notikuma vidū

Pāri Latvijai, pāri Baltijai — tautu kopības gaisma

Turpinājums no 1.lpp.

Zemgales sētā

Tā ir latviešu tautas paražu daudzinātāju kopa “Dūdalnieki”, kas piedalījās arī festivālā “Baltica '91". Karogu toreiz nesa Margots Bude . Jautājam viņam, vai kāds nav Latvijā pirmo reizi?

— Nē, visi bijām arī toreiz, pirms sešiem gadiem. Tas mums bija liels uzmundrinājums. Katram gribējās atkal atbraukt, kopā padziedāt.

Pats Margots Bude dzimis Beļavā, mācījies Gulbenē, bet Anglijā laimējies noprecēt skaistu meiteni no Latvijas. Viņu dēlam Pēterim arī smaidījusi tāda pati laime. Un latviski runājot arī mazmeita un mazdēls. Rīta stundas, kas atvēlētas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, paskrien ātri, bet atmiņā paliks ilgi!

Prātnieku saietos

Par pirmo prātnieku saietu trešdien “Latvijas Vēstnesis” jau stāstīja vakardienas numurā. Tur sarunu uzturēja filozofijas doktore Aija Priedīte ( skat. zemāk ).

Bet otrajā prātnieku saietā Rīgas Latviešu biedrības namā toni uzdeva Siguldas folkloras kopa “Senleja”. Pārcilājot vecvecmāmiņu dziesmu pūru, Aina Salmane ar savu dziedošo saimi dzīvi un atjautīgi iesaistījās dialogā par garīgajām vērtībām cilvēku dzīves stāstos.

Par šo tematu referēja Latvijas Universitātes profesors Augusts Milts. Vadot Filozofijas un socioloģijas institūtā tautas mutvārdu vēstures projektu, viņš uzklausījis visdažādāko cilvēku dzīves stāstus visos Latvijas novados. Un secinājums — tāds pats kā tautasdziesmā:

Ne naudiņa dzirnas vilks,

Vilks mazā malējiņa.

Un, nedod Dievs, ja lietas varētu tikt vērtētas augstāk par dzīvo pasauli, par pašu cilvēku!

Kino jostās un Lielvārdes jostā

Cik gara ir Lielvārdes josta? — tāds jautājums varētu pretendēt uz atbildi. Jo festivāla “Baltica '97" sastāvdaļa kopš trešdienas ir arī latviešu kinosvētki Rīgas Latviešu biedrības lielajā zālē. Ar nemitīgiem liecinājumiem. Par latvju kino sākotni tostarp. Par mums — šajās dienās.

Jo rītdienas, 12.jūlija, programmā, kas saucas “Rituāls. Izpausme. Latvju brīvvalsts” kopš paša rīta ir iekļautas tādas būtībā unikālas filmas kā “Barontēva pēdējā gaita” (1925), “Latviešu kāzas Nīcā” (1931), “ Jāņu diena Kurzemē” (1930), “ Līgo svēkti” (1939). Nešaubīgi, par kulmināciju šai kinoskatei rīt kļūs Aleksandra Rusteiķa 1935.gadā veidotā pirmā (!?) latviešu lielfilma “ Dzimtene sauc” ar Mildu Zīlavu un Kārli Pabriku galvenajās lomās. Kaut gan tās pamatā ir teiksma par latvju senču kāzām Alsungā (kā savulaik teica — Alšvangā), filmas nozīmīgumu pārpārēm pauž tās nosaukums.

...Bet vakardienas kinoskates moto bija “Rituāls kā protests. Izaugsme cauri laikiem”. Ar pilnu sieku astoņdesmito un pat septiņdesmito gadu filmu, tostarp aizmūžā esošā Andra Slapiņa “Latviešu folklora” (1983). Jā, arī “Kāzas” (1974), “Gadskārtu ieražas” (1988). Pavisam septiņi, kā tagad secinām, visai rīmīgi dokumentējumi. Kaut arī dažiem, kā tolaik bija pieņemts, ir visai neitrāls “šifrs”. Kaut vai “Padomju tradīcijas un ieražas” (1977), kinožurnāli “Padomju Latvija” Nr.31 vai 28 (astoņdesmitie gadi).

Par laimi, šīs lentes ir saglabātas un saglabājušās mūsu kinoarhīvā Šmerlī, un, kā tagad pārliecināmies, ar Dzintara Liepiņa un citu patriotu (nevairīsimies no šī cildenā vārda) gādību un komentāriem mēs varam raudzīties uz tām, vērtēt, novērtēt, ja gribam, pārvērtēt.

Ceturtdien par gribētu kulmināciju kļuva Anša Epnera veidotā “Lielvārdes josta” (1980). Savulaik par neizprotamu un pāragru atzīta. Ar igauņu etnofilozofa komentāriem. Vai patiesi šajos nepretenziozajos ornamentos ir sastopamas atblāzmas no visas pasaules kultūras visdziļākajiem slāņiem, kas sniedzas no Japānas, Tālajiem Austrumiem līdz pat Britu salām?

Šobrīd, kad “Baltica '97" dalībnieku loks aptver vismaz pusi Eiropas, daudz kas šķiet nostājamies savās īstajās vietās. Droši vien būtu labāk, ja Ogres apriņķi šajās dienās pārstāvētu ne tikai “Artava” no rajona centra, bet arī lielvārdieši, kas šajās stundās ir tikai skatītāju un klausītāju lomā. Vispār vidzemnieki šajā festivālā vairāk ir viesmīlīgu saimnieku lomā, jo dalībnieku skaita ziņā šoreiz dominē Latgale (Balvu rajons — 13 kopas, Krāslavas rajons — 10 , Preiļu rajons — 13, Rēzeknes rajons — 11, Ludzas rajons — 9 kopas!).

Starpbrīdī, kad Dzintara Liepiņa rosība šķita pierimstam, Latviešu biedrības lielajā zālē sastapām brāļus Rozenbergus .

Jānis , plaši pazīstamais folklorists, filoloģijas doktors, bilda:

— Es šajā apritē esmu kopš studiju gadiem, kopš pirmajām ekspedīcijām, ko piecdesmitajos gados rīkoja folkloristi. Vienā mirklī nevar pat aptvert, kas īsti šajā laika sprīdī padarīts. Bet rīt man jābūt pie savējiem — Rūjienā, no kurienes esmu cēlies. Tur būs Valmieras rajona “Baltica”, saprotams, ar ciemiņiem un pašiem. Pie Rūjienas pilskalna būšot daiļamata meistaru darinājumu lūkošana, vizināšanās ar laivām un zirgu pajūgos, daudz kas cits. Programmā paredzēts, ka uz manu dzimto pusi brauks mūsu festivāla tālākie viesi no Šveices. Tas ir diezgan zīmīgi— uz tālāko Ziemeļvidzemes novadu pošas mūsu tālākie ciemiņi.

Arvīds , mūzikas pedagogs, komponists:

— Manas dzīves nozīmīgākie gadi saistās ar Valmieru, pēc tam bijusi Valka, tagad esmu nokļuvis Strenču mūzikas skolā.

Tāpat kā brālim Jānim, man tautas mūzika nav vienas dienas aizraušanās. Varētu sacīt pat tā: ar to viss sākas un beidzas.Pārējais ir atkarīgs no katra cilvēka. “Baltica '97" to pārpārēm apstiprina.

Patiesi — cik gara ir Lielvārdes josta? Varētu sacīt pat tā: cik plata ir šī josta? Vai tā apjož mūs, mūsu patību?

Rīgas dienā

Vakardiena — Rīgas diena. Jānis Kleperis , Latvijas Universitātes fizikas doktors Brīvības un Tērbatas ielas sakrustā saka tā:

— Vai tad mana dzīve vispār ir iedomājama bez visa tā, kas te notiek? Varbūt neesmu gluži “pareizs”, bet nu jau sešpadsmit gadus esmu viens no “Budēļiem”. Tagad darbojamies Lienas Teterovskas vadībā, savulaik atdalījāmies no “Skandiniekiem”, jo jutām, ka mums katram savs ceļš ejams.

Jūs jau redzat, ka man te pilna “taša” ar instrumentiem — kokle, dūdas, stabules. Acīmredzot mana dzīve līdztekus fizikai ir bijusi iegrozīta tā, lai vajadzētu ne tikai runāt, bet arī spēlēt, nešaubīgi — arī dziedāt. Tas viss, kā tagad mēdz teikt, nāk līdzi no senčiem.

