Mūsu lauksaimniecība kopības kontekstā

Dace Ozola, lauksaimniecības atašeja Briselē,

— “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Iestājoties Eiropas Savienībā, lauksaimniecības politika un attīstības stratēģija lielā mērā būs atkarīga no pašas Latvijas politikas un prasmes to savienot ar kopējo lauksaimniecības politiku. Vai vēl pastāvēs iekšējā tirgus aizsardzība un kāda tā būs — pie šiem jautājumiem šobrīd strādā Zemkopības ministrijas jaunie eksperti. Viņi ļoti skrupulozi pēta Eiropas likumdošanu katrā sektorā, tāpat katras dalībvalsts pieredzi un lauksaimniecības politiku, lai atrastu optimālo variantu un Latvija, ietājoties ES, spētu saglabāt savu identitāti un savu lauksaimniecības politiku. Tas ir šo ekspertu darba mērķis, un katrs no viņiem ir atbildīgs par savu sektoru: pienu, gaļu, graudiem. Piemēram, kādā veidā Dānija ir aizstāvējusi savu viedokli, kādus argumentus šī valsts minējusi, lai būtu iespējams nepiekāpties, ko bija iespējams aizstāvēt un ko ne. Laba pieredze ir Ungārijai. Tā kā Latvija ļoti laikus ir sarosījusies un sākusi strādāt šajā virzienā.

Viens no mīnusiem, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, ir tas, ka kopīgais tirgus Latvijas lauksaimniecības precēm ir stipri ierobežots. Galvenokārt produkcijas kvalitātes ziņā, tādēļ visaktuālākie pašlaik ir veterinārie un fitosanitārie jautājumi. Lai arī par ko sāktu runāt, vienmēr galarezultātā saruna nonāk tieši pie veterinārijas un fitosanitārijas. To uzsver arī Eiropas ierēdņi, un viņi zina, ka šos jautājumus ātri sakārtot nav iespējams. Pierādījums ir arī tas, ka pašā Eiropas Savienībā, neraugoties uz jau ilgstošo savienības pastāvēšanu, tikai ar 1993. gada 1. janvāri stājās spēkā kopīga robežkontrole.

Viens no sliktākajiem faktoriem kandidātvalstīm patlaban ir tas, ka vēl nav konkrēti zināms, kā mainīsies ES kopējā lauksaimniecības politika (KLP). Loģiski, ka izdarīt krasas izmaiņas būtu muļķīgi un dārgi. EK ir apņēmusies līdz šā gada beigām publicēt četrus darbus pa sektoriem, kuros tiks analizēta tā situācija lauksaimniecībā, kas gaidāma, kad visas desmit kandidātvalstis būs iekļāvušās ES sastāvā. Tiks lēsta cenu politika, tirgus organizācija, izmaiņas visā KLP. Diemžēl tikai tagad tiks veikta analīze, kaut tā gaidīta jau sen. Jo agrāk analīze būtu bijusi pieejama, jo agrāk un konkrētāk mēs saprastu, kāds ceļš ejams, veidojot savas valsts lauksaimniecības politiku.

Liels pluss ir jaunā ideja, kas gan pašlaik vēl ir neoficiāla, ka ES uz visām dalībvalstīm, īpaši jaunajām, attiecinās tā saukto kohēzijas principu lauksaimniecības sektorā. Tas nozīmē, ka finansiālā palīdzība vairāk tiks dalībvalstīm, kurām tā ir nepieciešama, un rezultātā tiks panākts, ka izlīdzināsies visu valstu iekšzemes kopprodukta apjoms uz vienu iedzīvotāju. Šāds princips darbosies arī lauksaimniecības sektorā, un tas būs milzīgs pluss. Turklāt katra konkrētā valsts savam zemniekam piemaksās pēc tādiem principiem, kā uzskatīs par nepieciešamu — vai pēc zemnieku sētas lieluma, vai pēc nodarbināto skaita vai kā citādi. Sadalījums paredzēts šāds: no kopējā ES budžeta varētu būt 75 procenti, atlikušie 25 jāpiemaksā valstij no sava budžeta, lai notiktu izlīdzināšanās starp mazāk attīstītajām un ekonomiski stabilajām ES dalībvalstīm. Šī gaidāmā ES politika ir milzīgs pluss visām jaunajām ES dalībvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai. Taču kohēzijas principu nevajag jaukt ar kohēzijas fondiem.

Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, lauku un pilsētu iedzīvotāju dzīves līmenis izlīdzināsies, tiks nodrošinātas stabilas pensijas, darba algas, pakalpojumi, sadzīves apstākļi. Kā tas tiek panākts? Katra valsts maksā ES budžetā 1,27 procentus no sava nacionālā kopprodukta. Taču katra valsts no kopējā budžeta saņem tik lielu summu, kādu prot piesaistīt un pierādīt tās nepieciešamību. Piemēram, Lielbritānija tāpat arī Vācija maksā daudz, bet saņem maz, savukārt ekonomiski vājās valstis maksā salīdzinoši maz, taču saņem ievērojami vairāk. Ļoti veiksmīgi šādu dalījumu prot izmantot Īrija, un ne velti Dānija un Zviedrija ir sūtījusi uz Īriju savus ekspertus pārņemt šo pieredzi, kā saņemt naudu no ES kopējā budžeta. No visa ES budžeta lauksaimniecībai tiek 50 procenti, un tas nav maz. Domāju, ka Latvijas lauksaimniecībai būs jāiemācās pierādīt, ka šī nauda ir vajadzīga, un viegli tas nebūs. Kaut gan, iestājoties ES, lauksaimniecība nav stūrakmens.

Viens no ES lauksaimniecības politikas virzieniem ir sapludināt KLP ar lauku vides attīstības politiku. Vēl nav zināms, kā mainīsies KLP, taču skaidrs, ka Latvijā jāattīsta lauku vide, jārada cilvēkiem normāli darba apstākļi, nevis jādzen cilvēki no laukiem prom. Protams, šī rūpe nav jāuzņemas tikai Zemkopības ministrijai, tā ir starpministriju lieta. Taču šādā virzienā tendēta arī ES politika, un Latvijai, iekļaujoties Eiropā, būs vieglāk atrisināt šīs problēmas. Tas arī ir milzīgs pluss, jo ES sniedz atbalstu zemniekiem, lai tiktu sakopta lauku vide, saglabātos lauku ainava.

Eiropu vairāk interesē nevis likumdošana, bet gan reālā situācija. Un varu teikt, ka visās desmit kandidātvalstīs stāvoklis lauksaimniecībā ir bēdīgs. Patiesībā stāvoklis visās ir ļoti līdzīgs.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Igaunijā sakarā ar dažādām norisēm lauksaimniecības attīstībā zemnieki bija spiesti atrast savu nišu, to produkta veidu, ar ko var izdzīvot atvērtajā tirgū. Un skaidrs, ka Igaunija nebūtu sasniegusi pašreizējo līmeni, ja Skandināvija tajā neieguldītu tik lielas investīcijas. Un vēl — nav noliedzama igauņu prasme sevi labi parādīt, un viņiem ir arī tirgū konkurētspējīgi produkti, ko parādīt.

Visu laiku es biju vienīgais Latvijas atašejs Briselē. Taču jau augusta sākumā man būs kolēģi no Latvijas — atašejs ekonomikas un finansu lietās, satiksmes jautājumos un vides un reģionālās attīstības jomā. Te, jāsaka, mēs esam aizsteigušies priekšā Igaunijai, jo tai nav neviena pārstāvja Briselē. Tas, ka Briselē strādā Latvijas cilvēki, ir liels pluss, jo visus neskaidros jautājumus tūlīt “aci pret aci” var pārrunāt un atrisināt.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore