Mēs savā laikā un zemē

Akmenī un kokā — savas domas spēks un tautas gars

“Jysu akmini ir tik vīnkærši sovā skaidreibā un spākā, ka man ir bail saceit skaistus un svineigus værdus,” dzejniece Anna Rancāne teica Bērtuļa Bula tēlniecības darbu izstādē, kas turpina Raiņa Literatūras un mākslas muzejā aizsākto ciklu “Mana Latgale”. Tāpat kā tas bija Jāzepa Pīgožņa un Gundegas un Antona Rancānu darbu izstādēs, cikla veidotāja Anna Egliena uz jaunās ekspozīcijas atklāšanu bija aicinājusi daudzus pazīstamus latgaliešu kultūras cilvēkus, runātājus un dziedātājus.

Folkloras kopa “Rūta” izstādes atklāšanas svētkus 16. jūlija pēcpusdienā ievadīja ar “Mazo ganiņu”, saucot atmiņā mazā Bērtuļa ganu rītus un parādot godu ganiņa skulptūrai, kas ievada ekspozīciju. Autors nostājās blakus paša veidotajam tēva portretam, jo ar tēvu viņš sarunājies visu mūžu, kaut zaudējis to deviņu gadu vecumā.

— No mātes man viegla roka uz amatniecību, viņa visu prata un mācēja, bet no tēva — tas romantiskais gars. Jaunekļa gados un arī vēlāk dzīvē sev bieži jautāju — kādu padomu viņš man dotu, kā liktu izšķirties vienā vai otrā likteņa pavērsienā.

Cieņa pret savu dzimtu, novadu un tautu mudināja pašizglītības ceļu gājušo tēlnieku vispirms darināt pieminekļus tēvam, mātei un citiem tuviniekiem, pēc tam — ievērojamiem Latgales gara gaismas nesējiem. Tādi lieli darbi kā “Prometejs” — piemineklis Andrīvam Jūrdžam Desetnieku kapos, “Veldze” — skolotājai Valerijai Seilei Daugavpils kapsētā un daudzi citi tapuši sadarbībā ar tēlnieku Antonu Velikānu un Jāni Cibuļski, ar mākslas zinātnieka Jāņa Pujata garīgo atbalstu un svētību.

— Mēs ar Antonu bijām kā no lēģera. Nabagi, ar pufaiku mugurā. Cibuļskim bija dārziņš. Tur varēja kalt akmeņus, taisīt pieminekļus.

Izstādē lielie darbi atspoguļoti fotoattēlos. Taču gana ir arī kokā grieztas, metālā lietas un akmenī kaltas skulptūras, kurās jūt lielu pārdzīvojuma spēku un lieliski izpaužas autora raksturotāja spējas.

Mākslas zinātniece Ruta Čaupova kā galvenos stūrakmeņus, uz kuriem izaugusi Latgales zemnieka dēla Bērtuļa Bula mākslas pasaule, minēja ticību, pastāvīgu cenšanos pēc izglītības un neatlaidīgu darbu.

Bērtulis Buls pateicas Dievam, ka viņš pēc visiem pāridarījumiem čekas pagrabos un Kazahstānas šahtās savos 74 gados spēj vēl strādāt un tagad var parādīt savus darbus. Ir prieks par bērniem un mazbērniem.

Darbā dzimu, darbā augu,

Darba mūžu nodzīvoju – – –

“Rūta” dzied par latgaliešu sētas un saimes pamatu pamatu, arī Bērtulis Buls savu uzrunu beidz ar vārdiem: “Gribu strādāt un strādāt, cik veselība atļaus.” Bet latgaliešu dzīves izjūta nebūtu pilnīga arī bez Klīdzēja “Brūnacītes”, ko laikam gan vislabāk spēj izdziedāt Andris Vējāns. Tā kopā veidojas šī vārdos grūti formulējamā noskaņa, kam programmā dots tik ietilpīgais nosaukums — “Mana Latgale”.

Izstādē var izlasīt arī Bērtuļa Bula vēstuli tēvam, kas 1994. gadā bija publicēta tolaik iznākošajā Latgales nedēļas laikrakstā “Moras Zeme”. Ar mākslinieka atļauju piedāvājam lasītājiem fragmentus no šīs vēstules, kas uzrakstīta 1993. gadā, bet patiesībā rakstīta visu mūžu. (“Es visu laiku esmu domās sarunājies ar tēvu. Lēģerī pat uzrakstīju vienu tādu vēstuli, bet to sadedzināju. Kad man palika 70 gadu, sēdos atkal klāt. Man tā bija jāuzraksta!”) Dēls ir uzrakstījis vaļsirdīgu, sirsnīgu “Vēstuli tēvam”. To var lasīt arī kā emocionāli spraigu stāstu, kura varoņus cauri visām brūnā un sarkanā mēra šausmām un nedienām nes latgaliskā vitalitāte un zemnieciskā gudrība. Arī šim stāstam varētu likt virsrakstu “Mana Latgale”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

“Mūsu ģimene pēc tēva nāves. Pirmajā rindā no kreisās — brālis Klements, es, māte Zuzanna, māsas Barba un Jadviga. Otrā rindā — māsas Antoņina un Ieva un mana krustmāte Vladislava”

“Mācos Ludzas arodskolā. 1940.gads”

Bērtulis Buls

Vēstule tēvam

Tēva nāve

Māte iededzināja trīs vaska sveces. Vienu sveci, ieliktu Tavā rokā, Tēt, turēja kaimiņiene Kazmerka, bet kas turēja pārējās, to gan neatceros. Šinī brīdī Siļuku Albīne ar mazu zvaniņu skandināja virs Tavām krūtīm un galvas. Viņa to atkārtoja vairākas reizes un izteica lūgumu: “Saņemiet, Jēzu un Marija, mirēja dvēseli!” Zvanītāja un lūgums mitējās tikai tad, kad apstājās pukstēt, Tēt, Tava sirds.

Vakarā kaimiņu ļaudis sanāca uz Psalmu dziedāšanu. Tas tā Latgalē, katoļu ģimenēs, ir pieņemts.

Klausoties Dāvida psalmus, mani pārņēma kaut kāds neizprotams miers un skumjas. Manas māsas dziedāšanā nespēja piedalīties, vēl nepārtraukti bimboja. Visčaklākā raudātāja bija Antoņina. Ievēroju, ka viņai no asaru straumēm un to slaucīšanas slapjš bija palicis pat divus metrus garais dvielis. Māsas — Ieva un Jadviga — nepārtraukti šņukstēja, tikai mazā māsiņa Barba, vēl neko nesaprazdama, spēlējās mierīgi ar kaķi. Man toreiz bija 9, bet Barbai tikai 5 gadi.

Ganu gaitas

Jau otrā gadā pēc Tavas nāves, Tēt, mani nodeva par ganu pie Siļuku meitām. Mans uzdevums bija dienās ganīt govis, bet vakaros mājās pārvest arī zirgu. Pašam bija jārūpējas par savu guļasvietu: vakaros no priekšnama istabā bija jāienes salmu maisiņš ar guļdrēbēm un no rīta atkal jāiznes ārā. Viss jau nebūtu tik slikti, bet tās blusas! Krekls bija blusu notraipīts raibs, mana miesa — sabakstīta kā adatas dūrieniem. Es pats šos blusu jandāliņus ap sevi nemaz nesajutu, jo dienās biju tā noguris, ka naktīs gulēju kā nosists. Māte, kad blusu nedarbus redzēja, smagi nopūtās, bet skaļi neteica nekā.

Bija ganos arī citas raizes. Ar saimnieku tika sarunātas pastalas visam ganu laikam, bet es tās noplēsu jau pāris nedēļās. Saimnieki tad sūdzējās, ka es pārāk daudz lēkājot pa akmeņiem, kas, kaudzēs sakrauti, stāvēja ežmalas galā, un jaunas vairs negādāja. Kā jau pie mums tas mēdz būt, vasarā, īpaši rudens pusē, rīti ir auksti. Rasā salst basās kājas. Tā salst, ka nezini, kur tās likt. Tad cits nekas neatliek, kā sekot govju izdarībām un viņu mēslos vai čurās sildīt salstošās kājas. Ja tāda iespēja negadījās, tad kāpu uz akmens, tupēju kā vista uz olām.

Otrā ganu vasara pie svešiem man bija jāpavada Kokaru sādžā, pie Ambrozija. Ko es varu teikt par šo savu saimnieku? Neko sliktu. Viņš nepīpēja, nedzēra, bija pat strādīgs, bet viņam neveicās dzīvē. Tautā mēdz teikt — nebija Dieva svētības. Pat uz tādiem svētkiem kā Lieldienas galds stāvēja kails, bez baltās galda segas.

Pie gana līgšanas bija norunāta gan samaksa naudā par visu vasaru, gan pastalas un vasaras cepure. Tā, ko kādreiz iedeva aptiekārs, bija jau izjukusi. Par visu to ar māti bija strikti norunāts, bet sanāca ķibele ar pastalām. Tās ātri saplīsa, bet saimnieks jaunas negribēja pirkt, lāpīja vecās ar drātīm. Drāts, kā jau metāls, — kad pastalas sažuva, tā rēgojās ārā. Nekādas patikas nebija to iespaidīt kājās, tās ievainot. Labāk dzīvoju un staigāju basām kājām.

