MĒS VISI EIROPĀ. REFERĀTI

Par visiem tiem, kam tuva Baltija

Ar 50 gadu tuv-tālu skatu

Pirms 50 gadiem, 1947. gadā, Getingenes universitātes vēstures profesors Reinhards Vitrams (1902—1973) šajā slavenajā universitātē dibināja Baltijas vēstures komisiju (Baltische Historische Kommission), kuras mērķis bija apvienot Baltijas valstu vēstures un novadpētniecības interesentus, galvenokārt no Vācijas, bet arī no citām valstīm, izdot Baltijas vēstures avotus, zinātniskus darbus un ik gadus maija beigās — jūnija sākumā noturēt Baltijas vēsturnieku tikšanos (Baltisches Historikertreffen) Getingenē. Šīs komisijas sastāvā bijuši un ir izcilākie Baltijas vēsturnieki, gan no vācbaltiešu, gan vācu zinātnieku aprindām, kuru darbi kļuvuši plaši pazīstami un lielā mērā devuši Rietumu pasaulei priekšstatu par Baltijas pagātni (profesori R. Vitrams, G. Rauchs, A. Taube, F. Benighofens, Ē. Amburgers, P. Johansens, N. Angermans, M. Helmans, A.D. Lēbers, B. Meisners, G. Pistolkorss u.c.). Šīs komisijas darbība iztirzāta nupat izdotajā Paula Kēgbeina un Vilhelma Lenca grāmatā “Fūnfzig Jahre baltischer Geschichtsforschung. 1947 — 1996” (Ķelne, izdevniecība Mare Balticum, 1997, 197 lpp.). Jāpiebilst, ka šī komisija par saviem korespondētājlocekļiem bija ievēlējusi daudzus prominentus latviešu trimdas vēsturniekus (prof. E. Andersonu, prof. P. Kampi, prof. E. Dunsdorfu, Dr. U. Ģērmani, K. Kangeri, prof. V. Nollendorfu, prof. J. Ozolu, prof. A. Plakanu, Dr. N. Valteru), bet pēdējos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas arī vairākus zinātniekus no Latvijas (prof. V. Dorošenko, I. Lancmani, I. Misānu, prof. Ē. Mugurēviču, S. Pijolu, prof. J. Stradiņu). Pašreizējie komisijas vadītāji ir Dr. Gerts Pistolkorss (Getingene) un Dr. Mihaels Gārlefs (Oldenburga).

1997. g. 22.—24. maijā Getingenē notika komisijas 50 gadu jubilejas konference “Das Baltikum in Europa”, ko rīkoja komisija kopā ar Getingenes universitāti ar Kārļa Mārtiņa Ādolfa Bēklera fondu “Das Baltikum in Europa”. Konferences pamatjautājumu skaitā bija arī tēma par migrācijām no un uz Baltijas reģionu 20. gadsimtā, kas notika profesora D.A. Lēbera vadībā, kur runāja par bēgšanu, emigrāciju un deportācijām, skarot arī baltvāciešiem ļoti sāpīgo 1939. — 1941. gada repatriācijas problēmu. Par šo tēmu tika nolasītas lekcijas: L. Bose (par vācbaltiešu likteni), prof. R. Helme (Tallina), prof. J. Stradiņš (Rīga; viņa sagatavoto lekciju autora slimības dēļ nolasīja prof. Ē. Mugurēvičs), Dr. V. Brandišausks (Viļņa) — par triju Baltijas pamatnāciju likteņiem 20. gadsimtā.

Ņemot vērā tēmas aktualitāti arī Latvijai, zemāk tiek piedāvāta J. Stradiņa lekcija, kuras sakarā autors uzreiz pateicas prof. Ē. Mugurēvičam, prof. P. Zvidriņam, prof. D.A. Lēberam un Dr. K. Kangerim par izteiktajām piezīmēm. Sēdes gaitā atklājās, ka igauņu liktenis un demogrāfiskā situācija ir gluži līdzīga latviešu liktenim — proti, gadsimta laikā igauņu skaits pasaulē nav būtiski palielinājies, salīdzinot ar 1897. gadu. Atsevišķi skaitļi lekcijā var izraisīt diskusijas un būtu precizējami, taču vispārējā tendence tajā, liekas, ir konstatēta. Demogrāfijas problēmu precīzākai iztirzei ieteicama grāmata: P. Zvidriņš, I. Vanovska “Latvieši — statistiski demogrāfisks portretējums” (Rīga, Zinātne, 1992, 164 lpp.), bet precīzākus datus par deportācijām savos izdevumos regulāri publicē Latvijas Valsts arhīvs. Latviešu demogrāfiskās krīzes analīzei bija veltīta arī LZA Senāta šā gada 17. jūnija sēde un iecerēti vairāki turpmāki pasākumi šajā virzienā.

