Bībele, grāmatu Grāmata, latviski — vēlreiz, pēc trīssimt gadiem

Vidus attēlā — Bībeles šodienas tulkotāji latviešu valodā (no kreisās) : Dainis Zeps, Valdis Tēraudkalns, Enoks Neilands, Uldis Bērziņš, Juris Cālītis, Aleksandrs Bite, Ināra Ķemere un Ilmārs Zvirgzds

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ir pagājuši jau trīs gadsimti kopš mūsu kultūrai ļoti nozīmīga notikuma — pirmā Bībeles izdevuma latviešu valodā laikā no 1685. līdz 1694. gadam. Tulkojumu no oriģinālvalodām astoņu gadu laikā viens pats bija spējis veikt vācu mācītājs Ernsts Gliks, turklāt tam laikam tādā kvalitātē, ka mācītāju komisijai, darbu vērtējot, iebildumu gandrīz nebija. Grāmatu grāmata — katram saprotamā valodā — neapšaubāmi, ir būtisks pavērsiens jebkurā kultūrā, un par tādu latviešiem kļuva Glika tulkotā Bībele. Kā savulaik atzinis literatūrzinātnieks Ludis Bērziņš, “ar Bībeles tulkojumu Gliks deva toreizējai, uz reliģijas mācību bāzētai garīgai dzīvei varenu ieroci un latviešu valodai ilgi spēkā esošu, arī šobrīd maz pārveidotu normu, atslēgdams latviešiem tos avotus, kas pildīja dzīvos strautus Rietumeiropas kultūrtautām”.

Trijos gadsimtos veiktas 16 Glika Bībeles tulkojuma revīzijas, pēdējā nozīmīgākā — 1965. gadā. Bet vēl neviens līdz šim nav atgriezies pie īstā avota — oriģinālteksta. Visas revīzijas notikušas, balstoties uz Ernsta Glika neapšaubāmi izcilo, tomēr, jāatzīst, vienatnē un pirms trīssimt gadiem veikto darbu.

Vai latvietim uz trešā gadu tūkstoša robežas jau nebūtu laiks lasīt Bībeli laikabiedru tulkojumā un mūsdienām tuvinātā valodā?

Jau divarpus gadus ilgst Latvijas Bībeles biedrības organizētās Tulkošanas komisijas darbs. Mērķis — jauns, no oriģinālvalodām veikts Bībeles tulkojums. Līdz 2001. gadam darba grupa iecerējusi pabeigt pilnīgu Jaunās Derības, bet trīs četrus gadus vēlāk — arī Vecās Derības tulkojumu.

Tulkošanas komisijas darbu koordinē Juris Cālītis. Vecās Derības tulkošanā piedalās Uldis Bērziņš, Ilmārs Zvirgzds, Enoks Neilands, Laila Čakare. Jaunās Derības tekstus latvisko Dainis Zeps un Aleksandrs Bite. Grieķu valodas konsultante — Ināra Ķemere, latviešu valodas konsultante — Maija Baltiņa.

Sarunā par topošā darba nozīmi un problemātiku piedalījās lielākā daļa Tulkošanas komisijas dalībnieku, klātesot arī Latvijas Bībeles biedrības ģenerālsekretāram Valdim Tēraudkalnam.

— Kas ir Bībeles tulkošanas organizators?

Valdis Tēraudkalns: — Līdzīgi kā visā pasaulē šādus projektus organizē Latvijas Bībeles biedrība, kas ir ekumeniska organizācija. Bībeles biedrības uzdevums arī ir tieši Bībeles tulkošana, izdošana un izplatīšana. Pirmais mūsu solis bija esošā Bībeles latviešu teksta revīzija, šī darba rezultāts, cerams, tiks publicēts jau šī gada beigās. Nākamais solis — pašreiz notiekošais darbs pie jauna ekumeniska Bībeles tulkojuma. Tulkošanas komisijas darbs tiek finansēts galvenokārt no Apvienoto Bībeles biedrību ziedojumiem. Latvijas Bībeles biedrība ir asociēta šīs organizācijas locekle. Projekta finansēšanā ir piedalījies arī Zviedrijas karalis, turpinot vēsturisko tradīciju — arī pirmo un līdz šim vienīgo Ernsta Glika veikto Bībeles tulkojumu tolaik apmaksāja Zviedrijas karalis. Esam lūguši palīdzību arī no Kultūras ministrijas un Kultūras fonda, kas jau ir solījuši izskatīt atbalsta iespējas nākamajā gadā.