Vasara bija lietaina. Ganības kļuva slapjas. Mana metode — sildīt kājas govju mēslos — nebija īstākā un pareizākā. Manās pleznās parādījās atklātas rētas. Ar drātīm salāpītās pastalas nespēju un nevarēju uzvilkt kājās, arī negribēju. Pārvietojoties savās ganu takās, skatījos un gudroju, kā labāk to izdarīt bez sāpēm. Sevišķi sāpīgi bija rītos. Kaut daba piepalīdzēja un sāka augt jauna ādiņa uz rētām, tomēr tā bija jūtīga un nevarīga. Likās, ka tā plīst pušu, duroties pie grīdas, kad kāpu no gultas. No sāpēm pat dzirksteles lēca acīs. Nezināju, kā noslāpēt vaidus. Negribējās, lai tos dzirdētu citi. Gāju žigli rasā. Saslapināju sāpīgās kājas, un atkal uz priekšu.

Norunāto vasaras cepuri saimnieks tā arī nenopirka. Ak, šis skopais Ambrozijs! Bija vien jāstaigā ar Tavu veco ziemas cepuri, Tēt!

Vēl drusciņ pastāstīšu par kājām. Mūsmājas no ganu saimnieka mājām atradās kādu 5 km attālumā, tāpēc es šad tad apciemoju māti. Tad reiz ar tādām sāpošām kājām ierados. Māte to-brīd mierīgi šuva. Es, jau pie pašām durvīm stāvēdams, sāku “pūst stabules”, tas ir, raudāju. Māte mierīgi mani apskatīja, apdomāja, kā man palīdzēt. Es arī ļāvos viņas ārstniecībai. Viņa mani ar ziepēm rūpīgi nomazgāja, īpaši slimās kājas, tad smērēja ar jodu un rudzu miltiem. Viņa zināja labākos pretlīdzekļus manai vainai.

Kādas dienas vidū no ganu gaitām Kokaros atkal ierados pie mātes savās mājās. Kā parasts — māte mani ļoti rūpīgi apskatīja, vispirms mani pašu, tad apģērbu un visu pārējo. Tad jautāja: “Kur tod ir tovs apakškrakls?” Priecīgi paziņoju, ka tām daudzajām simtām utīm, kas bija manā kreklā, ir piespriests nāves sods. Stāstīju mātei, ka es novilku utaino kreklu, attiecīgi salocīju, uzliku akmeni virsū un nogremdēju grāvja ūdeņos. Nezinu, ko tajā brīdi domāja māte. Klusēja.

Runājot par savu utu kreklu, atceros Tavu, Tēt, kreklu. Man toreiz bija nesaprotams, kāpēc Tavs krekls bija salāpīts muguras pusē ar paprāviem ielāpiem, kuru krāsa dažreiz bija gluži nesaderīga. Tā tas bija gan ar apakšējiem, gan ar virskrekliem. Jautāju mātei, bet viņa kā pa jokam atbildēja, ka tas esot smukuma dēļ. Vēlāk, smagi nopūzdamās, paskaidroja, ka sapuvuši krekli no sviedriem. Tādas salāpītas kreklu mugurpuses redzēju arī citiem kaimiņu vīriešiem. Man nāk prātā Dieva vārdi, ko Viņš teica Ievai un Ādamam, padzīdams tos no Paradīzes: “Jums būs sūri grūti strādāt un sviedros pelnītu maizi ēst.”

Atkal atnāca jauns pavasaris un jaunas ganu gaitas pie citiem saimniekiem. Šoreiz man bija jāgana pie diviem, kuri savā starpā radojās. Viens bija Pudinovas mežsargs Lukašonoks, bet otri — viņa vecāki. Ganīju vienu nedēļu pie mežsarga, divas — pie viņa vecākiem. Tas tā bija norunāts pēc ganāmpulka lieluma. Viņi pēc tautības bija krievi, pareizticīgie. Tikai mežsarga sieva Virgīnija bija mūsu radiniece — latviete un katole. Nu es biju iekļuvusi bagātās mājās, labi iekārtotās, ar auglīgiem tīrumiem, prāviem ganāmpulkiem. Starp divām klētīm atradās ratnīca, kur bija dažādi kokapstrādes darbarīki, visi kārtīgi novietoti. Tur stāvēja dažādi kokmateriāli, tikai es nekad neredzēju kādu tur darbojamies. Man ļoti gribējās tur padarboties. Drīz vien es dabūju piekrišanu pa dienasvidu tur uzturēties. Saimniekam es apsolīju, ka viņa mazdēlam Toļikam uztaisīšu vāģīšus. Toļikam bija trīs gadi. Vāģīšus es arī drīz uzmeistaroju. Iesēdināju tajos Toļiku, bet pats iejūdzos par zirgu, rāvu vāģišūs uz priekšu, ka rībēja visa sēta. Toļiks skaļi smējās, bet saimnieki labpatikā noskatījās mūsu izdarībās.

Vakarpusē ganīja kaimiņu gani — Jānis un Ieviņa; bet austrumpusē no manis — Olga un Pēteris, dienvidpusē lopus valdīja Ņina. Trīs pēdējie runāja tikai krievu valodā. Mēs ar Jāni nevarējām ar krieviņiem saprasties. Atradāmies gandrīz karastāvoklī. Jānis, tas tik bija varens puika! Viņš bija gan kādu gadu jaunāks par mani, nodots par ganu, lai vasarā sapelnītu naudu ziemas iztikai, arī apģērbam, apaviem. Viņš mācījās Kārsavas skolā. Mūsu pusē teica, ka bija salīdzis par vēdera tiesu.

Vēl šodien apbrīnoju Jāņa toreizējo prātīgumu un zināšanas tādās lietās, kuras man bija pilnīgi svešas. Viņš zināja stāstīt par cilvēku attiecībām un mīlestību, par dzīvnieku vairošanos. Tas viss man bija citādi apgaismots. Jāņa stāstītās gudrības par vairošanos cilvēku un dzīvnieku pasaulē daļēji pastāstīju mežsarga dēlam, kurš bija divus gadus jaunāks par Jāni. Dzirdēto viņš bija izstāstījis savai mātei, bet viņa māte to pastāstījusi manām māsām. Māsas tālāk šo ziņu manai mātei.

Tā vienreiz, kad ierados pie mātes, jau pie durvīm saņēmu māsu asās piezīmes, un māte pat raudāja. Viņa caur asarām runāja: “Dāls! Dāls! Kas nu tevis izaugs? Tāva nav. Paliksi par zagli un huliganu.”

Māti daudz maz nomierināju, jo apzinājos savu vainu visos nedarbos un solījos laboties. Beidzot viņa mierīgi un pamācoši teica: “Dāls, jo arī kaut kū nu dzievnīku vairæšonæs zyni, tad vajag saprast, kam par tū stæsteit.” Ar māti vienojāmies, ka svētdien man būs jāiet uz baznīcu — pie grēksūdzes.

Stāvot rindā pie grēksūdzes, mana sirds, Tēti, tā dauzījās, ka es pat sāku domāt, ka kaimiņi to dzird. Jāatzīstas, ka, pie grēksūdzes ejot, man vienmēr ir bijis bail, un vajadzēja liela spēka, lai savaldītos. Kad pienāca mana kārta, sirds sita kā negudra. Pats drebēju kā apses lapa. Arī balss bija no satraukuma aizlūzusi. Kad biju grēkus izsūdzējis, mācītājs man uzdeva nostaigāt Krustaceļu. Tā ir 14 piestātņu gara lūgšana, ko parasti ticīgie izdara kopīgi: lūdzas, dzied pie katras stacijas un svētbildes staigājot. Man tas bija jānostaigā vienam pašam. Izvilku no kabatas lūgšanu grāmatu. Atvēru attiecīgo lappusi un sāku izpildīt uzlikto gandarījumu — staigāt Krustaceļu. Baznīcā uzvedos priekšzīmīgi. Kārtība man bija zināma jau no bērnu dienām. Pats arī biju pārliecināts, ka Dievs visu redz. Baidījos no elles un tās ugunīm, no katliem, kuros velni vāra grēcinieku dvēseles. Savs tikumisks labums no tā bija, jo vienu otru reizi atturējos no nedarbiem. Biju arī paklausīgs mātei.

Vasara jau gāja uz rudens pusi. 1. septembris tuvu jo tuvu. Pirmā skolas diena. Mežsarga dēls tika pucēts un aprūpēts. Mātes pavadībā aizgāja uz skolu, bet es pie sava ganāmpulka tikai skumji pakaļ noraudzījos. Man skola bija jākavē gan pavasarī, gan rudenī. Biju sarunāts par ganu līdz pirmajiem sniegiem. Satiekoties ar kaimiņu ganiem, Jāni un Ieviņu, pārspriedām, cik slikti, ka mums mācības jākavē, bet bija jāsamierinās ar savu likteni. Ieviņai bija vēl grūtāk, jo viņai bez ganes pienākuma klāt nāca govju slaukšana.

Rītos un pēcpusdienās garām manam ganīblaukam gāja skolas bērni, jautri čalodami un jokodamies. Es viņus pavadīju, skumji noraugoties pakaļ. Man vēl bija jāgana, jāgaida pirmais sniegs — mans atpestītājs, tad varēšu arī es doties uz skolu.

Skolas gadi

Pienāca arī ilgi gaidītais skolas laiks. Mana pirmā skola — Gaismas pils — bija Ranču kalnā, augstākā kalnā mūsu apkārtnē. Tur nu gāja jautri, it īpaši ziemā. Ar ragutiņām, slēpēm, uz dēlīšiem un somām laidāmies no kalna vēja ātrumā. Mums, zēniem, bija paštaisītas slēpes. Kvalitāti noteica tas, cik tālu tās mūs aiznesa no kalna lejā un iedrāzās līdzenajā pļavā. Manas taisītās slēpes bija padevušās sevišķi slidenas, tāpēc radās tām pircēji. Dažu pāri es pārdevu zēniem, bet pats sev atkal meistaroju jaunas.