Informācija par Baltijas vēstures komisijas 50 gadu dibināšanas atceres konferenci “Das Baltikum in Europa” Getingenē

Prof. Jānis Stradiņš:

“Latviešu nācijas likteņgaitas 20. gadsimtā\: demogrāfija, emigrācijas, deportācijas”

Pirms sāku šo savu referātu, gribu sirsnīgi sveikt Baltische Historische Kommission tās 50 gadu pastāvēšanas svētkos, atzīmēt komisijas izcilo devumu mūsu kopējās dzimtenes vēstures dokumentēšanā un novēlēt turpmākas sekmes šajā svētīgajā darbā. 20. gadsimts vācbaltiešiem ir bijis dramatisks — dzīvesveida un mērķu reorientācija pēc 1905. gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara, Latvijai un Igaunijai izcīnot neatkarību, piespiedu pārceļošana pēc noziedzīgā Molotova — Ribentropa pakta (1939.—1941. g.), pēc tam dramatiskā bēgšana no Warthegau okupētās Polijas uz Vāciju 1945. gada liktenīgajā ziemā. Būtībā 20. gadsimts ir bijis vācbaltiešu pastāvēšanas pēdējais gadusimts, kaut gan stingri ceru, ka arī 21. gadsimtā Vācijā saglabāsies zināma tradīciju kopības grupa, kas varētu turpināt dzimtenē un tēvijā aizsākto kultūras darbu un uzturētu ciešas saites ar Baltiju. Novēlu jums to!

Bet arī latviešu tautai un Latvijai 20. gadsimts ir bijis dramatisks, pat traģisks, kur pacēlumi ir mijušies ar depresiju un neatkarības gadi ar pakļautības gadiem. 20. gadsimtā latviešu tauta ienāca cerību pilna — vērienīgajā Rīgas pilsētas 700 gadu svinēšanā tā ekonomiski jau savā ziņā uzstājās kā konkurents spēks valdošajai majoritātei, sekoja visai pretrunīgais 1905. gads, Pirmais pasaules karš, kas vainagojās ar Latvijas neatkarības proklamēšanu un Brīvības cīņām (1918.—1920. g.), 20 neatkarības — “pirmās republikas” gadi demokrātiskā parlamentārisma (līdz 1934. gadam) un autoritārā režīma apstākļos, Otrais pasaules karš ar divām okupācijām un neatkarības zaudējumu, gandrīz 50 gadus ilga eksistēšana padomju režīmā, “trešā atmoda” un neatkarības atgūšana 1990.—1991. gadā, septiņu neatkarības apstākļos pavadīto gadu pieredze, kas tomēr saistīta ar ļoti sāpīgiem transformācijas procesiem un demogrāfisku krīzi — tā īsumā varētu raksturot aizvadītos 100 gadus.

Būtiski ir tas, ka divos karos, divās okupācijās un vairākās masveida deportācijās Latvija ir cietusi smagus zaudējumus gan iedzīvotāju kvantitātē, gan arī intelektuālā ziņā. Šī referāta uzdevums būtu mēģināt zaudējumus raksturot kvalitatīvi, parādīt galvenās tendences un arī tālākās attīstības izredzes. Neesmu ne demogrāfs, ne politisko represiju vēsturnieks, vadīšos no datiem, ko sniedz gan oficiālie statistiskie ziņu kopojumi, gan tādi pētnieki kā M. Skujenieks, E. Dunsdorfs, P. Zvidriņš, B. Mežgailis, K. Zīverts, A. Ezergailis, K. Kangeris u.c., mēģinot uztvert dažas, mūsuprāt, nozīmīgas tendences un parādīt attiecības starp latviešu tautu dzimtenē un trimdā (diasporā).

Dažkārt ir apgalvots, ka latviešu nācija esot vienīgā no Eiropas titulnācijām, kuras pārstāvju skaits absolūtos skaitļos aizvadītajos 100 gados ir samazinājies. Tas tomēr gluži neatbilst statistiskajiem datiem. Pēc Marģera Skujenieka 1897. gada Krievijas impērijas datu analīzes tagadējā Latvijas teritorijā (latviešu apriņķiem Vidzemē, Vitebskas guberņā — Latgalē un Kurzemes un Zemgales apriņķos) latviešu skaits tur bija 1 318 617, bet, pieskaitot latviešus arī kaimiņu novados — Krievijā, Igaunijā, Lietuvā —, latviešu kopskaitu varētu vērtēt uz 1 435 637. Salīdzinājumam: 1995. gada martā Latvijā dzīvojuši 1 397 523 latvieši — pilsoņi un 24 464 latvieši — ārpilsoņi, kopumā 1 421 987 latvieši (56,51 procents Latvijas iedzīvotāju kopskaita). Latviešu skaitu ārpus Latvijas pašreiz vērtē uz 180 — 200 tūkstošiem, tātad pasaulē varētu būt ap 1,6 miljoni latviešu.

