Pēc notikuma. pirms notikuma

Pirms Baltijas un Ziemeļvalstu konferences Valmierā no 7. līdz 10. augustam

Sievietes un vīrieši dialogā

Saruna notiks pēc nedēļas

Pēc nedēļas, no 1997. gada 7. līdz 10. augustam, Valmierā sāksies Baltijas un Ziemeļvalstu dzimumu līdztiesības konference “Sievietes un vīrieši diaolgā”. Konference pulcēs vairāk par 1200 dalībnieku no Ālandu salām, Dānijas, Farēru salām, Grenlandes, Igaunijas, Islandes, Latvijas, Lietuvas, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas.

Konferences “Sievietes un vīrieši dialogā” plānotais jautājumu loks aptver dzimumu līdztiesību darba un ģimenes dzīvē, izglītībā, likumdošanā, mediju darbā, politikā, veselības aizsardzībā un vardarbības problēmas. Tas ir lielākais 1997. gada Ziemeļu Ministru padomes projekts un arī līdz šim lielākais ar dzimumu līdztiesības tematiku saistītais pasākums, kāds jebkad ir rīkots Baltijas valstīs.

Konferences mērķis ir vērst sabiedrības, valdības un Saeimas uzmanību uz abu dzimumu līdztiesības jautājumu kā vienu no sociālās attīstības pamatnoteikumiem, kā arī veicināt abu dzimumu dialogu par izplatītiem stereotipiem un problēmām, kas saistītas ar sieviešu un vīriešu tiesību vienlīdzīgu realizāciju. Dalībnieki būs valstisko un nevalstisko organizāciju pārstāvji, žurnālisti, deputāti, zinātnieki, izglītības darbinieki, studenti un citas ieinteresētās personas. Piedalīsies visu astoņu valstu par dzimumu līdztiesību atbildīgie ministri un ministres, visu šo valstu ombudi, visu valstu parlamentu deputāti un deputātes. Konference būs vienreizēja iespēja, kur tikties ar ekspertiem, pētniekiem un ievērojamām personām, valstu amatpersonām un nevaldības organizāciju darbiniekiem, jo “Sievietes un vīrieši dialogā” plenārsesiju runātāju statusā Latvijā pulcēs vairāk kā 40 (4–5 katrā no astoņiem tematiem) un darba grupu vadītāju stausā vēl vairāk kā 240 ievērojamas personas (3–4 katrā, 10 darba grupas, 8 temati).

Konferencē būs plaša kultūras programma, kurā piedalīsies vairāk par 20 dažādu individuālu mākslnieku un mākslinieku grupu, kuras pārstāvēs visas astoņas valstis. Konferences organizēšanā no Latvijas puses piedalās Valsts cilvēktiesību birojs, Ziemeļvalstu Informācijas birojs Rīgā, Sieviešu organizāciju sadarbības padome, Valmieras rajona padome un Vidzemes Augstskola. Konferencei finansiālu atbalstu sniedz Ziemeļu Ministru padome, Valsts cilvēktiesību birojs, Igaunijas un Lietuvas valdības, kā arī sponsori.

1997. gada aprīlī un maijā notika divas ievadkonferences Igaunijā un Lietuvā. Igaunijā tas notika Tallinā no 1997. gada 10. līdz 12. aprīlim, aptverot dzimumu līdztiesību izglītībā, kultūrā, politikā un darba dzīvē. Lietuvā tas notika Druskininkos no 1997. gada 30. maija līdz 1. jūnijam, kur apsprieda dzimumu līdztiesību darba dzīvē, ģimenē, izglītībā, medijos, politikā, kā arī vardarbības un prostitūcijas problēmas.

Ideja par šādas konferences rīkošanu radās ciešā Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības procesā, kopīgi apspriežot ANO 4. Pasaules konferences par sievietēm (Pekina, 1995. gada septembris) rezultātus un Konferences Darbības plāna realizēšanu.

Dzimumu līdztiesība

ir katra un katras ikdiena

Milzīgs sieviešu īpatsvars skolotāju vidū, autovadīšanas mācīšana tikai zēniem, bet izšūšana tikai meitenēm, svešvaldou mācību grāmatas, kuru attēlos meitenes ir skolotājas, medmāsas, bērnu aprūpētājas, bet zēni mehāniķi, šoferi un sportisti, literatūra, kultūras vēsture, valodas kā “meiteņu” priekšmeti, bet matemātika, fizika vai ķīmija kā “zēnu”. Pietiekami garš uzsaitījums. Viss minētais rāda to jomu ikdienas izglītības jautājumu lokā, kura ir diskusijas vērta dzimumu līdztiesības kontekstā. Var satikt daudzus cilvēkus, kuri noliegs dzimumu līdztiesību pat jau kā diskusiju tematu, bet vienlaicīgi rīkosies atbilstoši manis iepriekšdotajam sarakstam.

Diskusija par dzimumu līdztiesību nozīmē diskusiju par dzimumu faktiskajām sociālajām atšķirībām mūsdienu sabiedrībā. Tas nenozīmē bikses visām sievietēm vai svārkus visiem vīriešiem. Tā nav runa par dzimumumu lomu izmainīšanu, bet par faktiskā stāvokļa noteikšanu un mūsu aizspriedumu un stereotipu atbilstību tam, kā mēs dzīvojam un vēlamies dzīvot turpmāk.

Diskusiju vietai par šo tematu kalpos Baltijas un Ziemeļvalstu dzimumu līdztiesības konference “Sievietes un vīrieši dialogā”.

Vai sievietes un vīrieši

tik ļoti mainījušies,

ka mums par to jārunā?

Bieži feministiskajām kustībām tiek pārmesta dzimumu lomu un identitātes maiņas aizsākšana. Bet ne jau no diskusijām rodas atškirības, bet diskusijas no pārmaiņām. Mūsdienu strauji mainīgā sabiedrība ir izsaukusi tādas izmaiņas mūsos, par kurām ir jārunā. Milzīgi augstais alkohola patēriņa līmenis, šķirto laulību un pašnāvību skaits, kā arī lielais mirušo pārsvars pār dzimušajiem rāda, ka izmaiņas ir notikušas. Bet kāpēc mēs domājam, ka pavēršoties pret tradicionālajām rietumu vērtībām, mēs nemaināmies arī kā vīrieši un sievietes. Būtība jau neslēpjas izmaiņu virzienā vai veidā, bet šajās izmaiņās pašās par sevi. Mēs “ieejam Eiropā” ar zināšanām, personīgajām spējām, atvērtību jaunai informācijai, progresivitāti, ātru pielāgošanās iespēju. Tās visas ir īpašības, kas piemīt gan sievietēm un vīriešiem, kas ir relatīvi neatkarīgas no ķermeņu fiziskajām atšķirībām. Tās pieprasa darbu ar datoru un spēju radīt idejas, nevis tērēt laiku tam, lai izskatītos kā vīrietis vai sieviete atbilstoši ierastajiem padomjlaiku priekšrakstiem. Lomu pildīšana un pašas dzimumu lomas virzās aizkulisēs, priekšplānā ir vērtības, kas piemīt katram.

Vai rodas ļaunums,

dzīvojot “pa vecam”?

Ir cilvēki, kuri stingri turas pie pārliecības par noteikta garuma svārku nepieciešamību meitenēm un konkrētu izturētības pakāpi vīriešiem. Var jautāt, kas gan tur slikts. Tā protams ir individuāla izvēle, dzīvesstils, kas ir respektējams, bet tikai tiktāl, cik tas neliedz attīstīties arī citiem. Ja, piemēram, skolotāja vai skolotājs ar dziļā bērnībā citos laikos un vērtībās ieaudzinātiem priekšstatiem par skaistu meiteni un zēnu, visu savu darba laiku nopūlas ar mūsdienu bērnu pārraudzināšanu par “īstām” sievietēm un vīriešiem, neizbēgams ir konflikts.

Tas var būt tikai sākums situācijai, ko redzam pusaudžu vecumā, kad vidusskolās vidēji iestājas vairāk meiteņu nekā zēnu. It kā pašsaprotms škiet jauniešu atbirums starplaikā vai jau astotajā un devītajā klasē. Jaunie vīrieši nodzeras, daudz vairāk smēķē, lieto narkotikas, jo nespēj pildīt šo te vecāku un skolotāju iecerēto atbilstību viņu priekšstatiem par pareizo sievišķumu un vīrišķumu.

Nevēlos pretendēt uz to, ka šis ir vienīgais cēlonis, bet viens no vairākiem noteikti. Jo smēķēt, dzert un nemācīties taču ir zēnam piedienīgi: neuzcītīgs zēns skolā tiek uztverts daudzkārt pašsaprotamāk kā līdzvērtīga meitene. Tādējādi šo nespēju veidot sevi atbisltoši tipiskajam vīrieša tēlam var daudz vienkāršāk kompensēt, pildot negatīvo variantu. Vai meitenes, kas, skolā smēķējot, protestē pret to sievietes tēlu, kas no viņām tiek sagaidīts, bet neatbilst ne viņu, ne mūsdienu dzīves vajadzībām. Nevēlos, lai šie piemēri tiktu uztverti kā pilnīgs sabiedrības problēmu izskaidrojums, bet gan kā iemesli, kuri tomēr kaut daļēji ir daudzu mūsu problēmu saknē.

Kā diskriminē

pēc dzimuma?

Diskriminācija pēc dzimuma ir attiecīgā dzimuma pazīmju uzsvēršana, neatkarīgi no tā, vai šī uzvēršana kalpo par labu vai par sliktu kādam cilvēkam. Minēšu tikai dažus piemērus, kas atbilst formulai — “medmāsiņa un medbrālītis”. 1/3 sieviešu Latvijā strādā izglītībā un apkalpojošā sfērā, savukārt, no visiem sociālo dienestu un veselības aizsardzības darbiniekiem 83 % ir sievietes. Jūs teiksiet, ka tas taču loģiski, ka sievietes nav celtnieces. Bet padomājiet, kāpēc tas tā ir un kādas sekas tas rada! Iemesls šai darba dalīšanai ir sieviešu nespēja ielauzties vīriešu profesijās vai vismaz privātā biznesā. Iemesli vienkārši — Kinder, Kirche, Kueche — bērni, baznīca, virtuve, kas sievietēm atņem laiku, bet uzliek lielu un grūti pildāmu atbildību. Rezultāts — atalgojums “sieviešu” jomās ir daudz zemāks kā tajās, kur nodarbinātie pārsvarā ir vīrieši. Tādējādi Latvijā sievietes saņem tikai aptuveni 77 % no vīriešu atalgojuma, no kā, savukārt, izriet sieviešu mazāka sociālā nodrošinātība, atkarība. Turklāt vairākums pensionāru, kas ir mūsu sabiedrības maznodrošināto vairākums, ir sievietes. Šis apstāklis arī dod ieguldījumu tajā, ka sieviešu vidusmēra situāciju var raksturot kā nevienlīdzīgi nodrošinātu. Tad vēl diskrimnējošie darba sludinājumi, darba piedāvājumi ar daļu citu pakalpjumu, sekretāres bez komplesiem un ar lielām krūtīm, vai vienkārš priekšstats, ka sievietes taču ir stulbākas, neloģiskākas utt. utjp., kas liedz tām pieņemt atbildīgākus (neaizmisrtiet — arī labāk apmaksātus) lēmumus.

Kolektīvs, kur lēmumus pieņem tikai viena dzimuma personas, liedz sev jaunas idejas, atšķirīgas pieredzes izmantošanu un tāpēc arī turpmākus panākumus. Muļķīga ir arī dzimumu līdztiesības īstenošana, par direktoru izvirzot vīrieti skolā, kurā ir tikai sievietes. Ziemeļvalstu piemērs rāda, ka kvotas tomēr nav peļama lieta sabiedriskās sfērās, valsts pārvaldē un politikā, jo nodrošina abu dzimumu pārstāvniecību un veselīgu darba vidi, kas nodrošina panākumus turpmāk un kalpo sabiedrības labumam.

Valmierā,

konferencē

Konference par dzimumu līdztiesību Valmierā no 7. līdz 10. augustam pulcēs vairāk par 1200 dalībnieku no Ālandu Salām, Dānijas, Farēru Salām, Grenlandes, Igaunijas, Islandes, Latvijas, Lietuvas, Norvēģijas, Somijas, un Zviedrijas.

“Sievietes un vīrieši dialogā” jautājumu loks aptver dzimumu līdztiesību darba un ģimenes dzīvē, izglītībā, likumdošanā, mediju darbā, politikā, veselības aizsardzībā un vardarbības problēmas.

Tas ir lielākais 1997. gada Ziemeļu Ministru padomes projekts un arī līdz šim lielākais ar dzimumu līdztiesības tematiku saistītais pasākums, kāds jebkad ir rīkots Baltijas valstīs.

Konferences dalībnieki būs valdību un nevalstisko organizāciju pārstāvji, žurnālisti, deputāti, zinātnieki, izglītības darbinieki, studenti un citas ieinteresētās personas.

