DOKUMENTI. KOMENTĀRI. VIEDOKĻI

“Darba kārtība - 2000”

(“Agenda - 2000”)

Tulkojums veikts Latvijas Tulkošanas

un terminoloģijas centra pārraudzībā.

Tā pilns teksts “Latvijas Vēstnesī” —

ar centra labvēlību un atļauju

Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā

Sākums.

Briselē, 1997.gada 15.jūlijā

Saturā: A. IEVADS

a) Priekšvārds

Pieteikums iestāties

Eiropas Savienībā

Komisijas atzinuma konteksts

Komisijas atzinuma saturs

b) Attiecības starp

Eiropas Savienību un Latviju

Vēsturiskais un ģeopolitiskais

konteksts

Latvijas nostāja

pret Eiropas Savienību

Līgumattiecības

Pirmsiestāšanās stratēģija

Tirdznieciskās attiecības

Vispārīgs novērtējums

B. KRITĒRIJI UZŅEMŠANAI

EIROPAS SAVIENĪBĀ

1. Politiskie kritēriji

1.1 Demokrātija un likumu vara

Parlaments un likumdevējvara:

struktūra

Parlamenta funkcionēšana

Izpildvaras struktūra

Izpildvaras funkcionēšana

Tiesu vara: struktūra

Tiesu sistēmas funkcionēšana

1.2 Cilvēktiesības

un minoritāšu aizsardzība

Pilsoņu tiesības un politiskās tiesības

Ekonomiskās, sociālās

un kultūras tiesības

Minoritāšu tiesības

un minoritāšu aizsardzība

1.3 Vispārīgs novērtējums

2. Ekonomiskie kritēriji

2.1 Ekonomiskais stāvoklis

Priekšvēsture

Liberalizācijas pasākumi

Ekonomikas stabilizācija

Struktūras pārmaiņas

Finansiālais sektors

Ekonomiskās un sociālās sfēras

attīstība

2.2 Ekonomika dalības aspektā

Ievads

Funkcionējošas tirgus ekonomikas

pastāvēšana

Spēja tikt galā ar konkurences

spiedienu un tirgus spēkiem

Izredzes un prioritātes

2.3 Vispārīgs novērtējums

3. Spēja pildīt

dalībvalsts saistības

3.1 Iekšējais tirgus bez robežām

Četras brīvības

— Vispārīgā reglamentācija

— Brīvā preču kustība

— Brīva kapitāla kustība

— Brīva pakalpojumu kustība

— Brīva personu kustība

— Vispārīgs novērtējums

Konkurence

3.2 Inovācija

Informacionālā sabiedrība

Izglītība, apmācība un jaunatne

Pētniecība un tehnoloģiju izstrāde

Telekomunikācijas

Audiovizuālie līdzekļi

3.3 Ekonomika un finanses

Ekonomiskā un monetārā savienība

Nodokļi

Statistika

3.4 Nozaru politika

Rūpniecība

Lauksaimniecība

Zivsaimniecība

Enerģētiskie resursi

Transports

Mazie un vidēja lieluma uzņēmumi

3.5 Ekonomiskā un sociālā kohēzija

Nodarbinātība un sociālā politika

Reģionālā politika un kohēzija

3.6 Dzīves kvalitāte un vide

Vide

Patērētāju aizsardzība

3.7 Tieslietas un iekšlietas

3.8 Ārpolitika

Tirdzniecība un starptautiskās

ekonomiskās attiecības

Attīstība

Muita

Kopīgā ārpolitika un drošības

politika

3.9 Finansiālie jautājumi

Finansiālā kontrole

Budžeta problēma

4. Administratīvā spēja

piemērot pamatlikumus

4.1 Pārvaldības struktūras

4.2 Pārvaldības un tiesu kompetence

4.3 Vispārīgs novērtējums

C. KOPSAVILKUMS

UN SECINĀJUMI

Pielikumi

Parlamenta sastāvs

Vienots tirgus:

Baltās grāmatas pasākumi

Statistikas dati

A. IEVADS

a) Priekšvārds

Pieteikums iestāties Eiropas Savienībā

1995. gada 13. oktobrī Latvija iesniedza savu pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, un 1995. gada 30. oktobrī Ministru padome nolēma īstenot procedūru, kura norādīta Līguma O pantā, kas paredz konsultēšanos ar Eiropas Komisiju.

Šādā sakarā Komisija piedāvā šo savu atzinumu, turklāt izpildīdama Eiropadomes (ES dalībvalstu vadītāju) Madrides 1995. gada decembra sanāksmes lūgumu šo atzinumu sniegt iespējami drīz pēc Starpvaldību konferences, kas sākās 1996. gada martā un beidzās 1997. gada jūnijā.

Komisijas atzinuma konteksts

Latvijas pieteikums iestāties Eiropas Savienībā tiek izskatīts vienlaikus ar deviņu citu asociēto valstu pieteikumiem. Latvijas virzīšanās uz iestāšanos Eiropas Savienībā ir uzskatāma par daļu no vēsturiskā procesa, kurā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis pārvar kontinenta sašķeltību, kas ilgusi vairāk nekā 40 gadus, un pievienojas Eiropas Savienības radītajai miera, stabilitātes un uzplaukuma zonai.

Eiropadome savā sanāksmē Kopenhāgenā 1993. gadā nolēma, ka:

“Asociētajām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kuras to vēlas, jākļūst par Eiropas Savienības loceklēm. Katra atsevišķā valsts varēs iestāties, tiklīdz tā atbildīs tādiem ekonomiskajiem un politiskajiem nosacījumiem, ka būs spējīga pildīt dalībvalsts saistības. Uzņemšanai Eiropas Savienībā nepieciešams:

— lai kandidātvalsts būtu panākusi to institūciju stabilitāti, kuras garantē demokrātiju, likumu varu, cilvēktiesības, kā arī cieņu pret minoritātēm un minoritāšu aizsardzību;

— lai valstī būtu funkcionējoša tirgus ekonomika un valsts spētu tikt galā ar Eiropas Savienībā pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiem;

— lai valsts spētu pildīt dalībvalsts saistības un, starp citu, būt uzticīga mērķim izveidot politisku, ekonomisku un monetāru savienību.

Gan Eiropas Savienības, gan kandidātvalstu interesēs svarīgi ir apsvērt Eiropas Savienības spēju uzņemt jaunas dalībvalstis, nezaudējot Eiropas integrācijas tempu.”

Šajā deklarācijā formulēts, uz kādu politisku un ekonomisku kritēriju pamata izskatāmi asociēto Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu lūgumi tās uzņemt Eiropas Savienībā.

Sanāksme Madridē 1995. gada decembrī Eiropadome norādīja, ka pirmsiestāšanās stratēģijas kontekstā nepieciešams “radīt tādus apstākļus, lai kandidātvalstis pakāpeniski un harmoniski integrētos, it it īpaši

— attīstot tirgus ekonomiku;

— koriģējot savu pārvaldības sistēmu;

— radot stabilu ekonomisko un monetāro vidi”.

Eiropas Komisija savā atzinumā Latvijas pieteikumu analizē pēc būtības, taču atbilstoši tiem pašiem kritērijiem kā pārējos pieteikumus, par kuriem tā savus atzinumus sniedz tai pašā laikā. Šādi rīkodamās, tā ievēro Eiropadomes Madrides sanāksmes prasību nodrošināt, lai attieksme pret visām kandidātvalstīm būtu vienlīdzīga.