Atmiņā no Ranču skolas man ir palikusi ģeogrāfijas un dabas mācības skolotāja Marija Dreimane. Viņas mācību priekšmetos man veicās. Es tos zināju uz pieci ar plusu. Šo labo zināšanu dēļ biju izpelnījies īpašu skolotājas ievērību. Viņa mani iesaistīja dažādos skolas pasākumos. Sūtīja mani par palīgu mācībās uz jaunākajām klasēm. Tas jau man bija gaužām liels pagodinājums. Tā kā es biju diezgan labs zīmētājs, viņa man uzticēja vadīt zīmēšanas stundas. Kad nāca Ziemassvētki, skolas eglītes vakarā es biju galvenā persona — Ziemassvētku vecītis.

Ranču skolā mācījās apmēram 100 skolēnu. Ar bērniem mūsu novads bija sevišķi bagāts. Gandrīz no katrām mājām nāca kāds skolēns, pat pieci bērni.

Pēc Ranču skolā pavadītajiem 4 gadiem ceļš aizvijās uz Mežvidu sešklasīgo pamatskolu.

Mežvidu skolā, Tēti, dabūju jaunu iesauku — Bullēns vai Vēršuks. Tas tika atvasināts no mana uzvārda. Prieks par to iesauku nekāds gan nebija, bet ko padarīsi?

Matemātiku un vēsturi manai klasei mācīja skolas pārzinis Elekss. Šie mācību priekšmeti man labi padevās, par ko tiku pat šad tad uzslavēts. Zīmēšanu mācīja skolotājs Turlajs. Citriez viņš, visai klasei dzirdot, sacīja, ka manu zīmēšanas burtnīcu viņam bail esot ņemt rokā. Tur esot sazīmētas briesmu lietas. Kad tika uzdots brīvais temats, tad klases biedri mani uzkurbulēja: “Nu, Buļļuk, uzzīmē kaut ko tādu briesmīgu!” Mani ilgi nebija jālūdz. Es zīmēju arī — čūsku vai velnu ar ragiem un līkumainu, garu asti. man vēl bija tāds niķis, proti, kariķēt savus biedrus. Ja šīs karikatūras redzēja mans solabiedrs Antons, tad viņš no smiekliem varēja tikt vaļā tikai otrā dienā.

Runājot par mācībām, man gāja dažādi. Sliktāk ar to gramatiku! Kā pa celmiem, bet tomēr uz priekšu tiku.

Vēl man rītos bija jāpalīdz vecākajam brālim Klementam kulstīt linus. Jāceļas ar pirmajiem gaiļiem. 2–3 stundas jākulsta lini, tad, putekļus nobirdinājušam, muti mazgājušam, jāsteidzas uz skolu. Nekāds labais kulstītājs no manis nebija, vairāk brālim sarunu biedrs. Tomēr divatā strādājot omulīgāk. Skolā man labi padevās stāstāmie priekšmeti, kā vēsture, ģeogrāfija un īpaši literatūra. Atceros tādu gadījumu, kad es tā aizrāvos ar kāda skumja stāsta apceri, ka vēl pēc zvana skolotāja Šeberte klausījās un asarām acīs atstāja klasi.

Pagāja skolas laiks. Pienāca izlaiduma vakars. Man bija jānodod skolas karogs nākošajai klasei. Mēģinājām un pilnveidojām paredzamo ceremoniju. Bija ielūgti arī mūsu vecāki. Visam jānotiek skaisti un svinīgi. Noteiktajā vakarā, dziedot “Dar' man, tēvs, pastaliņas”, iesoļojām zālē, kur mūs sagaidīja publika. Skaļā balsī, nododot karogu, sacīju: “Stāviet vienoti zem sarkanbaltsarkanā karoga!” Saņēmējs atbildēja, pie tam — notupies uz viena ceļgala, svinīgi un svētbijīgi: “Par vienotu Latviju — savu dzīvību!”

Ludzā

Mana māte savā jaunībā Ludzā bija mācījusies šūt. Ar to viņa nodarbojās visu savu mūžu, jo bērni bija jāapģērbj. Vēl citiem kaimiņu ļaudīm šo to pašuva. Arī es izvēlējot kaut cik praktisku arodu un iestājos Ludzas Valsts arodskolā, galdniecības nodaļā. Mācību laiks tur bija 3 gadi.

Viss jau būtu labi bijis, ja nebūtu ienākusi Sarkanā armija, līdzi atnesot jauno laiku un sarkano miglu. Šajā miglā tad arī viens otrs nesaskatīja vairs pareizo ceļu, nomaldījās solītās Leiputrijas kalnos, kur cepti zvirbuļi paši mutē skrejot. Mūsu sādžā dažas sieviņas tā sapriecājās, ka nu arī viņas tik ar vieglajām mašīnām braukāšot, desas un kotletes vien ēdīšot. Spārnotās idejas gāja plašumā, īpaši auglīgu augsni tās atrada Latgalē. Te ģimenes bija lielas, bet zemītes — mazas.

Pienāca latviešu tautai melnā sēru diena — 1941. gada 14. jūnijs. Satraukums un neizpratne valdīja Ludzas pilsētā, visā Latvijā.

Man ļoti žēl bija skolotāja Cīruļa. Viņu izsūtīja ar visu ģimeni. Jā, tad es sapratu, kas šo Golgātas ceļu mums ir sagādājis. Tā bija tā pati jaunā, okupantu izveidotā iekārta mūsu Latvijā un arī manā brīnumpilsētā Ludzā.

Ir sācies karš

Karš, Tēti, bija sācies un vērtās plašumā. Sākās arī Ludzas bombardēšana. Es tajā laikā atrados netālu no pilsdrupām. Vēroju, ka no lidmašīnām atdalās kaut kādi melni oļi un krīt uz leju. Krīt uz dzelzceļa stacijas ēkām. Bumbas sprāgst, un to šausmīgais troksnis jaucas kopā ar pretgaisa aizsardzības šāvienu troksni. Viss vārās kā elles katls. Es gulēju ielas malā, paslēpies aiz mūra sienas.

(..) Vācu karaspēks strauji virzījās uz priekšu. Nekas to nevarēja apturēt, Sarkanā armija atkāpās.

Skola izpalika. Dzīvoju pie mātes. Mūsu mājas atradās netālu no Daugavpils — Ļeņingradas šosejas, kas kā liela upe aizstiepās tālumā. Tad tā jau dunēja no kara ratu trokšņa. Dzirdēju lielgabalu dārdoņu tālumā. Sirds drebēja, un prāts jautāja: “Kas būs? Kas būs?”

Pēcpusdienā notika krievu pretuzbrukums, lai aizkavētu vai pilnīgi apturētu vācu virzīšanos uz priekšu. Gaisā lidoja krievu bumbvedēji. Meta bumbas tieši uz šosejas. Te iznira vācu iznīcinātāji (messeršmiti). Viss norisinājās kā pasakā. Triju vai četru minūšu laikā tie notrieca 7 krievu bumbvedējus. Bija varens skats. Likās pat neticami, cik veikli iznīcinātāji darbojās gaisā. Viena krievu lidmašīna nokrita netālu no mūsu mājām. Mans brālis un citi zēni skrēja to skatīties. Viss varēja beikgties traģiski, jo, lidmašīnai degot, sprāga nenomestās bumbas. Kādu puiku Jānīti gaisa vilnis saķēra un iemeta dīķī. Viņš izlīda no dīķa slapjš un netīrs. Pārējie par to pat nesmējās, tikai pārrunāja briesmas, kas viņiem bija pagājušas secen.

Kara trokšņi bija aizvēlušies pa mūsu šoseju uz austrumiem. Cilvēki atkal atgriezās savās ikdienas rūpēs un darīja vasaras darbus, bet 14.jūnija notikumus un citus briesmu darbus nespēja aizmirst. Sajūta bija baismīga. Likās, ka katram bija pāri nodarīts. Dieviņš un ticība tika apsmieta un nicināta. Reliģiskā kulta vietas piemēslotas, izdemolētas. Kad ienāca vācu armija, tad likās, ka tā ir atpestītāja no lielā antikrista.

Kara ceļos

Hitlera plānotais zibeņkarš neizdevās pēc paredzētā plāna. Vasara jau gāja uz rudens pusi, bet Maskava un Ļeņingrada netika ieņemta. Agri uznāca pirmie aukstumi. Mūsu kaimiņiem laukos iesala pat cukurbietes — netika novāktas. Mūsmājās sasala daļa kartupeļu, kas atradās ratnīcā un nebija pienācīgi apsegti. Veci cilvēki runāja, ka būšot barga ziema. Grūti tad būšot karotājiem Krievzemē. Vēsture zina Napoleona neveiksmes ar Krievzemi lielā aukstuma dēļ, tas pats sagaidīja arī vācu armiju, kuras frontes līnija stiepās no Ziemeļjūras līdz Melnajai jūrai.

Avīzēs pastāvīgi rakstīja par boļševiku briesmu darbiem, kā arī lūdza tautas atbalstu frontes karavīriem, kuri sala Krievzemes plašumos. Tauta arī atbalstīja kā varēdama, jo bailes bija iedzītas dvēselēs no sarkano terora aktiem Latvijā. Avīzes aicināja jauniešus un vīrus palīgā vācu armijai jeb pieteikties palīgā bruņotajiem spēkiem.

Būt par kareivi labā armijā, Tēt, man likās, ir katra jaunekļa sapnis. Vismaz es domāju, ka turēt ieroci rokās un cīnīties pret ļauno ir leģendāri. Tas šķita līdzīgi kā svētais Juris cīnījās pret ļauno pūķi un to uzvarēja. Tāda toreiz bija mana doma un izpratne attiecīgajā kara situācijā. Māte gan pretojās manam nodomam doties karā, bet es domāju, ka māte maz skolā gājusi un pat nezina, ka zeme ir apaļa. Kaimiņi un radi arī nezināja, ko man ieteikt — tātad izvēle bija brīva. Es arī izlēmu pats uz savu galvu.

Klīda valodas, ka dažus no mums sūtīšot uz Vāciju apmācībās. Drīz vien tas notika. Tika oficiāli paziņoti noteikumi, kādi būs šajā atlasē: augumam jābūt 170 cm, veselībai labai, stājai brašai. Nervozēju, jo ļoti gribējās redzēt Vāciju. Zināju, ka manam augumam līdz paredzētajam trūkst 1 vai 1/2 cm. Tikām atlasīti un sagrupēti. Pie auguma mērīšanas spiedos uz augšu, cik tik bija manos spēkos, un sasniedzu vajadzīgos centimetrus. Atlasīto grupai paziņoja, ka drīz ieradīsies komisija no Vācijas, kas mūs apskatīs. Kad pienāca mana kārta, sirds dauzījās kā neprātīga, bet es saņēmu sevi stingri rokās, un viss izdevās labi. Man toreizējā situācijā negribējās apstāties, bet vēlēšanās izzināt pasauli auga aizvien lielāka.

Tēti, man sīkumos negribas tev stāstīt, kā gāja man pirmajās dienās Vācijā. Tikai gribu Tev teikt, ka mūs ļoti stipri dresēja un mācīja. Tu jau zini, kādi ir ģermāņi un prūši. Nonācu viņu dresūras un pakļautības varā. Ar visu jau tiku galā, bet tā apetīte! Ja dienās mūs dīdīja un trenkāja svaigā gaisā, tad vakaros ļoti gribējās ēst. Tā bija manā dzīvē reize, kad sapratu maizes garšu. Bija karš, un Vācijā mums, jaunkareivjiem, bija atvēlēta diezgan maza un liesa pārtikas deva. Tomēr arī ar šo problēmu kaut kā tiku cauri. Mani interesēja pavisam kas cits. Gribējās redzēt ko jaunu. Jutos kā lielais Kāpēcītis jeb kā mūsu literatūrā aprakstītais Dullais Dauka. Šajās alkās — redzēt visu pasauli — es arī spēlē liku savu dzīvību.

Vācijā mūs ne tikai dresēja un apmācīja kara mākslā, bet centās arī iemācīt smalko toni. Bija jāmācās uzvesties sabiedrībā, pilsētā uz ielām. Tikšanās ar vācu sievietēm un romantika mums bija kategoriski aizliegta. Izdevība būtu bijusi, jo vācu vīri atradās frontē, bet sievas un jaunavas bija diezgan vientuļas. Karavīriem tika rīkoti kultūras pasākumi. Piemēram, tādi bija kopā ar vācu karavīriem rīkotie “Kameradschaft” vakari. Notika arī ekskursijas pa interesantākajām vietām Berlīnē, Potsdamā, Drēzdenē, Dancigā un citur. Tajā laikā, kad es tur apguvu kara mākslu, Vācijā viss bija mierīgi kā gaisā, tā zemē. Likās, ka kara nemaz nebūtu. Berlīne gan bija nomaskēta. Stāstīja, ka, no lidmašīnas lūkojoties, tā izskatoties kā milzīgi plaša pļava.

Laiks gāja. Apmācības Vācijā bija beigušās, un mūsu grupu pārsūtīja uz Rīgu. Man piešķīra neilgu atvaļinājumu. Zināju, Tēti, ka māte mājās skumst pēc sava dēla, tas ir, pēc manis un gaida, lai redzētu, apmīļotu. Braucu uz savu pusi — Latgali. Bija vasaras sākums. Nācu pa balto ceļu un vēroju, ka pie manas mājas kāda sieviete stāv, roku pierei pielikusi, lai redzētu tālo nācēju. Kad pienācu klāt, viņa priecīgi saka: “Skotūs un skotūs. Næk vīns brašim sūļim uz myusu mæjas pusi. Sækumā napazynu. Bet tys tak muns Bārtuleits!”

Tagad stāstīšu arī drusku par karu. Daudz negribu atcerēties. Tās atmiņas plēš vaļā jau aizdzijušās vātis. Tu jau zini, kas un kāds ir karš. Tā nebija viena diena, viens uzlidojums, viena kauja.

Ierakumi — tie ir grāvji, dzeloņdrātis un utis. Dzeloņdrātis dragāja manu sirdi. Utis izsūca manas asinis. Neticami likās, bet es tomēr biju dzīvs. Vai palīdzēja mātes lūgšanas, vai dzimtenes meitenes domas?

Tad nāca notikums kā pasakā. Bija laiks īsi pirms Ziemassvētkiem. Mūsu rotas komandieris paziņoja, ka no Latvijas tautas palīdzībai ir pienākušas dāvanu paciņas. Tās mēs saņēmām lozēšanas kārtībā. Es saņēmu pamatīgu paku. Drebošu roku un satrauktu sirdi to taisīju vaļā. Gribēju zināt, ko tā sevī slēpj. Manā ķermenī trakoja it kā elektriskā strāva. Aizmirsu spalgo ziemu ārā, salu un lielgabalu rūkoņu. Mani apņēma tā kā silta pavasara vēsma. Paciņas virspusē atradās salocīta vēstulīte ar zaļu egles zariņu. Kā izslāpis lasīju vēstuli: “Nezināmais un nepazītais karavīr! Novēlu Jums priecīgus Ziemassvētkus un daudz gaišu svecīšu mirdzuma! Domās mēs būsim arī pie Jums frontē.” Tālāk rakstīja: “Esmu vidusskolas skolniece, brunete. Interesējos par mūziku.” Paraksts: Aina Meija. Šo Ainas vēstuli es, Tēti, glabāju un sargāju pat vistumšākajos dzīves brīžos, kara šausmu ceļos, līdz pat kapitulācijai Kurzemē. Ja Aina to zinātu, ka viņa man bija kā sargeņģelis visām briesmām! Viņas vēstulīti apraku Kurzemītē, kad, karu zaudējis, šķīros no visa, kas liecinātu par to, ka biju karavīrs. Gribējās vēl dzīvot. Daļa latviešu leģionāru palika šur vai tur. Vairums gan Kurzemes smiltīs.

Sapņi aiz restēm

Kurzemē sākās vīriešu ķemmēšana un pēc tam filtrēšana. Noskaidroja par katru: kas viņš? Kur bijis? Ko darījis? Grūti, Tēti, man tur klājās, bet ar Dievpalīgu es tomēr izgrozījos un ar zināmu brīvlaišanas apliecību varēju doties, kur gribēju. Es, protams, ar šo dokumentu gribēju doties uz savu dzimto pusi. Mani ceļā jau apstādināja tava tēva māsa un ieteica man Latgalē neatgriezties, jo tur mani sagaidīšot lielas nepatikšanas. Tas jau bija saprotams, tādēļ ceļa soli pagriezu uz citu pusi. Iestājos darbā dzelzceļa posmā Rīga—Krustpils. Strādāju ļoti apzinigi, tomēr gadījās arī negadījumi, ne jau ļaunprātības, bet manis paša vainas dēļ.

Gāja manas darbadienas, mīdamās ar svētdienām. Biju vēl jauns un sapņu pilns. Nemanot manā sirdī uzplauka arī mīlas zieds! Man šķita, ka otras tādas vairs pasaulē nav un nebūs nekad. Bija laimes stundas un dienas. Saule iespīdēja pēc kara šausmām arī manā logā. Bet cik ilgi? Biju izsekots un no paša draugiem čekai nodots. Sākās pratināšanas. Tām nebija gala. Viss mans noslēpums par vācu armiju nāca gaismā, un mani apcietināja.

Nonācu Stabu ielas pagrabā (Čekā). Tur vairts smieties nesanāca. Raudas arī nelīdzēja. Vien atrašanās tur iedvesa bailes, jo dzirdēts tik daudz, kā tur izrīkojās ar cilvēkiem.

Čekas pagrabiem bija doti ielu nosaukumi, protams, atbilstoši. Tos devuši paši cietumnieki. Piemēram “Dubļu iela”, jo tur pagrabs bija visgarākais un visnetīrākais. “Kungu ielā” atradās ieslodzītie vieninieku kamerās, kā jau kungi — katram savs kabinets. Bija arī “Rožu iela”, kur atradās ieslodzītās sievietes. Man gods bija dzīvot “Dubļu ielā”. Ienākot kamerā, nobijos. Domāju, ka nu būs vakars, jo pretī man raudzījās puspliki cilvēki, bārdas rugājiem apauguši, līdz ceļiem uzrotītām apakšbiksēm. Kaut ko līdzīgu biju redzējis tikai kriminālfilmās. Izrādījās, ka viņi nav nekādi cilvēkēdāji, bet tikpat nelaimīgi kā es.

Nonācu Rīgas centrālcietuma otrā korpusā, otrā stāvā, 22.vieninieku kamerā. Tur gan nejutos kā kungs savā istabā, bet kā savvaļas dzīvnieks, iesprostots krātiņā, lauva vai tīģeris ar nolaistu asti. Dienu no dienas staigāju savā “krātiņā” — pieci soļi šurp, pieci atpakaļ. Apsēdos un domāju. Acis vienmēr vērsās uz loga pusi, caur kuru bija redzams mazs debess stūrītis. Jāpiezīmē, ka bez restēm logā vēl bija dēļu aizsegs, lai neredzētu, kas notiek aiz loga. Savs labums gan bija, salīdzinot ar kameru Stabu ielā. Šeit varēja brīvāk elpot, naktīs mierīgāk gulēt. Bet mans jaunības spēks, sapņi, darbošanās griba bija paralizēti, neizmantojami.