— Kā jūs katrs vērtējat Bībeles tulkošanas nozīmi un kur saskatāt tās problemātiku?

Juris Cālītis: — Mūsu uzdevums ir iztulkot visas Jaunās un Vecās Derības grāmatas. Tā kā Bībelē ir divas pamatdaļas, arī mēs esam izveidojuši divas grupas. Bībeles biedrība ar tulkošanas komisijas starpniecību aicina darbā tulkotājus, kuri paši ir sagatavojuši kādas Bībeles grāmatas tulkojumu. Pēc tam šis tulkojums tiek apspriests mūsu darba grupās — vēlreiz salīdzinām ar oriģinālu, turklāt mums katram ir sava tulkošanas, valodas un arī cita pieredze. Kopīgā darbā ir labāk jūtamas gan valodas nianses, gan terminu problēmas, kas, tulkojot vienam, paslīd garām. Gan tulkotāji, gan darba grupa izmanto tekstus oriģinālvalodās.

Uldis Bērziņš: — Darbs, ko mēs veicam, ir ne tikai starpkonfesionāls, ekumenisks uzdevums, bet arī nacionāli kulturāls, tāpat kā tas bija pirms trīssimt gadiem. Ernsta Glika tad veiktais tulkojums kļuva par nozīmīgu notikumu latviešu literārās valodas veidošanā un vēl šodien saglabā savu nacionālkulturālo nozīmi. Un katrai tautai svarīgs ir jautājums par to, cik kvalitatīvs, izstrādāts un talantīgs ir Bībeles tulkojums. Tā uz šo darbu skatāmies mēs. Mūs vieno tas, ka mēs vēlamies ieraudzīt Bībeles tekstu tādu, kāds tas ir trijās oriģinālvalodās — ebreju, aramiešu un grieķu —, katru Bībeles daļu kā atsevišķu literāru tekstu. Laikā, kad tapa iepriekšējais Bībeles tulkojums, galvenā prasība, kuru nācās piepildīt Ernstam Glikam un citiem mācītājiem, bija latviešu Bībele kā vienots teksts, bez diferenciācijas atsevišķās grāmatās, bez dzejas un prozas savdabīgā rakstura uzsvēršanas. Jo tolaik runa bija drīzāk par teoloģisku problēmu risināšanu, par to, lai tautai saprotamā valodā sniegtu Bībeles tekstu. Mēs savā darbā neceram sacensties ar to Bībeli, ko radījis Gliks un mācītāju paaudzes pēc viņa, jo tā jau ir latviešu kultūras fakts. Mēs meklējam, kā tiešāk mūsdienu latviešu valodā izteikt to, ko mēs redzam oriģināltekstos.

Ilmārs Zvirgzds: — Man ir svarīgi, lai tulkojot paturētu prātā arī to, ka Bībeles daļas, vismaz Vecā Derība, ir ebreju literatūra. Līdz šim tas nav ticis uzsvērts. Es uz Bībeli skatos ne tikai kā uz reliģisku tekstu vai kultūras faktu, bet arī kā uz ebreju literatūras sastāvdaļu. Ir svarīgi akcentēt, ka šis kultūras mantojums latviešu valodā ir ienācis tieši ar ebreju literatūras starpniecību.

Aleksandrs Bite: — Es ar Bībeles tulkošanu saistīto problemātiku redzu no citas puses. Atbildot uz jautājumu — kam es jūtos atbildīgs šajā tulkošanas darbā? Savu atbildību es redzu, pirmkārt, Latvijas kristiešu priekšā, reizē nenoniecinot arī šī darba kultūrvēsturisko nozīmi. Tādēļ es Bībeli uztveru vispirms kā reliģisku tekstu, kura galvenā vērtība ir tieši pats teksts. Un latviešu Bībeles pēdējās redakcijās diemžēl ir ļoti daudz vietu, kur interpretēts ir pats teksts, varbūt kādas liberālkritikas vai kādas modernistiskas teoloģijas ietekmē. Tādēļ mana vēlme ir ļaut tekstam būt tādam, kāds tas ir. Jo vēsture jau ir daudzkārt pierādījusi, kādu ļaunumu spēj nodarīt kļūdains teksta tulkojums — gadījumā, ja cilvēks Bībeli lasa nopietni. Ar apziņu nedrīkst jokot.

