INTERVIJAS. SARUNAS

Saeima ir savā vietā. Saeima strādā

Alfreds Čepānis, Saeimas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kas īsti ir Saeimas brīvdienas formāli juridiskā vai darba likumdošanas nozīmē? Tautā bieži vien ar ironiju spriež, ka deputātu vaļošanās esot pārlieku ilga. Vai patiešām var uzskatīt, ka vasarā Saeimas darbība uz vairākiem mēnešiem tiek pārtraukta?

— Jā, tāds iespaids cilvēkiem var rasties. Proti, ja reiz ir parlamenta brīvdienas, tad visi cilvēki ir izklīduši un neviens neko nedara. Patiešām, 1997.gadā tās ir iznākušas īpaši garas. Jau vairākkārt esmu lasītājiem teicis, ka šogad vasaras brīvdienas tāpēc ir tik garas, ka aizsākām Saeimas lielās plenārsēžu zāles pārbūvi, kas būtu jāpabeidz līdz Ziemassvētkiem. Un, tā kā rudens sesija sākusies 2.septembrī, sēdes vairākus mēnešus notiks Sarkanajā zālē. Bet tur gluži tehniski vajadzīgs aprīkot gan deputātu un Prezidija locekļu sēdvietas, gan, pats galvenais, ierīkot tur elektrisko iekārtu un balsošanas sistēmu. Lai visus tos vadiņus pārvilktu no vienas zāles uz citu un visu sakārtotu daudzmaz normālā stāvoklī, tehnisku iemeslu dēļ cilvēkiem vajadzīgs pietiekami ilgs laiks. Katru dienu tur strādā vismaz 10—15 cilvēki — gan Sarkanās zāles iekārtošanā plenārsēžu vajadzībām, gan arī plenārsēžu Lielās zāles pārbūves darbos.

Bet parlamenta brīvdienas nozīmē to, ka nenotiek tikai un vienīgi Saeimas kopīgās jeb plenārās sēdes. Likumdošanā nevienam deputātam atvaļinājums kā tāds nav paredzēts. Pat tad, ja deputāts atrodas parlamenta brīvdienās, viņš pilnā apjomā saņem sev pienākošos algu. Bet tomēr pašlaik tik lielas slodzes nav. Kopš 19.jūnija deputāti ir parlamenta brīvdienās. Bet Saeimas komisijas vairāk vai mazāk aktīvi turpina strādāt — atkarībā no darba apjoma. Turklāt Saeimas Prezidijs te atrodas katru dienu. Starp mums — pieciem prezidija locekļiem — ir panākta tāda vienošanās, ka Prezidija kvorums ir nodrošināms jebkurā brīdī. Tātad vismaz trīs cilvēkiem vienmēr jābūt savā darbā. Esam arī vienojušies, ka atkarībā no savas vajadzības Prezidija locekļi dažas dienas, nedēļu vai kādas desmit dienas varētu pārmaiņus strādāt brīvākā režīmā. Tas neattiecas vienīgi uz Saeimas priekšsēdētāju. Līdz šim kopš 19.jūnija, kad sākās Saeimas brīvdienas, nav bijusi neviena diena, kad man nebūtu šeit jāatrodas un jāstrādā. Tādas, lūk, ir tās parlamenta brīvdienas. Tās turpinās, bet joprojām Saeimā tikpat daudz, cik agrāk pienāk dokumenti no atsevišķiem cilvēkiem un iestādēm. Taču plenārsēdes nenotiek, un līdz ar to skaitās, ka parlamenta ir brīvdienās.

— Nupat Ministru prezidents izteicās, ka Saeimas ārkārtas plenārsēde varētu notikt 6.augustā. Vai tā varētu notikt, un kur tā notiktu?

— Jā, tā varētu notikt. Sasaukt Saeimas ārkārtas sēdes ir tiesības Valsts prezidentam, Saeimas Prezidijam, Ministru prezidentam un 34 deputātiem, kas šo savu vēlmi ir apliecinājuši ar saviem parakstiem. Līdz šim mēs Prezidijā — starp citu, tā sēdes arī tagad regulāri notiek, un mēs izskatām visus iesniegtos likumprojektus un citus dokumentus, par kuriem lemt ir Prezidija kompetencē, — esam saņēmuši un izskatījuši Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Jāņa Kalviņa ierosinājumu sasaukt ārkārtas plenārsēdi 25. jūlijā, lai otrajā lasījumā izskatītu likumu par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997.gadā. Šo pirmdien mēs Prezidijā izskatījām šo jautājumu, taču, tā kā komisija jau bija ierosinājusi sasaukt ārkārtas sēdi, bet pašu likumprojektu nebija sagatavojusi otrajam lasījumam, tad, protams, izlēmām, ka sēde nav sasaucama. Jo Prezidijs nevar gatavot izskatīšanai to vai citu likumprojektu. Zinu, ka no šīs komisijas puses tika veiktas aktivitātes, mēģinot savākt šos 34 deputātu parakstus, pēc kuru prasības butu jāsasauc ārkārtas sēde neatkarīgi no Prezidija vēlēšanās vai nevēlēšanās. Bet, kā es zinu, tie 34 paraksti nebija savācami, tāpēc jautājums palika atklāts.

