raksti. runas. referāti

Prof., Dr. habil. matem. Andris Buiķis:

“Gribētais, iespējamais, reālais”

Es gribu mēģināt apzināt Latvijas valsts attīstību, skatoties no mūsdienu zinātnes atziņām. Šādai teorētiskai pieejai ir gan stiprās, gan vājās puses.

Lai to paskaidrotu, atgādināšu vārda “modelis” jēgu. Ar modeli saprot kādas parādības vienkāršotu aprakstu. Sarežģītas parādības vienkāršošana ļauj analizēt procesu ar zinātniskām metodēm. Tātad modelēšana, no vienas puses, ir sarežģītas lietas vienkāršošana, bet, no otras puses, tā ir šīs lietas atbrīvošana no sīkām detaļām, kas neļauj saskatīt galveno.

Veicot zinātniskos pētījumus, pirmajā posmā mēs par apskatāmo parādību savācam informāciju, faktus un analizējam galvenās likumsakarības, kas nosaka sistēmas darbību, tās izturēšanos. Otrajā posmā meklējam jau esošajās teorijās līdzīgas izturēšanās likumības, lai izmantotu zināmās atziņas un rezultātus mūsu interesējošās sistēmas izpētei. Trešajā posmā ar izveidotā modeļa palīdzību mēs iegūstam jaunas atziņas, labāku izpratni par apskatāmo sistēmu vai parādību.

Tādēļ arī manas domas sastāvēs no trim daļām. Apskatāmā sistēma vai parādība ir mūsu Latvijas valsts. Es atvainojos par tādu formalizētu izteiksmes formu. No visa milzīgā dažādo cēloņsakarību un mijiedarbību daudzuma, kas saistās ar tik sarežģītu parādību kā valsts, īpašu uzmanību pievērsīšu vienai tēmai: materiālo un garīgo lietu nesaraujamajai saistībai. Centīšos parādīt, ka, saistot šo tēmu ar modernās zinātnes attīstību, izriet neiespējamība materiālās un ideālās parādības atraut vienu no otras.

Vispirms īss atskats pēdējā desmitgadē — Latvijas neatkarības atgūšanā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad sākās mūsu cīņa par neatkarību, manuprāt, galvenā tomēr nebija politiskā neatkarība. Lai atceramies cīņu pret Daugavpils HES, pret metro celtniecību Rīgā, par Ventspils ekoloģiskās drošības paaugstināšanu. Pēc tam notika Radošo savienību plēnums. Es negribu noniecināt tos dažus drosmīgos cilvēkus, kas jau tolaik atklāti izvirzīja tieši politiskās neatkarības idejas. Taču lielākās sabiedrības daļas atbalstu izpelnījās ārēji nepolitiskie centieni.

Manuprāt, visos šajos notikumos viena no vissvarīgākajām bija fiziskā darba strādnieku un inteliģences, un vēl neesošās neatkarīgās Latvijas valsts topošo politiķu vienotība. Mūsu visu kopības sajūta, dziļā pārliecība par to, ka cīnāmies par taisnīgu lietu. Un vēl — visu trīs Baltijas valstu likteņu kopības sajūta. Visgrūtākajos, tiešo militāro draudu un agresijas brīžos tam pretī likām nevis militāro, fizisko, bet garīgo spēku. Tieši mūsu milzīgais gara spēks, neatkarības centienu tīrā, garīgā forma bija tā, kas piesaistīja visas pasaules uzmanību un apbrīnu. Gribu atgādināt kādu jau aizmirstu faktu: toreiz pasaulē nopietni sprieda par to, ka Baltijas tautas ir pelnījušas Nobela miera prēmiju.

Tāpēc šo daļu nobeigšu ar jautājumu: cik lielu praktisku ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā deva šis garīgais, nemateriālais spēks? Vai tieši tas nebija galvenais panākumu cēlonis?

Lai atbildētu, pievērsīšos otrajai daļai — dažām modernās zinātnes principiālām atziņām. Runāšu par pēdējām desmitgadēm, kad zinātnes ikdienā ir parādījušies ļoti moderni instrumenti, piemēram, tādi, kas ļauj saskatīt gan nesaredzamo mikropasauli, gan tālos kosmiskos objektus. Arī datori, kas ļauj apstrādāt prātam grūti aptveramus informācijas daudzumus. Šie sasniegumi ļāvuši zinātniekiem iegūt tik daudz jaunu atziņu un rezultātu, ka ir grūti izsekot līdzi visam jaunajam.

