Starptautiskie dokumenti, ziņas

Par mums un Eiropu

ALEKSANDRS KIRŠTEINS, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās, - "Latvijas Vēstnesim"

- Ārpolitiski būtu svarīgi visiem valdības locekļiem izskaidrot, ka nav politiski pareizi atteikties no Baltijas valstu sadarbības, kas ir bīstami. To nosaka mūsu ģeopolitiskā situācija.

Taču iekšpolitiski, es domāju, valdības programma ir atzīta par ļoti labu. Bet valdība vien nevar atrisināt visas ekonomiskās problēmas. Piemēram, runājot par vērtspapīru tirgu un bankām. Nepilsoņi joprojām nevar nopirkt zemi Latvijā. Tas punkts likumā joprojām nav mainīts. Tas bremzē zemes tirgus attīstību, arī hipotēku bankas attīstību. Tas ir politisks jautājums, par ko partijām jāvienojas. Otrs - ja sabiedrība uzskata, ka protekcionisma līmenis mums ir par zemu, nevis par augstu, - kā uzskata Eiropas Savienībā -, tad valdībai ir ļoti grūti vēl vairāk pazemināt muitas tarifus. Igaunijā pašlaik tie ir nulles līmenī, Čehijā - 4 procenti, Latvijā - ap 10 procenti. Politiskajām partijām vajadzētu izskaidrot, kāpēc vajadzīga šī tirdzniecības liberalizācija, kāpēc ekonomikai jābūt atklātai, nevis protekcionistiskai. Bet ko mūsu partijas saka? Vairāk jāaizsargā savi uzņēmēji, jāsamazina konkurence, kaut kādā veidā par "blatu" jāsadala un tā tālāk. Par privatizāciju. Vai tad tā ir pārāk lēna, kā sabiedrībā uzskata? Manuprāt, drīzāk otrādi. Visās avīzēs raksta, ka tiek izpārdoti "Latvenergo", "Latvijas gāze", "Latvijas kuģniecība" un citi monopoli. Līdz ar to tie turpina zagt, finansiālais stāvoklis ir katastrofāls šajos valsts uzņēmumos. Un tur arī vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Tas pats attiecas uz lauksaimniecības modernizāciju. Zviedrijā ir 15 tūkstoši lauksaimniecībā strādājošo, bet mums - 120 tūkstoši.

Un vēl. Vai mūsu sabiedrība ir gatava, ka pašlaik palielinātu budžeta līdzekļus aizsardzības vajadzībām no kaut kādiem 0,7 procentiem uz 1,2 - 2 procentiem? Vai sabiedrība atkal nebrēks par tām piecām vai sešām lopkautuvēm? Cik reizes var atcelt visas tās prasības, kuras mēs esam savulaik atcēluši kopš 1995.gada? Rezultātā mēs vairs nevaram neko eksportēt. Bet to visu jau nevar tikai viena pati valdība izdarīt.

Ko dara valdība? Pirmkārt, ir nodibināts reformu birojs un arī reformu padome, kas raudzīsies, kā notiek ierēdņu apmācība un cik efektīvi strādā katra ministrija. Otrs. Mēs tikko pieņēmām grozījumus Ministru kabineta iekšējās kārtības noteikumos. Katram izskatāmajam dokumentam klāt jābūt arī pamatojumam par atbilstību Eiropas Savienības likumdošanai. Bet tās ir tehniskas lietas, ar ko mēs tiekam galā. Svarīga ir Latvijas produkcijas konkurētspēja Eiropas tirgū. Valdība jau nevar to nodrošināt. Bet valdība var radīt apstākļus, ka valstī ir lēti kredīti, labvēlīga situācija ārzemju investoriem, kuri var veidot kopuzņēmumus un kuriem ir vajadzīgais tirgus. Tie visi ir kompleksi jautājumi, kas arī ir ierakstīti mūsu nacionālajā programmā.

Domāju, ka gada laikā mēs daudz esam sasnieguši. Mums, piemēram, ir labāks kredītreitings un zemāka inflācija nekā Igaunijā. Mums pagājušajā gadā bija vairāk ārvalstu investīciju. Tātad ekonomiskās attīstības dinamika mums pašlaik ir labāka nekā Igaunijai. Tas liecina, ka esam uz pareizā ceļa. Taču, protams, viss, kas saistīts ar efektivitāti un konkurētspējas paaugstināšanu, ne vienmēr ir patīkams. Piemēram - jo mazāk valsts subsīdiju ir lauksaimniecībai, jo tā kļūst efektīvāka. Bet tad saasinās sociālie jautājumi.

- Bet vai Latvijas iedzīvotāji ir gatavi tām sociālajām un ekonomiskajām prasībām, ko izvirza iestāšanās Eiropas Savienībā? Vai te šķērslis nav saglabājusies sociālistiskā domāšana sabiedrībā?

- Domāju, ka pašiem cilvēkiem būtu vairāk jāceļo uz citām valstīm, lai pārliecinātos par tirgus ekonomikas un privātās iniciatīvas priekšrocībām. Jo viena lieta ir visas šīs brošūras un grāmatas, kas tagad visiem pieejamas, bet pavisam kas cits ir pašam savām acīm redzēt, kā cilvēki saimnieko citās zemēs. Bet ir jau arī dažas īpatnības mūsu mentalitātes ziņā. Mēs esam pēdējā vietā pasaulē, rēķinot jaundibinātos uzņēmumus uz tūkstoš cilvēkiem. Tas nozīmē, ka mums vairāk patīk pamācīt citus, nevis darīt un moralizēt. Mēs varam gari un plaši diskutēt par korupcijas novēršanas likumu, bet mums pašiem nepatīk darboties uzņēmumu sabiedrībās. Daudz ērtāk ir kritizēt un moralizēt.

Pagājušajā gadā mums, piemēram, bija 18 piena uzņēmumi, kas varēja eksportēt savu produkciju uz Eiropas Savienību. Bet šogad, ievērojot to, ka būs stingras prasības un katru ļoti rūpīgi pārbaudīs atbilstoši ES prasībām, šis skaits ir sarucis vairāk nekā divas reizes. Esmu prasījis - kāpēc tad negribat eksportēt savus ražojumus? Viņi atbild, ka sūtīšot uz Krieviju. Kāpēc gan vajadzētu ieviest šos Eiropas kvalitātes standartus? Tā ir ļoti naiva iedoma. Tā ir tā pati ilūzija, kas saistīta ar RAF. Izveidosim, lūk, kopuzņēmumu, dos mums dzinējus, nebūs jāmaksā muitas nodokļi. Bet rezultātā Krievija pati pirka britu dzinējus, bet savus nederīgos sūtīja uz Jelgavu. Tāds bija iznākums, ar ko jau iepriekš bija jārēķinās.

