Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsniece Elza Rudenāja

Par sevi — pati

Mans mūža ritējums sākās 1911.gada 23.maijā Madonas rajona Lazdonas pagasta “Midzeņos” kalpu — laukstrādnieku ģimenē. Pēc vietējās pamatskolas un Madonas ģimnāzijas beigšanas seko studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā. Universitātē profesors Francis Balodis ar savām aizrautīgajām arheoloģijas lekcijām radīja interesi par šo brīnišķo vēstures zinātnes nozari. Šo interesi padziļināja un uz mūžu nostiprināja darbs šī paša profesora Baloža vadītajā Pieminekļu valdē un arheoloģiskajos izrakumos Daugmales, Talsu un Jersikas pilskalnos un vairākos senkapu laukos. Pieminekļu valdes un Latvijas Vēstures muzeja telpas atradās blakus Rīgas pilī. Muzejs bija Pieminekļu valdes pakļautībā, tāpēc darba sastrēguma reizēs profesors mūs sūtīja muzejniekiem palīgā. Tā guvu priekšstatu par muzeja dzīvi un arī dažas šī darba iemaņas.

Kad 1944.gada rudenī man uzticēja dibināt Madonā muzeju, apzinājos sevī jau zināmu pieredzi un drosmīgi sāku darbu. Šī pieredze gan maz līdzēja, jo Latvijas brīvvalsts un padomju muzeju profili un darba veids bija stipri atšķirīgi. Ar 1944.gada 20.septembri Madonā sāka darbu jauna kultūras iestāde. Es kļuvu par šī muzeja direktori. Šinī amatā sabiju 46 gadus, līdz 1990.gadā pēkšņa, ļauna slimība piespieda darbu atstāt.

Garie mūža gadi aizvadīti spraigā darbā. Bija jāveic saimnieciskie un celtniecības darbi Madonā, jāveido filiāles. Ērgļos tapa “Braki” Blaumanim un “Meņģeļi” brāļiem Jurjāniem, bet “Meirānos” — Jānim Zāberam. Rūpējāmies par centra muzeja telpu paplašināšanu. Beidzot laimējās uzcelt plašu piebūvi un iekārtot lieliskas izstāžu zāles.

Regulārais pamatekspozīcijas kārtošanas un pārkārtošanas darbs gāja roku rokā ar tēlotājas mākslas izstāžu rīkošanu. Lielākajos ciemos un saimniecību centros tika iekārtotas mākslas izstādes. Mākslas dienās tur notika krāšņi mākslas svētki. Muzeja tematiskie pasākumi aizvien vairāk ieguva zinātniski izglītojošu raksturu. Plašu skanējumu guva Emīla Dārziņa un Viļa Plūdoņa simtgades sarīkojumi. Ik gadus gan jaunus, gan vecus pulcinājuši kopā Blaumaņa, brāļu Jurjānu un Zābera atceres sarīkojumi.

Esmu priecīga un laimīga, ka tauta muzeja darbu novērtējusi. Man piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis ir arī apliecinājums, ka mans mūža darbs dzinis dziļu, taisnu vagu latviešu tautas kultūras līdumā.

Mans darbs muzejā

Vācu okupācijas laikā strādāju bankā, kas toreiz saucās Madonas Finansu kase. Mainoties varām 1944.gada rudenī, Finansu kase kļuva par PSRS Valsts bankas Madonas nodaļu. Bankas darbs mani nesaistīja, tāpēc izlēmu darbu bankā atstāt un meklēt sirdij tuvāku darbu, jo esmu beigusi Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti.

Kādu dienu 1944.gada augusta otrajā pusē satikusi Madonas apriņķa partijas komitejas pirmo sekretāri Ievu Pliesmani, gudru, saprātīgu, kulturālu, dziļi humānu cilvēku, kuru pazinu no 1940.gada, izstāstīju savu nodomu un lūdzu palīdzēt atrast darbu. Sekretāre mani uzklausīja saprotoši, bet neslēpa savu prieku par manu strādāšanu bankā un paskaidroja, ka esot nepieciešams steidzami normalizēt bankas darbu. Tāpēc man pagaidām, tikai pagaidām, vajagot turpināt darbu bankā, pēc tam varēšot strādāt darbu, kādu tikai vēlēšoties. Viņa palīdzēšot. Atbildēju, ka man gribētos strādāt muzejā, bet Madonā muzeja nav.

“Labi,” padomājusi sacīja Pliesmane, “organizēsi Madonā muzeju! Bet tagad atpakaļ uz banku!” Viņa ziņošot, kad man vajadzēšot sākt rīkoties. Rūgtuma pilnu sirdi atgriezos bankā un turpināju darbu. Pēc kāda laika, jau septembrī, bankā ieradās Ieva Pliesmane un teica, ka nu esot pienācis laiks sākt man darboties ar muzeju.

Taču nu sākās nedienas. Toreizējais bankas pārvaldnieks Rozājevs negribēja ne dzirdēt par manu aiziešanu. Viņš piedāvāja man galvenā grāmatveža amatu un lielu algu, kādu es nekad muzejā nedabūšot. Mani nekad nav vilinājuši augsti amati un nauda, bez tam doma par muzeja organizēšanu manī dega jo spēcīgi. No pārvaldnieka smīniņa secināju, ka viņš uzskata mani par mazliet pavieglu, kas atraida, pēc viņa domām lielisku piedāvājumu.

Par manu aiziešanu Rozājevs atspēlējās. Ar katru čeku uz banku dabūju staigāt vairākas reizes. Viņš nelika rezolūciju un katrreiz uzjautrinājās: “A, a! Kam skrējāt prom no bankas!?” Viņš nevarēja saprast manu prieku.

Latvijas brīvvalsts laikā Cesvaines pilī bija labs un bagāts skolas muzejs, ko ar Cesvaines vidusskolas skolēnu palīdzību bija savācis un iekārtojis skolotājs Nore. Par pirmo uzdevumu atzinu — pārbaudīt, kas noticis ar muzeju. Šādā nolūkā ar velosipēdu devos ceļā uz Cesvaini. Šis brauciens bija baigs. Cesvaines apkārtnē bija notikušas sīvas kaujas. Apmēram kilometru no Cesvaines ceļa abās pusēs un piegulošajos laukos gulēja vēl nenovākti vācu un padomju karavīru līķi. Kaut baigi, bija vien jābrauc pa šo “miroņu gatvi”. Mani stiprināja doma par muzeju Madonā.