Te gan jāpiebilst, ka Dunsdorfs apšauba Skujenieka datus tajā ziņā, ka 1897. gada tautskaitē nacionālā piederība noteikta pēc dzimtās valodas, nevis pēc neuzdotās tautības: esot bijuši daudzi “kaunīgie” latvieši, sakarā ar ko latviešu skaits Latvijā neapšaubāmi būs bijis lielāks nekā augstākminētais. Savukārt pats Skujenieks atzīst, ka, ievērojot paviršību, ar kādu izdarīta tautas skaitīšana Krievijas impērijā 1897. gadā, nebūtu kļūdaini uzskatīt, ka 1897. gadā latviešu skaits bijis 1,5 miljoni (ārpus toreizējās Krievijas impērijas teritorijas latvieši tolaik mita ļoti mazā skaitā). Ja turklāt vēl piemetina, ka arī starp 1989. un 1995. gadu latviešu skaits varētu būt nedaudz pieaudzis iedzīvotāju nacionālās piederības apziņas maiņas dēļ, tad varētu secināt, ka 100 gadu laikā latviešu skaits Latvijā un pasaulē praktiski saglabājies nemainīgs. Ja tas jākonstatē uz pasaulē vērojamā “demogrāfiskā sprādziena” fona, kad iedzīvotāju skaits pieaudzis no 1,5 miljardiem 1900. gadā uz 5,9 miljardiem 1997. gadā, tad situācija neliekas iepriecinoša, īpaši ievērojot Latvijas iedzīvotāju (ne tikai latviešu vien!) nelabvēlīgo demogrāfisko struktūru, Latvijas pakāpenisko novecošanu.

Kādi ir bijuši galvenie dzīvā spēka zaudējumu avoti Latvijā — tie ir bijuši kari, revolūcijas, ekonomiskā un politiskā emigrācija, varmācīgas deportācijas. Ja arī tieši nevaram runāt par apzinātu genocīdu pret latviešiem 20. gadsimtā, tad netieši (ievērojot “sociālo genocīdu” komunistiskā režīma apstākļos) tāds slēptā veidā ir risinājies. Turklāt jau kopš 19. gadsimta beigām vērojamas nelabvēlīgas psiholoģiskas tendences latviešu ģimenēs, kas sākotnēji varbūt saistītas ar nenormālajiem agrārapstākļiem un modernizāciju Latvijā.

1905. gada revolūcijas tiešo upuru skaits nav bijis pārāk liels, salīdzinot ar nākamajiem vēstures posmiem. Soda ekspedīcijās noslepkavoti vai izsūtījumā un apcietinājumā miruši apmēram 1500 cilvēku, daudzi tūkstoši devušies trimdā. Taču te jāatzīmē intelektuālie zaudējumi — ilgāku vai īsāku laiku no Latvijas bijuši atrauti dzejnieki Rainis, Aspazija, K. Skalbe, J. Akuraters, daudzi kultūras, izglītības un zinātnes darbinieki. Taču kontrrevolūcijas represiju dēļ Latviju atstājušo skaits bija nesalīdzināmi mazāks par to cilvēku skaitu, kam bija jāmeklē darbs svešumā, jo viņi nevarēja tādu atrast dzimtenē, īpaši intelektuālā jomā. Veidojās tas, ko apzīmēju par pirmo latviešu intelektuālo trimdu — zinātniekus, docētājus, māksliniekus, rakstniekus, kultūras darbiniekus Krievijas impērijas citos reģionos vai ārzemēs, kuri nespēja atrast savai darbībai pielietojumu Latvijā. To skaitā bija, piemēram, vēlākie LU profesori J. Endzelīns, P. Šmits, J. Auškāps, Alfr. Vītols, M. Bīmanis, Jāzeps Vītols un daudzi citi. Ja nebūtu nodibinājusies neatkarīgā Latvijas valsts ar tās augstskolām, tad šāds latviešu izklīšanas process būtu turpinājies, turklāt 20. gs. sākumā krasi izpaudās turību meklējošo latviešu tendence atstāt dzimteni, meklēt plašākas iespaida sfēras Krievijas plašumos, dažkārt arī Rietumos.

Taču pirms Latvijas neatkarības izcīnīšanas bija jāpieredz vēl viens nebijis trieciens Latvijas “dzīvajam spēkam”, proti, Pirmais pasaules karš. Saskaņā ar Krievijas statistiskās komitejas gadagrāmatā sniegto novērtējumu 1914. gada 1. janvārī Latvijā bija 2552 tūkstoši iedzīvotāju (Vidzemē — 1 107 600, Kurzemē — 410 200, Zemgalē — 388 100, Latgalē — 646 100). Kaut arī Dunsdorfs un citi šos datus apšauba, koriģējot iedzīvotāju kopskaitu uz 2,37 miljoniem iedzīvotāju, taču jebkurā gadījumā zaudējumi bija milzīgi — 1920. gadā Latvijas iedzīvotāju kopskaits bija tikai 1,596 milj. Tātad karā kritušo, infekcijās un badā mirušo, dzimtenē vēl nepārbraukušo bēgļu kopskaits bija 800 000 līdz 1 000 000 cilvēku. Pirmā pasaules kara laikā Latvija zaudēja relatīvi vairāk dzīvā spēka, salīdzinot ar citām valstīm, kur bija risinājusies kara darbība. Laikā no 1920. līdz 1925. gadam Latvijā atgriezās 218 857 bēgļi un optanti, tādējādi Latvijas iedzīvotāju kopskaits 1925. gadā tika lēsts 1 844 805. Daudzi no Krievijā palikušajiem bija krievu tautības imigranti no darbību pārtraukušajiem Rīgas, Liepājas u. c. rūpniecības uzņēmumiem, arī Latvijā mītošie cittautieši, to skaitā vēlāk slavenais Visuma pētnieks un raķešu konstruktors Frīdrihs Canders. Tā Krievijā palika arī daudz latviešu — 1926. gadā latviešu kopskaits PSRS bija ap 200 tūkstoši (151 500 latviešu un 50 000 latgaliešu); to liktenis bija traģisks — Staļina “tīrīšanās” bojā gāja ap 30 procenti PSRS dzīvojošo latviešu (salīdzinot 1926. gada un 1939. gada PSRS tautskaites datus). Krievijā palika vai uz turieni pārcēlās vairāki kreisi noskaņoti latviešu kultūras darbinieki (piemēram, rakstnieki L. Laicens, P. Ķikuts, Sudrabu Edžus, mākslinieks A. Drēviņš), arī daudzi zinātnieki, kā ķīmiķi L. Liepiņa un R. Ūdris, vēsturnieks J. Zutis, biologi J. Lūsis, T. Liepiņš u.c.

