Baltijas valstis nav bijušās padomju republikas

Krievijas oficiālās personas regulāri protestē pret Baltijas valstu izvēli saistīt savu neatkarības drošību ar NATO, par argumentu izvirzot tēzi, ka Latvija, Lietuva un Igaunija kā “bijušās padomju republikas” atrodoties Krievijas interešu joslā.

Šajā sakarā ASV Pārstāvju palātas deputāts Džeralds Solomons asi reaģējis ASV Kongresā, 11.jūlijā sakot runu un tai pievienojot virkni vēsturisku dokumentu.

Ar Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) gādību šis Kongresa Protokolos ievietotais materiāls ir “Latvijas Vēstneša” rīcībā, ko redakcija arī piedāvā saviem lasītājiem.

Kongresa protokoli

God. Džeralds B.H. Solomons, no Ņujorkas štata

Pārstāvju palātā Piektdien, 1997.gada 11.jūlijā

Solomona k-gs. Priekšsēdētāja kungs, šonedēļ Madridē notika NATO dalībvalstu apspriede, kur tās paziņoja, ka atbalsta ierobežotu alianses paplašināšanu, uzņemot pirmajā kārtā Poliju, Ungāriju un Čehiju. Man bija gods piedalīties šajos vēsturiskajos notikumos.

Tomēr es uzskatu, ka būtu pareizi, ja NATO paziņojumā par paplašināšanu būtu ietverta Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija un Slovēnija. Es ceru un paļaujos, ka NATO spers soļus, lai pastiprinātu paziņojumā nenosaukto valstu drošību, un radīs konkrētu mehānismu, lai sagatavotos otrajai paplašināšanas kārtai. Patiešām, ASV delegācijai, ko vadīja prezidents Bils Klintons, izdevās panākt, ka samita noslēguma dokumentā tika ierakstīts papildinājums, kas liek skaidri saprast, ka durvis paliek atvērtas jaunu dalībvalstu uzņemšanai.

Krievijas valdība, bez šaubām, darīs visu, kas ir tās spēkos, lai aizkavētu tālāku NATO paplašināšanu. Pēdējā gada laikā Krievijas valdība ir atkārtoti un skaļi likusi saprast, ka principā iebilst pret NATO paplašināšanu. Tomēr pēc līguma parakstīšanas starp NATO un Krieviju ir nedaudz mainījusies tās vispārējā nostāja, kas sākotnēji nepieļāva nevienas Viduseiropas valsts iekļaušanu pirmajā paplašināšanas kārtā, tagad iebildumi ir vērsti tikai pret tām valstīm, ko tā uzskata par bijušajām padomju republikām. Tie, kas pieņem lēmumus Krievijas valdībā, uzskata, ka Igaunija, Latvija un Lietuva arī pieder pie bijušajām padomju republikām.

Taču atzīt Krievijas viedokli par to, kuras valstis ir bijušās padomju republikas, būtu gan nepareizi, gan vēsturiski neprecīzi. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un ASV piecdesmit gadus ilgo politiku pret Baltijas valstīm, neatzīstot to iekļaušanu PSRS sastāvā, tās nekad nav bijušas padomju republikas. Taču pretēji Baltijas valstu tautu gribai tās piecdesmit gadus bija vardarbīgi okupētas saskaņā ar noteikumiem, ko paredzēja zemiskais 1939.gadā noslēgtais nacistiskās Vācijas un PSRS pakts un tā slepenie protokoli.

Priekšsēdētāja kungs, es lūdzu visus piekrist, lai protokolā tiktu iekļauts nacistu un PSRS noslēgtā pakta teksts, kas skaidri pierāda, ka Baltijas valstis kļuva par padomju impērijas sastāvdaļu nevis labprātīgi, bet divu šī gadsimta visnelietīgāko diktatūru ļaunprātīgu mahināciju rezultātā.

Vācijas un Padomju Savienības līgums par neuzbrukšanu

PSRS valdība un Vācijas valdība, vēloties nostiprināt mieru starp PSRS un Vāciju un balstoties uz 1926. gada aprīlī noslēgtā līguma par neitralitāti pamatprincipiem, ir vienojušās par turpmāko:

1. pants

Abas Līgumslēdzējas Puses apņemas atturēties no jebkādas vardarbības, jebkādas agresīvas rīcības un jebkāda uzbrukuma viena otrai, kā atsevišķi, tā arī kopā ar citām valstīm.

2. pants

Gadījumā, ja viena no Līgumslēdzējām Pusēm kļūs par karadarbības objektu no trešās valsts puses, otra Līgumslēdzēja Puse nekādā veidā neatbalstīs šo valsti.

3. pants

Abu Līgumslēdzēju Pušu valdības turpmāk uzturēs kontaktus viena ar otru, lai konsultētos un informētu viena otru par jautājumiem, kas skar to kopējās intereses.

