Svētki un godadienas

Beļģijas Karalistē

Pirmdien, 21. jūlijā, valsts svētki — Karaļa Leopolda I amatā stāšanās (1831.) diena

Beļģija jeb Beļģijas Karaliste (franciski “Royaume de Belgique”, flāmu valodā “Koninkrijk van Belgi‘”) teritorijas ziņā ir viena no mazākajām Eiropas valstīm (30,5 tūkstoši kvadrātkilometru — mazāk nekā puse Latvijas teritorijas), taču politiskās ietekmes ziņā tā ierindojama starp pasaules vadošajām valstīm. Beļģijas galvaspilsēta ir viens no starptautiskās politikas veidošanās centriem — Briselē atrodas Eiropas Savienības vadošās institūcijas un NATO štābs, Briselē izvietojušās arī daudzu citu starptautisko organizāciju vadības institūcijas, Brisele ir arī Beniluksa (Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas ekonomiskās apvienības) neformālais centrs — daudzu Beniluksa valstīs akreditēto ārvalstu vēstnieku (arī Latvijas vēstnieka) rezidences ir tieši Briselē.

Beļģijas vēsture ir sarežģīta, un tās starptautiskā autoritāte veidojusies pamazām, kulmināciju sasniedzot pēc Otrā pasaules kara.

Beļģija atrodas Ziemeļjūras krastā starp Franciju un Nīderlandi, tai ir robežas arī ar Vāciju un Luksemburgu. Šī teritorija bijusi apdzīvota jau tālā senatnē. Trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras tagadējā Beļģijas teritorijā apmetās ķeltu cilts beļģi, dodot arī vēlāko valsts nosaukumu. 58.–51. gadā pirms Kristus Beļģiju iekaroja Jūlijs Cēzars, izveidojot tagadējās Beļģijas dienvidrietumos Beļģijas provinci. Mūsu ēras 3.–5. gadsimtā tagadējās Beļģijas teritorijā ienāca ģermāņu ciltis — franki, frīzi un sakši. Tad arī Beļģijas ziemeļos sāka veidoties flāmu tauta, bet dienvidos — valoņi. No V līdz IX gadsimtam Beļģija ietilpa Franku valstī. 843. gadā saskaņā ar Verdenas līgumu Flandriju Beļģijas rietumos pievienoja Francijai, bet Brabanti un vēl citas teritorijas Beļģijas austrumos — Svētās Romas impērijai. 1384. gadā Flandriju un 1430. gadā Brabanti iekļāva Burgundijas hercogistē. Pēc tam tā 1477. gadā tika pakļauta Hābsburgu dinastijai, bet 1519. gadā iekļauta Svētās Romas impērijā.

Pēc impērijas sadalīšanas 1555. gadā izveidotajā Nīderlandē Beļģija aizņēma dienvidu daļu. Taču pati Nīderlande pārgāja Spānijas īpašumā. XVI gadsimtā Nīderlandē pēc revolūcijas šīs valsts ziemeļu province Holande atbrīvojās no spāņu kundzības, izveidojoties par neatkarīgu valsti. Beļģijā (Nīderlandes dienvidos) revolūcija tika apspiesta un spāņu kundzība šeit saglabājās līdz pat 1713. gadam. 1715. gadā Beļģija pārgāja Austrijas īpašumā ar nosaukumu “Austrijas Nīderlande”. 1790. gadā pēc Brabantes revolūcijas izveidojās Beļģijas Savienotās Valstis, kas savu politisko nesaskaņu dēļ tā paša gada beigās atkal nonāca Austrijas varā. Pēc franču armijas uzvaras pār austriešiem Beļģija 1794. gadā tika pievienota Francijai. 1815. gadā pēc Vīnes kongresa Beļģija, Holande un Luksemburga tika apvienotas Nīderlandes Karalistē. 1830. gada 25. augustā sākās Beļģijas revolūcija, un 10. novembrī Beļģijas Nacionālais kongress proklamēja valsts neatkarību. Decembrī Londonas konferencē pasaules vadošās valstis Lielbritānija, Francija, Austrija, Prūsija un Krievija atzina Beļģijas suverenitāti. 1831. gada janvārī tika pasludināta Beļģijas neitralitāte uz mūžīgiem laikiem. Tajā pašā gadā pieņemtā konstitūcija proklamēja Beļģiju par konstitucionālu monarhiju. Par Beļģijas karali tika ievēlēts Saksijas princis Koburgas Leopolds jeb Leopolds I, kurš valdīja no 1831. līdz 1865. gadam.

