Pamatu cilvēki, diplomāti Grosvaldi

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums "LV" Nr. 30, 22.02.2001., Nr. 31, 23.02.2001.

Oļģerds Grosvalds vienlaikus atzīmēja, ka "par mūsu kultūru Francijā dzīvi interesējas", lai gan lielākā daļa franču pazīst Latviju tikai kā ģeogrāfisku jēdzienu. Francija parāda nenoliedzamu labvēlību pret Latvijas armiju, kuras pulkvežleitnanti M.Hartmanis un M.Jeske mācās turienes Kara akadēmijā. Uz Franciju jāsūta papildināties labākie augstskolas beidzēji un jaunie pasniedzēji. Tāpat jāturpina skolēnu sūtīšana uz Parīzes licejiem. Vēl jāpiemetina, ka pēc sūtņa personīgās iniciatīvas Francijā tika vāktas grāmatas sūtīšanai uz Rīgu latviešu studentiem.

Strādājot Parīzē, Grosvalds kārtoja ne tikai valsts lietas, bet izkārtoja arī savas ģimenes lietas — 1922. gada 7. oktobrī viņš apprecējās ar Briseles Karaliskās operas direktora meitu Karolīnu Kuferatu. Viņa ne tikai četrus gadu desmitus, kā saka, asistēja vīram viņa atbildīgajā darbā, bet iemācījās arī latviešu valodu. Cik zināms, bērnu viņiem nebija.

Kad gandrīz pieci gadi Parīzē bija nostrādāti, kā jau tas diplomātiskajā dienestā pieņemts, Ministru kabinets ar 1924. gada 27. maija lēmumu atbrīvoja Grosvaldu no sūtņa pienākumiem Francijā, Beļģijā un Holandē. 2. augustā viņš atgriezās Rīgā un atkal, kā tas pieņemts, sāka strādāt Ārlietu ministrijā. No 1925. gada maija līdz tā paša gada augustam viņš vadīja ministrijas Rietumu nodaļu.

Jādomā, tā bija vienkārši sagadīšanās, ka šajā nodaļā sekretāre bija Grosvalda māsa Margrieta, kura Latvijas diplomātiskajā dienestā atradās jau kopš 1919. gada, strādājot par darbvedi un otro sekretāru Latvijas vēstniecībā Londonā. Ministrijā viņa nokalpoja līdz okupācijai 1940. gadā, pēc tam apprecējās ar Zviedrijas pavalstnieku un aizbrauca no dzimtenes.

Sūtņa amatā Somijā

Valsts prezidents J.Čakste 1925. gada 1. septembrī K.Zariņa vietā iecēla Dr. O.Grosvaldu par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Somijā. 1. oktobrī viņš iesniedza savas pilnvaras Somijas prezidentam L.Relanderam. Vēstulē J.Čakstem un jaunajam ārlietu ministram H.Celmiņam Grosvalds informēja viņus, kā noritējusi akreditācija. Sūtnis ar prezidenta automobili aizvests uz pili. Militāras ceremonijas, kādas tādā sakarā notika agrāk, bija atceltas no dienas, kad padomju Krievijas pārstāvis iesniedza savas pilnvaras. Karavīri atteicās salutēt sarkanajam karogam un spēlēt Internacionāli, tāpēc, negribot radīt incidentus ar krieviem, atcēla šo ceremoniju pavisam. Nebija arī nekāda eskorta.

Pie pils durvīm latviešu diplomātus sagaidīja prezidenta adjutants un vairāki Ārlietu ministrijas ierēdņi. Zālē līdzās prezidenta kabinetam Grosvaldu stādīja priekšā saviem desmit augstākajiem amatvīriem frakās ar ordeņiem. To skaitā bija armijas un flotes komandieri, garnizona priekšnieks, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs u.c. Sūtnis runu nolasīja franču valodā, prezidents — somu valodā, ko ārlietu ministrs tūliņ pārtulkoja franču valodā. Saruna ar valsts galvu, kurā piedalījās arī ārlietu ministrs, notika vāciski un ilga apmēram 20 minūtes. Grosvalds runāja par Latvijas un Somijas, kā arī Latvijas un Skandināvijas attiecībām. Viņš vēstulē uz Rīgu atzīmēja, ka prezidents "sirsnīgi iestājās par abu valstu politisko un intelektuālo darbinieku apciemojumiem" (LVVA, 2570.f., 14.apr., 521.l., 280.–285.lp.).

