Lai raiti Daugavmalas soļi un dzidras balsis Donavas krastos!

“Dzintariņš” šodien dodas uz Austriju — Vīni, Zalcburgu un Insbruku

Šovasar jau trešo reizi tālus ceļus mēro bērnu deju ansamblis “Dzintariņš”. Izpelnījies visaugstāko atzinību starptautiskajos festivālos Turcijā un Čehijā, tas tagad dodas uz Austriju, kur paredzēti koncerti Vīnē, Zalcburgā un Insbrukā. Mazajā Ģildē, “Dzintariņa” mājvietā jau kopš 1953.gada, trešdien bija mēģinājums tērpos, kur arī sastapām mazos dejotājus ar visām mammām un vecmāmiņām. Zinaīdas Zeltmates dibināto un loloto “Dzintariņu” pēc slavenās bērnu deju speciālistes aiziešanas viņsaulē kopš 1991.gada vada viņas meita Olga Freiberga, kas kopš dzimšanas stāv latviešu danču pašā viducī.

— “Dzintariņā” sāku dejot divarpus gadu vecumā. Tad nāca “Dancis” ar Spuras un Žagatas skolu, līdz sāku vadīt skolēnu deju kolektīvus un vēlāk kļuvu par mammas asistenti. Esmu daudz no viņas mācījusies, sevišķi metodiku (tagad Olga Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā pati pasniedz bērnu dejotprasmes attīstīšanas metodiku).

Māte bija dzimusi dejai, viņai bija dabas dots talants. To jau nevar ne pārņemt, ne iemācīties. Es visu esmu sasniegusi vairāk ar darbu. Augstu vērtēju precizitāti.

Dzintariņš” spodrina un tur godā Zinaīdas Zeltmates “zelta repertuāru”. Mazie joprojām visskaļākos aplausus izpelnās ar “Brālītis māsiņu dancot ved” un lielākie — ar “Gatves deju”.

— Lai nu kā mums gāja tajos padomju laikos, bet tautas māksla turējās augstā līmenī. “Dzintariņš” bieži piedalījās dažādos festivālos, izveidojās labi kontakti ar bērnu ansambļiem Ukrainā un Krievijā. Tikai uz ārzemēm nelaida. Daudzkārt apbalvots un cildināts, “Dzintariņš” tālāk par Bulgāriju netika. Es to izjutu kā lielu netaisnību pret savu māti. Viņa aizgāja 1991.gada janvārī un tika glabāta tai pašā dienā, kad notika atvadīšanās no Barikāžu upuriem. Jau augustā es ar “Dzintariņu” braucu uz Tokiju un septembrī uz Spāniju. Bija tik skumji, ka māte to nepieredzēja.

“Dzintariņš” saņem ielūgumus no visām pasaules malām. Kā vadītāja saka — varētu braukt koncerttūrēs katru nedēļu. Bijusi tikai nauda! Tāpēc varot atļauties braukt tikai uz festivāliem, kad pašiem par daudz ko nav jāmaksā. Visaugstākais līmenis esot Jekaterinburgas festivālā.

— Tas noticis piecas reizes, un visas piecas arī mēs esam piedalījušies. Saimnieciskais līmenis tur zems, bet paši sibīrieši ir tik sirsnīgi un atsaucīgi. Un sabrauc vislabākie dejotāji, tur ir ko pacensties, lai nepaliktu kaunā. Arī Izmirā mums bija liela konkurence — ļoti labi dejoja pašas Turcijas un arī Azerbaidžānas bērni. Šādos bērnu festivālos vietas parasti nedala. Novērtējums atspoguļojas noslēguma koncertā — uz to uzaicina labākos, un pēdējie parasti dejo vislabākie. “Dzintariņam” līdz šim vienmēr iznācis dejot pēdējam. Turklāt Turcijā pagājušā gada festivālā vienīgie tikām oficiāli ielūgti uz šā gada svētkiem un šogad — uz nākamā gada festivālu. Izmira ir liels izglītības un kultūras centrs.