Kādu ritu sēdēju, domāju par šo sprostu, skatīdamies uz aizrestotā loga pusi. Redzēju kā brīnumu: zīlīte, notupusies uz restes, dziedāja savu dziedamo un skatījās manā kamerā. Tad, beigusi savu sologabalu, aizlaidās.

Pēc neilga laika mans durvju mazais lodziņš pavērās, un es dzirdēju sargu saucam manu vārdu. Man pasniedza parakstīšanai kādu papīru, teikdams — tas par to, ka esi visu saņēmis. Uzreiz pazinu, ka tas ir manas jaunākās māsas Barbas rokraksts, tur norādīts pienesuma saturs: produkti, dažas lietiņas ikdienai. Parakstījos. Saņēmu paciņu. Apsēdos pie galdiņa. Gandrīz trūka gaisa, jo kaklā veidojās tāds kā kamols, kas žņaudz. Sāku žēli raudāt, asaras raušot gan delnām, gan piedurknē. Kabatlakata nebija. Sēdēju ilgi un biju bezgala skumjš. Kad attapos, aiz mana restotā loga jau krēsloja. Tad sīki apskatīju un noglāstīju katru saņemto lietiņu, jo tās bija sūtījuši mani tuvinieki un Rīgas draugi.

Manā vieninieku kamerā notika izmaiņas — ievietoja kādu zēnu, apmēram 10 gadu vecu. Viņu sauca Imants. Dzīvojis Kurzemē, kur kopā ar māti bija apcietināts kaut kādu tēva grēku dēļ pret padomju varu. Saņemti ciet bija tieši tīrumā, par to liecināja zēna apģērbs. Lai nenosaltu, māte, šķiroties no dēla, bija novilkusi savu adīto vilnas jaku un uzvilkusi to dēlam mugurā. Šajā jakā Imants izskatījās jocīgs, ar nesamērīgi garām piedurknēm un nošļukušiem pleciem. Vēl tagad, Tēti, atceroties šo cilvēcisko traģēdiju, jādomā par lielo mātes mīlestību. Arī vēlāk, kad biju katorgā, dzirdēju mācītāja Onckula nostāstu par līdzīgu gadījumu putnu dzīvē. Kādam stārķu pārim ligzda bijusi būvēta uz mājas jumta. Kādreiz izcēlies šajā mājā ugunsgrēks. Ligzdā esošos putnēnus stārķu māte gribējusi aizsargāt no uguns liesmām, plešot savus lielos spārnus pāri stārķēniem.

Tomēr Imants ienesa manā kameras dzīvē gaišākas notis. Saklausījies gudru cilvēku runās Stabu ielas “Dubļu” kamerā, arī pieredzētais Vācijā man bija lieliska stāstāmviela Imantam. Sevišķi viņam patika mani kara stāsti. Tos viņš klausījās, muti izplētis, un lūdza, lai stāstu vēl un vēl.

Būdams brīvībā, daudz tiku lasījis par Al.Dimā grāfu Monte Kristo. Cietumā būdams, viņš daudz ko praktisku bija izdomājis, radījis sev jaunu darbošanās lauku. Kaut kas līdzīgs sanāca arī man. Sāku veidot no maizes šaha figūriņas. Veidojot zirga galvu, atskārtu, ka sanāca ļoti labi. Tīri brīnums! Mani pārņēma tāda sajūta, it kā tas zirgs būtu dzīvs, un es dzirdēju savā iztēlē viņu zviedzam un skrejam, ka pakavi vien klab. Tas bija, Tēt, 1949.gadā, tā ap manu vārda dienu — Bērtuļiem. Šo mirkli man gribas salīdzināt ar aizsprostotu upi, kurai tika atvērtas slūžas, lai ūdeņi plūstu. Arī manī notika šī slūžu atvēršanās, lai dotu ceļu iedvesmai un veidošanas vēlmei, priekam. Kad tas notika, kaut es atrados cietumā, es to vairs neizjutu kā nebrīvi. Pat restotā loga vietā man bija krāšņs aizkars parādījies. Cilvēki, kaut arī mani apsargātāji, likās man draugi un pat mīļi.

Tas bija Dieva sagatavots brīnums. Mana iztēle darbojās, un roku pirksti meklēja veidot. Es taču toreiz biju pašos labākajos gados, labu veselību, gaišām acīm, spēka pilns. No maizes drupačiņām ar sērkociņa palīdzību radīju jaukas skulptūriņas. Dienās tās izveidoju, apmīļoju, bet vakaros apēdu kā šokolādes ķiņķēziņus. Ieceru bija daudz. Gribējās atveidot redzēto Vācijā. Tur tik daudz skulptūru! Arī man kaut kā sanāca.

1949.gadā rudens pusē manu lietu nodeva tiesai — Kara tribunālam. Mani apvainoja visos vācu armijas nodarītajos grēkos: Ļeņingradas pilsoņu badā mērdēšanā, Rēzeknes postīšanā, Jelgavas dedzināšanā, kolhozu un sovhozu postīšanā un tā tālāk... Dziedi, brālīt, vai raudi, es biju šaujams nost!

Tiesa beidzās. Mums visiem trim kara tribunāls piesprieda augstāko soda mēru — nāvi. Bet drusku vēlāk, pēc kāda tur panta, nāvessodu atcēla, tā vietā nosakot 25 gadus ieslodzījuma, bet vēl pēc tam piecus gadus jādzīvo ar ierobežotām pilsoņa tiesībām. Turklāt vēl pil-nīga mantas konfiskācija.

Pēc bargās tiesas sprieduma pasludināšanas mani ievietoja citā kamerā, kas atradās pirmajā korpusā, otrajā stāvā, numuru īsti neatceros, vai atkal nebija tas pats 22. Biju notiesāts par dzimtenes nodevību. Kamerā atadās apmēram 100 ieslodzīto. Trešā daļa no tiem bija vācieši, vāji, badā turēti.Te atradās arī kāds vācu ģenerālis Krenckis, pāris pulkvežu un vairāki zemāka ranga visnieki. Stāstīja, ka viņi cietuši neveiksmi kaujā pie Maskavas un nonākuši gūstā. Te bija arī latviešu inteliģences pārstāvji, tautai laupītās smadzenes, sabiedrības krējums. Tikai es starp viņiem biju tāds vienkāršs jauneklis no Ludzas, no dzelzceļa strādnieku aploka.

Cietumnieki mēdza spēlēt šahu vai dambreti. Mūzikas skolotājs Rozītis no Alūksnes cītīgi mācījās vācu valodu, bet kāds vācietis lauzījās latviešu mēlē. Filozofs Dreimanis jauniešus mācīja dejot, bet Rozītis — dziedāt. Pēc vakariņām visiem kameras biedriem bija kopīga programma. Par to atbildīgs bija kameras vecākais Ganģis. Priekšnesumos varējām piedalities katrs. Vācu pulkvedis stāstīja medību stāstus, piemēram, par lauvu un tīģeru medībām Āfrikā. Kapteinis Zilverts interesanti stāstīja par vēsturi, kariem. Viņš cildināja Napoleonu kā karavīru iedvesmotāju. Uzstājās pedagogi, sportisti, zeltkaļi un sevišķi ārsti. Pēdējiem bira klausītāju jautājumi, pat par seksu un veneriskām slimībām. Man patika skolotāja Pipara stāstījumi. Bija arī ko dzirdēt! Kamerā valdīja totāls klusums. Likās, ka tādēļ pat sargi aiz durvīm varēja dzirdēt stāstīto, ja tikai viņi saprata valodu. Ja saprata, tad varbūt arī klausījās.

Mana maizes tēlniecība gāja plašumā. Biju tā aizrāvies ar veidošanu, ka pat cietuma nedienas man nelikās vairs tik briesmīgas. Vēroju ģenerāli Krencki. Centos būt viņa tuvumā, lai uztvertu viņa veidolu. Man arī izdevās izveidot no maizes 5—6 cm augstu ģenerāļa figūriņu, ko nodevu viņa paša un pārējo biedru vērtējumam. Ģenerālis un pārējie skatītāji izteicās atzinīgi. Skatoties uz savu portretu, ģenerālis smējās tā, ka pīpīte lēkāja starp zobiem. Viņš sita man uz pleca un teica, ka mani paaugstinot no zaldāta par jefreitoru.

Laiks gāja uz priekšu, un tuvu bija Ziemassvētki. Klusībā mēs visi gatavojām svētku programmu. Es solījos izveidot Betlēmes stallīti, kādu biju redzējis savā Stiglavas baznīcā. Viss notika, kā bijām iecerējuši. Ģenerālis uzvilka savu formas tērpu, tikai bez uzplečiem un medaļām. Par augsto dienesta pakāpi liecināja platās, krāsainās svītras uz biksēm. Ārā jau krēsloja. Mūsu mājoklī istājās klusums. Tikai nebija prieka sejās. Katrs domāja par savējiem kaut kur tālumā. Pirmais sāka runāt vācu kapteinis, pulka adjutants. Viņš klusi stāstīja par mazo Jēzu, Bētlemē dzimušo, un svēto ģimeni. Pēc tam ģenerālis savā uzstāšanās runā pieminēja bēdīgo faktu, ka tie neesot pirmie Ziemassvētki, ko vācu karavīri pavada aiz restēm. Izteica vēlējumu, lai tie būtu pēdējie šādos apstākļos Dziedātāju grupa klusināti dūdoja “Klusu nakti, svētu nakti”, domādams katrs savu tālo domu...