Domāju, ka latviešiem, neraugoties uz visu līdzšinējo relatīvo atpalicību dažās jomās, ir arī dažas īpaši vērtīgas īpašības. Proti, viņi atbilstoši savai mentalitātei lēni ieskrienas, bet, ja viņi sāk ko darīt un ir iekustināti, viņi visu dara ļoti pamatīgi. Tas vien, ka daudzi cilvēki ir sapratuši, ka nevar būt nekādas atpakaļgaitas, par daudz ko liecina. Mums ir vairāki simti ļoti spēcīgu lauku saimniecību. Mums ir jūtams eksporta pieaugums. Ja mēs kaut kādā veidā esam tikuši galā ar Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu un Daugavpils "Dauteks", kur ir investīcijas un eksports, tad ir jābūt nākamajam solim. Latvijai ir jāsāk eksportēt preces, kam ir pievienotā vērtība, tas ir, augsti tehnoloģiskas preces.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

"Agenda 2000"

("Darba kārtība 2000")

Eiropas Komisijas kopsavilkums un viedokļi attiecībā uz Eiropas Savienības kandidātvalstu pieteikumiem par uzņemšanu ES

Strasbūra/Brisele 1997.gada 15.jūlijs

Par Bulgāriju, Igauniju, Ungāriju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Čehiju, Rumāniju, Slovēniju un Slovākiju

Igaunija

Igaunija savu pieteikumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā iesniedza 1995.gada 24.novembrī. Tās lūgums ir daļa no vēstures procesa, kas iezīmē Eiropas sadalīšanas izbeigšanu un demokrātijas pamatu nostiprināšanu kontinentā.

Saskaņā ar līguma 0. panta nosacījumiem Komisija pēc Eiropas Padomes pieprasījuma sagatavoja atzinumu par Igaunijas lūgumu par tās uzņemšanu ES.

Igaunijas gatavošanās dalībai ES notiek, galvenokārt balstoties uz Brīvās tirdzniecības līgumu, kas stājās spēkā 1995.gada 1.janvārī. 1995.gada 12.jūnijā Eiropas Savienība un Igaunija parakstīja Eiropas līgumu. Kad ratificēšanas process būs pabeigts un Eiropas līgums stāsies spēkā, tas aizstās Brīvās tirdzniecības līgumu. Cita būtiska pirmsiestāšanās stratēģijas elementa - iekšējā tirgus Baltās grāmatas (1995.gada maijs) - ieviešana praksē notiek saskaņā ar Darbības plānu, ko valdība pieņēma 1996.gada jūnijā. Valdība ir izveidojusi nepieciešamos mehānismus, lai koordinētu tās darbību saistībā ar integrēšanos Eiropā.

Gatavojot savu viedokli, Komisija izmantoja kritērijus, ko izstrādājusi Eiropas Padome 1993.gadā jūnijā Kopenhāgenā. Tie nosaka, ka Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā, jāatbilst šādām prasībām:

- demokrātiju, likumību, cilvēktiesību un minoritāšu aizsardzību un to tiesības garantējošo institūciju stabilitāte;

- funkcionējoša tirgus ekonomika, kā arī spēja izturēt Eiropas Savienības tirgus konkurenci un tajā valdošos tirgus spēkus;

- spēja uzņemties dalībvalsts saistības, ieskaitot politiskās, ekonomiskās un valūtas savienības mērķus.

Vērtējums par šīm trim kritēriju grupām - politisko, ekonomisko un gatavību uzņemties dalībvalsts saistības - ir atkarīgs arī no valsts pārvaldes

un juridiskās sistēmas spējas pielietot demokrātijas un tirgus ekonomikas principus, kā arī praktiski ievērot prasības attiecībā uz uzņemšanu ES.

Šo viedokļu izstrādāšanas pamatā bija katras kandidātvalsts stāvokļa analīze, ievērojot tuvāko perspektīvu, kā arī paveikto un patlaban notiekošās reformas. Politisko kritēriju jomā Komisija analizēja pašreizējo situāciju un ne tikai sniedza formālu pārskatu par institūcijām, bet pārbaudīja demokrātijas un likumības ievērošanu praksē.

1. Politiskie kritēriji

Igaunijas politiskās institūcijas darbojas atbilstošā līmenī un stabilitātes apstākļos. Tās ievēro savas kompetences robežas un savstarpēji sadarbojas. Vēlēšanas, kas notika 1992. un 1995.gadā, bija brīvas un taisnīgas, un tā rezultātā mainījās valsts vara. Opozīcijai ir normāla loma institūciju darbībā. Joprojām jāuzlabo juridiskās sistēmas darbs un jāpastiprina cīņa ar korupciju.

Nav lielu problēmu pamattiesību ievērošanā. Taču ir jāpaātrina naturalizācijas procedūras, lai krievvalodīgie nepilsoņi labāk integrētos Igaunijas sabiedrībā.

Igaunija ir valsts ar demokrātijas iezīmēm un stabilām institūcijām, kuras garantē likumību un cilvēktiesību ievērošanu.

2. Ekonomiskie kritēriji

Pēc straujas ražošanas apjoma samazināšanās, kas sekoja tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, 1993.gada otrajā pusē sākās ekonomikas izaugsme (4,0% 1996.gadā). Valdībai ir izdevies lielākā vai mazākā mērā ievērot līdzsvarota budžeta principus valsts finansu politikā. Ārējais parāds nav liels, tomēr Igaunijai ir augsts tirdzniecības deficīts. Pēdējos gados ir samazinājusies inflācija, bet 1996.gadā tā bija 23,1 procents un palika nemainīga visu gadu. Nacionālais kopprodukts 1,5 miljoniem iedzīvotāju, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir 23 procenti no ES vidējiem rādītājiem. Lauksaimniecības sektorā ir nodarbināti 8 procenti no darbaspēka, un tas dod 7 procentus no saražotās bruto produkcijas vērtības. 54 procenti no Igaunijas eksporta iet uz ES, bet 66 procenti no importa nāk no ES.

Pamatojoties uz veikto analīzi, Komisijas atzinums par Igaunijas iespējām izpildīt Kopenhāgenā noteiktos ekonomiskos kritērijus ir šāds.

