DOKUMENTI. KOMENTĀRI. VIEDOKĻI

Briselē, 1997. gada 15. jūlijā

Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā

Piebildes, skaidrojumi, viedokļi

Par šo dokumentu. Op. 3b

Dr. EDUARDS BRUNO DEKSNIS, Oksfordā, noslēdzot 7., 12. un 14. augusta sarunu:

Ekonomiskie kritēriji — apstākļu konstatējums

Neviens neapšauba: lauksaimniecības nozīme Latvijas sabiedrībā ir paliekoša. Arī Atzinumi atzīst, ka šis tautsaimniecības sektors turpināsies arī pēcpievienošanās laikā un ieņem nozīmīgu vietu Latvijas iekšējā politiskajā dzīvē. Gan Francijā, gan Vācijā, kas savu turību balsta uz industriālu ražošanu, lauksaimniecības, it sevišķi tradicionālās lauksaimniecības, īpatsvars politiskajos procesos ir lielāks nekā īpatsvars tautsaimniecībā. Un grūti iedomāties citādu iznākumu Latvijas gadījumā. Galvenais klupšanas akmens ir vien pašreizējais stāvoklis, proti, tas, ka “lauksaimniecībā dominē plaši izkaisītās individuālās saimniecības, kurām ir maz tehnikas un zema produktivitāte. Pārtikas rūpniecības efektivitātes celšanos ierobežo tas, ka gan zemnieku saimniecībām, gan pārstrādes uzņēmumiem trūkst kapitāla un vadības iemaņu”. Šis pēdējais secinājums atkārtojas tik daudzās jomās, ka tas vairs nav zemteksta jautājums, proti, kādēļ šī problēma neizraisa atrisinājumu?

Banku krīzes parādījušās daudzās bijušajās sociālistiskajās valstīs. Primitīvie naudas savākšanas paņēmieni, kas bija pamatā vienai labai daļai šāda veida “bankām”, kuras pareizāk būtu dēvēt par “vienvirziena naudas krātuvēm”, nav sveši arī Rietumos — lētticīgie nevienā valstī nav pilnībā nosargājami. Tomēr Atzinumi banku krīzes pamatos saskata, ka to izraisīja arī šādi nosacījumi:

1) bankām nav pietiekami nozīmīga vieta attīstības veicināšanā — “bankas nespēj izsniegt ilglaika aizdevumus, jo nav uzņēmējdarbības plānu, nav kredītvēstures paraugu, ķīlas došanu apgrūtina mazattīstītais zemes tirgus, trūkst hipotekārās sistēmas”;

2) banku darbībā daudz neprofesionālisma — “pie banku krīzes noveda neprasmīga banku vadība, pārmērīgais lielo klientu skaits, kuri paši bija arī banku akcionāri, blēdības dažās bankās un pārmērīgi lielais skaits jaunu, ar kapitālu vāji nodrošinātu banku. Banku krīze paplašinājās sakarā ar neuzticēšanos bankām un uzraudzības iestāžu biklo iejaukšanos. Tāpēc secinājums: “Banku sistēma kopumā ir vēl nedroša — galvenokārt vājā kapitāla, nelielās peļņas un nepietiekamās kapitalizācijas dēļ.” (Te ieviesusies neprecizitāte latviešu tulkojumā, jo angliski tiek piesaukts jēdziens “ weak portfolios ”, kas normāli liecina par to, ka bankas vadība ne visai optimāli rīkojas savā izvēlē, lemjot, kur un ar kādu investīciju diapazonu tā iegulda sev uzticēto naudu.);

3) bankās valda īstas ieinteresētības trūkums, kas tiek apliecināts daudzās sadaļās, piemēram, runājot par problēmām, ar kurām saduras jauni uzņēmumi Latvijā, un citur: “Firmām nav pieejamas jaunas investīcijas, tā kā banku kreditēšana ir vāja. Tā cēlonis ir garantiju, biznesa informācijas un riska menedžmenta iespēju trūkums.”

Ja atceramies citējumu par industriālo un cita veida uzņēmumu tikai šķietamo pārveidošanos, tad secinājums, ka saskatāmas pozitīvas sekas sakarā ar “nozīmīga apjoma (latviskajā tulkojumā trūkst angliskā teksta “significant extent” ) tirdzniecības pārorientēšanos uz Rietumu tirgiem” skanētu it kā apmierinoši. Tomēr uz to, ka Atzinumu izstrādātājiem ir nopietnas bažas (angliski “reservations” ), norāda tādi citāti: “Runājot par eksportu, tā (Latvija) konkurē, pirmām kārtām, zemas pievienotās vērtības preču pasaules tirgus segmentā” un “Kopš neatkarības atgūšanas firmu skaits ir palielinājies, kas ir uzņēmumu sagraušanas un jaunu firmu veidošanas regulēts, bet nav skaidrs, vai ir mainījušies arī uzņēmumu vadīšanas principi.” (Šeit tulkojumā ieviesušies klaji angļu valodas nianšu pārpratumi, pat dažu būtisku nianšu nesaprašana. Angliskā variantā firmas netika sagrautas ( “destroyed” ), bet sasmalcinātas ( “broken–up” ). Visās Eiropas Savienības dalībvalstīs notiek konkurētnespējīgo pašmāju gigantu sasmalcināšana, resp., pārtapšana par mazām dinamiskām firmām.)

Attīstības modelis, kam Eiropas kopīgās iestādes tiecas sekot, ir ASV. Kā zināms, ASV tautsaimniecības uzplaukums šodien rit gandrīz apgrieztā proporcijā ar (sekmīgo) firmu lielumu. Angliskajā variantā secinājuma nozīme ir skaidra: varētu būt, ka Latvijā notikusi alošanās, jo vecās (nespējīgās) firmas darbojas tālāk pēc kosmētiskā, nevis pēc kapitālā remonta.

Ekonomiskie kritēriji — attīstības iespējas tuvākajā laikā

Eiropā iesīkstējušais samērā augstais bezdarba līmenis sagādā rūpes ne vien dalībvalstu valdībām — tas ietekmē arī pašas Kopienas (Savienības) darbošanās virzienus. Eiropas Kopienas galvenie attīstību veicinošie pasākumi šodien vērsti uz Eiropas ražojumu (tajā skaitā arī kultūrpreču) kvalitātes celšanu, uz Eiropas pakalpojumu (gan tādu, kas vērsti uz Iekšējo Tirgu, gan tādu, kas saistīti ar ārējo tirdzniecību) konkurētspējas celšanu uz pasaules konkurences fona. Aksiomātiska ir infrastruktūras kvalitātes celšana gan tādās tiešās jomās kā transports, gan pasākumos, kuri veicina elektroniskās informācijas plūsmas paātrinājumu. Tas tikpat lielā mērā attiecināms gan uz dalībvalstu tā dēvētajiem nevienmērīgi attīstītajiem reģioniem ( “less well favoured regions” ), gan uz kandidātvalstīm.

Latvijas iespējamā iekļaušanās Eiropas Savienībā noārdītu ekonomisko robežu starp Latviju un pārējām dalībvalstīm — saprotams, ar nelieliem izņēmumiem un ar laika nobīdēm. Tomēr visi šodien attīstības sākumā atrodošies ekonomiskie formējumi nonāktu pastiprinātas konkurences stāvoklī. Nav Eiropas Savienības politiskajās interesēs, ne arī tās ekonomiskajās interesēs panākt kādas sava iekšējā tirgus daļas sabrukumu. Tāpēc kļūt konkurētspējīgiem ir galvenais Latvijas tautsaimniecības struktūru uzdevums. Šinī sakarībā Atzinumi izceļ šādus trūkumus:

1) no 10 kandidātēm vienīgi Latvijā industrijas īpatsvars kopproduktā krītas. Šis kritums noticis divos posmos, resp., brīdī, kad PSRS pazuda kā piegādātājs un kā noņēmējs, un vēlāk pakāpeniski, progresējoši, kas saistās ar nesekmīgiem, tautsaimnieciski nereālistiskiem centieniem saglabāt nesaglābjamus objektus;

2) liela daļa Latvijā esošās industrijas (te domātas vēl nepārveidotās ražotnes) pēc izmēģinājumiem atrast noietu Rietumu tirgū (ar dažiem sekmīgiem gadījumiem ir daudz par maz) atrod noietu atkal Krievijas tirgū tādās kategorijās, kuras nesola lielas attīstības iespējas;

3) Latvijā ieved daudz elektropreču un sadzīves preču, kad vienlaikus pašu ražotie ekvivalenti netiek uzlaboti, lai konkurētu uz vietas, un turpina atrast noietu tirgos ar mazākām prasībām (salīdzinājuma pēc — līdzīgas elektropreces, ko ieved Igaunijā, domātas, lai pārveidotu vietējos uzņēmumus un padarītu tos konkurētspējīgākus);

4) ļoti nozīmīgajā pārtikas pārstrādes sektorā (visās trijās Baltijas valstīs šis ir svarīgākais rūpniecības sektors) visa aprite ceļas, pateicoties galvenokārt tirdzniecībai ar NVS, kas noņem 90 procentus Latvijas eksporta (bet šīs tirgus nišas tomēr nesola lielu izaugsmi nākotnē, vismaz naudas izteiksmē noteikti ne).

Līdz ar to kopīgajā slēdzienā par industriālo stāvokli Latvijā pavīd doma, ka viens Latvijas tautsaimniecības sistemātiskais attīstības virziens varētu pieļaut ļoti lielu deindustrializāciju. Tātad varētu izveidoties sabiedriska struktūra, kas centrētos uz tranzītu un ar to saistīto servisu. Bet šāda veida tautsaimniecība pārlieku atdotu valsts ekonomiskās labklājības grožus interesēm, kuru rīcība nav prognozējama.

Par tranzīta nozīmi Atzinumi visās trijās Baltijas valstīs izsakās līdzīgi — visas trīs atrodas Krievijas un NVS tirgus pievārtē. Igaunijas gadījumā šis tirgus saistās ar Sanktpēterburgas reģionu, kas kādreiz ticis ļoti dotēts militārās rūpniecības dēļ, bet Lietuvai iespējas paveras NVS centrālajos reģionos. Latvijai uzsvars tiek likts uz tranzīta nākotnes perspektīvām un lakoniski komentēts ar novērojumu, ka tranzīta apjomus gan noteic Krievijas valdības (politiskā) nostāja, par kuras izturētību trūkst lietišķu pierādījumu. Lai gan — Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis savā veidā saistīts arī ar nelikumīgo tranzītu, proti, — ar narkotiku, ar ieroču, ar kodolmateriālu kontrabandu, ar cilvēku nelikumīgu (viltus asilantu, ekonomisko migrantu) pārvadāšanu, par ko eiropieši arī ir spiesti domāt, vienlaikus atzīstot, ka Latvijā nav ne liela apjoma ražotņu, ne noieta narkotiskām vielām.

Atsevišķu apskati tāpat pelna Komisijas akcijas, kas norit dalībvalstīs, analizējot Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā. Iekšējais Tirgus, protams, pelna galveno uzmanību — tas izskatīts sīki par sektoriem. Ļoti labvēlīgu vērtējumu iegūst Latvijas gaisa transporta sistēma. Visāda veida Eiropas mēroga tīklu izveidošana ir aktuāls uzdevums šim aktuālajam Komisijas, — darba plānam, un Latvijā atrastos viens šādas kategorijas tīkls Via Baltica . Atzinumi lakoniski izsaka domu, ka šī projekta Latvijas posms gaida apmēram 0,3 miljardus ekiju Latvijas finansu līdzekļu.