Tepat man blakus ir divas atvasītes, arī tautastērpos. Ilze ir Centra humanitārās ģimnāzijas ceturtās klases audzēkne, bet Jānītim vēl viss priekšā. Nupat lielā māsa Ieva startē uz ekonomistiem Universitātē, pirmais eksāmens liek domāt, ka izdosies.

Ko lai saka par “Budēļiem”? Neesam gluži tukšs vārds latvju folkloras kopu apritē. Esam priecīgi, ka šī mums būs kārtējā tikšanās ar “Dūdelniekiem”, latviešu ansambli no tālā Skotijas krasta. Mēs jau trīs reizes esam mērojuši ceļu uz Linčēpingu, vairākkārt daudzinātās Norčēpingas brāļu pilsētu Zviedrijā. Nekas, ja šoreiz Zviedriju pārstāv “Allmogegillet”, mums it kā līdz šim nepazīstama kopa. Tomēr mums tiek piedāvāta tikšanās ar šo kopu Tehniskās universitātes kultūras centrā jau šovakar, un tāda reize, domājams, nepaliks bez pēdām.

Rīt braucam uz Tukuma apriņķi, uz Tumi, un tas mums sola tikšanos un iepazīšanos ar visādā ziņā interesantu Austrijas ansambli “Wagram – Traisen”. Lai nu kā, Alpos mēs vēl neesam bijuši...

Doma laukumā — sadziedāšanās reize pēcpusdienas noskaņā. Varētu būt vairāk klausītāju, vairāk līdzjutēju. Taču ir pēcpusdiena, daudzi strādā, tikai daļai — pusslodze. Parādi atklāj latgalieši.

Atveram krāšņo “Baltica '97" bukletu un 11.lappusē lasām:

“Preiļu rajons. Riebiņu etnogrāfiskais ansamblis “Jumaleņa”, Preiļu folkloras kopa “Mūdernīki”, Saunas etnogrāfiskais ansamblis “Naktineica”, folkloras kopa “Preiļi””. Un visur — vadītājs Jānis Teilāns .

— Kā tas viss izdodas, ja nav noslēpums?

— Pavisam vienkārši, ja tu esi savā novadā “iedēstīts”. Nupat dziedājām kopā ar “Naktineica” meitenēm. Nekas, ja ansambļa sākotne meklējama jau piecdesmitajos vai sešdesmitajos gados. Reizumis man šķiet pat neticami, ka esam kopā dziedājuši nieka trīsdesmit vai mazliet vairāk gadus. Pēc Rēzeknes mūzikas vidusskolas arī man nav bijis citas dzimtenes kā šī viena vienīgā. Te ir vislabākās balsis, vislabākais alus un varbūt arī vēl kaut kas stiprāks... Šovakar mums jābūt formā, jo kopā ar Bārtas ansambli, un valmieriešu “Dori”, ar Vecsaules folkloristēm, ar Austrijas un Krievijas ansambļiem jārāda, ko varam un kā varam.

Katrā ziņā Jānis Teilāns ir tāds, kāds nu viņš ir. Kaut ko protu, acīmredzot vēl vairāk neprotu, tomēr nevaru iedomāties nevienu dienu tālu no saviešiem.

“Baltica '97" ir uzliesmojums. Labi, ka tik koši te skan mūsu novads. Palūk: Aglona, Arendole, Galēni, Leiči, Līvāni, Riebiņi, Rožupe, Rušona, Vārkava...

Aina Rozeniece,

Mintauts Ģeibāks,

“LV” nozares redaktori

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, novadu pulcēšanās dienā Latvijas Etnogrāfiskajā muzejā, tikās tiklab mūsu ciemiņi no Norvēģijas, kā arī savieši no Valmieras rajona Rencēnu folkloras kopas “Rota”

Filozofijas doktore AIJA PRIEDĪTE:

Nacionālā identitāte mūsdienu kontekstā

Nacionālās identitātes tēma nav jautājums, kas nodarbinātu tikai latviešu prātus vai tikai tā saukto mazo tautu, mazo nāciju domātājus. Tā ir tēma, ko pašlaik pasaulē plaši apspriež vēsturnieki, politologi, sociologi, sociālantropologi, un tās aktualitāti nosaka pats nacionālisma fenomens, kas pretēji liberāļu prognozēm mūsdienās nevis iet mazumā, atkāpjoties globālo un kosmopolītisko tendenču priekšā, bet kļūst arvien nozīmīgāks un sāk izpausties arī tādās valstīs, kas ilgstoši tika uzskatītas par tādām, kur “nacionālās problēmas ir atrisinātas”, kā, piemēram, Anglijā.

