RUNAS. REFERĀTI

Lai Baltijas piens garšo Eiropai

ES lauksaimniecības un lauku attīstības

komisārs Dr.Francs Fišlers:

“Agrārā politika, lauku attīstība un

ES paplašināšanās XXI gadsimtā”

Turpinājums no 1.lpp.

Kādēļ pēc 1992. gada agrārās reformas nepieciešams atkal reformēt agrāro politiku? Nākamajos gados pārtikas produktiem pasaules tirgū tiek prognozētas labas izredzes. Augošais pieprasījums var pavērt jaunas iespējas tieši Eiropas valstu lauksaimniecībai un tās augstvērtīgajiem produktiem. Sakarā ar lauksaimniecības produktu tirdzniecības globālo paplašināšanos pastiprināsies arī konkurence pasaules tirgū un aizvien aktuālāka kļūs nepieciešamība pielāgoties. Eiropas Savienības turēšanās pie pašreizējās tirgus politikas tikai palielinātu attālumu sarp iekšējām lauksaimniecības produktu cenām un pasaules tirgus cenām daudzās nozarēs. Ņemot vērā Eiropas Savienības saistības, kas izriet no Muitas tarifu un tirdzniecības ģenerālnolīguma (GATT) Urugvajas raunda, šādos apstākļos nākamā gadsimta sākumā lauksaimniecībā iespējami produkcijas pārpalikumi.

Tajā pašā laikā mums Eiropas Savienībā jāņem vērā tas, ka sabiedrība izvirza arvien augstākas prasības lauksaimniecības produktu kvalitātei un drošumam. Eiropas valstu lauksaimniecībai un mežsaimniecībai nākotnē vairāk uzmanības jāvelta vides aizsardzībai, un sabiedrība gaida, ka arī turpmāk tiks koptas kultūrainavas un tiks saglabāta dzīvotspējīga lauku telpa. Šai nolūkā jāatrod jauni ienākumu avoti gan pašā lauksaimniecībā, gan ārpus tās. Eiropas Savienības paplašināšana austrumu virzienā dod jaunu impulsu lauksaimniecības politikas un lauku attīstības politikas aktivizēšanai.

Līdz ar lauksaimniecības politikas jauno orientāciju Komisija izvirza šādus mērķus:

— konkurētspēju palielināšana,

— pārtikas produktu drošuma un kvalitātes garantēšana un uzlabošana,

— lauku iedzīvotājiem atbilstoša dzīves standarta nodrošināšana un lauksaimniecības ieņēmumu stabilizēšana,

— vides aizsardzības pasākumu pastiprināšana lauksaimniecībā,

— alternatīvu ienākuma avotu un nodarbošanās iespēju radīšana lauksaimniekiem un viņu ģimeņu locekļiem,

— Eiropas Savienības likumu vienkāršošana.

Attiecībā uz tīrumu kultūrām, kā arī gaļas un piena lopkopību Komisija iesaka samazināt subsīdijas un lielāku uzsvaru likt uz lauksaimnieku tiešu atbalstīšanu. Tādējādi tiks novērsta nelīdzsvarotība lauksaimniecības produktu tirgū, un Eiropas valstu lauksaimniecības produktu konkurētspējas pieaugs.

Arī gaļas lopkopībā Komisija atbalsta aktīvu politiku intervencijas cenu atjaunošanā tādā līmenī, kas var efektīvi garantēt drošību. Tādējādi, mūsuprāt, iespējams ilgu laiku izvairīties no produkcijas pārpalikumiem, turklāt labāk nekā ar kvantitātes nodokli un īslaicīgiem ārkārtējiem pasākumiem. Zemas cenas dotu iespēju atdzīvināt iekšējo patēriņu, atvērt jaunus ārzemju tirgus un būtiski samazināt eksporta atļaujas tradicionālajos tirgos. Turklāt šādā veidā tiek panākta manāma intervencijas sistēmas vienkāršošana. Mēs domāsim arī par to, vai mums nākotnē nevajadzētu pavisam atteikties no valsts intervencijas un galveno uzsvaru likt uz privātajām struktūrām, tāpat kā cūkgaļas ražošanā.

Pēc tirgus attīstības rūpīgas pārbaudes piena lopkopības sektorā Komisija uzskata par nepieciešamu atteikties no radikāliem risinājumiem, tādiem kā ievērojama cenu pazemināšana vai kvotu sistēmas likvidēšana. No otras puses, mēs nedrīkstam radīt iespaidu, ka pastāvošā sistēma saglabāsies ilgu laiku. Nepieciešamība pielāgoties nākotnē būs atkarīga no veselas virknes līdz šim nedrošu faktoru.

Tādēļ Komisija ieteikusi līdz 2006. gadam pagarināt kvotu regulēšanu, bet tirgus kārtību atbilstoši daudzu piena ražotāju vēlmei veidot elastīgāku un vienkāršāku. Arī piena lopkopībā subsīdijas jāpārvērš par tiešiem kompensācijas maksājumiem jaunu prēmiju veidā. Vēlākais līdz 2006. gadam subsīdijas pakāpeniski jāsamazina par aptuveni 10 procentiem.

Komisija visumā uzskata par nepieciešamu noteikt individuālu augšējo robežu visa veida ar tirgus kārtību noteiktiem kompensācijas maksājumiem. Tad dalībvalstis varēs Eiropas Savienības ietvaros ieviest diferencēšanas kritērijus.

Ir skaidrs, ka šādas reformas atstās ietekmi uz visiem lauksaimniecības reģioniem. Dziļās strukturālās pārvērtības Viduseiropas un Austrumeiropas valstu agrārajā sektorā ietekmēs lauku rajonu attīstību. Lai gan pāreja no centralizētas plānveidīgas saimniecības uz funkcionējošu tirgus saimniecību skar visas ekonomikas nozares, lauksaimniecība, ņemot vērā augsto nodarbinātības līmeni un lielo tautsaimniecisko nozīmi kandidātvalstīs, to izjūt sevišķi smagi. Arī Latvijā lauksaimniecība vienmēr bijusi viens no svarīgākajiem tautsaimniecības sektoriem, un, neraugoties uz visām strukturālajām pārmaiņām, lauksaimniecībā joprojām strādā viena sestā daļa visu darbaspējīgo iedzīvotāju.

Darba vietu zaudēšana un cilvēku aizceļošana no lauku rajoniem apdraud jauno demokrātisko valstu ekonomisko un politisko stabilitāti un arī ekoloģisko līdzsvaru. Uz to mēs nedrīkstam noraudzīties, rokas klēpī salikuši, — ne Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, ne arī pašreizējās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Mums jādod jaunas cerības lauku cilvēkiem, jāsaglabā un tālāk jāattīsta lauku reģionu daudzveidīgās funkcijas.

Eiropas Savienībai daudz jādara, lai palīdzētu kandidātvalstīm izbūvēt modernas infrastruktūras, radīt plašas iespējas vispārējai un profesionālai izglītībai un izmantot jaunās tehnoloģijas. Arī ciemu atjaunošana ir tiešs ieguldījums lauksaimniecības attīstībā un dzīves apstākļu uzlabošanā lauku rajonos. Izveidojot mazus un vidējus uzņēmumus un nostiprinot jau esošos uzņēmumus, ciemos jārada ar lauksaimniecību nesaistītas darbavietas.

Tie Eiropas Savienības reģioni, kuros salīdzinājumā ar Savienības vidējiem rādītājiem ir zemāks attīstības līmenis, arī turpmāk jāatbalsta, realizējot integrētas struktūrfondu programmas. Šajā darbā, tāpat kā līdz šim, piedalīsies Eiropas Agrārais fonds. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā uz šī fonda līdzekļiem varēs pretendēt arī Viduseiropas un Austrumeiropas valstis.

Investīciju un programmu uzdevums ir veicināt lauku attīstību, kas palīdzēs saglabāt lauku rajonu dabas resursus, daudzveidību un kultūras identitāti. Tikai ar šādu ilgstošu attīstību iespējams panākt lauku rajonu potences izmantošanu saimnieciskajās aktivitātēs, neapdraudot nākamo paaudžu izvēles iespējas. Tas jo īpaši attiecas uz mežu izmantošanu un kopšanu, un tieši Latvijā tiem ir ļoti liela nozīme.

Tā kā lauksaimniecības un vides aizsardzības programmas guvušas lielus panākumus, to finansējums nākotnē palielināsies. Turklāt sevišķi nepieciešams atbalstīt to lauksaimnieku aktivitātes, kas prasa īpaši lielus ieguldījumus, piemēram, bioloģisko zemkopību, dabiskās dzīves telpas kopšanu, mitro apgabalu apsaimniekošanu un lopkopību kalnu apgabalos.

Dāmas un kungi, ja mēs gribam pastiprināti sagatavoties jaunu dalībvalstu uzņemšanai Eiropas Savienībā, mums jāzina, kas tieši būtu darāms. Ar dokumentu “Agenda 2000” Komisija spērusi svarīgu soli šajā virzienā. Lai mērķtiecīgi varētu izmantot visus mūsu rīcībā esošos līdzekļus jaunu valstu dalības tuvināšanai Eiropas Savienībā, mums precīzi jāzina, kādas ir mūsu partneru prioritātes. Mums jāzina, kādas investīcijas visvairāk nepieciešamas un kuri pirmprojekti, pēc kandidātvalstu domām, ir vissvarīgākie.

No lauksaimniecības sektora un lauku attīstības viedokļa, manuprāt, izšķiroša nozīme ir efektīvu pārvaldes struktūru izveidošanai, pārvaldes darbinieku izglītošanai un viņu kvalifikācijas celšanai. Lai veicinātu savstarpēju saprašanos, sevišķi svarīga man šķiet pieredzes apmaiņa. Eiropas Savienība labprāt palīdz organizēt šādu pieredzes apmaiņu. Bet mums nepieciešama arī kandidātvalstu pārstāvju spēku mobilizēšana un privātā iniciatīva. Likuma priekšrakstu vienkāršošana un sadarbība ir mērķi, kas jāīsteno ne vien pašreizējās Eiropas Savienības valstīs, bet arī Viduseiropas un Austrumeiropas zemēs.

Nenoskaidrotas īpašuma attiecības un darbības traucējumi zemes tirgū būs liels trūkums attīstības procesā. Tāpat kā līdz šim konsekventi jāveicina agrāro struktūru un pārstrādes rūpniecības pielāgošanās. Tieši pārstrādes rūpniecības sektorā lielākas investīcijas varētu palīdzēt stabilizēt mazos un vidējos uzņēmumus, kuri savas tirgus iespējas Eiropas Savienībā un pasaulē varētu izmantot tikai tad, ja spētu ievērot augstos kvalitātes un patērētāju aizsardzības standartus. Ar to es īpaši domāju higiēnas prasības piena produktiem. Tikai tad, ja ar tālākas pārstrukturēšanas palīdzību izdosies palielināt lauksaimniecības un pārtikas produktu konkurētspējas, tie varēs izturēt konkurences un tirgus spēku spiedienu Eiropas Savienības ietvaros. Te var palīdzēt arī plašāka aktivitāšu dažādošana. Latvijai vajadzētu labāk izmantot savas iespējas, lai atklātu tirgus nišas. Ar to es domāju, piemēram, tādu speckultūru kā sēņu un ogu audzēšanu.