Manā dzīvē notika kaut kas ļoti svarīgs, Tēti, proti, — tikšanās ar māsu Barbu. Viņa bija atnākusi pirmo reizi pēc manas apietināšanas, gaidīja sarunu. Tāda saruna arī notika, bet viss notiekošais man atgādināja cirku, kur būros ieslodzītos zvērus izved arēnā. Arī mūs, skaitā ap desmit, nostādīja vienā pusē, pa vidu atradās 1m plata josla, bet tai pretim — restes, aiz kurām uz tikšanos gaidīja ieslodzīto piederīgie. Pa vidu kursēja sargs, kurš uzmanīja, lai tikšanās notiktu pēc reglamenta. Tikties drīkstēja tikai ar tuviem radiniekiem. Tikšanās laiks — apmēram piecas minūtes.

Vispirms jau tikšanās mirkļos atskanēja raudas un vaimanas, pēc tam katrs kliedza savējam sakāmo, klausījās pretī atbildi. Man iznāca vieta rindas vidū, es neko nevarēju māsai pateikt lielā trokšņa un raudu dēļ gan pa labi, gan pa kreisi. No māsas teiktā sadzirdēju, ka visi esot sveiki un veseli. Es viņai pa-kliedzu pretim, lai pieprasa parādu no maniem paziņām — Jāzepa un Kārļa. Biju viņiem aizdevis naudu. Sargs jau nokliedza, ka ir laiks sarunas beigt, mūs izšķīra. Pēc tādas tikšanās jutos sakarsis un kā izmalts caur linu maļamo mašīnu. Dvēselē sūrstēja klusa sāpe.

Arī tas viss bija jāpārdzīvo un jāaizmirst, jo tuvojās jauni notikumi manā cietumnieka dzīvē — tika gatavots etaps.

Nonācu jaunā vidē, jaunā cietumnieku bariņā. Šoreiz tie bija politieslodzītie no Daugavpils cietuma. Iznāca, ka esam novadnieki — brāļi latgalieši. Bija arī daudz kas runājams par mūsu likteņiem un nezināmo nākotni, kad sadzina visus speciālajā cietumnieku vagonā, ko sauca par Stolipina vagonu. Iekšā šauri, trijos stāvos lāvas, kur naktī gulēt, bet dienā dzīvot.

Tikai domās un iztēlē biju savā pagātnē, kur pamirdzēja mātes skumjais vaigs. Atkal aizdomājos un nokļuvu kaujas laukā, bet vissiltākās jūtas raisījās, kad atmiņa aiznesa atpakaļ Rīgā, un es sēdēju koncertzālē, kur mana “Dzimtenes meitene” Aina Meija dziedāja Edvarda Grīga kompozīcijas: “Pie avota”, “Ceļš uz mājām” un vēl citas.

Jutu, ka pārbraucu Latvijas robežu. Zilupe attālinājās, bet lielā Krievzeme tuvojās. Īstenība un sapņu vīzijas savijās kā kamolā. Pārņēma šausmīgs nogurums, un acis aizvērās ciet. Vairs neprātoju, kas būs, kad tās pavēršu jaunā rītā.

Ceļš uz austrumiem

Kad pavēru savas acis nākošajā rītā, sapratu, ka braucam vēl pa plašo Krievzemi, bet tuvojamies jau kādam svarīgam pieturas punktam. Tā, Tēti, bija operdziedātāju un ceļotāju apjūsmotā Maskava — Krievzemes sirds. Tur es vēl nekad nebiju bijis, bet ierados kopā ar citiem bēdu brāļiem kā bīstams noziedznieks — stingrā apsardzībā, kā nevēlams rādīt maskaviešiem, tāpēc uz pārsūtāmo punktu tikām vesti pa līkloču maršrutu, kas bija ārkārtīgi netīrs ceļa posms. Mūsu zābakotās kājas stiga dubļos, kas bija pilni ar mēsliem, kuri radušies no cilvēku dabisko vajadzību kārtošanas tualešu trūkuma dēļ. Daudzie ešeloni ar pārvadājamiem cilvēkiem bija radījuši tādas sekas. Mēs tās izbaudījām, tīrot savus smirdošos, mēsliem aplipušos apavus, sasniedzot pārsūtāmo punktu — Maskavas cietumu.

Maskavas cietumā bija drusciņ labāki apstākļi nekā Rīgas cietumos. Te labāk baroja. Ļāva lasīt avīzi “Izvestija”, ko arī darīja gudrākie politiķi un tie, kuri prata krievu valodu. Ne visi to saprata. Dažādu tautību cilvēki te bija sadzīti kopā, vajadzēja kaut kā saprasties, kaut vai rādot ar pirkstiem kā kurlmēmiem. Mēs visi katru dienu devāmies arī pastaigā virs cietuma jumta, no kura bija redzami arī daži skati uz pilsētu.

Ceļojums Maskavā nebeidzās. Mūs pārsūtīja tālāk uz Kuibiševu. Braucām atkal tālāk savā “Stolipina” vagonā. Šoreiz jau uz nozīmēto pastāvīgo vietu Karagandas apgabalā, uz Džeskasganu.

Manā aizrestotajā kupejā bija jauna kompānija, dažādu tautību un ticību ļaudis. Atšķirīgi bijām raksturos, un katrs sirdī nesa savas problēmas, priekus un bēdas.

Dzeloņstiepļu gūstā

Te nu, mīļo Tēt, man jāapstājas savā vēstulē un jāpadomā, ko lai es Tev stāstu vai vispār nestāstu neko, jo, atstājot lāģeri, man bija priekšniecībai jāparaksta dokuments, ka neko par šeit piedzīvoto neizpaudīšu.

Sākās parastā, vienmuļā nometnes dzīve, kad dienas šķita mūžības garumā. Domas noteica pustukšais vēders un nogurums. Tās griezās gavenokārt ap diviem punktiem — ēšanu un gulēšanu. Guļot varēja nosapņot kādu skaistu sapni par dzimteni un kaut ko tajā mīļu atstātu. Dienās bija jāstrādā, un darbi bija daždažādi. Es sāku strādāt par vienkāršu strādnieku, vēlāk par sanitāru slimnīcā. Tad kļuvu celtnieks, šahtnieks un beidzot — vārītā ūdens sagatavotājs. Beidzamais darbs man bija jāveic, kad jau biju kļuvis invalīds. Vissmagāk nācās strādāt dzelzsrūdas raktuvēs.

Manā brigādē izcēlās kāds dūšīgs un liela auguma vīrs. Viņs bija polis, vārdā Grels. Katru rītu, ejot uz darbu, nesa 20—30 kg smagu miltu maisu uz pleciem kā nieku. Par to viņš saņēma ēdamā dubultporciju. Šis ēdiens bija vira, kas līdzīga laukos gatavotajai teļa putrai. Grelam kabatā bija neparastas šķiltavas, kuras mēs izmantojām vajadzības gadījumos, saucām tās par “Katjušu”. Nometnē knapinājāmies gan ar tabaku, gan sērkociņiem. Ja kādu smēķi izdevās sadabūt, tad aizdedzināt nebija ar ko. Gājām pie Grela, lai izmantotu “Katjušu”. Grels lēni un prātīgi dauzīja metāla šķiltavas pret akmeni, pieliekot klāt auklas galu vai vati. Lecot dzirkstelēm, tās iekrita vatē vai auklā, sāka gruzdēt, un mēs varējām piedegt smēķi. Par šo pakalpojumu Grels varēja ievilkt pāris dūmu pirmais, tad — smēķa saimnieks un viņa draugi. Sanāca draudzīgs dūms. Ja nebija ko pīpēt, tad spārnoja teiciens: “Būtu tabaka, sapīpētu, bet nav papīra. Sērkociņus aizmirsu mājā.” Grels staroja labsirdībā. Bija godīgs un labs pret biedriem. Kad viņš smējās, tad viņa smiekli nāca kā pērkona dārdi no debesīm. Arī citus viņš aizrāva līdzi. Bija pagājis ilgāks laiks, kopš tikos ar Grelu. Bet kad atkal ieraudzīju, viņš bija stipri izmainījies. Es viņu tikko pazinu — viņš man atgādināja bezformīgu, uzpūstu gumijas bluķi. Kaut kas bija viņa organismā sabrucis.

Kamēr dzīvs bija Staļins, apstākļi nometnē bija bēdīgi. Sevišķi uztura ziņā slikti. Tad mēs sapņojām par mīļākajiem ēdieniem: ukraiņi pieminēja vareņikus, kaukāzieši laizījās, domājot par piparotiem šašlikiem, bet lietuvieši un latvieši iztiktu ar rudzu miltu biezputru, kas pārlieta ar cūķas speķa un sīpolu sacepumu.

Atkal atgriezos Džeskasganā, strādāju šahtās. Tur valdīja stingra kārtība un režīms. Bija jāievēro drošības noteikumi. Viens no tiem — kopā jāstrādā divatā. Mans pārinieks bija kāds poļu students, kurš Varšavā studējis inženieru specialitātē, bija kāda augsta priekšnieka dēls. No pēdējā kursa mācību darba atrauts, lidmašinā aizvests uz Maskavu, kur notiesāts ar 25 gadu ieslodzījumu. Tēvs un māte par to neko nezināja. Lai domā, ko grib. Dēls bija bez vēsts pazudis. Anatolijs bija ļoti kulturāls, kā jau nācis no inteliģentu ģimenes. Viņš diezgan slikti spēja iejusties brutālajā dzīvē un netīrajos darba apstākļos. Tomēr centās būt godīgs un labs pret mums.