Jā, Ministru prezidents, izklāstot savus priekšlikumus attiecībā uz valdības krīzes novēršanu, publiski ir paziņojis, ka viņš vēlētos 6. augustā sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi, kurā varētu izskatīt jautājumu par jauno valdības locekļu apstiprināšanu to ministru vietā, kuri atbrīvoti saskaņā ar korupcijas novēršanas likuma pārkāpumiem vai paši demisionējuši — kā Dainis Turlais. Tādas tiesības viņam ir. Un, ja tāda Ministru prezidenta prasība būs, ārkārtas sēde, protams, tiks sasaukta. Tajā Ministru prezidenta astoņos punktos izklāstītajā valdības krīzes pārvarēšanas programmā gan tikai pirmie divi punkti attiecas uz valdības krīzi. Proti, par šīs ārkārtas plenārsēdes sasaukšanu un par Ministru prezidenta vēlmi, lai partijas izvēlētos un ieteiktu savus ministra amata kandidātus, kas 6.augustā, ja šāda Saeimas sēde tiks sasaukta, būtu apstiprināmi.

Bet daudzi deputāti ir izklīduši vai nu pa saviem mazdārziņiem, vai pat pa Havaju salām. Es jau nezinu kādi nu kuram tie plāni ir un kur katrs atrodas. Manuprāt, partijām būs diezgan lielas grūtības šajā ziņā — vismaz par savējo es to zinu, jo vienu otru frakcijas sēdi nemaz nevaram noturēt kvoruma trūkuma dēļ. Taču, ja Ministru prezidents ierosinās sasaukt ārkārtas sēdi ar noteiktu darba kārtību, likums nosaka, ka tā ir jāsasauc, un darba kārtībai ir jābūt tādai, kādu ierosinājis tas cilvēks vai tā institūcija, kas šo sēdi vēlas sasaukt.

— Pagaidām vēl oficiāli nav saņemts šāds ierosinājums?

— Nē. Līdz šim brīdim Saeimā, tās Prezidijā vai Kancelejā, nav ienācis šāds dokuments (saruna notika vakar, 24.jūlijā, pulksten 9 no rīta — M.D.).

— Bet, ja Saeimas ārkārtas plenārsēde būtu sasaucama, vai patiešām tā notiktu Kongresu namā, par ko klīst valodas?

— Vēl pirms Jāņiem, pirms sākās brīvdienas, mums bija vienošanās, ka gadījumā, ja vajadzēs sasaukt ārkārtas sēdi, tā notiks Kongresu namā. Jo vienubrīd bija izjaukta Saeimas nama Lielā zāle, bet vēl nebija sakārtota Sarkanā zāle. Gluži vienkārši mums nebūtu bijis vietas, kur sapulcēties. Tomēr līdz 6.augustam Sarkanā zāle būs kārtībā, un tur deputāti varēs balsot. Varbūt nebūs tik glauni un ar “glanci” viss izdarīts, bet darbs tur varēs turpināties. Galu galā tas mums arī iznāks lētāk, jo, protams, jebkura iestāde, kas būtu gatava izīrēt mums kādu telpu, uzskatītu par savu godu noplēst desmit ādas no Saeimas par telpu izīrēšanu.

— Turklāt Kongresu namā taču nav Saeimas darbam tik nepieciešamās balsu skaitīšanas iekārtas.

— Patiešām. Mums jau ir ievēlēti balsu skaitītāji. Bet šāda balsu skaitīšana aizņemtu ļoti daudz laika.

— Kā vērtējat pašreizējo, tā saukto valdības krīzi, un kā, jūsuprāt, tā būtu atrisināma? Un vai nepastāv arī Saeimas krīzes draudi, jo 46 deputātiem ir inkriminēti lielāki vai mazāki korupcijas novēršanas likuma pārkāpumi?

— Par valdības krīzi es teikšu tā. Neuzskatu, ka pašlaik ir kaut kāda valdības krīze. Ir atbrīvoti trīs ministri, un ceturtais pats ir demisionējis. Bet tas nenozīmē, ka valdība nevar strādāt. Ministru kabinets šajā situācijā var strādāt, jo arī tad, ja ministri ir komandējumā, slimo vai kādu citu iemeslu dēļ nav valstī, vienmēr Ministru prezidents ar savu rīkojumu nosaka, kurš ministrs aizvietos to vai citu iztrūkstošo ministru. Kā to fiziski iespējams izdarīt, to es tā īsti nevaru iedomāties. Demisionējušais Roberts Dilba aizpilda vismaz trīs vai četru ministru vietas. Bet juridiski un formāli tā tas notiek. Tāpēc es domāju, ka nekādas valdības krīzes nav. Ja Ministru prezidents ir tik principiāls, kāds viņš sakās esam, tad nav nekādu problēmu vienu ministru aizvietot ar citu. Un tādēļ valdības krīzes, manuprāt, nav.

Domāju, ka šo krīzi ir izraisījis gluži kas cits. Proti, partiju savstarpējā konkurence un ķīviņi, teiksim tā, izmantojot nepilnības korupcijas novēršanas likumā. Ministru prezidents arī tās izmanto. Un neviens, izņemot dažus cilvēkus, pat nemēģina šo antikorupcijas likumu paregulēt vai palabot. Jāatzīst tas, kas agrāk vai vēlāk notiks, — tiks konstatēts, ka antikorupcijas likums ir nepilnīgs. Ka tajā ir jāizdara grozījumi, lai tas atbilstu civilizētas sabiedrības, civilizētas pasaules un civilizētu politiķu normām. Pašlaik tas nav tāds. Es personīgi pat domāju, ka tas ir taisīts mazliet padomju garā. Proti, deputātam vai ministram ir jābūt īstam proletārietim bez īpašuma un bez iztikas līdzekļiem, un ar fanātismā degošām acīm jāstrādā valsts un tautas labā. Tā tas varbūt ir ideāli pareizi. Bet dzīvē tā nav. Tā nebija arī padomju laikos, kad daudzas tā sauktās atbildīgās personas bija spiestas aiziet no darba tikai tādēļ vien, ka dārza mājiņa kaut kur Rīgas tuvumā bija uzcelta lielāka, nekā toreizējās būvniecības normas atļāva. Ļoti daudzus pazīstu, kas bija spiesti atstāt amatu.

Tā bija muļķība, un šī muļķība ir iestrādāta arī tagadējā korupcijas novēršanas likumā. Tas nav pareizi. Bet, lūk, tā vietā, lai deputāti paši Saeimā pateiktu, ka korupcijas novēršanas likums nav “riktīgs”, un tam piekristu arī Ministru prezidents, tiek tomēr izmantotas šī likuma normas un notiek, manuprāt, pilnīgi sīkmanīga un nevajadzīga utu meklēšana cita kažokā, savējo uzspodrinot. Un tā nu mēs esam nonākuši pie šīs, tā sauktās valdības krīzes.

Es un vairāki citi deputāti pirms pavasara sesijas beigām mēģinājām iesniegt savus priekšlikumus un labojumus korupcijas novēršanas likumā. Nu, tie tika uztverti kā Čepāņa un viņa domubiedru kompānijas mēģinājums, kā saka, pašiem korumpēties. Katrā ziņā tos uztvēra negatīvi un arī noraidīja. Bet es esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk mēs izdarīsim šādus grozījumus. Un tad, tas viss, kas šovasar notiek ar ministriem un deputātiem, mums visiem liksies smieklīgi. Ja tomēr šādus grozījumus korupcijas novēršanas likumā deputāti neizdarīs, tad var pienākt Saeimas krīze, par ko jūs jau jautājāt. Ja 46 vai vairāk deputāti tiks apvainoti antikorupcijas likuma pārkāpumos, viņiem arī būs jāizvēlas, kā rīkoties.

Turpinājums no 1.lpp.

Tiesa gan, te ir citādas normas. Kas gan deputātu var atlaist? Saskaņā ar pašreizējiem likumiem viņus neviens nevar atlaist. Arī vēlētāji ievēlētos nevar atsaukt. Un tad nu pašiem būs jārēķinās ar savu sirdsapziņu. Vai nu katrs uzskatīs, ka viņa pārkāpums ir pietiekami liels un noliks savas deputāta pilnvaras? Pazīstot cilvēkus visumā un pazīstot sestās Saeimas deputātus, esmu pārliecināts, ka it neviens neatzīs labprātīgi savu vainu. Pateiks, ka vainīgi ir visi pārējie, tikai ne paši. Kaut arī pērnajā gadā balsojuši par šī antikorupcijas likuma pieņemšanu.

— Varbūt tieši tāpēc politiķiem vajadzētu spēlēt ar atklātām kārtīm? Lai vēlētāji paši izraugās, kas valsts parlamenā vairāk vajadzīgs — bagātnieks vai trūkumcietējs?

— Ļaudis no laikraksta “Diena” desmit dienas pēc kārtas mēģināja padarīt par viskorumpētāko cilvēku jūsu padevīgo kalpu Alfredu Čepāni sakarā ar diviem manis parakstītajiem dokumentiem attiecībā uz Liepājas un Bolderājas ostu iztīrīšanu. Tagad tas troksnis ir noklusis. Es pats biju prokuratūrā, runāju ar tiem cilvēkiem, kas šo lietu izmeklēja, un konstatēju, ka tas viss nav tukšas olas čaumalas vērts. Bet skandāls bija, presei bija ko darīt. Bet dokumenti, ko parakstījuši Latvijā augsti kvalificēti juristi, liecina par to, ka Čepānis tomēr nav pārkāpis likumu šajā ziņā. Bet troksnis bija sacelts liels.

Es pat domāju, ka viens otrs laikraksts, tas gan neattiecas uz “Latvijas Vēstnesi”, speciāli uzkurina šīs politiskās kaislības ar kādu, protams, noteiktu mērķi. Ar kādu — es nezinu. Mani arī ne sevišķi tas interesē. Bet kaut kādi sasniegumi viņiem šajā ziņā ir.

— Kādas šobrīd, brīvdienās, ir Saeimas ārpolitiskās aktivitātes?

— Saeimas deputātu vizītes uz ārzemēm pašlaik gandrīz nenotiek. Bet uz Latviju, lai apmeklētu Saeimu, brauc ļoti daudzi cilvēki no dažādām pasaules valstīm, dažādas citzemju amatpersonas. Pagājušajā nedēļā bija tikšanās ar Japānas parlamenta delegāciju, kas ieradās ļoti kuplā skaitā. Katru nedēļu ir divas vai trīs ārvalstu amatpersonas, kas Saeimā jāpieņem. Mēs, protams, gan Prezidijs, gan Saeimas Starpparlamentu attiecību birojs, gan Kancelejas darbinieki darām visu, lai visiem nodrošinātu pienācīgu uzņemšanu un izpildītu pilnībā to programmu, kādu viņi ir vēlējušies. Tātad ārpolitiskās aktivitātes turpinās, neraugoties uz mūsu lielajiem “panākumiem”, uzsveru — pēdiņās, ceļā uz Eiropu.

— Pašā sarunas sākumā jūs sacījāt, ka deputāti arī Saeimas brīvdienās apzinīgi un regulāri strādā komisijās un veic citus darbus. Bet atzināt arī, ka būtu grūti panākt kvorumu, lai sasauktu Saeimas plenārsēdi. Vai te nav pretruna?

— Ja būtu kāds jautājums, ko paši deputāti būtu ieinteresēti izskatīt — kaut kas skandalozs vai sensacionāls — salasīt tos 34 parakstus, kas vajadzīgi, lai sasauktu plenārsēdi, noteikti varētu divu dienu laikā. Tagad viens otrs deputāts, kuru Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir lūgusi parakstīt ierosinājumu par ārkārtas sēdes sasaukšanu, ir vienkārši atmetis ar roku, pagriezis muguru un aizgājis savās ikdienas darīšanās. Tur jums ir taisnība. Deputāts jau arī tāds pats cilvēks vien ir, un, ja viņš var ko nedarīt, tad arī nedarīs.

Tiesa, deputāti ir dažādi. Kāda ir sabiedrība, tādi ir deputāti. Es negribu kaut kā sevi izcelt, bet man līdz šim, kopš 19.jūnija, nav bijis nevienas dienas, kad man nebūtu bijis jābūt šeit. Ar tādu gluži vai skaudību skatos uz tiem, kas te staigā pa un ap Saeimu šortos, bet man uz šejieni ik dienu jānāk ar šlipsi un jāsvīst šajā karstajā laikā kabinetā un, piemēram, jāgudro, ko runāt ar uzņemajamiem ārzemju delegātiem.

— Vai tas nozīmē, ka pašam nekāds atvaļinājums nav iznācis šovasar?

— Nemaz. Jo Saeimas Prezidijam jādarbojas visu laiku — nepārtraukti.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors