Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Starp mītiem un īstenību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.08.1997., Nr. 194/195 (909/910) https://vestnesis.lv/ta/id/44538

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

01.08.1997., Nr. 194/195 (909/910)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS UN EIROPA

Starp mītiem un īstenību

Lasot Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība:

mīti un īstenība”, “Junda”, Rīgā, 1996.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Latvija — Eiropas valsts

Latvijas tautsaimniecības

atjaunošana

Turpinājums.

Sākums — “LV” nr.192., 193.

Neapšaubāmi vissvarīgākais pašreizējās Latvijas spēka pilnās paaudzes ieguldījums ir nevis pensiju fondos, bet gan savu bērnu izskološanā, apstākļu radīšanā, lai Latvija atgādinātu eiropeisku valsti, nevis slāviska it kā garīguma plīvurotu austrumniecisku izpriecas areālu. Var saredzēt lielu līdzību starp to latviešu paaudzi, kura sekmīgi pārcieta Krievijas bada režīmus un savus bērnus ne vien izglāba, bet arī izskoloja izglītotu paaudzi, un tiem latviešu, arī Latvijas bēgļiem, kuri pēc Otrā pasaules kara beigām nonāca Eiropā. Pretstatā diemžēl daudzām mūsdienu Latvijas aprindām, abas šīs latviešu grupas nevis lūdza pabalstu, lai varētu spēlēt teātrus, uzrakstīt savas domas par mistiku, bet atrada sev un saviem bērniem pieklājīgu vietu. Tas, ka vieni atradās Rietumos, bet otri Krievijā, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados apbrīnojamā kārtā nespēlēja tik lielu lomu. Tikai daudz nesenāk ienākusi krieviskā (izlaidīgā) dzīvesveida pieņemšana gandrīz visos latviešu sabiedrības slāņos.

Eiropas Rietumu valdības pievērš lielāku uzmanību šādas dzīves sajēgas izpētīšanai, nekā pieņemts atzīties. Šķiet, arī Krievijas valdības pārliecība, ka Latvija atgriezīsies Krievijas sastāvā, daļēji balstās uz tādu vērtējumu, ka valsts orientāciju ietekmē tās pilsoņu slinkošana, fatālisms vai griba strādāt un kaut ko panākt.

Vissvarīgākais pamats eiropeiskai, rietumnieciskai un, spriežot pēc pieredzes par tālo Austrumu turīgo valstu realitātēm, cilvēciskai sadzīvei ir tas, ka likumam jābūt nevis par slogu godīgajiem, bet veidam, kā izskaust noziedzību. Tas nav ES priekšnoteikums, tas ir visas civilizētās pasaules pašsaprotams likums. Lai Latvija atkal ieņemtu savu vietu šo valstu kopienā, Latvijai jākļūst tiesiskai valstij. Tātad LR teritorijā nepieciešams atkal ieviest privātīpašuma tiesības, likuma spēku, tiesu atdalīšanu no politiskiem aizspriedumiem, arī no izpildvaras.

Tā kā nav manāma Latvijas tiesu sekošana eiropeiskai likumu izpildei, tas nozīmē, ka nevis trūkumi Latvijas likumdošanā ir šķērslis, lai atgrieztos Eiropā, bet pilsoņu neizpratne par to, ko nozīmē dzīvot tiesiskā valstī, rada šo šķērsli. Likumsakarīgi — eiropeiska, turīga dzīvesveida atdzimšana nenotiks, kamēr šī iecietība pret nelikumībām nepazudīs. Tāda dzīves filozofija, kura uztver darbu kā nenopietnu rotaļu, kura sagaida no jebkuras sistēmas vairāk, nekā atsevišķi indivīdi tajā iegulda, nespēs atgriezties nedz Eiropā, nedz citā turīgā pasaules iedalījumā.