Var uzskatīt, ka Igaunijā jau darbojas tirgus ekonomika. Tā ir liberalizējusi ārējo tirdzniecību un pabeigusi valsts uzņēmumu privatizāciju. Ļoti lielā mērā ir liberalizētas cenas. Valūtas pārvaldes sistēma un saprātīga finansu politika palīdzēja samazināt inflāciju. Ir izveidota galvenā likumdošanas struktūra. Taču zemes reformas tempi ir lēni un pensiju sistēmas reforma vēl nav iesākusies. Igaunijai nebūtu grūti sasniegt progresu, kas ir nepieciešams, lai izturētu konkurenci un tirgus spēku darbību ES ietvaros vidēji īsā laika posmā, ar noteikumu, ka īpaša uzmanība tiks veltīta eksporta bāzes paplašināšanai. Zema valūtas apmaiņas kursa noteikšana un zema darbaspēka cena veicināja pārorientēšanos uz vieglo rūpniecību kā ārzemju valūtas rezervi. Banku sistēma ir spēcīga un strauji paplašinās. Igaunija ir saņēmusi daudz tiešu ārzemju investīciju, tomēr pēdējā laikā to ieplūšana ir samazinājusies. Taču eksporta bāze ir samērā maza, un ir jāvērš uzmanība uz nepieciešamību finansēt tirdzniecības paplašināšanu un pašreizējo deficītu tirdzniecības bilancē.

3. Spēja uzņemties dalībvalsts saistības

Igaunijas iespējas kļūt par dalībvalsti ir novērtētas pēc vairākiem rādītājiem:

- saistības, kas norādītas Eiropas līgumā (kaut gan tas vēl nav stājies spēkā), sevišķi valsts likumdošanā, nacionālā jautājuma traktējums, brīva preču aprite, intelektuālais īpašums un sabiedrības vajadzību apmierināšana;

- Baltajā grāmatā izklāstīto pasākumu īstenošana, kuri ir būtiski vienota tirgus izveidošanai;

- pievienošanās prasību citu daļu progresīva transpozīcija.

Pat pirms Eiropas līguma stāšanās spēkā Igaunija ir pielikusi lielas pūles, lai izpildītu dažas no tajā norādītajām saistībām. Igaunija pilda Brīvā tirdzniecības līguma prasības un saskaņā ar tajā norādītajiem termiņiem. Nav radušās nopietnas problēmas divpusējās attiecībās. Igaunijā ir veikti arī nozīmīgi pasākumi, lai izpildītu kritērijus, kas attiecas uz vienotu tirgu, un ir veiksmīgi uzsākta Baltajā grāmatā izklāstīto noteikumu un direktīvu transpozīcija. Igaunijā sekmīgi norit nepieciešamās likumdošanas pamatu izveidošana tādās jomās kā uzņēmējdarbība, grāmatvedība, datu aizsardzība un kapitāla liberalizācija. Taču vēl ir jāveic pamatīgs darbs sabiedrības vajadzību apmierināšanā, intelektuālā īpašuma aizsardzībā, finansu pakalpojumu uzlabošanā, nodokļu politikā un konkurencē (īpaši sabiedrības informēšanā par valsts sniegto palīdzību).

Neraugoties uz panākumiem likumdošanas pilnveidošanā, ir vēl šaubas, vai Igaunijas valsts pārvaldes institūcijas spēj nodrošināt šīs tiesiskās struktūras īstenošanu. Taču šo vērā ņemamo trūkumu novēršana neprasīs daudz laika, pateicoties darbinieku augstajai kvalifikācijai.

Kas attiecas uz citiem ES kritērijiem, Igaunijai nebūs grūti tos izpildīt vidēji īsā laika posmā šādās jomās: izglītība un jaunatnes izglītošana; zinātnes un tehnikas attīstība; audiovizuālā tehnika; mazie un vidējie uzņēmumi; tirdzniecības un starptautisko ekonomisko sakaru attīstība.

Turpretim būs jāpieliek lielas pūles, lai panāktu stāvokļa uzlabošanos statistikā, zivsaimniecībā un muitā.

Igaunijai ir labi panākumi rūpniecības struktūras pārveidošanā. Ja turpināsies pašreizējās tendences, tās rūpniecība spēs integrēties vienotajā tirgū vidēji īsā laika posmā.

Igaunijā ir notikusi strauja telesakaru liberalizācija. Ja pašreizējās liberalizācijas tendences saglabāsies un turpināsies likumu transpozīcija, tā varēs izpildīt ES kritērijus vidēji īsā laikā.

Daudz darba būs jāveic vides aizsardzībā, ieskaitot lielus ieguldījumus un administratīvās kontroles pastiprināšanu likumu izpildē. Šo kritēriju daļēja izpilde varētu būt iespējama vidēji īsā laika periodā. Taču to pilnīga izpilde varētu būt iespējama tikai ilgākā laika periodā.

Igaunija ir guvusi ievērojamus panākumus transportā, bet ir jāuzlabo kravu pārvadājumi ar autotransportu un jūras transportu un jāpievērš īpaša uzmanība drošības jautājumiem. Ja tas tiks izdarīts, iekļaušanās ES vidēji īsā laikā nebūs saistīta ar lielām grūtībām. Taču būs nepieciešamas investīcijas, lai paplašinātu Eiropas transporta tīklu un nodrošinātu vienota tirgus sekmīgu funkcionēšanu.

Igaunijai nebūs grūti izpildīt ES kritērijus nodarbinātības un sociālajos jautājumos vidēji īsā laikā, ja tā pilnveidos savu likumdošanu atbilstoši ES standartiem, piemēram, veselības aizsardzībā, darba drošībā un darba likumdošanā.

Kas attiecas uz reģionālo politiku un administratīvi teritoriālo reformu, ja Igaunija izveidos nepieciešamo administratīvo un budžeta struktūru un veiks pasākumus, kas ir nepieciešami, lai radītu adekvātas finansu kontroles struktūras, tā varētu izmantot reģionālajai un strukturālajai attīstībai paredzētos ES fondus, kas palīdzēs tai sekmīgi attīstīties.

Lauksaimniecības sektorā ir jāveic strukturālas pārmaiņas, un pašreiz ir tikai neliels skaits mehānismu, kas varētu nodrošināt kopēju lauksaimniecības politiku. Būs jāpieliek lielas pūles, lai varētu iekļauties ES vidēji īsā laika periodā.