Pats lielākais notikums Grosvalda politiskajā darbībā Helsinkos bija Latvijas un Somijas valsts prezidentu savstarpējas vizītes 1926. gadā, kuru sagatavošanā un norisē, kā tas pieņemts pasaules diplomātiskajā praksē, pirmo vijoli spēlē ārlietu ministri un sūtņi. Vēl svarīgāks šis uzdevums bija tāpēc, ka šī valsts vizīte Čakstem bija tikai otrā un diemžēl palika arī pēdējā, jo viņš pēc nepilna gada aizgāja viņsaulē.

Valsts galvas brauciena sagatavošanā Grosvaldam palīdzēja arī viņa priekštecis sūtņa amatā, kas bija labi iepazinis Somiju, nostrādājot tur piecus gadus, turklāt pārvaldot somu valodu. Zariņš, piemēram, 1926. gada 6. maijā informēja Čaksti par Latvijas draugiem Somijā. Viņš norādīja, ka L.Relanders un ministru prezidents L.Kallio esot patiesi Latvijas lavēļi un arī ārlietu ministrs E.Setele, kaut gan drusku vēsāks pret latviešiem, parasti "turot mūsu kanti". Draudzīgs ir arī Helsinku universitātes rektors Dr. H.Soulahti.

Čakstes oficiālā vizīte Somijā notika 1926. gadā no 15. līdz 20. maijam. Uz turieni viņš devās ar ledlauzi "Krišjānis Valdemārs" kara flotes flagkuģa "Virsaitis" pavadībā. Čakste somu zemē ieguva lielu popularitāti. Relanders apsveikuma runā teica zīmīgus vārdus: "Atbildība par mūsu tautu vitālo drošību ir katrai atsevišķi un visām kopīgi." Čakstes, tā teikt, pirmais padomdevējs Helsinkos bija Grosvalds. Jau 16. jūnijā viņš izbrauca uz Rīgu, lai gatavotu Somijas valsts galvas apmeklējumu.

Relandera atbildes vizīte notika Jāņu dienu laikā no 21. līdz 24. jūnijam. Augsto viesi Latvijā uzņēma ar lielu sajūsmu un sarunās allaž pasvītroja abu tautu draudzību un mazo valstu tiesības.

Kad gandrīz pieci gadi somu zemē bija aizvadīti, Grosvaldam atkal stāvēja ceļš zem kājām — ar Valsts prezidenta A.Kvieša 1930. gada 28. marta rīkojumu viņš tika pārcelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Polijā, Austrijā un Rumānijā ar sēdekli Varšavā.

Dr. O.Grosvalds Somijā nostrādātajā laikā bija ieguvis lielu autoritāti somu sabiedrībā. Viena no vadošajām Helsinku avīzēm "Uusi Suomi" 1930. gada 3. aprīlī rakstīja: "Ar Dr. Grosvaldu aiziet no Somijas viens no iecienītākiem diplomātiskā korpusa locekļiem, labs mūsu apstākļu pazinējs un mūsu sirsnīgs draugs (..). Kā inteliģents, vispusīgi izglītots, izveicīgs cilvēks un pilnīgi eiropejiska personība sūtnis Grosvalds drīz vien ieguva stāvokli Helsingforsas sabiedrībā un savu kolēģu starpā." Viņa kundze bija "viena no visiemīļotākām dāmām Helsingforsas sabiedrībā". Laikraksts "Helsingin Sanomat" trīs dienas vēlāk atzīmēja, ka Grosvalds iemantojis sabiedrībā "redzamu stāvokli". Viņš pratis ar simpātiskās kundzes atbalstu iegūt Latvijai daudz jaunu draugu. Uzskatāma liecība sūtņa darbam ir somu–latviešu tuvināšanās biedrības nodibināšanās.