Nedrīkst atteikties no veterinārās un fitosanitārās kontroles, jo jaunajām dalībvalstīm vajadzēs ne vien pārņemt Eiropas Savienības standartus, bet arī nākotnē veidot Savienības ārējo austrumu robežu un pārņemt attiecīgas kontroles funkcijas. Sabiedriskais veterinārdienests tālāk jānostiprina ar personāla un aprīkojuma palīdzību. Bieži vien lopbarības kontrole un augu aizsardzības līdzekļu uzraudzība atrodas pašā sākuma stadijā.

Kad es redzu, kas nedaudzajos gados kopš dzelzs priekškara krišanas Baltijā un citās kandidātvalstīs paveikts, es nešaubos, ka arī šīs prasības tiks izpildītas. Eiropas Savienība ir gatava savu iespēju robežās palīdzēt un regulāri dot savas atsauksmes par gūtajiem panākumiem, lai sarunas par iestāšanos drīz varētu sākties arī ar Latviju un Lietuvu un visas trīs Baltijas valstis, cik drīz vien iespējams, kļūtu par Eiropas Savienības loceklēm.

Paldies par uzmanību!

“Latvijas Vēstneša”

(Gita Kronberga) tulkojums

Latvijas Zemkopības ministrs Roberts Dilba:

“Latvijas lauksaimniecība un

lauku attīstības politika”

Stāvokļa raksturojums

Latvija tikko ir pārdzīvojusi ļoti nozīmīgu pārmaiņu periodu. Ir pabeigta zemes reforma un lauksaimniecības uzņēmumu privatizācija. Tā rezultātā notikusi reāla lauku saimniecību struktūras izmaiņa, agrāko 600 sabiedrisko saimniecību vietā izveidojušies aptuveni 95 tūkstoši zemnieku saimniecību un vairāk nekā 130 tūkstoši palīgsaimniecību. Tās gan nav lielas — vidēji 20 hektāri.

Notikusi ražotās produkcijas struktūras izmaiņa. Lauksaimniecība ir piemērojusies tirgus pieprasījumam un savam ražošanas potenciālam, tagad ražošana balstās uz vietējiem resursiem, un nav tā kā agrāk, ka ieveda izejmateriālu un to pārstrādāja, izveidojušos ražošanu īsāk varētu nosaukt par piena un gaļas pārstrādes cehiem. Ar to lielā mērā arī izskaidrojams, kāpēc, pastāvot vispārējam gandrīz divkārtējam ražošanas apjomu samazinājumam, lopkopības produkcijas apjomi ir sarukuši vēl vairāk, bet tajā pašā laikā ievērojami pieauguši pārtikas kviešu ražošanas apjomi.

Lauku nodarbinātība,

tās tendences

Kāda vieta lauksaimniecībai ir Latvijas tautsaimniecībā tagad, pēc 50 gadu ilgās attīstības apstākļos, kad nebija tirgus ekonomikas, un kā tā attīstīsies tuvākajā nākotnē. 1997.gadā Latvijas laukos strādā 170 tūkstoši cilvēku jeb 17—18 procenti visu strādājošo, tas ir liels skaitlis. Apzinoties reālās tirgus iespējas un to, ka ražošanas efektivitāte Latvijas lauksaimniecībā pieaugs, ir skaidrs, ka lielai daļai pašreiz lauksaimniecībā nodarbināto būs jāizvēlas — pievienoties pilsētnieku saimei vai meklēt alternatīvas nodarbes un ienākumu iespējas laukos. Tādēļ valstij jārada attīstības iespējas alternatīviem nodarbinātības veidiem laukos un mazpilsētās.

Apzinoties šīs realitātes, rodas jautājums, ko mēs gribam redzēt pēc 20—30 gadiem. Ņemot vērā samērā nelielo iedzīvotāju blīvumu Latvijā, nav izslēgta iespēja, ka vairums pašreizējo lauku iedzīvotāju koncentrēsies Rīgā. Mums ir jāizšķiras, ko vēlamies, vai otru Rīgu blakus esošajai un tukšus laukus, vai valsti, kura saimnieciski attīstās kā ekonomiski un sociāli veselīga vide, kur sava vieta ir pilsētai un sava — laukiem.

Ne mazāk svarīgs ir jautājums, vai lauku jaunatne gribēs turpināt vecāku iesākto. Daudzviet laukos dzīvo pēdējā paaudze, un esošā vecuma struktūra, pašlaik laukos nav labvēlīga krasai dzīvesveida maiņai.

Tikai tagad sabiedrība sāk apzināties, ka lauksaimniecība, neapšaubāmi, ir nozīmīga un pat visnozīmīgākā ekonomikas nozare laukos, bet tā tomēr ir tikai viena no ekonomikas nozarēm.

Jaunās politikas nostādnes

Tagad esam sākuši apzināties, ka vairs negribam tā dzīvot un ka zemnieku saimniecību galvenā loma lauku ekonomikā, tas ir, ne tik daudz ražot pienu un labību, bet būt par darba un ienākumu avotu lielai lauku iedzīvotāju daļai. Lauku saimniecības ir tikai daļa no lauku vides, lauku ekonomikas.

Šī jaunā izpratne savu atspoguļojumu ir atradusi 1996.gadā pieņemtajā Lauksaimniecības likumā, kas tapis vairāk nekā divus gadus ilgu diskusiju rezultātā. Likuma kontekstā lauksaimniecību mēs saprotam kā ražojošu nozari, kam jāattīstās kā konkurētspējīgai ekonomiskās darbības nozarei. Tās būtiskākais ieguldījums — dod lauku cilvēkiem darbu un ienākumus, dot savu ieguldījumu dabas un sociālās vides attīstībā.