Neatkarīgā Latvija tomēr pulcināja dzimtenē vairumu latviešu: notika reemigrācija, kaut arī pēc V. Krasnā datiem 1937. gadā ārpus Latvijas dzīvoja 16 procenti latviešu (1897. gadā — 8 procenti, 1914. gadā — 13 procenti); to vairums toreiz mita PSRS teritorijā. Gribētos izteikt hipotēzi, ka Latvijas neatkarības izcīnīšana varbūt izglāba latviešu nāciju no bojāejas — ja Latvija būtu atradusies PSRS sastāvā staļinisma uzplūdu laikā, kad tur risinājās masveida kolektivizācija un 1937.—1938. gada terors pret “vecajiem boļševikiem” (kuru vidū procentuāli bija ļoti daudz latviešu), tam varētu būt fatālas sekas tieši latviešiem, jo deportācijas no turīgajiem Rietumu reģioniem varētu būt bijušas daudz vērienīgākas nekā 1941. un 1949. gadā, turklāt sveštautiešu imigrācija Latvijā būtu sākusies agrāk un izvērsusies plašāka.

Šā vai tā, gan ekonomiskā, gan demogrāfiskā ziņā Latvija pamazām atkopās no Pirmā pasaules kara sekām, kaut arī 1935. gadā vēl bija vērojamas deformācijas vecuma piramīdā. 1935. gada tautskaitē Latvijā bija 1 950 502 personas, no tām 75,5 procenti bija latvieši. Latviešu kopējā pieaugumā 1930.—1935. gadā (77 665) mehāniskais pieaugums bija divreiz lielāks par dabisko pieaugumu (26 624), kas, šķiet, liecināja par daudzu agrāk pārtautoto atgriešanos pie savas tautības. 1938. gadā prof. J. Prīmaņa vadībā sāka darboties “Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts”, iezīmējās demogrāfiska politika. Varēja sagaidīt, ka Latvijas iedzīvotāju skaits 1940. gadā pārsniegs 2 miljonus, turklāt Latvijā neatkarības gados bija izaugusi eiropeiski izglītota inteliģence jo lielā skaitā.

Diemžēl cerībai nebija lemts piepildīties. Pēc Molotova — Ribentropa pakta ar tā slepenajiem papildprotokoliem 1939. gadā sākās vācbaltiešu izceļošana — pirmajā vilnī pārceļoja 52 498 cilvēki, tam sekoja t.s. “Nachumsiedlung” ar aptuveni 11 000 cilvēku; rezultātā Latvija zaudēja 63 175 (3,1 procentu iedzīvotāju), to skaitā aizbrauca (īpaši “Nachumsiedlung” ietvaros) ne mazums latviešu, vismaz vairāki tūkstoši. Vācbaltiešu vidū bija daudz turīgu un izglītotu cilvēku, arī LU profesoru, inženieru, ārstu, aptiekāru un Latvijas intelektuālā potenciāla zudums grūti pārvērtējams, turklāt lielā mērā zuda dabīgā latvju saikne ar Rietumeiropu.

Nākamo lielāko zaudējumu Latvijai deva t.s. “baigais gads” (1940.—1941. gada notikumi), īpaši masveida deportācijas uz Iekškrieviju 1941. gada 13./14. jūnija naktī. Izpildot VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes lēmumu, no Latvijas barbariskā kārtā deportēja 14 693 cilvēkus, turklāt no cietumiem 1940.—1941. gadā aizveda 6041, bet pazudušo skaitu 1941. gada jūnijā (kuru vidū varētu būt bijuši arī uz frontes aizmuguri evakuējušies) lēš uz 12 161 cilvēku, kopā 32 895. Te vēl jāpieskaita ieslodzījumā nošautie cilvēki, tādēļ kopējais zaudējums varētu būt 35 828 personas. Padomju terora upuru skaitam vēl būtu jāpievieno deportētie vai bojā gājušie ebreji, kurus Hitlera okupācijas statistikā nerēķināja. Pēc dažādām aplēsēm to skaits svārstās no 1000 līdz 5000.