Papildus atsevišķajiem atzinumiem Komisija Eiropadomei sava ziņojuma “Agenda 2000” ietvaros iesniedz vispārīgu vērtējumu par uzņemšanas lūgumiem, kā arī savus ieteikumus par stratēģiju, kas nodrošinātu sekmīgu Eiropas Savienības paplašināšanu. Vienlaikus Komisija iesniedz novērtējumu par paplašināšanās ietekmi uz Eiropas Savienības politiku.

Komisijas atzinuma saturs

Komisijas atzinuma struktūrā ievēroti Eiropadomes Kopenhāgenas sanāksmes lēmumi. Šajā atzinumā

— aprakstītas līdzšinējās attiecības starp Latviju un Eiropas Savienību, it īpaši asociācijas līguma ietvaros;

— analizēta situācija attiecībā uz Eiropadomes minētajiem politiskajiem nosacījumiem (demokrātija, likumu vara, cilvēktiesības un minoritāšu aizsardzība);

— novērtēta Latvijas situācija un izredzes attiecībā uz Eiropadomes minētajiem ekonomiskajiem nosacījumiem (tirgus ekonomika, spēja tikt galā ar konkurences spiedienu);

— izskatīts, kā Latvija spēj uzņemties dalībvalsts saistības, proti, Eiropas Savienības pamatlikumus (acquis) , kas ietverti Līgumā, sekundārajos likumdošanas aktos un Eiropas Savienības politiskajās nostādnēs;

— un, visbeidzot, vispārīgi izvērtēta Latvijas situācija un izredzes attiecībā uz kandidātvalstu uzņemšanas nosacījumiem, kā arī izteikts secinājums jautājumā par iestāšanās sarunām.

Latviju vērtēdama pēc ekonomiskajiem kritērijiem un pēc spējas pildīt ES pamatlikumus, Komisija pievērsusies arī nākotnes izredzēm; tā mēģinājusi izvērtēt, kādu progresu ir pamats no Latvijas gaidīt nākamajos gados līdz tās uzņemšanai Eiropas Savienībā, ievērojot faktu, ka tālāk attīstīsies arī paši pamatlikumi. Šajā nolūkā (un nevis cenšoties prognozēt, kad notiks uzņemšana) Komisijas atzinums ir orientēts uz vidēji ilgu nākotni — aptuveni pieciem gadiem.

Gatavodama savu atzinumu, Komisija bagātīgu informāciju par situāciju Latvijā ieguvusi no Latvijas institūcijām, kā arī izmantojusi daudzus citus informācijas avotus, to vidū ES dalībvalstis un dažādas starptautiskās organizācijas.

b) Attiecības starp Eiropas Savienību un Latviju

Vēsturiskais un ģeopolitiskais konteksts

Latvija, kuras teritorija ir apmēram 64 000 km2 un iedzīvotāju skaits 2,5 miljoni, atrodas Baltijas jūras austrumu piekrastē, ziemeļos robežodamās ar Igauniju, austrumos — ar Krieviju un Baltkrieviju, bet dienvidos — ar Lietuvu. Baltijas jūra Latviju savieno ar Zviedriju, Somiju, Vāciju un Dāniju. Šis ģeogrāfiskais stāvoklis Latviju tradicionāli darījis par svarīgu tranzīta ceļu starp Eiropu un Krieviju, it īpaši Hanzas savienības laikā.

1201. gadā Latviju iekaroja Vācu jeb Teitoņu ordeņa bruņinieki. Vēlāk Latvija nonāca gan Lietuvas, gan Polijas, gan Zviedrijas varā, līdz 1704. gadā to daļēji, bet 1772. gadā pilnīgi anektēja Krievija.

1918. gada 18. novembrī, pēc Pirmā pasaules kara, Latvija proklamēja neatkarību un to sekmīgi aizstāvēja pret Padomju Savienību. 20. gadu parlamentārajai demokrātijai sekoja autoritāra režīma nodibināšana 1934. gadā. Abu pasaules karu starplaikā Latvija pieredzēja prāvu ekonomikas izaugsmi un dzīves līmeņa celšanos. 1939. gada septembrī Latvija bija spiesta ļaut Padomju Savienībai tās teritorijā ierīkot savas militārās bāzes, un 1940. gada jūnijā Padomju Savienība šo valsti anektēja. Laikā no 1941. līdz 1944. gadam Latviju bija okupējusi Vācija.

Pēc kara padomju vara Latvijā tika atjaunota, lai gan vairums rietumvalstu šo varu neatzina. Tam sekoja masveida deportācijas un krievu apmešanās uz dzīvi Latvijā. 1988. gadā Latvijā tika izveidota Tautas fronte, un 1989. gadā tā uzvarēja Augstākās padomes vēlēšanās; nākamajā gadā Augstākā padome pasludināja, ka Latvija vēl aizvien ir neatkarīga valsts. 1990. un 1991. gadā notika sīvas sadursmes starp neatkarības atbalstītājiem un Latvijas komunistiem un padomju spēkiem. 1991. gada marta referendumā 73 % iedzīvotāju nobalsoja par Latvijas neatkarību, kura tika pasludināta 1991. gada 21. augustā un kuru nākamajā mēnesī atzina Padomju Savienība. 1994. gadā Latviju atstāja Krievijas karaspēks, lai gan Skrundā vēl aizvien darbojas Krievijas radarstacija, ko pēc vienošanās uzrauga EDSO.

Latvijas nostāja pret Eiropas Savienību

Kopš neatkarības atgūšanas 1991. gada augustā Latvijas ārpolitiskā stratēģija konsekventi bijusi vērsta uz integrēšanos Eiropā. Visas pašreizējo valdību veidojošās partijas par galveno prioritāti uzskata Latvijas tālāku integrēšanos Eiropā un pilntiesīgas dalībvalsts statusa iegūšanu Eiropas Savienībā. 1995. gada oktobrī visas parlamentā pārstāvētās partijas to apstiprināja deklarācijā, kurā tās atbalstīja valdības lēmumu iesniegt pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā.

Pavisam nesen — 1997. gada 4. maijā — savā runā sakarā ar Latvijas neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienu Latvijas apņemšanos panākt Eiropas Savienības dalībvalsts statusu, kā arī veikt nepieciešamos priekšdarbus apliecināja Valsts prezidents Ulmanis:

“Gatavojamies uzsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs saprotam to kā divējādu procesu — pirmkārt, tas ir valsts, tautsaimniecības, sabiedrības modeļa saskaņotība ar ES principiem. Šinī procesā ļoti nozīmīga, produktīva un mērķtiecīga ir Latvijas administratīvās sistēmas darbība mūsu reformu procesā. Taču tas būs tikai daļēji veiksmīgs, ja aizmirsīsim otru, pašu galveno aspektu. Katram Latvijas iedzīvotājam ir jāspēj saskatīt sevi Latvijas kā nākotnes ES dalībvalsts perspektīvā. Tāpēc mums noteikti jākāpina Eiropas Savienības principu izskaidrošanas darbs Latvijā, kā arī Eiropas idejas popularizēšanas kontekstā jāpilnveido sava nacionālā pašapziņa.

ES atvērsme un ideja par Eiropas vienotību ir mūsu kopīgās attīstības stratēģija, un Latvija tanī ir stabila dalībvalsts.”

Līgumattiecības

1991. gada 21. augustā starp Eiropas Kopienām un Latviju tika nodibinātas diplomātiskas attiecības. 1992. gada 11. maijā tika parakstīts Tirdzniecības un sadarbības līgums, kas spēkā stājās 1993. gadā. Pašreizējās līgumattiecības starp ES un Latviju reglamentē Brīvās tirdzniecības līgums, kas parakstīts 1994. gada 18. jūlijā un ir spēkā no 1995. gada 1. janvāra. Šā preferenciālā līguma mērķis ir ne vairāk kā četrus gadus ilgā pārejas periodā starp Eiropas Savienību un Latviju uz asimetriskiem pamatiem nodibināt brīvu tirgu. Dažas nozares (galvenokārt tekstilražojumus, lauksaimniecības produktus un zivsaimniecību) reglamentē atsevišķi noteikumi. Līgumā ietverti arī noteikumi par maksāšanu, konkurenci un likumdošanas aktu tuvināšanu.

1995. gada pirmajā pusē starp Eiropas Kopienām un Latviju notika sarunas par Eiropas līgumu, un 1995. gada 12. jūnijā līgums tika parakstīts. Latvija to ratificēja 1995. gada 31. augustā. Tas stāsies spēkā, kad to būs ratificējušas visas ES dalībvalstis. Pēc tam gan Tirdzniecības un sadarbības līgumu, gan Brīvās tirdzniecības līgumu aizstās Eiropas līgums.

Spēkā stājies, Eiropas līgums būs juridiskā bāze attiecībām starp Latviju un Eiropas Savienību. Tā mērķis ir nospraust politiskā dialoga ietvarus, veicināt abu pušu tirdzniecisko un ekonomisko sakaru paplašināšanos, radīt pamatu Kopienas metodiskajai un finansiālajai palīdzībai, kā arī veidot ietvarus, kuros Eiropas Savienība varētu atbalstīt pakāpenisku Latvijas integrēšanos tajā. Līguma institucionālais satvars labi noder par visās jomās veidojamo attiecību iedzīvināšanas, vadīšanas un kontrolēšanas mehānismu. Metodiskajā līmenī jautājumus izskata apakškomitejas. Asociācijas komiteja — atbildīgo amatpersonu līmenī — nodrošina iespēju izdiskutēt un bieži vien atrisināt problēmas, kas rodas sakarā ar Eiropas līgumu. Asociācijas padome — ministru līmenī — izskata attiecību vispārīgo stāvokli un izredzes un nodrošina iespēju izvērtēt, kā noris Latvijas gatavošanās uzņemšanai Savienībā.

Lai sekmētu savu darbību eirointegrācijas jomā, Latvija nodibinājusi Eiropas integrācijas padomi, kurā ietilpst galvenie par to atbildīgie ministri un kura ik mēnesi sanāk kopā, lai koordinētu Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā īstenošanu. Eiropas Savienības lietu ministra tiešajos pienākumos ietilpst ar ES saistītās politikas koordinēšana, un viņa pārziņā ir Eiropas integrācijas birojs (EIB). EIB ir centrs, kurā saplūst uz integrāciju vērstie ierosinājumi un kurš organizē šo ierosinājumu īstenošanu. Birojam palīdz 23 speciālās darba grupas. Integrācijas procesa politisko koordinēšanu nodrošina parlamenta Eiropas lietu komisija.

Pirmsiestāšanās stratēģija

Brīvās tirdzniecības līguma un Baltās grāmatas īstenošana

Latvijas un Eiropas Kopienas līgumā paredzētie pasākumi tiek īstenoti pēc kopīgi sastādīta grafika. Pēdējo divu gadu laikā Apvienotā komiteja, Starpparlamentu komiteja un nozaru darba grupas rīkojušas regulāras sanāksmes. Tā kā papildprotokols vēl nav pieņemts (tas atrodas gatavošanas stadijā), attiecībā uz lauksaimniecības produkciju, pārstrādātajiem lauksaimniecības produktiem, tekstilražojumiem un zivsaimniecību ir sperti patstāvīgi soļi, lai Brīvās tirdzniecības līgumu pieskaņotu nesenajai ES paplašināšanai, kā arī Urugvajas raunda lēmumiem. Top instrukcijas par uzņēmumiem un valsts dotācijām. 1997. gada 1. aprīlī stājās spēkā jauns preču izcelsmes noteikumu protokols, kas paredz izcelsmes noteikumu viseiropas kumulāciju. Pašlaik sarunas notiek par to, vai 1. protokola pielikumu, kas attiecas uz tekstilražojumu tirdzniecību, nevajadzētu atstāt spēkā arī pēc tā darbības izbeigšanās datuma — 1997. gada 31. decembra. Gandrīz jau panākta arī vienošanās par lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļu noteikšanu Kopienā ražotajos produktos atbilstoši 2. protokolam.

Citi galvenie jautājumi, par kuriem notiek diskusijas Brīvā tirdzniecības līguma kontekstā, ir šādi: likumdošanas aktu tuvināšana un pirmsiestāšanās stratēģija, makroekonomiskais progress, Latvijas attiecības ar tās kaimiņvalstīm, Kopienas programmu uzsākšana, sadarbība muitas jomā, sertifikācijas un standartizācijas, kā arī tirdzniecības jautājumi.

Komisijas 1995. gadā sagatavotajā Baltajā grāmatā par iekšējo tirgu izklāstīts, kādi likumdošanas akti kandidātvalstīm būs jāpārņem un jāiedzīvina, lai tās varētu piemērot ES pamatlikumus, un norādīts, kādiem vienotā tirgus īstenošanā būtiski svarīgiem elementiem (tā sauktajiem pirmā posma pasākumiem) būs jāvelta prioritāra uzmanība. Latvija šim darbam piešķīrusi lielu nozīmi. 1996. gada decembrī kā vispārīgo pirmsiestāšanās posma stratēģiju un kā atbildi uz Balto grāmatu Latvijas valdība pieņēma Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā. Šajā Latvijas programmā ietverti grafiki un uzdevumi katrā likumdošanas jomā. Programmu apstiprinājusi parlamenta Eiropas lietu komisija.

Pagaidām šī likumdošanas programma galvenokārt attiecas uz pirmā posma normatīvajiem aktiem. Latvijas pieeja pakāpeniski tiks paplašināta, lai aptvertu arī citas likumdošanas jomas, it īpaši transportu, vidi, patērētāju aizsardzību un darbaspēka tirgus jautājumus. Ik pēc sešiem mēnešiem Nacionālā programma tiks aktualizēta, lai varētu reaģēt uz neapšaubāmām prioritātēm un nodrošināt strauju integrācijas procesa progresu. Krietni uz priekšu pavirzījusies likumdošanas aktu pieskaņošana tādās jomās kā uzņēmumtiesības, muitas likumi, kapitāla brīva kustība (ieskaitot īpašuma pirkšanas tiesību liberalizēšanu), netiešie nodokļi, kā arī publisko pasūtījumu kārtība.

Visumā Brīvās tirdzniecības līgums starp Eiropas Kopienām un Latviju darbojas labi. Jebkuras radušās problēmas ir bijis iespējams atrisināt raiti un rezultatīvi. Dažās nozarēs sadarbība jau ir pārsniegusi līgumā paredzēto. Tātad ir labi priekšnoteikumi tam, lai sadarbības un līguma īstenošanas līmenis tiktu paaugstināts atbilstoši Eiropas līguma prasībām.

Strukturētais dialogs

Kopš Eiropadomes sanāksmes Kannās 1995. gada jūnijā Latvija piedalās strukturētajā dialogā. Sevišķi aktīva dalībniece Latvija bijusi politiskajā dialogā. 1997. gada martā Latvija iesniedza priekšlikumu attīstīt individualizētu politisko dialogu.