Tādā dziļā šahtas pazemē mēs ar Toļiku piedzīvojām Staļina bēres. Nodzisa elektrība bēru ceremonijas laikā, un mēs abi varējām tās dažas klusuma minūtes mierīgi pasēdēt, atvilkt elpu un parunāties.

Šajās šahtnieka drūmajās dienās neaizmirsu savu sirds aicinājumu darboties tēlniecībā. Veidoju strūklaku — gulbi ar mazu bērnu tā mugurā. Kaut ko līdzīgu biju redzējis Vācijā. Strādājot pie minētās strūklakas, iznāca iepazīšanās un pat draudzība ar novadnieku Antonu Velikānu no Nautrēniem. Viņš arī interesējās par tēlniecību. Antons bija enerģijas pilns kā vulkāns. Palīdzēja labā krievu valodas prasme un izglītība, lai izvirzītos arī nometnē priekšnieka amatā, kaut vai par brigadieri. Uzzināju, ka viņš apcietināts tikai nedēļu pirms kāzām un tagad notiesāts kā mēs visi. Pateicoties mūsu kopējai interesei par tēlniecību, Velikāns mani pieņēma savā brigādē par elektriķi, kur man bija daudz vieglāks darbs. Kopā strādājām un kalām nākotnes plānus, kad būsim brīvi. Jāsaka, Tēti, ka tie arī daļēji piepildījās mūsu dzīvē, likteņos.

Pēc Staļina un Berijas aiziešanas mūžības laukos mūsu apstākļi nometnes dzīvē manāmi uzlabojās. Atļāva rakstīt vēstules, cik tik gribējām. Par veikto darbu kaut cik maksāja. Mēs varējām veikalā iepirkties, kaut ko labāku paēst un arī uzpīpēt, ja gribējām. Līdz ar apstākļu uzlabošanos arī mūsu garastāvoklis pacēlās par dažiem grādiem augstāk. Kļuvām možāki un nevaldāmāki. Runas vairs nebija par ēšanu, bet jau par brīvību un skaisto dzimumu — sievietēm. Uzliesmoja lāģernieku nemieri un sacelšanās.

Viss jau bija labāk, cerīgāk, bet mans veselības stāvoklis aizvien pasliktinājās. Man bija smags kuņģa iekaisums — radusies čūla izejas vietā no kuņģa uz zarnu traktu. Pēc tam šis ceļš bija aizaudzis ciet, barība netika no kuņģa ārā. Lielas sāpes un slikta dūša. Nogulēju mēnesi slimnīcā, kur mani visai neparasti ārstēja: gulošam uz sāniem, ar pierautiem ceļiem pie krūtīm, dūra resnas adatas un kuņģa tukšumā ievadīja 0,5 l zāļu. Tādu procedūru sauca par blokādi. Pēc tās pāris dienas bija labāk, bet pēc tam viss sākās no jauna. No slimnīcas es izgāju jau kā invalīds. Šahtā vairs nebija jāstrādā, bet jāvāra ūdens dzeršanai, ko sauca par “kipetoku”.

Dzīve nometnē kļuva notikumiem bagātāka. Katru vakaru pēc ierastā marša “Daudzu tautību bērni” pa vietējo radio mums nolasīja to cietumnieku vārdus, kuri tiek atbrīvoti. Tādās reizēs valdīja bezgala dziļš klusums. Katrs gaidīja savu vārdu. Arī es.

Īsi pirms Ziemassvētkiem. 1955.g., atskanēja arī mans uzvārds un vārds, nevis tikai numurs. uztraucos un neticēju savām ausīm. Domāju, ka tas ir tikai nakts sapnis, kas izgaisīs drīz. Īsatenībā atgrieza Veļikāns. Viņš piesteidzās man klāt, kliedza: “Urrā! Urrā!” Kārtoju aiziešanas formalitātes. No ūdens vārīšanas darba mani atbrīvoja. Posos ceļā uz mājām, uz manu mīļoto Latviju, jo biju brīvs, kaut arī ļoti vārgs.

Kopā ar mani ceļā devās arī atbrīvotais Ojārs Ozoliņš no Valmieras. Braucām kopā un runājām, vai paspēsim uz Ziemassvētku pīrāgiem ierasties mājās.

Maz mums iznāca redzēt skaisto Kazahstānas dabu un brīvo cilvēku dzīvi. Lai arī tur apkārt pletās stepes un tuksneši, un saule mīļi spīdēja. Agri pavasaros uzplauka un uzziedēja sarkanās tulpes, kas atgādināja mūsu skumjajā fantāzijā sarkanus asins pilienus. Redzējām arī divkuprainos kamieļus, sauktus par tuksneša kuģiem. Uz tiem, ģērbušies kažokos un lielās ziemas cepurēs, jāja vietējie iedzīvotāji — šūpojās, liegi sēdēdami starp kamieļu kupriem, bet kamieļi lepni paceltām galvām mierīgi soļoja savā gaitā. Ja kamielim ceļā kas gadījās un to traucēja, viņš tad caur nāsīm kā caur špricēm izšļāca smirdošu šķidrumu, ko grūti bija nomazgāt.

Žēl, bet mana dzīve nebija ekskursija, lai arī es būtu varējis pārvietoties pa tuksneni uz divkupru kamieļa muguras, Tēti! Tad arī tulpes man nebūtu likušās kā asinspiles, bet tās es saplūktu kādai lēdijai vai savai mātei tur, Latgales sētā.

Viss palika pagājībai, bet mēs ar Ojāru iebraucām jau Latvijas zemē, tuvojāmies Rēzeknei, kur mūs gaidīja šķiršanās. Viņš aizbrauca tālāk, bet es gaidīju savu vilcienu, kas aizvestu mani no Rēzeknes līdz Mežvidiem. Tad — ceļš uz tēva mājām. Visapkārt baltoja sniegi, bet pār laukiem jau Ziemassvētku zvani skanēja.

Izbridis dziļo sniegu, izsapņojies savās iedomās, drebošu sirdi un roku beidzot pieklauvēju pie tēva mājas durvīm.

Atkal dzimtenē

Piedod, Tēv, bet šo satikšanās brīdi, kad bija atvērušās sen nevirinātās, sapņos un nomodā ilgotās durvis, es nespēju aprakstīt, Te sažņaudzas man sirds. Pretī man iznāca māmuļa, mani uzreiz nepazīstot. Aiz viņas — manas māsas. Viena no tām iekliedzās, ka tas taču Bārtulis! Vari jau iedomāties, kā toreiz jutos. Es nebiju brašais zēns vācu armijas formas tērpā, nedz arī rakstnieku aprakstītais pazudušais dēls. Es biju vatenī tērpies, kādreiz par saviem ideāliem uz nāvi notiesātais jauneklis, izgājis cauri moku ellei.

No rīta pamodies, nespēju pat aptvert, kur atrodos. Tad apjautu, ka esmu dzimtās mājās, guļu gultā pēc 12 gadu prombūtnes. Likās pat, ka nekas nebūtu mainījies pēc tavas aiziešanas no mums. Tikai dažas mēbeles bija klāt nākušas. Lielais sienas pulkstenis tikšķēja un noskandināja stundas un pusstundas. Laiks ritēja savā gaitā, neatgriežams. Man, tā visu apcerot un atceroties, šis sendienu paziņa skaļi nosita rīta stundu. Bija jāceļas. Blakusistabā māte klusiem soļiem jau piegāja galdam, lai aizdedzinātu petrolejas lampu. Redzēju, ka mājā viss sakopts. Galds apklāts ar baltu linu galdautu, droši vien pašaustu, jo manas māsas to labi prata. Uz galda stāvēja izpušķota eglīte, bet gaisā bija jūtama senāk iepazītā svētku smarža, kas veidojās no sutinātā cepeša, skābu kāpostu un ceptu pīrāgu smaržu sajaukuma. Tāds patīkams likās šis klusums, jaukts kopā ar Ziemassvētku gaismu un smaržām. Posāmies visi uz baznīcu, tikai māte palika mājās. Jūtams bija tāds savdabīgs uztraukums, jo liels notikums piedzīvots — brālis pārnācis, dēls atgriezies! Tas biju es.

Liela starpība bija jūtama, Tēti, tajā ziņā gan, ja salīdzinu laiku, kad Tu dzīvoji, ar tagadējo, kad biju pārnācis. Tad mēs braucām uz 4 km attālo baznīcu ragavās. Tu kučierēji zirgu, bet mēs, bērni, sēdējām čupiņā ragavās, galvas vien grozīdami. Zvaniņš skanēja pie ilkss. Mums bija silti un labi. Tava smēķīte kūpēja, ka dūmi vien griezās. Zirgs reizēm nosprauslojās un rikšoja tālāk baltajā ceļā. Tagad, padomju laikā, zirga vairs nebija, ratu un ragavu arī nē. Viss bija nodots kolhozam. Mēs tajā, manas atgriešanās Ziemassvētku rītā, gājām kājām. Bridām četratā maziebraukto ceļu. Paretam parādījās arī kāds zirdziņš, Runājām maz, līdz parādījās manas bērnības baznīciņas apgaismotie logi. Kad iegāju iekšā, viss likās tāpat kā senās dienās. Tikai man pašam, uz sevi raugoties, likās, ka apģērbs tāds nepiemērots, par platu un lielu. Iespējams, ka es izskatījos pārējiem ļaudīm kā tāds putnubiedēklis, bet lai ar!

