Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesība

Erlens Kalniņš, LU stud.iur.

Ievadam

Civiltiesiska saistība jeb parādnieka pienākums izdarīt par labu kreditoram zināmu darbību, kurai ir mantiska vērtība (sk. Civillikuma (CL) 1401. p.), apzīmējama kā līdzeklis, kas vērsts uz noteikta mantiska labuma došanu kreditoram1, turklāt normatīvi civiltiesiskā sabiedrībā minētais līdzeklis prezumēts kā darbība, kas parādniekam jāveic labprātīgi un pienācīgi (CL 1., 1812. p.). Pretējā gadījumā kreditoram ir tiesība viņam pienākošos mantisko labumu iegūt piespiedu kārtā — aizsargājot savu aizskarto no attiecīgās tiesiskās attiecības izrietošo saistību tiesību (prasījumu) tiesas ceļā, ciktāl nav runa vienīgi par t.s. naturālo saistību ( obligatio naturalis ) jeb saistību, kas nav apveltīta ar prasības tiesību (piem., noilgušu saistību (CL 1910., 1911. p.), sk. arī CL 1760., 2283., 2284. p.). Līdz ar to pēc vispārīgā principa nav pieļaujama tiesību aizsardzība patvaļīgi un vardarbīgi, tas ir, ārpus tiesas (CL 1732. p.).

Taču, ņemot vērā to, ka tiesas palīdzība ne vienmēr izrādās savlaicīga un efektīva, lai novērstu draudošu, dažbrīd pat neatlīdzināmu zaudējumu, izņēmuma kārtā likumā noteiktos gadījumos ir pieļauta aizskarto tiesību aizsardzība ārpus tiesas pašpalīdzības ceļā (sk. 1733. p.)2. Pašpalīdzība (speciālā nozīmē), galvenokārt saistību tiesību aizsardzībai, īstenojama, izlietojot aizturējuma vai ķīlāšanas tiesību, kas vienlaicīgi realizē arī saistības izpildījuma likumiska (legāla) nodrošinājuma funkciju3 (blakus saistības izpildījuma līgumiskiem nodrošinājumiem — galvojumam, līgumsodam, rokasnaudai un ķīlas tiesībai (pēdējā nodibināma arī ar testamentu vai tiesas spriedumu))4.

Šajā rakstā aplūkosim vienīgi iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesību (CL 1735., 1736. p.), ņemot vērā tās īpašo raksturu un vietu aizturējuma tiesības ( ius retentionis) institūtā (CL 1734.—1740. p.).

Iznomātāja un izīrētāja

aizturējuma tiesības

jēdziens

Atbilstoši legālai definīcijai “uz aizturējuma tiesības pamata tā persona, kuras rokās atrodas kāda lieta, var to neizdot tik ilgi, kamēr nav nolīdzināts kāds viņas pašas prasījums” (CL 1734. p.). Lai izlietotu aizturējuma tiesību, respektīvi, lai aizturētājam būtu tiesība zināmu laiku neizpildīt savu saistību, kas izpaužas lietas izdošanā, aizturamai lietai jāatrodas aizturētāja tiesīgā valdījumā5 (kas nav iegūts ne vardarbīgi, ne slepeni — CL 909. p.), turklāt viņa prasījuma tiesībai pret pretējo pusi, kuras atbilstošā saistība ir jau izpildāma, tas ir, nav aprobežota ne ar nosacījumu, ne ar termiņu, savukārt jāatrodas sakarā (koneksitātē) ar minēto lietu (sk. CL 1737. p.). Iespējamie prasījuma tiesības un aizturētās lietas koneksitātes gadījumi kazuistiski, bet izsmeļoši6 uzskaitīti CL 1738. pantā, un tie ir šādi (pie katra gadījuma piemēriem pakavēsimies tikai garāmejot):

1) kad valdītājs aizturētai lietai taisījis izdevumus, kas pretiniekam jāatlīdzina (sk., piem., CL 867., 1967., 2155. p.);

2) kad valdītāja prasījums cēlies no tā paša darījuma, pēc kura no viņa prasa lietu izdot (sk., piem., CL 1292., 1963.—1967. p.). Šeit valdītāja prasījums nav nepieciešami saistīts ar tiesisko attiecību, uz kuras pamata viņam lieta jāizdod, taču šāds prasījums var eventuāli rasties;