Konferencē piedalīsies visu astoņu valstu par dzimumu līdztiesību atbildīgie ministri un ministres, visu šo valstu ombudi, visu valstu parlamentu deputāti un deputātes. Konference būs vienreizēja iespēja, kur tikties ar ekspertiem, pētniekiem un ievērojamām personām, valstu amatpersonām un nevaldības organizāciju darbiniekiem, jo “Sievietes un vīrieši dialogā” plenārsesiju runātāju statusā Latvijā pulcēs vairāk nekā 40 (4—5 katrā no astoņiem tematiem) un darba grupu vadītāju statusā vēl vairāk nekā 240 ievērojamas personas (3—4 katrā, 10 darba grupas, 8 temati).

Konferencē būs plaša kultūras programma, kurā piedalīsies vairāk nekā 20 dažādu individuālu mākslinieku un mākslinieku grupu, kuras pārstāvēs visas astoņas valstis.

Konferences organizēšanā no Latvijas puses piedalās Valsts cilvēktiesību birojs, Ziemeļvalstu informācijas birojs Rīgā, Sieviešu organizāciju sadarbības padome, Valmieras rajona padome un Vidzemes Augstskola. Konferencei finansiālu atbalstu sniedz Ziemeļu Ministru padome, Valsts cilvēktiesību birojs, Igaunijas un Lietuvas valdības, kā arī sponsori.

1997.gada aprīlī un maijā notika divas ievadkonferences Igaunijā un Lietuvā. Konference Igaunijā notika Tallinā no 1997.gada 10.līdz 12.aprīlim. Šīs konferences tematika aptvēra dzimumu līdztiesību izglītībā, kultūrā, politikā un darba dzīvē. Ievadkonference Lietuvā notika Druskininkos no 1997.gada 30.maija līdz 1.jūnijam, kur apsprieda dzimumu līdztiesību darba dzīvē, ģimenē, izglītībā, medijos, politikā, kā arī vardarbības un prostitūcijas problēmas.

Ideja par šādas konferences rīkošanu radās ciešā Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības procesā, kopīgi apspriežot ANO 4.Pasaules konferences par sievietēm (Pekina, 1995.gada septembris) rezultātus un konferences darbības plāna realizēšanu.

Roberts Putnis,

konferences preses sekretārs

Pēc konferences sagatavošanas mediju priekšsanāksmes materiāliem Vaivaros 1997.gada 7.—8. martā

Sorens Kristensens,

Ziemeļu Ministru padomes ģenerālsekretārs:

Laipni lüdzam !

Laipni lūdzam konferencē “Sievietes un vīrieši dialogā”!

Virzība uz tālāku dzimumu līdztiesību ir Ziemeļvalstu sadarbības prioritāte. Jau ir tikuši ieviesti daudzi lieli projekti nacionālo līdztiesības politiku attīstīšanai. Starp tiem minams Vienlīdzīgās samaksas projekts un lielie pasākumi pirmatnējā sabiedrības apziņas modināšanas līmenī, Ziemeļu forumi.

Ziemeļvalstu līdztiesības modelis balstās principā, ka sievietei un vīrietim visās nozīmīgās dzīves jomās ir jābūt tām pašām tiesībām, atbildībām un iespējām. Šīs prasības ir piepildāmas pilnvērtīgā sabiedrībā.

Ziemeļu Ministru padome ir paplašinājusi sadarbību ar kaimiņiem. Kaimiņvalstīm veltītās darba programmas ietvaros uzņēmis ātrumu ir arī līdztiesības darbs.

No konferences “Sievietes un vīrieši dialogā” tiek gaidīts daudz. Mēs ceram uz konkrētiem rezultātiem, kas būs redzami jaunos sadarbības tīklos, jaunos kontaktos pētnieku un pētnieču starpā, par dzimumu līdztiesību atbildīgo amatpersonu ciešākā sadarbībā (5+3), vietējā sadarbībā un konkrētos projektos, kas atvieglotu ikdienas dzīvi Baltijas valstu sievietēm.

Konference ir nozīmīga arī ar to, ka mēs iepazīstam viens otru. Es patiesi ceru, ka tā veicinās izpratni un interesi par Ziemeļvalstu un Baltijas sadarbību. Runājot par konferences programmu, jāsaka, ka mēs varēsim baudīt plašu tās kultūras sadaļu.

Es esmu priecīgs, ka konference nu jau ir īstenība. Tomēr, raugoties ar tālāku skatu nākotnes sadarbībā, arī plānošanas process pats par sevi bija ļoti produktīvs.

Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja bij.v.i.,

tag. — biroja direktora vietniece

Kaija Gertnere:

Vienlīdzīgās iespējas — apzināšanās un īstenošana

( — — — )

Apzinoties, ka dzimumu līdztiesības jautājumi līdz šim Latvijā galvenokārt tikuši apspriesti sieviešu vidū, man ir patiess prieks redzēt mūsu vidū vairākus kungus. Es vēlos uzsvērt, ka ar semināra tēmu netiek saprastas viena dzimuma tiesības, bet gan abu dzimumu līdztiesība, kas sasniedzama vienīgi sievietēm un vīriešiem sadarbojoties visās dzīves jomās.

Visos starptautiskajos cilvēktiesību pamatdokumentos, sākot ar ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju līdz Eiropas cilvēktiesību konvencijai ir noteikts, ka visas šajos dokumentos minētās tiesības un brīvības pienākas jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, pārliecības un citām pazīmēm. Globālā realitāte liecina par ko citu: Sievietes ir puse no visiem pasaules iedzīvotājiem, bet viņas padara divas trešdaļas no visa darba, nopelna vienu desmito daļu no visiem ienākumiem, viņām pieder mazāk par simtdaļu pasaules īpašumu . Atzīstot pastāvošo nelīdztiesību, 1979. gadā ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Konvenciju par visa veida diskriminācijas pret sievieti izskaušanu, kam Latvija ir pievienojusies 1990.g. 4. maijā.

Uzņemoties šīs saistības, Latvijai ir ne tikai jānodrošina formāla nacionālās likumdošanas atbilstība šai konvencijai, bet praktiska tās realizācija. Piemēram, vardarbība pret sievieti no tiesībsargājošo iestāžu puses bieži tiek interpretēta kā “ģimenes lieta” kam nav jāpievērš uzmanība, kamēr ja tādu pašu pārkāpumu izdara vīrietis vīrietim uz ielas, daudz drošāk var apgalvot, ka likumpārkāpējam draudētu kriminālatbildība līdz pat brīvības atņemšanai.

Likumprojekts par Amnestiju paredz atvieglinātus nosacījumus mātēm, kam ir nepilngadīgi bērni, tādējādi uzsverot, ka galvenais bērnu audzinātājs ir māte, nevis tēvs. Šis pats likumprojekts arī paredz atvieglojumus sievietēm, nosakot iespējamu amnestiju no 55 gadu sasniegšanas, kamēr vīriešiem šis vecums ir 60 gadi. Tas liekas īpaši neloģiski situācijā, kad paredzamais mūža ilgums vīriešiem ir par 13 gadiem mazāks nekā sievietēm.

Darba likumu kodeksā ir noteiktas dažādas garantijas sievietēm mātēm, kas pilnīgi netiek attiecinātas uz tēviem, pretrunā ar Konvenciju, kas nosaka, ka valstij jāatzīst vīriešu un sieviešu kopējo atbildību par bērna audzināšanu un attīstību. Šī norma ir ņemta vērā Likumā par Valsts civildienestu — šis likums dod tiesības vecākiem lemt par to, kurš saņems pabalstu vai ņems atvaļinājumu.

Vēlos piebilst, ka Latvija jau vairākus gadus kavējas ar ziņojuma iesniegšanu par Konvencijas izpildi ANO Sieviešu tiesību komitejai, un, ka šā gada janvārī ar Ministru Prezidenta rīkojumu tika izveidota starpministriju darba grupa, kuras uzdevums ir sagatavot ziņojumu līdz 1. jūnijam.

1995. gada septembrī Latvijas delegācija piedalījās ANO vispasaules 4. sieviešu konferencē Pekinā, un pievienojās Konferences noslēguma Deklarācijai un Rīcības platformai. Pēc konferences, galvenās tās ideju un dokumentu izplatītājas bija Latvijas sabiedriskās organizācijas, kuras seminārā 1996. gada septembrī pieņēma ieteikumus valdībai, īstenojot Pekinas dokumentos noteiktās saistības, izveidot valdības līmenī vienlīdzīgu iespēju institūciju. Piebildīšu, ka institucionālā līmenī šajā jomā gan Igaunijā, gan Lietuvā ir izveidota atbildība valdībā (Lietuvā arī parlamentā) par līdztiesības jautājumiem.

Pagājušā gada beigās, pēc Ārlietu ministra lūguma, Apvienoto Nāciju attīstības programma, sadarbībā ar Valsts cilvēktiesību biroju, uzaicināja starptautisku īstermiņa konsultanti veikt dzimumu līdztiesības situācijas novērtējumu Latvijā un sniegt konkrētus ieteikumus valdības rīcībai. Sava darba laikā, konsultante tikās arī ar vairākiem mediju pārstāvjiem un savā ziņojumā uzsvēra mediju lomu dzimumu līdztiesības veicināšanā, un ietekmi sabiedrības izglītošanā. Būtiskākā rekomendācija Latvijas valdībai ir izveidot valstisku vienlīdzīgu iespēju institūciju, nevis tāpēc, ka tādas ir citās valstīs, vai Latvijas starptautisko saistību dēļ, bet tāpēc, ka tāda ir patiesi nepieciešama. Ziņojums šobrīd tiek tulkots, un drīzumā būs pieejams visiem interesentiem.

Patiesas demokrātijas priekšnosacījums ir vīriešu un sieviešu dalība demokrātiskos procesos no vienlīdzīgām pozīcijām. Kamēr šis princips netiek atzīts un īstenots, demokrātija nefunkcionē uz patiesu cilvēktiesību (sieviešu un vīriešu tiesību) atzīšanas pamata. Jebkurai demokrātijai ir svarīgi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visu iedzīvotāju vajadzībām. Ja mēs neko nedarīsim, lai samazinātu šķēršļus sieviešu līdzdalībai, mēs būsim vainīgi, ka puse no sabiedrības garīgā potenciāla netiks izmantota, tādējādi nopietni apdraudot politiskās un sociālās dienaskārtības pilnīgu atbilstību sabiedrības vajadzībām.

Plurālisma un demokrātijas atjaunošana diemžēl dažreiz ir samazinājusi sieviešu līdzdalību sabiedrības procesos. Tas pierāda, ka parlamentāra demokrātija automātiski negarantē vienlīdzīgas iespējas un līdzdalību.

Situācija, kad augstākajā likumdevējinstitūcijā ir tikai 9% sieviešu un augstākajā izpildvaras līmenī 8% sieviešu noteikti neveicina dzimumu vajadzības un intereses vērā ņemošu lēmumu pieņemšanu. Pēc iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām 1994. gadā, Rīgā 18% no Domes deputātiem bija sievietes, bet lielākajās Latvijas pilsētās jau trešdaļa. Vēlēšanu priekšvakarā ir interesanti vērot politiskās reklāmas, kurās partijas piedāvā uzvalkos tērptus vīriešus, lai risinātu komunālo maksājumu, izglītības, medicīniskās aprūpes, sociālos un pārējos pašvaldību kompetences jautājumus. Lai gan pašvaldību deputātu kandidātu sarakstos līdzsvars starp dzimumiem ir pamanāmāks nekā pirms Saeimas vēlēšanām, dažas partijas acīmredzot neuzskata tā sauktā daiļā dzimuma pārstāves par pietiekoši pārliecinošu tēlu vēlētāju balsu iegūšanai un apzināti vai neapzināti izvairās no sieviešu aktīvas klātbūtnes.

Bieži apspriežot pilnīgu sieviešu iesaistīšanu visos sabiedrības procesos, tas tiek darīts no aizsardzības pozīcijām. Mēs varam runāt par to, cik svarīgi radīt sievietēm vienlīdzīgas iespējas kā par akadēmisku un teorētisku koncepciju. Protams, ka tas ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir apzināties, ka sabiedrības problēmas ir pārāk lielas, lai tās risinātu, izmantojot tikai pusi no cilvēku resursiem un talantiem, apzināti vai neapzināti nenovērtējot otras puses potenciālu. Tāpēc neieņemsim aizsargpozīcijas apgalvojot, ka tās ir sievietes tiesības būt pārstāvētai varas institūcijās, ievēlētai parlamentā vai darboties sabiedriskā organizācijā, tā ir sabiedrības nepieciešamība šīs vietas aizpildīt ar vispiemērotākajiem cilvēkiem.

Nosakot vēlamos standartus demokrātisku attiecību veidošanai, jāzvairās no divējādiem ekstrēmismiem. Pirmais ekstrēmisms ir izpratne, ka sievietēm jākļūst līdzīgām vīriešiem. Otrais ekstrēmisms ir uzskats, ka sabiedrībai vairāk jāpievērš uzmanība tā sauktajām “sievišķīgajām vērtībām” kā piemēram iejūtībai un rūpēm par citiem. Šīs vērtības ir izteikti vīriešu aizspriedumi par sievietēm. Abiem ekstrēmismiem ir kopīgs fakts, ka dominējošais vīriešu vērtību kopums ir nesatricināms.