Phare

Eiropas Savienības metodiskā un finansiālā palīdzība Latvijai aizsākās 1991. gada TACIS programmas ietvaros, un kopš 1992. gada tā turpinās Phare programmas ietvaros. Laikā no 1992. līdz 1996. gadam Phare programma Latvijai atvēlējusi 124 miljonus ekiju. 1997. gadā piešķirti 38 miljoni ekiju. Vieni no galvenajiem sektoriem bijuši: tiesisko un institucionālo pamatu reforma; infrastruktūras attīstība; pārstrukturēšana un privatizācija. Īpaši labvēlīgi šī palīdzība ietekmējusi uzņēmumu un zemes privatizāciju, nodokļu administrēšanu un muitu.

Aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta arī pārrobežu sadarbības programmām, it īpaši transporta un vides jomā.

Piedalīšanās Kopienu programmās

Latvija ir norādījusi, ka tad, kad spēkā būs stājies Eiropas līgums, tā vēlētos piedalīties tādās programmās kā Socrates, Leonardo, Youth for Europe, MEDIA II un Life (sākot ar 1998. gadu), SAVE, Kaleidoscope un Raphael (sākot ar 1999. gadu).

Tirdznieciskās attiecības

1991. gadā, kad Latvija atguva savu neatkarību, tā bija gandrīz pilnīgi atkarīga no tirdzniecības ar Padomju Savienību. Bet 1996. gadā apmēram 45 % visa tās eksporta attiecās uz Eiropas Savienību (14 % uz Vāciju, 11 % uz Lielbritāniju, 7 % uz Zviedriju), turpretī Krievijas īpatsvars eksportā bija tikai 23 %. ES īpatsvars kopējā importā 1996. gadā sasniedza 50 %. 1995. gadā, kad spēkā bija stājies Brīvās tirdzniecības līgums starp ES un Latviju un kad Savienībā bija iestājušās Somija, Zviedrija un Austrija, ES eksports uz Latviju salīdzinājumā ar 1994. gadu bija palielinājās par 29 %, bet imports no Latvijas — par 18 %.

ES no Latvijas lielākoties importē kokmateriālus un tekstilražojumus, bet uz Latviju eksportē — mašīnas, elektroierīces un ķīmiskās preces.

Tirdzniecība ar kaimiņvalstīm Baltijā — Igauniju un Lietuvu — Latvijai ir pieticīga, taču, kopš parakstīts brīvās tirdzniecības līgums, kas regulē rūpniecības ražojumu tirdzniecību ar šīm valstīm, tirdzniecība ar tām sākusi pieaugt. Latvija rosīgi piedalās Baltijas jūras valstu sadarbībā — gan dažādajās sadarbības struktūrās, kas pastāv triju Baltijas valstu starpā, gan arī plašākā kontekstā — Baltijas jūras valstu padomē. Latvija arī apsver iespēju pievienoties Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības līgumam (CEFTA).

Vispārīgs novērtējums

Kopš Latvija atguvusi neatkarību, tās attiecības ar Eiropas Savienību attīstās labi. Nav gaidāms, ka kaut kādā ziņā varētu aizkavēties rūpniecības preču brīvās tirdzniecības iedibināšana 1999. gadā, kas paredzēta Brīvās tirdzniecības līgumā. Dažādie jautājumi un problēmas, kas bijuši risināmi sakarā ar Brīvās tirdzniecības līgumu, ir sekmīgi izdiskutēti un nokārtoti. Kad būs stājies spēkā Eiropas līgums ar Latviju, sadarbība paplašināsies tālāk.

B. KRITĒRIJI UZŅEMŠANAI

EIROPAS SAVIENĪBĀ

1. Politiskie kritēriji

Eiropadome savā Kopenhāgenas sanāksmē izvirzīja vairākus “politiskus” kritērijus, kuri jāapmierina Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīm, lai tās varētu iestāties Eiropas Savienībā. Šīm valstīm jāpanāk to institūciju stabilitāte, kuras garantē demokrātiju, likumu varu, cilvēktiesības, kā arī cieņu pret minoritātēm un minoritāšu aizsardzību;

Veidodama šajā sakarā nepieciešamo vērtējumu, Eiropas Komisija izmantojusi vairākus informācijas avotus: Latvijas institūciju atbildes uz jautājumu sarakstu, ko 1996. gada aprīlī tām nosūtīja Komisijas darbinieki; divpusējas tikšanās pēc šo atbilžu saņemšanas; ES dalībvalstu vēstniecību un Komisijas delegācijas ziņojumus; starptautisko organizāciju (arī Eiropas Padomes un EDSO) vērtējumus; nevalstisko organizāciju gatavotus ziņojumus utt.

Tālāk sniegtajā vērtējumā sistemātiski analizēts, kādā veidā pamatvilcienos organizētas un darbojas varas institūcijas un kādus pasākumus tās veikušas pamattiesību aizsargāšanā. Vērtējums neaprobežojas tikai ar formālu raksturojumu, tajā mēģināts novērtēt, cik lielā mērā demokrātija un likumu vara darbojas faktiski.

Šis vērtējums attiecas uz situāciju 1997. gada jūnijā. Tajā nav sīki analizētas visas pārmaiņas, kas notikušas kopš komunistiskā režīma krišanas vai gaidāmas nākotnē, tomēr ikviens paziņojums, ka kādu konkrētu sektoru nodomāts reformēt, vispār ir ņemts vērā. Valdības situācija šeit pieminēta tikai starp citu: dziļāk tā tiks analizēta 4. nodaļā.

1.1 Demokrātija un likumu vara

Kad 1991. gada augustā Latvija atguva neatkarību, tā pasludināja, ka augstāka par visiem likumiem, kas spēkā šajā valstī, atkal ir vecā konstitūcija — 1922. gada Satversme. Pēc dažādiem grozījumiem, kuru mērķis bija nodibināt parlamentāru demokrātiju, Satversmes spēks visā pilnībā tika atjaunots 1993. gadā. Līdz tam laikam to, kādas ir pilsoņa tiesības un pienākumi, deklarēja 1991. gadā pieņemts parasts parlamentārs likums. Latvijas institūcijas strādā raiti, jo dažādās iestādes un amatpersonas apzinās savu pilnvaru robežas un arī nepieciešamību sadarboties.

Parlaments un likumdevējvara: struktūra

Latvijā parlamentam ir viena palāta — Saeima. 100 Saeimas deputātus uz trim gadiem pēc proporcionālas pārstāvības principa izvēlē no kandidātu sarakstiem, kas ir visai valstij kopīgi (1995. gadā iekļūšanas barjera — balsu minimums — no 4 % tika paaugstināta uz 5 %). Īpaša minoritāšu pārstāvība nav nekādā veidā reglamentēta.

Tiesības atlaist parlamentu ir īstenojamas ar oriģinālu procedūru. Latvijas Republikas Valsts prezidents var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu. Ja balsotāju vairākums šajā nobalsošanā Valsts prezidenta priekšlikumu atbalsta, Saeima ir atlaista un divu mēnešu laikā jāsarīko jaunas vēlēšanas (Satversmes 48. pants). Ja Valsts prezidenta priekšlikums tiek noraidīts, viņu uzskata par demisionējušu un nomaina (50. pants).

Pēc Satversmes 28. panta Saeimas loceklim ir visu veidu tradicionālā imunitāte, izņemot to, ka viņu var saukt pie atbildības par jebkādiem aizskarošiem izteicieniem, ko viņš atļāvies Saeimas debašu laikā. Opozīcijas loma Latvijā tiek atzīta, un opozīcija ir iesaistīta institūciju darbā. Tai ir tiesības būt pārstāvētai, piemēram, parlamentāro izmeklēšanas komisiju sastāvā (šādas komisijas jāizveido, kad to pieprasa 1/3 Saeimas locekļu). Divas šādas komisijas nesen tika izveidotas, lai pārbaudītu, kā izmantoti vairāki G-24 kredīti un kā notiek divu Latvijas banku privatizācija.