3) kad no aizturētās lietas maksājams parāds (piem., kopīpašnieka (līdzmantinieka) tiesība aizturēt lietu, kas pēc kopīpašuma dalīšanas pienākas otram kopīpašniekam ar pienākumu izmaksāt atbilstošu vērtības daļu naudā (sk. CL 739., 1075.);

4) kad kāds cietis no svešas lietas zaudējumu, kas jāatlīdzina tās īpašniekam (sk., piem., CL 1093., 1749., 2363. p.);

5) kad lieta jāizdod pret zināmu pretizpildījumu; tādā gadījumā šo lietu var aizturēt, līdz kamēr nav noticis norunātais pretizpildījums (šeit attiecināma t. s. ieruna par divpusēja (savstarpēja) līguma neizpildi ( exeptio non adimpleti contractus) — CL 1591. p., sk. arī CL 1620. un turpm. p., 2042. un turpm. p. par līguma atcēluma prasību)7.

Tātad aizturējuma tiesības būtību izteic 1) aizturamās lietas tiesīgs valdījums (arī turējums), 2) minētās lietas sakars ar aizturētāja prasījuma tiesību un 3) aizturētās lietas neizdošana, kamēr nav nolīdzināta prasījuma tiesība. Jautāsim, vai visi minētie elementi atrodami arī CL 1735. un 1736. pantā regulētajā iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesības sastāvā?

Kā noteic CL 1735. pants, “aizturējuma tiesība pieder augļu nesēja zemes gabala iznomātājam — uz zemes gabala ražojumiem un uz tajā esošo nomnieka kustamu mantu, tiklab nokavētās nomas maksas dēļ, kā arī visu to prasījumu dēļ, kādi varētu rasties pret nomnieku uz nomas līguma pamata”. Izrādās, ka nomnieks var aizturēt iznomātās lietas augļus un nomnieka kustamu mantu, kaut arī tā neatrodas ne viņa valdījumā, ne turējumā, turklāt minēto lietu sakars ar iznomātāja prasījumiem, kas izriet no nomas attiecībām, nav pakļaujams nevienam no CL 1738. pantā minētiem koneksitātes gadījumiem (juridiskajā literatūrā sastopams apšaubāms mēģinājums to pakļaut CL 1738. panta 3. punktā minētajam gadījumam8). Tādi paši secinājumi izriet arī no izīrētāja aizturējuma tiesības juridiskās konstrukcijas (sk. CL 1736. p.). Situāciju glābj vienīgi tas, ka ar aizturējuma tiesību (plašākā nozīmē) sakrīt tiesība neizdot aizturēto lietu, kamēr nav nolīdzināts aizturētāja prasījums — tātad juridiski nozīmīgākais sastāva elements.

Tādējādi atliek atzīt, ka iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesība uzskatāma par aizturējuma tiesības (plašākā nozīmē) speciālu veidu, kuras atsevišķi sastāva elementi būtiski atšķiras no pēdējās. Šķiet, ka jaunākā juridiskajā literatūrā (kopš 1937. gada) minētā īpatnība līdz šim vēl nav pamanīta vai vismaz pienācīgi noskaidrota — aplūkojot aizturējuma tiesības institūtu, pirmām kārtām (atbilstoši Civillikuma sistēmai) izcelta iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesība, un tikai pēc tam seko tikko samanāms mēģinājums noskaidrot aizturējuma tiesības institūta būtību9.

Ar ko izskaidrojams iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesības sevišķais raksturs? Kā redzams no šī institūta vēsturiskās attīstības — ar kodifikatorisku mēģinājumu apvienot divus zināmā mērā līdzīgus tiesību institūtus, no kuriem viens — aizturējuma tiesība (plašākā nozīmē) — ir ģermāņu tiesību institūts, bet otrs — modernizēts romiešu klusās jeb likumiskās ķīlu tiesības ( pignus legale ) institūts10. Sākotnēji 1864. gada Vietējo civillikumu kopojumā (VCL) romiešu pignus legale tika recipēts principiāli negrozītā veidā, taču ar 1889. gada likumu līdzšinējo iznomātāja un izīrētāja likumisko ķīlu tiesību atzina par likumisku aizturēšanas tiesību11 (sk. VCL 1403., 1404. p.) ar norādi uz VCL 3381. pantu, kur bija ietverta aizturēšanas (aizturējuma) tiesības legālā definīcija (šobrīd CL 1734. p.).