Man bija jākārto dokumenti par pierakstīšanos, un sakarā ar to es nonācu kara komisariātā. Tur arī izšķīrās mans turpmākais liktenis. Izejot ārstu pārbaudi, atklāja manas vainas. Plaušās konstatēja silikozi, bet kuņģī tādu iekaisumu, ka tajā pašā dienā ievietoja slimnīcā. Mājinieki pat nezināja, kur esmu pazudis, kas ar mani noticis. Pēc lielā uztraukuma viss noskaidrojās. Mātei tikai atlika lūgt Dievu par savu dēlu, lai viss izdotos labi.

Kārsavas slimnīcas galvenais ārsts nozīmēja mani uz ārstēšanu Rīgā, kur tad es arī devos pēc dažām mājā nodzīvotajām dienām. Mans ceļš veda uz Republikānisko, Stradiņa vārdā nosaukto slimnīcu. Kad tur nokļuvu, tūlīt tiku arī gatavots operācijai. Mani pārbaudīja no matu galiem līdz kāju pirkstu nagiem. Tā es arī rakstīju saviem mājniekiem, lai viņi zina, kas ar mani notiek.

Operācijas diena bija nozīmēta. Tā bija Lielā Piektdiena pirms Lieldienām — tātad arī man būs jācieš tādā nozīmīgā dienā. Bija tomēr klusa cerība, ka izturēšu un vēl dzīvošu.

Klabošām koka tupelēm iesoļoju operāciju zālē, kur nogūlos uz attiecīgā galda un tiku tur piesprādzēts. Ap mani sastājās liels bars baltos virsvalkos tērptu vīru un kāda sieviete. Tie, liekas, bija jauni ārsti jeb studenti praktikanti. Mani operēja ķirurgs Brencis. Par viņu tautā valdīja cildenas atsauksmes. Pats fiziski spēcīgs un vēl jauns. Vajadzēja uzticēties, bet sirds gāja kā neprātīga, šķita, ka to sajuta pat zāles sienas. Pie manas galvas nostājās jauna, ļoti skaista medmāsiņa. Viņa manī skatījās ar zināmu līdzjūtību. Arī es viņu noskatīju tā pamatīgāk un redzēju, ka kājās viņai bija uzvilktas vienkāršas kokvilnas zeķes, tādas ar celiņiem, kā maziem bērniem. Arī kājas bija mazas, maziņas.

Ķirurgs Brencis šad tad paskatījās uz mani un tikai noteica, lai es saturoties. Prātā man ienāca bērnībā redzētie skati, kā Tu, Tēti, dīrāji rudenī nokautos jērus. Kaut kas līdzīgs notika arī ar mani. Ķirurga Brenča spēcīgās un veiklās rokas cilāja manas vājās miesas un grozīja manas iekšas kā vajadzēja, lai atbrīvotu mani no tā nevēlamā, kas neļāva man dzīvot. Tāpat tā nezināmā māsiņa manā galvgalī, kokvilnas zeķītēs, darīja visu, lai manī uzturētu možumu. Kad operācija gāja uz noslēgumu, dzirdēju runas, ka nevarot sašūt muskuļus zem ādas. Tie esot kaut kā sarāvušies un aizslīdējuši. Lika man atbrīvoties, bet es grozīju tik acis, neko nespēju šajā lietā palīdzēt. Jutos kā izsūknēts. Beigu beigās ārsti tika galā arī ar šo problēmu. Pamatīgi pārbijies, tomēr vēl pie dzīvības sagaidīju operācijas beigas.

Otrajā naktī, nesamaņas sapņos, plēsu sev visus pārsējumus nost, kad rokas skārās pie aizšūtās rētas, sāpēja, bet tās gribēja atrast šuvuma mezgla galu, lai dabūtu vaļā visu šuvi. Likās, ka tad atkal viss būs kārtībā. Tādā stāvoklī mani pārsteidza dežūrmāsa.

Tomēr dienu pēc dienas kļuva labāk. Kad nokļuvu mājās, sākās viss no gala ar mūsu mājas pārbūvi. Brālis jau izplānojis un sagatavojies celt dzīvojamo māju turpat, vecās vietā, bet kolhoza vadība tik stūrē uz centru! Kurš no kolhozniekiem to darīs, tas dabūs visādus pabalstus: transportu, būvmateriālus, būvstrādniekus palīgā un tā tālāk. Tik vilinoši tas likās, gluži kā pasakā. Bet mēs tomēr gribējām palikt savā vietā un būvējām pamatus, kā iecerējuši. Dzirdēja gan runas, ka nepaklausīgos vedīšot uz Sibīriju. Es tam vairs lāgā neticēju. Darījām savu darbu. Tā kādā dienā ieradās būvstrādnieki. Dziedāja zāģi, klaudzēja āmuri, un māja būvējās — vaiņags pēc vaiņaga kāpa augšup, līdz pat jumta spārēm un jumtam.

Kādu dienu pie mums ieradās nometnē iepazītais nautrēnietis Veļikāns. Radās jaunas idejas, faktiski jau agrāk apspriestās nebrīvē. Vienojāmies, ka veidosim pieminekļus savu vecāku kapu vietās. Veļikāns pat bija atvedis fotouzņēmumus no Rīgas Meža kapiem — diplomēto tēlnieku darbus. Nu mums bija jāizšķir, kuru pieminekli sāksim pirmo. Vispirms sākām veidot Veļikānu vecākiem, jo viņam pašam laika pabūt Latgalē bija maz. Kurzemē gaidīja līgava, jārīko kāzas. Tās taču bija paredzētas nedēļu pirms apcietināšanas. Līgava gaidīja ilgi un uzticīgi.

Man nebija miera. Domas lauzās tikt ārā no šīs klusās lauku dzīves. Arī kolhozs nekāda darba un izpeļņas nesolīja. Mājās dzīvot bija pārnācis brālis ar ģimeni. Vilināja tēlniecība, un šajā vilinājumā es saskatīju savu dzīves mērķi, tāpēc, izmantojot Veļikāna palīdzību un atbalstu, braucu uz Rīgu. Tur gan man nebija atļauts pierakstīties, tāpēc apmetos uz dzivi pie Veļikāna Ropažos, kur viņš tad dzīvoja ar savu sievu. Tur pierakstījos. izmantojot māsīcas Veras pazīšanos ar priekšniecību, noslēpjot savas dzīves nelabos baltos plankumus, izdevās dabūt darbu Sarkandaugavas stikla fabrikā. Strādāju par krāvēju, vadīju autokāru, jo nokārtoju pārbaudījumu un saņēmu tiesības. Šajā darba vietā strādāju tik apzinīgi, ka sakrājās vesela kaudze goda rakstu par labu darbu un vēl tiku uz goda plāksnes pielīmēts citu apskatīšanai.

Pēc dienas darba fabrikā braucu uz Rīgas centru, kur tēlniecības studijas pagrabiņā kopā ar citiem cītīgi sāku apgūt veidošanas māku. Apguvu tēlniecības pamatus: iepazinu cilvēka anatomiju, darba kompozīciju, izmantojamos materiālus un daudz ko citu, kas saistās ar tēlniecību. To visu man palīdzēja apgūt gan paši studijas vadītāji, gan pieaicinot lektorus no Mākslas akadēmijas. Pirmais studijas vadītājs bija Harijs Fišers, ļoti talantīgs un apdāvināts pedagogs. Tomēr pilna augsta ranga mākslinieka tiesību viņam nebija, jo nebija pabeidzis studijas Mākslas akadēmijā.

Studijā nāca lekcijas lasīt arī profesors Kārlis Jansons. Lasot savas lekcijas par anatomiju, viņš zināja mums nosaukt katru muskuli latīņu valodā. Ja manīja, ka mūs tas garlaiko, izstāstīja dažādus notikumus no Itālijā piedzīvotā, prata uzjautrināt kā neviens cits no mūsu lektoriem. Studenti brauc eksursijās pie Kārļa Jansona uz Cēsīm, uz viņa mājām un darbnīcu.

Galvenie mana mūža nozīmīgākie darbi, vismaz man pašam tā liekas, ir piemiņas akmeņi jeb memoriālā tēlniecība, kas veltīta slavenajiem novadniekiem, mūžībā aizgājušajiem, vēl īsti neapjaustajiem savā diženumā un nozīmīgumā. Daļa darbu ir arī veltīta mūsu laikabiedriem, kā arī maniem draugiem.

Kādā Līgo vakarā, kad tēlniecības studijas biedri bija izbraukuši svinēt Jāņus pie Gaujas, manas un Veļikānu mītnes tuvumā, es, Jāņu dziesmām skanot un Jāņugunīm degot, pēkšņi ieraudzīju savu Papardes ziedu — kādu dziedošu sievieti, kura kļuva man mūža draugs. Viņa bija mana novadniece, drusku dzejniece, vismaz tā noskaņota, tad arī sākās pagrieziens manā ceļā uz labo pusi, kā tautā mēdz teikt. Kļuvu vīrs, rīdzinieks, vēlāk arī divu bērnu tēvs. Man ir dēls un meita.

Tā, Tēti, nu es drusciņ būšu pastāstījis par savu dzīvi un darbošanos tēlniecībā, jo uzskatu, ka tā ir mana mūža labākā, vērtīgākā daļa. Tā ir pateicība Dievam par manu izglābto dzīvību briesmās. Daudzi jau vairs neskata šo zemi un sauli, bet es vēl dzīvoju, baudu priekus, ko dienas man nes. Arī veselība puslīdz turas, tāpēc vēl aizvien turpinu strādāt.

“1956.gada vasara — atkal mājās. Paša māte mani nepazīst...”

“Mana ģimene 1966.gadā. Sieva Anastasija, meita Undīne, dēls Gvido un es”

“Pie mācītāja Aloiza Broka. Miris mocekļa nāvē...”

“Latgales māte”, 1985.gads. Atrodas Preiļu katoļu baznīcas dārzā