Ievērot: Latvijas pārtapšana par

tiesisku valsti un sabiedrības pārtapšana par likumu sargātājiem ir priekšnoteikums Latvijas Republikas kļūšanai par ES dalībvalsti.

Tāds nerakstīts atzinums, ka gan Turcija, gan praktiski visas slāvu valstis varētu palikt ārpus ES kodola, ir balstīts uz izvērtējumu par to, kā šo tautu indivīdi iekļāvušies Eiropas sabiedrībā. Jāatgādina, ka visu šo tautu piederīgie jau ilgāku laiku dzīvo starp eiropiešiem. Daudzas viņu izdarības pārliecinājušas, ka viņi neiederas Eiropā, vismaz šobrīd neiederas. Dažos gadījumos novērojumi attiecas uz tiem, kuri jau piedzimst Eiropā. Kā pretpiemēru var minēt Grieķiju, kuras ienākšana ES noritēja bez lieliem iebildumiem, jo individuālie ieceļotāji Rietumos izceļas ar savu čaklumu un ar savu vieglo pielāgošanos vietējiem apstākļiem. Šis pozitīvais vērtējums ļāva EK pieņemt Grieķijas Republiku savā sastāvā — kaut arī tādā laikā, kad Grieķijā valdīja izteikti neapdomīgi un mazliet pamuļķi sociālisti.

Pirmskara Latvijas tautsaimniecības pilnīgs atdarinājums, saprotams, nav iespējams. Tomēr, līdzko pašreizējā Latvijas Republika savā ekonomiskajā apritē uzrādīs pieauguma procentus lauksaimniecības, vieglās rūpniecības un pakalpojumu sektoros, kuri liecinās par kaut ko līdzīgu pirmskara Latvijas apritēm, LR kandidatūra ES kļūs neapstrīdama.

Latvijā diezgan neapdomīgi rīkojas vairākas tautsaimnieku grupas, savas prognozes par Latvijas ekonomiku 2000. gadā balstīdamas uz domu, ka astoņdesmitajos gados PSRS iedzīvotāju bagātība pieauga. Vāji apslēptās cerības, ka Rietumu investīcijas pieļaus PSRS tipa ekonomikas atgriešanos Latvijā (konvertējamas valūtas izpausmē), ir stipri nereālas. Ja rietumnieki pārliecināsies, ka šāda doma vada Latvijas Republikas attiecības ar ES, tad latviešus strauji un neatgriezeniski atstums no bagāto Eiropas tautu sabiedrības.

Latvijas Republikas

attiecības

ar Eiropas Savienību

Par latviešu tautas piederību Eiropas tautām liecina tas, ka pat cara Krievijas laikā — kā dzimtļaudis — latvieši nav dzīvojuši tāpat kā Krievijas slāvu tautas.* Laikposms 1944.—1991.g. atbilst netipiskai attīstībai Baltijas kultūrvēsturē. Latvijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai apdraud vienīgi tos latviešus, kuri nav spējīgi sacensties uz vienlīdzības pamatiem ar inteliģentiem eiropiešiem. Šie latvieši paraduši tikai izpildīt vagara–starpnieka lomu Krievijas sastāvā. Tātad šādu latviešu kultūra un garīgais līmenis derīgs vienīgi savu tautiešu interešu izsaimniekošanai.

Šajā nodaļā ieskicēsim to, kā Latvijas patstāvīgā ekonomika varētu attīstīties, ja Latvijas Republika pievienotos Eiropas Savienībai kā dalībvalsts. Vērīgs lasītājs skaidri saredz, ka liela daļa to uzņēmumu Latvijā, kuri balstās uz Krievijas naudu, reizē daļēji atbalsta Krievijas politiskos mērķus, dara visu, lai izlaupītu pat to mazumiņu, kuru nepaguva izpostīt PSKP uzticības personas.