Izstrādājot Civillikumu, Vietējo civillikumu kopojuma normas, kas regulēja iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesību, tika inkorporētas aizturējuma tiesības institūtā (no sistēmas viedokļa ne visai veiksmīgi tās novietojot tūlīt aiz CL 1734. panta), kā rezultātā no vienas puses iznomātājam un izīrētājam pilnībā piešķirts eventuāla aizturētāja statuss CL 1734. panta nozīmē (“ ...persona, kuras rokās atrodas kāda lieta, var to neizdot...”), bet no otras puses — joprojām palicis nenoskaidrots tas, kā šis tiesiskais statuss reāli iegūstams. Tā, piemēram, iznomātā zemes gabalā esošā nomniekam piederošā kustamā manta neatrodas iznomātāja valdījumā vai turējumā (resp., “viņa rokās”), kaut gan taisni lietas valdījums ārēji raksturo aizturētāja statusu. Nomniekam piederošai kustamai mantai vispirms jānonāk iznomātāja rokās — tikai tad iespējams runāt par turpmāku aizturētās lietas neizdošanu, kamēr nav nolīdzināta iznomātāja prasījuma tiesība pret nomnieku. Teiktais norāda uz to, ka iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesībai, pretēji aizturējuma tiesībai (plašākā nozīmē) kā aizsargājošai tiesībai, piemīt arī agresorisks raksturs, kas izpaužas iznomātāja (izīrētāja) rīcībā ar mērķi saviem spēkiem (pašpalīdzības ceļā) iegūt nomniekam (īrniekam) piederošu lietu turējumu jeb faktisku valdījumu, ievērojot analoģiju ar ķīlāšanas tiesības izlietošanu (resp., mutatis mutandis piemērojot CL 1744. un 1745. panta noteikumus)12. Minētā rīcība nav kvalificējama kā patvarība, gluži otrādi — tā rada tiesiskas sekas, iznomātājam (izīrētājam) piešķirot iespēju panākt saistības izpildi no nomnieka (īrnieka) puses, turpretī pēdējam nav tiesība pret iznomātāju (izīrētāju) celt valdījuma vai īpašuma prasību.

Citiem vārdiem sakot, iznomātāja un izīrētāja aizturējuma tiesība ir aizturējuma tiesības (plašākā nozīmē) speciāls veids ( sui generis ), kas vērsta uz nomniekam (īrniekam) piederošu iznomātā (izīrētā) objektā esošu kustamu lietu turējuma iegūšanu (ķīlāšanas elements) nolūkā tās neizdot, kamēr nav nolīdzināta no nomas (īres) attiecībām izrietoša iznomātāja (izīrētāja) prasījuma tiesības pret otru pusi (jāpiebilst, ka ķīlāšanas elements izslēdz nepieciešamību šai tiesībai piemērot 1738. panta noteikumus).

Aizturējuma tiesības

subjekts un objekts

Civillikuma 1735. un 1736. pantā noteiktā aizturējuma tiesība pieder vienīgi nekustamas lietas iznomātājam vai izīrētājam13 — 1) augļu nesēja zemes gabala iznomātājam, turklāt neatkarīgi no tā, vai nomnieks zemes gabalu tiešām izmantojis augļu iegūšanai14, un 2) ēkas, atsevišķas telpas vai atklātas, augļu iegūšanai nenodomātas vietas izīrētājam. Protams, šāda tiesība pieder arī dzīvojamās telpas izīrētājam, jo likumā “Par dzīvojamo telpu īri”, kas speciāli regulē dzīvojamo telpu īres attiecības (sk. CL 2112. p. piez.), nesastopam pretēju aizrādījumu.

Par iznomātāja aizturējuma tiesības objektu var būt iznomātā zemes gabalā esošas nomnieka kustamas lietas un zemes gabala ražojumi. Ar zemes gabala ražojumiem saprotami vienīgi tā dabiskie augļi (jeb “dabiskie ražojumi” CL 855. panta izpratnē, ciktāl tie nav atdalīti no zemes gabala), bet ne civilie augļi (jeb nomnieka ienākumi no zemes gabala apakšnomas), kas parasti nav individualizējami. Ja nomnieks savas tiesības nodevis apakšnomniekam, iznomātājs aizturējuma tiesību var izlietot arī attiecībā uz viņa kustamām lietām (t. sk. zemes gabala dabiskiem ražojumiem), nodrošinot savu prasījumu pret nomnieku (kā noprotams — pilnā apmērā).