Sūtnis vienlaikus vairākās valstīs

No 1932. gada Dr. O.Grosvalds pārstāvēja Latviju arī Ungārijā. Tiesa, 1933. gada janvārī viņam "atņēma" Austriju, nododot to Latvijas sūtņa Vācijā Dr. E.Krieviņa ziņā.

Viens no augstākā līmeņa diplomātu uzdevumiem 21. gadsimtā bija un ir piedalīšanās starpvalstu līgumu, konvenciju, protokolu u.tml. dokumentu izstrādāšanā, pēc tam to apspriešanā un pieņemšanā vienas vai otras puses galvaspilsētā jeb citā nozīmīgā centrā un — visbeidzot, būt klāt ratifikācijas aktu apmaiņā vai pašam to pasniegt otrai līgumslēdzējai pusei. Šādas funkcijas veica arī Grosvalds.

Viņš, Latvijas Valsts prezidenta A.Kvieša pilnvarots, 1930. gada 23. oktobrī Bukarestē parakstīja tirdzniecības nolīgumu starp Latviju un Rumāniju. Otrās puses karaļa pilnvarots, to izdarīja Rumānijas ministru prezidents un ārlietu ministrs G.Mironesko. Šajā jautājumā attiecīgo likumu pieņēma 1930. gada 16. decembrī, bet prezidents izsludināja tā paša gada 22. decembrī.

Grosvalds 1931. gada 16. novembrī saņēma pilnvaras apmainīt ratifikācijas grāmatu tirdzniecības un kuģniecības līgumam starp Latviju un Poliju. Šī vienošanās bija noslēgta Rīgā 1929. gada 12. februārī. To parakstīja abu valstu prezidentu pilnvarotie: Latvijas ārlietu ministrs A.Balodis un Polijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Latvijā J.Lukasevičs. Kad Saeima bija līgumu ratificējusi, Valsts prezidents G.Zemgals to 1929. gada 27. martā izsludināja.

Polija bija pati lielākā un spēcīgākā valsts no tām, kurās tika akreditēts Grosvalds. Tālab viņa uzmanības centrā vispirms bija Latvijas attiecības ar šo zemi. Taču to kārtošanu neveicināja, runājot trimdas vēsturnieka prof. E.Andersona vārdiem, Polijas ambiciozie centieni kļūt par "piekto lielvalsti", resp., gūt sava veida revanšu par ilgajiem apspiestības gadiem.

Latvijas un Polijas attiecības sākumā bija labas. Polija bija vienīgā valsts, kas piegādāja Latvijai ieročus bez maksas un palīdzēja 1920. gadā atbrīvot Latgali. Taču tālāk gāja kā pa viļņiem — te augšā, te lejā. Tika prasīti 6 pierobežas pagasti Ilūkstes apriņķī, tad Daugavpils un beidzot atlīdzība par poļu muižniekiem atsavināto zemi. 1929. gada sākumā lielā kaimiņvalsts tomēr beidzot atzina pastāvošās robežas, noslēdza ar Latviju tiešas satiksmes konvenciju un minēto tirdzniecības un kuģniecības līgumu. Taču pienāca 1931. un 1932. gads, un Polijas ārlietu ministrs J.Beks atkal deklarēja, ka Daugavpili nedrīkst atstāt latviešu rīcībā, un Latvijā sākās jauns poļu minoritātes šovinisma vilnis. Polijas un Lietuvas permanentā konflikta Viļņas dēļ savukārt neizdevās īstenot kādreiz Meierovica iecerēto lielās Baltijas antantes izveidošanas plānu, kas nenāca par labu Latvijai. 30. gadu pirmajā pusē visu šo jautājumu risināšanā Latvijas un Polijas attiecību aspektā diendienā piedalījās Grosvalds.

