Nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogramma "Vizuālā māksla"

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.8 izraksts

Rīgā 2001.gada 20.februārī

36.§

Par nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammu "Vizuālā māksla"

Apspriešanā piedalījās: K.Pētersone, G.Cēbere, K.Greiškalns, J.Krūmiņš, G.Bērziņš, A.Bērziņš.

Nolēma:

1. Pieņemt zināšanai sniegto informāciju.

2. Apstiprināt nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammu "Vizuālā māksla".

3. Apakšprogrammā "Vizuālā māksla" minētie pasākumi finansējami kārtējā gada valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

4. Kultūras ministrijai publicēt apakšprogrammu "Vizuālā māksla" laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

5. Aizsardzības ministrijai, Ārlietu ministrijai, Ekonomikas ministrijai, Finansu ministrijai, Iekšlietu ministrijai, Izglītības un zinātnes ministrijai, Labklājības ministrijai, Satiksmes ministrijai, Tieslietu ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un Zemkopības ministrijai nodrošināt nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammas mērķu un uzdevumu iekļaušanu nozaru attīstības programmās un plānos.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Valsts kancelejas direktora vietā —

Valsts kancelejas direktora

vietniece tiesību aktu lietās A.Kveska

Termins "Vizuālā māksla" lietots kā vienots apzīmējums vizuāli uztveramām eksistējošām mākslas izpausmēm.

 Jēdzienā "Vizuālā māksla" ietverti:

— Tēlotāja māksla (glezniecība, tēlniecība, grafika un to paveidi)

— Jaunās mākslas formas (instalācijas, vides objekti, akcijas, multimediālie risinājumi u.c.)

— Dekoratīvi lietišķā māksla

— Fotogrāfija

— Dizains

— Vide un interjers

— Mākslas zinātne

Mūsdienu vizuālās mākslas attīstībā iezīmējas multimediālo risinājumu un dažādu tehnisko līdzekļu (video, datoru, elektronisko mediju u.c.) pielietojuma nepieciešamība. Saistībā ar informācijas tehnoloģijas attīstību un uzdevumiem kultūrvides bagātināšanā visā pasaulē aktivizējas vizuālo mākslu modificēšanās procesi un palielinās to praktiskā pielietojuma loma.

Māksliniekiem darbu radīšanai nepieciešamas darbnīcu telpas, jāiegādājas bieži vien visai dārgi materiāli un jānodrošina tehniskā bāze darbu realizācijai, piemēram tēlniecībā, grafikā, keramikā, videomākslā u.c. Mākslinieku darba visai daudzveidīgo specifiku vizuālo mākslu jomā nosaka neregulārie ienākumi, iespējamās darba attiecības vienlaicīgi ar vairākiem darba devējiem, kā arī radošā darba riska faktori.

Vizuālo mākslu jomā paši mākslinieki, mākslinieku organizācijas un grupas lielā mērā nodrošina mākslas darbu izplatību: sadarbībā ar muzejiem, galerijām, mākslas centriem un citām organizācijām, piesaistot kuratorus, plāno un veic izstāžu un dažādu citu publisku pasākumu organizēšanu gan Latvijā, gan ārzemēs. Radošās savienības, kas pārstāv attiecīgās nozarēs strādājošo mākslinieku vairākumu, veic profesionālās pašpārvaldes funkcijas, veido un uztur mākslinieku reģistru un uzkrāj informāciju par atsevišķiem māksliniekiem, nodrošina informācijas apriti, gatavo mākslinieku lietas nodošanai arhīvos un veic citas darbības, kas nepieciešamas gan šo organizāciju biedriem, gan sadarbības partneriem valsts un pašvaldību institūcijās un iestādēs, privātās struktūrās. Likumā "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" ir noteiktas mākslinieku profesionālo radošo organizāciju tiesības saņemt finansējumu no valsts budžeta atsevišķu sabiedriski nozīmīgu funkciju pildīšanai vai citiem ar valsts kultūrpolitiku saistītiem mērķiem.

Lai nodrošinātu mākslas procesa nepārtrauktību un attīstību un profesionālās izglītības pilnveidošanu, svarīga ir efektīva finansēšanas politika un kultūratbildības sadalījums valsts centralizētajā un pašvaldību līmeņos, pilnveidojumi likumdošanā.

1. Situācijas raksturojums

Profesionālo mākslinieku organizēta darbība, biedrību un grupējumu veidošanās Latvijā iezīmējās 19.–20.gs. mijā, bet apzināts nacionālās mākslas attīstības process sāka īstenoties kopš neatkarīgās Latvijas pirmajiem pastāvēšanas gadiem. 1920. gada 18. novembrī tika nodibināts Latvijas Kultūras fonds kā īpašs pabalstu un stipendiju fonds kultūras veicināšanai. Fonda iegūtos līdzekļus regulāri izlietoja arī mākslas popularizēšanai, ikgadējo kopizstāžu un ceļojošo izstāžu organizēšanai, darbu iegādei muzeju kolekcijām, prēmēšanai, ārzemju studiju ceļojumiem utt.

Ar Latvijas Mākslas akadēmijas darbības sākumu 1921. gadā un tās nozīmes nostabilizēšanos, izglītotas jaunās mākslinieku paaudzes parādīšanos, notika mākslas dzīves lielāka diferenciācija, rodoties jaunām mākslinieku organizācijām, biedrībām un mākslas centriem Rīgā un provincē.

Nostiprinoties kultūras pārvaldes centralizācijai, 1938. gadā tika izveidota vienota profesionālās darbības jautājumus kārtojoša institūcija "Rakstu un mākslas kamera", kas oficiāli centralizēti pārstāvētu un aizstāvētu radošo darbinieku morālās, juridiskās un ekonomiskās tiesības un vajadzības. 30. gadu vidū aktivizējās izstāžu rīkošana ārzemēs, darbu iegāde, citi radošā darba atbalstīšanas veidi.

Padomju varas laikā vizuālās mākslas veidu attīstības iespējas lielā mērā noteica un finansiāli nodrošināja centralizēti funkcionējošā mākslinieku organizāciju un Mākslas fonda struktūru saiknējuma sistēma, kas Latvijā tika ieviesta no 1945. gada. Pastāvot nodokļu atlaidēm, iespējām lēti iepirkt materiālus un pateicoties plašam produkcijas noietam, Mākslas fonda uzņēmumi Latvijā veiksmīgi attīstījās un guva stabilus ienākumus; Mākslas fonds uzkrāja atskaitījumus no mākslinieku honorāriem, kuri ar tā starpniecību izpildīja pasūtījumus visā PSRS teritorijā. Centralizēti pārdalot līdzekļus, Mākslas fonds Latvijā saņēma diezgan prāvus finansu resursus, kas tika izlietoti Mākslinieku savienības darbības un programmu nodrošinājumam, nozarei nepieciešamās infrastruktūras pilnveidošanai — darbnīcu un izstāžu telpu celtniecībai, radošiem pabalstiem un bezprocentu aizdevumiem, Mākslas fonda biedru medicīniskai aprūpei, radošo komandējumu apmaksai u.c. vajadzībām. Mākslas fonds nodrošināja regulāru mākslas darbu iepirkšanu un paralēli muzejiem izveidoja un uzturēja vērtīgu, pašlaik no 16000 vienībām sastāvošu mākslas darbu kolekciju. Mākslas fonda ietvaros darbojās izstāžu direkcija, kas arī paralēli valsts struktūrai — LPSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotajai direkcijai — organizēja dažāda mēroga izstādes Latvijā un ārzemēs, finansēja katalogu izdošanu. Mākslas darbu iegāde un pasūtījumu izpildes pārraudzība tika uzticēta pašu mākslinieku vēlētām ekspertu komisijām. Šāda nozares pašfinansējuma, resursu uzkrājuma, to iekšējās aprites un administrēšanas sistēma vizuālo mākslu jomā, kas prasa lielus ieguldījumus tehnisko realizācijas iespēju un infrastruktūras nodrošinājumā, bija sevišķi nepieciešama un tā patiešām sazaroti darbojās.

No valsts budžeta tieši piešķirtie līdzekļi veidoja mainīgāku un nenoteiktāku radošo savienību rīcībā esošo finansu daļu, un līdzekļu sadalījumu bieži vien noteica ideoloģiski motīvi.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gada vasarā tika pieņemts valdības lēmums, kas noteica, ka LPSR radošo savienību vietā tiek izveidotas patstāvīgas sabiedriskas organizācijas. Radošo savienību biedru sastāvu un iekšējās darbības pamatprincipus statusa izmaiņas neskāra. Lēmumos bija ietverti daži noteikumi, kuriem vajadzēja vismaz daļēji nodrošināt māksliniekiem zināmu finansiālo ienākumu bāzi, tomēr tie praksē nedarbojās.