Attīstot Lauksaimniecības likumā minētās nostādnes, ZM šopavasar izstrādāja lauksaimniecības atbalsta programmu, nosakot pamatvirzienus līdz 2002.gadam, un valdība konceptuāli to ir akceptējusi. Šīs programmas mērķis — atbalstīt ražojošo saimniecību efektivitātes kāpināšanu. Uz to ir virzīta gan investīciju atbalsta programma, gan zemes, augkopības un lopkopības potenciāla attīstības programmas. Tomēr kā īpaša jaunās atbalsta programmas iezīme jāmin atrastā iespēja no ierobežotajiem valsts budžeta līdzekļiem daļu piešķirt vispārējās lauku attīstības atbalsta finansēšanai.

Valstij jāvelta visi spēki lauku problēmu risināšanai. Viens no labiem pasākumiem šajā virzienā ir pieņemtais likums “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, tas ļaus mazināt atšķirības starp reģioniem un panākt dzīves kvalitātes tuvināšanos visā valsts teritorijā, paaugstinot nodarbinātības līmeni.

Nebūt ne mazsvarīga ir vadības spējas attīstīšana, cilvēku uzņēmējdarbības potenciāla palielināšana. Šajā jomā valsts rīkojas, īstenojot konsultāciju programmas. Lauksaimniekus un mežsaimniekus izglīto ar Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra spēkiem, bet citus uzņēmējus — ar uzņēmējdarbības atbalsta centru starpniecību.

Latvijas lauku attīstība

un Eiropas integrācija

Runājot par Latvijas un ES integrācijas procesa ietekmi, jāuzsver, ka jau Latvijas parakstītais Eiropas līgums par sadarbības mērķi lauksaimniecības jomā paredzēja modernizēt, pārveidot un privatizēt lauksaimniecību, agroindustriju un mežkopību, sevišķi pievēršoties lauku infrastruktūras modernizēšanai, produktivitātes un kvalitātes uzlabošanai.

Jāatzīst, ka līdzšinējās ES tehniskās palīdzības PHARE programmas aktivitātes lielā mērā attaisno minēto mērķu realizāciju. Kopš 1993.gada izstrādāta vesela virkne projektu, lai atbalstītu lauksaimniecības konsultāciju dienesta veidošanu, “Laukkredīta” veidošanu, Zemes dienesta darbību, sekmējot lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, zivsaimniecības un mežsaimniecības attīstību, pārstrādes sektora mārketinga aktivitātes.

Šoruden tiks uzsākta trīs PHARE projekti kopsummā par 4,8 miljoniem ekiju, lai sekmētu lauku ekonomikas dažādošanu, pārtikas kvalitātes sistēmas uzlabošanu un lauksaimniecības institucionālās sistēmas darbu.

Izmantojot šo iespēju, es gribētu pateikties Eiropas lauksaimniecības un lauku attīstības komisāram Francam Fišlera kungam par Eiropas Komisijas aktivitātēm un izteikt savu atbalstu arī nākotnes projektu darbībai, kas paredz mežsaimniecības, veterinārās un augu aizsardzības sistēmas uzlabošanu Latvijā.

Tagad, kad esam deklarējuši vēlmi iestāties ES, mums jārēķinās gan ar esošo ES lauku attīstības politiku, gan ar tās attīstības tendencēm. Mēs zinām, ka ES izmanto struktūrfondus, lai mazinātu atšķirības starp atsevišķiem reģioniem un atvieglotu strukturālo pārkārtošanos, un vairāki šo fondu izmantošanas mērķi atbilst Latvijā risināmo problēmu lokam. Mēs redzam, ka ES paplašināšanās varētu dot ieguldījumu šo problēmu risināšanā arī Latvijā. Ne tikai ar finansiālo kontribūciju, bet arī ar zināšanām un pieredzi.

Paveikto šajā jomā mēs vērtējam kā nozīmīgu soli ES integrācijas virzienā: 1) subsīdiju programmas orientēšana lauksaimniecības ražošanas konkurētspējas palielināšanai; 2) līdzfinansēšanas un subsidaritātes, vietējās iniciatīvas atbalstīšanas principu ieviešana atbalsta programmās; 3) kompleksuma principa izmantošana lauku attīstības politikas veidošanā, mērķa sasniegšanai integrējot gan pašu valsts budžeta līdzekļus, gan veidojot lauku attīstības projektu sadarbībā ar Pasaules banku un tās kredītlīnijām, gan veicot citus pasākumus; 4) īpaša vieta ir ES PHARE tehniskajai palīdzībai — gan līdzšinējai, gan jaunajam, tieši lauku diversifikācijai veltītajam projektam.

Mēs vērīgi sekojam līdzi ES lauksaimniecības politikai un lauku attīstības politikas attīstībai. Neraugoties uz zināmām grūtībām, ko rada mērķa, ES lauksaimniecības un lauku politikas, pastāvīgā kustība, ar gandarījumu konstatējam, ka Eiropas Savienībā šīs politikas attīstība notiek līdzīgā virzienā, kā tas ir Latvijā. Tas apliecina, ka ir kopīgas risināmās problēmas un līdzīga attieksme to risinājumu meklējumos.

Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības

valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis:

“Piena produktu tirgus problēmas”

Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas piensaimniecībai bija jāiziet smags reorganizācijas posms. Pirms tam mums nebija jāuztraucas par realizācijas tirgu, bet tagad tas ir kļuvis par nopietnāko problēmu un visas ražošanas pamatu. Piena produktu eksports tradicionāli bija virzīts galvenokārt uz Krievijas tirgus pieprasījuma apmierināšanu, tas arī noteica prasības preces īpašībām un kvalitātei. Kad Latvijas ārpolitikā kā mērķis tika izvirzīta tuvināšanās Eiropas Savienībai un iesaistīšanās tās saimnieciskajā apritē, aktuāls kļuva jautājums — kā mēs izskatāmies ES tirgus prasību kontekstā un kā spēsim tajā integrēties.