Cesvainē satiku dažus pagasta izpildkomiteju darbiniekus. Tie nu mani brīdināja un pieteica būt ļoti uzmanīgai. Pils neesot atmīnēta un vakar atraduši klavierēs mīnu. Solīju aizrādījumus ievērot un devos pa šaurajām torņa riņķveida kāpnēm uz trešo stāvu, kur atradās skolas muzejs. Durvis atlauztas. Telpā skats baismīgs, tā izdemolēta. Vitrīnas atlauztas, sagāztas, vairākām izbiruši logi. Saturs izsvaidīts. Telpas vidū drazu kaudze, kurā rēgojās arheoloģiski priekšmeti un etnogrāfisku jostu un prievīšu gali. Sāku drazu kaudzi no vienas malas izkašņāt un izvilkt priekšmetus, kas acīmredzot bija atzīti par nevērtīgiem un nomesti. Izkaisītos eksponātus liku grozā un, uzsējusi uz bagāžnieka, braucu mājās. Šādi braucieni tika atkārtoti katru dienu un ilga kādu nedēļu. Tagad, kad atklājam un izzinām to postu, ko mūsu tautai nodarījuši 50 okupācijas un partijas diktatūras gadi, nevaru nepieminēt ar labu vārdu apriņķa partijas komitejas pirmo sekretāri 1944.gadā Ievu Pliesmani, kurai muzeja tapšanā ir milzīga, nepārvērtējama nozīme. Viņa vērīgi sekoja muzeja tapšanai, un man katru dienu bija jāziņo par paveikto. Būdama aizņemta ar apriņķa saimnieciskās un kultūras izglītības dzīves atjaunošanu, viņa atrada laiku noklausīties manus ziņojumus un no sirds priecājās pat par mazāko sasniegumu. Uz viņas padomu un palīdzību vienmēr varēja paļauties.

Kādu dienu sekretāre mani aicināja nākt līdzi. Viņas ar Silvu (redaktore Silvija Balode) esot noskatījušas muzejam māju. Lai apskatot, vai tā man būšot pa prātam. Tā bija kādreizējā Madonas provizora Gaužēna māja Blaumaņa ielā 25, kurā bija apmetusies armijas daļa. Māja likās ļoti laba un pietiekami liela, bet to vajadzēja armijai atkarot. Te nu ļoti derēja Pliesmanes palīdzība. Ar pūlēm viņa panāca, ka armijas daļa aizvācās, un muzejs varēja ieņemt telpas.

Telpas pēc armijas aizvākšanās bija ārkārtīgi netīras. Taisni brīnums, kā cilvēki īsā laikā var tā telpas nodzīvot un piemeslot. Ķērāmies pie telpu tīrīšanas. Palīdzēja Pliesmane un Balode. Mazgājām logus un durvis, berzām grīdas. Pagāja vairākas dienas, līdz abi mājas stāvi bija tīri un spodri. Pa šo laiku muzejam tika piešķirts otrs darbinieks — sāka strādāt Elvīra Stiprā, labs un krietns darba cilvēks. Nu jau bija mazliet vieglāk. Notīrījām no Cesvaines atvestos priekšmetus. Notīrīti tie izskatījās gluži glīti un priecīgi, tomēr pārāk maz muzeja ekspozīcijai. Bija jāveido muzeja fondi. Ar vietējās avīzes “Madonas Arājs” starpniecību aicināju vākt materiālus. Izmantoju skolotāju metodiskās apvienības sanāksmes, informēju par muzeju un aicināju skolas palīdzēt materiālu vākšanā. Skolu un sabiedrības atsaucība bija apbrīnojama! Man liekas, sabiedrība bija nobriedusi muzeja tapšanai un katrs uzskatīja par savu pienākumu darīt labu, cik spēja. Sāka pienākt jauni eksponāti, un varēja sākt domāt par ekspozīcijas iekārtošanu, bet kā?

Muzejam nebija nepieciešamo vitrīnu. Nebija arī iespējas tādas izgatavot. Atcerējos Cesvaines muzeja vitrīnas un nolēmu tās atgādāt un izlietot. 1945.gada februārī toreizējais Lazdonas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Māliņš noorganizēja zemnieku brigādi, kurā bez paša ietilpa Lazdonas pagasta zemnieki Gulbis, Dvēselītis un Vīksna. Kādā aukstā februāra rītā četri pajūgi devās uz Cesvaini pēc vitrīnām. Atgriezās stipri pavēlu, apsarmojuši, bet priecīgi. Ar lepnumu stāstīja, kā dabūjuši lejā vitrīnas. Pa šaurajām pils torņa riņķveida kāpnēm lielās vitrīnas nebija nonesamas. Laiduši no trešā stāva ar virvēm pa logu un tik labi to izdarījuši, ka nevienu stiklu nesaplēsuši. Kādi lieliski cilvēki manā mazajā pagastā, nopriecājos. Nu atlika sakārtot vitrīnas un sākt iekārtošanu. Nolēmu ekspozīciju kārtot ar divām nodaļām — arheoloģijas un etnogrāfijas. Dabūjām skaistu, dubultplatu linu audumu, ar ko izklājām vitrīnas. Izkatījās glīti un tīri. Šinī laikā piedzīvoju nepatīkamu sarunu ar sekretāri. Viņai liekoties, ka esot pienācis laiks man stāties partijā.

Atbildēju, ka partijā stāties nevaru, jo man nav pārliecības un bieži vien kritiska attieksme pret partijas rīcību.

“Ja tā, tad nevajag! Partijā drīkst stāties tikai, ja ir pārliecība, citādi ne!” stingri noteica Pliesmane. Ar to šis jautājums bija izbeigts un vairāk netika cilāts. Ievas Pliesmanes personības cildenumu apliecina fakts, ka pēc šīs sarunas viņas attieksme pret mani un muzeju ne vismazākajā mērā nemainījās.

Darbs muzejā kūsāja. Nāca klāt jauni eksponāti. Ļoti aktīvas un rosīgas šai materiālu vākšanā bija skolas. Katrā skolā darbojās novadpētniecības vai vēstures pulciņš muzeja virsvadībā. Pulciņi izsūtīja muzejam darba plānus, arī atskaites par paveikto. Bieži biju skolās. Mūsu sadarbība kļuva arvien ciešāka, sāka augt muzeja fondi. Cītīgi strādāju, kārtojot ekspozīciju, lai pavasarī vai vasaras sākumā to varētu atklāt.

Tad notika kas satriecošs. 1945.gadā kultūras nama zālē tika saaicināti visi iestāžu vadītāji un pagasta izpildkomiteju darbinieki. Uzstājās Centrālkomitejas pārstāvis Plēsums un garākā runā paskaidroja, ka apriņķa pirmā sekretāre Ieva Pliesmane esot iestigusi oportūnisma purvā, esot kulaku un meņševiku politikas atbalstītāja un tāda nevarot strādāt tik atbildīgu darbu apriņķī. Esot CK lēmums Ievu Pliesmani atbrīvot no darba. Šī vēsts klātesošos stindzināja. Sekretārei bija izveidojies labs kontaksts ar apriņķa zemniekiem un pagastu darbiniekiem. Bet vislielākais trieciens bija pašai Pliesmanei, ideālai komunistei, pagrīdniecei. Lai arī kā tas sāpēja, darbs bija jāturpina, tāda bija arī Pliesmanes vēlēšanās. Sakostiem zobiem turpinājām darbu, līdz 1945.gada jūlijā varējām aicināt madoniešus uz pirmo muzeja ekspozīcijas atklāšanas skati. Ekspozīcija bija plaša, aizņēma visu mājas augšējo stāvu telpas. Vienā pusē bija arheoloģijas, otrā etnogrāfijas nodaļa un tiešām izskatījās labi.

Ar Pliesmanes aiziešanu zaļās ugunis muzejam apdzisa, sākās grūti, smaguma pilni cīņas gadi.

50.un 60.gadi ir drūms posms muzeja vēsturē. Pliesmanes vietā par apriņķa komitejas pirmo sekretāru atsūtīja Kristapu Zīvertu. Tas bija pilnīgs pretstats savai priekšgājējai: neinteliģents, rupjš, varaskārs un varu apzinošs.

Ko Pliesmane bija atzinusi par labu, tagad tika atzīts par nederīgu. Sākās kadru mainība iestādēs un pagastu izpildu komitejās. Sevišķi smagi to juta un pārdzīvoja zemnieki, ar kuriem Pliesmanei bija izveidojies labs, draudzīgs kontakts. Sākās kulaku un kaitnieku “medības”, pildījās cietumi.

Pienāca kārta arī muzejam. Tas likās nevajadzīgs, pie tam aizņemot skaistu, lielu māju, kas derētu partijas darbinieku dzīvokļiem. Muzejam esot jāatbrīvo telpas un jāpārvācas uz Valdemāra bulvāri 18. Tā bija pilnīgi neizbūvēta ēka: tikai ārsienas, bet iekšpuse neizbūvēta.

Pliesmane bija mācījusi nebaidīties un par taisnu lietu iet cīņā. Nolēmu cīnīties. Atteicos izvākties. Zīverts palika pie savas prasības.

Kādu dienu muzejā ieradās kultūrizglītības nodaļas vadītāja Valija Kviese un paziņoja, ka Zīverts prasot manu atbrīvošanu. Atbrīvot kā nepiemērotu darbam. Spiediens esot tik liels, ka viņai neesot vairs spēka pretoties.

Bet dienu iepriekš biju saņēmusi no kultūrizglītības iestāžu komitejas pavēli, kur bija izteikta pateicība par labu darbu. Šie divi pretrunīgie dokumenti man likās nesavienojami. Ar plašu ziņojumu un attiecīgo dokumentu pielikumiem devos uz Rīgu meklēt taisnību Centrālkomitejā.

Pie pirmā sekretāra Kalnbērziņa netiku. Mani pieņēma otrais sekretāŗs Ņikonovs. Viņš mani vērīgi uzklausīja, iepazinās ar ziņojumu un dokumentiem un sacīja: “Jūsu atbrīvošana ir netaisna un nelikumīga. Brauciet mājā un turpiniet darbu. Es to lietu nokārtošu!” Par telpām gan viņš ieteica piekāpties.

Braucu atvieglotu sirdi mājās. Atkal ieradās nodaļas vadītāja V.Kviese, taisnojās par savu gļēvumu, anulēja pavēli par atbrīvošanu un atjaunoja mani darbā. Ar smagu sirdi demontējām vēl jauno un tīkamo ekspozīciju, liekot un saiņojot kastēs. Sākām ar steigu kārtot remonta jautājumu, lai varētu pārvākties.

Mani piemeklēja jaunas bēdas. Apriņķa partijas komitejas otrā sekretāre Ida Čarpa bija iecerējusi iesaistīt mani partijā un aicināja rakstīt iesniegumu. Tā tik vienkārši atbildēt kā Pliesmanei neuzdrošinājos, sacīju, ka ceļš uz partiju man slēgts, jo esmu sastāvējusi citā — demokrātiskā centra partijā, un man nav iespējams dabūt vajadzīgās rekomendācijas. Par to lai nebēdājot, no sirds teica biedrene Čarpa, viņa man tās sagādāšot, lai tik rakstot iesniegumu. No šādas palīdzības atteicos. Par laimi I.Čarpu pārcēla par pirmo sekretāri uz jaunizveidoto Cesvaines rajonu.

Bijām jau pārvākušies uz jaunajām telpām un aizrautīgi strādājām pie jaunās ekspozīcijas. Muzejs bija ieguvis jaunu darbinieku vēsturnieku Vladislavu Urtānu. Atgriezies no 1941.gada izsūtījuma, Urtāns strādāja Latvijas vēstures muzeja arheoloģijas nodaļā. Valsts drošības komiteja sāka viņu atkal vajāt. Pieprasīja triju dienu laikā atstāt Rīgu un apmesties 150 km no tās vai doties atpakaļ uz izsūtījuma vietu. Urtāns atnāca uz Madonu. Tā muzejs ieguva labu darbinieku un biedru.

Muzeja darbs vērtās plašumā. Izveidojām atkal jaunu ekspozīciju, daudz darba prasīja filiāles. No 1958.gada muzeja pārziņā bija divas filiāles — Braki un Kaibēni. Kaibēnus vēlāk pievienoja Cēsu muzejam.

Lielu vērību veltījām zinātniskajam darbam, organizējām ekspedīcijas, kurās aktīvi palīgi bija skolotāji. Izdarījām arheoloģiskus izrakumus Madonas un Mārcienas Oliņu kapulaukos.

Neapmierinātība ar muzeju vadošajās iestādēs tomēr palika, muzeju piecieta, bet labu prātu neturēja.

Un tad 1964.gada 29.janvārī “Padomju Jaunatnē” parādījās garš raksts “No senču pilskalniem tālu neredzēt”, autors J.Grauza. Autors nebija turējis par vajadzīgu aprunāties ar mani vai ekspozīcijas autoru. Rakstā pilnīgi nokritizēja jauno ekspozīciju. Sākās atkal muzeja darba pārbaudes. Brauca komisija pēc komisijas. Komisiju locekļi, pieredzējuši muzeja darbinieki, atzina ekspozīciju par labu un pareizi veidotu. Ar arheoloģisko materiālu uzskatāmi parādīta sabiedrības diferencēšanās un šķiru veidošanās.

Muzejs izvirzījās starp labākajiem republikā. To apliecināja iegūtās godalgotās vietas Vissavienības muzeju skatēs.

Spiediens pret muzeju atkal pastiprinājās. Pirmais sekretārs Cintiņš pārmeta, ka neesmu partijā. Ja būtu gribējusi, šķēršļus būtu novērsusi.

Uzkrita vēl otra nelaime. Rajona drošības komitejas priekšnieks Isupovs sauca Urtānu uz “Balto māju” un lika ziņot par mani. Urtāna stāstījums par darbu Isupovu neapmierinājis, viņš gribējis ko citu, bet šī “cita” Urtānam nav bijis.

Reiz ar Urtānu norunājām, ka viņš stāstīs, ka es neieredzu dzērājus un viņus visādi lamāju un apsaukāju. Tā arī Urtāns izdarījis, bet Isupovs nebijis ar to mierā. Tad Urtāns izsaukumus ignorēja un negāja. Isupovs neatlaidās un sāka nākt pie viņa mājā pēc darba. Urtāni dzīvoja muzeja ēkā.

Reiz, kad durvīs parādījies nelūgtais ciemiņš, Urtāna nervi neizturējuši. Viņš paķēris ķebli un pacēlis sviedienam. Isupovs zibenīgi atlēcis un aizslēpies aiz durvīm. No tās reizes apmeklējumi beigušies.

Drīz arī Urtāns no Madonas aizgāja. Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļā atbrīvojās vieta, no kuras viņam 1952.gadā bija jāaiziet. Tagad, 1958.gadā, viņš atgriezās agrākajā darbā.

Sekretārs Cintiņš pārmeta, ka kadri esot fašisti un buržuāziskie nacionālisti. Pieprasīja atbrīvot Brakos Jāni Ķirškalnu (izcili labu darbinieku) un Madonā Jāni Maršānu. Urtāns, par laimi, jau bija aizgājis, tāpēc prasība pret viņu netika vērsta. Ar darbiniekiem vienojāmies, ka dzīves tāpat nebūs, un sāpošām sirdīm nolēmām šķirties. Ķirškalnu darbā pieņēma Latvijas Vēstures muzejs, kur viņš strādā vēl tagad. Maršāns ir miris.

Kādu dienu piezvanīja no Kultūras ministrijas, ka vajadzēšot mani atbrīvot nevis par sliktu darbu, bet par biogrāfijas datu viltošanu. Esot bijusi sociāldemokrāte un to noklusējusi. Ministrijā esot oficiāla izziņa. Viņi esot spiesti reaģēt. Braucu atkal uz Rīgu. Šoreiz pie Arhīvu pārvaldes priekšnieka Anša Kadiķa, kurš manu biogrāfiju zināja no 1941.gada, kad strādāju Madonas arhīvā.

“Jūs bijāt demokrātiskajā centrā,” sacīja Kadiķis, noklausījies manu bēdu stāstu. “Es visu mūžu esmu cīnījies par taisnību, es pats jūsu lietu izmeklēšu,” viņš sacīja, enerģiski savilkdams seju. Lai es atnākot rīt.

Noskaidrojās, ka darbinieks, kas sagatavojis izziņu, kļūdījies. Ar tādu pašu vārdu un uzvārdu bijusi aktīva sociāldemokrātu partijas darbiniece, bet nebija sakritības tālāk. Bija dažādi dzimšanas gadi, tēvu vārdi. Viņa bija fabrikas strādniece, es studente.

“Brauciet vien mierīgi, turpiniet darbu, es jūsu lietu nokārtošu,” smaidīdams sacīja Kadiķis.

Attieksme pret muzeju mainījās, kad par sekretāru sāka strādāt Andrejs Līdumnieks un īpaši Leo Bērziņš.

Daudz laba gribētos teikt par Leo Bērziņu. Viņš bija liels estēts un dabas draugs, gudrs saimnieks, kas saprata, ka saimnieciska augšupeja iespējama, ejot roku rokā ar kultūru. Viņš atrada laiku atnākt uz muzeju, sīki iepazīt darbu, fondus. L.Bērziņš bija muzeja draugs un atbalstītājs.

Muzeja darbu sekmēja arī vērienīgā rajona kultūras nodaļas vadītāja Palmīra Brice. Vienotiem spēkiem panācām muzeja izstāžu zāļu uzcelšanu.

Tās jau mēs ar blēdīšanās gudrību dabūjām. Toreiz tādi likumi bija, ka pie muzeja neko nevarēja piebūvēt, Celtniecības ministrijā mums ierādīja to gudrību. Tad ar Brici atcerējāmies, ka varam taisīt taču kā mākslas skolas piebūvi. Ēkas pamatus mums uzdāvināja pilsēta (droši viens Bērziņa nopelns). Jā, 1976.gadā savā jubilejā pilsēta uzdāvināja muzejam Biržu muižas veco klēti, un domāju, ka arī tagad izstāžu zāle ir skaistākā ēka Madonā.

Man vienmēr bijuši apkārt skaisti cilvēki, kuri nav jāskubina uz darbu. Godīgi cilvēki.

Muzeja direktore — tas nebija tikai mans amats, bet dzīve. Mana dvēsele bija bija tur. Ar to es varbūt sagrēkoju attiecībā pret māju, ģimeni, meitai daudz ko atrāvu, bet muzejs bija mana dzīve. Un vēl tagad ir.

No publikācijām Madonas laikrakstā “Stars” 1991.gadā sakarā ar Elzas Rudenājas 80. dzimšanas dienu

Svētdienas

manā bērnībā

Okupācijas 50 gados daudz kas nolīdzināts un vienādots. Ar buldozeriem sadzītas bedrēs un nolīdzinātas vecās ēkas, nolīdzināti — vienādoti daudzi dažādie sarīkojumi un dejas “pie labas ragu mūzikas”, atdodot vietu diskotēkām jeb disenēm, kā tās mēdz saukt jaunieši.

Vienādas kļuvušas nedēļas dienas, pielīdzinot svētdienu darba dienām.

Ne tā tas bija gadsimta sākumā — manā bērnībā.

Svētdienas sagaidīšana sākās ar pagalma sakopšanu. To veicām kopā ar mammu.

Ar dzelzs grābekļiem uzkasījām zālāju, ar bērza slotām noslaucījām celiņus. Tas bija jauks darbs un neaizmirstams prieks, un sajūta, ko deva tīrais, sakoptais pagalms.

Svētdiena tika gaidīta un tai gatavojās jau darba dienās. Bija jāuzkopj māja. Tas bija mans uzdevums. Obligāti katru sestdienu bija jānomazgā logi. Tiem bija jābūt spodriem. Jāizmazgā telpas, jāklāj tīri galdauti, vāzēs jāliek ziedi — pļavu ziedi. Ziedu plūkšana bija sevišķi jauks darbs. Saplūcu skaistus pušķus: margrietiņas, sarkanais āboliņš, skretēliņš, neaizmirstules. Arī smaržīgās šķelpes saliku burkās istabā uz grīdas. Priekšistabā bija kaļķu klons jeb kuls. Dažu šķelpi sagriezu īsos gabaliņos un izkaisīju telpā. Ai, cik jauki istabas smaržoja! Bija ļoti jauki. Mans uzdevums bija arī trauku beršana. Manā bērnībā saimniecībā vēl lietoja koka traukus. Lielāki un mazāki spainīši. Tiem bija jābūt koši baltiem, mirdzošiem. Tos mazgāt un berzt bija mans uzdevums.

Šis darbs man ļoti patika, īpaši vasarā. Traukus berzu pie ezera, sēdot uz laipas, abas kājas ūdenī, jāteniski, tas bija neizsakāmi jauki! Spainīti noliku uz laipas starp kājām un berzu ar ašķu vīkšķi. Smiltis pagrābu turpat no lauka. Berzu, kamēr trauki kļuva balti un spodri. Tad tos apgāztus sarindoju mājā uz sola pie sienas. Tur tie izskatījās skaisti un svinīgi kā goda sardzē un rotāja pagalmu.

Sestdienās mamma cepa tā saukto plāceni jeb karašu no miežu miltiem. Man patika turpat apkārt grozīties, palīdzēt. Mans uzdevums bija vienu kukulīti aiznest kaimiņiem. Kad viņi cepa, sūtīja arī mums. Atceroties man šī smarža saglabājusies kā sevišķi jauka.

Sestdienās notika arī mazgāšanās. Vasarā to patika darīt pie mājas esošajā ezerā, ziemu vannā vai pirtī. Tēvs noskuva bārdu, apcirpa ūsas. Reizēm atnāca krusttēvs — mātes brālis un apgrieza tētim matus.

