Saeimas Juridiskās komisijas locekļi nespēja pārvarēt bažas par to, ka, saglabājot likumprojektā individuālo pieteikumu iesniegšanas iespēju, jaunizveidotā Satversmes tiesa drīz vien nogrimtu tādu pieteikumu jūrā. Tomēr mūsu tagadējā nelielā pieredze liek domāt, ka kādreizējās bažas nav bijušas īsti pamatotas.

Vai individuālo pieteikumu izskatīšana Satversmes tiesā ir nepieciešama vai vismaz vēlama? Tas, protams, ir diskutējams jautājums, uz kuru noteiktu un nepārprotamu atbildi nesniedz arī Eiropas veco demokrātisko valstu pieredzes studēšana. Mēs, trīs Satversmes tiesas tiesneši, par to pārliecinājāmies arī savā nesenajā braucienā uz Parīzi, kur pēc Francijas puses ielūguma iepazināmies ar šīs valsts konstitucionālās kontroles institūcijām — Valsts padomi un Konstitucionālo padomi. Šo institūciju kompetencē nav individuālo pieteikumu izskatīšana. Tomēr dažu citu Eiropas valstu, piemēram, Austrijas, Vācijas un Spānijas, pieredze liecina par pretējo. Dažādus ceļus šajā ziņā iet arī tās valstis, kas agrāk atradās Padomju Savienības sastāvā. 1996.gada 16. — 18.oktobrī Erevānā notika starptautisks seminārs par tematu “Konstitucionālā kontrole un demokrātiskie procesi jaunajās neatkarīgajās valstīs”. Vairākas vērā ņemamas domas šajā seminārā izteica Armēnijas Republikas Konstitucionālās tiesas loceklis Vladimirs Oganesjans. Domāju, arī mēs varētu piekrist viņa priekšlikumam par to, ka vajadzētu dot pilsoņiem tiesības vērsties konstitucionālajā tiesā tajās valstīs, kur šāda iespēja vēl nepastāv. Turklāt šo iespēju nevajadzētu saistīt ar viņu konkrēto tiesību pārkāpumiem, bet gan pārbaudīt, vai konstitūcijai atbilst tas normatīvais akts, kas ir konkrētā tiesību pārkāpuma juridiskais pamats. Tādas individuālo pieteikumu iespējas jau pašlaik pastāv Krievijas Federācijā un Gruzijā1.

Nepareizi būtu teikt, ka mūsdienu Latvijā cilvēkam nav nekādu iespēju aizstāvēt savas tiesības. Pastāv iespēja vērsties vispārējās tiesās, lūgt Saeimas deputāta vai Valsts cilvēktiesību biroja palīdzību. Un tomēr individuālo pieteikumu iespējamā izskatīšana Satversmes tiesā būtu jauna, augstāka pakāpe tiesiskās valsts nostiprināšanā Latvijā. Pašlaik šādai iespējai tiek sagatavota visai labvēlīga augsne.

Pirmkārt, Saeima izskata jautājumu par Satversmes papildināšanu ar 2. daļu par cilvēktiesībām. Šāda likumprojekta izstrādāšanai Saeima ir izveidojusi īpašu komisiju no visu Saeimas frakciju pārstāvjiem. Komisija ir izstrādājusi minētās Satversmes daļas projekta pirmo darba variantu (27 panti), kas balstās uz 1948.gada 10.decembrī ANO Ģenerālajā Asamblejā pieņemto Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju, kā arī radoši pārstrādā un pilnveido 1922.gadā Latvijas Satversmes sapulcē nepieņemto 2. daļu, iepriekš minēto 1991.gada 10.decembra Konstitucionālo likumu, kā arī Tieslietu ministrijas 1995.gadā izstrādāto Satversmes 2. daļas projektu “Pamattiesības”.

Otrkārt, būtu jāatceras, ka ikvienas demokrātiskas valsts pienākums ir piepildīt Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 8.pantā formulēto normu ar reālu saturu. Šajā pantā ir teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības uz efektīvu viņa tiesību atjaunošanu kompetentā nacionālā tiesā gadījumos, kad pārkāptas viņa pamattiesības, kas noteiktas konstitūcijā vai likumā.” Līdzīgs jebkuras personas tiesību aizsardzības nodrošinājums paredzēts arī Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2.panta 3.punktā. Šis pakts pieņemts ANO Ģenerālās Asamblejas XXI sesijā 1996.gada 16.decembrī un stājies spēkā 1976.gada 23.martā.