Normālās eiropeiskās mūsdienu valstis izveidojušās, attīstoties katra pa savu ceļu. Tātad tās atšķiras cita no citas. Eiropas Savienība ir tas organizatoriskais mehānisms, kurš panācis to, ka dalībvalstis cita citu nenonicina, cita citu nepakļauj. Visas ES dalībvalstis savas turības veidošanā balstās uz lauksaimniecību, rūpniecisko ražošanu un pakalpojumu sfēru.

Īpatsvars, ko ieņem viena vai otra no šīm nozarēm, atbilst katras valsts vēsturei, tās ģeogrāfiskajam stāvoklim un tautas prasībām. Neviena no ES 15 dalībvalstīm nav izdzīvojusi LR vēsturi. Neviena kandidātvalsts, pat Latvijas tiešie kaimiņi, nevar būt par etalonu, kuram varētu akli sekot. Likumsakarīgi būtu, ka LR savu ceļu uz ES ietu, sekojot Dānijas un Zviedrijas piemēriem, arī uzklausot Somijas un Vācijas padomus. Šīs ir vienīgās veiksmīgās valstis Baltijas telpā. To, ka, vienīgi sekojot šo valstu piemēram, varam atgūt turību, negrib saredzēt tās aprindas, kuras skumst par Krievijas (arī savu pašu) traģisko likteni.

Ievērot: neviena ES dalībvalsts

nevēlas kļūt par Latvijas nākotnes noteicēju.

LR tautsaimniecības apritēm jābūt stabilizētām, iekams Latvija pievienojas ES. Tātad Latvijas iedzīvotājiem jāizvēlas tās ekonomikas nozares, kuras atbilst viņu spējām un kuras varēs apmierināt viņu prasības. Ar abstraktu izvēli nepietiek, būtiskāk ir sākt rīkoties izraudzītajā jomā. ES apzinās, ka nav iespējams gaidīt, līdz trīs Baltijas valstis sasniegs minimālāko ES dalībvalsts līmeni, ideālā gadījumā — Somijas līmeni. (Jāatceras, ka šī sīkstā tauta paveica savas tautsaimniecības uzbūvēšanu 30 gadu ilgā darbā. Šajā laikposmā Somija neņēma vērā nelabvēļu ņirgāšanos par finlandizāciju.)

ES labvēlība pret Baltiju ir saprotama tādā veidā, ka Baltijas valstis kopā ar Maltu, varbūt arī ar Kipru, varētu iekļūt ES ātrāk, nekā to paveic daudz lielākas AEVEV. Secība, kādā AEVEV pievienosies ES, nav būtiska: būtiski ir tas, ka agri vai vēlu visas AEVEV, kuras parakstījušas Eiropas līgumus ar Eiropas Kopienu, pievienosies Eiropas Savienībai. Saprotamā kārtā jebkura no šīm valstīm var atteikties no šāda soļa speršanas.

Tikai jāpaskatās ģeogrāfijas kartē vai jāpaklausās Krievijas “demokrātiskie” draudi, lai saprastu, ka Baltijas valstīm vēl jānostiprina sava neatkarība. Vienīgi tādā gadījumā, ja Krievijas Federācijai būs skaidrs, ka tā nespēj — tiešā vai netiešā (saimnieciskā) veidā — atvilināt pie sevis Baltijas valstis, varēs šo valstu tautas, kuras veido etnisko vairākumu, patiesi baudīt savas cilvēktiesības. Neviens ES pilsonis, kurš ir pie pilna prāta, nevēlas atkal redzēt Krievijas uzbrukuma karaspēku stāvam Baltijas jūras krastos.