Svētdienas rītā brokastīs ēdām plācenīti ar sviestu un biezpienu, reizēm arī pa olai un dzērām kafiju. Ne jau pupiņu, bet pašu audzēto cigoriņu ar miežu piemalumu. Bija ļoti garšīgi. Katru dienu kafiju nedzērām, tikai svētdienās un svētkos. Svētdienās strādāts netika. Svētdiena bija lasīšanai un ciemos iešanai. Visi saposāmies goda drēbēs. Tētis vestes kabatiņā ielika pulksteni, ķēdes galu aizkabinot pogu caurumā. Katru dienu tēvs pulksteni nenēsāja. Mans tēvs nesmēķēja, bet viņam bija nopirktas ģilzes (čaulītes) un tabaka, ko “pieštopēja” ģilzēs, un gatavi papirosi. Reizēm šo “štopēšanas” darbu atļāva darīt man, kas man sevišķi patika. Arī papirosu etviju tēvs iebāza kabatā. Pats nesmēķētājs būdams, viņš mīlēja uzcienāt draugus — smēķētājus. Māmuļa mīlēja rotāties ar jaunu priekšautu. Svētdienu pavadījām visi kopā: lasījām, runājām, dziedājām un jutāmies draudzīgi un priecīgi. Jaukā atmiņā arī kopējie gājieni ciemos pie radiem vai kaimiņiem. Sevišķi jauki šais gājienos vecāku, īpaši māmuļas, stāsti. Viņi vērsa manu uzmanību gan uz apkārtējo dabu, gan arī stāstīja par mājām un cilvēkiem, kas tanīs dzīvo.

Domāju, ka pirmo vēlēšanos vērot un uzzināt pasaules norises manī radīja vecāki.

Man žēl, ka tagadējie bērni, dzīvodami tik vienādās dienās, zaudē un nejūt to jaukumu, ko dod svētdiena.

Madonas laikraksts “Stars” 1991.g.

Stipra, īsta

latviešu sieviete

Tas bija sen — studentu gados, kad ar mugursomām plecos kājojām pa Vidzemi un Latvija vēl bija neapzināta kā nelasīta grāmata. Zināšanas meklējot, iegriezāmies arī Madonas novadpētniecības muzejā, kas 50. gados bija viens no nedaudzajiem muzejiem laukos un daudz šaurāks nekā tagad. Nelielā istabiņā strādāja divi cilvēki — muzeja vadītāja Elza Rudenāja un arheologs Vladislavs Urtāns. Viņi centās dot visizsmeļošākās atbildes uz jautājumiem, kādi vien var ienākt prātā dzimtās zemes vēsturē neizglītotam filologam un ekonomistam. Ko mēs īsti jautājām, tā arī neatceros, taču vēl šodien atceros apbrīnu, kas radās pret šiem zinošajiem, enerģiskajiem un laipnajiem ļaudīm. Tiesa, vienu mirkli gan viņi paskatījās uz mums kā uz visai nesaprātīgām būtnēm — kad pēc savas stundas tērzējuma jautājām viņiem, ko īsti krievu karavīri šodien rok Āronas pilskalnā? Rudenāja tūlīt steidzās kaut kur zvanīt, un Urtāns netieši lika noprast, ka šis mūsu jautājums muzejā gan varētu būt bijis pats pirmais...

Kad pēc 1956.gada sāku strādāt Raiņa Literatūras muzejā, saskare ar Rudenāju vērsās plašumā. Vispirms jau “Braku” dēļ — galīgi izputināto māju valdība nodeva Madonas muzeja pārziņā. 1958.gada aprīlī atrodu nodzeltējušu ierakstu dienasgrāmatā:

“Šodien bija muzejā Rudenāja, viņai plānu pilna galva, un, ja viņu vien atbalstīs, tad “Braki” atzdzims tādā krāšņumā, ka Blaumanis varēs aiz prieka savā kapā polku dancot. Ielūdza mūs visus 1962.gadā Blaumaņa jubilejā uz brīvdabas izrādi “Skroderdienas Silmačos”. Rudenāja vispār ir apbrīnojams cilvēks — tāds vēriens, tāda degsme, tāda mīlestība pret literatūru! Mēs visi, tie nedaudzie, kas uzskatām, ka arī mīlam literatūru, esam tīrie kaķēni viņas priekšā. Arī Mirdza Ķempe ļoti sirsnīgi atsaucas par viņu — daudz palīdzējusi un vēl vienmēr cenšoties palīdzēt rakstniekiem, kara laikā pabalstījusi Aspaziju.”

Literatūras muzejs centās līdzēt “Braku” atjaunošanai — gan morāli, gan materiāli. Skaista bija kāda pavasara diena, kad restaurējamajai dzīvojamai mājai slēja spāres. Uz talku ieradāmies lielā skaitā arī no Rīgas. Elza Rudenāja un Jānis Ķirškalns — toreizējais “Braku” saimnieks ar balsi, kas skanēja pāri visiem Braku kalna plašumiem, — rāvās vaiga sviedros un stāstīja par tām daudzajām iecerēm, kas te realizējamas: kur būs klēts un pirts, kā tiks izkopta Pirts grava un Simtssoļu taka, kā uz “Brakiem” vedīs vēl neatrastu riju... Toreiz tas likās gandrīz neticami, taču tagad, paskatoties “Braku” pagalmā, šķiet, ka visas šīs ēkas tur stāvējušas simts gadus... Un muzejnieku darbs taču bija tik grūts, un baidoties no “nacionālisma” izpausmēm, iespējas neticami ierobežotas. Bija arī brīži, kad Rudenāja klusām pažēlojās saviem amata brāļiem. Reiz es viņai uzplijos, ka Gaiziņā vajag uzlikt kādu piemiņas zīmi un izdot ceļvedi, bet saņēmu diplomātisku atbildi:

“Nav jau tā, ka par Gaiziņu nedomā, ka viņš būtu aizmirsts. Bet ne visu var izdarīut tā un tad, kad gribētos. Bez tam — Gaiziņš ir mūsu augstākais kalns, vai tas tev neko neizsaka? Man bieži apmeklētāji ir teikuši (ilgajos gados — simtiem) “Vai jums nevajadzētu kādu piebūvi? Vajadzētu par to padomāt!” — Vai lai es viņiem stāstu, ka visi mani darba gadi pirmā kārtā ir rūpes par telpu paplašināšanu, par to, ka piebūves kultūras iestādēm nav atļautas, ka nav limitu utt.? Es klusēju un piebilstu: “Tā jau derētu gan...”

50.gadu nogalē Literatūras muzeja jaunie zinātniskie līdzstrādnieki organizēja savu pirmo materiālu vākšanas ekspedīciju Piebalgā. Kopā ar Madonas muzeju. Te nu Elza Rudenāja pirmo reizi bija īsta skolotāja lomā: mēs taču gauži nepieredzējuši, dažs labs pat nebija Piebalgai cauri braucis. Bet viņa pazina katru pakalnu un māju, prata sarunāties ar veciem ļaudīm, pierakstīt atmiņas, atslēgt sirdis. Viņa mums parādīja “Incēnus”, “Saulrietus”, “Kaikažus”, “Kaibēnus”, “Telviešus”, “Gaigalus”, visas trejas Vecpiebalgas kapsētas, parādīja ceļu pie Jāņa Krūmiņa un iepazīstināja ar savu uzticamo līdzgaitnieci Adīnu Ķirškalni — tādu pašu aizrautīgu, zinošu, lielisku stāstītāju, dziedātāju un dzejnieci. Vakaros vecajā skolas ēkā stāstījām savus pieredzējumus un rādījām ieguvumus. Mums jau arī šis tas padevās, bet kad Rudenāja izvilka no somas jauniegūtu zīļu jostu, pērlītēm zvīļojot — ai! Mēs bijām un palikām mazi kaķēni ar lielu meklētgribu.

Elzai Rudenājai bija daudzi sirsnīgi draugi — rakstnieki un mākslinieki: Mirdza Ķempe, Alma Ābele, Lidija Freimane, Kārlis Sūniņš, Ilze Indrāne, Lea Davidova — Medene un citi dzīvesgudri, darbīgi cilvēki. Mirdza Ķempe veltījusi Rudenājai vienu no skaistākajiem tēlojumiem “Dzintara spogulī”, un dažā labā dzejolī atspoguļojas Vidzemes vidienas daba, kurā dzejnieci ievedusi Elza Rudenāja. Pie Mirdzas Ķempes Rudenāja meklēja aizstāvību Aspazijai. Kaut ar Aspaziju liktenis viņai nebija lēmis redzēties, viņa gadus 15 šad un tad apmainījās nelielām vēstulēm un nešaubīdamās uzskatīja dzejnieci par izcilāko latviešu mākslinieci. Rudenāja bija pirmā, kas 1956.gadā, “atkušņa” sākumā griezās Latvijas PSR Kultūras ministrijā ar ierosinājumu uzlikt dzejnieces kapam piemiņas zīmi. Atbilde bija satriecoša:

“10.VII 1956. ...Raiņa piemineklis ir viena no latviešu tautas svētnīcām. Ne pēc savas vietas latviešu literatūrā, ne arī pēc nopelniem sabiedriskajā darbībā Aspazijai ar to nav nekāda sakara. ...Tādēļ, šķiet, vislielākā kļūda ir tā, ka Aspazija apbedīta blakus Rainim. Var būt, ka tas pat ir apzināti izdarīts latviešu kultūrai naidīgs akts. Ne ar to Rainis ir mūžīgs, kas viņam bijis kopīgs ar Aspaziju (kā to uzsver Raiņa un mūsu ienaidnieki), bet gan ar to, kur viņš bijis pretējos uzskatos ar savu dzīves biedreni...”

Kad es gatavojos rakstīt disertāciju par Aspaziju (un tas, kā redzams no vēstules, nebija vienkārši), Elza Rudenāja nemitīgi sekoja manam darbam un drošināja nebaidīties no kritikas. Svari pamazām — sabiedrības aktīvas līdzdalības rezultātā — nosvērās mūsu pusē. Rakstnieku savienība ar Mirdzas Ķempes spēcīgu ietekmi sarīkoja Aspazijas simtgades vakaru Universitātes Lielajā aulā. Man bija jālasa referāts, un brīdi pirms uzstāšanās Elza Rudenāja iespieda rokā Aspazijas dāvināto kameju zelta ietvarā: “Piespraud kameju — tad taču būs tā, ir kā pati Aspazija būtu klāt šinī sarīkojumā!” Un tiešām — tāda sajūta man arī bija.

Darba, rūpju un smagu pārbaudījumu Elzai Rudenājai nekad nav trūcis, taču viņa par tiem nekad nav žēlojusies. Parasti mēs viņu mierīgu, smaidošu, labā garastāvoklī sastapām svētku reizēs, sarīkojumos, kaut kur pirmajās rindās... Vienu vienīgu reizi viņas vēstulē ir ieskanējusies tumša stīga — 1974.gadā, kad pēc ilgas un grūtas slimības mira viņas māmuļa: “Sākot ar septembri, māmuļa faktiski izgāja no dzīves ierindas. Sākās izmisīga cīna par dzīvības mēnešiem, nedēļām, dienām, stundām. Jauno gadu tomēr nesagaidījām. Dienas un naktis nācās noraudzīties mātes mokās... Tas nu ir garām. Priecājos, ka ir daudz darba un rūpju. Un tomēr arī ikdienas solī kā apakšzemes grūdienus jūtu sirdī sāpi: izšaujas asa un smeldzīga, tad atkal aprimst.”

Nu jau septīto gadu Elza Rudenāja ir piesaistīta gultai un invalīda krēslam. Un telefonam, kas savieno gan ar muzeju, gan visiem Latvijas draugiem. “Kā man klājas? Ļoti, ļoti labi!” — Viņa atbild uz jautājumu, ko laikam gan nevajadzētu uzdot. Kāju paralīzi viņa cenšas uzvarēt ar aktīvu garīgu darbību. Lasa, raksta atmiņas, skubina Madonas izdevniecības darbiniekus, svētku rīkotājus, reizēm izbar rakstniekus un arī mani! “Ļoti nepatīk, ka neko neesi publicējusi, varbūt man tikai nav gadījies lasīt?... Nav jau jānododas tikai zinātnei. Raksti tāpat, ko mazāk gudru! Lai lasītājiem tiek prieks!”

Bet ar ko viņa mierina sevi, īpaši pavasaros, kad gribas celties un iet? “Jāsamierinās ar to, kas bijis: bagāta, pilnvērtīga dzīve! Daudz skaistuma un prieka, brīnišķīgi draugi!”

Stipra, īsta latviešu sieviete.

Saulcerīte Viese

Ar nākotnes

sveicienu —

Aspazija

1926.gadā dzejniece Aspazija — īstajā vārdā Elza Rozenberga — saņem kādu vēstuli no Madonas apriņķa Lazdonas pagasta Stūru mājām, kuru parakstījusi — arī Elza Rozenberga! Vēstule sākas ar vārdiem: “Cienījamā dzejniece! Iepazinusies ar Jūsu darbiem, nācu pie atzīšanas, ka Jūs manai sirdij esat vistuvākā. Arī es esmu nolēmusi tapt par dzejnieci un gribu iet tādu ceļu, kādu esat gājusi Jūs.” Sūtītāja nupat beigusi pamatskolu, pierakstījusi pilnu kladi ar dzejoļiem, kuros netrūkst arī veltījumu Aspazijai un Rainim, un grib zināt — “vai man pavisam ir cerība tapt par dzejnieci?”.

Dzejoļi ir skolnieciski, vēl svešu ietekmju un kļūmju pilni. Varbūt tāpēc “lielā Elza Rozenberga” ilgu laiku klusē, līdz piepeši — 1928. gada 13. oktobrī uz Lazdonu aizceļo atklātne:

“Mīļais bērns! Jau sen guļ Jūsu vēstule neatbildēta, bet ko lai saku, Jūs gribat, lai Jūsu darbiņus iesūtu redakcijai, bet to vēl nevar, nav tik gatavi. Talants Jums ir, tikai jāizkopj. Novēlu Jums daudz sekmes. Strādājiet dūšīgi, lai mans gars Jūs vada. Ar nākotnes sveicienu Aspazija.

Ja Jums pie rokas, atsūtat savu ģimetni.”