Bez tam 20 — 40 tūkstoši cilvēku devās brīvprātīgi līdzi Sarkanajai armijai vai tika evakuēti, to skaitā aptuveni 15 — 20 tūkstoši Latvijas ebreju. Attiecīgie skaitļi dažādiem autoriem stipri svārstās, un to ticamība ir dažāda. Varētu runāt par vismaz 40 tūkstošu cilvēku bojā gājušo, jo bez deportētajiem arī daudzi no evakuētajiem krita karā. Latviešu strēlnieku divīzijā krita ap 35 tūkstoši cilvēku, to skaitā vairums gan bija Krievijas latvieši (bez tam klāt nāca arī 1944./45. gadā Latvijā mobilizētie). No 1941. gada jūnijā deportētajiem, pēc dažām aplēsēm, gāja bojā līdz 70—80 procenti.

Jauns, asiņains Latvijas tautas dzīvā spēka zaudējuma posms saistās ar Hitlera okupāciju. Lēš, ka holokaustā iznīcināja ap 66 000 Latvijas ebreju, bet dzīvi palika (“Jewish survivors”) ap 4000 cilvēku. Cik čigānu un psihiski slimo iznīcināja nacisti, grūti nosakāms, taču arī šis kopskaits varētu sniegties dažos tūkstošos. Pēc A. Ezergaiļa domām, vācu okupācijas laikā (atskaitot ebrejus) bojā gājis ap 35 000 personu, tai skaitā 12 000 latviešu “komunistu” jau pirmajos sešos vācu kundzības mēnešos. Pēc Dunsdorfa aplēsēm uz Vāciju darba dienestā vai ārzemnieku darba nometnēs nosūtīti 52 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Leģionā un policijas vienībās mobilizēti ap 146 000 Latvijas pilsoņu, un leģionā kritušo skaitu lēš uz 50 000 līdz 60 000. Tādā kārtā zaudējumi Hitlera okupācijas rīcības rezultātā Latvijā aptver ap 300 000 iedzīvotāju. Protams, daļa spaidu darbos izsūtīto un leģionāru atgriezās, taču šis skaits nav gluži precīzi nosakāms.

Tuvojoties Padomju armijai, 1944. gadā gan vācu okupācijas varas iestāžu dzīti, gan labprātīgi, bīstoties no komunistu represiju atkārtošanās, Latviju atstāja 265 — 280 tūkstoši cilvēku (pēdējo skaitli min arī padomju autori, piemēram V. Savčenko). Pieļaujams, ka kara beigās pašā Vācijā atradās apmēram 240 000 latviešu bēgļu. No 200 000 Austrumvācijā dislocētiem Baltijas bēgļiem 1945. gadā ap 115 000 bija latvieši. Kad krievi okupēja Vācijas austrumu novadus, daļai tur izvietoto Latvijas iedzīvotāju izdevās aizbēgt tālāk uz Rietumiem, taču daļa palika padomju okupētajos apgabalos. Tos reevakuēja uz dzimteni, tāpat kā Polijā un Čehoslovākijā pārtvertos (daļa gan varēja tikt deportēta vai iet bojā atgriežoties, kā, piemēram, Konservatorijas profesors P. Šūberts). Savčenko min, ka no šīm bēgļu gaitām atgriezušies vairāk nekā 150 000 cilvēku.

Vācijas Rietumu zonās palika ap 120 000 latviešu, ieskaitot daļu karagūstekņu (no bijušās 15. divīzijas), Austrijā — 2100, Dānijā — 1800, bet uz Zviedriju daudzinātajās “laivu akcijās” pāri Baltijas jūrai izdevās aizbēgt 5500. Tā kā no DP nometnēm uz Latviju repatriējās tikai ap 1500 cilvēku, tad var vērtēt, ka Rietumos palika apmēram 130 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.

Šo Latvijas emigrantu grupu raksturoja ļoti augsts intelektuāls potenciāls, jo trimdinieku vidū bija visai maz strādnieku (ap 3 procentiem) un relatīvi maz zemnieku, bet galvenokārt turīgāko slāņu pārstāvji, ierēdņi un īpaši inteliģence. E. Dunsdorfs aplēsis, ka Vācijā un Austrijā starp latviešu emigrantiem 1947. gadā bija nonākuši 70 procenti Latvijas farmaceitu, 58 procenti ārstu, 52 procenti elektrotehniķu, 42 procenti inženieru, 42 procenti augstskolu mācībspēku un skolotāju, 30 procenti garīdznieku. Daudz bija studentu, kas turpināja studijas vai nu UNRRA universitātē Minhenē, vai pat īpaši dibinātajā Baltijas universitātē (darbojās no 1946. līdz 1949. gadam Pinebergā). Pēc 1949.—1950. gada šie latviešu bēgļi no Vācijas DP nometnēm izklīda uz citām, attīstītām rietumvalstīm — ASV, Kanādu, Lielbritāniju, Austrāliju, Latīņameriku. Pēc E. Dunsdorfa datiem, ap 1975. gadu latviešu skaits, kas strādāja par mācībspēkiem universitātēs, sastādīja: ASV — 551, Kanādā — 104, Austrālijā — 88, Zviedrijā — 51, Vācijā — 35, Lielbritānijā — 19, Venecuēlā — 21. Veidojās tas, ko varētu saukt par “otru latviešu intelektuālo trimdu”, un tā pamatos bija politiska trimda. Piemēram, ASV latviešu vidū trimdas sākumā bija tikai ap 10 procentu “veclatviešu” — pirms Otrā pasaules kara emigrējušo.

