Un vēlreiz: par īpaši atbalstāmajiem reģioniem

Dr.oec. Inese Vaidere, kā Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre, — “Latvijas Vēstnesim”, 1997.gada 6.augustā

Inese Vaidere un Ministru prezidents Guntars Krasts vakar, 7.augustā,

pēc Saeimas sēdes Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Nu jau demisionējušais Ministru kabinets savās pēdējās divās sēdēs vēl paguva pieņemt trīs noteikumus, kas saskaņā ar likumu “Par īpaši atbalstāmiem reģioniem” (“LV” nr.139, 10.06. 1997. — red.) regulē kārtību, kādā piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss, un nosaka Reģionālās attīstības padomes un Reģionālā fonda veidošanas kārtību un uzdevumus. Jūs vadāt Ekonomikas ministrijas Reģionālās ekonomiskās attīstības projekta darba grupu, ar kuras akceptu šie noteikumi tika izstrādāti. Kā jūs komentētu šī likuma un tikko kā pieņemto noteikumu mērķi?

— Latvija ir kā divas pasaules — Rīga, kas ir moderna Eiropas pilsēta gan infrastruktūras, gan cilvēku ziņā, un lauki, kur bieži vien vēl valda gandrīz pusfeodālas attiecības — roku darbs, trūkums, ekonomiskā pasivitāte. Tādēļ man jau sen, vērojot ārvalstu pieredzi, radās doma veidot Latvijas reģionālās ekonomiskās attīstības projektu. Tagad jau demisionējušajā valdībā šo domu aktīvi atbalstīja gan Ministru prezidents, gan ekonomikas ministrs, un tā pirms gada tapa šis projekts — 1996. gada decembrī Ministru kabinets pieņēma koncepciju “Par ekonomikas reģionālās attīstības veicināšanu” un šī gada maijā Saeima pieņēma likumu “Par īpaši atbalstāmiem reģioniem”.

Jāpiebilst, ka es līdzdarbojos arī Jura Lorenca vadītajā darba grupā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kur tika izstrādāta vispārēja Latvijas reģionālās attīstības koncepcija, un es biju atbildīga par ekonomikas sadaļu.

— Kāds ir Reģionālās attīstības padomes un Reģionālā fonda izveidošanas mērķis?

— Lai īstenotu šo iecerēto īpaši atbalstāmo reģionu politiku, ir nepieciešams zināms naudas līdzekļu avots — lai šai reģiona attīstības veicināšanai rastos finansiāls pamats. Un ir nepieciešama institūcija, kas šo fondu pārvaldītu un valsts mērogā koordinētu reģionālās attīstības jautājumus. Padomes sastāvam sešus locekļus ieteiks Ministru kabinets un trīs — Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, Budžeta un finansu (nodokļu) komisija un Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija. Personālais sastāvs tiks noteikts jau tuvākajās jaunās valdības sēdēs.

— Kā noteiks teritorijas, kas pretendēs uz īpaši atbalstāmā reģiona statusu?

— Atbilstoši noteikumiem, kas nosaka šo kārtību, process risināsies divos posmos. Vispirms Ekonomikas ministrija veiks statistikas datu analīzi un pēc vairākiem rādītājiem noteiks relatīvi vājākās administratīvi teritoriālās vienības valstī. Tiks ņemts vērā bezdarba līmenis, iedzīvotāju ienākumi un citi, kopumā sešpadsmit, kritēriji.

Jāatzīmē gan, ka mūsu statistika vēl neatbilst Eiropas standartiem — tur iedzīvotāju ienākumu līmeni nosaka pēc bruto iekšzemes kopprodukta attiecības pret iedzīvotāju skaitu. Mēs šiem aprēķiniem izmantojam iedzīvotāju ienākuma nodokļa attiecību pret iedzīvotāju skaitu. Protams, tas nav īpaši precīzi, jo ne visi ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem un diemžēl ne visi nodokļi tiek maksāti. Tomēr citu datu mums pagaidām nav.

Reģioni tiek ranžēti — no ekonomiski spēcīgākā līdz vājākajam — un desmit vai astoņiem pēdējiem pēc starpministriju komisijas lēmuma tiek izsūtīti paziņojumi, ka šīs administratīvi teritoriālās vienības var pretendēt uz īpaši atbalstāmā reģiona statusu un tām jāizstrādā reģiona attīstības programma, kas jāiesniedz starpministriju komisijas izskatīšanai.

— Kuras administratīvi teritoriālās vienības varēs pretendēt uz šo statusu?

— Pagasti, pilsētas, rajoni — pašlaik pastāvošās administratīvi teritoriālās vienības.

— Kad tiks izsūtīti šie paziņojumi?

— Jau līdz 15. augustam, bet pašvaldību atbildes tiks gaidītas līdz 1. septembrim. Vēlāk šī kārtība kļūs regulāra — paziņojumi ik gadus tiks izsūtīti līdz 1. jūlijam, un pašvaldības savas programmas varēs iesniegt līdz 15. oktobrim.

