NATO paliek atvērta jaunām dalībvalstīm

Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Godātais priekšsēdētāja kungs!

Apsveicam NATO vēsturisko lēmumu turpināt Alianses iekšējo un ārējo pārveidošanu un atjaunošanu.

NATO paplašinās un līdz ar to saglabā sevi kā svarīgāko elementu eiroatlantiskās telpas drošības struktūrā. Tāpēc vakar izdarītie lēmumi ir visu mūsu interesēs. Apstiprinātā NATO stratēģija ir atklāta un iekļaujoša un tādējādi veido stabilitāti un drošu nākotni.

Apsveicam lēmumu turpināt paplašināšanu ar trim valstīm. Patiesi priecājamies kopā ar poļu, ungāru un čehu draugiem. Esam pārliecināti, ka paplašināšanās noritēs raiti.

Mēs zinām, ka jaunuzaicināto valstu līderi apzinās savu īpašo atbildību: pirmkārt — par savu valstu integrāciju aliansē; otrkārt — par paplašināšanas procesa veiksmīgu un drošu uzsākumu; treškārt — par alianses tālāku paplašināšanu un atjaunotni.

Mana tauta man jautās — vai pēc Madrides lēmumiem tā var justies drošāka? Varu būt optimists — guvu pārliecību, ka NATO dalībvalstis vēlas vienotu un nedalītu Eiropu un ir gatavas īstenot šo stratēģiju, nepieļaujot taktiskas kļūdas. Mūs visus tagad gaida smags darbs — gan politikā, gan praktiskajā ikdienā.

Atlantiskajai aliansei tuvojoties Baltijas valstīm, arī Baltijas valstis gan ģeogrāfiski, gan psiholoģiski, gan praktiski tuvojas tai.

Latvijai ir ļoti svarīgi, ka vakar tika stingri definēta atvērto durvju politika. NATO ir apņēmusies turpināt uzaicināt jaunas dalībvalstis turpmākajos gados, un šīs apņemšanās realizēšanai ir izveidoti konkrēti mehānismi. Mēs vēlamies pilnā apjomā izmantot šos mehānismus, lai tuvinātu Baltijas valstu pilnu integrāciju NATO.

Arī Eiroatlantiskās partnerības padome ir instruments, lai īstenotu gan kopīgo redzējumu par drošību, gan veicinātu Latvijas gatavību pilnvērtīgai integrācijai. Jau līdzšinējā politiskā un praktiskā sadarbība mieram transatlantiskajos ietvaros ir devusi ievērojamu labumu mūsu drošībai.

Svarīgi, ka sabiedrotie ir plašāk atvēruši alianses durvis, ļaujot ieinteresētajiem partneriem tālāk iesaistīties organizācijas ikdienas darbā. Šī partneru iesaiste būs viena no spilgtākajām jaunās NATO raksturiezīmēm. Mēs ceram, ka, aliansei tālāk pārveidojoties un atjaunojoties, atšķirība starp sabiedroto un aktīvu partneri patiesi kļūs minimāla.

Ko Latvija ir jau guvusi no NATO atvērtības politikas pēdējos gados? Mēs esam ieguvuši uzticamus sabiedrotos, uz kuru politisku un praktisku atbalstu varam paļauties. Mēs esam ieguvuši noturīgu ASV klātbūtni Baltijas reģionā. Mūsu ieguvums ir Ziemeļvalstu atbalsts Baltijas piederībai eiroatlantiskajai saimei. Krievijas pieaugošā iesaiste programmas “Partnerattiecības mieram” aktivitātēs Baltijas reģionā ir arī mūsu ieguvums. Iespēja konstruktīvi attīstīt attiecības starp NATO un Krieviju ir arī mūsu ieguvums. NATO Bosnijā nodrošina mieru — Latvija ir guvusi iespēju būt par šīs politikas sastāvdaļu.

Atvērtības politika nav vis pašmērķis, bet gan līdzeklis, kā sasniegt institucionāli vienotu eiroatlantisko telpu. Svarīgi ir tas, ka valsts ģeogrāfiskais novietojums nenosaka šīs valsts drošības politiku un tās institucionālos risinājumus. Mūs vieno kopējās vērtības un kopēja vīzija par stabilitāti un labklājību. Sabiedroto vakardien pieņemtie lēmumi dod jaunu impulsu arī mūsu valsts un sabiedrības darbam vienotai, nedalītai un drošai Eiropai.