4. pants

Neviena no Līgumslēdzējām Pusēm neiesaistīsies jebkādā valstu grupējumā, kas tieši vai netieši vērsts pret citu pusi.

5. pants

Strīdu vai konfliktu rašanās gadījumā Līgumslēdzēju Pušu starpā, sakarā ar tādiem vai citādiem jautājumiem, abas puses šos strīdus un konfliktus risinās vienīgi mierīgā ceļā, draudzīgas domu apmaiņas veidā vai vajadzības gadījumā, veidojot komisijas konflikta noregulēšanai.

6. pants

Šis līgums tiek noslēgts uz desmit gadiem tādējādi, ka, ja gadījumā viena no Līgumslēdzējām Pusēm to nedenonsēs gadu pirms termiņa izbeigšanās, līguma darbības termiņš automātiski tiks uzskatīts par pagarinātu uz nākamajiem pieciem gadiem.

7. pants

Šis līgums ir jāratificē iespējami īsā laikā. Apmaiņai ar ratificēšanas rakstiem ir jānotiek Berlīnē. Līgums stājas spēkā ar tā parakstīšanas brīdi.

Sastādīts divos oriģinālos, vācu un krievu valodā, 1939. gada 23. augustā Maskavā.

PSRS valdības pilnvarojumā Vācijas valdības vārdā

V.Molotovs J.Ribentrops

(Pēc “Izvestijām”, 1939. gada 24. augustā — “Latvijas Vēstneša” neoficiāls tulkojums)

Vācijas un PSRS 1939.gada 23.augusta neuzbrukšanas līguma slepenais papildu protokols

1939.gada 23.augustā

Slepenais papildu protokols

Sakarā ar Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas pakta parakstīšanu abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas parakstījuši šo paktu, sevišķi konfidenciāli apsprieda jautājumu par abu pušu interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā. Šīs apspriešanas rezultāts ir šāds:

1. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lietuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas.

2. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā Polijas valstij piederīgos apvidos Vācijas un PSRS interešu sfēras aptuveni norobežo upju līnija: Nareva, Visla un Sana.

Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā.

Jebkurā gadījumā abas valdības šo jautājumu risinās draudzīgas saprašanas garā.

3. Eiropas dienvidaustrumos padomju puse uzsver PSRS intereses Besarābijā. Vācu puse apliecina savu pilnīgu politisko neieinteresētību šajā rajonā.

4. Abas puses šo protokolu turēs stingrā slepenībā.

Maskava, 1939.gada 23.augusts.

Vācijas valdības vārdā J.fon.Ribentrops

PSRS valdības pilnvarojumā V.Molotovs

(Pēc krājuma “Latvijas okupācija un aneksija. 1939 —1940. Dokumenti un materiāli”, Dr.habil.iur., Dr.h.c., prof. Dītriha Andreja Lēbera zinātniskajā redakcijā, I. Gravas-Kreituses, I. Feldmaņa, J.Goldmaņa, A. Strangas sakārtojumā, Rīgā., 1995.)

Slepenais papildu protokols

Zemāk parakstījušies pilnvarotie konstatē Vācijas valdības un PSRS valdības vienprātību par sekojošo:

1939. gada 23. augustā parakstītais slepenais papildu protokols tiek grozīts 1. punktā tādējādi, ka Lietuvas valsts teritorija tiek iekļauta PSRS interešu sfērā, turpretī Ļubļinas vojevodiste un Varšavas vojevodistes daļas tiek iekļautas Vācijas interešu sfērā (skat. šodien parakstītajam PSRS un Vācijas līgumam par draudzību un robežu pievienoto karti). Tiklīdz PSRS valdība Lietuvas teritorijā veiks īpašus pasākumus savu interešu aizsardzībai, tad, lai dabiski un vienkārši novilktu robežu, pastāvošā Vācijas un Lietuvas robeža tiek labota tā, ka Lietuvas teritorija, kas atrodas dienvidrietumos no kartē apzīmētās līnijas, tiek Vācijai.

Tālāk tiek konstatēts, ka augšminētie Padomju Savienības pasākumi nedrīkst ietekmēt spēkā esošos Vācijas un Lietuvas saimnieciskos līgumus.

PSRS valdības pilnvarojumā V.Molotovs

Vācijas valdības vārdā J.Ribentrops

1939. gada 28. septembrī

(Pēc Baltijas starprepublikāniskās PSRS tautas deputātu grupas meteriālu krājuma “Par Padomju-Vācijas 1939.—1941.g. vienošanos politiski tiesisko vērtējumu”, Maskavā, 1989.11.12. — “Latvijas Vēstneša” neoficiāls tulkojums)

Slepenais protokols

Vācijas valdības pilnvarojumā Vācijas vēstnieks grāfs fon der Šulenburgs, no vienas puses, un PSR Savienības valdības pilnvarojumā PSRS TKP priekšsēdētājs V.M. Molotovs, no otras puses, vienojās par turpmāko:

1. Vācijas valdība atsakās no savām pretenzijām uz Lietuvas teritorijas daļu, kas minēta 1939. gada 28. septembra Slepenajā papildu protokolā un apzīmēta šim Protokolam pievienotajā kartē.