Kas attiecas uz latviešu trimdu vispār, tad astoņdesmitajos gados nacionāli aktīvo latviešu skaits bija: ASV — 60 ± 5 tūkstoši, Kanādā — 19 ± 1 tūkstotis, Austrālijā — 32 ± 2 tūkstoši, Lielbritānijā 9 ± 1 tūkstotis, Vācijā — 9 tūkstoši, Zviedrijā — 4 tūkstoši, Brazīlijā — 3 ± tūkstoši, kopskaitā 140 ± 10 tūkstoši. Šādus datus sniedz I. Veigners grāmatā “Latvieši ārzemēs” (1993. gadā), bet šie dati, saprotams, ir stipri aptuveni un, iespējams, samazināti. Pēc P. Zvidriņa domām, ASV mīt 90 — 100 tūkstoši latviešu, Austrālijā — 18 — 19 tūkstoši, Kanādā — ap 18 tūkstošiem, Rietumeiropā — ap 20 tūkstošiem. Pārtautošanās dēļ skaitlis nav precīzi novērtējams, taču, pēc Zvidriņa, ārlatvieši varētu sastādīt 12—13 procentus latviešu nācijas.

Domāju, skaitlis varētu būt pat lielāks — līdz 18 procentiem, tikai — ko uzskatīt par latvieti trimdā? Trimdas nozīme latviešu tautas likteņos ir dualistiska — no vienas puses, tā saglabāja latviešu “dzīvo spēku”, intelektuālo potenciālu, uzturēja ticību Latvijas neatkarībai, veica visu iespējamo, lai Baltijas valstis nākotnē varētu atgūt neatkarību, nemitīgi apelējot pie Rietumu lielvalstīm, to inkorporācijas neatzīšanas politikas. No otras puses, tas bija neapšaubāms intelektuāls zaudējums pašai Latvijai, tās nacionālajai identitātei padomju varas gados, kaut arī nav noliedzams, ka prāva daļa (tomēr nebūt ne visi!) trimdinieku dzimtenē būtu tikusi represēta. Jāizsaka arī šaubas, vai visiem būtu dota iespēja izvērst savus talantus, tomēr jāņem vērā arī Lietuvas un daļēji Igaunijas piemērs, kur emigrācija bija mazāka.

Jo šā vai tā, gan padomju, gan ārzemju pētnieki lēš, ka Latvija Otrā pasaules kara laikā zaudēja ap 4 000 000 (līdz 20 procentiem) iedzīvotāju. Šis procents ir līdzīgs Polijas un Baltkrievijas zaudējumam, lielāks nekā zaudējusi Dienvidslāvija (12 procenti). Šajā ziņā Latvijas zaudējumu rādītāji attiecīgajā laika posmā diemžēl pieder augstākajiem Eiropā un pasaulē.

Kas attiecas uz komunistu okupēto Latviju, tad tur masveida politiskas represijas turpinājās līdz pat Staļina nāvei un pat vēlāk. 1944. — 1945. gadā sākās to personu aresti, kuras apvainoja kolaboracionismā ar vācu fašistiem. To kopskaits grūti nosakāms, daži to lēš līdz 1945. gada pavasarim pat ap 40 000. Starp citu, jau 1945. gada sākumā uz Komi APSR izsūtīja Rīgā un Jūrmalā palikušos vācu tautības cilvēkus (514 personas). Pirmajos pēckara gados arestēto un deportēto personu skaitu novērtē uz 40 — 50 tūkstošiem. Te vēl jāpiebilst, ka saskaņā ar H. Strodu līdz 1948. gadam sagūstīti, iznīcināti vai legalizējušies ap 10 000 nacionālo partizānu. Savukārt bojā gājuši 1562 padomju un partijas aktīvisti laukos un viņu piederīgie.

1949. gada 15.—29. martā no Latvijas bez tiesas sprieduma uz Sibīriju izveda 44 191 cilvēku, to skaitā 9147 bagāto saimnieku (t.s. budžu) ģimenes. Par šo deportēto cilvēku kategoriju Latvijas Valsts arhīvs nesen (1995—1996) izdevis pilnīgu sarakstu 4 sējumos. Vairums no tiem pēc 1954. gada atgriezās Latvijā, nereti gan kā invalīdi un dzīves iedragāti cilvēki, izsūtījumā miruši 5073. Lēš, ka pēckara gados Latvija papildus zaudēja 4 — 5 procentus iedzīvotāju. Pēc J. Riekstiņa datiem, no 1945. līdz 1953. gadam Latvijā represēti pavisam 119 000 cilvēku, no tiem čeka arestējusi 26 500, kā kulaki un “bandītu atbalstītāji” represēti 43 702 cilvēki, bet milicija un prokuratūra arestējusi 46 350. Kopējo staļinisko represiju upuru skaitu (1940.—1953. g.) Latvijā varētu lēst uz 150 tūkstošiem, pat 190 — 200 tūkstošiem cilvēku.