Kurš pirms desmit gadiem ticēja tam, ka Baltijas valtis atgriezīsies pasaules tautu saimē? Pirms pieciem gadiem reti kurš bija pārliecināts, ka šodien tiks pieņemts vēsturisks lēmums par pirmo jauno valstu uzaicināšanu NATO. Šodien, kad mūsu puiši plecu pie pleca ar amerikāņu un krievu kareivjiem nodrošina mieru Bosnijā, daudzi atkal var būt skeptiski par drīzu Baltijas valstu pilnvērtīgu atgriešanos eiroatlantiskajā saimē. Mēs esam reālistiski optimisti — raugoties uz Eiropas pēdējās desmitgades vēsturi, mums ir pamats ticēt, ka tas notiks drīzāk, nekā liela daļa ekspertu to šodien pareģo.

Paldies, priekšsēdētāja kungs!

Uzruna NATO un Eiroatlantiskās partnerības padomes valstu un valdību vadītāju samitā Madridē 1997.gada 9.jūlijā

NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana:

Šodien valstu un valdību vadītāji vienojās aicināt Čehiju, Ungāriju un Poliju sākt sarunas ar NATO par to uzņemšanu šajā organizācijā. Mūsu mērķis — parakstīt protokolu par uzņemšanu Ministru tikšanās laikā 1997.gada decembrī un pabeigt ratificēšanas procesu līdz Vašingtonas līguma 50.gadadienai 1999.gada aprīlī, lai dalība NATO aliansē kļūtu efektīva.

Mēs atkārtoti apliecinām, ka saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma 10.pantu NATO paliek atvērta jaunu dalībvalstu uzņemšanai. Alianse arī turpmāk uzņems jaunus locekļus, īstenojot Līguma principus, kā arī lai stiprinātu drošību eiroatlantiskajā reģionā. Turpmākajos gados alianse cer uzaicināt vairāk valstu kļūt par NATO loceklēm.

NATO saglabās aktīvas attiecības ar valstīm, kas izrādījušas interesi par dalību aliansē, kā arī ar tām, kuras vēlētos iestāties NATO nākotnē. Pieteikumi par iestāšanos aliansē no tām valstīm, kuras agrāk ir izteikušas vēlēšanos kļūt par NATO loceklēm, bet šodien nav saņēmušas uzaicinājumu sākt sarunas par uzņemšanu, tiks izskatīti vēlāk.

Neviena demokrātiska Eiropas valsts, kuras uzņemšana atbildīs Līguma mērķiem, nepaliks ārpus mūsu uzmanības.

Saskaņā ar mūsu apņemšanos atstāt atvērtas durvis jaunām dalībvalstīm, mēs esam paredzējuši, ka jaunu locekļu uzņemšanu pārraudzīs NATO valstu ārlietu ministri un sniegs par to pārskatu. Mēs izvērtēsim šo procesu nākamajā apspriedē 1999.gadā. Runājot par valstīm, kas vēlas iestāties aliansē — mēs ar lielu interesi sekojam norisēm tajās un ņemam vērā pozitīvās pārmaiņas demokrātijas un tiesiskuma attīstībā virknē Dienvidaustrumeiropas valstu, īpaši Rumānijā un Slovēnijā. Alianse atzīst par nepieciešamu panākt lielāku stabilitāti, drošību un reģionālo sadarbību valstīs, kas atrodas Eiropas dienvidaustrumos, kā arī veicināt to integrēšanos eiroatlantiskajā kopienā.

Tajā pašā laikā mēs atzīmējam panākumus, ko stabilitātes nostiprināšanas un sadarbības jomā guvušas Baltijas reģiona valstis, kas arī vēlas iestāties NATO. Ja mēs skatāmies alianses nākotnē, jāatzīmē, ka progress tās mērķu sasniegšanā ir ļoti svarīgs, lai nākotnes Eiropa būtu brīva un nesadalīta, lai tajā valdītu labklājība un miers.

“Latvijas Vēstneša”

(Gunta Štrauhmane, Juris Afremovičs)

tulkojums no angļu valodas

Runa NATO un Eiroatlantiskās partnerības padomes valstu un valdību vadītāju samitā Madridē 1997.gada 8.jūlijā

Latvijas politiķi par Madrides samitu

Aleksandrs Kiršteins,

īpašu uzdevumu ministrs

Eiropas Savienības lietās:

— Es, protams, varu, saprast — lai rietumvalstis varētu uzturēt labas attiecības ar Krieviju, tad NATO vajadzēja spert šo soli un sākt NATO paplašināšanu tikai ar šīm trim valstīm, nevis ar Baltijas valstīm. Bet visvairāk apdraudētas ir tieši Baltijas valstis, kurām acīmredzot vajadzēja būt šajā paplašināšanas pirmajā kārtā. Es vēl gribu piebilst — mani iepriecina tas, ka mūsu rezultāti nule Briselē publicētajā Eiropas Komisijas viedoklī par uzņemšanu Eiropas Savienībā katrā ziņā nenostādīs Latviju sliktākā situācijā. Protams, uzņemšana Eiropas Savienībā arī ir zināms netiešo garantiju veids. Bet mans viedoklis ir, ka gan nepilsoņu integrācijas process, gan investīciju pieaugums būtu daudz lielāks, ja visi būtu sapratuši, ka atpakaļceļa nav un ka Baltijas valstis ir kļuvušas pilntiesīgas visu Rietumu institūciju dalībvalstis.

Tāpēc nevaru būt pilnīgi apmierināts ar to, ka mēs it kā tiekam — labu attiecību ar Krieviju vārdā — tomēr atstumti otrajā plānā. Mans uzskats — ir tomēr diezgan naivi priecāties par to, ka mēs esam dabūjuši kādu mazumiņu. Es nevērtēju Baltijas valstis tik zemu, lai visu laiku spēlētu kādu pieticīgu lomu. Es domāju, mūsu vieta un loma, arī pēdējo gadu ekonomiskie sasniegumi ir daudz straujāki nekā Centrāleiropas valstīs. Līdz ar to mans uzskats ir, ka mēs varējām būt arī šajā uzņemšanas pirmajā vilnī. Ar to Rietumi būtu arī skaidri pateikuši, ka šī laipošanas politika, kas jau nesusi tik daudz posta Centrāleiropas tautām pēc Otrā pasaules kara, beidzot ir beigusies. Pašreiz tā zināmā mērā turpinās.

Edvīns Inkēns,

Saeimas Eiropas lietu komisijas

priekšsēdētājs:

— Es uzskatu, ka šie rezultāti ir negaidīti pozitīvi Latvijai, kā arī pārējām Baltijas valstīm. Kaut arī laika ziņā mēs esam zaudējuši un neesam tikuši pirmajā uzņemšanas kārtā, tomēr esam saņēmuši skaidru norādījumu, ka būs vēl arī otrā kārta. Protams, tā ir savdabīga spēle ar Krieviju. Krievija jau iepriekš un pietiekami agri pateica, ka tā gaida smagas sarunas ar NATO. Tirgošanās par Baltijas valstu drošību turpinās. Tādā nozīmē, ka garantijas Baltijas valstīm būs jādod. Galvenais ir pateikt Krievijai, ka garantijas Baltijas valstīm kādreiz būs. Ka tā nav Krievijas “pelēkā zona” . Tāpēc, pirmkārt, šī ir psiholoģiska uzvara. Otrkārt, diplomātiska uzvara. Baltijas valstu pēdējā laika diplomātiskie panākumi ir ļāvuši mainīt jau it kā agrāk pieņemtu lēmumu. Jo sākumā, kā zināms, nebija domāts, ka par Baltiju kaut kas vispār būs rakstīts. Tagad tas ir rakstīts. Tas nozīmē, ka intensīvs diplomātiskais spiediens arī tādām mazām valstīm, kādas ir Baltijas valstis, dod iespēju mainīt lielo valstu nodomus vai vismaz uzlabot tos par labu sev.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Pasaules politiķi par Madrides samitu

Čehijas Republikas prezidents

Vāclavs Havels:

— Tā nav nejaušība, ka Eiropas jaunās demokrātijas, atbrīvojušās no komunisma, tiecas kļūt par NATO dalībvalstīm. Tās apzinās, ka līdzdalība aliansē ir vislabākais instruments Eiropas kolektīvajai aizsardzībai, kā arī demokrātisko vērtību aizsardzībai tiesiskās valstīs.