Kas attiecas uz enerģētiku, Igaunijai nav kodolprogrammas, tāpēc tai nebūs grūti izpildīt Eiroatoma izvirzītos nosacījumus. Igaunijai nebūs grūti izpildīt lielāko daļu kritēriju enerģētikas jomā vidēji īsā laikā, ar nosacījumu, ka turpināsies darbs pie tādu jautājumu risināšanas kā monopolstāvoklis, piekļūšana tīkliem, enerģijas tarifi un degakmens industrijas pārstrukturēšana.

Pamatojoties uz analīzi par Igaunijas spēju izpildīt ES kritērijus robežu šķērsošanas jautājumos, vēl nav iespējams pateikt, kad tā spēs īstenot pasākumus, lai varētu atcelt robežkontroli starp Igauniju un ES valstīm.

Igaunijas iekļaušanās ekonomiskās un monetārās savienības trešajā kārtā, kas paredz ekonomiskās politikas koordinēšanu un kapitāla plūsmas pilnīgu liberalizāciju, nevarētu radīt daudz problēmu vidēji ilgajā laika periodā. Ir vēl pāragri spriest, vai Igaunija līdz tās uzņemšanai ES spēs iekļauties "Euro" darbības telpā. Tas būs atkarīgs no tā, cik sekmīgas būs strukturālās izmaiņas, kas ļaus tai sasniegt un saglabāt atbilstību konverģences kritērijiem.

Kas attiecas uz tieslietām un iekšlietām, tās atradās zemā attīstības pakāpē, un Igaunija ir sasniegusi iepriecinošus panākumus, sevišķi robežkontrolē. Tomēr būs jāpieliek lielas un ilgstošas pūles, lai izpildītu uzņemšanas kritērijus vidēji ilgā laika periodā.

Igaunijai būs iespējams izpildīt prasības, kas attiecas uz kopīgu ārpolitiku un drošības politiku.

Turklāt Igaunijai nav teritoriālu strīdu ne ar vienu no ES dalībvalstīm, ne arī kaimiņos esošajām kandidātvalstīm. Attiecības ar Krieviju ir Igaunijas ārpolitikas prioritāte, un tajās sasniegts ievērojams progress.

4. Stāvoklis administratīvajā un tiesiskajā jomā

Lai Igaunija vidēji īsā laikā izdarītu izmaiņas administratīvajās struktūrās, kas nodrošinātu sekmīgu ES kritēriju izpildi, būs jāveic plašas reformas.

Vēl ir pāragri spriest, kad Igaunijas tiesu sistēma, kurai ir vienlīdz svarīga loma, būs spējīga efektīvi darboties, lai gan Igaunija nesen uzsāka īstenot plašu programmu jaunu tiesnešu iesaistīšanā.

Secinājumi

Igaunija ir valsts ar demokrātijas pazīmēm, kurā ir stabilas institūcijas, kas garantē tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, cieņu pret minoritātēm un to aizsardzību, lai ļautu tiem labāk integrēties Igaunijas sabiedrībā.

Igauniju var uzskatīt par valsti ar funkcionējošu tirgus ekonomiku, un tai būs iespējams vidēji īsā laikā sasniegt progresu, kas ļaus izturēt konkurenci un tirgus spēku iedarbību ES ietvaros.

Igaunija ir sasniegusi ievērojamu progresu to ES kritēriju transponēšanā un īstenošanā, kuri attiecas uz vienotu tirgu. Pieliekot lielas pūles arī turpmāk, tai būs iespējams vidēji īsā laikā pilnībā iesaistīties vienotajā tirgū. Īpašas pūles un investīcijas prasīs kritēriju pilnīga izpilde vides aizsardzības jomā. Ļoti svarīga ir administratīvās struktūras nostiprināšana, lai Igaunija varētu izveidot struktūras, kas pilnībā atbilstu uzņemšanas kritērijiem.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija rekomendē uzsākt ar Igauniju sarunas par uzņemšanu ES.

Ja Igaunija turpinās intensīvi strādāt pie pirmsuzņemšanas stratēģijas, tā labāk sagatavosies to saistību izpildei, kādas prasa pievienošanās ES, un veikt pasākumus, lai novērstu minētos trūkumus. Komisija iesniegs ziņojumu par Igaunijā sasniegto progresu ne vēlāk kā 1998.gada beigās.

Lietuva

Lietuva savu pieteikumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā iesniedza 1995. gada 8. decembrī. Tās lūgums ir daļa no vēstures procesa, kas iezīmē Eiropas sadalīšanas izbeigšanu un demokrātijas pamatu nostiprināšanu kontinentā.

Saskaņā ar līguma 0. panta nosacījumiem Komisija pēc Eiropas Padomes pieprasījuma sagatavoja atzinumu par Lietuvas lūgumu uznemt to ES.

Lietuvas gatavošanās dalībai ES notiek, galvenokārt balstoties uz Brīvās tirdzniecības līgumu, kas stājās spēkā 1995. gada 1. janvārī. 1995. gada 12. jūnijā Eiropas Savienība un Lietuva parakstīja Eiropas līgumu. Kad ratificēšanas process būs pabeigts un Eiropas līgums stāsies spēkā, tas aizstās Brīvās tirdzniecības līgumu. Cita būtiska pirmsiestāšanās stratēģijas elementa - iekšējā tirgus Baltās grāmatas (1995. gada maijs) - ieviešana praksē notiek saskaņā ar 1996. gada septembrī pieņemto Nacionālo likumdošanas harmonizēšanas programmu. Valdība ir izveidojusi nepieciešamos mehānismus, lai koordinētu tās darbību saistībā ar integrēšanos Eiropā.

Gatavojot savu viedokli, Komisija izmantoja kritērijus, ko izstrādājusi Eiropas Padome 1993. gada jūnijā Kopenhāgenā. Tie nosaka, ka Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā, jāatbilst šādām prasībām:

- demokrātiju, likumību, cilvēktiesību un minoritāšu aizsardzību un to tiesības garantējošo institūciju stabilitāte;

- funkcionējoša tirgus ekonomika, kā arī spēja izturēt Eiropas Savienības tirgus konkurenci un tajā valdošos tirgus spēkus;

- spēja uzņemties dalībvalsts saistības, ieskaitot politiskās, ekonomiskās un valūtas savienības mērķus.

Vērtējums par šīm trim kritēriju grupām - politisko, ekonomisko un gatavību uzņemties dalībvalsts saistības - ir atkarīgs arī no valsts pārvaldes un juridiskās sistēmas spējas pielietot demokrātijas un tirgus ekonomikas principus, kā arī praktiski ievērot prasības attiecībā uz uzņemšanu ES.