Lauksaimniecība ir viena no tām tautsaimniecības nozarēm, kurai jānodrošina Latvijas iedzīvotāju vajadzības, iekams Latvija iestājas ES. Pirmais solis daļēji sperts: Latvija atbrīvojusies no bezjēdzīgajām padomju saimniecībām un kopsaimniecībām. Šādu gigantu atliekas, galvenokārt demoralizētais laucinieku kontingents, ir liecība par sociālistiskā feodālisma laikiem. Šo gigantu vietvalži neizcēlās ar izpratni par ekonomiku vai par savu cilvēku garīgās pasaules saudzēšanu, bet bija politiskā jomā verdziski centra sekotāji. Kā jau zināms no klasiskās literatūras, vagaru nemīl arī tā kungs un nomaina viņu bez kavēšanās, ja tas nespēj apmierināt kunga prasības.

ar Rietumiem konkurētspējīga ražotne (no tām nedaudzajām, kuras PSRS vispār spēja uzbūvēt jebkurā tās pārvaldītajā vai pakļautajā teritorijā). Tie nedaudzie Latvijā dislocētie cehi, kuri, saprātīgi saimniekojot, varētu tikt palaisti, lai ražotu pasaules tirgū konkurējošu preci, tikai daļēji ir izlaupīti. Drīzāk tie tika pārdislocēti uz Krieviju, atstājot aiz sevis propagandistiskus melus par izlaupīšanu u.tml.

Te jāatgādina, ka ažiotāža par Latvbiofarm itin kā spēju sacensties narkotiku jomā ir nevietā. Neapstrīdams ir fakts, ka uz īsu brīdi šis uzņēmums piegādāja Lielbritānijai apmēram 60% visa nelegālā amfetamīna. Šī ražošana tomēr neizturēja konkurenci, bet kārtējie ikdienas ziņojumi par to, ka, piemēram, bioķīmiķi Sanktpēterburgā paguvuši sintezēt vismodernākos toksikomānu iecienītos preparātus, ir kārtējā Krievijas lielīšanās ar neesošajām spējām.

ES paplašinājās 1994.g., uzņemot tās sastāvā divas valstis, kuras ne vien ir Latvijai kaimiņos, bet kuras abas ir bagātas. Somijas gadījumā šī turība uzcelta, pretojoties PSRS un Krievijas spiedienam. Abas šīs valstis spēj un vēlas dot padomus un sniegt palīdzīgu roku Latvijas sabiedrībai, lai Latvijā atkal no jauna uzbūvētu eiropeisku tautsaimniecības sistēmu. Svarīgākais tomēr ir tas, kā Latvijas iedzīvotāji šādus padomus pielāgo saviem apstākļiem. Dabiskais reģionālās sadarbības partneris Latvijai arī nākotnē būs Zviedrija, toties Somijas pieredze, kā izveidot un sargāt savu lauksaimniecību arī ES sastāvā, Latvijai ir un būs vērtīga nākotnē.

Protams, katrs lasītājs būs nopratis, ka ES nenāks pretī nevienam, kurš pats nav izkustējies no starta pozīcijas ekonomiskos procesos. Dažas skandalozas politiskās figūras mūsdienu Latvijā atklāti ilgojas pēc sociālistiskā feodālisma laikmeta “priekšrocībām”, sola atkārtot tādus pašus izlaupīšanas gājienus kā tikpat skandalozie baņķieri. Matemātiķi zina, ka, dalot jebkuru drumstalu ar nulli, iznākums ir bezgalība; toties, nulli vienādi sadalot, katram sanāk viena un tā pati nulle. Latvijas iedzīvotāju starpā ir pietiekami daudz uzņēmīgu lauku iedzīvotāju, lai tie atrastu izejas stāvokli, kas ļaus viņiem pēc apvienošanās vietēja mēroga biedrībās gūt atbalstu no ES, kad Latvija būs ES dalībvalsts. Noteikti nekā neiegūs ginantu pseidosaimnieki, jo tie nav konkurētspējīgi.

IEVĒROT: ES dalībvalstis un iestādes Latvijā veicinās tikai konkurētspējīgo uzņēmumu darbību.

