Salu, palmu un snaudošo vulkānu zemē. Indonēzijā

Nesen "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris pēc Indonēzijas Ārlietu ministrijas ielūguma apmeklēja šo valsti. Šodien sākam publicēt Jāņa Ūdra vērojumus, pārdomas un atziņas

Mazā indonēziete Latvijas žurnālistā raugās ar paļāvību

Gids Džokjakartas Sultāna pils pagalmā ar tradicionālo koka zobenu

Indonēziju sauc gan par tūkstoš salu un gleznaino palmu valstību, gan arī par snaudošo vulkānu zemi. Un jaunākās ziņas no Indonēzijas diemžēl vedina atcerēties tieši šo pēdējo apzīmējumu.

Pāris dienas pēc tam, kad biju no Javas salas aizlidojis uz Bali, izvirda pārdesmit gadus klusējušais Merapi Džokjakartas apkaimē, kuru — tā cildenajā snaudā — biju vērojis kopā ar starptautiski pazīstamo indonēziešu fotogrāfu Eko. Televīzijas ziņu raidījumā visai labi varēja redzēt izvirduma sātanisko skaistumu, taču tikpat kā aiz kadra palika šīs ugunīgās stihijas bīstamība. Atmiņā nāca Javas salā dzirdētie fakti par cilvēku upuriem, ko nesuši agrākie Merapi izvirdumi, nodedzinot, ar lavu un karstiem pelniem pārklājot veselus ciemus.

Šoreiz vulkāna izvirdums neprasīja upurus. Taču pasaules ziņu dienestos tas izskanēja kā draudīgu notikumu priekšvēstnesis. Un man turpat Indonēzijā, taču kādus tūkstoš kilometrus tālāk, Bali salā, bija jādomā par pragmatiskajām žurnālistikas likumsakarībām, kas prioritāru nozīmi piešķir dramatiskiem notikumiem, atstājot cilvēkus vienaldzīgus pret parastiem ikdienas dzīves faktiem.

Šajā praksē ir kas dzelžaini loģisks un arī apšaubāms. Laikam gan tikai retais iebildīs pret tik daudzkārt deklarēto tēzi, ka žurnālista sūtība ir rādīt objektīvu ainu. Taču mūsdienu pasaulē ar sešiem miljardiem cilvēku un šķietami nebeidzamām spriedzes izpausmēm te vienā, te atkal citā planētas vietā šādam izsvērtam mediju skatījumam acīmredzot nepietiek profesionālo resursu un informatīvās telpas. Bet mūsdienu cilvēks, vien pārdesmit gadus kā globalizētajā audiovizuālās informācijas telpā ierauts, joprojām intuitīvi gaida visaptverošu ainu par savu zemi un pasauli.

Diskusijas par šo fenomenu man izraisījās ar indonēziešu žurnālistiem gan Indonēzijas nacionālās ziņu aģentūras "Antara" galvenajā mītnē Džakartā, gan senās galvaspilsētas Džokjakartas un Bali lielākās pilsētas Denpasaras laikrakstu redakcijās. Indonēziešu žurnālisti, tāpat Gadžahmadas universitātes socioloģijas un politoloģijas fakultātes pasniedzēji bija visnotaļ kritiski noskaņoti pret ārvalstu lielāko ziņu dienestu, galvenokārt CNN, aktivitāti, intensīvi atspoguļojot pret prezidentu Abdurahmanu Vahidu vērstās demonstrācijas. "Vai gan piectūkstoš studentu demonstrācija ir pats tipiskākais valstī ar divsimt desmit miljoniem iedzīvotāju un galvaspilsētā ar apmēram četrpadsmit miljoniem cilvēku?!" sašutumā teica ne viens vien indonēzietis, prasot arī par manām izjūtām: vai es jūtot politisku nestabilitāti viņu valstī.

"Nē, nejūtu," es tajās dienās bez šaubīšanās atbildēju. Prezidenta Vahida kritizētāju demonstrācijas bija labi organizētas, par kārtību rūpējās arī paši studenti: demonstrantu kolonnu apjoza rokās sadevušies kārtības sargi no pašu studentu vidus. Savukārt policisti pie parlamenta ēkas profesionāli nodrošināja atstarpi starp studentiem un Vahida atbalstītājiem. Vienu brīdi studentu spiediens kļuva draudīgs, tika apgāzti daži pārnēsājamā nožogojuma posmi, un policija izsvieda asaru gāzes paketes. Vēlāk televīzijas dokumentālajos kadros tas izskatījās visai dramatiski — bēgoši cilvēki asarojošām acīm...