Dzimumu līdztiesība ir visvienkāršākā lieta, ko atbalstīt teorētiski, bet pielietot šo teoriju praksē un pārliecināt par to citus ir daudz grūtāk. Daudzi vīrieši jūtas apdraudēti no pieaugošās konkurences darba tirgū. Darba pasaule liekas ir uzcelta atbilstoši vīrišķām normām un pārmaiņas tajā tiek uztvertas atturīgi.

Latvijā nepastāv sievieti diskriminējošas normas darba tirgū, izņemot to, ka Ministru Padomes lēmums sievietei aizliedz strādāt virkni veselībai un dzīvībai bīstamus darbus. Šī aizlieguma mērķis ir aizsargāt sievietes kā mātes veselību, taču tas tikai pastiprina sabiedrībā eksistējošos stereotipus par sieviešu un vīriešu darbiem. Turklāt, sievietei meklējot darbu ir jārēķinās ar darba devēja interesi par viņas ģimeni, kas ir neobjektīvs kritērijs, vērtējot sievietes atbilstību darbam. Tāpēc Valsts cilvēktiesību birojs ir organizējis vairākus izglītojošus seminārus par dzimumu diskrimināciju darba vietās (šeit jāatzīst, ka mēs cerējām uz lielāku atsaucību par šo tēmu no darba devēju puses).

Lai gan nevarētu apgalvot, ka Latvijā pastāvētu sieviešu diskriminācija izglītības jomā (vecuma grupā 15—69 gadiem, augstākā izglītība ir 15% sieviešu un 12% vīriešu), jāņem vērā, ka sievietēm ir pārtraukumi profesionālajā karjerā sakarā ar bērnu piedzimšanu, un šajā laikā viņas daļēji zaudē savu profesionalitāti. Tāpēc valstij ir jārada iespēju sievietēm papildināt savas zināšanas, lai viņas varētu sekmīgi konkurēt darba tirgū.

Īstas līdztiesības sasniegšanai nepieciešams veicināt un atbalstīt ģimenes pienākumu un mājas darbu — tā sauktā neapmaksātā darba — dalīšanu. Šai stratēģijai jāparedz izmaiņas vīrieša lomā ģimenē. Aizvien vairāk vīriešu, īpaši tēvi, redz sevi šodien citā gaismā nekā iepriekšējās paaudzes. Tomēr joprojām ir nepieciešamība vienādi sadalīt atbildību un rūpes par bērniem. Saskaņā ar statistiku, sievietes par 12 stundām nedēļā vairāk nekā vīrieši veic neapmaksāto darbu, pie tam arī kopējā darba slodze sievietei ir par 1 stundu diennaktī lielāka nekā vīrietim.

Vadoties no citu valstu pieredzes, noteiktas kvotas valsts varas struktūrās, antidiskriminējoši runas noteikumi un tamlīdzīgi līdzekļi nav nekā vērti vai pat izraisa pretreakciju, ja pamatos nemainās sabiedrības attieksme, kas atbrīvotu mūs no stereotipiem par tradicionālām sieviešu un vīriešu lomām sabiedrībā, kā arī izmainītu attiecības starp dzimumiem ģimenē un darba vietā. Fakts, ka Valsts cilvēktiesību birojs līdz šim nav saņēmis sūdzības par dzimumu diskrimināciju, nevis liecina par ideālu situāciju, bet drīzāk parāda vispārēji zemo sabiedrības apziņas līmeni. Tāpēc izšķiroša nozīme ir izglītojošiem un informatīviem pasākumiem, tajā skaitā ar mediju palīdzību.

Tāpēc šā gada augustā Valmierā Valsts cilvēktiesību birojs un Ziemeļu Ministru Padome rīko konferenci “Sievietes un vīrieši dialogā”. Tās mērķis ir pievērst sabiedrības, valdības un Saeimas uzmanību uz abu dzimumu līdztiesības jautājumu kā vienu no sociālās attīstības pamatnoteikumiem, kā arī veicināt abu dzimumu dialogu par izplatītiem stereotipiem un problēmām, kas saistītas ar sieviešu un vīriešu tiesību vienlīdzīgu realizāciju.

Vienlīdzīgas iespējas uz papīra ir viena lieta. To apzināšanās un īstenošana ir kas cits. Šīs konferences rezultāti ļoti lielā mērā ir atkarīgi no iespējami plašas sabiedrības līdzdalības diskusijās, ko mēs — konferences organizētāji — ceram sasniegt.

( — — — )

No uzrunas konferences sagatavošanas mediju priekšsanāksmē Vaivaros 1997. gada 7.—8. martā

Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju

centra līdzstrādniece Ieva Zaķe:

Dzimumdiskriminåcijas

formas

Dzimumdiskriminācija nozīmē cilvēka tiesību, rīcības brīvības un iespēju ierobežošanu, vadoties pēc personas dzimuma. Dzimumdiskriminācija kā “normāla” situācija ilgu laiku pastāvēja visu valstu likumdošanās līdz pat šī gadsimta 20. gadiem. Tiesības, kas tika minētas dažādu valstu dokumentos, piemēram, personas brīvība, īpašuma neaizskaramība, tiesības piedalīties valsts pārvaldē, neattiecās uz sievietēm.

Diskriminācijas pamatā ir dzimuma pazīmes uzsvēršana, pie tam tā, ka šīs pazīmes piemišana var kalpot vienam cilvēkam par labu, bet otram traucēt. Diskriminācija nav tikai kāda abstrakta ideja, bet ļoti reālas, pat ikdienišķas (jeb par tādām uzskatītās) situācijas. Diskriminē paši cilvēki, nevis tikai likumdošana vai valsts vara. Dzimumdiskriminācija ir arī situācija, kad cilvēkam arvien un jebkurā situācijā tiek atgādināta viņa dzimumpiederība, tādējādi traucējot šim cilvēkam līdzvērtīgi, vienlīdzīgi ar citiem darboties, produktīvi strādāt un baudīt visas tiesības.

Uzskati, kas rada diskrimināciju, balstās kultūrā pastāvošās idejās par sievietēm un vīriešiem. Šīs idejas ir ieguvušas normu statusu un caur dažādiem mehānismiem (socializācija, lomas ģimenē, izglītības iespēju nodrošināšana, darba dalīšanu, utt.) tās tiek uzspiestas un iemācītas. Normu būtība slēpjas apstāklī, ka par to pamatotību diskusijas nenotiek, tās tikai apgūst un īsteno praksē.

Dzimumdiskriminācija ir visnopietnākais šķērslis dzimumlīdztiesības īstenošanas ceļā, taču šī šķēršļa savdabība ir, ka diskrimināciju visbiežāk nemaz nepamanām. Dzimumdiskriminācijas formas un īpašības var tikt, manuprāt, visprecīzāk saskatītas, ja saprotam, ka pati dzimumatšķirība, cilvēku “sievišķīgums” vai “vīrišķīgums” ir sociālās kontroles mehānismi. Tas nozīmē, ka būt sievietei vai vīrietim nozīmē būt pakļautam sociālās regulācijas un kontroles sistēmai, kas sagatavo un norāda kartam indivīdam pienākošos vietu, darbības sfētu, tiesības un būtību. Dzimumatšķirība un dzimumsegregācija kā kontroles un cilvēku regulēšanas instruments darbojas ar dzimumdiskriminācijas līdzekļiem.

Mans skatījums uz dzimumdiskrimināciju un tās formām ir vispirms praktiķes skatījums — neesmu ne juriste, ne socioloģe, bet filosofe un cilvēktiesību aktīviste. Darbojoties cilvēktiesību organizācijā un strādājot tieši ar sieviešu tiesību jautājumiem, vispirmām kārtām jāsastopas ar dzimumdiskriminācijas praktiskās izpausmes formām. Dzimumu līdztiesības panākšana un dzimumdiskriminācijas izskaušana, manuprāt, nav īstenojama bez pilnīgas sieviešu tiesību aizsardzības un nodrošināšanas. Jo dzimumdiskriminācijas visnopietnākās formas skar tieši sievieti, kā jau to redzējām no vēstures pieredzes. Dzimumdiskriminācijas analīzi piedāvāju veikt skatoties no Latvijas patreizējās situācijas viedokļa.

Par nozīmīgākajām dzimumdiskriminācijas formām patreiz Latvijā uzskatu

— diskrimināciju darba tirgū;

— vardarbību pret sievieti.

Pirmā norāda uz kontroles sistēmu, kas manipulē un pakļauj cilvēkus, otrā norāda uz varas attiecību kontekstu, kurā viens dzimums tur visu varu savās rokās, bet otrs ir bezspēcīgs un pakļauts.

Jāpiebilst, ka šie dzimumdiskriminācijas piemēri sevī ietver vairākas dzimumdiskriminācijas formas, kas praksē savstarpēji pārklājas.

1. Nodarbinātībā

jāizšķir 2 dzimum-

diskriminācijas veidi —

tiešais un netiešais

A. Tiešā dzimumdiskriminācija nodarbinātībā

1) Darbu segregācija

1/3 sieviešu Latvijā strādā izglītībā un apkalpojošajā sfērā, no visiem nodarbinātājiem veselības aizsardzībā un sociālajos dienestos 83,3% ir sieviešu, izglītībā nodarbināto vidū sievietes veido 77,4%, kamēr celtniecībā sievietes ir 17,4%, zvejniecībā — 11,0 %. Tas nozīmē, ka pastāv sociālās kontroles sistēma, kas neļauj visiem indivīdiem uz vienlīdzības pamatiem darboties visās sabiedrības sfērās. Pastāv diskriminējoša sistēma, kas virza vienu dzimumu vienā un citu citā virzienā, kas neļauj sievietei kļūt par augstustāvošu virsnieci armijā, bet vīrietim par labu medmāsu slimnīcā. Darbu segregācija norāda, ka vīrieši un sievietes tiek atšķirīgi socializēti, ka viņiem tiek piedāvātas atšķirīgas izglītības iespējas, ka darbi un amati tiek šķiroti “sieviešu” un “vīriešu” darbos un amatos, ka pastāv sociālā dzimumkontrole darba vietās — pieņemot darbā un arī turpmāk. Tātad visos dzīves līmeņos pastāv regulācija, kas izšķiro cilvēkus sievietēs un vīriešos un kā tādus “tur” atšķirīgās sfērās.

2) Dzimumdiskriminācija

pieņemot darbā

Te ļoti uzskatāms piemērs ir darba piedāvājumi, kas regulāri parādās Latvijas laikrakstos. Tajos lasām, ka darbā tiek aicinātas sekretāres , šuvējas un inženieri, menedžeri, vadītāji. Te uzreiz redzam, ka zemāk atalgotie un kopumā zemāka līmeņa amati tiek piedāvāti sievietēm. Darba piedāvājums vīrietim — sekretāram neparādās nekad. Sievietes, jau pirms viņas piesakās uz vienu vai otru darba vietu, automātiski tiek vērtētas kā mazāk vērtīgi darbinieki. Darbinieku atlasē galvenais kritērijs nav vis kvalifikācija un profesionālā atbilstība un iemaņas, bet dzimums, ārējais izskats. Tas ir visu cilvēku tiesību uz vienlīdzīgām iespējām iegūt darbu pārkāpums.

3) Dzimumdiskriminācija

darba intervijās

Latvijā par pierastu praksi tiek uzskatīts darba intervijās uzdot jautājumus par personas ģimenes stāvokli, veselību. Parasta prakse ir arī darba intervijas laikā sievietei lūgt no cita telpas stūra atnest kādu nenozīmīgu priekšmetu, lai iespējamajiem darba devējiem būtu labāka iespēja “novērtēt” kandidātes “ārējos dotumus”. Šādas prasības netiek izvirzītas vīriešiem. Vīriešiem arī netiek jautāts par vidukļa apakārtmēru, kā tas notiek darba intervijās ar sievietēm. Kādai sievieti darba intervijas laikā tika pajautāts viņas krūštura izmērs. Kāpēc?

4) Nevienlīdzīga samaksa

Dzimumdiskriminācija Latvijā te parādās divās formās — pirmkārt, sievietes saņem apm. 73 % no vīrieša darba algas budžeta iestādēs, kopumā Latvijā sievietes saņem apm. 77 % no vīrieša algas. Tas nenozīmē, ka par vienu darbu sievietes un vīrieši saņem atšķirīgas summas, bet gan, ka sievietes ir “iesprostotas” zemāk atalgotajos amatos un profesijās. Otrkārt, darbs, ko veic sievietes, tiek nosaukts citādāk un par to tiek maksāts mazāk, piemēram, sieviete veic pēc būtības to pašu darbu, ko vīrietis, bet viņas amats ir “sekretāre”, kamēr viņš ir “administrators” un saņem lielāku algu.