NATO atvēršana nozīmē jaunu nodaļu alianses vēsturē. NATO vairs nebūs vienkārši organizācija, kas aizstāv Rietumu demokrātijas pret iespējamo komunistu uzbrukumu no austrumiem. Tās dalībvalstis darbosies kopā, lai stātos pretī plašam draudu spektram, ieskaitot vietējos un reģionālos konfliktus.

Tomēr, uzņemot jaunas dalībvalstis, alianse nedrīkstētu diskriminēt nevienu valsti. Protams, visu kandidātu uzņemšana vienlaicīgi nozīmētu alianses sabrukumu. Tādēļ paplašināšanās procesam ir jābūt pakāpeniskam, tajā pašā laikā dodot visiem kandidātiem cerību, ka gadījumā, ja tās izpildītu visus nosacījumus, alianse tās labprāt pieņems.

Ungārijas premjerministrs

Gjula Horns:

— Kad padomju bruņotie spēki ir aizgājuši no Centrāleiropas un Austrumeiropas, šajā reģionā nav vairs tiešas saites starp NATO un Krieviju. Taču reģiona valstīm, gatavojoties iestāties NATO, jautājums ir par to, vai to iestāšanās neradīs Eiropā jaunu demarkācijas līniju. Atbilde ir “nē”. NATO negatavojas novilkt demarkācijas līnijas; tās paplašināšanās ir atklāts process. Līgumi Krievijas un NATO, kā arī Ukrainas un NATO starpā atzīst paplašināšanās faktu. NATO durvis netiks slēgtas, un kopējās Eiropas drošības arhitektūras ietvaros ārpusē palikušajām valstīm būs iespēja de facto sadarboties ar NATO.

Polijas prezidents

Aleksandrs Kvašņevskis:

— Madrides konference sniedz pareizo atbildi uz jautājumiem, ko izraisa šodienas Eiropas problēmas. 80. gadu demokrātiskā pārveide lielākoties saistījās ar Centrāleiropas valstīm, kas atguva savu izvēles brīvību. Visas diskusijas laikā Polijas iedzīvotāji ir izteikuši atbalstu uzņemšanai NATO.

Mūsu mērķi ir sākuši piepildīties.

Mums jāveic kopīgs uzdevums, lai jaunā NATO gūtu panākumus.

Pārveidotā NATO spēj nodrošināt savu valstu drošību jaunu nosacījumu apstākļos, tajā pašā laikā funkcionējot nedraudošā ietvarā. NATO — Krievijas attiecības nepasliktinās, bet gan uzlabojas. Tajā pašā laikā atvērto durvju politika tiek arvien vairāk atbalstīta.

Baltkrievijas prezidents

Aleksandrs Lukašenko:

— NATO paplašināšanās acīmredzot ir visapšaubāmākais un tuvredzīgākais lēmums, kādu XX gadsimtā ir pieņēmuši Rietumu valstsvīri. Šī soļa sekas izjutīs šodienas un rītdienas paaudzes. Vecais kontinets zaudē savu vienreizējo iespēju ieiet jaunajā gadu tūkstotī kā vienai valstu ģimenei, kur visas dalībvalstis piedalītos vienlīdzīgi, risinot kopējās problēmas.

Liekas, lielākā daļa vēlas ignorēt pieņēmumu, ka tie, kuri aizmirst savu vēsturi, ir nolemti tās atdzīvināšanai. Eiropas dramatiskā pagātne mūs māca, ka jebkāds kontineta sadalījums agrāk vai vēlāk izraisa katastrofu un prasa milzīgus upurus.

Mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā nodrošināt, lai kontineta sadalījums NATO un ārpus NATO valstīs neizraisītu tās pašas sekas kā pagātnē. Mums ir nepieciešams pilnībā izmainīt NATO būtību, nepaplašinot tās militārās infrastruktūras jaunajās dalībvalstīs.

No raksta “Ko Austrumi domā par NATO paplašināšanu” žurnālā “The Wall Street Journal Europe” 8.jūlija numurā