Brīvās tirdzniecības līgums starp Latviju un ES pavēra praktiskas sadarbības iespējas savstarpējai tirdzniecībai ar lauksaimniecības ražojumiem, tai skaitā ar piena produktiem. Mēs esam apmierināti, ka šī līguma ietvaros Latvijas piensaimniekiem ir dota iespēja eksportēt savu produkciju uz ES, tādējādi iepazīstot un tuvinoties prasībām, kādas izvirza šis tirgus. Mēs saprotam, ka Latvijas iestāšanās vai neiestāšanās Eiropas Savienībā lielā mērā būs atkarīga arī no mūsu nozares atbilstības kādam noteiktam līmenim, bet to sasniegt mēs varam, attīstot savstarpējo tirdzniecību, iegūstot informāciju un pieredzi.

Latvijas piensaimnieku centrālā savienība jau trešo gadu nodarbojas ar piena produktu tirdzniecību un tās koordināciju kvotu ietvaros uz ES. Latvijas pienotavas 1995. un 1996. gadā kopā ir eksportējušas uz ES vairāk nekā 2700 tonnas sviesta, 1300 tonnas siera un 900 tonnas sausā vājpiena. Ir uzkrāta zināma pieredze, kas ļauj vērtēt šīs tirdzniecības ietekmi un pozitīvos rezultātus.

Šī pieredze ļāva mums pilnveidot preces kvalitatīvās īpašības un pārveidot preces saiņojumu, mainot bijušo PSRS standartu uz Eiropas Savienībai atbilstošu, piemēram, sviesta tradicionālais Austrumeiropas standarts 20 kg kastēs, kas stiprinātas ar metāla skavām, mums jau ir pagātne. Iesaiņojuma un arī preces kvalitātes ziņā mūsu sviests pašreiz vairs neatšķiras no ES valstīs ražotā. Tādas pašas pārmaiņas ir skārušas arī pārējos produktus. Lielākā daļa Latvijas piena eksporta produktu atbilst ES kvalitātes prasībām, un ar katru gadu produktu kvalitāte uzlabojas. Šos panākumus mēs uzskatām par nozīmīgāko Latvijas un ES brīvās tirdzniecības līguma rezultātu.

Tirdzniecība ar ES stabilizē mūsu piena produktu tirgu. Kā zināms, vasaras mēnešos pārstrādei tiek iepirkts apmēram 2,5 reizes vairāk piena nekā ziemā. Šādas sezonālās svārstības rada pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstību vasaras mēnešos. Lai stabilizētu tirgu, ir svarīgi noteiktu daudzumu piena produktu izņemt no tirgus. Diemžēl vasaras mēnešiem atbilst viszemākās cenas mūsu tradicionālajos eksporta tirgos. Savukārt ES tirgus ir stabilāks un mūsu ražotājiem vasaras un rudens sezonā ir visizdevīgākais. Tātad ES kvotas darbojas kā stabilizējošs faktors mūsu piena produktu tirgū. Vislielākie ieguvēji no tā ir Latvijas zemnieki — piena ražotāji. Lielākā daļa piena pārstrādes uzņēmumu šogad spēj arī vasaras mēnešos savlaicīgi norēķināties par pienu. Pēc LPCS vērtējuma, iespēja iekļūt ES tirgū ļauj maksāt vasaras mēnešos apmēram par 10 procentiem augstāku iepirkuma cenu, kas ir vērā ņemams atbalsts mūsu ražotājiem un parāda ES kvotu nozīmi Latvijas piensaimniecībā.

Savstarpējās sadarbības rezultātā mēs Eiropas Savienībā esam atraduši stabilus partnerus, kas ir ieinteresēti ilgtermiņa projektos un ne tikai pērk mūsu produkciju, bet arī dalās pieredzē un palīdz uzlabot mūsu produkcijas kvalitāti. Saprotot ES perspektīvas, Latvijas pienotavas veic investīcijas savās ražošanas tehnoloģijās, mērķtiecīgi tuvinot uzņēmumus ES standartu prasībām. Arī šeit netiek liegts mūsu sadarbības partneru finansiāls un intelektuāls atbalsts. Kā piemēru kopēju projektu realizācijai varētu minēt Tukuma pienotavas modernizāciju un sausā vājpiena ražotnes nodošanu ekspluatācijā Valmierā.

Mums ir būtiski apgūt ES valstu ražošanas pieredze. Ar aktīvu mūsu tirdzniecības partnertu atbalstu ir atrastas prakses vietas pienotavu speciālistiem. Šajā ziņā vislielāko atbalstu sniedz Vācijas un Austrijas pienotavas. Zināšanu un pieredzes iegūšana ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas nodrošinās sekmīgu Latvijas piensaimniecības integrāciju Eiropas Savienībā.

Visumā mēs esam apmierināti ar saimnieciskās sadarbības attīstības gaitu. Taču, runājot par piešķirto kvotu lielumu, gribas vērst uzmanību uz to, ka sviesta kvotas Latvijai salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm ir ievērojami mazākas. Turklāt negatīvi mūsu nozari ir ietekmējis sviesta kvotu samazinājums 1997. gadā uz 990 tonnām, salīdzinot ar 1405 tonnām 1996. gadā. Mūsu iespējas šo kvotu izpildē ir lielākas. Pēc mūsu domām, līdztiesīgs kvotu lielums attiecībā pret pārējām Baltijas valstīm un to ražošanas apjomiem varētu būt 1996. gada kvotu līmenī.