Izīrētājs savukārt var aizturēt īrnieka kustamas lietas (t. sk. preces), kas ievestas izīrētā ēkā vai atklātā vietā lietošanai vai glabāšanai un tādējādi uzskatāmas par lietu kopību ( universitas rerum ) jeb vairāku patstāvīgu lietu sakopojumu minētam nolūkam (sk. CL 849. p.). Tāda pati tiesība izīrētājam ir arī attiecībā uz apakšīrnieka ievestām lietām, kas tomēr likumā tieši aprobežota ar tās saistības apmēru, kura pastāv starp apakšīrnieku un otro izīrētāju (piem., ja ēkā apakšīrē nodota tikai atsevišķa telpa).

Jāatzīmē, ka iznomātājam (izīrētājam) ir tiesība aizturēt vienīgi nomnieka (īrnieka) īpašumā esošas lietas — par aizturējuma tiesības objektu nevar būt citam piederošas kustamas lietas, kas atrodas nomnieka (īrnieka) turējumā (arī prettiesīgi iegūtas lietas), pretējā gadījumā īpašniekam ir tiesība tās atprasīt ar īpašuma prasību (sk. CL 1044. p.). Tas izskaidrojams ar to, ka aizturētājs attiecībā uz aizturētām lietām neiegūst lietisku tiesību ar absolūtu raksturu15 — aizturējuma tiesība ir akcesora iznomātāja (izīrētāja) prasījuma tiesībai pret nomnieku (īrnieku) un tātad nevar pārsniegt viņu savstarpējo tiesisko attiecību robežas.

Bez tam aizturējuma tiesības objekts nevar būt īrnieka (apakšīrnieka) bezķermeniskas lietas (personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas — CL 841. p. 2. d.), tai skaitā viņa prasījumi, kaut arī akti par tiem (piem., vekseļi) izīrētā ēkā (telpā) vai vietā būtu ievesti līdzi (tā kā par bezķermenisku lietu nenoliedzami atzīstama arī domājamā daļa kopīpašumā16, izīrētājs nav tiesīgs aizturēt tādu kustamu lietu, kurai īrnieks ir vienīgi līdzīpašnieks). Acīmredzot minētais aizliegums analoģiski attiecināms arī uz iznomātāja aizturējuma tiesību.

Aizturējuma tiesības objekts raksturojams ne tikai kvalitatīvi — ne mazāk svarīgi ir tā kvantitatīvie ietvari. Pirmkārt, aizturēto lietu vērtība var daudzkārt pārsniegt iznomātāja (izīrētāja) prasījuma apmēru. Otrkārt, ņemot vērā to, ka aizturējuma tiesība vērsta uz saistības izpildījuma nodrošināšanu, bet neaptver iespēju pašam aizturētājam realizēt saistības piespiedu izpildi (atsavinot aizturētās lietas — sk. CL 1739. p.), par aizturējuma tiesības objektu nevar būt tās nomniekam (īrniekam) piederošās kustamās lietas, attiecībā uz kurām nav vēršama piedziņa civilprocesuālā kārtībā17 (sk. CPK 1. pielikumu).

Visbeidzot, līdzīgi aizturējuma tiesības (plašākā nozīmē) sastāva elementam — aizturētāja prasījuma tiesības un aizturamās lietas savstarpējam sakaram (koneksitātei) (sk. CL 1737., 1738. p.), arī iznomātāja (izīrētāja) aizturējuma tiesība ārēji balstās uz zināmu koneksitāti — taču šeit tai jāpastāv starp iznomāto (izīrēto) lietu un aizturamām lietām, respektīvi, iznomātājam (izīrētājam) ir tiesība aizturēt vienīgi tās nomniekam (īrniekam) piederošās lietas, kas atrodas iznomātajā (izīrētajā) objektā, bet nevis ārpus tā robežām.

Aizturējuma tiesības

izlietošana un aizsardzība

Iznomātāja (izīrētāja) aizturējuma tiesības izlietošanas tiesiskais pamats ir visi prasījumi (tai skaitā blakus prasījumi, kā, piemēram, līgumsods, likumiskie procenti, zaudējumu atlīdzība), kas izriet no nomas (īres) tiesiskajām attiecībām un ir izpildāmi (tas ir, nav aprobežoti ne ar nosacījumu, ne termiņu — sk. 1737. p.). Tādējādi iznomātājs (izīrētājs) nav tiesīgs izlietot aizturējuma tiesību, pirmkārt, pamatojoties uz tādu prasījumu pret parādnieku (nomnieku, īrnieku), kas neizriet no nomas (īres) tiesiskām attiecībām (piem., pamatojoties uz prasījumu personiska aizskāruma dēļ), un, otrkārt, pamatojoties uz izpildīšanai vēl nepakļautu parādnieka saistību (piem., pamatojoties uz nomas maksājumu, kura samaksai nav pienācis termiņš — sal. 1828. p.).