Otrs. Mani uztrauc, ka cilvēki apšauba šāda tulkojuma nepieciešamību. Nevienam nerodas problēmas ar to, ka viņam vajag jaunu automašīnu vai māju... Līdz ar to par šo jauno Bībeles tulkojumu rodas pastiprināta interese, kas sākotnēji varbūt ir pat vairāk saistīta ar sabiedrības skepsi. Mums ir jāsaprot, ka Bībeles tulkojums ir visnozīmīgākais, daudz svarīgāks par visiem citiem, arī, piemēram, par Raini. Ja kāda cita tulkojuma atšķirības interesē tikai speciālistus, tad Bībelē katru komatu un katru punktu izvērtē tūkstošiem cilvēku. Tāpēc mums ir jārēķinās ar šo iespējamo skepsi. Kaut arī negribu vilkt paralēles starp mūsu darbu un tādiem faktiem kā Lutera vai Glika tulkojums, tomēr atgādināšu, ka arī Lutera veiktais Bībeles tulkojums, kas bija unikāls notikums vācu kultūrā un literatūrā, izpelnījās ļoti daudz skepses un kritikas. Acīmredzot vienmēr traucē kāds arhetips, kas allaž nāk līdzi sabiedrības attieksmē pret šādiem nozīmīgiem tekstiem. Tādēļ varbūt jau tagad mums būtu jādomā par sabiedriskās domas pieradināšanu, sagatavošanu šim jaunajam Bībeles tulkojumam.

Dainis Zeps: — Strādājot ar Bībeles tulkojumu, mēs neizmantojam vienīgi oriģināltekstu, bet arī tulkojumus citās valodās. Un mēs pamanām atšķirības un arī kopīgo starp šiem dažādajiem tulkojumiem. Arī tradīcijas, kuras vairāk vai mazāk parādās dažādos tulkojumos. Mēs piederam pie tiem tulkotājiem, kuri cenšas izrauties no šīs tradīciju vides, un es ceru, ka tas mums arī izdosies — atbrīvoties no šīm šablonu robežām un sasniegt zināmu progresu, izrauties kādu soli priekšā, salīdzinot ar līdz šim pieejamajiem Bībeles tulkojuma variantiem dažādās valodās.

Ināra Ķemere: — Man šķiet, ka jebkurā valodā Bībeles tulkojums ir ja ne gluži pagrieziena punkts, tad vismaz notikums nacionālajā kultūrā noteikti. Tā tas savulaik bija arī ar Glika tulkojumu. Es negribētu apgalvot, ka mēs gatavojam ko tādu, kas būtiski mainīs priekšstatu par latviešu valodu un kultūru, līdzīgi kā savulaik Propercijs teica par Vergīlija “Eneīdu”, tomēr ceru, ka jauns Bībeles tulkojums kļūs vismaz par notikumu. Tāpēc mēs strādājam lēni un pamatīgi. Ja skatāmies Jaunās Derības grieķu valodas tekstu, varētu teikt, ka šī valoda ir vienkārša. Jā, izraujot teikumu no konteksta, to var iztulkot katrs, kurš zina sengrieķu valodas elementārkursu. Bet grūtības rodas tādēļ, ka šī valodas vienkāršība nav primitīvisms. Un šo vienkāršības burvību var sajust tikai tad, ja lasa tekstu pēc kārtas — daudz, ilgi, vairākkārt. Ir apbrīnojami, cik nepārtrūkstošs tās vēsts patiesības pārdzīvojums ir visā šajā vēstījumā — nekādu komentāru, paskaidrojumu vai ekskursu. Tas, ka vēstītājs necenšas pielikt klāt neko no sevis, apšaubīt vai interpretēt, ir tā burvība, ko mēs nedrīkstam pazaudēt. Tas ir grūti — vienkāršo neprimitivizēt.

Grūtības rada arī tas, ka šī nav vienkārša grieķu koinē valoda, — šeit ir sastopami daudzu citu valodu elementi. Arī šo savdabību gribētos saglabāt tulkojumā.

Protams, būs daudz diskusiju, mēs esam gatavi tās uzklausīt. Tomēr gribētos cerēt, ka šis nebūs vienkārši kārtējais literatūras izdevums, bet paliekošs notikums. Un mēs darīsim visu, lai tas tā būtu.

Enoks Neilands: — Man Bībele nav vienkārši teksts, bet svētie raksti. Tulkojot es vēlos parādīt, cik šis teksts ir dzīvs. Jebkurš šablonveida tulkojums tekstu iznīcina.