2. PSR Savienības valdība piekrīt izmaksāt Vācijai kompensācijas veidā 7.500.000 zelta dolāru, kas atbilst 31 miljonam 500 tūkstošiem Vācijas marku, par teritoriju, kas minēta šī Protokola 1. punktā.

31,5 miljoni Vācijas marku tiks samaksāti šādi: viena astotdaļa jeb 3.937.500 Vācijas marku, krāsaino metālu piegāžu veidā trīs mēnešu laikā kopš šī Protokola parakstīšanas, bet atlikušās septiņas astotdaļas jeb 27.562.500 Vācijas marku, zeltā, veicot atskaitījumus no Vācijas zelta maksājumiem, kas Vācijas pusei jāveic līdz 1941. gada 11. februārim saskaņā ar vēstuļu apmaiņu, kas notika Vācijas Ekonomiskās delegācijas priekšsēdētāja Šnurres k-ga un PSR Savienības ārējās tirdzniecības tautas komisāra A.I. Mikojana starpā sakarā ar 1941. gada 10. janvāra “Vācijas un PSR Savienības Līguma par savstarpējām preču piegādēm otrajā līgumsaistību periodā atbilstoši Vācijas un PSR Savienības 1940. gada 11. februāra Saimnieciskajam Līgumam”.

3. Šis Protokols sastādīts divos oriģinālos vācu valodā un divos oriģinālos krievu valodā un stājas spēkā kopš tā parakstīšanas.

Maskavā, 1941.gada 10. janvārī

Vācijas valdības vārdā PSR Savienības valdības pilnvarojumā

Šulenburgs V. Molotovs

(Pēc Baltijas starprepublikāniskās PSRS tautas deputātu grupas meteriālu krājuma “Par Padomju-Vācijas 1939.—1941.g. vienošanos politiski tiesisko vērtējumu”, Maskavā, 1989.11.12. — “Latvijas Vēstneša” neoficiāls tulkojums)

Priekšsēdētāja kungs, no tā brīža, kad 1940.gadā padomju tanki okupēja Baltijas valstis, līdz 1991.gadam, kad ASV atzina šo valstu valdības, ASV nekad nav atzinušas padomju varas likumību šajās valstīs un ir uzturējušas diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstu valdību pārstāvjiem Vašingtonā.

Kaut arī liekas, ka tā ir acīmredzama vēstures mācība, ir ļoti svarīgi, lai ASV valdība liktu Krievijas pusei saredzēt šo atšķirību un saprast, ka ne mēs, ne mūsu sabiedrotie Eiropā neielaidīsies nekādos kompromisos par NATO paplašināšanu, balstoties uz kļūdainu vēstures izpratni.

Tāpat ir svarīgi atzīmēt, ka galvenā loma un lieli nopelni pieder Krievijas prezidentam Borisam Jeļcinam, lai panāktu, ka Krievija atzīst Baltijas valstu neatkarību līgumā, kas 1991.gadā tika parakstīts starp Lietuvu un Krieviju, lai likvidētu sekas, ko radīja brutālā Lietuvas okupācija 1940.gadā. Atzīstot aneksiju par spēkā neesošu, Krievija ir pati atzinusi, ka Baltijas valstis nekad nav bijušas padomju republikas, bet gan Padomju Savienības okupētās republikas. Priekšsēdētāja kungs, es lūdzu visus piekrist, lai arī šī līguma fragmenti tiktu iekļauti protokolā.

Izturoties pret Baltijas valstīm kā pret bijušajām padomju republikām un atsakoties atzīt vēsturisko netaisnību, ko nodarīja piecdesmit gadu ilgā okupācija, Krievijas valdība cer, ka tai izdosies apturēt NATO tālāku paplašināšanu, kas varētu sekot pēc pirmās kārtas. Tā cer panākt vispārēju vienošanos par to, ka bijušās padomju republikas ir nepārprotami Krievijas interešu sfērā.

Priekšsēdētāja kungs, NATO nekad nevajadzētu piekrist nevienam no Krievijas priekšlikumiem, kas liegtu kādai valstij realizēt tās suverēnās tiesības lūgt to uzņemt NATO.

Runas beigās deputāts Džeralds Solomons pievienojis arī “Lietuvas Republikas un Krievijas Padomju Sociālistiskās Republikas līguma par starpvalstu attiecību pamatiem” daļas.

No Amerikas Savienoto Valstu Kongresa Protokolu burtnīcas 1412.–1413.lappuses

“Latvijas Vēstneša” (Gunta Štrauhmane, Juris Afremovičs)
neoficiāls tulkojums no angļu un krievu valodas