Brīvās tirdzniecības līguma realizācija ir pirmais solis Eiropas Savienības un Baltijas valstu saimnieciskajā sadarbībā. Nākotnē mēs redzam sevi ES sastāvā. Pozitīvi ir vērtējams fakts, ka pirmajās sarunās par ES paplašināšanu ir iekļauta Iagunija, tas apliecina, ka Baltijas reģions ir nozīmīgs turpmākai ES paplašināšanai. Tomēr, ņemot vērā, ka visās Baltijas valstīs kopumā ir līdzīgi ekonomiskie apstākļi, mēs domājam, ka Baltijas valstis jāuzņem Eiropas Savienībā vienlaikus. Turklāt mums ir izveidojušies cieši savstarpējie saimnieciskie sakari, un tas gadījumā, ja kāda atsevišķa valsts tiktu iekļauta ES, varētu negatīvi ietekmēt visu reģiona valstu ekonomiku.

Mēs saprotam, ka, sagatavojot iestāšanos, sevišķu nozīmi iegūs pārrunu rezultāti — savstarpējās vienošanās par kvotām un pārejas posma noteikumiem. Daļa citās valstīs ražoto piena produktu tiks pārdota Latvijā un otrādi, mēs eksportēsim savus piena produktus, taču, slēdzot starptautiskos līgumus, būtu jāņem vērā, ka jāsaglabā līdzsvars starp piena produkcijas importu un eksportu, nodrošinot pašmāju ražotājiem tiesības saražot vismaz iekšējai tirgus ietilpībai atbilstošu piena produktu daudzumu. Baltijas valstis tradicionāli ir bijis piena ražošanas reģions, kas izmaksu ziņā spēj konkurēt ar lielāko daļu Eiropas valstu piensaimniecībām, tādēļ ceram, ka nākotnes Eiropas lauksaimniecībā Baltija būs piena reģions.

Nākamo valstu uzņemšana Eiropas Savienībā tiek prognozēta ap 2002. gadu. Līdz tam laikam ir reāli sasniegt ES standartus gan piena pārstrādes, gan ražošanas jomā. Taču, lai šādu mērķi realizētu, ir nepieciešams intensīvs un mērķtiecīgs darbs. Nepietiek tikai ar likumdošanas harmonizēšanu, ir vajadzīgas mērķtiecīgas investīcijas un laiks.

Nākamie pieci gadi varētu būt pārejas posms, kura laikā varētu pārkārtot mūsu ražošanas apstākļus atbilstoši ES normām, jo gatavo produktu kvalitāte jau tagad atbilst izvirzītajām prasībām. Taču ES veterinārās un sanitāri higiēniskās normas mums pašlaik liekas ļoti augstas. Saprotams, ka mēs akceptējām šīs prasības, taču ir vajadzīgs laiks, lai tam sagatavotos.

Mēs ceram, ka Baltijas valstu un ES saimnieciskā sadarbība attīstīsies un paplašināsies, nodrošinot sekmīgu integrāciju ES saimnieciskajās struktūrās, bet šī procesa gaitā radušās problēmas tiks risinātas savstarpējas sapratnes gaisotnē.

Igaunijas Lauksaimniecības ministrijas

PHARE projekta nodaļas vadītājs Ivars Siks:

“Igaunijas piena sektora attīstība”

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir bijušas svarīgas Igaunijas ekonomikas sastāvdaļas, taču noieta tirgus zaudēšana bijušajā PSRS un tirgus sašaurināšanās tirdzniecisko sakaru sarukšanas dēļ izraisīja krasu produkcijas apjoma samazināšanos. Lauksaimniecības īpatsvars samazinājās un patlabam sasniedz 6,7 procentus no nacionālā kopprodukta apjoma. Aptuveni 20 procenti strādājošo ir nodarbināti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā un lauksaimniecības produktu pārstrādē (7 procenti ir nodarbināti lauksaimniecības sektorā).

Pirmie lauksaimniecības struktūras pārveidojumi sākās jau pirms neatkarības atgūšanas, 1989.gadā, kad tika pieņemts Lauksaimniecības likums, kas legalizēja fermu dibināšanu un radīja pamatu privātajai lauksaimniecībai. Plašākas izmaiņas Igaunijas ekonomikā, lauksaimniecību ieskaitot, sākās pēc neatkarības izcīnīšanas 1991.gadā. 1991.—1992.gadā tika pieņemti likumi, kam bija liela nozīme lauksaimniecības attīstībā. Tajos formulēti un noteikti privatizācijas mērķi, principi un metodoloģija.

Agrorūpniecisko uzņēmumu un pārtikas sektora privatizācija tika pabeigta līdz 1995.gadam. 360 bijušie kolektīvie un valsts īpašumi tika privatizēti, un līdz 1996.gadam tika izveidotas 19 760 fermas un 873 lauksaimniecības uzņēmumi. Vidējais ģimenes saimniecības lielums bija 23 hektāri, lauksaimniecības uzņēmumu — 490 hektāri. Igaunija ir tradicionāla ne vien piena un piena produktu, īpaši sviesta, siera un vājpiena pulvera ražotāja, bet arī eksportētāja. Piena lopkopība dod aptuveni 60 procentus no kopējās lauksaimniecības produkcijas. Tomēr kopējais liellopu skaits kopš 1987.gada ir samazinājies no 304 tūkstošiem līdz 185 tūkstošiem 1996.gada beigās. 1991.gadā gandrīz 80 procentu liellopu bija koncentrēti valsts un kooperatīvajās saimniecībās. Taču daudzas lielas valsts un kooperatīvās saimniecības sadalījās mazās privātās saimniecībās, un govju ganāmpulks tika fragmentēts. Daudzas no šīm mazajām saimniecībām atrodas tālu no pārstrādes uzņēmumiem, un efektīva piena savākšanas sistēma vēl nav izveidojusies. Tāpēc piena savākšanas izmaksas ir salīdzinoši augstas. Neraugoties uz lielo fermu sadalīšanos, tajās ir apmēram 62 procenti liellopu, tai pašā laikā ģimenes saimniecībās ir 26 procenti, bet privātsaimniecībās — tikai 11 procenti no visa govju ganāmpulka. Aptuveni 75 procentus kopējās piena produkcijas dod ganāmpulki, kuros ir vairāk nekā 100 govju.