Aizturējuma tiesības priekšmets jeb iznomātāja (izīrētāja) rīcība, kas vērsta uz minētās tiesības izlietošanas mērķi — prasījumu izpildījuma nodrošināšanu, aptver 1) aizturamās lietas turējuma iegūšanu (ķīlāšanas elements) un 2) tās neizdošanu, kamēr nav nolīdzināts nodrošinātais prasījums. Jāatzīst, ka minētam iedalījumam ir vairāk teorētiski izskaidrojoša nozīme — faktiski iznomātāja (izīrētāja ) aizturējuma tiesības izlietošana izpaužas kā nepieļaušana parādniekam iznest vai izvest no iznomātā (izīrētā) objekta tur esošās aizturēšanai padotās viņa lietas18. Šādā “nepieļaušanā” vienlaicīgi saskatāma gan faktiskas varas iegūšana pār svešu lietu19, gan aizturētāja nodoms minētās lietas neizdot otrai pusei.

Juridiskajā literatūrā un tiesu praksē iznomātāja (izīrētāja) aizturējuma tiesības priekšmets, atsaucoties uz atsevišķiem kustamas lietas valdījuma iegūšanas pamatiem (sk. CL 883. p.), ilustrēts ar šādiem piemēriem — iznomātā (izīrētā) objekta apsardzes organizēšana20, durvju un vārtu aizslēgšana (īres attiecībās)21, ēkas pagalmā iznesto īrnieka lietu ņemšana savās rokās22. Protams, šie nebūt nav vienīgie iespējamie piemēri, taču jau šobrīd var nomanīt, ka aizturējuma tiesības izlietošanas problemātikai nav pieļaujama vienkāršota pieeja — no vienas puses likums atļauj iznomātājam (izīrētājam) iegūt faktisku varu pār parādnieka kustamām lietām, turpretī no otras puses aizturētājs šādi nevar aizskart parādnieka tiesību netraucēti lietot iznomāto (izīrēto) lietu un tās augļus (sk. CL 2131. p.), piemēram, noslēdzot izīrētās ēkas durvis un liedzot īrniekam iespēju tajā iekļūt. Bez tam no CL 1735. un 1736. panta konteksta izriet, ka iznomātājs (izīrētājs) nav tiesīgs aizturētās lietas aizgādāt prom no iznomātā (izīrētā) objekta.

Kā norādīts iepriekš, iznomātāja (izīrētāja) aizturējuma tiesības izlietošanai pēc analoģijas piemērojamas arī atsevišķas ķīlāšanas institūtu regulējošas normas — noteikums par izvairīšanos no liekas vardarbības un cietsirdības vai jebkādas citas darbības, kas pārsniegtu aizturējuma tiesības mērķi, aizturot nomniekam (īrniekam) piederošās lietas (sal. CL 1744. p.), un aizliegums parādniekam pretoties tiesiski pamatotai aizturēšanai (sal. CL 1745. p.). Pēdējais noder par izejas punktu arī jautājumam par aizturējuma tiesības aizsardzību, kas savukārt nav aplūkojama atrauti no parādnieka rīcības aprobežojuma rakstura.

Aizturējuma tiesības (kā jebkuras subjektīvas tiesības) izlietošana ir tiesīgās personas gribas izteikums — kamēr aizturētājs nav noteikti (ar vārdiem vai konkludentām darbībām) izteicis gribu aizturēt parādniekam piederošas kustamas lietas, pēdējais var brīvi ar tām rīkoties (atsavināt trešām personām, izvest no iznomātā (izīrētā) objekta, nodot glabājumā, lietojumā utt.) (sk. CL 1736. p. in fine ). Iznomātājam (izīrētājam) izlietojot aizturējuma tiesību, parādnieks zaudē vienīgi faktiskas rīcības tiesību ar aizturētām lietām — viņa turpmāk noslēgtie minēto lietu disponējoši darījumi ar trešām personām nevar grozīt aizturētāja tiesisko stāvokli un attiecībā uz pēdējo nenodibina tiesiskas sekas23 (piem., aizturētās lietas atsavinājuma gadījumā jaunais īpašnieks par šo lietu pret aizturētāju nevar vērst īpašuma prasību, taču viņš var celt personisku prasību pret parādnieku).