Atklātne jaunai Elzai Rozenbergai ir pārsteigums. Divu gadu laikā viņa jau pati pāraugusi pāri savu dzejoļu saturam un romantiskajai vēlmei katrā ziņā kļūt par dzejnieci. Viņa jau beidz vidusskolu un — atšķirībā no savām draudzenēm — ir izvēlējusies arī profesiju — Elza Rozenberga grib būt vēsturniece. Aspazijai viņa izklāsta arī savas rūpes — iestājeksāmenos ir jāzina latīņu valoda, bet ar tās apguvi ir grūtības, kamēr franču, vācu un krievu valodu viņa apgūst ar prieku. Divās vēstulēs, ko viņa 1929. gada pavasarī nosūta dzejniecei, ir gan nākotnes nodomi, gan šaubas par savām spējām un iespējām. Tās raksturīgas ar visu laiku jauniešiem piemītošo neapmierinātību pret “veco paaudzi”, kas, viņuprāt, nepievērš pietiekoši lielu uzmanību saviem mūža darba mantiniekiem. 29. maijā sacerētā “mīļā bērna” vēstulē jaušams kaut kas no populārā Dž.Vebsteres romāna “Garkājtētiņš” varones Džūdijas Abotes epistulārajiem uzbrukumiem savam aizbildnim, kad dievinātā cilvēka personība nedodas pazīstama:

“Jūs varbūt interesē, kāpēc es Jums rakstu. Sak: līp kā piķis pie pirkstiem. Es saprotu. Cilvēks apkrauts ar darbiem, un tāds nieka meitēns neliek mieru. Ne mazākās pieklājības. Vai ne? Tās Jūsu domas. Jūs jaunatni (tagadējo), kā liekas, ne visai augstu vērtējat. Tā domā pa lielākai daļai visa vecā paaudze. Es arī atzīstu, ka jaunatnei daudz trūkumu, bet vai tad viņa tur vainīga? Pēc manām domām, ne! Vainojama visvairāk vecā paaudze! Tās pienākums bij sniegt jau no mazotnes bērniem, jaunatnei garīgu atbalstu. Vai tas ir darīts? Varbūt pa daļai, bet ne pilnīgi. Es esmu daļa no jaunatnes. Es to pati arī vēroju. Es aizrakstu Jums. Domāju: tā ir sieviete, pie tam vēl dzejniece. Izglītota. Citiem palīdzīga. Tā man sniegs garīgu atbalstu. Palīdzēs atrisināt vienu otru jautājumu. Bet velti. Jūs domājat: “Ko te lai palīdz, kur nekādu jautājumu nav?” Šī vēstule ir tik tāds ievads. Vajag tak vērot, kā Jūs par mani domājat un izturēsaties. Esat īsta dzejniece, bet ne tik lepna! Jums jāraksta! Es lūdzu!”

Ko vecās paaudzes Elza Rozenberga atbild spīvajai, rūguma un rūgtuma, pasaules un mākslinieku izprastgribas urdītajai jaunās paaudzes Elzai Rozenbergai? Vēstules stils varētu Aspaziju arī apvainot. Taču 10. jūnijā dzejniece raksta vēstuli, kas ir viena no būtiskākajām pašlaik zināmajos sūtījumos, ko viņa adresējusi jauniešiem:

“Mīļais bērns!

Pateicos par ģimetni, tā man ļoti simpatiska, mīļa sejiņa ar garīgu izteiksmi, un tā Jūs garīgi man tuvina.

Nepārprotat mani, mīļais bērns, ka es būtu lepna, mani vājie spēki tikai nespēj reaģēt uz visiem un visu jautājumiem, kas pie manis griežas. Nezinu, vaj arī Jūsu pārmetums vietā, ka vecā paaudze jaunajai nekā nedodot. Es visu sevi esmu ielikuse un atdevuse savos darbos, vairāk man nav ko dot. Esmu devuse: veselu daiļuma pasauli, varonību, personības apziņu, dziņu un darbu cilvēces labā — vaj tie nav spārni, ar kuriem var laisties? Savs ceļš un sava zvaigzne jāmeklē katram pašam. Arī man to neviens nav priekšā nostādījis, ne arī palīdzējis. Ja šinī ziņā gribat mani titulēt par lepnu, tad tāda esmu, jo esmu viena iztikuse ar sevi vienu pašu. Ja viss tas jums, jaunajai paaudzei, nekas nav un šķietas pārdzīvots, tad man nekā cita nav ko dot, es kā persona nekas neesmu, ja nav nekas mans darbs.

Man tikai nesaprotami un reizē apbēdina, ka Jūs, mani neatzīdama, pie manis griežaties.

Visu labu Jums dzīves jaunā ceļā. Aspazija.

N.B. Latīņu valoda ir ļoti skaista un to var iemācīties bez skolotāja, vajag informēties tikai par programmu, cik tālu vajadzīgs.”

Dažā ziņā jaunajai Elzai Rozenbergai teiktais ir atslēga dzejnieces būtībai: to vērtību uzskaitījums, ko viņa apzināti centusies ielikt savos darbos, personības pašatbildības un pašiniciatīvas apliecinājums un — arī lakoniska atbilde tiem, kas īpaši šodien gan Aspazijas, gan citu radošu personību biogrāfijās meklē un izdomā visādas “sensācijas”, pilnīgi ignorējot garīgā darbā radīto: “es kā persona nekas neesmu, ja nav nekas mans darbs”.

Pēc vēstules saņemšanas Elza Rozenberga labu laiku klusē. Un, lai cik dīvaini arī būtu, tagad ar atklātnīti, uz kuras greznojas Aspazijas mīļās puķes — vijolītes, 1929. gada 7. augustā pie jaunās madonietes griežas pati dzejniece:

“Mīļā jkdze, Jau labi sen atpakaļ norakstīju Jums vēstuli — kā vēlējāties — slēgtu un brīnos, kāpēc man neatbildat. Vai būtu Jums kaut ko nepatīkamu sacījuse? To neapzinos. Jūsu vēstulē ir priekš manis tāds mīļš vārdiņš “ka mani mīlat”, tas saista kā zīda diedziņš, un tādēļ Jums rakstu. Ceru, ka atbildēsat. — Aspazija”

Elza Rozenberga atbild tieši — kā vienmēr, atklāti pasakot savu klusēšanas iemeslu. Viņai bijis bail, ka ar savām vēstulēm dzejnieci apgrūtina, bet pēdējā sūtījumā — pat apvaino: “bij gan viens otrs teikums, kurš tīri labi varēja arī nebūt”. Taču visvairāk viņu skumdina vēstules uzruna — “mīļā jaunkundze”. Viņa taču nav pat iesvētītaÉ “Man tīk labāk “mīļais bērns”, kaut gan, kā redzat, tik mīļš nav.”

Pēc šī konflikta tad arī sākas abu Elzu Rozenbergu saskaņa. “Mīļais bērns” paliek kā uzruna Aspazijas vēstulēs līdz pat dzejnieces aiziešanai mūžībā. (Pēdējā Aspazijas vēstule datēta ar 1943. gada 17. septembri.) Pēc Raiņa nāves Aspaziju smagi nomāc slimības un vientulība, un viņai dārgs katrs cilvēks, ar kuru var atrast kopīgu valodu un garīgu tuvību. 1930. gada 19. jūnijā, kad “mīļais bērns” gatavojas studijām, Aspazija raksta:

“Es Jūs atminu un no tālienes mīlu kā jaunību, kurai vēl daudz dzīves iespēju. Nebēdājiet, ka nu skola pabeigta un dzīve liekas garlaicīga, gan jau radīsies citas iespējas un varianti. Ja iespējams, studējiet vien, arī latīņu valoda ir ļoti jauka, es viņu mīlu un vēsture tāpat ir mans priekšmets. Ceru, ka Jūs rudeni nāksat uz Rīgu un tad mēs bieži satiksimies, Jūs ar savu jauno sirsniņu sagādāsat man dažus jaukus brīžus.”