Piena ražošanas apjoms samazinājās līdz 675 miljoniem litru 1996.gadā un bija apmēram 38 procentus zem 1991.gada līmeņa un 48 procentus zem 1987.gada līmeņa. Produkcijas apjoma samazināšanos izraisīja govju skaita samazināšanās un izslaukuma samazināšanās. 1997.gada pirmajā ceturksnī pirmo reizi, salīdzinot ar iepriekšējo gadu attiecīgiem periodiem, bija vērojams piena ieguves kāpums par 12 procentiem. Plānotā piena ieguve 1997.gadā ir 700—710 tūkst. kilogramu.

Lopkopība ir nozare ar produkcijas ieguves ilgtermiņa plānošanu. Pašreizējie panākumi ir iepriekšējo gadu darba rezultāts, tagad veiktais darbs nodrošinās panākumus nākotnē. Potenciālais gada izslaukums Igaunijā ir 6—8 tūkst. kilogrami piena no govs. Tas ir lielisks rādītājs. Igaunijas piensaimniecība ir stingri orientēta uz eksportu. Eksporta pamatprodukti ir sviests un vājpiena pulveris. Astoņdesmitajos gados aptuveni 30 procenti Igaunijas piensaimniecības produkcijas tika eksportēti, īpaši uz bijušās PSRS lielajām pilsētām. 1993.—1995.gadā šī proporcija pat pieauga līdz 50 procentiem. Sviests tradicionāli tika eksportēts uz Krieviju, bet piena pulveris lielākoties tika eksportēts uz ES un Eiropas brīvās tirdzniecības līguma dalībvalstīm. Patlaban deviņi piensaimniecības uzņēmumi ir saņēmuši Valsts veterinārā departamenta akceptu iekļūšanai ES tirgū. Līdz 1995.gada pirmajam ceturksnim Igaunija ražoja vairāk pārtikas, nekā patērēja. Kopš tā laika Igaunijas pārtikas rūpniecība nespēja apmierināt iekšzemes vajadzības — importa pārtika ieplūda Igaunijas tirgū. Piena produktu imports bija nenozīmīgs, pēdējos gados tas ir pieaudzis, īpaši no Somijas un Vācijas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu attiecīgajiem posmiem, importa apjoms sviestam ir samazinājies par 22,1 procentu un saldējumam — par 17,8 procentiem. No otras puses, siera imports ir palielinājies par 24,6 procentiem.

Deviņdesmitajos gados piena un piena produktu patēriņš Igaunijā samazinājies par aptuveni 20 procentiem, galvenokārt subsīdiju atcelšanas un pirktspējas krišanās dēļ.

Kopš cenu liberalizācijas 1991.—1992.gadā Igaunija nav veikusi nekādus pasākumus piena un piena produktu ražošanas vai to patēriņa atbalstīšanai.

Igaunija piekopa brīvā tirgus un lauksaimniecības nesubsidēšanas politiku. Visas lauksaimniecības subsīdijas un tirdzniecības aktivitātes kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā ir saskaņotas ar Urugvajas apspriedes lēmumiem. Ar Eiropas Savienību tika noslēgts brīvās tirdzniecības līgums un noteiktas Igaunijas eksporta kvotas uz ES dalībvalstīm. Kvotas tiek piemērotas attiecībā uz piena un zivju produkciju, bet netiek — gaļas sektorā.

Nākotnē izmaiņas Igaunijas lauksaimniecības politikā ietekmēs tās pieteikums par uzņemšanu Eiropas Savienībā. Tiek veikti pasākumi Igaunijas likumdošanas un institūciju harmonizēšanai pārtikas, veterinārā monitoringa un augu aizsardzības jomās.

“Latvijas Vēstneša”

(Juris Afremovičs) tulkojums

Lietuvas Lauksaimniecības un mežu ministrijas

valsts sekretārs Aruns Svitojus:

“Lietuvas valsts politika

piensaimniecības sektorā”

Piensaimniecība ir viena no Lietuvas lauksaimniecības nozarēm, kas attīstās visstraujāk.

Piena produktu apjoma pieaugums sākās pagājušajā gadā, un šī gada pirmajā pusē tas palielinājās par 8 procentiem. Šāds rezultāts tika sasniegts, kāpinot piena ganāmpulka produktivitāti. Mums ir labi apstākļi liellopu audzēšanas paplašināšanai, jo iespējams ražot lētu zaļbarību.

Efektīva piensaimniecība varētu kļūt par vienu no svarīgākajām lopkopības nozarēm. Lietuva vienmēr ir apgādājusi sevi ar piena produktiem, un patlaban vairāk nekā trešdaļa saražotās produkcijas (sviests, siers, vājpiena pulveris, kazeīns utt.) tiek eksportēta. Viena no galvenajām problēmām, ko radījusi privatizācija un kas traucē normālu piena tirgus paplašināšanos, ir lielais piena ražotāju skaits. Dažas saimniecības ir visai nelielas. Lietuvā ir 830 lauksaimniecības sabiedrību un citu uzņēmumu, kurās ir aptuveni 136 govis katrā, un vairāk nekā 250 tūkst.fermeru, kas tur divas līdz desmit govis. Patlaban Lietuvā veidojas lielas komerciālas fermas, kas ražo augstas kvalitātes pienu. Mūsu fermeriem ir pieredze lielu fermu vadīšanā, tādēļ mūsu valsts piensaimniecības politikā svarīgs mērķis ir lielu fermu īpatsvara palielināšana un to darbības specializācija. Cits mūsu mērķis ir piena pārstrādes sezonālās atkarības samazināšana. Šīs atkarības dēļ piena pārstrādes uzņēmumi nevar strādāt efektīvi, turklāt nevienmērīga produkcijas piegāde kavē uzņēmumu pilnīgu iekļaušanos pasaules tirdzniecībā.