Man bija lemts būt pirmajam staļinisko ļaundarību apzināšanas komisijas priekšsēdētājam 1988. — 1990. gadā un piedalīties attiecīgo datu izvērtēšanā. Toreiz tika izdoti A. Līces redakcijā rakstu krājumi “Via dolorosa”, daudz citu atmiņu kopojumu, mēģināts apkopot ziņas par bojā gājušajiem, taču jau toreiz bija saskatāmas grūtības datu pilnīgā apzināšanā. Tagad šo darbu lielā mērā veic Latvijas arhīvi un LU Latvijas Vēstures institūts. Pētot materiālus par atsevišķiem cilvēkiem, pamazām veidojas pilnīgāka traģēdijas aina, taču gluži precīzu, statistisku ainu diez vai izdosies izveidot, ņemot vērā, ka viena un tā pati persona var būt bijusi ieslodzīta vai deportēta, pēc tam atbrīvota un represēta atkārtoti, t.i., ietverta dažādās kategorijās. Turklāt padomju iestāžu arhīvu dati ir pretrunīgi un bieži vien apzināti melīgi.

Pēckara gados no Krievijas Latvijā atgriezušos latviešu skaits vērtēts visai atšķirīgi, līdz pat 60 tūkstošiem cilvēku. Taču iedzīvotāju zudumu tie nespēja kompensēt, turklāt daļa (bet nebūt ne vairums!) Krievijas latviešu mentalitātē bija atšķirīgi no Latvijā dzīvojošiem un bieži vien ar grūtībām integrējās dzimtenes vidē.

Gan kara izraisītās demogrāfiskās deformācijas, gan nelabvēlīgie sadzīves apstākļi, bezcerība un alkoholisms padomju varas gados neveicināja latviešu tautas atdzimšanu. Vienīgi astoņdesmitajos gados bija veidojies normālāks dzimstības process. Šajā laika posmā, īpaši kopš sešdesmitajiem gadiem, raksturīga liela krievvalodīgo imigrācija no citiem PSRS reģioniem, kas radikāli mainīja Latvijas iedzīvotāju tautības struktūru un draudēja padarīt latviešus par etnisku minoritāti viņu pašu teritorijā.

Diemžēl cerības, kas saistījās ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī pilnā mērā nav attaisnojušās. Sākot ar 1991. gadu, sākusies visai nelabvēlīga demogrāfiska tendence — tagad mirstība divkārt pārsniedz dzimstību, un notiek Latvijas iedzīvotāju absolūtā skaita samērā strauja samazināšanās. Cēloņu analīze iziet ārpus referāta ietvariem, taču galvenais cēlonis ir viegli nojaušams — transformācijas posma izraisītās grūtības, iedzīvotāju grimšana nabadzībā, nevienmērīgs ienākumu sadalījums pa iedzīvotāju grupām un reģioniem, sociāla apātija, valdības nevērība pret demogrāfisko krīzi, valsts demogrāfiskas politikas izpalikšana. Notiek diezgan plaša emigrācija no Latvijas, kuras galveno daļu gan sastāda krievi (65 procenti), ukraiņi (10 procenti), baltkrievi un ebreji (pa 8 procentiem), to skaitā latvieši ir mazāk nekā septiņi procenti. Šo emigrāciju nespēj kompensēt imigrācija, kurā bez 42 procentiem krievu ir arī 34 procenti latviešu. Tiesa, 1993. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits migrācijas dēļ kritās par 27,9 tūkstošiem cilvēku, 1994. gadā — par 18,8 tūkstošiem cilvēku, 1995. gadā par 10 tūkstošiem cilvēku, 1996. gadā — par 7,3 tūkstošiem cilvēku, tātad vērojamā tendence — iedzīvotāju skaita samazināšanās temps sarūk. Taču nevar noliegt, ka sākusies “trešā intelektuālā emigrācija” — zinātnieku, mākslinieku pārcelšanās no Latvijas uz citām zemēm, kas sniedzas jau vairākos simtos, varbūt tūkstošos.

Depopulācija un iedzīvotāju novecošanās joprojām apdraud Latviju. 1989. gadā Latvijā dzīvoja 2,667 miljoni iedzīvotāju, no tiem 1,39 miljoni latviešu, bet iedzīvotāju skaits 1997. gada sākumā Latvijā bija vairs tikai 2,48 miljoni, un, kā atzīmēts Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (UNDP) 1996. gada Latvijas ziņojumā, “tuvākajā nākotnē ir maz cerību apturēt Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pētījumi rāda, ka, saglabājoties pašreizējai tendencei, Latvijas iedzīvotāju skaits 2015. gadā samazināsies līdz 2,14 miljoniem. Vislabākajā gadījumā, pat pieļaujot, ka ievērojami uzlabosies dzimstības un mirstības rādītāji, Latvijas iedzīvotāju skaits varētu stabilizēties tikai 2,34 miljonu līmenī”.

Citi ANO ekspertu vērtējumi par Latvijas iedzīvotāju skaitu ir vēl pesimistiskāki: 1996. gadā — 2,504 miljoni, 2015. gadā — 2,204 miljoni, 2050. gadā — 1,891 miljons, kurus P. Zvidriņš gan uzskata par pārspīlētiem. Taču pašreizējā situācija ļauj pat runāt par latviešu nācijas “pussabrukuma periodu”, pārnesot attiecīgo terminu no kodolfizikas demogrāfijas jomā.

Jāievēro vēl viens apstāklis. Latvijā 1995. gadā mita 740 241 ārpilsonis, bijušo PSRS pilsoņu, galvenokārt krievu, ukraiņu un baltkrievu tautības. Jāapzinās realitāte, ka viņu vairums nevēlas atgriezties savā etniskajā dzimtenē, daudzi no viņiem ir dzimuši Latvijā un uzskata to par savu dzimteni. Tāpēc jāatrod iespēja civilizētiem paņēmieniem integrēt tos Latvijas vidē, neizraisot asus starpnacionālus konfliktus un divkopienu valsts veidošanos, kas varētu izrādīties fatāli Latvijas nākotnei. Un Latvijas izredzes iekļūt Eiropas Savienībā stipri mazinātos, ja Latvijā dzīvotu 1/3 Krievijas Federācijas pilsoņu (pašreiz Latvijā ir apmēram 60 000 Krievijas pilsoņu). Tādēļ prezidenta G. Ulmaņa ierosme sākt jaunu sabiedriskā dialoga raundu par šīm problēmām, manuprāt, ir saprotama un simptomātiska.

Straujā Latvijas iedzīvotāju novecošanās un līdz ar to nodokļu maksātāju skaita samazināšanās var veicināt jauna darbaspēka pieplūdumu Latvijā. Šī tendence varētu kļūt vēl ticamāka, Latvijai iekļaujoties Eiropas Savienībā un transformējot vietējo likumdošanu atbilstoši ES prasībām. Šajā ziņā varētu prognozēt ne tikai krievu jaunu imigrācijas vilni Latvijā, bet arī iespējamu musulmaņu tautību (turku, irākiešu, afgāņu, albāņu, kurdu) pieplūdumu, kuru integrācija būtu visai problemātiska, vismaz daudz problemātiskāka nekā krievu, ukraiņu vai baltkrievu integrēšanās latviešu vidē. Šiem jaunpienācējiem valsts varētu būt tikai dzīves un darba telpa, nevis dzimtene, kur “viņi mitīs atbilstoši savai pasaules izjūtai, veidos savas kopienas, interešu klubus, kam nebūs nekāda sakara ar Skalbi un Poruku” (kā raksta Gēteborgas universitātes politoloģijas maģistrs B. Treimanis). Savukārt nav izslēdzams, ka turpināsies Latvijas intelektuālā potenciāla aizplūšana uz attīstītākām zemēm, jo spēju apliecināšanas motivācija var kļūt spēcīgāka par patriotismu.

Summējot visu sacīto: Latvijas demogrāfiju un intelektuālo potenciālu XX gadsimtā iedragājuši divi kari un daudzas deportācijas, komunistiskais un nacistiskais terors, Krievijas un Vācijas imperiālisms, taču šos procesus ir veicinājuši arī interni faktori — pašu latviešu psiholoģiskā attieksme pret demogrāfiju, valdošo aprindu nevērība un bieži vien aplama politika nācijas saglabāšanas jautājumā. Savā ziņā tendences demogrāfijā ir bijušas un, iespējams, arī nākotnē būs līdzīgas tām, kas 20. gadsimta sākumā raksturojušas vācbaltiešu kopienu Latvijā, kaut arī cēloņi būtu bijuši atšķirīgi. Latvieši, kas pirms 100 gadiem sastādīja 0,1 procentu no planētas kopiedzīvotāju skaita, nokrituši līdz 0,025 procentiem. Bažas par latviešu nācijas tālākpastāvēšanas problemātiskumu šķiet pārspīlētas, ja vien nākotnē neparādās kādi pašreiz neprognozējami faktori, kas radikāli mainītu situāciju Austrumeiropā. Taču vismaz tuvākajā pārskatāmajā nākotnē Latvijas demogrāfiskā situācija nesolās būt labvēlīga, tādēļ neatliekami nepieciešama pārdomāta valdības demogrāfijas politika un varbūt arī starptautisko organizāciju atbalsts, lai latviešu tauta nebūtu ierakstāma zūdošo tautu “Sarkanajā grāmatā”. Latvijas modernizācijai būtu jārisinās harmonijā ar latviešu “dzīvā spēka” saglabāšanu, ar latviešu nācijas ilglaicīgajām interesēm, tādējādi nodrošinot latviešu suverēnu pastāvēšanu etniskajā dzimtenē.

Referāts Baltische Historische Kommission 50. jubilejas sanāksmē “ Das Baltikum in Europa” Getingenē 1997. gada maijā