Tāpat kā Parīzes un Helsinku laikā, Grosvalds nepieciešamības un iespēju robežās piedalījās Tautu Savienības darbā. Tā, piemēram, kad 1933.gada oktobrī radās doma par Latvijas armijas štāba priekšnieka ģenerāļa A.Kalēja kandidatūru Tautu Savienības augstākā komisāra postenim Dancigas brīvpilsētā (ģenerālis labi pārvaldīja svešvalodas un bija populārs Rietumu diplomātu vidū), Grosvalds šo nodomu pārrunāja ar Polijas ministru kabineta šefu, kas paziņoja, ka viņa valstij nebūs iebildumu. Taču nākamajā dienā viņam piezvanīts, ka Ženēvā kāda lielvalsts esot pret Kalēja kandidatūru. Anglija par kandidātu šim postenim bija izraudzījusies kādu Īrijas pārstāvi. Kā saka, neej ar stipru lauzties...

1930. gada oktobrī Varšavā un Bukarestē notika starptautiskas zemkopības konferences. Latviju tajās reprezentēja O.Grosvalds un Latvijas pastāvīgais pārstāvis Tautu Savienībā J.Feldmanis. Viņi aizstāvēja ieskatu, ka Latvija nevar atzīt Polijas un Donavas bloka valstu separātos centienus aizstāvēt savstarpēji atvieglinātus muitas tarifus.

Atkal Parīzē

Dr. O.Grosvaldam kārtējais rotācijas raunds pienāca 1934. gada 27. septembrī, kad Valsts prezidents A.Kviesis izdeva rīkojumu pārcelt viņu par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Francijā, Spānijā un Portugālē ar sēdekli Parīzē. Nodevis atsaukšanas grāmatu Polijas prezidentam I.Moscickim un saņēmis akreditēšanas grāmatu Francijas prezidentam A.Lebrunam, Grosvalds 6. oktobrī izbrauca uz jauno darbavietu.

Latvijas sūtnis 26. oktobrī ieradās vizītē pie Francijas ārlietu ministra P.Lavāla, bet trīs dienas vēlāk — pie prezidenta, lai iesniegtu viņam savas pilnvaras. Grosvalds apliecināja Lebrunam, ka Latvija būs vienmēr gatava atbalstīt Francijas iniciatīvas miera nostiprināšanai Austrumeiropā, bet viņam personīgi nepatīk PSRS iesaistīšana garantiju nodrošināšanā Baltijas valstīm.

Kā zināms, Francija 1932. gada novembrī noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Padomju savienību. Grosvalda vērtējumā, "kopš Krievijas un Francijas attiecību uzlabošanās nav gaidāms Francijas atbalsts Latvijai. Francija atbalstīs katru valsti, kas nonāks konfliktā ar Vāciju". Pretējās domās bija līgumu noslēgušās valdības galva Latvijas draugs radikālsociālists E.Erio. Viņš, gan jau vairs nevadīdams ministru kabinetu, sarunā ar Grosvaldu 1934. gada 30. novembrī deklarēja: "Kamēr es esmu te, Francija atbalstīs Baltijas valstis."

Latviešu diplomāts 1935. gada 11. martā apsprieda Francijas garantiju varbūtību Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ar franču Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktoru Baržetonu. Pēdējais apgalvoja, ka Francijai tiešu interešu Baltijas telpā nav, bet netieši tā garantē šā reģiona valstis sakarā ar tās saistībām ar PSRS un vairākām citām zemēm, Grosvaldam kļuva skaidrs, ka Francija nedomā Baltijas valstis garantēt tieši.

