INTERVIJAS. SARUNAS

Vasara — ceļa sākums uz augstskolu

Jānis Čakste, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kādas mūsu valstī ir iespējas iegūt augstāko izglītību?

— Plašas. Latvijā ir septiņpadsmit valsts, trīspadsmit licencētas un divas akreditētas privātās augstskolas. Privātajās augstskolās galvenā vērība veltīta ekonomikai un biznesa vadībai. Valsts augstākajās mācību iestādēs populārākā ir ekonomista, jurista un psihologa specialitāte. Latvijai ļoti vajadzīgi augsti izglītoti cilvēki. Protams, jauniešiem sevišķi nozīmīga ir svešvalodu apguve, jo to zināšana vajadzīga visdažādākajās nozarēs Latvijā, kā arī studējot vai strādājot ārzemēs. Augstskolā daudz kas jāpagūst, ja vidusskolā svešvaloda nav iemācīta pietiekami augstā līmenī. Studentiem nepieciešamas zināšanas un prasme, arī lietojot datortehniku. Būtu labi, ja mūsu vidusskolas būtu apgādātas ar datortehniku un skolēni spētu apgūt šo tehniku. Diemžēl tā tas nav, jo valstij trūkst naudas, lai visas vidusskolas nodrošinātu ar datoriem.

— Līdztekus tādām augstskolām kā Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte un daudzas citas top jaunas augstskolas. Jau vairākus gadus pastāv augstskola Rēzeknē. Pirmais studiju gads veiksmīgi aizvadīts Valmieras Augstskolā. Jauniešu interese par reģionālajām augstskolām ir liela. Cik zinu, pavasarī uz pirmo kursu Valmieras Augstskolā bija pieteikušies aptuveni seši simti pretendentu uz simt vietām. Tagad top atkal jauna augstskola Ventspilī. Kāda tā būs?

— Tā būs valsts augstskola ar starptautiski atzītām studiju programmām. Šai augstskolai būs divas nodaļas: ekonomika un biznesa vadība ar specializāciju no trešā mācību gada (biznesa vadībā un tiesībās, komerczinībās, grāmatvedībā un auditā; tulki un tulkotāji (latviešu–angļu–krievu valodā un latviešu–vācu–krievu valodā). Pirmajā nodaļā uzņems septiņdesmit studentu, otrajā — trīsdesmit. Mācībspēki ievēlēti konkursa ceļā. Būs arī vieslektori no Latvijas un ārzemju augstskolām. Jaunieši jāsagatavo mācībām šajā augstskolā, tāpēc viņiem jau augustā būs nodarbības: paredzēts jauniešus iepazīstināt ar studēšanas principiem, ekonomikas un biznesa vadības nodaļai būs intensīvs angļu valodas kurss, tulkiem un tulkotājiem — intensīvs datorapmācības kurss. Ventspils Augstskola jau atradusi sadarbības partnerus — Agderas Augstskolu Norvēģijā un Vestkustes Augstskolu Vācijā. Izveidotas astoņas oriģinālas studiju programmas, kas saskaņotas ar Eiropas Savienības valstu un Ziemeļvalstu augstskolām.

— Kas šo augstskolu finansē?

— Galvenokārt Ventspils pilsētas pašvaldība un uzņēmējsabiedrības. Ventspilnieki ir ieinteresēti, lai pilsētā un tās novadā dzīvojošie jaunieši šajā augstskolā studētu un, ieguvuši augstāko izglītību, paliktu dzimtajā novadā strādāt. Turklāt, pateicoties Ventspils pilsētas pašvaldībai un uzņēmējsabiedrībām, Ventspils Augstskolai ir pietiekams materiālais nodrošinājums. Vispirms domāts par docētājiem, piemēram, docentam alga paredzēta 350 latu mēnesī. Studentiem par mācībām nebūs jāmaksā. Viņi tiks nodrošināti ar apdzīvojamo platību, varēs izmantot Ventspils sporta bāzes.

— Joprojām aktuāls ir jautājums par studentu kreditēšanu.

— Šis jautājums tuvākajā laikā tiks izlemts Ministru kabinetā, lai tad, kad sāksies jaunais studiju gads, jaunieši varētu saņemt kredītu. Tas varētu būt 35 lati mēnesī, plus vēl stipendija, kaut niecīga un tomēr. Ar to students varētu “izdzīvot”, lai viņam nevajadzētu meklēt kādu papildu darbu un būtu iespējams nodoties tikai studijām.

— Sen jau vairs nav kā agrāk, kad jaunais speciālists tika norīkots uz attiecīgo darbavietu, kur jānostrādā vismaz trīs gadi.

— Tagad katram jaunajam speciālistam pašam jāsameklē darbs. Darba devēji dod priekšrocību tiem, kas ieguvuši augstāko izglītību. Ja arī darbs nav atrasts tieši savā specialitātē, augstāko izglītību ieguvušais spēj ātrāk un vieglāk pārorientēties un strādāt citā nozarē. Tātad — jo vairāk iegūst augstāko izglītību, jo labāk Latvijai.