5) Vakanču skaita

samazināšanās

Nopietna problēma, kas saistīta ar nodarbinātību ir pastāvīga tendence samazināties tiem darba piedāvājumiem, kas domāti sievietēm. Sieviešu īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā 1994. gadā bija 52, 5%. Stāvoklis krasi atšķiras Rīgā, kur sievietes ir 68 % no visa bezdarbnieku skaita. Tās ir galvenokārt sievietes, kuras strādāja lielajos rūpniecības uzņēmumos un viņu kvalifikācija ir ļoti šaura. Vīriešiem, kuri arī strādāja šajās rūpnīcās un šobrīd papildina bezdarbnieku rindas, vismaz tiek piedāvāti šoferu, krāvēju, strādnieku vietas — sievietes šajos darbos pretī neņem, bet citus nepiedāvā.

6) Pensijas vecuma atšķirības

Tas ir viens no visnopietnākajiem dzimumdiskriminācijas aspektiem šobrīd, kura rezultātā sievietes jau 4 gadus ātrāk par vīriešiem nokļūst “nevajadzīgo” rindās. Šobrīd, kā zināms, ārkārtīgi grūti atrast darbu cilvēkiem pirmspensijas vecumā, bet pirmspensijas vecums sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgs. Tas nozīmē, ka tieši sievietes ir pirmās, kas nonāk nabadzības priekšā bezdarba dēļ.

7) Latvijā arī pastāv

vesela rinda darbu, kuros aizliegts strādāt sievietēm. Tā ir novecojusi norma, kas nevis piešķir privilēģijas, bet vēl vairāk kontrolē indivīdus un viņu iespējas, vadoties pēc dzimuma pazīmes.

B. Netiešā diskriminācija

nodarbinātībā

1) Atbilstības amatam prasību

izvirzīšana, kas automātiski

izslēdz vienu vai otru dzimumu.

Attiecībā uz sievietēm te uzskatāms piemērs ir, teiksim, cilvēka garuma normas, kas tiek pasludinātas par nepieciešamām, lai stātos darbā policijā vai ugunsdzēsējos. Sievietes reti kad ir 180cm garas, tādējādi viņas policijā darbā netiek pieņemtas. Kamēr profesionāli svarīgāki kritēriji te ir veiklums un ātrums, ko daudzas sievietes varētu tikpat labi izpildīt.

2) Paaugstināšanas darbā

nosacījumi

Tie bieži tiek izvirzīti tādi, kurus sievietes nespēj izpildīt, piemēram, darba vietā nostrādāto gadu skaits — sievietēm tas būs zemāks, ja viņa ir ņēmusi dzemdību atvaļinājumus. Diskriminācija pret sievieti amatā paaugstināšanas sakarā saistās ar valdošajiem stereotipiem par sievieti un vīrieti. ASV speciālisti ir noteikuši, ka vidējais paaugstinājumu amatā skaits sievietēm ar bērniem ir 3.37 un bez bērniem — 3.51. Vīriešiem ar bērniem 3.88, bez bērniem 3.57. Sievietes ar bērniem saņem mazāk paaugstinājumu darbā, kā vīrieši ar bērniem. Tātad bērni sievietēm ir šķērslis karjerā, bet vīriešiem — karjeru veicinošs faktors. Tas nozīmē, ka paaugstināšana amatā saistās ar tradicionālajiem uzskatiem, ka sievietei ir jārūpējas par bēniem, ka, būdama māte, viņa kļūst par sliktu darbinieci un ka principā viņai jāpaliek mājās ar bērniem, kamēr vīrietis ir “maizes pelnītājs”, kurš ir atbildīgs par ģimeni pelnot naudu, un ka viņa profesionālajai karjerai bērnu piedzimšana neko netraucē un nenozīmē.

Domāju, ka līdzīgus rezultātus varētu iegūt arī Latvijā, tikai pie mums tas norādītu uz sieviešu, kas vienas audzina bērnus (un tādu ir ļoti daudz) pilnīgu katastrofu. Bērni šīm sievietēm nozīmē nolemtību dzīvot trūkumā. Arī vīrieši var pamatoti uzskatīt šo situāciju par problemātisku, jo tas nozīmē, ka, viņu mēģinājumi ņemt bērna kopšanas atvaļinājumus var netikt atbalstīti un saprasti darba vietā. Tā arī vīriešu dzīvi kontrolē šis aizspriedums, ka tas, cik daudz viņi var palīdzēt savai ģimenei un cik viņi vispār var būt vajadzīgi savai ģimenei, var tikt mērīts tikai ar mājās atnestās naudas summas lielumu.

3) Kopīgo draugu ieteikumi,

pieņemot darbā

Visbiežāk no šāda veida diskriminācijas cieš sievietes, kuras nav iekļautas vīriešu neformālajos kontaktos, nav vīriešu korporāciju biedres, tiek uzskatītas par “svešiniecēm” un tādēļ darbā netiek pieņemtas. Šis neformālais, kontaktu un diskriminējošais aspekts ir ieguvis nosaukumu “old boys network” (veco draugu tīkls). Tas izslēdz gan vīriešus, gan sievietes, kas nepieder šim bijušo skolasbiedru, studiju biedru, radinieku, basketbola komandu biedru pulkam. Latvijā šī pēc būtības diskriminējošā cilvēku šķirošanas metode ir ieguvusi cēlu nosaukumu “savas komandas veidošana” un ir ļoti plaši izplatīta.

4) Pastāv “slēgtās” profesijas,

amati, darbības sfēras

Latvijā te piemērs ir sieviešu minimālais īpatsvars zinātnieku un akadēmiķu vidū, kas ir paradoksāla situācija ņemot vērā, ka sievietēm ir augstāks izglītības līmenis, arī studentu vidū sieviešu ir vairāk kā vīriešu. Tas norāda, ka sievietes ar arī augstu izglītības līmeni tomēr negūst iespēju piekļūt augsta līmeņa amatiem. Tātad, starp vīriešiem un sievietēm ar vienlīdz augstu izglītības līmeni pastāv darba segregācija. Sievietes netiek ielaistas arī biznesā. Sieviešu ir apmēram 2,5 —3 reižu mazāk. Sieviešu darba devēju vidū ir tikai 31 % no kopējā darba devēju skaita.

5) Atbildīgu amatu ieņemšanā

tiek pieprasīta tāda pieredze,

ko sievietēm vai zināmām vīriešu grupām (piemēram, mazākumtautībām) nekad nav bijusi iespēja iegūt. Te veidojas apburtais loks — sievietes nevar ieņemt atbildīgus amatus, jo viņām trūkst “pieredzes”, bet šo pieredzi viņas nekad nevar iegūt, jo sievietes atbildīgos amatos netiek pieņemtas.

6) Sievietes tiek atstumtas no

nozīmīgu lēmumu pieņemšanas,

viņas nepiedalās tādu uzdevumu veikšanā, kas prasa īpašu atbildību un spēju rikēt. Šīs iemaņas apgūst noteikta vīriešu grupa, no kuras arī tiek atlasīti amatiem “atbilstošie”. To, manuprāt. labi var redzēt ministrijās un valsts iestādēs. Piemēram, Izglītības minstrijā, kura principā ir sieviešu ministrija, departamentu vadītāju un citus atbildīgos amatus ieņem vīrieši. Tas nozīmē, ka sievietes nepiedalās lēmumu pieņemšanā, viņām arī netiek dota iespēja sevi pierādīt un apgūt nepieciešamās iemaņas. Tādējādi noteikta cilvēku grupa arvien paliek “aiz borta” jeb atsitas pret tā sauktajiem “stikla griestiem”.

7) Saistībā arī ar iepriekšējo, kā zināmā mērā neredzama, tomēr pastāvoša dzimumdiskriminācija, ir

sieviešu nepielaišana

nozīmīgai informācijai,

kas būtu nepieciešama paaugstinājumam amatā. (Šis aspekts darbojas ne tikai attiecībā uz nodarbinātību, bet arī, piemēram, uz katastrofālo sieviešu trūkumu politikā.)

Kopumā

Šī dzimumdiskriminācijas formas rezultējas darbu sadalē pēc dzimuma un šķēršļu uzlikšanā, ja kāda persona mēģina iekļūt darbā, amatā vai profesijā, kas nav tradicionāli bijusi viņam vai viņai “atvēlēta”.

Sliktākais, ka atteicībā uz sievietēm veidojas savdabīga apspiesto ilūzija par sieviešu “privilēģijām”. Tā daudzas jaunas sievietes man ir teikušas, ka viņas labprāt izmanto pastāvošo prieksštatu par viņām kā dumjākām un nespējīgām aktīvi darboties, ja vien tādā veidā ir iespējams sev nodrošināt vieglāku dzīvi. Tomēr šī “labā dzīve” viņām ilgs tikai tik ilgi, kamēr viņas būs pietiekoši jaunas un pievilcīgas. Tajā brīdī, kad viss, kas “sieviešu skaistumu ilgstošo” priekšnieku acīs būs zudis, viņām vieta darba tirgū vairs neatradīsies. Sievietes tādējādi ir derīgas tikai tikmēr, kamēr viņas ir “pievilcīgas lietas”, ko pirkt un pārdot. Kā speciālistes un labas darbinieces viņas netiek ņemtas nopietni — tādēļ lielāko daļu bezdarbnieču sieviešu ir 50—55 gadīgās. Par šādas diskriminējošas attieksmes pret sievieti pastāvēšanu darba tirgū arī liecina to sieviešu pieredze, kuras darba meklējumos pašas likušas laikrakstos sludinājumus — visbiežāk viņām piedāvātās darba vietas ir intīmklubi. Kāpēc vīriešiem, kas liek laikrakstā sludinājumu, ka “darbu meklē grāmatvedis”, nepiedāvā darbu prostitūcijā, kā tas notiek ar sievietēm?

Prognoze

Notiks, un jau, manuprāt, ir sākusies iekšēja sieviešu noslāņošanās.

Veidojas grupa sieviešu, kas sevi velta karjerai, iegūst labklājību, ir nodrošinātas, kamēr pārējās tiek arvien vairāk marģinalizētas, diskriminētas un piesaistītas mājas pienākumiem. Augsto stāvokli sasniegušo sieviešu piemērs var likt domāt, ka ir iespējams iztikt bez pārtraukumiem karjerā un atvaļinājumiem ģimenes apstākļu dēļ. Tādā gadījumā var rasties priekšstats, ka pārējās sievietes ņem atvaļinājumus un pārtrauc karjeru brīvprātīgi. Rezultātā vēl vairāk pastiprinās viedoklis, ka sieviešu koncentrācija zemākajos un zemāk atalgotajos amatos, ir viņu brīva izvēle, nevis strukturāla nevienlīdzības sistēma, kas nespēj nodrošināt patiesi vienlīdzīgas iespējas. Šādas augsti situēto sieviešu grupas izveidošanās kalpo tādējādi par attaisnojumu karjeras iespēju atņemšanai citām sievietēm.

2. Vardarbība

pret sievieti

Kā dzimumdiskriminācijas forma tā pārkāpj sievietes tiesības uz personas drošību, vienlīdzīgu attieksmi un aizstāvību. Vardarbība kā dzimumdiskriminācija nozīmē, ka sievietei tiek uzspiests tādu attiecību modelis, kurš viņu ierobežo un pakļauj.

Ir trīs sastāvdaļas vardarbībai pret sievieti:

1. tas ir ikdienas seksisms,

2. seksuālā uzmākšanās (darba vietā, mācību iestādēs),

3. seksuāls uzbrukums (izvarošana, vardarbība ģimenē).

Tie savstarpēji mijiedarbojas un ir vienlīdz bīstami.

A. Ikdienas seksisms

Jēdziens seksisms nozīmē dzimumatšķirības uzsvēršanu ar mērķi kādu no dzimumiem pakļaut un nostādīt zemākā stāvoklī. Seksisms ir liekams līdzās tādām parādībām kā rasisms, nacionālisms, anti—semītisms, jo tie visi attiecas uz aizspriedumiem, kas uzsver kādu vienu cilvēku pazīmi un izmanto to ar mērķi pakļaut un kontrolēt tos, kam tā piemīt.

Seksisms attiecībā uz sievietēm diemžēl parādās ikdienā ik uz soļa, liekot ar to sievietēm saprast, ka viņas ir nepilnvērtīgi cilvēki. Piemēram, sievietes tiek pātrauktas runas laikā daudz biežāk kā vīrieši, birojā arvien tiek sagaidīts, ka kafija jāvāra, trauki jāmazgā sievietēm, izplatītās anekdotes par sieviešu muļķību un neapķērīgumu, nicīgi izteikumi un piezīmes par sievietēm (Krodera intervijā par politiķēm teiktais: “Lielākā daļa sabiedrisko darbinieču ir neglītenes, kas nav radušas savu piepildījumu kā sievietes, tāpēc ir nelaimīgas un žultainas. Sievietes dabiskais piepildījums ir mīlestība un bērni.(...) Seivietei jābūt iedvesmas avotam, vīrietim — radītājam. Viss pārējais ir novirze no normas. Sievietēm trūkst konstruktīvās domāšanas.”), reklāmas, kurās sievietes parādītas, kā seksuāli objekti, dekoratīvas lietas vai virtuves iekārtas sastāvdaļas, durvju atvēršana, mēteļu pasniegšana. Seksisms kopumā rada priekšstatu, ka sievietes nav pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, bet gan ieņem sekundāru stāvokli, ir vadāmas un kontrolējamas.