Grosvalds, atšķirībā no Latvijas Ārlietu ministrijas un vairāku savu kolēģu sūtņu uzskatiem, izturējās visnotaļ kritiski pret t.s. Austrumu pakta ideju, kuru 1934. gada jūlijā kopīgi izvirzīja Francija un PSRS. Viņš, strādādams vēl Varšavā, 1934. gada 16. jūlijā rakstīja: "Galvenās briesmas Austrumu paktā, ka citām valstīm būs jālaiž cauri Krievijas karaspēks (..). Man liekas, ka šādu varbūtību ne zem kādiem apstākļiem nedrīkstētu pielaist. Polijai un Baltijas valstīm tas jānoraida." Grosvalds, kas bija ļoti naidīgi noskaņots pret krieviem, 1935. gada 3. aprīlī deklarēja, ka nevar iedomāties militāru savienību ar Padomju savienību, ka nevar būt runas par ofensīvu vai defensīvu aliansi, bet tikai par Austrumeiropas nomierināšanu Tautu Savienības ietvaros. Prof. E.Andersons ir kategorisks: "Tas bija absolūti neiespējami." (Latvijas vēsture 1920–1940. I. Stokholma, 1982, 600. lpp.) Šim secinājumam var tikai pievienoties.

Grosvalds vēl asāk izteicās Latvijas sūtņu otrajā konferencē 1935. gada 28. jūnijā un 1. jūlijā: "Austrumu palīdzības pakti visvairāk vajadzīgi Padomju Krievijai, jo tā bīstas no Vācijas un Japānas agresīvām tendencēm un neuzticas Polijai (..). Baltijas valstīm palīdzības pakts ar Krieviju nav izdevīgs, jo pastāv jau neuzbrukšanas līgums (šādu vienošanos Latvija un PSRS noslēdza 1932. gada februārī. — R.T. ), un militārās alianses apsolījums Krievijai varētu mūs ievest riskantās avantūrās. Baltijas valstīm svarīga ir Vācijas piedalīšanās paktā (..). Francija paktu ar Krieviju pieņēma kreiso aprindu spiediena dēļ, vienas daļas ģenerālštāba prasību un Mazās Antantes ultimāta dēļ (..). Anglijai un Itālijai šis pakts nekad nav bijis sevišķi simpātisks."

Neraugoties uz ilgām sarunām daudzās Eiropas galvaspilsētās, kurās nereti piedalījās arī Grosvalds, Vācijas un Polijas noraidošās nostājas dēļ Austrumu pakts tā arī netika noslēgts. Tā rezultātā, raksta Andersons, "Baltijas valstis palika vienas, bez jebkuras citas valsts garantijām. Latvijai atlika tikai "Latvijas politiskā orientācija" un nereāla glābšanās "absolūtā neitralitātē"" (cit. grām., 604. lpp.).

1937. gada rudenī Grosvalds piedalījās sarunās par jaunas tirdzniecības konvencijas noslēgšanu starp Latviju un Franciju. Ar Valsts un ministru prezidenta K.Ulmaņa 1937. gada 30. septembra pilnvaru viņam tika uzdots Latvijas vārdā parakstīt šo dokumentu. Latvijas valdība 1. oktobrī ratificēja (Saeimas vairs nebija!) konvenciju, kas stājās analogas 1924. gada vienošanās vietā, kur vislielāko labvēlību baudīja nevis Latvijas, bet Francijas preces. Tagad stāvoklis bija labots, un franči apsolīja atzīt arī Baltijas valstu un PSRS klauzulu.

Ārlietu ministrs V.Munters savukārt 1938. gada 1. novembrī pilnvaroja Grosvaldu piedalīties konferencē Parīzē intelektuālās kopdarbības starptautiskā akta slēgšanai. Viņam uzticēja arī parakstīt šo dokumentu un deponēt akta ratifikācijas grāmatas Francijas galvaspilsētā.

Dr. O.Grosvalds, būdams spožs intelektuālis, tāpat kā 20. gadu pirmajā pusē daudz darīja latviešu un franču tautas kultūras sakaru tālākajā attīstībā un pilnīgošanā. Viņš piedalījās Latvijas paviljona iekārtošanā vispasaules izstādē Parīzē 1937. gadā. Ar sūtņa — erudīta mākslas speciālista — tiešu atbalstu 30. gadu otrajā pusē Francijas metropolē notika divas latviešu mākslas izstādes. Grosvalds palīdzēja nodibināt vairākas stipendijas latviešu skolēniem franču licejos.