Līdz ar to es runāšu par divām ļoti principiālām modernās zinātnes koncepcijām: par nelineārām parādībām un teorijām, par Visuma un mikropasaules kopējo uzbūvi. Sākšu ar nelineāro parādību aprakstu. Visas reālās pasaules parādības un procesi patiesībā ir nelineāri, bet zinātnieki izmantoja vienkāršotās, lineārās teorijas, tādēļ ka nelineārās bija par daudz sarežģītas, lai ar tām varētu sekmīgi strādāt. Tikai modernie instrumenti tagad ļāvuši atklāt un kaut cik izpētīt dažas galvenās nelineārās pasaules likumsakarības un jaunus jēdzienus. Runāšu par:

— rezonansi,

— sistēmas atvērtību,

— nestabilitāti un bifurkāciju,

— disipatīvām struktūrām un sistēmu attīstību.

Kas ir rezonanse? Īsi varētu atbildēt, ka tā ir ar ritmu saistīta parādība. Ja kaut kas ārpusē atbilst manam iekšējam, dabiskajam ritmam, tad es rezonēšu šim ritmam. Izrādās, svārstību un rezonanses parādības ir vienas no vissvarīgākajām un biežāk sastopamajām pasaules likumībām. Rezonanse var būt visietekmīgākais attīstības veicinātājs vai arī tas, kas spēj sistēmu sagraut. Baltijas tautu mentalitātē tai ir īpaša nozīme. Šeit nosaukšu tikai vienu piemēru — mūsu dziesmusvētkus, kas savā dziļākajā būtībā neapšaubāmi ir saistīti ar rezonansi. Rezonanses spēja stimulēt vai graut sistēmu ir labi zināma tehniskajos un citos nedzīvās dabas procesos. Tās milzīgā nozīme dabā vispār, kā arī bioloģijā un medicīnā tiek īpaši pētīta šī gadsimta otrajā pusē. Piemēram, astoņdesmitajos gados Rietumos, īpaši VFR, attīstījās jauns medicīnas virziens — biorezonanses terapija, kas balstās uz elektromagnētiskā lauka mijiedarbību ar cilvēku kā atvērtu sistēmu.

Ko nozīmē sistēmas atvērtība?

Jau pagājušajā gadsimtā fizikā atklāja vispārēju likumību, ka noslēgta sistēma degradējas. Attiecinot šo noslēgtību uz Visumu, tika secināts, ka tam ir jāiet bojā tā saucamajā Visuma siltuma nāvē. Tikai pēdējos gados cilvēki aptvēruši, cik liela nozīme ir sistēmas atvērtībai. Ar sistēmas atvērtību saprot tās spēju apkārtējā vidē apmainīties ar enerģiju, vielu, informāciju utt. Tieši sistēmas atvērtība ir nepieciešamais nosacījums, kas nodrošina tās spēju attīstīties.

Tāpēc es aicinu politiķus pievērst īpašu uzmanību šim jēdzienam, jo vairāk tādēļ, ka Latvijā daudzo partiju un viņu šauro acumirkļa interešu dēļ ļoti izpaužas tieksme veidot noslēgtas sistēmas. Tā ir bīstama tieksme, jo var novest pie sistēmu sabrukšanas. Tas jāuzsver vēl kāda svarīga iemesla dēļ. Šobrīd vislielākajā sabiedrības daļā (ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē) valdošais ir vienkāršotais vai lineārais pasaules izpratnes veids. Zinātniski izsakoties, pasaulē valda lineārās pasaules paradigma. Lineārajā vai vienkāršotajā izpratnē, analizējot nesenās pagātnes un šodienas notikumus, var diezgan droši prognozēt nākotni, brīvi atdalīt mūs interesējošus faktorus no pārējiem un analizēt tos tā, it kā nemaz nebūtu citu. Un viena faktora izmantošana, neņemot vērā mijiedarbību ar citiem, ir diezgan raksturīga Latvijas politiķu spriedumiem. Nereti šie spriedumi neiztur pārbaudi pat ar elementārās loģikas palīdzību. Nerunāsim nemaz par tādu optimizācijas teorijā labi zināmu faktu, ka viena atsevišķa faktora uzlabošana, ja nav ņemta tā mijiedarbība ar pārējiem faktoriem, sistēmas vispārējo stāvokli var nevis uzlabot, bet pasliktināt.