XIX gadsimta beigās Beļģija kļuva par koloniju valsti, 1885. gadā izveidojot tā saukto Kongo brīvvalsti, kas 1908. gadā kļuva par Beļģijas koloniju.

XIX un XX gadsimta mijā Beļģija bija augsti attīstīta rūpniecības valsts ar garākajām dzelzceļa līnijām pasaulē. Beļģija intensīvi eksportēja kapitālu uz Kongo, Ēģipti, Irānu, Ķīnu un Dienvidamerikas valstīm, nostiprinot tajās savu ekonomisko un politisko ietekmi.

Pirmā pasaules kara laikā Beļģiju okupēja Vācija, taču, karam beidzoties, Beļģija ieguva mandātu pār Ruandas–Urundi teritoriju Āfrikā, kas bija piederējusi karā sakautajai Vācijai. 1920. gadā Beļģija noslēdza militāru konvenciju ar Franciju, bet 1921. gadā — muitas un valūtas savienību ar Luksemburgu. Taču 1936. gada Beļģija denonsēja militārās savienības līgumu ar Franciju, pasludinot absolūtu neitralitāti. 1940. gadā Beļģija kļuva par vienu no pirmajiem hitleriskās Vācijas agresijas upuriem — 10. maijā Vācija pārkāpa Beļģijas neitralitāti, un 28. maijā karalis Leopolds III parakstīja Beļģijas kapitulācijas aktu. Beļģijas okupācija ļāva vācu armijai apiet Francijas moderno Mažino aizsardzības līniju un īsā laikā okupēt Franciju.

Paredzot amerikāņu un angļu desantspēku izcelšanos Beļģijas piekrastē, vācu okupanti Flandrijā gar Ziemeļjūru un Lamanša kanālu izbūvēja varenus dzelzsbetona nocietinājumus, kas daļēji saglabājušies vēl šodien, kontrastējot ar bezrūpīgo kūrorta ainavu Ziemeļjūras piekrastes kāpās. Taču otrā fronte tika atklāta Francijas piekrastē Normandijā. 1944. gada septembrī Beļģiju atbrīvoja angļu un amerikāņu armija sadarbībā ar beļģu pretošanās kustību. 1949. gadā Beļģija iestājās NATO, 1957. gadā — Eiropas Ekonomiskajā asociācijā. Kopš 1967. gadā Briselē atrodas NATO padomes un NATO apvienoto bruņoto spēku štāba un militārā komiteja.

Beļģijā ir augsti attīstīta rūpniecība un moderna, intensīva lauksaimniecība. Produkcijas ražošanas ziņā uz katru iedzīvotāju Beļģija ir vienā no pirmajām vietām pasaulē. Beļģija ir arī vienā no pirmajām vietām pasaulē krāsaino un reto metālu, kā arī cēlmetālu ražošanā un eksportā. Beļģijā ir arī augsti attīstīta kuģu un lokomotīvju būve, kā arī ķīmiskā rūpniecība. Specifiska Beļģijas rūpniecības nozare ir dimantu slīpēšana. Liela nozīme Beļģijas ekonomikā ir jūras tirdzniecībai un kravu tranzītam caur Antverpenes un Gentes ostām.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Beļģiju tika nodibinātas 1991. gada 5. septembrī. Beļģijas intereses Latvijā pārstāv Viņa ekselence Franss Ronsē ( Francis Ronse ), ārkārtējais un pilnvarorotais vēstnieks, kura rezidence ir Briselē.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors