RUNAS. REFERĀTI

Lai Baltijas piens garšo pašai Baltijai un Eiropai

Uzturoties vizītē Latvijā, sestdien, 2. augustā, Eiropas Savienības lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Francs Fišlers ( Franz Fischler ) apskatīja Rīgas piena kombinātu. Iepazīstoties ar kombinātu kopā ar Latvijas zemkopības ministru Robertu Dilbu, ES delegācijas locekļiem un RPK vadību, kas pavadīja Francu Fišleru, ritēja sarunas par problēmām Latvijas piensaimniecībā un piena pārstrādē, atšķirībām Eiropas Savienības dalībvalstu piena nozarē un tika degustēta produkcija, ko Rīgas piena kombināts piedāvā gan pašu, gan arī Eiropas patērētājiem.

Tūlīt pēc kombināta apskates viesi piedalījās Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības rīkotajā konferencē “Piena sektora attīstība un problēmas Latvijā”. Tās sākumā vērtējumu par Latvijas lauksaimniecības politiku un tās attīstību sniedza zemkopības ministrs Roberts Dilba. Tūlīt pēc tam Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku un lauku attīstību ES paplašināšanās kontekstā izklāstīja ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Francs Fišlers. Viņš atbildēja arī uz konferences dalībnieku jautājumiem, kas tika uzdoti galvenokārt par piena un tās pārstrādes produktu kvalitātes kritērijiem, par gaidāmajiem ierobežojumiem mūsu produktiem Eiropas tirgū. Komisārs uzklausīja ierosinājumus par Eiropas direktīvu izplatīšanu, lai tās iespējami ātri saņemtu visas kandidātvalstis, tajā skaitā arī Latvija.

Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis savā pārskatā runāja par Latvijas piena produktu tirgus problēmām, bet par ES piena tirgus regulāciju informēja Komisijas piensaimniecības lietu referents Tons Lenders ( Toon Leenders ).

Uz konferenci bija ieradušies arī Lietuvas un Igaunijas piensaimnieku un Lauksaimniecības ministriju pārstāvji un stāstīja par stāvokli piensaimniecības jomā savās valstīs. Par Igaunijas valsts politiku piena sektorā informēja Igaunijas Lauksaimniecības ministrijas PHARE projekta nodaļas vadītājs Ivars Siks ( Ivar Sikk ), bet lietuviešu piensaimniecības politiku izklāstīja Lietuvas Lauksaimniecības un mežu ministrijas valsts sekretārs Aruns Svitojus ( Arunas Svitojus ). Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības stratēģijas un kooperācijas departamenta Lopkopības nodaļas vadītāja Maija Brunovska runāja par mūsu valsts atbalstu lopkopības sektoram, bet ZM Produkcijas kvalitātes vadības departamenta direktore Gundega Mičule iztirzāja piena kvalitātes un ar to saistītās problēmas Latvijā.

Saviem lasītājiem “LV” piedāvā Franca Fišlera, Roberta Dilbas, Aigara Kalvīša, Ivara Sika un Aruna Svitojus runas konferencē “Piena sektora attīstība un problēmas Latvijā” 1997.gada 2.augustā.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

ES lauksaimniecības un lauku attīstības

komisārs Dr. Francs Fišlers:

“Agrārā politika, lauku attīstība un

ES paplašināšanās XXI gadsimtā”

Ļoti priecājos, ka jūs mani, Austrijas pārstāvi, esat uzaicinājuši, lai es runātu ar jums par Eiropas Savienības nākotni attiecībā uz tās paplašināšanu austrumu virzienā, jo īpaši attiecībā uz lauksaimniecības politiku.

Baltijas jūras teritorija, gluži tāpat kā Donavas teritorija manā dzimtenē, ir reģions, kas sevišķi smagi cietis sakarā ar Eiropas šķelšanos, ņemot vērā visas no tā izrietošās sekas politikā un saimniecībā. Šo Eiropas jūru ilgu laiku sadalīja, lai arī neredzama, tomēr asa robežlīnija. Tagad Baltijas jūra mūs vairs nešķir, gluži otrādi, tā mūs atkal vieno. Vēsturiskās attiecības atkal tiek atjaunotas, un izredzes uz saticīgu un labklājību vairojošu kopīgu ir tik lielas, kā sen nav bijušas.