Ja parādnieks aizturētās lietas no iznomātāja (izīrētāja) turējuma izņem ar varu vai slepeni, respektīvi, pārkāpjot faktiskas rīcības aprobežojumu, aizturētāja tiesiskais stāvoklis juridiski negrozās (aizturējuma tiesība CL 1740. panta izpratnē izbeidzas tikai ar lietas labprātīgu “izlaišanu” no rokām) un viņam aizturējuma tiesības aizsardzības nolūkā ir tiesība prasīt zaudētā turējuma atjaunošanu (sk. CL 876. p. piez.), pierādot valdīšanas (pareizāk sakot — aizturējuma tiesības izlietošanas) un faktiskās varas prettiesīgas (vardarbīgas vai slepenas) atņemšanas faktu (CL 921. p.), kā arī tiesība prasīt nodarīto zaudējumu atlīdzību (sal. CL 923. p.). Saprotams, šādi aizturētājs savu tiesību var aizsargāt arī pret jebkuru trešo personu.

Aizturētāja pienākumi

Attiecībā uz aizturētām lietām iznomātājam (izīrētājam) saskaņā ar CL 1739. pantu piešķirts rokas ķīlas ņēmēja statuss — aizturētās lietas “jāglabā ar tādu pašu rūpību kā rokas ķīla”, līdz ar to aizturētājs atbild par katru neuzmanību (t.s. diligentia ). Viņa atbildība neaptver zaudējumus (aizturētās lietas bojāšanos vai bojāeju), kas cēlušies nepārvaramas varas (acīmredzot — arī nejauša notikuma) vai noziedzīga nodarījuma rezultātā (CL 1347. p.). Tomēr izņēmuma kārtā izīrētājs, kurš noliktavā izīrējis atsevišķas telpas, visu noliktavu atstājot aiz savas atslēgas un uz likuma pamata īrniekam atbildot par apsardzību (sk. CL 2137. p.), atbild arī par aizturēto lietu bojāeju vai bojāšanos nejauša notikuma rezultātā, tai skaitā par to nozagšanu (t. s. custodia )24 (sk. arī CL 1648. p.). Tāpat aizturētājs atbild arī tad, ja viņš minētās lietas izlieto savām vajadzībām, tās bojā vai iznīcina (CL 1349. p.).

Tiklīdz parādnieks nolīdzinājis aizturētāja prasījuma tiesību, pēdējam ir pienākums aizturētās lietas (līdz ar tās pieaugumiem) izdot, turklāt atšķirībā no aizturējuma tiesības (plašākā nozīmē) minētais pienākums neizriet no tās tiesiskās attiecības, uz kuras pamata aizturējuma tiesība izlietota (piem., pārvadātāja pienākums izdot aizturēto kravu, saņemot pretizpildījumu — sk. CL 2239. p.), bet gan vienīgi no aizturējuma tiesības izbeigšanās fakta (sk. CL 1704. p.). Aizturētājam bez tam nav tiesība prasīt ar aizturēto lietu turējumu saistītos izdevumus, jo aizturējuma tiesība, pirmkārt, nav pienākums un, otrkārt, tā ir tikai viens no iespējamiem saistības izpildījuma nodrošināšanas līdzekļiem, kuru izvēle nenoliedzami piekrīt kreditoram25 (pretējs noteikums sastopams ķīlāšanas institūtā, taču arī tikai attiecībā uz noķīlāto kustoņu barošanas (resp., nepieciešamiem) izdevumiem — CL 1747. p.).

Aizturējuma tiesība (atšķirībā no ķīlu tiesības) nav tiesība uz aizturēto lietu vērtību nodrošinātās prasījuma tiesības apjomā, līdz ar to aizturētājs nevar aizturētās lietas atsavināt vai kā citādi izlietot savām vajadzībām (to lietošana pieļaujama vienīgi ar noteiktu parādnieku piekrišanu — sk. pēc analoģijas CL 1348. p.). Aizturējuma tiesībai nav ķīlu tiesības sekas (CL 1319. un turpm. p., sk arī CPK 430. p.), taču jāpiebilst, ka agrākās civilprocesuālās tiesības (līdz 1940. g.) aizturētājam piedziņas procesā (līdzīgi kā ķīlas ņēmējam attiecībā uz ķīlu) piešķīra t. s. separācijas tiesību jeb priekšroku saņemt apmierinājumu no parādnieka kustamas mantas piespiedu pārdošanas rezultātā iegūtās summas26, un šāda izpratne būtībā arī attaisnoja aizturējuma tiesības jēgu27.