Nākamie gadi ir pārvērtību pilni. Elza Rozenberga studē vēsturi un, studijām līdzekļus pelnot, strādā Pieminekļu valdē, piedalās Daugmales, Talsu un Jersikas pilskalnu arheoloģiskajos izrakumos. Kad sākas uzvārdu un māju vārdu latviskošanas laiks, jaunā Elza Rozenberga pārtop par Elzu Rudenāju, bet Lazdonas Stūru māja par Saulgriežiem. Arvien biežāk tur viesojas kultūras darbinieki un jaunie mākslinieki — madonieši ir komunikabli cilvēki un viegli atrod kopīgu valodu. Taču pie Aspazijas šajā laikā topošā vēsturniece un muzejniece tā arī neaizbrauc: bērnības pārdrošība ir zudusi un, kā viņa pati vēlāk atzīstas — “kautrība liedza studiju laikā dzejnieci apciemot”. Sarakste nav liela, un pēdējās Elzas Rudenājas vēstules Aspazijas fondā nav saglabājušās. Kā redzams no Aspazijas sūtītajām, kas līdz pat šim laikam atradušās Elzas Rudenājas mājās, sirsnīgākā saskare bijusi Aspazijai vissmagākajā laikā — 1943. gadā. 19. augusta vēstule ir viena no zīmīgākajām Aspazijas mūža nogales atmosfēras atspoguļotājām un arī — sava veida vēlējums jaunajai draudzenei:

“Mīļais, mīļais bērns!

Taisni 12.VIII dabūju Tavu vēstuli, un tā man bija liela prieka diena. Manā melnajā dzīves audumā bija sen atpakaļ viens zelta pavediens ieausts, un tas bija nezin kā pārtrūcis, un gadiem ilgi es to atkal meklēju, gluži vienkārši, aiz nervu truluma es to biju pazaudējusi, un es nespēju atbildēt uz nevienu Tavu mīļo vēstuli. Es arī citiem nevienam uz viņu vēstulēm neatbildēju, vispār uz ārpasauli nemaz nereaģēju, kaut gan galīgi no atmiņas neizlaidu, korespondenti domāja, ka es lepna un iedomīga, bet tā nebija — man tāds nervu sabrukums radās, kad redzēju, ka mans darbs bija izņemts no rokām un tādēļ nemaz nav vērts vairs dzīvot. — Kā tas nācās, to vēlāk gabalu pa gabaliņam izstāstīšu, un esmu pārliecināta, ka Tu mani sapratīsi un jutīsi man līdzi. Par to šimbrīžam vairāk nerunāšu. Tevi atkal atradu, un prieks mani šūpo kā zelta laivā pa ziliem ziedoņa ūdeņiem. Man nu ir atkal mans mīļais, mīļais bērns! Es nu vairs nebūšu tik vientuļa, viena pati, kam nav nevienas tuvas dvēseles. Es priecājos arī, ka Tev ar skolām tik labi veicies, visam esi cauri urbusēs, un Tavi panākumi Tev ir rokā kā ass ierocis, jo Tev vēl stāv priekšā daudz cīņas, es jav pazīstu gan tās liktenīgās klintis un tos magnetkalnus, un zinu arī, ka tās neizbēgamas, sevišķi sievietēm, bet Tu esi stipra un gudrāka par mani, Tu mīlēsi un tiksi mīlēta, un Tev sāksies tā virpuļainā mīlstraume, no kuras nevar un nespēj izglābties. Ar maziem varjantiem tāds liktens visām sievietēm.

Vēl par sevi varu pateikt, ka ārēji arī biju ļoti slima, pa trim reizēm biju vairāk mēnešu slimnīcā tuvu, ļoti tuvu nāvei, tomēr izbēgu. Šimbrīžam esmu tiktāļ uz kājām jeb ar galvu, ka ne uz galvas uzkrituse, ka turu vēl kopā gaišu prātu un siltas atmiņas no retiem, retiem dzīves brīžiem, un tas ir mans pēdējais prieks.

Tu, mīlulīt, neņemsi ļaunā, ka no Tavas vēstules šo to pastāstīju pāra cilvēkiem, kam tas pie sirds gāja, un tie te savus sveicienus pieliek klāt, tas viens cilvēks ir tikai mana vecā Anniņa, bet tā ir inteliģenta un smalkjūtīga, un otrais kāds ļoti inteliģents kungs, mūsu māju draugs, un nu paliec sveika, raksti man atkal drīzi, kā Tu pārdzīvoji šausmu gadus.

Tevi skūpsta Aspazija.”

Ar iztiku ļoti knapajā vācu okupācijas laikā madoniete nosūta dzejniecei kasti ar sviestu, speķi un āboliem. Tagad vairāk nekā jelkad abas Elzas domā par tikšanos. 1943. gada oktobra beigās Rudenāja dabūn atvaļinājumu un ierodas Rīgā, lai dotos pie Aspazijas. Par šo braucienu viņa stāsta atmiņās:

“Iebraucu Rīgā. Bet nu manī nostiprinājās senā doma, ka jānes viņai sarkanas rozes. Nevienā veikalā tādu rožu nebija. Mana studiju draudzene strādāja dārzniecībā. Viņa teica, viņiem esot sarkanas rozes. Pēc 3 dienām ziedēšot. Ja gribot gaidīt, viņa dabūšot. Rozes dārgas, bet man tas nekas. Gaidīšu. Noteiktā dienā ziedus dabūju un ap pusdienas laiku ierados Dubultos. Ārā mani sagaidīja Anniņa. Sirds man draudēja no uztraukuma izlekt. “Ai, jaunkundzīt, kā kundzīte jūs gaidīja, kā gaidīja! Viņu šorīt aizveda uz slimnīcu.” Vēl projām braucot teikusi, lai man visu pastāstot, un likusi nodot šīs mantiņas. Es biju satriekta un samulsusi. Ar šīm skaistajām rozēm braucu uz Nīmaņa klīniku. Atkal neveicās. Dzejniece bija aizmigusi, un dežūrmāsa aizliedza modināt. Atstāju ziedus un aizbraucu. Otrā dienā māsiņa teica, dzejniece sapratusi un pasmaidījusi. Man bija prieks, ka viņa zināja, ka tomēr esmu atbraukusi. Tā beidzās šis romāns.”

Elzas Rozenbergas – Rudenājas rokās paliek maza, melna Aspazijas rokassomiņa ar sudraba maliņu un ziloņkaula kameja zelta ietvarā. Vecā un jaunā paaudze tomēr nav satikušās vaigu vaigā, kaut atradušas garīgu kopību. “Tā beidzās šis romānsÉ”

Saulcerīte Viese

Lappusi sagatavoja Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto no Elzas Rudenājas albuma

Darba gaitu sākumā

Arheoloģiskajos izrakumos

1937.gada 5.aprīlī

Kad abas Elzas Rozenbergas sarakstījās, Aspazija jau bija mūža novakarē, bet ņiprā madoniete vēl gāja skolā. Attēlā pa kreisi dzejniece 1943.gada aprīlī — dažus mēnešus pirms savas aiziešanas.