Šo viedokļu izstrādāšanas pamatā bija katras kandidātvalsts stāvokļa analīze, ievērojot tuvāko perspektīvu, kā arī paveikto un patlaban notiekošās reformas. Politisko kritēriju jomā Komisija analizēja pašreizējo situāciju un ne tikai sniedza formālu pārskatu par institūcijām, bet pārbaudīja demokrātijas un likumības ievērošanu praksē.

1. Politiskie kritēriji

Lietuvas politiskās institūcijas darbojas atbilstošā līmenī un stabilitātes apstākļos. Tās ievēro savas kompetences robežas un savstarpēji sadarbojas. Vēlēšanas, kas notika 1992. un 1996.gadā, bija brīvas un taisnīgas un radīja apstākļus varas maiņai. Opozīcijai ir normāla loma institūciju darbībā. Joprojām jāuzlabo juridiskās sistēmas darbs un jāpastiprina cīņa ar korupciju.

Nav lielu problēmu pamattiesību ievērošanā. Lietuva ir valsts ar demokrātijas iezīmēm un stabilām institūcijām, kuras garantē likumību un cilvēktiesību ievērošanu.

2. Ekonomiskie kritēriji

Pirmajos trīs gados pēc neatkarības atgūšanas bija vērojama liela ražošanas lejupslīde. Tā tika apturēta tikai pēc jaunas valūtas ieviešanas un valūtas pārvaldes nodibināšanas 1993./94. gadā. Kopš tā laika, neraugoties uz banku krīzi 1995. gadā, ražošanas apjoms pieaug ik gadus (1996. gadā - 3,6 procenti). Lai arī nodokļu ieņēmumi samazinājās, Lietuva saglabāja samērā stingru fiskālo politiku. Ārējais parāds ir neliels, un tirdzniecības deficīts tiek kontrolēts. Inflācijas līmenis, kas bija ļoti augsts 1992./93. gadā, samazinājās līdz 24,6 procentiem 1996. gadā. Nacionālais kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir aptuveni 24 procenti no ES vidējiem rādītājiem (iedzīvotāju skaits Lietuvā - 3,7 miljoni). Lauksaimniecības sektorā ir nodarbināti 24 procenti no visa darbaspēka, kas dod 9 procentus no saražotā bruto produkcijas apjoma. ES ir lielākais Lietuvas tirdzniecības partneris - darījumu apjoms ar to sasniedz 37 procentus no Lietuvas tirdzniecības kopapjoma.

Pamatojoties uz veikto analīzi, Komisijas vērtējums par Lietuvas iespējām izpildīt Kopenhāgenā noteiktos kritērijus ir šāds.

Lietuvas panākumi tirgus ekonomikas izveidē ir ievērojami. Lielā mērā ir liberalizēta tirdzniecība un cenas, un ievērojami panākumi ir gūti makroekonomikas stabilizēšanā. Tomēr ir nepieciešams tālāks progress, īpaši cenu politikas, plaša mēroga privatizācijas un ar bankrotu saistītas likumdošanas jomās. Pagaidām nav panākta finansu disciplīnas ievērošana uzņēmumos.

Lietuvai būs jāsaduras ar nopietnām grūtībām vidēji ilgā laikā, lai varētu izturēt konkurenci un tirgus spēku ietekmi ES ietvaros.

Attīstot pēdējā laikā politikā gūtos ievērojamos panākumus, būs iespējams paātrināt tirgus ekonomikas izveidošanos un palielināt konkurētspēju. Taču joprojām ir nepieciešama būtiska uzņēmumu struktūras pārveide. Lauksaimniecībā ir vajadzīga modernizācija. Banku sektors pagaidām vēl ir vājš.

3. Spēja uzņemties dalībvalsts saistības

Lietuvas iespējas kļūt par dalībvalsti ir novērtētas pēc vairākiem rādītājiem:

- saistības, kas norādītas Eiropas līgumā (kaut gan tās vēl nav stājušās spēkā attiecībā uz Lietuvu), sevišķi valsts likumdošanā;

- nacionālā jautājuma traktējums, brīva preču aprite, intelektuālais īpašums un sabiedrības vajadzību apmierināšana;

- Baltajā grāmatā izklāstīto pasākumu īstenošana, kuri ir būtiski vienota tirgus izveidošanai;

- pievienošanās prasību citu daļu progresīva transponēšana.

Pat pirms Eiropas līguma stāšanās spēkā Lietuva ir pielikusi lielas pūles, lai izpildītu dažas no tajā norādītajām saistībām. Tā pilda Brīvā tirdzniecības līguma prasības, un saskaņā ar tajā norādītajiem termiņiem nav radušās nopietnas problēmas divpusējās attiecībās. Lietuvā ir veikti daži pasākumi, lai varētu izpildīt būtiskāko vienota tirgus likumdošanu. Lietuva ir guvusi panākumus tādās jomās kā uzņēmējdarbības likumdošana, datu aizsardzība un grāmatvedība. Jāturpina darbs intelektuālā īpašuma aizsardzības, brīvā tirgus, konkurences, kapitāla tirgus liberalizācijas, finansu iestāžu pakalpojumu, nodokļu politikas un citos jautājumos.

Turpmāko progresu var apgrūtināt trūkumi valsts pārvaldē, kas ietekmē ne tikai likumdošanas sakārtošanas tempus, bet arī likumu ieviešanas un īstenošanas kvalitāti.

Kas attiecas uz citiem uzņemšanas kritērijiem, Lietuvai pēc iestāšanās ES nebūs lielu grūtību to izpildē šādās jomās: izglītība, jaunatnes skološana, zinātnes un tehnikas attīstība, telesakari, audiovizuālie līdzekļi, zivsaimniecība, mazie un vidējie uzņēmumi, tirdzniecība un starptautiskie ekonomiskie sakari un to attīstība.

Turpretim būs jāpieliek lielas pūles, lai panāktu uzlabošanos telekomunikācijās, statistikā, zivsaimniecībā un muitā. Ja Lietuvā turpināsies pozitīvās tendences rūpniecības struktūras pārveidošanā un privatizācija turpināsies, vairums tās rūpniecības nozaru jau vidusposmā spēs integrēties vienotajā tirgū.

Daudz darba būs jāveic vides aizsardzībā, ieskaitot lielus ieguldījumus un administratīvās kontroles pastiprināšanu likumu izpildē. Pilnīgu uzņemšanas kritēriju izpildi var gaidīt tikai pēc ilgāka laika posma, un tas prasīs lielus līdzekļus.