Aizturējuma tiesības

izbeigšanās

Aizturējuma tiesība atbilstoši CL 1740. panta noteikumiem izbeidzas šādos gadījumos — 1) ja parādnieks nolīdzinājis nodrošināto iznomātāja (izīrētāja) prasījuma tiesību vai arī tā izbeigusies jebkāda cita iemesla dēļ (piem., ar ieskaitu, sakritumu u.c.), kā arī 2) ja iznomātājs (izīrētājs) aizturētās lietas “izlaidis no rokām” labprātīgi, ar to nezaudējot savu prasījuma tiesību.

Ņemot vērā to, ka nomas (īres) attiecībām ir ilgstošs raksturs, pirmajā gadījumā ar nodrošināto prasījuma tiesību jebkurā gadījumā saprotama tiesība vienīgi uz jau izpildāmu parādnieka saistību (parasti uz nokavēto nomas (īres) maksu, kas maksājama periodiski), tāpēc tās izpildījums ipso iure izbeidz aizturējuma tiesību, kaut gan nomas (īres) attiecības turpina pastāvēt. Pie otrā gadījuma pieskaitāma arī aizturēto lietu bojāeja, jo aizturējuma tiesība nav izlietojama attiecībā uz šo lietu aizstājošo ekvivalentu (piem., apdrošināšanas atlīdzību)28.

Nobeigumā

Nedomāju, ka piedāvātais iznomātāja (izīrētāja) aizturējuma tiesības apskats ir visaptverošs — mans uzdevums bija vienīgi akcentēt galvenos šī institūta aspektus un īpatnības, kā arī noskaidrot tā zinātniskas izpratnes pamatus. Teiktā sakarā liekas zīmīgi šādi prof. V. Sinaiska vārdi: “Novērtējot aplūkojamo (aizturējuma tiesības) institūtu no mūsdienu normatīvi civiltiesiskās sabiedrības vajadzību viedokļa, nevar nenonākt pie secinājuma, ka šim institūtam nepieciešama vēl jo plašāka atzīšana salīdzinājumā ar to, kāda tam ir mūsdienu tiesībās”29.

1U. Lthy,ehu. Gfyltrns. Njv dnjhjq. J,zpfntkmcndtyyjt ghfdj. V.> 1911> cnh. 4.

2 Pašpalīdzības tiesība (plašākā nozīmē) likumā tieši atļauta, lai, aizstāvoties pret “mēģinājumu prettiesīgi grozīt pastāvošās tiesiskās attiecības”, aizsargātu valdījumu (CL 913. p.), īpašumu (CL 1040. p.), personas dzīvību un veselību (CL 2368. p.), nepārkāpjot nepieciešamās pašaizstāvības robežas (sk. arī CL 1636. p.). Šādai aizsardzībai ir absolūts raksturs, respektīvi, tā var tikt izlietota pret jebkuru aizskārēju.

3Attiecībā uz ķīlāšanas tiesību minētais tieši izteikts CL 1742. pantā.

4 Sal. V. Sinaiskis. Saistību (kas dibinās uz līguma) izpildīšanas nodrošināšana. Jurists. Nr. 75/76, 113. lpp.

5 Ar lietas tiesīgu valdījumu saprotams arī tās turējums jeb faktisks valdījums (876. p.2. d.), jo likumā aizturējuma tiesība tieši piešķirta arī lietas turētājiem (sk. piem. CL 1967., 2155. p.).

6 D. Cbyfqcrbq. Jcyjds uhf;lfycrjuj ghfdf !Dsgecr I@. H., 1931> cnh. 324. K. Erdmans šeit saskata vienīgi atsevišķus koneksitātes piemērus (K. Erdmann. System des Privatrechts der Ostseeprovinzen. R., 1889, 1. sēj., 330. lpp.).

7 Jāatzīst, ka nevienam no minētiem koneksitātes gadījumiem nav pakļaujama CL 1353. pantā noteiktā ķīlas ņēmēja tiesība aizturēt viņa turējumā esošu rokas ķīlu arī par visiem saviem pārējiem, pat personiskiem prasījumiem pret ieķīlātāju, kaut arī saistība, kas nodrošināta ar ķīlu, jau būtu dzēsta (t. s. retentio Gordiana ) — D. <erjdcrbq. Cdjl( uhf;lfycrb[( epfrjytybq Ue,thybq Ghb,fknbqcrb[( !c ghjljk;tybtv( 1912.—1914. u.u. b c( hfpmzcytybzvb d( 2 njvf[(@ H.> 1914> 2. njv> cnh. 1361.—1363.

