Raksti. Runas. Referāti.

Dr. oec. Inta Ciemiņa, LU Ekonomikas un vadības fakultātes docente

Vai izglītība ļauj uzlabot dzīves apstākļus

Pētot Latvijas mājsaimniecību mājokļu apstākļus, izrādījās, ka tās mājsaimniecības, kurās ir viens vai vairāki iedzīvotāji ar augstāko izglītību, lielākā skaitā atrodas īres namos. Tas gan nodrošina augstāku labierīcību līmeni mājokļos, bet ne lielāku kopējo un apdzīvojamo platību, rēķinot uz atsevišķu mājsaimniecību vai personu.

Vai atmaksājas censties

pēc augstākās izglītības?

Gadsimta pirmajā pusē latviešu literatūrā izglītība, jo īpaši augstākā izglītība, tika ļoti augstu vērtēta. Vecāki atsacījās no daudzām ērtībām savā dzīvē, lai spētu dot labu izglītību bērniem. Arī centīga un pašaizliedzīga jaunieša tēls bija izplatīts tā laika literatūrā. Lai sasniegtu tik augstu izglītības prestižu, bija nepieciešama gan materiāla, gan morāla motivācija. Un tajos laikos bija gan viena, gan otra. Darbs, kura izpilde prasīja labu izglītību, bija ne vien labi apmaksāts, bet arī cienīts sabiedrībā.

Kad valdošās šķiras lomā nonāca proletariāts - ļaudis pārsvarā ar zemu izglītību - zināšanu un inteliģences materiālā un morālā vērtība tika devalvēta. Devalvācijas procesu pastiprināja formālu augstāko izglītību (dažkārt bez pietiekami dziļām zināšanām) ieguvušo skaita un īpatsvara pieaugums valstī.

Nav nemaz jārunā par pirmajām pēckara desmitgadēm, pat astoņdesmito gadu beigās, izdarot aprēķinus, konstatējām, ka augstskolas profesora alga, ko viņš saņem savā mūžā, ir mazāka nekā strādniekam. Būdams profesors, viņš, protams, saņem daudz vairāk, bet kamēr līdz šim nosaukumam tiek - saņem mazāk, līdz ar to - arī visā mūžā kopā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izglītības prestižs un motivācija lēnām ceļas. Taču šis process ir vienpusējs. Galvenās prasības, kādas tiek izvirzītas darba meklētājam, ir angļu valodas zināšanas, elementāras iemaņas darbā ar datoru, kaut kur "aiz kadra" - iemaņas orientēties reālajā, ne visai "caurspīdīgajā" tirgzinībā. Tas - arī gandrīz viss. Bet šie trīs komponenti nebūt neraksturo izglītotu cilvēku, vēl jo mazāk - inteliģenci.

Nepieciešami pētījumi

Latvijā nav lielu dabas bagātību. Tās galvenā bagātība var būt vienīgi labi izglītoti cilvēki, kas spēj veikt augsti kvalificētu darbu. Lai šādus cilvēkus sagatavotu, jānodrošina izglītības, jo īpaši augstākās izglītības, motivācija. Pētījumi jāsāk, skaidrojot augstākās izglītības vērtību pašreiz, mūsdienu sabiedrībā, pēc tam pārejot uz konceptuāliem jautājumiem.

Lai izglītības iegūšanai, kas sasitīta ar dažādu grūtību pārvarēšanu jaunībā, būtu motivācija, jāpanāk, lai augstākā izglītība nodrošinātu labākus dzīves apstākļus un arī augstāku dzīves līmeni. Tad pakāpeniski pieaugs arī inteliģences sociālais prestižs.

Iedzīvotāju dzīves apstākļus un dzīves līmeni nosaka dažādi komponenti. Viens no primārajiem, kas rada bāzi ģimenes labklājībai, ir piemērots mājoklis. Tādēļ pētījuma sākumā noskaidrosim, vai mājsaimniecības, kurās ir viens vai vairāki locekļi ar augstāko izglītību, dzīvo labākos mājokļos nekā Latvijas iedzīvotāji vidēji.