Tomēr atšķirības attīstībā, kas radušās aizvadītajos gadu desmitos, nav iespējams likvidēt dažos gados. Baltijas jūras teritorijā joprojām saduras pilnīgi dažādas pasaules. Pārapdzīvoti centri un plaši lauku apgabali savstarpēji papildina viens otru. Līdzās uzņēmumiem ar lieliem kapitālieguldījumiem un progesīvu tehniku strādā uzņēmumi, kuros cilvēki par intensīvu darbu saņem zemu atalgojumu. Lauksaimniecība, kurā sācies pamatīgs pārveides process, saduras aci pret aci ar agrāro struktūru, kas nepārtraukti attīstījusies vairākus gadu desmitus.

Tādēļ nav brīnums, ka, ņemot vērā atšķirīgās vēsturiskās, politiskās un saimnieciskās starta pozīcijas, arī starp trim Baltijas valstīm pastāv atšķirības attīstības dinamikā. Tomēr šīs atšķirības manī nebūt nerada pesimistisku noskaņojumu, gluži otrādi, nepārprotamu paļāvību. Atšķirībām nav jākavē reģionu attīstība un Eiropas vienošanās process, tās var to pat ļoti lielā mērā veicināt. Pieredze rāda, ka atšķirības, kā arī kultūras un ekonomiskā daudzveidība bieži vien sekmē dinamisku attīstību. Eiropas Savienība, protams, ar savu saimnieciskās un sociālās kopības politiku radījusi arī iedarbīgu instrumentu, kas, neraugoties uz visām nepieciešamajām atšķirībām, atbalsta un veicina Eiropas Savienības vienotību.

Eiropas kopā saaugšanas ideja neaprobežojas tikai ar pašreizējo Eiropas Savienību un tās 15 dalībvalstīm, tā ietver sevī arī nākamās dalībvalstis. Eiropas vienošanās, PHARE programma un strukturizētais dialogs bija pirmie soļi, kas tika sperti, lai iekustinātu šo procesu ar Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm. Lai vēl konsekventāk atbalstītu sagatavošanos pievienošanās procesam, nesen no jauna tika izstrādāta PHARE programma.

Visi esošie līdzekļi nākotnē jākoncentrē uz diviem vienlīdz svarīgiem uzdevumiem: institūciju izveidošanu un investīciju finansēšanu. Nākotnē apmēram 30 procenti līdzekļu tiks izlietoti institucionālai pielāgošanai, tas ir, pārvaldes darbinieku izglītošanai un viņu kvalifikācijas paaugstināšanai, tehniskās palīdzības sniegšanai un pārvalžu sadarbībai. Aptuveni 70 procenti līdzekļu paredzēti investīcijām, kas nepieciešamas kolektīvo tiesību realizēšanai.

Pēdējā laikā ar lielu interesi tika gaidīts paziņojums par pasākumiem Eiropas Savienības paplašināšanas un padziļināšanas virzienā. Lai iepazīstinātu sabiedrību ar savu stratēģiju ES paplašināšanas intensificēšanā un savu viedokli attiecībā uz 10 Viduseiropas un Austrumeiropas valstu iestāšanās pieteikumiem, Komisija publicējusi ziņojumu ar nosaukumu “Agenda 2000”. Centrālo vietu šajā dokumentā ieņem struktūrfondu izmantošanas pamatlīnijas un lauksaimniecības politikas reformas vadlīnijas. Finansiālās perspektīvas laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam nosaka šīs pretenciozās programmas materiālos ietvarus.

Pirms es izskaidroju Komisijas viedokli par agrāro reformu, gribu sīkāk parunāt par nostāju attiecībā uz Eiropas Savienības paplašināšanas stratēģiju.