Treškārt, Latvijā cilvēktiesību aizstāvēšanas latiņa ir pacelta augstākā līmenī kopš 1997.gada 4.jūnija, kad Saeima ar likumu pieņēma un apstiprināja 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu. Šī konvencija uzliek Latvijas valstij papildu saistības cilvēktiesību respektēšanā. Vienlaikus tā ļauj Latvijas iedzīvotājiem, ja viņi nespēs rast cilvēktiesību pārkāpumu atrisinājumu savas valsts tiesu instancēs, sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā, kurā strādā arī tiesnesis no Latvijas Egils Levits. Domāju, Latvijas prestižs tikai celtos, ja mūsu valsts būtu radījusi visas iespējas šādas lietas izskatīt Latvijas tiesās, arī Satversmes tiesā, un mūsu cilvēkiem līdz ar to nebūtu taisnība jāmeklē Strasbūrā.

Ceturtkārt, arī Latvijas tiesību teorētiķi arvien noteiktāk pauž domu, ka Satversmes tiesai jākļūst demokrātiskākai, pieejamākai katram cilvēkam. Tā, piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Edgars Meļķisis, zinātniski recenzēdams Satversmes tiesas pirmo spriedumu, savā rakstā “Likuma burts, likuma gars, Satversmes tiesa” norādīja, ka “likumdevējam vajadzētu ievērojami pazemināt to augsto barjeru, kas noteikta lietu iesniegšanai Satversmes tiesā”2.

Apkopojot visu iepriekš teikto, ir jāsecina, ka mūsu Satversmes tiesai jau tagad nopietni vajadzētu apsvērt jautājumu par iespējamo individuālo pieteikumu izskatīšanu ne visai tālā nākotnē. Šajā sakarā derētu atjaunot, precizēt un papildināt tās normas, kas Satversmes tiesas likumprojektā paredzēja individuālo pieteikumu izskatīšanu Satversmes tiesā. Piemēram, likuma 16. pantu derētu papildināt ar jaunu punktu, kas noteiktu: Satversmes tiesa izskata arī lietas par administratīvā akta atbilstību Satversmei garantētajām cilvēka un pilsoņa tiesībām. Te būtu jāpatur prātā, ka Satversmes tiesa neizskatītu lietas pēc būtības, bet tikai interpretētu normatīvos aktus, vērtējot to atbilstību Satversmei un citiem likumiem. Atsevišķā pantā varētu noteikt, ka administratīvais akts Satversmes tiesas likuma izpratnē ir jebkurš publisko tiesību jomā izdots tiesību akts, izņemot tiesas spriedumu, kas konkrētā gadījumā atsevišķam individuāli nosauktam vai pēc zināmām pazīmēm individualizējamam adresātam (fiziskai vai juridiskai personai) uzliek noteiktu pienākumu, atļauj vai aizliedz tai kādu noteiktu darbību, piešķir vai atņem kādu materiālu labumu vai tiesisku statusu, kā arī noraida adresāta prasību pēc šāda labuma vai statusa.

Savukārt likuma 17. pantu vajadzētu papildināt ar punktu, kas paredzētu personas tiesības iesniegt individuālu pieteikumu par administratīvā akta atbilstību Satversmē noteiktajām cilvēka un pilsoņa tiesībām, ja šī persona ir administratīvā akta adresāts un ja ar šo aktu tiek pārkāptas personas tiesības vai arī ja šī persona vēlas administratīvā akta izdošanu.

Īpašu pantu likumā varētu veltīt sevišķajiem individuālā pieteikuma pieņemšanas noteikumiem lietās par administratīvo aktu atbilstību cilvēka un pilsoņa tiesībām. Persona, kura ir tiesīga iesniegt individuālu pieteikumu par administratīvā akta atbilstības konstatēšanu cilvēka un pilsoņa tiesībām, to varētu darīt tikai pēc tam, kad ir iziets viss vispārējo tiesu instanču ceļš un tiesa tās prasību nav pilnā mērā apmierinājusi. Tādā gadījumā šī persona pieteikumu Satversmes tiesai varētu iesniegt viena mēneša laikā pēc pēdējās tiesas instances sprieduma stāšanās spēkā.