Kā sākotnējo datu avotu izmantosim LR Valsts statistikas komitejas mājsaimniecību budžetu reprezentatīvu izlases veida aptauju par 1996. gadu. Šajā gadā pavisam aptaujātas 7524 mājsaimniecības, kurās dzīvoja aptuveni 18 tūkstoši iedzīvotāju. Rūpīgi organizētais izlases izvietojums Latvijas teritorijā garantē, ka iegūtie dati ir reprezentatīvi, labi pārstāv visas Latvijas mājsaimniecības. Ģenerālkopas mājsaimniecību skaits, t. sk. pa dažādām grupām, ir aprēķināts, izmantojot statistiskos svarus. Tos nosaka, ņemot vērā varbūtību katrai aptaujātai mājsaimniecībai nonākt izlasē. Mūsu vajadzībām novērojumu dati izstrādāti pēc speciālas programmas, par pētījuma pamatgrupu tiek uzskatītas mājsaimniecības, kurās ir viens vai vairāki locekļi ar augstāko izglītību, par bāzes grupu - visas Latvijas mājsaimniecības. Darba procesā tika izdarīts arī sīkāks mājsaimniecību grupējums, bet to šī raksta ietvaros varēsim apskatīt tikai fragmentāri.

Mājokļu piederība

Attīstoties privātīpašumtiesiskām attiecībām, liela nozīme ir tam, kam pieder mājoklis, kurā mājsaimniecība atrodas. No visām Latvijas mājsaimniecībām 24 procenti atrodas privātā, mājsaimniecībai piederošā mājoklī. Attiecībā uz mājsaimniecībām, kurās kāds loceklis ir ar augstāko izglītību, šis procents ir ievērojami zemāks - nepilni 16 procenti (1. tabulas 1. daļa). Starpību, mūsuprāt, galvenokārt rada mājsaimniecības - zemnieku saimniecības, kuras atrodas pašām piederošos mājokļos. Inteliģence, sākot jau ar lauku skolotājiem, bet jo īpaši pilsētnieki, parasti dzīvo daudzdzīvokļu namos, kuros dzīvokļi pagaidām ir īrēti. Tātad no mājsaimniecībām, kurās ir kāds loceklis ar augstāko izglītību, vairāk nekā 77 procenti atrodas īrētās telpās, tai pašā laikā vidēji Latvijā šis skaitlis ir tikai 70,5 procenti. Inteliģences ģimenes daudz biežāk ir izvietojušās dzīvokļu kooperatīvos.

Kā pašreizējā pētījuma trūkums uzskatāms tas, ka īrētie mājokļi nav sadalīti sīkāk pašvaldībām un valstij piederošos, kur būs iespējama privatizācija, un citām privātpersonām piederošos namos, kur dzīvokļu privatizācija nav paredzama. Šis trūkums nav būtisks, kamēr visu īpašuma formu namos būs noteikti vienādi īres maksas "griesti" un citi īres līguma noteikumi. Pētījums noteikti būs jāpapildina, ja šie noteikumi kļūs atšķirīgi. Kā parādījām vienā no iepriekšējiem rakstiem ("Latvijas Vēstnesis", 16.08.1996.), denacionalizētajos un bijušo īpašnieku mantiniekiem atdotajos namos dzīvo galvenokārt Latvijas ilgdzīvotāji, latvieši. Ir pamats domāt, ka šajā ziņā arī inteliģencei šis stāvoklis varētu būt nelabvēlīgs.

Istabu skaits un platība

Mājokļa apstākļi saistās ar istabu skaitu, kopējo un dzīvojamo platību, rēķinot uz vienu mājsaimniecību un tās locekli.

Latvijā, kā zināms, iepriekšējās desmitgadēs pārsvarā cēla mājas, kurās bija divistabu un vienistabas dzīvokļi, lielus dzīvokļus agrāk celtajos namos nereti sadalīja. Tādēļ 1996. gadā, spriežot pēc izlases datiem, 66,3 procenti no visām Latvijas mājsaimniecībām atradās vienistabas un divistabu dzīvokļos. Tāda dzīvokļu politika izraisīja dzīvokļu trūkumu, no vienas puses, un vēlēšanos katrai ģimenei nodrošināt atsevišķu dzīvokli, no otras puses.