Nelineārajā parādību izpratnē viss ir daudz sarežģītāk. Iedomāsimies kādu sistēmu un iedarbosimies uz to, sekojot sistēmas izmaiņām. Izrādās, nelineārās sistēmās, paaugstinot iedarbes lielumu, kādā brīdī kļūst iespējami divi pilnīgi atšķirīgi attīstības ceļi. Iedomāsimies, ka, ejot pa ceļu, nonākam līdz krustojumam. Zinātniski to sauc par sistēmas atrašanos bifurkācijas punkta tuvumā. Tātad esam divu dažādu attīstības ceļu izvēles priekšā. Vienā no tiem veidojas tādi objekti, ko zinātniski sauc par disipatīvām struktūrām. Tad notiek sistēmas strauja, pat neticami strauja attīstība. Lai nodrošinātu tādu attīstību, pirmkārt, noteikti nepieciešama sistēmas atvērtība. Otrkārt, ļoti svarīgi ir tas, kā mēs iedarbojamies uz sistēmu un kā mēs to ierosinām. Uzskatāms piemērs varētu būt smags akmens kalna virsotnē — nav nepieciešams pārāk liels spēks, lai to iekustinātu un liktu tam ripot pa vienu no kalna nogāzēm, bet pēc tam ir gandrīz neiespējami to apturēt vai likt tam ripot lejup pa pretējo nogāzi.

Tātad bifurkācijas punkta apkārtnē sistēma ir nestabila. Šai nestabilitātei ir arī sava pozitīvā puse, tā saucamais tauriņa spārnu efekts: ar mazu spēku var izdarīt lielas lietas (pat viens cilvēks, pareizi rīkojoties, var iekustināt milzīgu akmeni). Kad sistēma sākusi darboties, jāļauj tai pašai iespējami brīvi attīstīties. Tātad sistēma pašorganizējas, izmanto atvērtības, rezonanses u.c. iespējas savai dabiskai un straujai attīstībai.

Pašlaik Latvija atrodas tuvu bifurkācijas punktam! Tādēļ liela atbildība gulstas uz likumdevēju un izpildvaru: no viņa aktīvas, saskaņotas un stratēģiski pārdomātas rīcības lielā mērā ir atkarīgs Latvijas attīstības virziens un temps.

Mazliet pieminēšu arī otru jaunās zinātnes virzienu: teorijas, kas cenšas vienoti aprakstīt reālo pasauli tās kopumā. Ir nonākts pie vienas un tās pašas, proti, zinātnisks un pilnīgāks materiālās pasaules apraksts nav iespējams bez garīgu jēdzienu izmantošanas. Ja esam pieraduši pie informācijas jēdziena, tad neparastāk dzirdēt tādus apzīmējumus kā vienotais jeb apziņas lauks vai “absolūtais nekas”, kurā rodas esošā reālā pasaule. Vai to, ka pilnīgam pasaules aprakstam bez laika un trim telpas dimensijām nepieciešamas vēl četras citas, tātad kopā astoņas dimensijas, turklāt pēdējām divām nevar atrast fizikālas dabas izskaidrojumu. Vai to, ka daudzās Rietumu augstskolās veiktie pētījumi liecina — cilvēks meditācijas stāvoklī var tieši uztvert vienoto jeb apziņas lauku, to, kuru izskaidros tikai fizikas superteorija, kas vienotā formā aprakstīs visus četrus šobrīd zināmos laukus (t.i., elektromagnētismu, stiprās un vājās mijiedarbības un gravitāciju). Īsi sakot, pētot “materiālo pasauli”, teorijās nākas iekļaut garīgās pasaules jēdzienus, radošo sākotni.