Ja tiks pievērsta uzmanība kuģošanas drošībai un vides aizsardzības standartiem, Lietuvai nebūs lielu problēmu pievienošanās kritēriju izpildē attiecībā uz transporta nozari. Būs nepieciešami ieguldījumi, lai paplašinātu Eiropas transporta tīklu tā, ka labi funkcionētu vienotais tirgus.

Lietuvai nebūs grūti izpildīt uzņemšanas kritērijus, kas attiecas uz nodarbinātības un sociālajiem jautājumiem vidēji ilgā laika posmā, ar noteikumu, ka tā pieliks lielas pūles, lai tās likumdošana atbilstu ES prasībām tādās jomās kā veselības aizsardzība, darba drošība un darba likumdošana.

Attiecībā uz reģionālo politiku Lietuvai ir jāveic nepieciešamās administratīvās reformas un jāizveido efektīvas finansu kontroles sistēmas, lai varētu izmantot ES reģionālajai un strukturālajai politikai paredzētos fondus efektīvākai Lietuvas attīstībai.

Ir nepieciešama lauksaimniecības struktūras pārveidošana, un pašreiz ir tikai neliels skaits mehānismu, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku. Būs jāpieliek lielas un ilgstošas pūles, lai sagatavotos uzņemšanai vidēji ilgā laikā.

Kas attiecas uz enerģētiku, Lietuva ir stipri atkarīga no kodolenerģētikas. Tā ir apņēmusies slēgt Ignalinas atomelektrostaciju, un tai ir jāievēro noteiktie termiņi. Līdz stacijas slēgšanai Lietuvai ir jāveic nepieciešamie īstermiņa drošības pasākumi saskaņā ar starptautiskajiem standartiem. Citas nopietnas problēmas attiecībā uz Lietuvas uzņēmšanu ES šajā sektorā nav paredzamas, lai gan jāturpina risināt jautājumus, kas saistīti ar monopolstāvokli, piekļūšanu tīkliem un enerģijas cenu.

Ņemot vērā Lietuvas iespējas izpildīt uzņemšanas kritērijus, vēl nav iespējams pateikt, kad Lietuva spēs veikt pasākumus, kādi nepieciešami, lai nebūtu jāveic kontrole uz robežas starp Lietuvu un ES dalībvalstīm.

Vidusposmā vēl ir problemātiska Lietuvas dalība ekonomiskās un monetārās savienības trešajā posmā, kas paredz ekonomiskās politikas koordinēšanu un kapitālieguldījumu pilnīgu liberalizāciju. Ir vēl pāragri spriest, vai Lietuva līdz tās uzņemšanai ES spēs iekļauties "eiro" darbības telpā. Tas ir atkarīgs no tā, kādi būs Lietuvas panākumi tās strukturālajā pārveidošanā, lai sasniegtu un nepārtraukti pildītu konverģences kritērijus. Tomēr tie neattiecas uz uzņemšanas nosacījumiem. Kas attiecas uz tieslietām un iekšlietām, Lietuvā ir sasniegts zināms progress, piemēram, patvēruma meklēšanas jomā. Bet būs jāveic liels ilgstošs darbs, lai vidēji īsā laikā izpildītu ES kritērijus. Turklāt Lietuvai nav lielu teritoriālu strīdu ne ar kādu no ES dalībvalstīm, ne arī kandidātvalstīm. Attiecību uzlabošana ar Poliju ir tās ārpolitikas prioritāte.

4. Stāvoklis administratīvajā un tiesiskajā jomā

Lai Lietuva vidēji īsā laikā veiktu izmaiņas administratīvajās struktūrās, kas nodrošinātu sekmīgu ES kritēriju izpildi, būs vajadzīgas plašas reformas. Ir vēl pāragri spriest, kad Lietuvas tiesu sistēma, kurai ir vienlīdz svarīga loma, būs spējīga darboties efektīvi.

Secinājumi

Lietuva ir valsts ar demokrātijas pazīmēm, kurā ir stabilas institūcijas, kas garantē tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, cieņu pret minoritātēm un to aizsardzību.

Lietuvā ir gūti ievērojami panākumi tirgus ekonomikas izveidošanā, bet tuvākajā laikā tai būs jāsaduras ar lielām grūtībām, lai izturētu konkurenci un tirgus spēku iedarbību ES ietvaros.

Lietuva ir guvusi zināmus panākumus, lai transponētu un īstenotu uzņemšanas kritērijus, kuri attiecas uz vienotu tirgu.

Pieliekot lielas pūles arī turpmāk, tai būs iespējams pilnībā iesaistīties vienotajā tirgū vidēji ilgā laikā. Īpašas pūles un investīcijas prasīs kritēriju pilnīga izpilde tādos sektoros kā vides aizsardzība, enerģētika un lauksaimniecība. Administratīvās struktūras nostiprināšana ir ļoti svarīga, lai Lietuvā izveidotu struktūras, kas pilnībā atbilstu uzņemšanas kritērijiem. Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija uzskata, ka sarunas ar Lietuvu par uzņemšanu ES tiks uzsāktas, tikko būs sasniegts apmierinošs progress, lai izpildītu EP Kopenhāgenā definētos nosacījumus.

Ja Lietuva pastiprināti strādās pie pirmsuzņemšanas stratēģijas, tā varēs labāk sagatavoties uzņemšanas saistību izpildei un veikt pasākumus šeit minēto trūkumu novēršanai. Komisija iesniegs ziņojumu par Lietuvā gūtajiem panākumiem ne vēlāk kā 1998.gada beigās.

Attieksmes

Par Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā

Eiropas Kustība Latvijā, kuras mērķis ir demokrātiskas Eiropas vienotība un Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, apsveic Eiropas Komisijas ieteikumu - nākamā gada sākumā sākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā ar Igauniju - Lavijas ziemeļu kaimiņvalsti Baltijas valstu reģionā.

Tomēr jāņem vērā, ka pēdējos pāris gados Latvijas ekonomiskās attīstības dinamika ir straujāka nekā Igaunijā. Tāpat Lietuvas ekonomiskās attīstības prognozes liecina, ka dažos gados tā varētu pat apsteigt abas ziemeļu kaimiņvalstis Baltijas valstu reģionā. Līdz ar to, ievērojot objektīvus kritērijus, ja sarunas uzsāk ar Igauniju, nekavējoties tās būs jāuzsāk arī ar Latviju un Lietuvu.

Tāpēc Eiropas Kustība Latvijā uzskata, ka vismērķtiecīgākais būtu vienlaicīgs sarunu sākums par uzņemšanu Eiropas Savienībā ar visām trim Baltijas valstīm uzreiz. Aicinām Latvijas valdību un Eiropas Savienības valstu valdības to ievērot, pirms tiks pieņemts politiskais lēmums par sarunu sākumu Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju padomē decembrī Luksemburgā.

Latvijai jāatgriežas Eiropā kopā ar Igauniju un Lietuvu, nebūvējot jaunas robežas starp tām, taču šis ceļš var būt pakāpenisks. Bet tas ir iespējams tikai ar vienu nosacījumu, ka Latvijas attīstība arī turpmāk nedrīkst atpalikt ne tikai ekonomikā, bet arī tiesiskajā kārtībā un iekšējā drošībā. Valdībai un sabiedrībai ir straujāk jāturpina mērķtiecīga sagatavošanās iestāties Eiropas Savienībā - tāds ir galvenais secinājums pēc Eiropas Komisijas vērtējumiem par kandidātvalstīm.

Eiropas Kustības Latvijā valde,

Eiropas Kustības Latvijā ģenerālsekretāres v.i. J.Plūmiņa

Rīgā 1997.gada 16.jūlijā

Par jautājumiem, kas aktuāli arī pašām ES valstīm un pilsoņiem

Pēc Starpvaldību konferences (SVK) beigām Komisija publicēs viedokļus par kandidātvalstīm. (Žurnāla "Eiropas Dialogs" iznākšanas brīdī tas vēl bija priekšā stāvošs notikums. Tagad, pēc 16.jūlija, tas ir noticis, un Latvijai veltītā daļa publicēta "Latvijas Vēstneša" 17.07.1997, nr.183, Igaunijai un Lietuvai veltītā - šodienas, 18.07.1997, nr.184/185.-"LV" Red.). Katras kandidātvalsts valdības uzmanība ir koncentrēta uz viedokli (franču valodā pazīstamas kā avi s ) attiecībā par savu valsti, kurā Eiropas Komisija izteiks savu novērtējumu par valsts gatavību dalībai ES. Komisija visas kandidātvalstis vērtēs objektīvi.

Dažas dalībvalstis, kā arī pati Komisija, uzsver, ka individuāli jānovērtē katras valsts sasniegtais, nevis jāmēģina saistīt to ar kaimiņvalsts panākto. Taču, lai gan tā ir saprotama nostāja, ir skaidrs, ka reģionālie apsvērumi katras dalībvalsts veiksmīgai uzņemšanai ir ne mazāk svarīgi. Viena no Eiropas Komisijas vēlmēm ir, lai katrai konkrētai valstij būtu labas attiecības ar tās kaimiņiem.

Kaut arī ar mazāku simbolisku nozīmi, tomēr diviem pārējiem Eiropas Komisijas dokumentiem būs ne mazāk izšķiroša nozīme, nosakot, kurām no dalībvalstīm būs lemts iestāties ES pirmajā paplašināšanās kārtā un kurām tas tiks liegts.

Pirmais ir pētījums par iespaidu, kādu uz ES politiku katrā nozarē atstās paplašināšanās un kādas papildus izmaksas tā radīs. Otrais dokuments ir horizontāls apkopojošs pētījums, kurā sniegts stratēģisks paplašināšanās procesa pārskats.

Kamēr poļiem, igauņiem, rumāņiem un citiem pretendentiem ļoti rūp viņu personīgās izredzes iekļūt ES, patreizējiem Eiropas Savienības pilsoņiem vairāk rūp vispārējie paplašināšanās jautājumi.

Kas notiks ar kopējo lauksaimniecības politiku ( common agricultural policy - CAP )? Vai ES spēs sniegt reģionālo atbalstu patreizējā līmenī arī pēc desmit ievērojami nabadzīgāko valstu uzņemšanas? Kas notiks ar starptautisko noziedzības apkarošanu, Viseiropas transporta sistēmu, dabas aizsardzības likumdošanu?

Pastāv iespēja, ka šajā juceklīgajā un neskaidrajā posmā paplašināšana varētu tikt aizkavēta viena horizontālajā analīzē aplūkotā faktora dēļ un nevis kāda neatbilstoša valsts raskturlieluma dēļ.

Komisijas amatpersonām stāv priekšā sarežģīts un atbildīgs darbs, analizējot šos jautājumus. Pieņemot, ka atbildīgajām amatpersonām ir pietiekoši daudz objektīvas informācijas pēc konsultācijām ar valdībām tehnisku precizējumu saņemšanai, tām tik un tā nāksies saskarties ar divām būtiskām problēmām.

Pirmkārt, maz ticams, ka visas kandidātvalstis iestāsies ES vienlaicīgi. Veicot horizontālo paplašināšanas analīzi, jāņem vērā tas, ka valstis iestāsies pa vienai, tādējādi arī sekas, kas radīsies, šīm valstīm iestājoties, varēs izjust viļņveidīgi.

Otrkārt, katrai jaunai ES dalībvalstij ir jābūt ieviesušai zināmu daļu no ES likumdošanas aktu kopuma vai vismaz tai noteikto minimumu, kā arī jābūt izpildījušai lielāko daļu no dalībvalstij noteiktajām prasībām.

Tas rada apburtā loka situāciju. Eiropas Savienībai nebūs viegli izlemt, kuras valstis uzņemt, kamēr tā nezinās paplašināšanās radīto iespaidu uz tās politiku kopumā. Taču nav iespējams arī noteikt, kāds būs šis iespaids, kamēr tās nav izlēmušas, kuras kandidātvalstis tiks iekļautas.

Ir ļoti grūti prognozēt arī to, kāds būs dažādo kandidātvalstu ekonomikas līmenis pēc 5-10 gadiem. Politiskās situācijas attīstības ātrums reģionā sarežģī jebkuras ilgtermiņa politiskās prognozes, it īpaši ņemot vērā to, ka šādai ekonomikas pārstrukturēšanai nav precedenta. Amatpersonas dažādos Komisijas ģenerāldirektorātos strādā pie atšķirīgu scenāriju modelēšanas. Tiek apskatīta situācijas iespējamā attīstība, visām kandidātvalstīm piebiedrojoties uzreiz, kā arī situācijas attīstība, ja pirmajā paplašināšanas kārtā iestāsies neliels valstu skaits.