Daudzo politisko grupējumu pastāvēšana (pašlaik oficiāli reģistrēti 38) liecina par faktu, ka Latvija patiesi ir daudzpartiju valsts. Lai gan var likties, ka partiju radīšana ir vienkārša lieta, “nepilsoņiem” nav tiesību dibināt partijas (piemēram, tika aizliegts dibināt partiju “Latvijas Apatrīdu līga”). Politiskās partijas nesaņem nekādu finansējumu no valsts.

Likumdevējvara ir parlamenta rokās. Likumprojektus var iesniegt Valsts prezidents, valdība, vismaz viena desmitdaļa vēlētāju un pats parlaments. Valsts prezidentam ir tiesības pieprasīt otrreizēju likuma caurlūkošanu, bet viņš nevar celt iebildumus, ja Saeima bez grozījumiem apstiprina savu iepriekšējo lēmumu. Šīs tiesības Valsts prezidents izmantoja, piemēram, pirms 1994. gada Pilsonības likuma pieņemšanas. Valdībai savus noteikumus ir tiesības izdot gadījumos, kur to paredz likumdošanas akti vai kur attiecīgu likumdošanas aktu nav. Turklāt, ja Saeimas sesiju starplaikā to prasa neatliekama vajadzība, valdība saskaņā ar Satversmes 81. pantu var izdot normatīvos aktus, kuriem ir likuma spēks. Tomēr šādi normatīvie akti nekādos apstākļos nevar grozīt vēlēšanu sistēmu, tiesu iekārtas un procesa likumus vai budžetu, kā arī nevar attiekties uz amnestiju un nodokļu sistēmu, un tie zaudē spēku, ja nav iesniegti Saeimai triju dienu laikā pēc tās nākamās sesijas sākšanās.

Latvijas Satversmē paredzēta arī tautas nobalsošanas procedūra. Parlamenta pieņemtu likumu pēc Valsts prezidenta vai vienas trešdaļas Saeimas locekļu iniciatīvas var apturēt, lai to nodotu tautas nobalsošanai pēc vienas desmitdaļas vēlētāju pieprasījuma. Tomēr, ja divu mēnešu laikā netiek savākti vienas desmitdaļas vēlētāju paraksti par tautas nobalsošanu vai arī ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un par tā pieņemšanu nobalso ne mazāk kā trijos ceturtdaļas Saeimas locekļu, apturētais likums stājas spēkā. Pēc Satversmes 73. panta, tautas nobalsošanai nevar nodot likumus par budžetu, nodokļiem un muitas nodevām, karaklausību, kara pasludināšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu, mobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.

Parlamenta funkcionēšana

Parlamenta vēlēšanas 1992. un 1995. gadā bija brīvas un demokrātiskas. Abos gadījumos to rezultātā tika izveidotas koalīcijas valdības (par 1995. gada vēlēšanu rezultātiem sk. pielikumā).

Parlaments darbojas apmierinoši. Tā pilnvaras tiek respektētas, un opozīcija pilnā mērā piedalās tā darbībā.

Izpildvaras struktūra

Valsts prezidents, ko uz trim gadiem ievēlē Saeima un kas atkārtoti var tikt ievēlēts tikai vienu reizi, ir arī atbildīgs Saeimai, kura ar divām trešdaļām tās locekļu balsu ir tiesīga viņu atlaist vai nu politisku iemeslu dēļ (Satversmes 51. pants), vai sakarā ar kriminālatbildību (54. pants). Viņam ir visas pilnvaras, kādas tradicionāli mēdz būt atvēlētas valsts galvai.

Valdība ir atbildīga Saeimai. Valsts prezidents ieceļ ministru prezidentu, kurš savukārt ieceļ ministrus. Ministru skaitu reglamentē likums (pašlaik tas ir 12). Katrs ministrs individuāli ir atbildīgs arī Saeimai.

Latvijā nav starplīmeņu valdību. Tāpēc centrālajai valdībai nākas vest tiešas sarunas ar katru pašvaldību par to lēmumu saturu, kuri šo pašvaldību skar.

Latvijā ir kādas 594 pašvaldības, kas iedalāmas divās kategorijās: pie vienas pieder rajonu pašvaldības (26), pie otras — republikas pašvaldības (7), pārējo pilsētu pašvaldības (70) un pagastu pašvaldības (491). Katrai pašvaldībai ir padome, ko vēlē tiešās un vispārējās vēlēšanās. Rajonu pašvaldību uzdevums ir koordinēt pilsētu un pagastu pasākumus vietējo sabiedrisko pakalpojumu plānošanā un organizēšanā. Saeima ir tiesīga atlaist jebkuru vēlētu pašvaldību, un vides un reģionālās attīstības ministrs var ar savu rīkojumu apturēt jebkuru pašvaldības lēmumu, kurš varētu būt pretrunā ar Satversmi, likumiem vai kādu valdības rīkojumu. Šādos gadījumos pastāv tiesības griezties tiesā ar apelāciju.

Kopš 1994. gada ir spēkā noteikumi par civildienestu. Valsts ierēdņu algas ir ļoti zemas, un lielākas algas privātsektorā bieži vien ir par iemeslu tam, ka daži visspējīgākie atbildīgie valsts ierēdņi izvēlas amatus privātstruktūrās.

Armija, izlūkdienesti un policija ir civilo institūciju pārraudzībā. Armijā vēl aizvien pastāv problēmas ar disciplīnu, un tās morālais stāvoklis joprojām ir relatīvi zems. Izlūkdienestus pārrauga Satversmes aizsardzības birojs — institūcija, kas koordinē visu attiecīgo dienestu darbību.

Izpildvaras funkcionēšana

Valdības institūcijas darbojas raiti.

Šķiet, ka pašvaldībām ir dota pietiekami liela patstāvība, it īpaši finansiālajos jautājumos; valdība, piešķirdama subsīdijas, ved sarunas ar katru pašvaldību. Pašlaik Latvijā noris plašas diskusijas par vairākiem ar pašvaldību patstāvību saistītiem jautājumiem: par pagastu skaita samazināšanu (vairāk nekā 400 pagastos iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2000), par rajonu padomju vēlēšanu kārtību, par grozījumiem līdzekļu sadalē starp valdību un pašvaldībām, par vietējo administratoru iekļaušanu valsts civildienestā, par pašvaldību finansiālo kontrolēšanu.

Latvija ir sākusi īstenot radikālu civildienesta reformas programmu: 1993. gadā uz diviem gadiem tika izveidota Valsts reformu ministrija; 1994. gadā tika izstrādāti civildienesta noteikumi un korupcijas apkarošanas programma; tajā pašā gadā tika izveidota Valsts administrācijas skola. Par spīti šīm pūlēm, situācija vēl aizvien ir grūta, un, lai panāktu jebkādu uzlabošanos, joprojām vēl jāizstrādā plaša apmācības programma un jānodibina institūcijas, kas pārraudzītu, kā noris civildienesta reformu īstenošanu. Pašreizējā valdība par vienu no savām prioritātēm izvirzījusi korupcijas apkarošanu.

Izlūkdienestus kontrolē parlaments ar Nacionālās drošības komisijas starpniecību.