Pagaidām neizdiskutēts un neskaidrs ir jautājums, vai šajā ceļā līdz Satversmes tiesai būtu jāiekļaujas arī Valsts cilvēktiesību birojam. Tāpēc būtu derīgi uzklausīt biroja pārstāvju domas. Katrai no šīm institūcijām — Valsts cilvēktiesību birojam un Satversmes tiesai — ir sava kompetence, un nevajadzētu tās sajaukt. Tas — no vienas puses. No otras puses — pēdējā laikā iezīmējusies tendence abām minētajām institūcijām kopēja mērķa labad zināmā mērā sadarboties. Te jāmin tie papildinājumi Satversmes tiesas likumā, kas patlaban Saeimā tiek iestrādāti, lai vairākos gadījumos dotu iespēju arī Valsts cilvēktiesību birojam iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

Ja persona, kura ir tiesīga iesniegt individuālu pieteikumu par administratīvā akta atbilstības konstatēšanu cilvēka un pilsoņa tiesībām, apgalvo, ka tās cilvēka vai pilsoņa tiesības ir pārkāptas tādēļ, ka kāda tiesiskā norma, uz ko apstrīdētais administratīvais akts tieši vai netieši balstās, nav spēkā, jo ir pretrunā ar kādu augstāka juridiska spēka normu, tad šī persona izņēmuma kārtā varētu tieši vērsties Satversmes tiesā, neizejot visu tiesas instanču ceļu. Tādā gadījumā Satversmes tiesas tiesnesim, kurš pieņem pieteikumu, ar lēmumu būtu jākonstatē, ka

1) lietas ātrāka izspriešana Satversmes tiesā valstī ir sevišķi svarīga, jo lietai ir principiāla nozīme, vai

2) visa vispārējo tiesu instanču ceļa noiešana iesniedzējam radītu sevišķi smagu materiālu vai cita veida zaudējumu.

Šādā gadījumā iesniedzējs varētu griezties ar individuālu pieteikumu tieši Satversmes tiesā tādā pašā termiņā kā vispārējā tiesā. Ja process vispārējā tiesā jau ir uzsākts, tad vēršanās Satversmes tiesā iespējama jebkurā procesa stadijā. Ja Satversmes tiesa pieteikumu pieņem, līdz ar to process vispārējā tiesā tiek pārtraukts. Tas var tikt atjaunots pēc Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās.

Satversmes tiesas likuma 32.pants, kurā ietvertas normas par Satversmes tiesas sprieduma spēku, būtu papildināmas ar jaunu punktu. Tajā vajadzētu noteikt: ja Satversmes tiesa savā spriedumā izlemj, ka ar apstrīdēto administratīvo aktu ir pārkāptas individuālā pieteikuma iesniedzēja cilvēka vai pilsoņa tiesības, tad ar sprieduma spēkā stāšanos šis administratīvais akts uzskatāms par spēkā neesošu kopš tā pieņemšanas brīža. Vajadzības gadījumā uz pieteikuma iesniedzēja lūguma pamata Satversmes tiesa varētu uzdot institūcijai vai amatpersonai, kura šo administratīvo aktu ir pieņēmusi, veikt pasākumus, lai tiesību pārkāpumu pārtrauktu un atlīdzinātu iesniedzējam radušos zaudējumus. Domstarpību gadījumā par zaudējumu apjomu Satversmes tiesa varētu šo lietu nodot izskatīšanai piekritīgajai vispārējai tiesai. Tai šis Satversmes tiesas lēmums būtu saistošs.

Referāts nolasīts starptautiskajā seminārā Rīgā 1997.gada 3.jūlijā. Tuvāk par to 1997.gada 4.jūlija “LV” nr.171/174 28.lpp.

1 Rjycnbnewbjyysq rjynhjkm b ltvjrhfnbxtcrbt ghjwtccs d yjds[ ytpfdbcbvs[ ujcelfhcndf[. C,jhybr vfnthbfkjd vt;leyfhjlyjuj ctvbyfhf !Thtdfy 16 — 18 jrnz,hz 1996 u.@> c. 252.

2 “Latvijas Vēstnesis”, nr.125 (840), 22.05.1997., 5.lpp.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”