Šīs problēmas varētu atrisināt lopbarības bāzes organizēšana. Progress lopbarības ražošanas jomā ir svarīgs nosacījums liellopu ganāmpulka palielināšanā. Mēs cenšamies radīt ekonomiskus priekšnosacījumus piena produktu sezonālās atkarības samazināšanai un piena kvalitātes uzlabošanai. Lietuvā ir izstrādāta kārtība lauksaimniecības produkcijas iepirkšanai 1998.gadā. Galvenie aspekti, saskaņā ar kuriem nākamgad tiks regulēts piena tirgus, ir šādi:

— iepirkuma cenu un augstākās kvalitātes produkcijas subsidēšanas paaugstināšana;

— integrējoties pasaules tirgū, produktu cenām Lietuvas tirgū ir jāatspoguļo atbilstošās izmaiņas pasaules tirgū;

— subsīdijas fermeriem tiek papildinātas ar valsts aktīvu dalību svarīgākajos investīciju projektos, kā arī ar mērķprogrammu atbalstīšanu.

Piens paliek to produktu grupā, kuru cenas tiek regulētas, proti, ir noteiktas minimālās subsīdijas. Lai samazinātu sezonālo atkarību un palielinātu produktu kvalitāti, ziemas sezonā tiek ieviestas īpašas piemaksas par dažādu veidu produkciju.

Mēs plānojam palīdzēt jaunu piena fermu dibināšanā ar šādu valsts programmu starpniecību: subsidējot šķirnes teļu pirkšanu; atbalstot jaunu govju novietņu celtniecību un veco modernizēšanu; kompensējot daļu izdevumu par slaukšanas aparātiem un saldēšanas iekārtām; palīdzot iepirkt jaunas zaļbarības pārstrādes iekārtas; organizējot piensaimnieku mācības; piešķirot valsts investīcijas kooperatīvo sabiedrību dibināšanai, kas iepērk un pārstrādā pienu; attīstot ekoloģisko piensaimniecību; attīstot piena kvalitātes izpētes sistēmu.

1997.un 1998.gadā piena kvotas nav noteiktas. Viena no nākotnes problēmām, kas saistīta ar Lietuvas integrāciju ES, varētu būt piena ražošanas un pārdošanas kvotēšana.

Lai paaugstinātu kvalitāti un Lietuvas piena produktu kokurētspēju ārējā un īpaši ES tirgū, tiek ieviestas tādas programmas kā nacionālā kvalitātes programma, Piena produkcijas uzlabošanas programma u.c. Tiks izstrādāta arī jauna piena kvalitātes kontroles sistēma. Sākot ar 1998.gadu, tiks piemēroti jauni, stingri piena iepirkšanas noteikumi.

Saskaņā ar PHARE projektu uz Nacionālās veterinārās laboratorijas bāzes ir izveidota jauna produktu sertificēšanas laboratorija un tapuši jauni ieteikumi produkcijas kontroles sistēmas uzlabošanai.

Piensaimniecības kooperatīvās saimniecības kļūs par vienu no svarīgākajiem piensaimniecības efektivitātes paaugstināšanas līdzekļiem. Tās palīdzēs fermeriem uzlabot piena kvalitāti, samazināt ražošanas izmaksas, palielināt ieņēmumus un pārstāvēt to finansiālās intereses piena pārstrādes uzņēmumos.

Ievērojot ES un vispārējās lauksaimniecības politikas (CAP) reformas, Lietuva, veidojot savu lauksaimniecības politiku, izvairās no tādu līdzekļu izmantošanas, ko ierobežo Pasaules tirdziecības organizācijas līgumi. Tā kā agrārā sektora reformas ir turpinās, mēs cenšamies celt Lietuvas piena produktu konkurētspēju, orientējoties uz pasaules cenām. Mēs tieši subsidēsim augstas kvalitātes produkcijas ražošanu.

Lietuvā ir 37 lielas un vidējas piena pārstrādes sabiedrības. Tās tiek reorganizētas.

Mūsu republikā ir tikai trīs valsts piena pārstrādes sabiedrības. Ar valdības lēmumu tās tiks privatizētas tuvākajā nākotnē. Sabiedrību koncentrācija tiek palielināta, to efektivitāte arī pieaug, turklāt vairāk naudas piešķirt to modernizēšanai un attīstībai. Divām sabiedrībām izdevās piesaistīt ārzemju investoru uzmanību. Divas sabiedrības varētu kļūt par kopuzņēmumiem tuvākajā laikā. Biržu kopuzņēmums un kopuzņēmums “Roķišķu siers” ievieš ES higiēniskos noteikumus un cenšas iegūt atbilstošus sertifikātus.

Mēs pievēršam lielu uzmanību lauksaimniecības produktu eksporta attīstīšanai.

Valsts programmu galvenie mērķi ir šādi: lauksaimniecības aizdevuma garantiju fonda izveidošana; piena un piena produktu eksporta veicināšana; sabiedrību, kas ražo jaunus, mūsdienīgus produktus, atbalstīšana.

Pagājušā gadā dibinātās Lietuvas lauksaimniecības ārējās tirdzniecības aģentūras galvenais uzdevums ir to jautājumu risināšana, kas saistīti ar lauksaimniecības produktu eksporta paplašināšanu.

Es domāju, ka Lietuvas piena sektoram ir labas izredzes izdzīvot tirgus apstākļos un sekmīgi attīstīties.

“Latvijas Vēstneša”

(Juris Afremovičs) tulkojums

Centrā — Rīgas piena kombināta direktors Marģers Rava, ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Francs Fišlers un Latvijas zemkopības ministrs Roberts Dilba Foto: Guntars Bajārs