Viedokļu vērtējuma kritērijus Eiropas Padome noteica jau 1993. gada jūnijā. Pēc Eiropas Padomes lēmuma, uzņemšanai Eiropas Savienībā nepieciešams:

institucionāla stabilitāte kā demokrātiskas un tiesiskas valsts kārtības, cilvēka tiesību ievērošanas, kā arī minoritāšu respektēšanas un aizsargāšanas garantija;

darboties spējīga tirgus saimniecība, kā arī spēja izturēt konkurences spiedienu un pretoties tirgus spēkiem Eiropas Savienības ietvaros;

spēja uzņemties no kopības izrietošās saistības un īstenot Eiropas Savienības politiskos un saimnieciskos mērķus.

Paužot savu viedokli, Komisija īpaši akcentēja nākamo dalībvalstu pūliņus un panākumus, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā. Rūpīgi pārbaudot kandidātvalstu iesniegto informāciju, Komisija nāca klajā ar priekšlikumu vispirms sākt sarunas ar piecām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm (un ar Kipru).

Latvija nepieder pie šīm valstīm, kaut arī tai ir visas demokrātijas pazīmes ar stabilām institūcijām un tā guvusi lielus panākumus tirgus saimniecības izveidošanā. Taču orientācija uz preču eksportu salīdzinājumā ar zemo vērtību radīšanas līmeni un nepieciešamību pēc tālākas pārstrukturēšanas rada bažas, ka Latvija pagaidām vēl nespēs izturēt Eiropas Savienības tirgus spēku konkurences spiedienu. Īpaša uzmanība jāvelta arī pārvaldes struktūru nostiprināšanai, lai varētu izpildīt saistības, ko uzliek piederība Eiropas Savienībai.

Es saprotu, ka šis priekšlikums ir radījis vilšanos, jo zinu, cik svarīga cilvēkiem Latvijā ir iestāšanās Eiropas Savienībā. Sarunu uzsākšanas termiņu diferencēšana nekādā gadījumā nenozīmē pārējo valstu diskriminēšanu. Tas, ka jau nākamā gada sākumā notiks sarunas ar Igauniju, nebūt nenozīmē, ka tai drīz nesekos arī Latvija un Lietuva.

Jaunākie dati un politiskā attīstība Latvijā un Lietuvā apstiprina mūsu viedokli, ka Baltijā kopumā ļoti daudz kas tiek darīts. Vēlākais līdz 1998. gada beigām Komisija atkal pārbaudīs, kādus panākumus guvušas kandidātvalstis, un šādas pārbaudes mēs turpināsim katru gadu.

Tādēļ es gribu jūs šodien uzmundrināt, lai Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā tiktu turpināti līdzšinējie pūliņi, gatavojoties politiskai un saimnieciskai piederībai Eiropas Savienībai. Savukārt Eiropas Savienība sniegs kandidātvalstīm vēl plašāku atbalstu.

Dokumentā “Agenda 2000” paredzēts laikā no 2000. līdz 2006. gadam piešķirt kandidātvalstīm kopumā 21 miljardu ECU, lai palīdzētu tām sagatavoties uzņemšanai Eiropas Savienībā. No šīs summas apmēram 3,5 miljardi ECU paredzēti strukturālu pasākumu veikšanai lauksaimniecībā.

Komisija izteikusi priekšlikumu ar visām kandidātvalstīm neatkarīgi no to gatavības pakāpes noslēgt sadarbības līgumu, ņemot vērā to stiprās un vājās vietas. Šiem sadarbības līgumiem jābūt saskaņotiem, balstoties uz skaidri izstrādātām programmām un plāniem, un jādod kandidātvalstīm iespēja piedalīties Eiropas Savienības programmās. Tādējādi kandidātes tiks iepazīstinātas ar dažādām Eiropas Savienības politikas sfērām un varēs gūt pieredzi nepieciešamo pārvaldes metožu izmantošanai.

Dāmas un kungi, “Agenda 2000” dod ne vien jaunas orientācijas Viduseiropas un Austrumeiropas valstu piesaistīšanas stratēģijai, bet nosaka arī ietvarus tālākai agrārās politikas un Eiropas Savienības lauku reģionu politikas veidošanai. Līdz ar to šis dokuments atvieglo arī Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm iesaistīšanos svarīgā Eiropas Savienības politikas nozarē, kas pati atrodas intensīvā reformu procesā. Tagad iespējams daudz efektīvāk īstenot agrāro politiku.