B. Seksuālā uzmākšanās

Seksuālā uzmākšanās ir veids, kādā citādi neseksuālas atiecības tiek seksualizētas un tādējādi diskriminācijai tiek pakļauts uzmākšanās upuris. Cilvēks, kurš cieš no uzmākšanās tiek uztverts kā seskuāla būtne nevis darbinieks (–ce), students (–e).

Ap seksuālo uzmākšanos Latvijā pastāv klusums un noslēgtība. Nav pārsteidzoši, ka sievietes nesūdzas par ikdienā piedzīvotajiem pazemojumiem — trūkst skaidru un precīzu vārdu, kas spētu izteikt notikušo. Līdz pat 1976. gadam vispār neeksistēja termins, kas izteiktu notiekošo darba vietās un mācību iestādēs. Tad Amerikas Savienotajās Valstīs šai parādībai tika dots vārds “seksuālā uzmākšanās” — tika veikti pētījumi par sieviešu diskrimināciju seksuālās uzmākšanās rezultātā un kā arī tika dota juridiskā definīcija. Visi Eiropā veiktie pētījumi liecina, ka jebkurā darba vietā 10—90 % darbinieku ir saskārušies ar seksuālo uzmākšanos. Pētījumi ļāva saprast, ka seksuālā uzmākšanās ir dzimumdiskriminācijas forma. Jo atklājās, ka parasti seksuālā uzmākšanās notiek tajās darbavietās, kur sievietes kopumā ieņem zemākus un zemāk atalgotus amatus. Vienlaicīgi seksuālā uzmākšanās arī ir mehānisms, lai “turētu sievietes pie vietas”, tas ir, lai kontrolētu viņu darbību un iespējas.

Seksuālā uzmākšanās Latvijā pastāv. Par to liecina pašu sieviešus stāsti.

Nesen darbā kādā firmā pieņemtā A. darba intervijas laikā piekrita strādāt “virsstundas”, ja nepieciešams. Par tām darba devējs arī bija solījies “maksāt atsevišķi”. Ceturtās dienas vakarā darba devējs viņai paziņo, ka šodien ir viņas “virsstundas”, kas nozīmē došanos ar priekšnieku “darba vakariņās”. A., protams, protestē, sakot, ka nav ar mieru piedalīties nekādās vakariņās kopā ar priekšnieku. Viņš izbrīnīti jautā “Ko tad jūs, meitenīt, iedomājaties? Vai tad jūs nesapratāt? Jūs taču pati piekritāt!”. Nākamajā dienā šajā birojā viņu vairs negaidīja.

Kāda sabiedrībā plaši pazīstama uzņēmēja un mecenāta veikalos no pārdevējām pieprasītie seksuālie pakalpojumi saucas “pavizināšanās”. Jebkurā brīdī darba laikā vai vakaros kāda no sievietēm var tikt aicināta uz pāris stundām “izbraukt pavizināties” sava priekšnieka automašīnā. Atteikuma gadījumā tiek draudēts samazināt algu, jautājot “Vai tad jums ir naudas par daudz? Vai jūs pilnīgi iztiekat ar savu tagadējo algu?”. Kādai sievietei par atteikumu tika daudēts atlaist ne tikai viņu, bet arī grupu viņas kolēģu — citu sieviešu. Šī sieviete atteicās izpildīt šo prasību un devās sūdzēties pie veikala vadītājiem. Viņa izlēma par to runāt, un rezultātā vīrieši, kas gribēja viņu izmantot, tika sodīti. Pārējās sievietes, kas strādāja ar viņu kopā, saglabāja savas darba vietas.

Seksuālā uzmākšanās (ieskaitot nepieklājīgas dzimumorientētas piezīmes un uzvedību) sastāv no 4 galvenajām sastāvdaļām:

— tā ir dzimuma vai dzimumorientācijas diskriminācija, un

— ir nevēlama,

— tā atstāj negatīvu iespaidu uz indivīda spējām mācīties un/vai strādāt, un/vai

— ir varas, pārākuma un kontroles panākšana caur dzimumattiecībām un ir vardarbīga pēc savas būtības.

Seksuālās uzmākšanās darbības visbiežāk izpaužas divās formās:

I Dots pret dotu: tā notiek, kad lēmumi, kas attiecas uz darbu (piemēram, par pieņemšanu darbā, paaugstināšanu amatā, algas pielikumu, darba maiņu sadali, padarītā novērtējumu u.c.) tiek pieņemti, balstoties uz padotā vēlēšanos vai nevēlēšanos sniegt seksuālus pakalpojumus.

Piemēri:

— seksuālu pakalpojumu pieprasīšana kā samaksa par paaugstinājumu darbā vai algas pielikumu;

— padotā (–ās) sodīšana vai atlaišana, ja tas pārtrauc romantiskas attiecības;

— darba prasību palielināšana pēc tam, kad padotais (–ā) ir atteicies no vairākkārtējiem aicinājumiem uz tikšanos.

II Naidīga vide: tā rodas, kad verbālā un neverbālā uzvedība darbavietā: 1) ir koncentrēta uz cita seksualitāti vai dzimumu; 2) ir negribēta un nevēlama no “apspriestā” cilvēka puses; 3) ir pietiekoši spēcīga un pastāvīga, lai ietekmētu darba vidi.

Sekojošas darbības var radīt naidīgu atmosfēru darbavietā:

— nepieklājīgi joki un kaitināšana;

— piezīmes par ķermeņa daļām vai seksuālo dzīvi;

— izaicinoši plakāti, attēli, kalendāri vai zīmējumi;

— neķītra glūnēšana vai žesti;

— pārmērīga uzmanība mīlestības vēstuļu, telefonzvanu vai dāvanu formā;

— pieskārieni — glaudīšana, paberzēšana, apkampieni, plecu masēšana un kniebšana;

— uzbrukumi/ izvarošana.

Seksuālā uzmākšanās diemžēl notiek jebkurā sociālajā līmenī vai profesijā. Gan vīrieši, gan sievietes cieš no seksuālās uzmākšanās. Seksuālā uzmākšanās var notikt gan starp viena dzimuma personām, gan starp pretējo dzimumu personām. Tomēr visbiežāk no seksuālās uzmākšanās cieš sievietes, kam uzmācas vīrieši. Un visbiežāk no augstākstāvošo seksuālās uzmācības cieš padotie.

Pētījumi liecina, ka sievietes 9 reizes biežāk kā vīrieši atstāj darbu seksuālās uzmākšanās rezultātā, 5 reizes biežāk maina darbu un 3 reizes biežāk kā vīrieši zaudē darbu pret viņām vērstās seksuālās uzmākšanās rezultātā. Beļģijā veiktie pētījumi liecina, ka īpašam riskam tiek pakļautas neprecētas un šķirtas sievietes. Vācijā vairāk nekā 60 % aptaujāto sieviešu un 19% vīriešu paziņoja, ka viņi cietuši no seksuālās uzmākšanās. Francijā 21 % darbinieku ir cietuši no šādas attieksmes. Spānijā 9 no 10 sievietēm pirmajā darba vietā saskārušās as seksuālo uzmākšanos.

Sekas, ko seksuālā uzmākšanās var atstāt uz:

1) personu, kas cieš no seksuālās uzmākšanās:

— apdraudētības, pazemojuma, pakļautības, stresa, dusmu, depresijas un bezspēcības sajūta;

— bezmiegs, slimība, fizisks neveselums;

— pašpārliecinātības un ticības sev zudums;

— drošības sajūtas zudums un bailes;

— traucētas mācības/darbs;

— apdraudētas karjeras iespējas;

— neveselīga, draudīga vai neveikla mācību/darba vide;

— atstāj iespaidu uz attiecībām mājās.

2) uz organizāciju kopumā:

— produktivitātes, darba ražīguma krišanās;

— sabojāta, saindēta darba vide, kas var atstāt iespaidu uz katru darbinieku;

— darba kavējumi;

— potenciāla labu darbinieku/studentu zaudēšana.

3) uz pašu uzbrucēju:

— kolēģi viņu var atstumt, noraidīt; statusa un cieņas zaudēšana;

— cietušo sūdzības tiesā, iespējami tiesas darbi.

Kāpēc upuri neziņo par notikušo?

Noliegšana

Upuris (-e) izliekas, kas nekas nenotiek, mēģina nemanīt uzbrukumus, cerot, ka tie drīz beigsies, mēģinot aizmirst par tiem.

Nesauc notiekošo īstajā vārdā

Upuris (-e) mēģina atrast attaisnojumus uzbrucēja uzvedībai vai mēģina iztulkot viņa uzvedību kā komplimentu. Mēģina uzmākšanos uztvert kā joku.

Šķietami kontrolē situāciju

Upuris (-e) uzskata, ka uzmākšanās ceļas no viņas (-a) uzvedības. Domā, ka, mainot savu uzvedību, upuris spēs pārtaukt uzmākšanos. “Man vajadzētu citādāk ģērbties”, “Es laikam izaicinu viņu”, “Man nevajadzēja būt tik draudzīgai pret viņu — ja es būšu noraidošāka, viņš pārtrauks”

Izturība

Upuris (-e) cieš klusējot, vai nu baidoties no atriebības, pārmetumiem un pazemojumiem, vai arī domājot, ka neviens nepalīdzēs.

Izvairīšanās

Upuris (-e) pamet darbu, nepabeidz mācību kursu.

Konfrontācija

Upuris (-e) tieši un atklāti paziņo uzbrucējam, ka šāda uzvedība nav vēlama.

Nomierināšana

Upuris(–e) mēģina nomierināt uzbrucēju. “Varbūt, ja es vienreiz aiziešu uz satikšanos ar viņu, viņš izbeigs man uzmākties.”

Bieži uzmākšanās gadījumā cietušie ne vien cenšas saglabāt kontaktu ar saviem uzbrucējiem, bet arī vēlas saglabāt labu priekšstatu par sevi uzbrucēju acīs. Cietušie bieži ir atkarīgi no viņu bijušo priekšnieku (bet diemžēl uzbrucēju) labajām atsauksmēm un ieteikuma vēstulēm, ja cietušie vēlas turpināt savu karjeru un iegūt labus amatus nākotnē. Bez tam, mēģinājums saglabāt draudzīgas attiecības ar uzbrucēju ir bieži lietota cietušo stratēģija, lai mēģinātu normalizēt un de—seksualizēt attiecības ar uzmācīgo kolēģi.

Seksuālā uzmākšanās pārkāpj katra tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgām iespējām, kā arī tiesības uz vidi, kas ir brīva no naidīguma, aizspriedumiem un seksisma.

C. Seksuāls uzbrukums/

vardarbība

1) Izvarošanas gadījumā sievietes ir tikai lietas, priekšmeti uzbrucēja rokās. Izvarošana ir tāds uzbrukums, kas tiek paveikts pret sievieti tieši tāpēc, ka viņa ir sieviete un viņa var tikt pakļauta un izmanota kā objekts. Var teikt, ka visas iepriekšējās dzimumdiskriminācijas un vardarbības formas savu virstoni sasniedz izvarošanā.

Tai pat laikā izvarošana ir viens no vismazāk ziņotajiem noziegumiem. Pētījumi liecina, ka policijā tiek paziņots par tikai 10 % izvarošanas gadījumu. Bez tam parasti tās ir ziņas par izvarošanām, ko pastrādājis svešinieks, kamēr daudz biežāk sievietes cieš no vardarbības, ko pret viņām pastrādā paziņas, draugi, kaimiņi. Te sievietes jūtas vēl apdraudētākas — pirmkārt, viņas baidās no vīrieša atriebības, otrkārt, daudzas no viņām ir šokētas, ka cilvēks, kuram viņas uzticējušās ir bijis spējīgs to izdarīt.

Bez tam visa kriminālā sistēma ir pret cietušo. Ja sieviete ziņo par izvarošanu, palīdzību jāsniedz un apsekošanu policijā jāveic policistei — sievietei. Latvijā tā tas nenotiek, un nereti izmeklēšana policijā līdzinās otrreizējai izvarošanai. Bez tam izmeklēšanas un tiesas laikā vispirmām kārtām tiek meklēts, kā sieviete pati “izprovocēja” vardarbību, kā viņa pati ir atbildīga par notikušo. Piemēram, ja izvarošana notikusi randiņa laikā vai ceļojot, parastā tiesībsargājošo iestāžu reakcija ir jautājums, kā sieviete pieļāva attiecīgo apstākļu izveidošanos. Tad gandrīz iznāk, ka kādos noteiktos gadījumos vīrietis iegūst “tiesības izvarot” sievieti. Kopumā izvarošanas gadījumos notiek upura vainošana, nevis aizsardzību.

Tas arī nozīmē, ka sievietei tieši kā sievietei, kas cietusi no vardarbības netic, jo pastāv uzskats, ka vīrietim piemītošās “dabiskās” tieksmes ir nekontrolējamas, tātad sievietei jābūt vienmēr gatavai tikt izvarotai, bet atbildība viņai vienmēr jāuzņemas pašai. Plaši izplatīta ir vīriešu socializācija, kas veido viņos “iekarošanas” mentalitāti attiecībās ar sievieti. No viņiem tiek sagaidīts, ka viņi uzvedīsies agresīvi, lai iegūtu seksu no sievietes ar varu. Rezultātā pilnīgi izzūd iespēja panākt savstarpēju vienošanos. Jo sieviete ir iekarojamā, vīrietis — iekarotājs, no sievietes tiek sagaidīta gatavība pakļauties, no vīrieša — uzbrukt.

2) Pilnīgi Latvijā netiek ziņots par izvarošanu, ko pastrādājis vīrs. Tomēr ir pamats domāt, ka tās notiek un ne mazums. Vardarbība ģimenē ir izplatīta parādība. Statistiku par to ir grūti apkopot, jo policija nereti nereģistrē šos “sadzīves strīdu” gadījumus, arī sievietes baidās ziņot policijā, turklāt vēl šobrīd reti statistikā tiek dalīti tā saucamajos sadzīves strīdos cietušie pa dzimumiem. Manā rīcībā ir Rīgas Ātrās Medicīniskās stacijas ziņas par vardarbību ģimenē 1995. gada oktobrī, novembrī un decembrī. Te skaidri redzms, ka 69,2 % gadījumu cietušās ir sievietes, 30,8% no viņām ir bijušas uzbrucēja sievas, 15, 5 % — mātes. Tikai 7,5 % cietušo ir bijuši vīri. Visplašāk izplatītais nodarījuma veids ir piekaušana — 55,1%, saduršana notikusi 25,6% gadījumu. 55,1% gadījumu nav lietots nekāds ierocis, 20,5 % gadījumu ierocis ir bijis nazis. Sistas brūces cietušajiem bijušas 43, 6% gadījumu. Visbiežāk no vardarbības cieš 16—30 gadīgie (–ās) un 31—40 gadīgie (–ās).

Vardarbība ģimenē veidojas situācijā, kad partneris pilnībā kontrolē un tiecas pakļaut sev otru. Uzbrucējs nosaka, kam, kad, kur un kā uzbrukt. Tādēļ tā ir diskriminācija, ja upurim (–ei) vēlāk tiek uzvelta atbildība par uzbrucēja “izprovocēšanu”, tādējādi liekot saprast, ka cietušā rokās it kā ir bijusi vara mainīt situāciju. Tas ir mīts, ka uzbrucējs “zaudē kontroli” upura pār sevi upura vainas dēļ un tādēļ uzbrūk. Tieši pretēji — uzbrucēja rokās ir kontrole un vara. Viņš izlemj, kam uzbrukt, tas ir, visneaizsargātākajam un bezspēsīgākajam tajā situācijā — savam partnerim. Viņš arī izlemj, kad un kur notiks uzbrukums, izvēloties mājas, kur vismazāk citi dzirdēs un redzēs, kas notiek. Uzbrucējs arī nosaka, kā sist — viņš sit tā, lai pēc iespējas mazāk būtu redzamas uzbrukuma zīmes un citi nevarētu uzdot jautājumus.

Vardarbību ģimenē pret partneri bieži ne tikai pastiprina, bet arī nosaka sievietes ekonomiskā atkarība no vīrieša. Sievietēm kopumā trūkst atbalsta un resursu, lai atstātu vardarbīgas attiecības. Aiziet no vīra, kurš piekauj sievietei traucē tiesībsargājošo iestāžu negatīvā attieksme un tradicionālā izpratne par sievietes lomu un funkcijām.

Pastāv arī uzskats par vardarbību ģimenē, kā ekonomiski nelabvēlīgām ģimenēm raksturīgu parādību. Šis kļūdainais viedoklis neļauj sievietēm identificēt vardarbību pret viņām kā izplatītu noziegumu, kā arī veicina viņu tiesību uz aizsardzību un veselību neīstenošanos.

Nobeigumā

Dzimumdiskriminācija pastāv gan attiecībā pret vīriešiem, gan sievietēm. Diemžēl pastāvošie priekšstati biežāk iedrošina protestēt un pastāvēt uz savām tiesībām vīrieti, kamēr sievietei tiek iemācīts samierināties un pakļauties. Rezultātā sievietes ir tās, kuras visvairāk cieš no diskriminācijas. Dzimumlīdztiesību nebūs iespējams panākt un nodrošināt, ja vēl arvien vienam dzimumam tiks “no dabas” nolemts kalpot otram, tai pat laikā iestāstot, ka tas otrais, saskaņā ar dabu un tradīcijām, ne uz ko vairāk jau arī nevar cerēt.

Referāti konferences sagatavošanas mediju priekšsanāksmē Vaivaros 1997. gada 7.—8. martā.

“LV” redakcija saglabā un neiejaucas referātu autoru izteiksmes un rakstības veidā

Kas ir feminisms?

Daudziem feminisms liekas esam bīstama parādība, un tiek uztverts kā nelaimīgu — tādu, kam neveicas personiskajā un arī profesionālajā dzīvē — sieviešu fanātiska kustība. Šāds viedoklis, iespējams, saistīts ar to dinamismu, ar kādu sieviešu kustība izauga un attīstījās pasaulē. Šī kustība uzrādīja iespējamību, ka sieviete arī spēj pretendēt uz dominējošo vietu, kura līdz šim piederējusi tikai vīriešiem. Šis apstāklis, iespējams, izskaidro kāpēc mums šodien jāsastopas ar “anti—feministisku” reakciju. Tā izpaužas gan medijos, gan valsts politikā, gan reliģijā.

Feminisms pēc būtības nozīmē iespēju radīt taisnīgu sabiedrību , kurā gan vīrietis, gan sieviete var īstenot savas spējas un īpatnības, baudīt izvēles tiesības un līdztiesīgi piedalīties visos attīstības procesos.

Feminisms nozīmē taisnīgumu un līdztiesību dzimumu sfērā — tas atteicas gan uz mūsu ķermeņiem, gan attiecībām uz ielas, mājās vai darba vietā.

Nenoliedzami feminisms runā par sieviešu apspiešanu un diskrimināciju, jo sievietes diemžēl ir tās, kuras visvairāk no tās cieš.

Feminisms runā par nepieciešamību nodrošināt sievietes drošu eksistenci . Ja to izdotos īstenot, izzustu vardarbības un diskriminācijas problēmas.

Bet tai pat laikā feminisms arī cīnās par visu un katra tiesību aizsardzību. Jo tās ir arī vīrieša tiesības nebūt uzurpatoram un situācijas noteicējam pret savu gribu. (Jautājums, protams, ir vai tiešām pret savu gribu?)

Kopumā feminisms iekļaujas “zaļo”, cilvēktiesību aizstāvju, anti—rasistu un kreiso kustībā. Sieviešu tiesību ievērošanas uzsvērums feminismā nozīmē līdztiesības, vienlīdzīgo iespēju un vispārējo cilvēktiesību principu iedzīvināšanu pilnā mērā. Feminisms tādējādi parāda, ka tautu starpā un sabiedrību iekšienē pastāv nelīdztiesība, kas pamatā balstās rasu, šķiru, tautību, vecuma, reliģijas un seksuālās orientācijas aizspriedumos.

Tātad — feminisms nav vīriešu nīšana. Jo feministi var būt un arī ir vīrieši. Kā teorija feminisms šobrīd vispirms analizē un dokumentē visu līdz šim izslēgto, izstumto cilvēku grupu pieredzes. Tādējādi feminisms piedāvā metodoloģiju, kā analizēt tos varas un kontroles mehānismus, kas diskriminē vienus, bet piešķir privilēģijas citiem, nosakot “pareizās” uzvedības, domu, ideju, zināšanu atlases filtrus. Tiem cauri netiek laistas zināšnas no marģinalizētām, no par “nepilnvērtīgām” atzītajām cilvēku grupām. Feminisms šobrīd ir kļuvis par pētniecības metodi — ir feministiski pētījumi gan socioloģijā un antropoloģijā, gan filosofijā un literatūras zinātnē. Universitātēs tiek veidoti sieviešu jeb dzimtes pētījumu centri, lasītas lekcijas par dzimumu socioloģiju, sieviešu literatūru, lesbiešu literatūru, sieviešu politiskajām kustībām, feminisma teoriju. Tas rāda, ka feminisms kļūst par akadēmisku gan ne disciplīnu (tas būtu pretrunā ar feminisma kritiku par akadēmisko vidi), bet metodi. Tai pat laikā vēl arvien akadēmiskā vide, kurā ir dominējusi un dominē tradicionālā sapratne par zinātni, zinātniskumu, objektīvo un pareizo pētījumu, sīvi pretojas feminisma metdoloģijai.

Feminisms man pašai nozīmē vispirms jauna domāšanas virziena attīstīšanos filosofijā, piedāvātot jaunus zināšanu avotus un jaunu filosofēšans manieri. Feminisma pamatiezīme ir interdisciplinārā pieeja tādējādi gan “savijot” kopā teoriju ar aktīvu politisko un sociālo reformu praksi, gan dažādu zinātnes disciplīnu principus.

Feminisma kā teorijas centru veido ideja par dzimtes (gender) un dzimuma (sex) nošķīrumu . Te tiek nodalītas bioloģiskās, tas ir, dzimuma atšķirības no dzimtes jeb kultūras radītajām un uzturētajām “drēbēm”. Tā feminisms apšauba sapratnes par vīrieti un sievieti balstīšanos tīri bioloģiskās atšķirībās, norādot, ka kultūra, tradīcijas, ieradumi, arī ekonomiskās un politiskās sistēmas interpretē šīs bioloģiskās atšķirības un tieši šajās interpretācijās ir atrodama dzimumatšķirības sakne. Kultūra un domāšanas tradīcija norāda mums uz bioloģisko atšķirību pastāvēšanu, kultūra ir tā, kas vieniem uzvelk bikses un citiem kleitu. Tātad feminisms uzsver, ka sievietes un vīrieša būtība ir sociāla konstrukcija. Analizējot un pētot šīs sociālās konstrukcijas veidošanos un tās pastāvēšanas principus ir iespējams gūt nozīmīgas zināšanas par cilvēku regulācijas īpatnībām vienā vai otrā kopienā, sabiedrībā, kultūrā.

Feminisma attīstība

Tomēr feminisms nav nekad bijis tikai analītiska darbošanās. Tā saknes un būtība ir aktīva darbība pārmaiņu sabiedrībā panākšanai, un tas ir nesaraujami saistīts ar aktīvu politisko, sociālo reformu un cilvēktiesību īstenošanas kustību.

Feminisma saknes meklējamas sieviešu kustībā, kas sākās pagājušā gadsimta vidū. Tolaik Amerikas Savienotajās Valstīs kopā sanāca grupa aktīvu sieviešu—mājsaimnieču, lai izprastu, vai tā Konsitūcija, kas aizsargā viņu vīru tiesības, rūpējas arī par viņām. Un nācās konstatēt, ka šajā slavenajā cilvēktiesību aizstāvības dokumentā uz viņām neattiecas neviena norma. Tad viņas — Elizabeth Cady Stanton, Susan B. Anthony, Sarah Moore Grimke, Lucy Stone — nolēma rīkot pasaulē pirmo sieviešu tiesību konferenci. Tā notika 1848. gadā Seneca Falls. Šī vispirms bija sievietes pašcieņas un iekšējā potenciāla atzīšanas kustība. Vēlāk tā ieguva nosaukumu “sufrāžistes”, tā norādot, ka šīs sievietes cīnījās par balsstiesībām. Tomēr jāatzīst, ka sākotnēji par nozīmīgāko viņas uzskatīja sava īpašuma un ienākumu pārvaldīšanas tiesības, juridiskā statusa iegūšanu, laulības šķiršanas tiesību iegūšanu. Līdz tam sieviete pēc apprecēšanās kā persona vispār neeksistēja — viņa pat zaudēja savu vārdu un pilnīgi kļuva par vīra īpašumu. Tādēļ sievietes uzsvēra laulību līguma slēgšanas nozīmību.

Bet tad sievietes saprata, ka viņas nevar paļauties tikai uz vīriešiem sava stāvokļa uzlabošanā un tiesību īstenošanā. Tādēļ viņu starpā nostiprinājās pārliecība par balsstiesību iegūšanas nepieciešamību. Tādējādi veidojās prasība pēc sievietes politiskās eksistences — tā bija prasība pēc sieviešu kā pilsoņu statusa .