Nopietna problēma, kuru nedz Latvija, nedz Igaunija, nedz Lietuva, vienas pašas vai kopā sadarbojoties, nespēs uzveikt, ir organizētā noziedzība. PSRS iedzīvotāju apdullums idejiskā plāksnē nekur citur tik krasi neizpaužas kā vispārējā pieņēmumā, ka zaglis bauda kaut kādas (padomju) cilvēktiesības zogot, slepkava — slepkavojot, bet ierindas pilsonis cenšas pazagt mazliet, kamēr var. Šāda sabiedrība atgādina pat pirmsfeodālisma laikmeta Krieviju. Tomēr negribas domāt, ka tie daudzie patiesi inteliģentie Krievijas gaišākie prāti, kuru viena daļa stažējas un pārkvalificējas ārzemēs, nesapratīs — diemžēl vēlāk, nevis agrāk — to, ka vienīgi godīga sabiedrība nonāk pie turības. Pat Krievijā. Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, tās godīgajiem spēkiem pievienosies ļoti spēcīga un pret krimināliem elementiem ārkārtīgi neiecietīga ES pilsoņu grupa, kurus nebūs iespējams uzpirkt, nedz arī atstādināt no amata par pārliekām sekmēm noziedzības apkarošanā.

Bijušajā PSRS zinātnieku īpatsvars bija divkārt lielāks nekā jebkurā attīstītā valstī, ASV, Japānā vai Vācijā. Tomēr padomju tehnoloģiskās spējas — pretstatā zinātnieku teorētiskajām zināšanām — bija par kārtu, ja ne par divām zem attīstīto valstu spējām. Šīs atpalicības īstenie iemesli — proti, izglītības teoretizācija, tās atdalīšana no prakses, tās pārliekā specializācija — Latvijā nav vēl izprasti.

Arī izglītības jomā atlase būs bez žēlastības. Šobrīd liels skaits spējīgās jaunatnes un pat rīkoties spējīgie vecāka gadagājuma cilvēki šķietami neatgriezeniski emigrē uz Eiropu. Vienīgā izeja, kā padarīt Latvijas vidi šādiem cilvēkiem pievilcīgu, ir radīt iespējas vairoties un attīstīties maziem uzņēmumiem. Valsts ieinteresētība finansēt lietišķo zinātni nav jānosaka politiskai konjunktūrai (mantojums no PSKP). Uz pašmāju izgudrojumiem balstīti un ar pašdisciplīnu pamatos izveidoti uzņēmumi, tāpat kā citās ES valstīs, atgūs Latvijai savu tiesu no kopējā tirgus. Sacensība ar attīstītu ES dalībvalstu organizācijām ir iespējama uz vienlīdzības pamatiem vienīgi tad, ja paši esam šos pamatus ielikuši un uzņēmumus noturējuši.

Komunistiskā partija kā dēle izvilka no privātiem uzņēmumiem visu iespējamo, iekams tos nokāva. Šie nežēlīgie, toties dzelžainie nodokļu likumi ir atdzīvināti, šķietami neskatoties uz to, kādas ir šādu likumu ievērošanas loģiskās sekas. Vispār zināms, ka, uzliekot 100% ienākuma nodokli, visi pārtrauc strādāt. Kompartijas turpinātā parazitēšana uz darba darītājiem izpaužas arī postkomunistiskās sabiedrībās. Vai tā ir nepatika vai skaudība (abas īpašības ir pamatos “sociāldemokrātisko” partiju atdzimšanai), bet atsevišķi šo valstu pilsoņi naski metas virsū jebkuram sekmīgam pasākumam un jūt patiesu baudu, kad tas iznīcināts. Pretstatā šādai valsts apstiprinātai sirošanai, saprotams, kāpēc atsevišķi bandītiski grupējumi bauda pilsoņu iecietību, ja ne cieņu.

Eiropas Savienības darbībā paredzēta izvērsta cīņa pret monopolu radīšanu, pret viltus konkurences izpausmēm. Šajā jomā daudz darīts, izveidojot EK dalībvalstīs Vienoto tirgu. Eiropas Komisija, balstoties uz Māstrihtas līgumu, ir izdevusi direktīvas par monopolu demontēšanu arī telekomunikāciju jomā. Ar 1998.g. 1.janvāri ES dalībvalstīs konkurences ierobežošana telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā — kā, piemēram, ir noticis Lattelekom līgumā — būs pakļauta stingrai juridiskai caurskatei. Eiropas Komisijas darbinieku rīcība ir visai nežēlīga: gadījumā, ja ir aizdomas, ka firma slēpj faktus vai arī melo, attiecīgās ģenerāldirekcijas darbinieki veic tā dēvētos “rītausmas” reidus.

Kā zināmu naivitāti var uztvert Latvijas sabiedrības pieņēmumu, ka, ja Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības blēdīties attiecībā uz ārzemju uzņēmējiem, tad ārzemju uzņēmējiem jābūt godīgiem, resp., tiem jāļaujas sevi pieblēdīt. Neviena ES direktīva vai lēmums neliedz ES uzņēmumiem izveidot monopolus vai pārmērīgi izcenot savus pakalpojumus ārpus ES dalībvalstu teritorijas.

Šo nodaļu varētu noslēgt ar dažu būtisku apstākļu noskaidrošanu par tā dēvēto Balto grāmatu. Latvijas sabiedrībā parādījušies šī dokumenta raksturojumi, kuri sniedzas no patiesības līdz fantastikai. Šī grāmata patiesībā ir kārtējā ES pretimnākšana AEVE valstīm. Pareizāk sakot, kā skaidri redzams, ja pasekojam šīs grāmatas tapšanas gaitai, tā dēvēto Balto grāmatu ES ierēdņi sastādīja pēc pašu AEVEV pieprasījuma. ES iestādēm ne reizi vien nācies labot savu praktisko darbu, vadoties pēc atgriezeniskās informācijas, kuru tās saņem no AEVEV pārstāvjiem. Šīs tuvināšanās process ir mijiedarbība.

Eiropas valstu un valdību vadītāji, pulcējoties 1993.g. jūnijā Kopenhāgenā uz kārtējo tikšanos (Dānijas prezidēšanas semestrim beidzoties), pieņēma tīri politisku lēmumu, apņemdamies nākotnē labvēlīgi izskatīt AEVEV kandidatūras uz pievienošanos ES. Paziņojumā pietrūka lietišķu norāžu, kā lai šīs valstis pierāda, ka tās ir apguvušas un faktiski, nevis šķietami (Rietumos nav piemirsts demokrātiskais centrālisms jeb diktatūra kā demokrātijas sociālistiskā izpausme) neatgriezeniski pieņēmušas demokrātisku un saimnieciski pamatotu dzīvesveidu. AEVEV pieprasīja no ES konkrētas vadlīnijas. Tātad Baltā grāmata uzskatāma kā minimālie īstenie kritēriji, kuri būtu jāievēro AEVEV, lai varētu pievienoties ES.

AEVEV savukārt augstu vērtēja Kopenhāgenas sapulces lēmumu, bet saprata, ka bez Baltās grāmatas uzdotām vadlīnijām AEVEV vienkārši izšķiestu laiku. ES no savas puses izmantoja iespēju, lai nepārprotami izvirzītu konkrētas juridiskas prasības, lai AEVEV lieki nenodarbotos ar jau esošā atklāšanu atkal no jauna. Salīdzinājuma pēc jāatgādina, ka ES prasīja no vairākām valstīm, it sevišķi no Spānijas, Grieķijas un Portugāles, lai tās pašas atrod atbildes uz līdzīgiem jautājumiem. (Portugālei nācās gaidīt īpaši pacietīgi, gandrīz 30 gadu, lai atminētu pareizās atbildes.) Šis ES Komisijas izdevums pieejams angļu un citās ES oficiālās valodās jau no 1995.g. (sk. konkrētas norādes nod. “Papildu lasīšanai”). Tas pieņemts Esenē, ES valstu un valdību vadītāju pulcēšanās laikā, proti, 1994.g. decembrī.

IEVĒROT: Baltā grāmata satur normālas rietumnieciskas normas, kuras neviena nepieprasa izmaiņas Latvijas Republikas Civilkodeksā.

No 1996.g. vidus Baltā grāmata pieejama latviskā tulkojumā; angļu variantā tā jau sen apceļojusi augstākās iestādes. Tie, kuri nevēlas Eiropu, varējuši tēlot nezināšanu, arī ja tāda tēlošana saistās ar nevēlēšanos izlasīt informāciju, kura bijusi viņu rīcībā.

6.5. Eiromitoloģija Latvijā

Eiromitoloģija ir visai izplatīta parādība visās ES dalībvalstīs. Šīs mitoloģijas īpatnība ir tāda, ka katram žurnālistam, akadēmiskam pētniekam vai populistiskam politiķim vienkāršāk kritizēt šķietami beztautības Eiropas Komisijas darbību nekā pašmāju birokrātus. Pat demokrātiskās valstīs retais pilsonis uzņemas risku lauzties ar birokrātiem, ja to neatļauj viņa ekonomiskā un politiskā aizmugure. Visu Rietumu masu mediju saceltā brēka par Eiropas apvienošanās itin kā nevēlamību nav spējusi pat par mata tiesu ietekmēt ES pārveidotājus. Šajā sakarā jāteic, ka tie tieši Rietumeiropas kompartijas atbalstīja PSRS propagandas nostādni (pirmo reizi tā izteikta jau 1953.g.), ka Eiropas ekonomiskajai kopienai “neesot nākotnes”. Šāda riešana negrozīja to aprindu apņēmību, kuras patiesi veido Eiropas nākotni (nevis pēta tās veidošanos vai zīlē par tādu veidošanos). Arī turpmāk žurnālistiem nespīd lielas cerības noteikt valstsvīru kursu.

Eiromitoloģija nav nedz iznīdējama parādība, nedz pēc savas būtības globāli nozīmīga. Labākajā gadījumā veselīga kritika, lai arī cik skarbi izteikta, uzlabo ierēdņu darbu. Birokrātisko ierēdņu jutība pret kritiku atrodas apgrieztā proporcijā šo ierēdņu objektīvai lietderībai.

Eiropas Savienības iestādes pēc būtības neņem nopietni Latvijas žurnālistu sacerējumus. Šīs kompetentās iestādes atstāj bez ievērības uz Krieviju orientēto Latvijas pilsoņu prātojumus par to, ka Latvijas nākotne saistās ar Krieviju. Latvieši Latvijā autoram par lielu pārsteigumu ar pieaugošu tendenci tēlo, ka viņi tic pasakām par Eiropu. Ceturtajā pielikumā redzamas tēmas, kuras nodarbina ES pilsoņus, šajā gadījumā īpaši Lielbritānijas pilsoņus, gatavojoties nākamajam pakāpienam Eiropas izveidošanas gaitā. Jāteic, ka ne šajos dokumentos, nedz arī citos nopietnos izdevumos par ES nākotni nebūt nevīd doma par ES iziršanu. Pašreizējo diskusiju pamatā ir atziņa, ka Eiropa neaptvers pasauli, tā aptvers tikai eiropeiskas tautas.

Turpmāk vēl

–––––––––––––––––

18 Kā objektīvu liecību par latviešu piederību Eiropai, pretstatā Krievijai, ieteicams izlasīt A.Hercena atmiņas par viņa izraidīšanu no cara Krievijas, kas notika, izbraucot caur Baltiju, caur Rīgu. (Aleksandre Hercen, Memoires, 1. Volume (Flammarion, Paris)).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!