Tiesu vara: struktūra

Šķiet, ka tiesu varas nodalīšana no pārējām varām Latvijā ir garantēta. Tiesnešus amatā ieceļ tieslietu ministrs un apstiprina parlaments, un viņiem ir nepieciešams divu gadu darba stāžs specialitātē. Pēc apstiprināšanas viņi ir absolūti droši par savu amatu, jo to viņi var zaudēt tikai tādā gadījumā, ja izdara noziegumu. Augstākās tiesas tiesnešus amatā ieceļ Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Latvijā tiesas nav specializētas, bet visās tiesās ir tiesneši, kas atbild par specifisku lietu (administratīvo lietu, civillietu, krimināllietu) izskatīšanu. Valdība nekādu spiedienu uz tiesnešiem neizdara.

“enerālprokuroru uz septiņiem gadiem ievēlē parlaments pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma. Viņš ir pilnīgi neatkarīgs no tieslietu ministra.

Valsts prezidenta, valdības un pašvaldību izdoto rīkojumu un normatīvo aktu saderību ar Satversmi un likumiem izskata Satversmes tiesa, bet visus pārējos jautājumus izskata parastās tiesas.

Tradicionālās pilsoņu aizstāvju (ombudsmenu) funkcijas kopā ar citiem pienākumiem veic 1995. gada jūlijā izveidotais Valsts cilvēktiesību birojs. Tā pienākums ir izskatīt sūdzības, arī tādas, kas attiecas uz privātsektoru, ierosināt tādus grozījumus likumdošanas aktos vai noteikumos, kurus tas uzskata par nepieciešamiem, kā arī informēt sabiedrību cilvēktiesību jautājumos. Īpašs biroja uzdevums ir uzraudzīt, kāds stāvoklis ir ar vismazāk aizsargāto sociālo grupu (bērnu, invalīdu utt.) aizsardzību; cilvēktiesību aizsardzības jomā birojs pēc savas iniciatīvas var veikt jebkādu izpēti, kuru tas uzskata par vajadzīgu. Birojs ir pilnīgi neatkarīgs no valdības un par savu darbu ziņo Saeimai.

1996. gada jūnijā izveidotās Satversmes tiesas sastāvā ir 7 tiesneši, kuri uz 10 gadiem tiek ievēlēti ar Saeimas locekļu absolūto balsu vairākumu (trijos kandidātus nosauc Saeima, divus — valdība un divus — Augstākā tiesa). Satversmes tiesa pārbauda likumu, starptautisko līgumu un sekundāro likumdošanas aktu konstitucionalitāti. Lietas Satversmes tiesā var ierosināt Valsts prezidents, valdība, viena trešdaļa Saeimas locekļu, ģenerālprokurors un arī pašvaldības. Tomēr tiesas un iedzīvotāji nevar tieši ierosināt lietu Satversmes tiesā.

Tiesu sistēmas funkcionēšana

Tiesu aparāta darbību nepieciešams būtiski uzlabot, lai samazinātos lietu izskatīšanas ilgums. Tiesu sistēma ir samērā neefektīva arī jautājumos, kas saistīti ar tiesas spriedumu izpildi. Tas varētu būt saistīts ar to, ka trūkst attiecīgu mehānismu (Latvijā nav tiesu izpildītāju), vai arī ar to, ka tiesai nav varas pār atsevišķām valsts institūcijām (piemēram, par naturalizāciju atbildīgā iestāde nav pildījusi attiecīgos par šo iestādi pieņemtos tiesas lēmumus).

Būtiski svarīga nozīme pamattiesību ievērošanas nodrošināšanā Latvijā ir Valsts cilvēktiesību birojam. Šī institūcija ir īsteni neatkarīga no citām valsts institūcijām, par ko liecina, piemēram, tas, ka 1996. gada decembrī birojs izdarīja pētījumu par atšķirībām Latvijas pilsoņa un nepilsoņa statusā.

1.2 Cilvēktiesības un minoritāšu aizsardzība

Latvija ir pieņēmusi vairākus iekšējus likumus un noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību un minoritāšu tiesību respektēšanu. Šo tiesību respektēšanu var garantēt, arī pievienojoties dažām starptautiskām konvencijām, kuru vidū īpaši nozīmīga ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija un galvenie tās papildprotokoli. Pēc Eiropas Savienības līguma F panta, cilvēktiesību ievērošana pieder pie ES pamatlikumiem: ikvienai valstij, kura vēlas iestāties Eiropas Savienībā, vispirms jāratificē šie dokumenti.

1997. gada jūnijā Latvija, kas kopš 1995. gada februāra ir Eiropas Padomes dalībvalsts, ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un gandrīz visus tās papildprotokolus (izņemot 6. papildprotokolu — par nāvessodu). Tas, starp citu, indivīdiem dod iespēju meklēt palīdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja viņi uzskata, ka viņu tiesības, ko šī konvencija garantē, ir aizskartas.

No pārējām nozīmīgākajām konvencijām, kas sargā cilvēktiesību un minoritāšu tiesības, Latvija ir parakstījusi, bet nav ratificējusi ietvaru konvenciju par minoritātēm un Eiropas Sociālo hartu. Latvija nav parakstījusi konvenciju par spīdzināšanas novēršanu, bet pašlaik darbojas šajā virzienā. Salīdzināšanai: Latvija ir ratificējusi galvenās cilvēktiesību konvencijas, kas noslēgtas ANO ietvaros.

Pēc Latvijas Likuma par starptautiskajiem līgumiem, šiem līgumiem pēc to ratificēšanas ir augstāks likuma spēks nekā Latvijas likumiem.

Pilsoņu tiesības un politiskās tiesības

Tiesības griezties tiesā Latvijā nav ierobežotas. 1993. gada aprīlī pieņemts likums katrai personai dod tiesības jebkurā tiesas procesa posmā bez maksas izmantot advokāta pakalpojumus. Tomēr, tā kā kvalificētu advokātu trūkst, ārpus Rīgas šīs tiesības ir grūti iedzīvināt.

Lai gan nāvessods Latvijā nav atcelts, 1996. gada septembrī Valsts prezidents apturēja tā izpildīšanu.

Šķiet, ka tiesības uz aizsardzību pret patvarīgu aizturēšanu ir garantētas. Kopš 1994. gada aresta orderi izdod tiesnesis, nevis prokurors. Policija nevienu personu nedrīkst izmeklēšanā aizturēt ilgāk par 72 stundām; pēc tam prokuroram vai nu jāpieņem lēmums celt apsūdzību, vai arī aizturētā persona jāatlaiž. Maksimālais laiks, kādu persona var atrasties izmeklēšanā, ir 18 mēneši.

Ikvienam, kas sasniedzis 18 gadu vecumu, ir tiesības vēlēt.

Biedrošanās brīvība Latvijā ir garantēta; to apliecina pilsoniskās sabiedrības organizāciju skaita pieaugums (1995. gadā bija 1700 nevalstiskās organizācijas, 1996. gadā — 2400). Nepilsoņi gan nevar dibināt politiskās partijas, taču pastāv ne mazums apvienību, kas nodarbojas ar nepilsoņu tiesību un interešu aizstāvību.

Pulcēšanās brīvība ir stingri iesakņojusies.

Arī vārda brīvība Latvijā ir labi iesakņojusies; to apliecina preses un audiovizuālo sabiedriskās saziņas līdzekļu daudzveidība (2000 laikraksti un žurnāli, 25 radiostacijas un 41 televīzijas stacija, ieskaitot divas valsts televīzijas stacijas un vienu privāto). Cenzūra ir aizliegta (1991. gada Likums par presi, 1995. gada Radio un televīzijas likums). Politisko partiju iespējas izmantot sabiedriskās saziņas līdzekļus nav ierobežotas.