Kopumā 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma sieviešu kustība cīnījās par sievietes patstāvīgas rīcības iespējām. Šī kustība centrējās uz pamattiesību — tiesību balsot, tiesību uz īpašumu, tiesību piedalīties līgumu slēgšanā, tiesību piedalīties zvērināto tiesā — sievietēm atzīšanu. Cīņa ilga gandrīz gadsimtu, bija arī upuri, bet savu kulmināciju tā sasniedza 20.gs. 10.jos un 20.jos gados, kad lielākajā daļā valstu sievietēm beidzot tika dotas tiesības piedalīties vēlēšanās. Šo feminismu kopumā sauc par liberālo jeb humānistisko feminismu, jo tas runāja par vīriešu un sieviešu kā cilvēku vienlīdzību, norādot, ka visi cilvēki ir indivīdi un savās spējās ir vienlīdzīgi.

Pēc Otrā Pasaules kara feminisms iegūst citu spēku un virzienu. Betty Friedan ar savu slaveno grāmatu “Feminine Mystique” atklāja savdabīgu depresīvo stāvokli, kurā atradās liela daļa sieviešu tobrīd. Viņām pa lielākai daļai bija laba universitāšu izglītība (sievietes sāk uzņemt univeristātēs 20.jos gados), tomēr viņas bija mājsaimnieces, kas dzīvoja skaistās priekšpilsētas mājās un gaidīja ar siltām vakariņām mājās pārnākam savus vīrus, kuri strādāja nopietnos darbos pilsētās. Tajā laikā sievietes gan bija izglītotākas un brīvākas kā agrāk tomēr izrādījās, ka viņu izglītība bija vajadzīga tikai, lai izglītotajiem vīriešiem būtu izglītotas sievas. Izglītība un iegūtās tiesības nedeva viņām iespēju izrauties no tradicionālās patriarhālās ģimenes lomām. Bez tam, daudzas sievietes bija sākušas strādāt kara laikā, kad bija nepieciešamība pēc darba rokām un bija brīvas darba vietas. Bet tikko darbā pēc kara atgriezās vīrieši, sievietes tika no jauna iesprostotas mājas dzīvē. Friedan rakstīja, ka šīs sievietes atrodas dziļā depresijā un ir nelaimīgas, kaut pašas nevar īsti pateikt, kāpēc.

Šo sieviešu meitas, kurām bija nodrošināta iespēja iegūt labu izglītību, vairs negribēja samierināties ar savu māšu likteni. Tāpēc 60.to un 70.to gadu feminisms atrod un cenšas likvidēt vairāk slēptus, dziļākus, bet spēcīgākus sieviešu apspiešanas avotus. Tā viņas norādīja, ka dzimumdiskriminācija sakņojas ne tikai likumdošanā, bet arī nevienlīdzībā nodarbinātībā, ģimenē, laulību slēgšanas principos, tradicionālo sieviešu un vīriešu lomu izpratnē. Šis feminisma virziens norādīja uz izplatīto uzskatu par “pareizām” un “dabiskām” attiecībām dzimumu starpā diskriminējošo raksturu.

1960.jos gados sievietes iesaistījās Jauno Kreiso, antikoloniālisma, studentu protestu un melno tiesību kustībās visā pasaulē. Viņas sāka runāt par sieviešu tiesībām daudz plašāk, iekļaujot sievietes reproduktīvās tiesības, tiesības uz veselību un uz drošu vidi. Tā veidojās marksistsikā virziena feminisms, kas uzskatīja, ka līdzās šķiru apspiešanai un diskriminācijai pastāv un ir nozīmīga dzimumdiskriminācija. Diemžēl no savu kolēģu vīriešu, citu marksistu puses sievietes neguva atbalstu, jo viņi uzskatīja, ka jebkurā gadījumā dzimumu līdztiesības jautājums ir otršķirīgs attiecībā pret tādiem apspiešanas mehānismiem kā šķiru dalījums un rase.

Tad feministes izdarīja veiklu “manevru” (Shulamith Firestone vadībā), uzsākot diskusiju par bioloģiskajām atšķirībām starp sievieti un vīrieti, lai izskaidrotu sieviešu apspiešanu. Šis feminisma virziens tiek saukts par ginocentrisko , jo tas uzsver sieviešu atsķirīgumu un savdabību. Šis virziens uzsvēra, ka liberālisms bija “akls” pret to, ka sievietes definīcija jeb sapratne par to, kas ir sieviete, veidojusies tieši apspiešanas un diskriminācijas apstākļos. Lai saprastu, kas sieviete ir patiesībā nepieciešams atzīt, ka vīriešu un sieviešu ķermeņi izjūt pasauli atšķirīgi, tas nozīmē — sievietes situācija un izjūtas nav mērojamas ar tām pašām mērkauklām, kā vīriešu pasaulizpratne un stāvoklis. Tātad te feminisms norādīja, ka dzimumu konflikts ir viena no visu konfliktu pamatformām un avotiem.

70.to gadu sākumā antropoloģija sāk rādīt, ka vēršanās pie bioloģiskām atšķirībām neļauj mums saprast un izskaidrot to daudzveidību kādā dzimte un dzimumdiskriminācija veidojas vienā vai otrā sabiedrībā vai kultūrā. Tomēr vēl 70.jos gados feminisms izmantoja jēdzienu “sieviete” kā vienību, veselumu , mēģinot zem tā kolektivizēt visu sieviešu pieredzes. Te slaveni piemēri ir Nancy Chodorow veiktā sievietes patības psihoanalītiskā analīze un Caroll Gilligan's ideja pētīt sieviešu morāles sapratni kā sieviešu “atšķirīgo balsi”, kas nelīdzinās vīrieša jeb tradicionālajai morālei.

Šī sieviešu kustības posma ļoti nozīmīgs sasniegums ir 1976. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtā Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (Convention on the Elimination of All Forms of Discrimination against Women — CEDAW) . Tā stājās spēkā 1981. gadā. Latvija ir pievienojusies šim dokumentam, bet nav to ratificējusi.

80.to un 90.to gadu feminisms kritizē sievietes “kā tādas” ideju, norādot, ka drīzāk jātiek analizētām tām situācijām, apstākļiem, kultūras normām, valodas nosacījumiem, kuros cilvēks kļūst par sievieti vai vīrieti. Tātad jānotiek salīdzinošajiem pētījumiem, izvairoties no unitāras sapratnes par identitātēm. Šī pieeja veidojās, kad lezbietes, nabadzīgās sievietes, strādnieces, melnās sievietes, sievietes no dažādām valstīm un kultūrām sāka runāt par to, ka būt sievietei viņām nozīmē ko citu nekā vidusšķiras baltajām heteroseksuālajām Rietumu sievietēm, kuras līdz tam veidoja feminisma kustības un ideju pamatus. Atsakoties no universālas sapratnes par sievietes būtību, kļuva skaidrs, ka arī sievietes diskriminācijai nav tikai viens avots, bet tā formējas, pārklājoties dažādiem diskriminācijas veidiem, piemēram, rasismam, homofobijai, nacionālismam. Izcilākās sievietes no šī posma ir bell hooks, Gloria Joseph, Audre Laurde, Adrienne Rich, Maria Lugones, Marilyn Frye.

Feminisms šodien

Feminisms šodien, 90.jos gados runā par “pozitīvās diskriminācijas” radīšanu sievietēm vai minoritātēm, kas līdz šim nav bijušas pietiekoši pārstāvētas augstākajos amatos, politikā, nozīmīgākajos lēmumu pieņemšanas līmeņos. Tas nozīmē, ka augstskolās, uzņēmumos, organizācijās tiek veidotas kvotas cik procentu vietu ir domātas sievietēm, cik minoritātēm. Tādējādi tiek veicināta līdz šim izslēgto grupu līdzdalības palielināšana.

Cita tendence feminismā šobrīd ir cīņa pret vardarbību pret sievieti. Tā iestādēs un augstskolās notiek apmācības par vardarbības pret sievieti novēršanu un izskaušanu. Visiem šobrīd daudz vairāk jāuzmanās stāstīt neķītrus jociņus, izteikt komplimentus vai piezīmes par izskatu — tas var beigties ar tiesas darbiem. Feminisms cīnās arī par seksu, kas balstās uz abu partneru abpusēju piekrišanu, tas ir, sievietes, pēc feministu domām, līdz šim ir bieži tikušas pakļautas seksuālām attiecībām bez viņu piekrišanas, sekss sievietēm bieži ir nozīmējis vardarbību. Feminisms šobrīd pieprasa sievietēm nevardarbīgu un abpusēji vēlamu seksu, jo pētījumi rāda, ka seksuāliem izbrukumiem un seksuālām attiecībām pret savu gribu dzīves laikā saskaras katra trešā sieviete.

90.to gadu feminisma teorija ir post—modernistiska. Tā uzsver nepieciešamību atteikties no vispārējiem, vispārinātiem spriedumiem un kritērijiem gan zinātnē, gan politiskās aktivitātēs. Sievietes un vīrieša identitātes analīzē jāatsakās no unitāriem jēdzieniem, tos aizvietojot ar daudzveidīgu, plurālu sapratni par dzimti kā sociāli kulturāli veidotu knostrukciju, kurā savijas šķiras, rases, tautības, vecuma, seksuālās orientācijas identitāšu aspekti. Tātad feminisms analizē sievietes un vīrieša situāciju pēc iespējas lokalizēti un specifiski, atsakoties no universālas objektivitātes, no vispārējās pieredzes jēdzieniem, no veselā saprāta kā zināšanu šķirošanas un atlases mehānisma zinātnē. Tai vietā pētījumos tiek runāts par racionalitāšu un objektivitāšu daudzveidību un lokalizētību vienā vai otrā kultūrā, tradīcijā. Tātad — notiek cīņa nevis par sievietes vispār vispārēju atbrīvošanu, bet gan par viņas drošības, tiesību un labklājības nodrošināšanu katrā atsevišķā realitātes fragmentā.

Feminisms šobrīd vēlas atvērt visus tos konkrētos kontekstus, kuros sieviete un vīrietis kā kulturālas zīmes veidojas. Tā ir kultūras vēstures kā teksta, kurā rakstīts par sievieti un vīrieti, lasīšana. Līdz ar to tiek, manuprāt, pārvarēta klasiskā feminisma dilemma — daba (nature) vai audzināšana (nurture). Tas ir — vai par sievieti piedzimst vai tiek izaudzināta. Šobrīd feminisms drīzāk analizē kulturālos, valodiskos u.c. kontekstus, kuros dzimte darbojas, kuros dzimumtšķirība tiek radīta un kuros formējas nevienlīdzība.

Vīriešu negatīvā reakcija

Diemžēl pastāv vīriešu negatīvā reakcija uz feminisma attīstību, lai gan es drīzāk domāju, ka tā ir tradicionālā domāšanas veida pretestība. Ir vīriešu kustība, kas sākās Vācijā un turpinās šobrīd Amerikā, pēc kuras uzskatiem vīrietis ir kļuvis par sabiedrības upuri, jo sievietes ir ekstrēmi draudīgas, straujas un spalgas. Vīrieši ciešot no tā, ka darbā viņiem nākoties cīnīties ar nervozām karjeristēm — kazām, kaut gan sievietēm nāktos būt aprūpējamām, sievietes atņemot darba vietas vīriešiem, viņus apspiež mātes—monstri un sievas — emocionālās vampīres. Te palīgā tiek piesaukta Bībele un Dieva ieliktā kārtība, kas sludina sievietes pakārtotību vīrietim. Vīrieši trenējas būt atkal vīrieši, lai viņos atkal atdzimtu ķēniņš un cīnītājs, burvis un mīlētājs.

Cita veida vīriešu kustības

Ir arī cita veida vīriešu kustības, kas atzīst, ka pastāvošā sistēma ir diskriminējoša pret sievietēm un nevēlas to turpināt. Savdabīgs vīriešu feminisma paraugs bija pagajušajā gadā Amerikā notikusī Miljons Vīriešu demonstrācija (One Million Men March), kurā vīrieši pauda vēlmi un gatavību uzņemties vairāk atbildības par ģimeni, dalīties mājas pienākumos ar sievieti, atgriezties mājās pie tēva lomas pildīšanas. Šie ir no vienas puses pozitīvi vērtējami vīriešu mēģinājumi izlauzties no galvenā naudas pelnītāja, politiķa un sabiedrības centra, kas atstumts no ģimenes, stereotipu slazda. No otras puses, te var parādīties arī patriarhālisma ģimenē nostiprināšanās tendences. Vīrieši mēģina sevi nostādīt cietušo lomā, tādējādi novēršot uzmanību no kontroles un varas pār sievietēm, kas vēl arvien ir tieši viņu rokās.

Tomēr kopumā sieviešu un dzimtes pētījumiem iegūstot akadēmisku un institucionalizētu statusu arvien vairāk vīriešu pievēršas dzimtes analīzei un izmanto feminisma piedāvāto metodoloģiju.

Feminisms Latvijā

Manuprāt, kopumā vīriešu (un arī daudzu sieviešu) pretestība nav cēlonis feminisma lēnajai ienākšanai Latvijā. Būtiskāks cēlonis te ir izkropoļotā sapratne par feminismu, kas radās komunisma ideoloģijas un viltotās vienlīdzības rezultātā. Feminisma attīstības priekšnoteikums ir sieviešu pašapziņas nostriprināšanās un nopietnu feministisko pētījumu attīstība. Latvijā vēl arvien runā par feminismu, bet neīsteno pašu feminismu, tas ir, nepraktizē tā piedāvātās metodes. Vēl viens nosacījums feminisma attīstībai ir sieviešu kustības radikalizēšanās, atbrīvojoties no mīta par Latvijas likumdošanu kā dzimumlīdztiesīgu, bet saskatot un labojot tajā pastāvošās normas, kā arī vairāk politizējot savu darbību, palielinot sieviešu politisko līdzdalību kopumā. Tomēr tas viss iespējams tad, kad sievietēm būs ļauts saskatīt, ka tie ierobežojumi un šķēršļi, ar ko viņas sastopas viscaur savā dzīvē, ir diskriminācija un nav jāpieņem kā “dabiskā” lietu kārtība.

Ziemeļvalstu Ministru padomes

Sieviešu studiju un dzimtes pētniecības

institūta līdzstrādniece Susanna Inkinena:

Zieme~valstis

dzimumu līdztiesības jomå

1. Oficiālā situācija

un mērķi

Visās Ziemeļvalstīs politiskā vienotība balstās uz apziņu, ka sabiedrībā demokrātiska augšupeja iespējama vienīgi gadījumā, kad gan sieviešu gan vīriešu zināšanas, kompetence, pieredze un vērtības ir atzītas, un tām ir iespēja ietekmēt un papildināt visas sabiedrības sfēras.

Piecas valstis ir izvēlējušās dažādas pieejas, veidojot institucionālas struktūras dzimumu līdztiesības veicināšanai. Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā Ombudsmens dzimumu līdztiesības jautājumos (Ombudsmens ir parlamenta iecelta amatpersona, kuras uzdevums ir izskatīt sūdzības) nodrošina Likuma par Dzimumu līdztiesību ievērošanu, kamēr citas institūcijas (komitejas, padomes) atbild par atbilstošas politikas izstrādāšanu. Dānijā un Islandē Dzimumu līdztiesības padome ir atbildīga gan par politikas izstrādāšanu, gan par attiecīgās likumdošanas realizāciju.

Ziemeļvalstīs dzimumu līdztiesības politikas mērķi acīmredzami ir cīņa pret seksuālo pazemošanu (uzmākšanos), seksa industriju, visa veida prostitūciju un vardarbību pret sievieti un meiteni.

Sieviešu organizācijas — gan politiskās, gan neatkarīgās — ieņem svarīgu lomu dzimumu līdztiesības veicināšanā. Būtiski ir nodrošināt pastāvīgu saikni ar darba tirgu (darbadevēju organizācijām un arodbiedrībām). Daudzi dzimumu līdztiesības projekti, krīžu centri vardarbības upuriem utt. ir sākušies no sieviešu organizāciju iniciatīvas.

Ziemeļu Ministru Padome ir izvirzījusi trīs vienlīdzīgu iespēju mērķus:

* iespēja strādāt darbu, kas nodrošina ekonomisku neatkarību;

* rūpēties par bērniem un māju;

* piedalīties politikā, arodbiedrībās un citās sabiedrības aktivitātēs.

Prioritātes Ziemeļvalstu sadarbībā:

* vienlīdzīgu pieeju nodrošināšana vīriešiem un sievietēm politiskajiem un ekonomiskajiem lēmumu pieņemšanas procesiem;

* vienlīdzīga ekonomiska statusa un ietekmes vīriešiem un sievietēm veicināšana — vienlīdzīga samaksa;

* dzimumu līdztiesības veicināšana darba tirgū;

* uzlabotas iespējas gan sievietēm gan vīriešiem apvienot vecāku pienākumus un darbu;

* aktīvu dzimumu līdztiesību veicinošu metožu izstrādāšana.

Progress līdztiesības jomā bija iespējams, pateicoties pieprasījumam pēc darbaspēka, galvenokārt dēļ sabiedriskā sektora paplašināšanās 1960—ajos un 70—ajos gados, un dēļ pastāvīgām reformām ekonomikas, sociālajā un ģimenes politikā.

2.Kā tas notiek praksē?

Visas Ziemeļvalstis ir pieņēmušas dzimumu līdztiesības likumdošanu un izveidojušas nacionālu dzimumu līdztiesības struktūru, un visām ministrijām ir pienākums pievērst uzmanību sieviešu un vīriešu līdztiesībai savās jomās (mainstreaming=visaptveroša politika). Administratīvajām teritorijām ir līdztiesības nodaļa, kas sniedz vērtējumu pirms jebkādiem valdības lēmumiem, kas saistās ar līdztiesību, un kas saskaņo dzimumu līdztiesības jautājumus ar visām ministrijām. Līdztiesības jautājumu Padome ir konsultatīva institūcija Līdztiesības jautājumu ministram un Vienlīdzīgu iespēju Ombudsmenim, kas ar publiskas informācijas palīdzību un citos veidos palīdz veicināt līdztiesību darbā un izglītībā.

Visas Ziemeļvalstu konstitūcijas aizliedz diskrimināciju pēc dzimuma, tomēr galvenie principi, kas nosaka līdztiesības prakstisku realizāciju, attiecas uz nodarbinātību — vienādu iespēju veicināšana, stājoties darbā, darba apstākļu nodrošināšana un personiskās attīstības iespējas.

3. Darba tirgus —

eksistē izteikts sadalījums pa dzimumiem

Lai arī vīrieši un sievietes dara vienlīdzīgu daudzumu darba, sievietes vairāk nekā vīrieši strādā neapmaksāto darbu. Sievietes arī bieži vien nav pietiekoši pārstāvētas augstākajos amatos — par laimi, pēdējos gados situācija ar sievietēm—vadītājām ir uzlabojusies: Somijā viena trešdaļa no jaunajiem menedžeriem ir sievietes. Sieviešu menedžeru skaits ir pieaudzis, bet joprojām ir ievērojama starpība sieviešu un vīriešu algās: sieviete vadošā amatā nopelna apmēram par 66 procentiem mazāk nekā viņas kolēģis vīrietis.

Sievietes galvenokārt ir nodarbinātas pakalpojumu sfērā, vīrieši ir vienmērīgāk pārstāvēti visās nozarēs. Ziemeļvalstīs 72 līdz 83 procentu sieviešu vecumā no 20 gadiem līdz pensijai piedalās darba tirgū. Pieejami publiskie bērnudārzi rada iespēju sievietei strādāt, ja viņa to vēlas. Bērnudārzos atrodas 50 līdz 80 procentu bērnu vecumā no 3 līdz 6 gadiem. Mātes saņem bērna kopšanas atvaļinājuma pabalstus no 6 līdz 12 mēnešiem. Sistēma katrā valstī ir atšķirīga, bet visbūtiskākais ir tas, ka arī tēviem ir tiesības palikt mājās ar bērnu vismaz divas nedēļas, saņemot par to pilnu algu (Norvēģijā un Zviedrijā tas ir obligāti!). Tēvu vidū bērna kopšanas atvaļinājums ir ļoti populārs un šo iniciatīvu ļoti labprāt atbalsta visas Ziemeļvalstu valdības.

Ziemeļvalstis arī sniedz finansiālu palīdzību (aizdevumus) sievietēm, kas vada uzņēmumus.

Lai uzlabotu sieviešu statusu darba tirgū, ir izvirzīti sekojoši mērķi:

* iekļaut vienlīdzīgas samaksas perspektīvu ekonomikas politikā un izstrādāt stratēģijas, kas to realizētu;

* iekļaut vienlīdzīgas samaksas principu darba un pienākumu novērtējumā;

* veikt pētījumus par veiksmīgākajām metodēm vienlīdzīgas samaksas realizācijai — individuālas vienošanās vai centralizētu pārrunu ceļā, individuāli izcenojumi, darba tirgus izcenojumi vai kolektīvā vienošanās;

* veikt pētījumus par piemēriem, kas atspoguļo sievietes un vīriešus darbavietās, strādājot kopā pēc līdztiesības principiem;

* atbalstīt studentus/mācekļus/darbiniekus, kas izvēlas netradicionālus studiju virzienus/apmācības/darbu.

4. Lēmumu pieņemšanas process

Pēdējo desmit gadu laikā sieviešu pārstāvniecība dažādās lēmumu pieņemšanas un konsultatīvās struktūrās ir ievērojami pieaugusi. Ziemeļvalstu parlamentos sieviešu īpatsvars ir procentuāli augsts (starptautiskā mērogā) — 33—39 procenti. Nacionālajās valdībās sievietes sastāda 32—42 procentus. Visvairāk sievietes ir pārstāvētas vietējās padomēs, kuru kompetencē ietilpst veselības aprūpe un medicīniskie pakalpojumi.

Ja arī sievietes ir diezgan spēcīgi pārstāvētas politiskajās struktūrās, vīrieši vienalga pārsvarā ir politikas noteicēji. Ziemeļvalstis ir pielietojušas atšķirīgas stratēģijas, lai palielinātu sieviešu īpatsvaru lēmumu pieņemšanas struktūrās. Valstīm ir dažādi viedokļi par kvotu sistēmas vērtību kā līdzekli, lai sasniegtu lielāku dzimumu līdztiesību visu līmeņu politiskās struktūrās. Ir arī citas izplatītas stratēģijas: jaunas sadarbības formas starp sievietēm, starppartiju sadarbība, brīva sieviešu organizāciju tīkla izveide, datu bāzes ar sieviešu — speciālistu sarakstiem u.c.

5. Līdztiesība izglītībā

Publiskajā izglītības sistēmā sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas iespējas iegūt visa veida izglītību, kā arī iegūt diplomus un grādus.

Apmēram 60 procentu pirmā kursa studentu universitātēs ir sievietes, bet tikai 28 procenti doktorāta studentes. Dažās specialitātēs (medicīna, psiholoģija, teoloģija, ķīmija) līdz 80 procentu studentu ir sievietes.

Pamatskolās ir izplatīti dažādi modeļi vienlīdzīgu tiesību popularizēšanai: piemēram, iepazīstinot bērnus ar ikdienas tehniku un veicinot meitenes izvēlēties dabaszinātnes un citus tā sauktos “zēnu priekšmetus”.

Dzimumu līdztiesības jautājumus apspriež arī skolā un praktiskajās mācību nodarbībās — meitenes tiek atbalstītas netradicionālu pienākumu un darbu izvēlē.

6. Ģimene

Laulības vēl arvien ir visizplatītākais ģimenes veidošanas pamats, bet divi no trim pāriem šķiras. Šķiršanās likumi ir izstrādāti, lai būtu iespējami labvēlīgi bērnam. Parasti bērns paliek ar māti, bet vīriešu kustības cīnas par vīrieša tiesībām paturēt bērnu pēc šķiršanās.

Ģimenes plānošana balstās uz principu, ka sievietei pašai jāizlemj kad un cik bērni viņai būs. Tādēļ ir plaši izplatītas bezmaksas ģimenes plānošanas konsultācijas un padomi par kontracepciju. Kopējais abortu skaits ir 30 000 gadā katrā valstī.

Tēva loma ir piedalīties grūtniecības kursos un būt klāt dzemdībās.

Jaunu cilvēku (līdz 35 gadu vecumam) vidū ir populāra tendence dzīvot vienam(ai). Sievietes pirms ģimenes veidošanas pabeigs studijas, un daudzas sievietes ar perspektīvu karjeru izvēlas dzīvot vienas vai vismaz bez bērniem. Mūsdienās sievietei piedzimst pirmais bērns vēlāk nekā agrāk: vidējais vecums jaunajām māmiņām ir 28 gadi.

7. Sieviešu studijas

Gandrīz katrā universitātē ir iespējams mācīties sieviešu studijas. Ziemeļu Institūts Sieviešu studijām un dzimumu pētniecībai (NIKK) Oslo, Norvēģijā, tika nodibināts 1995. gadā. Tā mērķis bija koordinēt Ziemeļvalstu sieviešu studijas, pētniecības programmas, apmācības u.c.

Īsumā: mums ir likumi, dzimumu līdztiesības sistēmas, sociālās sistēmas, kas palīdz apvienot darbu un ģimeni. Bet Ziemeļvalstis nav līdztiesības paradīze... tajā pašā laikā aizvien vairāk sieviešu slimo, viņām vairāk kā jebkad ir psiholoģiskas problēmas, viņas lieto vairāk zāļu un alkohola nekā to darīja viņu mātes. Vardarbība pret sievieti ir liela problēma, pieaugošas problēmas ir prostitūcija, alkoholisms un narkomānija. Vecajiem stereotipiem par sievieti un viņas lomu vēl aizvien sabiedrībā ir ievērojama ietekme. Vīriešiem ir vara. Bet sievietes vēlas cīnīties — viņas zin savas tiesības, un zin, ka jautājums ir par brīvu izvēli — un jaunie vīrieši vairs nesagaida mājās tādu apkalpošanu kā viņu tēvi.

Referāts konferences sagatavošanas mediju priekšsanāksmē Vaivaros 1997. gada 7.—8. martā.

Sorens Kristensens

Kaija Gertnere