Mākslas fonda uzņēmumu un vizuālās mākslas pašfinansējuma sistēmas likvidācija nozīmēja nozares pamatresursu bāzes zaudējumu, kas negatīvi ietekmēja gan vizuālo mākslu attīstības un izplatības nodrošinājumu, gan Mākslinieku savienības darbības iespējas. Tika pārtraukta mākslas darbu kolekcijas papildināšana, mākslinieku darbnīcu celtniecība, radošo pabalstu izmaksas utt.

Faktiski 90. gadu sākumā valsts kultūrpolitikas līmenī vizuālo mākslu jomā netika paredzēta nekāda stratēģiski plānota, noteiktā sistēmā sakārtota nozares attīstības veicināšanas programma. LR Kultūras ministrijas budžetā iedalītais nelielais līdzekļu apjoms varēja sniegt daļēju atbalstu atsevišķiem sadarbības projektiem un pasākumiem.

Pašlaik Latvijā dažādu vizuālās mākslas veidu izpausmes ir neviendabīgas un mākslas dzīve norit pastāvīgas finansējuma nepietiekamības apstākļos. Galvenās mākslas aktivitātes koncentrējas galvaspilsētā. Rīgas pilsētas mākslas infrastruktūrai, ko izmanto visu Latvijas novadu iedzīvotāji, nenoliedzami ir reģionāla, nacionāla un starptautiska nozīme. Rīgā koncentrēts lielākais profesionālo mākslas iestāžu skaits — vadošie mākslas muzeji, liels skaits mākslas galeriju, līdz ar to Rīga pārliecinoši atklāj aktuālo mākslas procesu norisi valstī.

Valsts vizuālo mākslu jomā ir uzņēmusies atbildību galvenokārt par agrāko posmu mantojuma saglabāšanu, piešķirot bāzes finansējumu līdz 2000. gadam Latvijas Mākslas muzeju apvienības (LMMA) pamatdarbībai un plānoto izstāžu organizācijai.

2000. gadā ir notikusi Latvijas Mākslas muzeju apvienības reorganizācija un uz esošo muzeju materiālās un finansiālās bāzes ir nodibināti četri muzeji patstāvīgu juridisko personu statusā — Valsts Mākslas muzejs ar filiāli — G.Šķiltera memoriālo muzeju, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, Ārzemju mākslas muzejs un Latvijas kultūras muzejs "Dauderi".

1. zīmējums

Izstāžu skaits

Dati: LMMA atskaites

Valsts atbalsts mūsdienu vizuālās mākslas mantojuma uzkrājuma veidošanā ar attiecīgi koordinētu iepirkumu politiku un mākslas izplatības nodrošināšanā pagaidām izpaužas pieticīgā apjomā un fragmentāri, bez nepieciešamā bāzes finansējuma seguma.

Valsts budžetā paredzētie līdzekļi atsevišķām vizuālās mākslas aktivitātēm 90-o gadu vidū bija Ls 12 000–15 000 robežās, un tie izlietoti saskaņā ar ekspertu ieteikumiem izstāžu organizēšanai Rīgā, reģionos vai ārzemēs, semināru un simpoziju atbalstam, līdzdalībai konferencēs, kā arī atsevišķu informatīvu materiālu sagatavošanai.

Pēdējos trīs gados daļēju valsts atbalstu saņēmušas atsevišķas starptautiskās aktivitātes - līdzdalība ARS BALTICA projektos, Baltijas un Ziemeļvalstu kopīgās izstādēs, Eiropas kultūras galvaspilsētu programmā jauno mākslinieku projekts ARTGENDA, Eiropas jauno mākslinieku biennālē MANIFESTA, valsts reprezentācijas pasākumos Romā, Grieķijā, Čehijā, Starptautiskajā mūsdienu mākslas biennālē Venēcijā.

Turpmāk — vēl

"Latvijas Vēstneša" normatīvo aktu virsredaktores

 Ausma aldermane,  dace bebre

.