— Vai augstskolās nesarūk studentu skaits, ja gandrīz 40 procentiem no viņiem jāsedz mācību maksa, kas daļai, it sevišķi no maznodrošinātām ģimenēm, nav pa kabatai.

— Nē, studentu skaits nemitīgi pieaug, īpaši, ja pierēķina maģistratūrā un doktorantūrā studējošos. Augstskolās iestājušos skaits pārsniedz vidusskolu beidzēju skaitu. Turklāt tagad doktorandiem tiek piešķirta stipendija — trīsdesmit pieci lati ik mēnesi.

Mācību maksa augstskolās ir atšķirīga — atkarībā no tā, cik izmaksā viens students studiju gadā. Summa var būt vismaz 500 latu. Mazāk izmaksā jauniešu mācības tajās specialitātēs, ja nav vajadzīgs kāds īpašs “aprīkojums”, laboratorijas un daudz kas cits, ja ir jāsedz izdevumi galvenokārt par docētāju algām, tad jau mācību maksa ir mazāka. Dažās augstskolās viena studenta studiju gads izmaksā daudz vairāk.

— Zināms, ka dzimstība Latvijā strauji samazinās. Vai ar laiku netrūks studējošo?

— Tā varētu būt pēc gadiem četrpadsmit piecpadsmit. To, kas notiks pēc tam, grūti paredzēt. Domāju, ka nākotnē izdzīvos tās augstskolas, kas būs konkurētspējīgas. Iespējams, ka augstākās izglītības iestāžu skaits samazināsies.

— Vai jau tagad nepastāv konkurence starp valsts un privātajām augstskolām kaut vai reklāmas ziņā?

— Valsts augstskolas joprojām rīko tradicionālās informācijas dienas, lai jaunieši varētu iepazīties ar iespējām studēt viņu izraudzītajā specialitātē. Vairāk reklāmas ir par privātajām augstskolām, kur mācības ir par maksu, tātad šīm mācību iestādēm vajag sevi popularizēt.

— Izsludināts konkurss uz profesoru vietām. Šajā ziņā dzirdēti dažādi viedokļi — konkurss esot pārāk sasteigts, “lēmēji” būšot tie, kas cits citu pazīst un aizstāv...

Iekams Jānis Čakste izteiks savu viedokli, citēšu Augstskolu likuma 33. pantu “Profesoru un asociēto profesoru ievēlēšanas procedūra”, kurā rakstīts: “Uz vakantajām profesoru un asociēto profesoru štata vietām tiek izsludināts atklāts konkurss; pretendentus uz profesora amatiem ievēlē attiecīgās nozares paplašinātā habilitācijas padome; pēc iepazīšanās ar dokumentiem un pēc pārrunām ar visiem attiecīgā amata pretendentiem padome balsojot pieņem lēmumu; katram pretendentam, kas kandidē uz profesora štata vietu, ir jāsaņem neatkarīgs starptautisks vērtējums, kuru organizē attiecīgās nozares paplašinātā habilitācijas padome. Noteikumus un procedūru šādam vērtējumam izstrādā Augstākās izglītības padome.”

— Šajā ziņā ir daudz problēmu. Kuru atzīt par profesoru augstskolā — vai to, kurš ir “superzinātnieks” savā nozarē, vai to, kurš ir labs docētājs? Kas tātad tiks likts pirmajā vietā — zinātniskā vai pedagoģiskā darbība? Lielai daļai zinātnieku savā nozarē nav ko darīt, jo zinātniskajai pētniecībai vairs nav valsts pasūtījuma, tāpēc viņi vēlas strādāt augstskolā. Savukārt augstāko mācību iestāžu docētāji lielās slodzes dēļ maz varējuši pievērsties zinātniskajai darbībai. Tagad jāizlemj, kam dot priekšroku, izšķirot konkursā, kurš būs profesors — vai nu zinātnieks, vai pieredzes bagāts augstskolas docētājs.

Šobrīd runa nav tikai par šo profesoru konkursu. Arī jaunajām augstskolām ir atšķirīga pieeja docētāju izvēlē. Tā, piemēram, Ventspilī konkursā uz docētāju vietām priekšroka tika gados jaunākajiem, turpretī Valmierā par galveno uzskatīja pasniedzēju profesionalitāti neatkarīgi no viņu vecuma.

— Vēl joprojām satrauc “smadzeņu noplūde” uz ārzemēm. Par to jau ne reizi vien runājis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš.

— Viens no iemesliem ir apsīkums dažādu zinātnes nozaru attīstībā. Tiem, kas gribētu pievērsties zinātniskajiem pētījumiem, nav kur strādāt. Daļa no viņiem brauc uz ārzemēm ar nolūku turpināt studijas vai papildināties savā profesijā. Tas pats sakāms par citiem augstāko izglītību ieguvušajiem. Varam tikai priecāties, ka viņi pēc tam atgriežas Latvijā. Taču daļa paliek ārzemēs strādāt un dzīvot, jo tur par savu darbu saņem augstāku atalgojumu, ko nav iespējams nodrošināt pie mums. Un tieši “smadzeņu noplūdes” ziņā mēs esam zaudētāji...

Dr. paed. Elza Gžibovska,

“LV” nozares korespondente