Īpašumtiesības Latvijā ir garantētas visiem, izņemot nepilsoņus. Attiecīgi reģistrētiem ārzemniekiem ir tiesības iegādāties zemi, ja viņu pilsonības valsts ar Latviju noslēgusi līgumu par ieguldījumu savstarpēju aizsardzību. Latvija veikusi pasākumus, lai bijušajiem īpašniekiem atdotu īpašumu, ko tiem bija atņēmis komunistiskais režīms. Tagad jau ir izskatīti vairāk nekā 70 % pieprasījumu par īpašuma atdošanu. Turklāt Latvija nodarbojas ar zemes kadastra pārskatīšanu, un šis darbs jāpabeidz līdz 2005. gadam.

Privātās dzīves aizsardzību nodrošina nepieciešamība pirms īpašuma kratīšanas un vēstuļu pārbaudīšanas vai telefonsarunu noklausīšanās saņemt tiesas orderi.

Patvēruma meklētāju stāvoklis, domājams, uzlabosies pēc tam, kad tiks pieņemts likums par šādu personu statusu Latvijā. Tas patvēruma meklētājiem nodrošinās lielākas iespējas izmantot tiesas pakalpojumus nekā pašlaik un novērsīs tādu apstākļu atkārtošanos, kādi līdz 1996. gada decembrim pastāvēja Nelegālo imigrantu pagaidu uzturēšanās nometnē Olainē. Turklāt šis jaunais likums Latvijai dos iespēju drīzumā ratificēt 1951. gada Ženēvas konvenciju.

Ir reģistrēti vairāki nehumānas un pazemojošas izturēšanās gadījumi cietumos, armijā un patvēruma meklētāju pagaidu uzturēšanās vietās (sk. iepriekš minēto). Cietumos pusaudži ne vienmēr ir nošķirti no pieaugušajiem un tiek turēti sliktos sanitārajos apstākļos. Pirmo tieši pusaudžiem paredzēto ieslodzījuma vietu atvēršana 1996. gadā var iezīmēt uzlabošanās sākumu.

Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības

Visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav Latvijas pilsoņi, ir tiesības uz iztikas līdzekļu minimumu.

Tiesības uz sociālo nodrošinātību arī ir atzītas.

Brīvība būt par arodbiedrības biedru ir garantēta, izņemot bruņotos spēkus. Plurālismu apliecina 109 reģistrētu arodorganizāciju pastāvēšana. Vairāk nekā pusi no darba ņēmējiem Latvijā pārstāv divas lielas federācijas. Apmēram 30 % no visiem strādājošajiem Latvijā ir arodbiedrību biedri.

Tiesības streikot ir atzītas privātsektorā, bet tās neattiecas uz civildienestu, policiju, tiesnešiem un aizsardzības un drošības spēkiem.

Bezmaksas izglītība ir pieejama visiem.

Ticības brīvības pamatā ir 1995. gadā pieņemtais Reliģisko organizāciju likums, kas noteic, ka baznīca ir atdalīta no valsts. Vairākas tiesības un priekšrocības tas piešķir tikai reģistrētām reliģiskajām organizācijām. Līdz šim Tieslietu ministrijā reģistrācijas formalitātes ir nokārtojušas 800 reliģiskās organizācijas. Ministrija atteikusies reģistrēt vienīgi Jehovas lieciniekus, kam par iemeslu ir likumi, kādus šās ticības piekritēji ievēro veselības aprūpes jomā. Šis lēmums vairākkārt pārsūdzēts tiesā. Izmeklēšana par 1995. gadā notikušajiem bumbu sprādzieniem Rīgas sinagogā līdz šim nav devusi nekādus nozīmīgus rezultātus.

Minoritāšu tiesības un minoritāšu aizsardzība

Jebkurā aspektā vērtējot minoritāšu stāvokli Latvijā, atsevišķi jārunā par tiesībām un garantijām, kuras neatkarīgi no personas pilsonības saistītas ar tās piederību pie kādas etniskas vai kultūras kopienas, un par personas statusa atšķirībām, kuras rada tas, ka persona nav Latvijas pilsonis.

Pie minoritātēm — tajās ieskaitot arī nepilsoņus — Latvijā pieder apmēram 44 % iedzīvotāju; 30 % šajā īpatsvarā veido krievi, 4 % — baltkrievi un 3 % — ukraiņi. Septiņās no astoņām Latvijas lielākajām pilsētām latvieši ir mazākumā. Šajā pašā 44 % īpatsvarā, kāds minoritātēm ir Latvijas iedzīvotāju vidū, 28 % jeb aptuveni 685 tūkstoši cilvēku nav Latvijas pilsoņi, pie tam lielai daļai no šās grupas — bijušajiem PSRS pilsoņiem — vispār nav nekādas pilsonības. Pašreizējā situācija galvenokārt ir izskaidrojama ar politiku, ko pēc 1945. gada piekopa Padomju Savienība: tā veicināja krieviski runājošu cilvēku apmešanos uz dzīvi Latvijā (tautskaites liecina: 1935. gadā latvieši bijuši 75 % no Latvijas iedzīvotājiem, krievi 12 %, 1959. gadā — latvieši 62 %, krievi 26,6 %, 1979. gadā — latvieši 53,7 %, krievi 32,8 %).

1994. gada augustā pieņemtais Pilsonības likums paredz vairākus priekšnoteikumus Latvijas pilsonības iegūšanai:

1. Tiesības iesniegt naturalizācijas pieteikumu regulē vecuma kritērijs. Konkrētāk runājot, iedzīvotāji ir iedalīti vairākās vecumgrupās, un katrai no šīm grupām ir tiesības pieteikties norādītajā gadā; pēdējās vecumgrupas pieteikumus pieņems tikai 2003. gadā.

2. Lai iegūtu pilsonību, jānokārto eksāmens, kurā pretendentam jāparāda, ka viņš prot latviešu valodu, noteiktā līmenī pārzina Latvijas vēsturi, zina valsts himnu un valsts institūcijas.

Pagaidām šī sistēma nav ļāvusi Latvijas pilsonību iegūt sevišķi plašam cilvēku lokam, un šis fakts liek domāt, ka liela daļa valsts iedzīvotāju varbūt vēl ilgi paliks ārvalstnieku statusā. Kopš 1995. gada februāra, kad naturalizācijas process sākās, Latvijas pilsonību ir ieguvuši aptuveni 4700 cilvēki (1997. gada aprīļa dati).

1995.—1996. gadā pēc noteikumiem par vecumgrupām bija tiesības naturalizēties apmēram 93 tūkstošiem cilvēku. Šajos divos gados ir pieteikušies tikai 7170 cilvēki. Valsts cilvēktiesību birojam ir dots uzdevums ar aptaujas palīdzību izzināt šās parādības cēloņus.

Šo situāciju var izskaidrot ar dažādiem apstākļiem. Varbūt viens no cēloņiem ir eksāmena relatīvi augstās prasības, un Latvijas institūcijas jau ir spērušas soļus prasītā zināšanu līmeņa pazemināšanas virzienā. Ar šo apstākli varētu izskaidrot grūtības, kas īpaši lielas ir gados vecākiem cilvēkiem. Taču Latvijā ir ieviestas latviešu valodas mācību programmas krieviski runājošiem iedzīvotājiem, lai viņiem būtu vieglāk sagatavoties eksāmenam. Kopš 1996. gada šim pasākumam atbalstu sniedz Phare programma.