Darba viņam vienā no lielākajiem pasaules politikas, literatūras un mākslas centriem bija pāri galvai, tāpēc laika Ibērijas pussalas valstīm atlika maz. Arī Latvijas sakari ar Spāniju un Portugāli neatkarības gados bija minimāli. Abas valstis tika cienītas kā tūrisma objekti, un to ostās bieži iegriezās Latvijas kuģi.

Ja Latvijas sūtnis sociāldemokrāts F.Cielēns 1933. gadā labāk jutās republikāniskajā Spānijā nekā Salazara fašistiskās diktatūras pārvaldītajā Portugālē, tad autoritārā režīma cienītājam Grosvaldam bija otrādi. Viņam Spānijas demokrātiskā iekārta nepatika. Sūtnis rakstīja, ka "pārspīlēti demokrātiskā garā" notikusī akreditēšanas ceremonija atstājusi nenozīmīgu iespaidu. Sūtnis neesot varējis atrast piemērotu kandidātu Latvijas konsula amatam Madridē un atklājis, ka Latvijas un vispār Padomju savienības pierobežas valstu pilsoņiem ir grūti dabūt Spānijas vīzas.

Kad Spānijā uzvarēja fašistiskais Franko režīms, Grosvalds ar Ulmaņa 1939. gada 6. maija rīkojumu tika akreditēts ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra amatā pie diktatora. Bet līdz Otrā pasaules kara sākumam bija atlikuši vairs tikai daži mēneši...

Sakarā ar vācu karaspēka tuvošanos Parīzei 1940. gada vasarā Grosvalds, izpildot Francijas valdības norādījumu, 9. jūnijā atstāja galvaspilsētu un pārcēlās uz valsts neokupēto daļu.

Padomju savienībai okupējot Latviju, 1940. gadā LPSR valdība sakarā ar Ārlietu ministrijas likvidāciju atbrīvoja Grosvaldu no ieņemamā amata, skaitot no 1. septembra. Taču viņam nenāca ne prātā atgriezties Staļina impērijā iekļautajā valstī. Gluži otrādi — Grosvalds, cik tas bija viņa spēkos, turpināja cīniņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

1940. gada 17. decembrī Grosvalds piedalījās apspriedē Ženēvā, kur bez viņa bija klāt J.Feldmanis, sūtņi V.Šūmanis un L.Ēķis, kā arī bijušais sabiedrisko lietu ministrs A.Bērziņš. Viņi mēģināja valsts patstāvības atgūšanai izveidot Latviešu nacionālo komiteju, taču tas neizdevās.

Nekāda politiskā darbība nevarēja notikt Francijā, kuras policija 1940. gada augustā pēc PSRS pieprasījuma nodeva padomju iestādēm Baltijas valstu sūtniecības. Valsts neokupētajā daļā tika aizliegta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas konsulātu darbība. Līdz ar to Francijas valdība atzina Baltijas valstu okupāciju "de facto", lai gan tā nekad nav atzinusi šo zemju inkorporāciju padomijā "de iure".

Karam beidzoties, Grosvalds varēja atgriezties Parīzē, kur Francijas valdība atļāva viņam paturēt privātu diplomātisko statusu. Grosvalds savu sabiedrisko darbību dzimtenes labā nepārtrauca — viņš bija latviešu delegācijas loceklis apspiesto Eiropas tautu asamblejā, piedalījās tās saietos Vecajā pasaulē, kā arī 1955. gada rudenī Ņujorkā. Diplomāts un politiķis darbojās Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrā, kā arī pildīja Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvja pienākumus Francijā.

Dr. Oļģerds Grosvalds šķīrās no dzīves 1962. gada 11. septembrī Parīzē. Mūžībā bija devies pēdējais Grosvaldu dzimtas loceklis, dzimtas, kura kalpoja brīvajai Latvijai, gandrīz pilnā sastāvā strādājot tās nebūt ne vieglajā ārpolitiskajā dienestā. Viņa izvadīšanā franču mācītājs sacīja: "Nekas nav miris no viņa iesāktā darba, tas jāturpina citiem."

Turpinājums — seko