Liberālisms ir izgāzies. Caurkritis. Nacionālisms ir mūsdienu un XXI gadsimta realitāte, un prātīgākais būtu ar to rēķināties. Jaunu nacionālu valstu veidošanās process pasaulē nav beidzies.

Tātad no publicistiskuma pie akadēmisma — jēdzienu un pieeju noskaidrošanas. No empīrijas, balstīšanās tikai uz savu pieredzi — pie konceptualitātes, noskaidrojot arī, kā tas ir citur pasaulē.

Ko tad nozīmē jēdziens “nacionālā identitāte”? Tā ir nacionālā pašapziņa — tas, kā mēs apzināmies savu piederību noteiktai tautai, savu saikni ar to. Nācijas un tautas un līdz ar to arī nacionālās identitātes izpratnei ir vairākas atšķirīgas pieejas.

Pirmā būtu tā saukto modernistu pieeja, ko anglosakšu tradīcijā pārstāv tādi “metri” kā Elije Kedouri, Ernests Gelners, Toms Nairns un citi. Viņu pamatideja ir šāda: Nācija jeb tauta ir cilvēku vadīts, zināmā mērā izgudrots fenomens, kas uz vēstures skatuves parādās pilnīgi noteiktā laika posmā. Nācija ir moderna kategorija, kas Rietumeiropas un Amerikas vēsturē parādās XVIII gadsimta nogalē, un tās “satelīts” ir nacionālisma ideoloģija. Nācija ir šīs ideoloģijas, šo koncepciju rezultāts, savukārt šī ideoloģija ir spēks, ko radījušas modernās sabiedrības vajadzības. Nacionālisms un nācijas ir tās pasaules sastāvdaļa, ko radīja kapitālisms, industrializācija un urbanizācija, birokrātiskās valsts pārvaldes institūcijas. Nacionālo valstu veidošanās ir vienīgā loģiskā alternatīva nepieciešamajām ekonomiskajām un sociālajām pārmaiņām.

Saskaņā ar šo viedokli nācijas ir veidotas no dažādiem nošķirtiem diskrētiem elementiem un modernās nacionālās kultūras nav nekas cits kā dažādu sastāvdaļu kompozīcija, kur katrai no tām ir sava izcelsme un smarža.

Piemēram, angļu nacionālo identitāti veidojušas dažādas pagātnes ietekmes — ķelti, romieši, sakši, dāņi, normaņi. Mūsdienu angļu kultūru veido aizguvumi burtiski no visiem pasaules reģioniem un nav iespējams runāt par tīru, autentisku angļu kultūru.

Tā, mūsdienu anglicisma simbols sendvičs ir maize ar sieru un dārzeņiem, kuri paši par sevi nav nekas specifiski anglisks. To kopsalikums sendvičā bija sešdesmito gadu komercijas rezultāts. Savukārt skotu kalniešu svārki un rūtainās seģenes kā Skotijas augstkalnu simbols ir Valtera Skota laikmeta izgudrojums.

Šis modernistu viedoklis nav nekas jauns. Ideju, ka dažā ziņā nācijas ir “izgudrotas” vai “konstruētas”, pirmo reizi izteica Renāns 1882.gadā. Tomēr te ir kāda zīmīga līnija: vecākās paaudzes teorētiķi atzīst, ka nācijas, vienreiz radītas, ir īstas, reālas sabiedrības ar savu kultūru un varas institūcijām. Nācija ir sociāls fakts ar visiem šī fakta atribūtiem — vispārīgumu, izplatību, obligātumu. Modernistu jaunākā paaudze, ko pārstāv Ēriks Hobsbaums, aizstāv tā saukto gastronomisko skatījumu un uzsver, ka nācijas ir radīts, konstruēts fenomens, “mehāniskā lakstīgala” un visa problēma ir sociālajā inženierijā. Man personīgi tas asociējas ar Staļina laiku “dvēseļu inženieriem”.