Naturalizāciju bremzējusi arī vecumgrupu sistēma, ar ko sākotnēji bija domāts novērst pārāk lielas pieteikumu plūsmas radītus sastrēgumus administratīvajās iestādēs. Tā kā īstenībā valda naturalizācijas pieteikumu “deficītsī, šķiet, ka šāda sistēma vairs nav attaisnojama. Turklāt vēl joprojām pārāk liela ir eksāmena nauda, kas jāmaksā pretendentam.

Varbūt dažos gadījumos nebūt Latvijas pilsonim ir izrādījusies izdevīgi un arī ar to daļēji varētu izskaidrot, kāpēc naturalizācijas pieteikumu ir tik maz: nav jādien armijā, ar veco padomju pasi viegli var apceļot bijušās PSRS valstis utt.

Šajā situācijā pašreizējā valdība ir apņēmusies nākamajos gados palielināt naturalizējušos personu skaitu, lai ārvalstnieku īpatsvars Latvijas iedzīvotāju vidū samazinātos, — tomēr to darīt, negrozot spēkā esošo pilsonības likumu.

Latvijas institūcijām jāapsver, kā atvieglot Latvijā dzimušo mazgadīgo bezvalstnieku naturalizāciju, lai iespējami drīzāk varētu pievienoties Eiropas Padomes pieņemtajai Eiropas Pilsonības konvencijai.

Kas attiecas uz “nepilsoņuī stāvokli, 1995. gada Pilsonības likums bezvalstniekiem piešķir noteiktāku statusu, un īpašu pasu izsniegšana viņiem, kura būtu jāpabeidz līdz 1997. gada beigām, jau ir prāvs solis uz priekšu, it īpaši viņu pārvietošanās brīvības ziņā.

Un tomēr “nepilsoņus” joprojām skar vairāku veidu diskriminācija. Viņiem nav ļauts strādāt dažās specialitātēs. Daļa no šiem aizliegumiem nav nekas neparasts (tādi, piemēram, ir aizliegumi attiecībā uz ierēdņu amatiem, kuros veicamajiem pienākumiem ir sakars ar valsts suverenitāti), bet citu aizliegumu iemesli izprotami daudz grūtāk (aizliegums strādāt par privātdetektīviem, advokātiem, lidmašīnu apkalpju locekļiem, ugunsdzēsējiem, farmaceitiem). Valsts cilvēktiesību birojs jau minētajā 1966. gada decembra pētījumā konstatē, ka desmit no pilsoņu un ārvalstnieku statusa atšķirībām ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un ANO Starptautisko paktu par pilsoņa un politiskajām tiesībām. Taču Latvijas valdība ir apņēmusies šo veidu diskrimināciju atcelt, un 1997. gada sākumā jau pieņemts pirmais likumdošanas akts, kas vērsts šai virzienā.

Te vēl minams, ka “nepilsoņi”nevar tiešā veidā kļūt par zemes īpašniekiem un viņiem ir liegtas tiesības vēlēt — pat pašvaldību vēlēšanās; gan vienas, gan otras tiesības viņiem būtu spēcīgs pamudinājums integrēties Latvijas sabiedrībā. Visbeidzot, dažas pamattiesības viņiem ir vājāk aizsargātas nekā pilsoņiem; piemēram, uz viņiem neattiecas 1995. gadā pieņemtais amnestijas likums. Šīs atšķirības būs jāsamazina, it īpaši līdz laikam, kamēr ārvalstnieku procents Latvijas iedzīvotāju vidū saglabājas tik liels.

Kas attiecas uz krieviski runājošās minoritātes stāvokli vispārīgākā aspektā (neatkarīgi no tā, kurš tajā ir un kurš nav Latvijas pilsonis), šās iedzīvotāju daļas tiesības tiek ievērotas un aizsargātas, kaut arī ir vēl palikušas dažas neatrisinātas problēmas. Turklāt attiecībās starp latviešiem un krievu minoritāti nekādu lielu problēmu nav.

Minoritātēm nav nekādas speciālas pārstāvniecības parlamentā. Taču 1996. gada jūlijā izveidotajā Tautību konsultatīvajā padomē vienkop pārstāvētas 11 etniskās minoritātes un tās pienākums ir sekot situācijai un ierosināt nepieciešamās reformas. Kultūras jomā, cenšoties veicināt savstarpēju iecietību un labas attiecības starp dažādajām etniskajām kopienām, darbojas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā ir apvienojušās aptuveni divdesmit organizācijas.

Kas attiecas uz nacionālo valodu lietošanu, tā ir atļauta tiesā, ja tam piekrīt visas tiesā iesaistītās puses. Citādā gadījumā ieinteresētajai pusei ir tiesības izmantot tulka pakalpojumus. Tomēr latviešu valodas nepratējiem jāsastopas ar vairākiem šķēršļiem: lai varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu, jāprot latviešu valoda, un, lai varētu kandidēt vēlēšanās, jābūt nokārtotam latviešu valodas eksāmenam augstākajā līmenī.

Latvijā paralēli darbojas divas izglītības sistēmas: viena ar latviešu mācībvalodu, otra — ar krievu; abas finansē valsts. Vēl astoņām minoritātēm ir skolas ar savu mācībvalodu, kuru uzturēšanā piedalās valsts. 1995. gadā pieņemtie Izglītības likuma grozījumi prasa, lai skolās tiktu palielināts to mācībstundu skaits, kurās mācības noris latviešu valodā. Taču šīs prasības īstenošana kavējas, jo trūkst pietiekami labi sagatavotu skolotāju, kas minoritāšu skolās spētu priekšmetus mācīt latviešu valodā. Lai kļūtu par augstskolas studentu, pirms uzņemšanas jāiztur latviešu valodas prasmes pārbaude. Tomēr ir vairākas privātas mācību iestādes, kurās augstas kvalitātes mācības noris krievu valodā.

Izglītības jomā galvenokārt kritizējams tas, ka Latvija vēl nav pieņēmusi minoritāšu izglītības likumu, kurš kļūtu par stabilu pamatu šā jautājuma risināšanai un vidēji īsā laikā realizējamu plānu izstrādāšanai. Minoritātēm šī situācija liek bažīties, vai tikai varas institūciju pašreiz pieņemtie noteikumi par minoritāšu mācību iestāžu atbalstīšanu būs pastāvīgi.

1.3 Vispārīgs novērtējums

Latvijas politiskās institūcijas funkcionē pareizi un stabilitātes apstākļos. Tās ievēro savu pilnvaru robežas un savstarpēji sadarbojas. Vēlēšanas, kuras notika 1992. un 1995. gadā, bija brīvas un demokrātiskas, un abos gadījumos bija iespējams izveidot koalīcijas valdības. Institūciju darbībā normāli piedalās opozīcija. Pastāvīgi un neatlaidīgi jācenšas uzlabot tiesu sistēmas darbību un intensificēt korupcijas apkarošanu.

Pamattiesību ievērošanā sevišķi lielu pārkāpumu nav. Tomēr Latvijai jāveic pasākumi, kas paātrinātu naturalizācijas procesu, lai krieviski runājošajiem nepilsoņiem būtu iespējams labāk integrēties Latvijas sabiedrībā. Tāpat Latvijai būtu jācenšas nodrošināt nepilsoņu un minoritāšu vispārēju līdztiesību, it īpaši attiecībā uz iespējām izvēlēties profesiju un piedalīties demokrātiskajā procesā.

Ar atrunu, ka vēl jāsper soļi, kas krieviski runājošajai minoritātei dotu iespēju labāk integrēties sabiedrībā, var teikt, ka Latvijai piemīt demokrātiskai valstij raksturīgās pazīmes un tai ir stabilas institūcijas, kas garantē likumu varu un cilvēktiesības.