Lai gan modelētāji pieņem, ka veiktā analīze būs tālu no patiesās situācijas attīstības, viņi uzstāj, ka nepieciešams izvairīties no neskaitāmu mainīgo gūzmas. Par spīti grūtībām, pamazām tomēr formulējas vairākas tendences. Attiecībā uz ES budžetu divas lielākās problēmas ir kopējā lauksaimniecības politika un strukturālie fondi, uz kuriem kopā tiek novirzīti no 80 % līdz 90% no budžeta līdzekļiem un kurus var īpaši ietekmēt desmit kandidātvalstīm raksturīgie lauku reģioni ar zemiem ienākumiem.

Ir skaidrs, ka neviena no minētajām politikām nebūs spējīga absorbēt 10 jaunās kandidātvalstis bez būtisku reformu realizēšanas. Nepieciešamību pēc izmaiņām publiski akceptējuši gan lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers ( Franz Fischler ), gan reģionālās politikas komisāre Monika Vulfa Matīsa ( Monika Wulf-Mathies ). Kopējā lauksaimniecības politika, ja pieņem, ka tā vairs neeksistēs tās patreizējā izpratnē, būs jāpārveido par lauku attīstību veicinošu politiku, akceptējot dabisko pārtikas cenu pazemināšanu, kas būs jāveic ES. Reģionālajiem fondiem būs vairāk jākoncentrējas uz reģioniem, kuriem palīdzība ir prioritāra, izvairoties no palīdzības izkliedēšanas, kāda patlaban valda šajā sfērā.

Taču arī citas politikas būs būtiski jāmaina. Ne mazāk svarīgas ir tieslietas un iekšlietas, kas skar ES līmeņa politiku, sākot no pārvietošanās brīvības līdz organizētajai noziedzībai. ES valstu valdībām nāksies pārliecināt savus vēlētājus, ka viņi joprojām būs drošībā un pārtikuši arī pēc jauno valstu uzņemšanas.

Lai gan nav šaubu, ka galīgajā analīzē katra valsts atbildēs pati par sevi, nedrīkst nenovērtēt Komisijas horizontālās analīzes nozīmi.

Alisters Kīns ( Alistair Keene ), Briselē

Ko vēlas ES pilsoņi

ES dalībvvalstu pilsoņu atbalsts jaunu dalībnieku uzņemšanai tika pētīts 1996.gada sākumā. Dalībvalstu iedzīvotājiem tika uzdots jautājums, vai viņi atbalsta atsevišķu valstu uzņemšanu ES. Vislielāko atbalstu izpelnījās Šveice (72%) un Norvēģija (70%), neskatoties uz Norvēģijas referendumu, kurā tika noraidīta iespēja iestāties ES. Aptuveni 13 procenti šķir šīs divas valstis no nākošās valstu grupas, kuras uzņemšanu atbalsta aptuveni puse no ES iedzīvotājiem. Šo valstu grupā ietilpst Islande (57%), Ungārija (51%), Malta (50%) un Polija (49%). Tikai mazliet vairāk kā 4 no 10 ES pilsoņiem atbalsta Čehijas un Kipras uzņemšanu. Visām pārējām valstīm atbalstītāju skaits nepārsniedz 40%. ES pilsoņu aptauja tika veikta no 1996.gada janvāra līdz martam.

	Atbalsta	Neatbalsta
Šveice	72	14
Norvēģija	70	15
Islande	57	25
Ungārija	51	30
Malta	50	29
Polija	49	33
Čehijas Republika	44	36
Kipra	43	36
Latvija	38	39
Rumānija	38	42
Slovākija	38	41
Bulgārija	37	42
Igaunija	37	40
Lietuva	37	40
Turcija	36	44
Slovēnija	34	43

Avots: Standarta Eirobarometrs ( Standard Eurobarometer ), Nr.44.

Pēc žurnāla "Eiropas Dialogs" jaunākā - 1997.gada 4.(jūlija/augusta) numura

Par 1951.gada Konvenciju par bēgļa statusu Igaunijā, Lietuvā un Latvijā

Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) sveic Igauniju un Lietuvu ar svarīgas jaunas pakāpes sasniegšanu bēgļu jautājuma politikā, kad 1951.gada Konvcencija par bēgļa statusu šajās valstīs stāsies spēkā attiecīgi 9.jūlijā un 27.jūlijā. Šo abu valstu nacionālie likumi bēgļu jautājumā stāsies spēkā vienlaicīgi ar Konvenciju. Lietuva jau ir uzņēmusi ap 40 patvēruma meklētājus Bēgļu uzņemšanas centrā Ruklā, lai izskatītu viņu prasības atbilstību bēgļa statusam. Vairāk nekā 800 personas, tajā skaitā, iespējams, arī patvēruma meklētāji, pašreiz tiek turētas pārpildītajā Ārvalstnieku reģistrācijas centrā Pabradē, gaidot sākotnējo apsekošanu.

Igaunijas valdība nesen nozīmēja iestādes, kuras būs atbildīgas par bēgļu likuma īstenošanu. Lai gan tai vēl ir jāizstrādā arī procedūra bēgļa statusa noteikšanai, valdība šobrīd meklē vietu, kurā varētu izveidot bēgļu uzņemšanas centru.

Latvijas Republikas Saeima 1951.gada Konvenciju ratificēja 1997.gada 19.jūnijā un tajā pašā dienā pieņēma Likumu par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā. ("Latvijas Vēstnesī" - 4.07.1997, nr.171/174-"LV" Red.). Taču, ratificējot Konvenciju, Latvija noteica "ģeogrāfisko ierobežojumu", kurš - spēkā stāšanās gadījumā - ievērojami mazinās ratifikācijas nozīmi, ierobežojot Konvencijas piemērošanu tikai bēgļiem no "Eiropas". Domājams, ka rudens sesijas laikā Saeima pārskatīs savu lēmumu. Latvijas varas iestādes jau ir paveikušas ievērojami daudz sagatavošanās darbu, kas nepieciešami nacionālā likuma īstenošanai.

1951.gada Konvencija par bēgļa statusu un tās 1967.gada Protokols ir svarīgākie starptautiskie tiesiskie instrumenti jautājumā par bēgļu aizsardzību, Igaunijas un Lietuvas parlamenti ratificēja Konvenciju attiecīgi 1997.gada 19.februārī un 1997.gada 21.janvārī.

ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos,

Bēgļu lietu koordinatore ANO pārstāvniecībā Latvijā Ulla Zumente-Stīla

1997.gada 9.jūlijā