Otra ir postmodernistu pieeja. Te var minēt Benediktu Andersonu un viņa grāmatu “Iztēlotās sabiedrības” (“Imagined Communities”). Viņš uzsvaru liek uz sabiedrības nacionālo dimensiju kā iztēlotu, iedomātu kvalitāti. Nacionālo sabiedrību vienojošais elements ir nacionālie mīti, kas savā būtībā ir beletristikas paveids. Valdošās elites interesēs tiek manipulēts ar masu apziņu. Īpaša loma te masu medijiem. Tiek pasūtīta noteikta ideoloģija, ko tad izplata ar preses un citu saziņas līdzekļu starpniecību. Šim nolūkam kalpo arī izglītības sistēma — vēstures un literatūras mācīšana, tāpat mūzika (kā Sibeliuss, Šopēns).

Secinājums — nācijai nav citas eksistences formas ārpus šīs iztēles un to reprezentējošā simbolu loka.

Modernisti vairāk uzsver nācijas sociālo un politisko determinētību, postmodernisti — to, ka tā ir kultūrkonstrukcija. Nacionālā identitāte ir kultūras imidžs, šķietamība, ar kuru kāda tauta cenšas pārstāvēt sevi citu tautu acīs. Ārpus konteksta paliek tādi jēdzieni kā lojalitāte pret savu valsti, patriotisms, spēja uzupurēties.

Trešā ir arheoloģiskā pieeja. Galvenais teorētiķis — Antonijs Smits. Viņš atzīst nacionālisma lomu patriotisma ieaudzināšanā, tautas mobilizēšanā, bet uzsver, ka nacionālisti nav “sociālie inženieri” vai imidža veidotāji. Viņu darbību varētu pielīdzināt sociālajai vai politiskajai arheoloģijai, kur tiek ņemta vērā tautas etniskā pagātne — tā tiek apzināta un pa jaunu interpretēta. Līdz ar to arī nācijas un nacionālā problemātika tiek skatīta plašākā, garākā vēstures trajektorijā. Nācijas nav vienas paaudzes laikā radies fenomens.

Antonijs Smits aizstāv viedokli, ka šīs fantāzijas un tradīcijas nav inteliģences mākslīgs izdomājums, nav instruments inženieru rokās. Tā ir kompleksa saspēle, kurā sava loma gan radītājam, gan noteiktiem sociālajiem apstākļiem, gan tautas etniskajam mantojumam.

Modernistu un postmodernistu viedoklis pamatojas uz pieņēmumu, ka iedzīvotāji, kas kļūst par nāciju, savā ziņā ir balta lapa — “tabula rasa”. Antonijs Smits savukārt uzskata, ka te jārunā par dažādos līmeņos un veidos jau iepriekš izveidotu sabiedrību. Jāņem vērā iepriekšējā sociālā, politiskā un kultūras pieredze un gadsimta gaitā veidojušās tradīcijas. Tādējādi mūsdienu nācijas zināmā mērā ir pagātnes nogulu rezultāts. Šī viedokļa piekritēji akcentē attīstības procesa pakāpeniskumu un, kā tēlaini izsakās Antonijs Smits, grib pierādīt, ka jebkura nācija var sameklēt savu nabassaiti, jo šajā laukā nekas nav radies “ex nihilo” — no nekā.

Somu nacionālo pašapziņu lielā mērā veidoja eposs “Kalevala”. Latvieši to pašu var teikt par savām tautas dziesmām. Tās radušās daudz agrāk nekā vienota latviešu tauta un pati Latvija.

Tādos literāros darbos kā Deglava “Rīga” un Rozīša “Ceplis” dokumentētas tās pārmaiņas, kas notika pagājušā gadsimta beigās — mūsu gadsimta pirmajos gadu desmitos. Interesanti būtu lasīt latviešu kapitālisma, latviešu birokrātijas un urbanizācijas vēsturi. Un par to, kādas pārmaiņas notiek ar latviešiem viņu ceļā uz modernas eiropeiskas nācijas veidošanos. Modernā kultūras dzīve prasa plašu izglītotu cilvēku slāni, profesionāļus. Bet no tā, ka mēs varētu pazaudēt savu identitāti, iekļaujoties Eiropas tautu saimē, tik ļoti nevajadzētu baidīties. Šāda konsolidācija taču nebūt nav tikai destruktīvs spēks. Tai ir arī liels konstruktīvs spēks.

Referāts (saīsināts) Prātnieku saietā Rīgas Latviešu biedrības namā 1997.gada 9.jūlijā. Pēc ieraksta “LV” diktofonā.

Prātnieku saietā: “Baltica'97” dalībnieki un filozofi Māra Zirnīte un Augusts Milts Foto: Māris Kaparkalējs,“LV”