Tātad daudzām lietām, kam tic reliģiozi cilvēki, parādās atbilstoši jēdzieni zinātnē. Tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē mūsu izpratne par apkārtējo pasauli, cilvēka vietu tajā, cilvēka un viņa dzīves dziļāko jēgu ārkārtīgi mainīsies, priekšplānā izvirzot garīgus jēdzienus. Pēc šī zinātnes dažu jaunāko pētījumu teorētiskā apskata mēģināsim izdarīt secinājumus.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā stāvoklis lielā mērā ir pretējs tam, par ko mēs runājām sākumā: vienotība zudusi gan tautā, gan inteliģencē, par politiķiem nemaz nerunājot. Arī Baltijas valstu starpā šīs vienotības lielā mērā trūkst. Ja Latvijas valstī, t.i. tautā un politiķos turpinās valdīt jebkuras formas materiālisms, noliedzot garīgo vērtību nozīmi, tad nekas labs nav gaidāms arī nākotnē. Nav viegli apzināties, ka garīgās pasaules likumības var darboties tikpat nenovēršami kā zemes pievilkšanas spēks. Atcerēsimies gudrību: “Darbs, kas nav svētīts, augļus nenes”.

Situācija, kas izveidojās pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām, bija traģiska. Sabiedrības sašķeltība bija bīstama neatkarīgas valsts pastāvēšanai. Latvijas attīstībai nepieciešama vienotība. Vēl vairāk, tā nepieciešama trīs Baltijas valstu starpā un tā saucamajā Baltijas valstu reģionā. Neesmu dzirdējis, ka presē vai politiķu runās būtu analizēts pēc Šlēsvigas–Holšteinas zemes (Vācija) Ministru prezidentes Heidas Simonsas iniciatīvas sagatavotais un 1994. gadā publicētais pētījums “Baltijas reģiona ekonomiskās attīstības perspektīvas”. Baltijas reģions ir trīs mūsu Baltijas valstis, Skandināvijas valstis, Sanktpēterburgas apgabals, Polija, Vācijas ziemeļdaļa un Dānija. Šis pētījums veltīts reģiona valstu sadarbības iespēju izpētei. Kādēļ uzsveru šo vienu it kā šauro tēmu. Tāpēc, ka te var vilkt paralēles ar disipatīvo struktūru attīstības īpatnībām. Normāla disipatīvā struktūra veidojas telpas apgabalā ar noteiktiem dabiskiem izmēriem, un to sauc par fundamentālo garumu. Ir diezgan daudz iemeslu, lai uzskatītu, ka šim fundamentālā garuma jēdzienam ģeogrāfiskos un politiskos jēdzienos atbilst Baltijas reģions. Tas labi saskan ar jau agrāk bieži izteiktajiem apsvērumiem, ka dabisks starpposms Latvijas ceļā uz Eiropu varētu būt aktīva sadarbība ar Skandināvijas valstīm.

Vēl viens konkrētāks apsvērums par valsts sekmīgu attīstību, kas izriet no līdzības ar disipatīvo struktūru evolūcijas īpatnībām. Latvijas un tās sabiedrības normālai un stabilai attīstībai nepieciešama pietiekami plaša vidusslāņa izveidošanās.

No teiktā skaidri izriet arī šāds apgalvojums. Latvijai būs nākotne tikai tad, ja mēs, neskatoties uz visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, pietiekami daudz spēka, līdzekļu un uzmanības veltīsim izglītībai. Izglītībai — sākot no bērna, jaunieša un līdz cilvēkam pensijas gados.

Nākotnē Latvijas kā vienotas Baltijas daļas loma var būt izcila. Rietumu pasaule ir ļoti racionāla un pārāk tālu no bifurkācijas punkta: tur izveidojies plašais sabiedrības vidusslānis neriskēs un nepieļaus principiālu attīstības ceļa izmaiņu. Savukārt austrumi ir ar spēcīgu intuitīvo uztveri, bet tiem var pietrūkt racionālas saimniekošanas prasmes. Tātad Baltija var būt viena no tām retajām vietām, kur ir iespējams harmoniski savienot uz garīgām vērtībām balstīto gaišo pasaules uztveri ar dabisko Dieva vietu tajā un uz praktisku un racionālu domāšanu balstīto sociāli atbildīgo tirgus saimniecību.

Tikai Latvijas tautas brīva griba un mūsu visu atbildība izšķirs visu, vai spēsim izmantot šo iespēju!

No izdevuma “Māras zeme”, 1997. Materiāls tiek publicēts autora rakstības veidā.