Mājsaimniecības, kurās ir kāds lcoceklis ar augstāko izglītību, šajā ziņā ir labākā stāvoklī. Vienistabas un divistabu mājokļos atradās 54,9 procenti mājsaimniecību jeb apmēram par 12 procentiem mazāk nekā vidēji Latvijā. Aptuveni trešdaļa šīs grupas mājsaimniecību aizņēma trīsistabu mājokļus. Starpību daļēji var izskaidrot vēsturiski, kad noteiktai inteliģences daļai bija paredzēta papildplatība, kā arī ar to, ka ir augstāka maksātspēja mūsdienās, kas ļauj saglabāt lielāku mājokli. Arī četru un piecu istabu dzīvokļi šajā mājsaimniecību grupā sastopami biežāk nekā vidēji Latvijā (1. tabulas 2. daļa).

Dati par mājsaimniecību kopējo un dzīvojamo platību vidēji uz vienu mājsaimniecību un vienu personu pagaidām ir diezgan neskaidri. Pēc izlases datiem redzam, ka, rēķinot uz vienu mājsaimniecību, lielāka platība ir tām mājsaimniecībām, kurās ir kāds loceklis ar augstāko izglītību, bet, rēķinot vidēji uz personu - otrādi (2. tabula). Loģisks secinājums būtu, ka mājsaimniecības, kurās ir kāds loceklis ar augstāko izglītību, ir skaitliski lielākas. Mūsu rīcībā esošie grupējumi pa mājsaimniecību (ģimeņu) tipiem to tieši apstiprināt neļauj, jo dažādos grupējumos nav izdalītas tieši salīdzināmās grupas.

Mūsdienās dzīvojamās platības lielums vienai personai vairs netiek noteikts. Salīdzinot ar gadiem, kad pilsētās pastāvēja šādas normas, pašreiz vidējā apdzīvojamā platība uz vienu personu ir samērā liela. To zināmā mērā var izskaidrot ar lauku viensētu mājokļiem, no kuriem daudzi ir tehniski sliktā stāvoklī, bet ar samērā lielu platību.

Kaut gan ir vēl daži līdz galam neatbildēti jautājumi, tomēr var secināt, ka Latvijas inteliģence dzīvo nedaudz lielākos mājokļos nekā vidēji visās mājsaimniecībās.

Mājokļu labiekārtojums

Mājokļa labiekārtojumu nosaka vairāk nekā desmit labierīcību veidi. Savā pētījumā aptvērām Latvijā izplatītākās labierīcības (izplatības secībā): elektroapgādi, atsevišķu virtuvi, aukstā ūdens apgādi, kanalizāciju, tualeti, vannu vai dušu, centrālapkuri, telefonu, siltā ūdens apgādi, tīkla un balona gāzi, stacionāru elektrisko plīti. Tādas brīvi pārvietojamas labierīcības kā ledusskapis, veļas mazgājamā mašīna, radio, televizors, putekļu sūcējs u.c. šajā pētījumā nav skatītas.

Attiecībā uz labierīcībām, kas tieši saistītas ar mājokli, gandrīz visos labierīcību veidos labāk situētas tās mājsaimniecības, kurās ir kāds loceklis ar augstāko izglītību (3. tabula).

Kā redzam tabulā, Latvijā faktiski visi mājokļi ir elektrificēti. Aptuveni 95 procentos mājokļu ir atsevišķa virtuve. Pārējie labierīcību veidi izplatīti vienmērīgāk. Piemēram, ūdensvads un kanalizācija mājsaimniecībās, kurās ir kāds loceklis ar augstāko izglītību, ir nodrošināta 93-94 procentos gadījumu, bet vidēji Latvijā - tikai 79-81 procentos gadījumu. Samērā liela starpība ir nodrošinājumā ar centrālapkuri - 84 un 67 procenti, citiem labierīcību veidiem, īpaši ar telefonu un siltā ūdens apgādi.

Izskaidrojums, mūsuprāt, jāmeklē galvenokārt tajā apstāklī, ka izglītoto personu mājsaimniecības atrodas vai nu tieši pilsētā vai pilsētu tipa namos lauku apvidos, kur ar mājokli saistītās labierīcības vieglāk iekārtojamas. Sava nozīme varētu būt arī augstākai maksātspējai.

Teiktā pareizību apstiprina vienīgais izņēmums - nodrošinājums ar balonu gāzi, kas raksturīgs lauku viensētām, tādēļ vidēji Latvijā izplatītāks nekā mājsaimniecībās, kurās ir kāds iedzīvotājs ar augstāko izglītību. No visām aplūkotajām labierīcībām vienīgi stacionāra elektriskā plīts Latvijas mājokļos ir vēl maz izplatīta.

Rēķinot kopā - lielāku istabu skaitu mājoklī un esošās labierīcības, var teikt, ka personas ar augstāko izglītību tomēr ir spējušas nodrošināt savas ģimenes ar labāku mājokli nekā pārējās.

Pagaidām paliek neapskatītas pilsētu un lauku dzīvesveida priekšrocības. Vairums iedzīvotāju labāk izvēlas pilsētas dzīvesveidu ar ērtībām, turklāt daudzi to vēlas savienot ar vasarnīcu, dārza mājiņu, vismaz balkonu vai verandu. Arī šie labierīcību veidi ir turpmākās izpētes objekti.

Mājokļu kopvērtējums

Platība un labierīcības ir vienīgie mājokļa bāzes rādītāji. To radītās priekšrocības var daļēji vai pilnīgi sabojāt tādas mājokļa īpatnības, ko statistika reģistrē reti: siltuma un skaņas izolācija, mitrums (drēgnums), vēdināšana, teritorija ap mājokli, dažkārt - labi vai slikti kaimiņi.

Spriežot pēc mājsaimniecību budžetu pētījumiem, Latvijā pagaidām ir ļoti maz mājsaimniecību, kas savu mājokli uzskata par "ļoti labu", un maz arī tādu, kas atzīst par "samērā labu" (1. tabulas pēdējā daļa). Izplatītākais vērtējums ir "viduvējs". Mājsaimniecības, kurās ir kāds loceklis ar augstāko izglītību, atbildi "viduvējs" sniedza nedaudz vairāk nekā puse respondentu, bet vidēji Latvijā - 39%. Pēdējā gadījumā daudz vairāk respondentu savus mājokļus vērtējuši kā samērā sliktus vai sliktus.

Tātad, arī no subjektīvā viedokļa raugoties, personas ar augstāko izglītību ir spējušas nodrošināt sev piemērotākus mājokļus nekā Latvijas iedzīvotāji vidēji.

Vai ar to pietiek?

Mājokļa apstākļi ir tikai viens no būtiskiem komponentiem, kas veido iedzīvotāju dzīves apstākļus un dzīves līmeni. Pārējos komponentus iespēju robežās centīsimies izpētīt turpmāk. Tad arī radīsies precīzāka atbilde uz jautājumu, vai Latvijas inteliģence saņem pienācīgu kompensāciju par pūlēm izglītības iegūšanā.

Galvenais, par ko jau tagad var izteikt neapmierinošu vērtējumu, inteliģences pārmērīgā noslāņošanās nevis pēc spējām vai devuma sabiedrībai, bet vienkārši pēc ieņemamajiem amatiem. Piemēram, labu vai pat ļoti labu dzīves līmeni ir sasnieguši dažādu firmu vadītāji un "pusvadītāji", valsts un finansu sistēmas augstākie ierēdņi, taču izglītības un medicīnas darbinieki lielākoties atrodas pabērnu lomā. Arī viņi parasti ir beiguši augstskolu, bet par savu piepūli jaunībā nesaņem nekādu kompensāciju. Tāpat ir nožēlojami, ka pensionēts profesors, valstī emeritētais zinātnieks ir spiests pārcelties uz vienistabas dzīvokli, jo par lielāku nespēj samaksāt.

Ārzemju statistikā tiek rēķināti izglītības privātās (no personas viedokļa) un sabiedriskās (no sabiedrības viedokļa) ekonomiskās atdeves rādītāji. Arī mums tos vajadzētu rēķināt. Grūtības rada tas, ka vienāda izglītība negarantē vienādu atdevi. Šādi rādītāji būtu ļoti atšķirīgi dažādām sociālām grupām un apakšgrupām, kuras, ņemot vērā izlases datu apjomu, vairs nebūs reprezentatīvas.

Tomēr izglītības atdeves problēmas jāpētī, jo tikai izglītota tauta spēs uzlabot ekonomisko un sociālo stāvokli Latvijā.

1. tabula

Latvijas mājsaimniecību aizņemto mājokļu vispārējs raksturojums, 1996.g.