— Vai jūs neuztrauc, ka latviešu lasītājs šo jauno Bībeles tulkojumu varētu arī nepieņemt — nesaskatot te vairs veco, pierasto, zināmo. Vai nevar rasties situācija, ka cilvēkiem jaunais tulkojums liktos pilnīgi kas cits nekā līdz šim lasītā Bībele?

Juris Cālītis: — Jā, lasītāju nedrīkst aizmirst. Mēs nedrīkstam domāt, ka tulkošanā ir svarīgi tikai divi elementi — oriģinālteksts un tulkotājs. Modernā tulkošanas teorija liek atcerēties arī lasītāju, sevišķi tad, kad jāizvēlas starp vairākiem līdzvērtīgiem teksta interpretācijas variantiem.

Bet jūsu jautājums balstās uz pieņēmumu, ka Latvijā šis Bībeles lasītājs patiešām ir visu laiku bijis. Vai tā paaudze, kuru mēs gribam iepazīstināt ar Bībeli, ir tāda Bībeles pazinēja? Jā, protams, daudz kas ar literatūras starpniecību ir ienācis mūsu valodā no šī lielā celmlauža Glika tulkojuma — vārdi, izteicieni, ko pat mēs vairs nejūtam, tomēr tas vēl nenozīmē, ka šī sabiedrība Bībeli pazīst patiešām tik labi.

— Kas ir tā auditorija, kurai būs adresēts šis tulkojums un uz kuru jūs orientējaties?

Juris Cālītis: — Audients varētu būt cilvēks, kurš iet baznīcā, un arī augstskolu beigušais. Bet arī tāds cilvēks, kurš nekad Bībeli nav lasījis un to nepazīst — un tādu, iespējams būs lielākā daļa —, kurš ikdienā lasa vienkāršāko literatūru, bet varbūt tikai laikrakstus, kurš skatās televīziju un iet uz kino un kurš nāk ar mūsdienīgu domāšanu. Kā viņš sadzirdēs senās reālijas? Mēs orientējamies uz to, ka latvietis vēl joprojām ir vidēji izglītots un lasošs, ar zināmu sagatavotību un arī ar prasībām pret lasāmo. Bet mēs nevaram zināt, vai arī pēc divdesmit gadiem šī auditorija, kas vēlas lasīt Bībeli, būs tāda pati un vai tā varēs saprast mūsu piedāvāto tulkojumu.

Ināra Ķemere: — Lasītājs nedrīkst noteikt, kādam jābūt tulkojumam. Tulkotājs nevar dalīt savu atbildību ar lasītāju. Manuprāt, šeit lasītājs nav pasūtītājs, bet patērētājs. Tulkojuma kvalitāte — tā ir vienīgi mana atbildība. Tulkojums nevar iet līdzi lasītājam, mēs taču ceram, ka tas noderēs vairākām paaudzēm.

Uldis Bērziņš: — Es domāju, ka latviešu lasītājs vēl nav tik ļoti diferencēts kā dažās postindustriālās valstīs, kur ir veselas nelasītāju dinastijas. Mūsu lasītājs ir diezgan kvalificēts — nevis tādēļ, ka mums būtu bijusi pārāk laba dzīve pēdējos gadsimtos, bet mūsu čakluma un kādreizējo tautskolotāju dēļ, arī pagājušā gadsimta Eiropas kultūras ilgu dēļ. Arī vēlākais daudzu iespēju trūkums un dzīve totalitārā valstī ir spiedis latviešu lasītāju uz grāmatu lasīšanu. Mēs vēl joprojām dzīvojam lasītāju tautā un tādēļ negribam lietot teorijas, kas izstrādātas citai sabiedrībai, kur vajag citu Bībeli augstskolu beidzējiem un citu — pilsētas džungļu iedzīvotājiem.

Ilmārs Zvirgzds: — Tas, ka tulkojums ir mūsu kopējais darbs, liek orientēties uz plašāku lasītāju loku. Tad, ja es veidotu savu individuālu tulkojumu, es, protams, varētu atļauties dažādas ekstravagances un spēles ar formu, kas nav iespējamas kopdarbā. Turklāt gribot vai negribot ir jāpaplašina lasītāju loks, arī domājot par jaunā izdevuma tirgus nišu.