8 D. <erjdcrbq> op. cit ., 2. sēj., 1362. lpp. (atsaucoties uz A. Noldi). Kā var noprast, šādi mēģināts aizturējuma tiesībā saskatīt līdzību ar mantas arestu kā civilprocesuālu līdzekli, ko piemēro tiesa, lai nodrošinātu civilprasību (sk. arī Latvijas Civilprocesa kodeksa (CPK) 137. un turpm. p.).

9 Sk. V. Sinaiskis. Latvijas civiltiesību apskats. R., 1995, 115.—116. lpp.; K. Torgāns. Civillikums. Ceturtā daļa. Saistību tiesības un komentāri pie Civillikuma Saistību tiesību daļas nodaļām. R., 1996, 256.—258. lpp.

10 Sal. M. Krons. Kā realizējamas aizturēšanas tiesības, parādniekam pretojoties. Jurists. 1932, Nr. 4/5, 109.—110. lpp.

11 D. <erjdcrbq> op.cit ., 1.sēj., 568.lpp.

12 D. <erjdcrbq> op. cit ., 1. sēj., 566.—567. lpp.

13 Ar iznomātāju (izīrētāju) šeit vienlīdz saprotams arī apakšiznomātājs (apakšizīrētājs), kurš savas nomnieka (īrnieka) tiesības atbilstoši CL 2115. pantam nodevis citai personai.

14 F. Konradi, A. Walter. Civillikumi ar paskaidrojumiem. Otrā grāmata. Lietu tiesības. R., 1935, 330. lpp.

15 F. Konradi, A. Walter, op. cit ., 331. lpp.

16 J. Rozenfelds. Lietu tiesības. R., 1994, 6. lpp.

17 D. <erjdcrbq> op.cit ., 1.sēj., 572.lpp.

18 F. Konradi, A. Walter, op. cit ., 332. lpp.

19 Ar faktisku varu pār lietu kā turējuma elementu nav saprotama vienīgi nepārtraukta ( in continenti ) pieskares attiecība pret lietu — tās saturs ir daudz plašāks, raksturojot vispār apzinātu iespēju noteikt par lietu (N. Vīnzarājs. Valdījuma sastāvs. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. 1935, Nr. 4, 745. lpp.), par tās īpašnieku joprojām atzīstot nomnieku (īrnieku) — sk. CL 876. p. 2. d.

20 D.<erjdcrbq op.cit., 1.sēj., 573.lpp.

21 M.Krons, op. cit .,111.lpp.

22 F.Konradi, A.Walter, op.cit ., 332.lpp.

23 M.Krons, op. cit .,111.lpp.

24 U.Lthy,ehu, op. cit ., 99.—100.lpp.

25 D.<erjdcrbq, op. cit ., 2. sēj., 1366.lpp. Teiktais tiek pamatots arī ar CL 1776.panta noteikumiem par to, ka “cietušais nevar prasīt atlīdzību, ja viņš pats varējis zaudējumu novērst, ievērojot pienācīgo rūpību”.

26 Sk.F.Konradi, A.Walter, op. cit ., 332.—333.lpp.

27 Saskaņā ar toreizējā Civilprocesa likuma 1357.pantu prasījumi, kas nodrošināti ar iznomātāja (izīrētāja) aizturējuma tiesību kā nākošie aiz prasījumiem, kas nodrošināti ar rokas ķīlas tiesību, baudīja priekšrocību attiecībā pret visu pārējo kreditoru prasījumiem, turklāt tiesu praksē tika atzīts, ka rokas ķīla un aizturējuma tiesība ir divas tiesības, kas var pastāvēt kumulatīvi, neizslēdzot viena otru (sk.F.Konradi, T.Zvejnieks u.c. Civilprocesa likums ar paskaidrojumiem. R., 1939, 398.lpp.) De lege ferenda minētā nodrošināto prasījumu piespiedu apmierināšanas kārtība būtu noteicama arī CPK 430.pantā, pretējā gadījumā aizturējuma tiesības izlietošanai nav praktiskas nozīmes.

28 D.<erjdcrbq, op. cit ., 2.sēj., 1367.lpp.

29 D.Cbyfqcrbq, op. cit ., 325.lpp.