Par mums un Eiropu

ALEKSANDRS KIRŠTEINS, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās, — “Latvijas Vēstnesim”

Pēdējās dienās — pēc Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju apspriedes Strasbūrā — ir aktualizējies jautājums par Latvijas izredzēm iestāties šajā kontinentālajā organizācijā. Gan ārzemēs, gan tepat Latvijā šajā sakarā izteikti dažādi apsvērumi. Tāpēc “LV” lūdza dot skaidrojumus pašreizējām norisēm acīmredzot viskompetentākajam cilvēkam šajā jomā Aleksandram Kiršteinam — īpašu uzdevumu ministram Eiropas Savienības lietās.

— Tagad jūs esat iepazinies ar Eiropas Komisijas dokumentu, kurā izteikti viedokļi par kandidātvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā. Kā vērtējat tajā paustos atzinumus un secinājumus? Cik precīzi un objektīvi, jūsuprāt, tie ir attiecībā uz Latviju?

— Domāju, ka visumā tas slēdziens, kas attiecas uz Latviju, ir vairāk vai mazāk objektīvs. Ir arī neprecīzi skaitļi, var manīt, ka pie tiem ir strādājuši dažādi cilvēki. Bet, piemēram, gluži precīzi ir dati, kurus mēs esam devuši jūnijā un kuros ir normāli parādīta inflācija. Bet pagājušajā gadā mums tā bija 13 procentu līmenī, taču dokumentā uzrādīti vairāk nekā 17 procenti. Tomēr šādas neprecizitātes nemaina būtību. Secinājumi ir pareizi. Ir norādīts, ka, piemēram, atšķirībā no Igaunijas mums ir vājāks banku sektors atsevišķās sadaļās. Ja mēs skatāmies plašāk uz vērtspapīru tirgu, tas ir nenoliedzami. Tas pats attiecas uz lauksaimniecības modernizāciju. Mums tā salīdzinājumā ar Igauniju ir neefektīva. Privatizācija pie mums tiks pabeigta tikai nākamajā gadā. Šiem pašreizējiem valsts monopoluzņēmumiem ir diezgan slikts finansiālais stāvoklis — vienalga, vai tā būtu “Latvijas kuģniecība”, vai “Latvijas gāze”. Praktiski tas arī ir viss.

Kas attiecas uz likumdošanu, tad ir atzīmēts, ka mums ir izstrādāta nacionālā stratēģija un ir pieņemti normāli likumi. Bet varētu būt grūtības ar to ieviešanu dzīvē. Šī problēma faktiski ir visām ES asociētajām valstīm. Līdzekļu un izglītotu cilvēku trūkums — tas nav nekas jauns. Par to mēs jau visu laiku esam runājuši un rakstījuši.

Runājot par tehnisko pusi, — tur viss ir vairāk vai mazāk normāli. Tieši tādi paši slēdzieni ir par visām pārējām valstīm, atskaitot Rumāniju un Bulgāriju, kur faktiski situācija ir daudz sliktāka.

— Vai patiešām Igaunija ir tik ļoti mums priekšā?

— Paskatīsimies kartē. Lēmums tika pieņemts jau iepriekš — uzaicināt piecas valstis un Kipru. Kipra jau no 1973.gada skaitās kandidātvalsts, tai ir citas problēmas. Runāsim par šīm asociētajām valstīm. Tika pieņemts lēmums par piecām valstīm, neizdalot, kuras tās būs. Loģiski, ka Čehija, Ungārija un Slovēnija ir ātrāk sākušas reformas, un tur nav nekādu problēmu. Bet jautājums tālāk ir par Poliju, Latviju, Igauniju un vēl Lietuvu. Kā zināms, aiz Polijas stāv Vācija, kas izdarīja noteiktu politisku spiedienu. Un, ja Latvija būtu tiešām divreiz labākā situācija, piemēram, nekā Igaunija, vai domājams, ka varētu pirmām kārtām uzņemt ES Latviju? Paskatīsimies uzmanīgi kartē. Latvijai taču nav robežas ar Eiropas Savienību. Ja tiek pieņemts lēmums, ka var uzņemt ES tikai vienu valsti no šī reģiona, jo vairāk vietu nesanāk, tad tā var būt tikai Igaunija. Jo tai ir jūras robeža ar pašreizējo ES valsti Somiju. Var jau teikt, ka arī Latvija ir šeit. Taču, ja abās pusēs nav robežas ar ES dalībvalstīm, tas viss ir diezgan problemātiski. Tie ir tie politiskie aspekti. Vai tad var būt izolēta valsts Eiropas Savienībā?

Bet kļūda ir tā, ka strīds bija par institucionālajām reformām. Latvijai, Lietuvai un Igaunijai kopā būtu 8 balsis Eiropas Savienībā. Tas ir tikpat, cik Spānijai, un divreiz vairāk nekā Zviedrijai. Respektīvi, mums balsojot par infrastruktūras, lauksaimniecības atbalsta vai citu līdzekļu sadalījumu, būtu divreiz vairāk balsu nekā Zviedrijai un tikpat daudz balsu kā Spānijai, kas cīnās par strukturēto fondu saglabāšanu Eiropas dienviddaļā, nevis to novirzīšanu jaunām ES dalībvalstīm. Tur bija tā kaulēšanās. Tika secināts, ka pašreizējā situācijā nevar plānot vairāk par piecām valstīm, kas būtu uzņemamas ES. Es runāju par piecām, nevis sešām, jo Kiprā joprojām nav atrisināts federācijas jautājums, un tas acīmredzot netiks atrisināts arī nākamo desmit gadu laikā.

