Lielais Kristaps atkal Rīgā

Vai teiksim, leģenda, it kā stāsti un nostāsti ir tikai vēstījumi par Lielo Kristapu tepat, Rīgas centrā? Jo Kristaps nav tikai vieda būtne, kas iemitinājusies latvju ļaužu prātos un atmiņās. Paldies Dievam, viņa pirmtēls visai uzskatāmi saglabājies vēsturiski fiksētajā tēlā, kas tagad ar koktēlnieka Ginta Upīša ieceri un pūliņiem kopš šodienas atkal būs skatāms Lielrīgas pamatu pamatos.

Patlaban jau zināma samērā precīza adrese: “Vecrīgā, pie senā pilsētas mūra drupām, 11.Novembra krastmalā, starp Mārstaļu un Minsterejas ielām... Rīgas Dome, tamlīdz arī mūsu galvaspilsētas vēstures pētnieki ir dziļi ieinteresēti, lai koktēlnieka Ginta Upīša veidotais it kā jau ceturtais — divarpusmetru garais un divsimt kilogramus smagais Kristaps varētu iet pāri XXI gadsimta norisēm.

Te ir sava daļa taisnības un patiesības Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciālistiem. Viņi visai strikti noraida populāro variāciju, ka šis un tieši šāds tagad varētu būt kārtējais vai varbūt pat ārkārtējais “šovs”. Uz to formāli varētu vedināt jau laikus izplatītā ziņu kopa par to, ka pusdienlaikā gaidāma Lielā Kristapa soļošana no mākslinieka Ginta Upīša darbnīcas uz laukumu pie senā Rīgas mūra drupām, lai tad ar bundziniecēm, “Skandiniekiem” un rīdzinieku skursteņslauķiem sagaidītu Kristapu.

Kā “LV” vakar pavēstīja Rīgas Domē, šis būs ļoti simbolisks brīdis. Jo, kā citkārt gadās, Lielais Kristaps šodien, 25.jūlijā, tikai uz dažiem mirkļiem apstāsies savā kādreizējā mājvietā Mārstaļu un Minsterejas ielas stūrī. Te ir saglabājies pilsētas senais mūris, precīzāk sakot, tā drupas. Tagad — automašīnu stāvvieta... Līdz šim varbūt par pilsētas vēsturi domājām visnotaļ it kā pastiprināti. Nu visam jānostājas savās īstajās vietās.

Tālab vēl neesam gatavi Lielo Kristapu novietot tieši tur, kur tam vēsturiski būtu jāatrodas jau tagad, jau šodien. Tāpēc pēc piektdienas (šodienas — red. ) svinīgās ceremonijas Vecrīgas centrā uz kādu laiku, domājams, tikai līdz rudenim, Lielais Kristaps atradīsies Sv.Pētera baznīcā.

Tas šobrīd ir visai loģisks risinājums, jo Sv.Pēteris un Lielais Kristaps mūsu tautas un jo īpaši Rīgas vēsturē un tās senvēsturē ir ne vien simboli, bet arī gluži reālas patiesības, kas tagad atkal, nu jau XX gadsimta izskaņā, sāk atgādināt aizmirstas un pusaizmirstas patiesības.

Par Lielo Kristapu

Kā vēstī Latviešu konversācijas vārdnīcas devītais sējums, Kristaps, kas tagad arī Latvijā ir kļuvis par vēsturisku personību, nav tikai fantāzijas lidojuma iemiesojums.

Šīs unikālās enciklopēdijas 18110. — 18112. šķirklī lasām:

Kristaps, Kristofors (gr. Christophoros, Kristus nesējs), svētais, vecākos nostāstos tēlots kā milzis no Kanaanas, kas kristīts un ķeizara Decija (?) laikā nomocīts: XVg.s. viņu uzņēma t. s. posta palīgu vidū. XII g.s. Vācijā radās jauna leģenda, atvasināta no K-a vārda burtiskās nozīmes. K., gribēdams kalpot Kristum, nesis ceļiniekus pār kādu bīstamu upi. Kādreiz viņam, nesot uz pleciem pāri upei mazu bērnu, nasta kļuvusi arvien ssmagāka: izrādījies, ka K.nesis Kristu. Šai stāstījumā saskatāms vācu folkloras priekšstats par teiksmaino Hockauf, Hockepock , kas mēdz uzsēsties vientuļiem ceļiniekiem mugurā un uzskatāms par baiļu un ļaunas sirdsapziņas personifikāciju. Otrā veidojumā K-a leģenda uzņemta krājumā Legenda aurea. Sastopami arī abu veidojumu apvienojumi. K. bieži tēlots mākslā ar bērnu uz pleca un zaļojošu zizli rokā, bet vēl biežāk viņu uzstādīja zem klajām debesīm. K. kļuva par tiltu svēto, kuģinieku, plostnieku, arī nastu nesēju patronu; viņu cienī arī dārznieki. K-a svētkus svin 25.jūlijā. K. bij arī pazīstams Rīgā. Latv.krāvēju un nesēju brālība uzskatīja viņu par savu patronu un 1459.g. lika attēlot savā altāra gleznā Pētera baznīcā. Arī Rīgas Domā bij K-am veltīts altāris. “Lielais K.”, kokā griezts, krāsots K-a tēls ar koka stumbru rokā un bērnu uz pleca, XIX g.s. un XX g.s. sākumā stāvēja mazā dēļu būdiņā pie Maskavas ielas, agrāko Kārļa vārtu tuvumā. Godināt K-u kā “posta palīgu” īpaši ieteicis virsbīskaps Jaspers Linde. Kādu laiku K-a tēls bijis novietots Kārļa vārtu ravelēnā; bet 1824.g. nokritis un nositis kādu kareivi, pēc kam pārcelts uz minēto būdiņu. Tēlam blakus stāvēja upura trauks, kur meta naudas gabalus. K-u sevišķi pielūdza Daugavas augšgala plostnieki un laivinieki. Tēlam ziedoja arī prievītes, dzīparus un lentas, ko vēlāk izlietoja par dziedināšanas līdzekļiem. Nemieru laikā K-a tēls sabojāts; tagad atrodas Doma muzejā.

“LV” informācija, izmantojot

Latviešu Konversācijas vārdnīcu

un visjaunākās publikācijas

Tāds Lielais Kristaps savā atjaunotnē un garīgajā satvarā tagad un, cerams, visām nākamajām paaudzēm būs ne tikai Rīgas vecpilsētā, bet arī mūsu apziņā

Sv.Kristapa tēls Kastiļone di Olonas baznīcā viduslaiku izpratnē; Lielais Kristaps Rīgā kopš XVIII gadsimta vidus