MĒS SAVĀ LAIKĀ UN ZEMĒ

Mauriņu ģimenes atgriešanās Grobiņā

Ceļā uz Zentas Mauriņas 100. dzimšanas dienu, ko atzīmēsim 15.decembrī, vēl viens gaišs starmetis tika iedegts piektdien, 4.jūlijā. Kādreizējā Grobiņas doktorātā, uz kuru Mauriņu ģimene pārcēlās no tālā Lejasciema, kad Zentai bija tikai seši mēneši, tika atklātas trīs piemiņas istabas. Viena stāsta par Grobiņas vēsturi, otra iekārtota kā doktora Roberta Mauriņa darba kabinets, bet trešajā istabā apmeklētājus sagaida mūzika, grāmatas un... pati Zenta savos ratiņos. Gan vien tikai kā vaska figūra un ar spoži melniem matiem, kādi viņai bijuši jaunībā. Telpu atgūšanā, remontēšanā un iekārtošanā, vēstures materiālu vākšanā un izstādīšanā un citos neskaitāmos darbos, bez kuriem šis jaunais kultūras mājoklis nebūtu varējis tapt, piedalījušies daudzi jo daudzi grobiņnieki un arī liepājnieki. Tāpēc svētku dienā cilvēku pie doktorāta ir kā jūra un gandarījums vispārējs — kopīgais darbs ir labi paveikts.

Svētku atklāšanas gods piekrita Grobiņas domes priekšsēdim Jānim Neimanim. Viņš tāpat kā iepriekšējais mērs Aivars Priedols, kura laikā ideju “sākuši kustināt”, ir audzis un skolojies tepat Grobiņā, kur skolotāja Mirdza Gūža arī Zentas Mauriņas noklusēšanas gados pratusi skolēniem pastāstīt par slaveno novadnieci. Sirmā skolotāja uzskata, ka viņas dzīves ceļa izvēli un vērtību izpratni lielā mērā ietekmējušas agri jaunībā izlasītās Zentas Mauriņas esejas: — Mani fascinēja viņas humānisms. Cilvēkus viņa nedala pēc tautības, bet gan pēc gudrības, cēlsirdības. Visu mūžu esmu jutusi rakstnieci kā tuvcilvēku. Esmu rakstījusi arī vēstules Zentai Mauriņai viņsaulē. Bet mana kolēģe Mirdza Birzniece no Aizputes pusaudzes gados tiešām aizsūtījusi rakstniecei vēstuli un saņēmusi arī atbildi.

Abas skolotājas varētu uzskatīt arī par sāncensēm, jo, visu mūžu mācot bērniem latviešu valodu un literatūru, viņas audzēkņus allaž pratušas skubināt uz saturīgu grāmatas lasīšanu, savas domu pasaules izkopšanu un arī piedalīšanos skolēnu olimpiādēs.

Mirdza Birzniece atceras savu ciemošanos Rīgā 1943.gada rudenī, kad viņa par pārsteigumu visiem radiem nav gribējusi iet ne uz cirku, ne operu, bet uz Zentas Mauriņas priekšlasījumu Lielajā ģildē.

— Manās rokās bija nākusi Mauriņas grāmata “Saules meklētāji”. Daudzas lappuses biju ar roku pārrakstījusi. Ļoti gribēju rakstnieci redzēt. Tas bija okupācijas laiks. Telpas pustumšas, apgaismota tikai skatuve. Zenta Mauriņa izskatījās neparasti skaista — sidraboti sirmie mati kontrastēja ar melnajām uzacīm, mugurā viņai bija tumša zīda kleita ar baltu tilla apkaklīti. Priekšā — mazs galdiņš ar tautisku sedziņu un baltu rozi. Viņa runāja ļoti brīvi, aizrautīgi. Dzirdēju, kā švīkst rakstāmie — daudzi centās kaut ko pierakstīt. Es to nespēju. Pilnīgi ļāvos Mauriņas runas burvībai. Atceros, viņa atgādināja mūsu tautasdziesmu, kur teikts, ka visi brāļi pieceļas, māsai ienākot istabā, un vaicāja, vai mēs protam parādīt māsai tādu godu. Tagad pieceļas, kad priekšnieks ienāk, viņa teica.

Mācoties Liepājas mākslas vidusskolā, ar Zentu Mauriņu tikusies arī pazīstamā māksliniece Erna Ošele:

— Mūsu klases audzinātāja Irma Martinsone centās mūs iepazīstināt ar ievērojamiem ļaudīm, lai mēs mācītos saskatīt cilvēka lielumu. Zenta Mauriņa ieradās mūsu skolā kopā ar dzīvesbiedru Konstantinu Raudivi. Zēni rakstnieci uz rokām ienesa zālē. Pagājuši jau 60 gadi, daudz kas pagaisis no atmiņas, bet Mauriņu redzu tāda liela gaišuma aptvertu. Arī Raudive bija ļoti sirsnīgs. Toreiz tikko bija iznākusi Mauriņas grāmata par Annu Brigaderi “Baltais ceļš”. Palicis atmiņā, cik brīnišķīgi viņa sarunā ar mums Brigaderes trīs lietos svētumus Dievs–Daba–Darbs prata sasaistīt ar mūsu mācībām, teikdama, ka arī mākslā visa pamatā ir darbs.

Jā, vecākajai paaudzei ir savs izveidojies priekšstats par Zentas Mauriņas daiļradi un personību. Vieni viņu uzskata par savu garīgo māti, citi — par “vācu gara aģenti”. Gan vieniem, gan otriem jāatzīst, ka Zenta Mauriņa ir Eiropā vislabāk pazīstamā latviešu rakstniece, ko apliecina arī Zviedrijā, Vācijā un Šveicē saņemtās godalgas un balvas. Liepājas pedagogs, filozofijas un mākslas vēstures pasniedzējs Rihards Rubīns, kas varbūt ielicis visvairāk enerģijas topošā Zentas Mauriņas muzeja idejas akumulēšanā un īstenošanā, sakās orientējamies galvenokārt uz vidējo un jaunāko paaudzi. Tāpēc arī triju jaunatgūto doktorāta istabu iesvētīšana bija iecerēta kā svētki visai pilsētai — lai katram ir ko redzēt un atcerēties.

Bija gan daktera Roberta Mauriņa iebraukšana pilsētā kopā ar dzīvesbiedri un mazo Zentu. Bija gājiens uz pils parku un svētku kliņģeris ar 100 svecēm. Bija viduslaiku mistērija ar skaisto fogta meitu, trubadūriem un bruņiniekiem, ar uguņošanu un gardu miestiņu tepat no Grobiņas miežiem. Varēja patikt vai nepatikt Zentas Mauriņas vaska figūra, varēja jautāt, kāds šai mistērijai sakars ar Zentas Mauriņas personību un daiļradi, bet nevarēja neredzēt, ka vienaldzīgo tur nebija.

Bet, ja interesi izdevies pamodināt, tad taciņa uz doktorātu tiks meklēta vēl un vēl. Sākoties Atmodai, 1988.gada dzejas dienās pie šī nama atklāja piemiņas plāksni, kas vēstī, ka Zenta Mauriņa te ar pārtraukumiem dzīvojusi no 1898. līdz 1921.gadam, un atgādina rakstnieces skarbo trimdinieces likteni. Tajā iekalta viņas skumjā atziņa: “Pret dzimtenes ilgām zāļu nav.”

Sveicienu no Zentas Mauriņas dzimtā Lejasciema bija atvedis novadnieks Saeimas deputāts Raitis Apalups. Latvijas Universitātes docente Ausma Cimdiņa vilka paralēles starp to tālo vasaras dienu, kad doktorātā ieradās mazā Zenta, un šodienu, kad pēc garajiem rakstnieces vārda noklusēšanas un noniecināšanas gadiem “mazajai Zentai”, kas tik saudzīgi tiek ienesta savās kādreizējās mājās, atkal ir lielai jāaug — grobiņnieku drošajās rokās un mīlestības pilnajās sirdīs.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

No Mirdzas Birznieces un Riharda Rubīna sagatavotā bukleta (Pētera Jaunzema mākslas foto, Jura Pasternaka grafika, Raimja Kalniņa grafiskais noformējums, Liepāja, 1997): 2.attēlā — Grobiņa, sena kuršu osta, vikingu faktorija, Lejaskurzemes pērle, kas pilsētas nosaukumu ieguvusi 1695.gadā, līdz 1920.gadam — apriņķa centrs, caur kuru vijas Lielā iela ar doktorātu, kas kļuva par Zentas Mauriņas jaunības pili. Te arī tika atklātas trīs piemiņas istabas