Pieņemsim — nobalsos, ka tikai divas kandidātvalstis varētu pašlaik uzņemt Eiropas Savienībā. Tad sāktos strīdi starp Ungāriju, Poliju, Slovēniju, Čehiju. Tādēļ tika pieņemts lēmums, ka Baltijas valstīm ir viena vieta. Bet kur ir kļūme? Lietuva un Latvija procentuāli būtu gauži maza daļa Eiropas Savienībā. Bet tas politiskais ļaunums ir daudz lielākis, ko neviens nav analizējis. Pirmkārt, tiek sašķelta Baltijas valstu sadarbība, kaut arī netieši. Protams, nav jau vēl teikts, ka Igauniju pirmo uzņems ES. Sarunu sākums vēl neko nenozīmē. Bieži vien labāk ir sākt sarunas vēlāk, bet tās ātrāk pabeigt. Cik gadu Kiprai vajadzēs, lai atrisinātu savas problēmas, cik gadu vajadzēs Polijai ceļā uz ES, risinot gan vides aizsardzības, gan lauksaimniecības jautājumus? Latvija varētu sarunas sākt un beigt gada laikā. Pat ja mūs pēc diviem gadiem uzaicinās sākt sarunas, vai kāds var galvot, ka uz to brīdi būs beigušās sarunas, piemēram, ar Poliju?

Bet problēma ir tā, ka vienkārši ir dots slikts politiskais signāls, proti — Baltijas valstis nav vienotas. Tātad — veltīgi mēs cenšamies šeit ieviest muitas ūniju. Veltīgi mēs pūlamies sagatavot lēmumus par to, ka Latvijai un Igaunijai varētu būt kopīgi robežpunkti, nevis katrai savi. Jo, ja jau ir dots signāls par sarunām ar Igauniju, tiek veidota robeža starp Eiropas Savienību un Latviju, kāpēc gan tad vajadzīgs līgums par brīvo tidzniecību ar lauksaimniecības produktiem, kāpēc gan tad vajadzīga muitas ūnija? Tas pārvelk svītru visiem muitas savienības projektiem.

— Bet vai mēs šobrīd nepiešķiram pārlieku lielu nozīmi tam, ka nupat Eiropas Komisija nolēmusi uzsākt sarunas tikai ar sešām valstīm par uzņemšanu ES? Jo šā gada beigās Luksemburgā šis jautājums vēlreiz tiks apspriests.

— Ātrāk par 2003.vai 2004.gadu mēs jau nebūsim Eiropas Savienībā. Arī nākamās valdības uzdevums nebūs tur iekļūt. Tam visam it kā nav lielas nozīmes. Bet, psiholoģiski cilvēkiem var likties, ka viss, ko mēs darām, ir nepareizi. Varbūt kādam ārzemju investoram tas varētu šķist kā signāls, varbūt es, lūk, nepareizi daru, ja savu naudu ieguldu, piemēram, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā vai Ogres trikotāžas kombinātā? Varbūt labāk Igaunijā šo naudu ieguldīt?

Ir atzīts, ka Latvijas stratēģija ir pareiza. Atzīts arī, ka mēs esam ieviesuši apmēram 250 tā sauktās Baltās grāmatas direktīvas, un regulācijas, turpretī igauņiem to ir mazāk kā 200.

Šis pusgads līdz Luksemburgas sanāksmei mums, protams, būtu jāizmanto, lai izskaidrotu, ka tīri politiski būtu bīstami sadalīt valstis, nevis uzsākt ar tām sarunas vienlaikus, jo tas būtu dārgāk pašai Eiropas Savienībai. Neviena valsts jau vēl nav gatava. Pat ja Luksemburgā nolems sākt sarunas tikai ar šīm piecām vai sešām valstīm, nākamais ziņojums būs 1998.gada beigās. Tad, piemēram, lielo uzņēmumu privatizācijai Latvijā vajadzētu būt pabeigtai. Ja vien mēs turpināsim īstenot savu privatizācijas programmu. Tad 2000.gadā, kad vēl neviena no šīm valstīm nebūs Eiropas Savienībā, būs pilnīgi cits sadalījums. Ja Latvija tajā brīdī būs augstāk, sarunas ar to arī ātrāk beigsies. Sarunu sākums jau nenozīmē, ka to beigas visiem būs vienādas. Ir valstis, kas gaidījušas uz uzņemšanu Eiropas Savienībā 7 — 12 gadus, bet ir arī tādas, kas uzņemtas ES pēc pāris gadus ilgām sarunām, piemēram, Austrija vai Zviedrija, kur bijusi augsta attīstības pakāpe. Tātad, manuprāt, sarunas ar katru no kandidātvalstīm būs gluži atšķirīgas. Un sākumstarta pozīcijas līdz ar to tiks zaudētas.

— Kas tagad Latvijā pirmām kārtām būtu darāms, risinot iekšējās problēmas un veidojot savu ārpolitiku, lai sekmīgi virzītos uz Eiropas Savienību?