"Vai tā ir tipiska mūsu valsts aina?!" man vēlāk sašutuši vaicāja indonēziešu kolēģi, bet atbilde nebija viennozīmīga. Tā, protams, nebija šīs milzīgās valsts kopaina. Taču ļoti būtiska epizode, kas liecināja ne vien par politisko cīņu starp prezidenta Vahida, pieredzējuša musulmaņu politiskā līdera, piekritējiem un oponentiem, bet arī par milzīgajām demokrātiskajām pārmaiņām valstī kopš 1998. gada maija. Jo trīsdesmit divos prezidenta Suharto autoritārā režīma gados šādas demonstrācijas gluži vienkārši nebija iespējamas.

Diemžēl jaunākās ziņas, šoreiz no Kalimantānas provinces, rada dziļākas bažas. Etniskajās, taču būtībā ekonomisku un sociālu apstākļu izraisītajās sadursmēs starp kareivīgajiem dajaku cilts vīriem un Maduras salas imigrantiem bojā gājuši jau simtiem cilvēku (pēc "Antara" ziņām, šīs nedēļas sākumā nogalināto skaits jau bija sasniedzis četrus simtus, bija desmitiem ievainoto). Simtiem Maduras imigrantu ar Indonēzijas jūras spēku kuģiem atstāj Kalimantānu, pārceļoties uz citiem valsts reģioniem. Vienā dienā vien tā tika evakuēti divtūkstoš simt cilvēki. Centrālajā Kalimantānas provincē ieradās drošības dienestu un militāro struktūru vadītāju delegācija Indonēzijas Republikas drošības ministra Susilo Bambanga Judhojono vadībā, delegācijā bija arī Indonēzijas bruņoto spēku pavēlnieks admirālis Vidodo. Policija arestējusi desmitiem cilvēku, arī trīs eventuālos grautiņu organizētājus. Situācija Kalimantānā, īpaši tās dienvidu pilsētā Sampitā, joprojām ir saspringta.

Bet jaunie indonēziešu draugi man no Bali salas pa elektronisko pastu sūta nosvērti lietišķas un pat jautras vēstules, un, atceroties Indonēzijā aizvadītās dienas, es skaidri varu iztēloties, kā ik rītu (septiņas stundas agrāk par rīdziniekiem) miljoniem indonēziešu ar saviem tradicionālajiem motocikliem pa Džakartas ielām dodas uz darbu rūpnīcās vai kantoros. Kā motorizētās indonēziešu māmuļas, sasēdinājušas uz motocikla — sev priekšā un aiz muguras — divus trīs un pat četrus košās skolēnu formās sapostus bērneļus, ved tos uz skolu. Kā melnīgsnējie jaunieši un jaunietes ar motocikliem traucas uz augstskolām...

Vērojot šķietami nebeidzamo motociklistu straumi Džakartas ielās, man likās, ka šī labi organizētā dinamika simbolizē indonēziešu mērķtiecību. Rāda šīs milzīgās nācijas apņēmību beidzot sasniegt savu mērķi — ieņemt ceturtās lielākās valsts, tūkstošiem gadu senas civilizācijas cienīgu vietu modernajā pasaulē. Vietu, no kuras šos cilvēkus, kam Dievs lēmis piedzimt skaistā, dāsnā zemē, atkal un atkal attālinājuši Indonēzijas sarežģītās vēstures samezglojumi.

Tēlaini sakot, Indonēzija kopš demokrātijas atjaunošanas 1998. gada maijā beidzot uzņēmusi skaidru kursu, cenšoties atgūt Suharto autoritārā režīma gados iekavēto — ar radikālām reformām atveseļot krīzes iedragāto ekonomiku, paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni, paplašināt starptautiskos sakarus... No šejienes arī aizvien dziļāka interese par citām pasaules daļām. Arī par Baltijas jūras reģionu. Arī par Latviju — valsti, kas sekmīgi virzās uz Eiropas Savienību, kam pats liktenis lēmis būt Rietumu un Austrumu ekonomisko sakaru krustcelēs.

Bet pārējai pasaulei un arī mums, Latvijai, būtiska ir visa šīs gigantiskās valsts kopaina. Lai arī cik daudzveidīga un brīžiem pretrunīga tā būtu.

Turpmāk — vēla