— Vai tas nozīmē, ka īpaši atbalstāmo reģionu projekts reāli sāks darboties jau šogad?

— Jā, jo mums ir izdevies panākt, ka jau šā gada budžetā Reģionālā fonda vajadzībām tika paredzēts viens miljons latu, un šie līdzekļi ir jāizmanto.

— Kas būtu uzsverams pašvaldību izstrādātajās reģionu attīstības programmās?

— Šī projekta mērķis nav sociālā palīdzība, bet gan iniciatīvas, tātad uzņēmējdarbības, veicināšana. Tādēļ, projektus vērtējot, tiks ņemta vērā vēlme kaut ko darīt situācijas uzlabošanā. Un tādēļ galvenie kritēriji varētu būt šādi: kādi pasākumi tiek piedāvāti reģiona attīstībai, kā tos realizēt un kā pietrūkst, lai tos īstenotu. Gadījumā, ja piedāvājums gūs atbalstu starpministriju komisijā un Reģionālās attīstības padomē, no fonda līdzekļiem tiks piešķirta šī projekta īstenošanai trūkstošā finansējuma daļa. Tātad īpaši atbalstāmā reģiona statuss tiks piešķirts, balstoties ne tikai uz sliktiem rādītājiem, bet arī uz labu programmu, kas rāda izeju no šīs situācijas.

— Kādu palīdzību saņems īpaši atbalstāmais reģions?

— Galvenokārt tiks stimulēta uzņēmējdarbība — tiks attīstīta infrastruktūra, būs lielākas iespējas saņemt kredītatvieglojumus un arī tiešās investīcijas no jaunizveidotā Reģionālā fonda. Liela uzmanība tiks pievērsta ekonomiskās izglītības veicināšanai šajā reģionā, būs iespējams pretendēt arī uz nodokļu atlaidēm.

Nodokļu atlaižu projekts pašlaik atrodas izskatīšanā Finansu ministrijā, bet līdz laikam, kad tiks pieņemts lēmums par pirmajiem īpaši atbalstāmajiem reģioniem, tas, cerams, būs jau gatavs.

— Cik lielai daļai valsts teritorijas varēs piešķirt šādu īpaši atbalstāmā reģiona statusu?

— Likums noteic, ka iedzīvotāju skaits šādās teritorijās nedrīkst pārsniegt 15 procentus no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Bet mēs prognozējam, ka vismaz pirmajā projekta gadā tas šo robežu vēl nesasniegs.

— Cik ilgu laiku saglabāsies īpaši atbalstāmā reģiona statuss?

— Trīs gadus. Pēc tam tas tiks pārskatīts, un, ja reģions būs sasniedzis tik labus rādītājus, ka īpaša palīdzība tam vairs nebūs nepieciešama, statuss tiks piešķirts kādam citam. Tāpat vajadzētu rīkoties arī situācijā, ja reģions šo labvēlīgo režīmu neprot izmantot un nav nekādu jūtamu rezultātu. Bet termiņš — trīs gadi — ir pamatojams ar to, ka īsākā laikā būtiskus uzlabojumus ekonomiskajā attīstībā nav iespējams sasniegt.

— Kā īpaši atbalstāmo reģionu programma saistās ar trim Latvijā jau izveidotajām speciālajām ekonomiskajām zonām? Vai šīs koncepcijas ir savstarpēji saistītas?

— Manuprāt, šis speciālo ekonomisko zonu veidošanās process, kas bija vērojams Latvijā pēdējos divos gados, bija vairāk politisks, bet ekonomiski maz pārdomāts, katras pašvaldības goda lieta bija mēģināt iegūt kādus speciālus atvieglojumus, pamatojot to ar grūto ekonomisko situāciju. Bet grūti, kā zināms, klājās daudziem.Tāpēc parādījās tik daudz dažādu programmu ar mērķi iegūt dažādus atvieglojumus — gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējdarbībai — Rēzeknē, Salaspilī un daudz kur citur. Nebija vienotas koncepcijas, un process kļuva haotisks.

Galvenais, kas tiek prasīts visos šajos projektos, ir nodokļu atvieglojumi. Bet tas, ka atsevišķos valsts reģionos netiek iekasēti nodokļi, var radīt nelabvēlīgu papildu slodzi budžetam. Pašlaik vajadzētu būt piesardzīgiem ar jaunu speciālo ekonomisko zonu veidošanu un, pirms šo procesu turpināt, analizēt pieredzi, kas tiks gūta jau esošajās Rīgas un Ventspils brīvostās un Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā, vai tas ir lietderīgi, vai tas piesaista investīcijas un vai ir vērts šo procesu turpināt. Arī jaunās valdības deklarācijā ir iekļauta šāda nostāja.

Jāpiebilst, ka pašlaik noris darbs pie likuma, kas regulētu speciālo ekonomisko zonu darbību un tālāko veidošanu. Starp citu, likumā “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem” noteikts, ka speciālo ekonomisko zonu veidošana nākotnē ir tieši īpaši atbalstāmo reģionu prioritāte.

Dina Gailīte,

“LV” iekšpolitikas redaktore