Valdis Tēraudkalns: — Domāju, ka, tāpat kā citās valstīs, arī Latvijā būs cilvēki, kas nepieņems jauno tulkojumu. Tiem Latvijas Bībeles biedrība turpinās izdot 1965. gadā revidēto Bībeles tekstu. Tātad paralēli būs vairāki izdevumi — tāpat kā tas pašlaik ir anglosakšu zemēs, kur tiek izdotas gan karaļa Jēkaba laika, gan mūsdienu versijas.

Un ir jādomā arī par sabiedrības sagatavošanu jaunajam tulkojumam. Jau septembrī Latvijas Bībeles biedrība iedzīvinās aizmirsto Bībeles svētku tradīciju, kur draudzēm būtu iespēja tikties ar mūsu tulkotājiem, lai pārrunātu Bībeles vietu un lomu.

— Līdzšinējais Bībeles latviskojums lasītājam ir pierasts ar visai arhaisku valodu. Kāda būs jaunā tulkojuma forma?

Ilmārs Zvirgzds: — Laikā, kad tapa Bībeles teksts, tā nebija arhaiska valoda. Tāpēc vērsties pie mūsdienu lasītāja ar īpaši arhaizētu tulkojumu būtu noziegums. Bet mums ir jālieto valoda, kas pēc savas nozīmes varētu paust to, ko domājis autors, — teiksim, ja tā ir bijusi poētiska vai atstāstoša, tad arī latviski tai ir tā jāskan.

— Šajā Bībeles tulkojumā jūs tātad mēģināt atgriezties arī pie tradicionālās vēstījuma formas, piemēram, dzejas, vietās, kur tā ir arī oriģināla, atšķirībā no pašreizējā tulkojuma, kur viss teksts pasniegts prozas formā.

Uldis Bērziņš: — Jā, kad mēs oriģinālā nonākam pie šādām vietām, mums nekas cits neatliek. Mēs mēģinām latviešu valodā attēlot semītu toniskās vārsmas skanējumu. Viss Bībeles teksts ir ritmiski organizēts, bet dažās vietās tas ir vairāk jūtams. Un tieši tur mēs arī ar grafisko līdzekļu palīdzību centīsimies rādīt lasītājam šo teksta ritmisko organizētību. Mēs imitējam oriģinālteksta ritmiku latviešu valodā.

Aleksandrs Bite: — Bībeles leksika tomēr paliek īpaša — tā nevar būt parasta sarunvaloda. Varbūt tā nav arhaiska, bet savādāka gan. Jo, daudzus Bībeles teicienus vienkārši pārnesot mūsdienu valodā, tie zaudē jēgu.

— Vai tulkojumam būs arī kāda īpaša rakstība? Piemēram, atjaunots “ŗ” vai “ch”?

Juris Cālītis: — Tas diemžēl ir politizēts jautājums. Mēs visi zinām, ka ŗ skaņa latviešu valodā eksistē, bet rakstīta netiek.

Uldis Bērziņš: — Mēs vien nevaram šo jautājumu izlemt. Ortogrāfijas noskaidrošanā vajadzētu piedalīties plašākam lokam — arī valodniekiem.

Juris Cālītis: — Vēl viens grūts jautājums ir lielo burtu lietojums, jo, kā mēs zinām, oriģinālā tie neparādās — visi ir vai nu lieli, vai mazi.

— Vai šis Bībeles tulkojums tiks pieņemts visās konfesijās?

Juris Cālītis: — Līdzko kāda daļa būs pabeigta, tā tiks nodota vērtēšanai arī citu konfesiju pārstāvjiem. Par to mēs jau esam vienojušies. Ne tādēļ, lai būtu kāda cenzūra, bet gan tāpēc, ka tulkojums ir dzīvs elements un katrai konfesijai varbūt ir savs izteiksmes veids, kuru mēs negribētu atstāt neievērotu. Turklāt jau nākamajā gadā mēs ceram četrus Evaņģēlijus un vēlāk arī citas Bībeles daļas publicēt un darīt pieejamas plašāka lasītāju loka vērtējumam.

Ināra Ķemere: — Darbs, ko mēs esam uzņēmušies, nav viegls. Strīdi ir ilgi, asi, bet arī auglīgi. Mūsu uzdevums ir godprātīgi iet šo grūto ceļu un, neuzspiežot neko lieku un savu, sasniegt galamērķi — jaunu Bībeles tulkojumu. Cerams, ka tas izdosies.

Dina Gailīte,

bac.philol.,

“LV” iekšpolitikas redaktore