1990.-to gadu sākumā radās arī Komisijas pastiprinātā interese par telekomunikāciju sistēmām. Tā dēvētā Informacionālā Sabiedrība ( Information Society ) jeb sabiedrība, kas nodarbojas tikai ar informācijas piegādi un tās jaunradi, ir iedomāta kā veids, kas cels nodarbinātību Eiropas Savienībā. Latvijas labvēlīgais novērtējums saskan ar novērojumu, ka šis ir viens no pakalpojumu veidiem, kas Latvijā var cerēt uz nopietnu izaugsmi nākotnē. Atzinumu izteicieni par monopoldarbību telekomunikāciju un komunālo pakalpojumu jomā principā saskan ar to, kas Latvijā parādās gandrīz ik dienu, un šeit velti to atkārtot.

Tātad Atzinumos izteiktā pozitīvā kritika nozīmē to, ka ir skaidri uzrādīts, kas Baltijas valstīs pārveidojams. Nogaidīšanas politika lauksaimniecībā Igaunijai un Latvijai devusi tikai aizrādījumus par to, ka tādējādi tiek de facto ignorēta reģionālā (ārpuspilsētu) attīstība. Lietuva attīstījusi samērā iespaidīgu pārtikas tirdzniecību ar Eiropas Savienību, bet tai ir nopietni strukturāli trūkumi, tādēļ pēc PSRS standartiem uzceltā pārtikas pārstrādes rūpniecība tiešām jāsagrauj, jo citādi to nav iespējams padarīt peļņu nesošu.

Savukārt industriālās jomās, piemēram, koku tirdzniecībā, ieteikts pastiprināt lielāku pievienotās vērtības produktu ražošanu. Bet tekstilrūpniecībai ieteikts sekmīgāk sastrādāties ar veiksmīgiem dizaineriem. Jo ir pamanīts, ka Latvijas dizains uzsver ekstravaganci, tomēr nevienā attīstītā Rietumu valstī tekstilrūpniecība savu galveno peļņu nebalsta uz luksus preci — tā vislielāko uzmanību pievērš ikdienas vajadzībām. Sapratne par šādiem tautsaimnieciskiem jautājumiem Latvijas rūpnieciskajā sektorā ienāk ļoti lēni.

Administratīvās struktūras — konstatējumi

Kopenhāgenas kritērijos prasība, ka likumi ne vien jāpieņem, bet tiem arī jāseko, atrodama netiešā formulējumā. Administratīvo struktūru efektīvuma novērtēšana jebkurā valstī, saprotams, stipri jūtīgs jautājums. Daļu to kritisko piezīmju, kas atrodami šajās Atziņās par bijušajām sociālistiskajām valstīm, varētu, bez šaubām, attiecināt arī uz atsevišķām Rietumu valstu struktūrām. Un tomēr — šo problēmu loks bijušo sociālistisko valstu gadījumā ir citāds.

Atzinumos lasāms: “Komunistiskā sistēma noliedza likuma varas prioritāti un pakļāva tieslietas un pārvaldību partijas politikas īstenošanai. Tāpēc sabiedrība gan pārvaldi, gan likuma varu arvien vairāk sāka uztvert kā politiskās kontroles instrumentus.” Tāpēc dabisks ir jautājums par to, cik veselīgā veidā veidojas jaunās administratīvās struktūras. Jo šis ir vispiemērotākais laiks veikt attiecīgās korektūras. Eiropas Savienība, tās dalībvalstis ļoti jūtīgi vienmēr ir reaģējušas uz ne visai korekto, iekšzemes vajadzībām izdevīgo skaidrojumu, kas sastopams daudzviet, ka, lūk, visas administratīvās nepilnības notiek tādēļ, ka “Eiropa mums tās uzspiež”.

Jau minēju visai negatīvo pieskaņu Atzinumiem par Latvijas administratīvajām struktūrām. Tās raksturotas gan kā (nevietā) pārbagātas ar darba spēku, gan kā (vietās, kur vajadzīga piepūle) nenodrošinātas. Igaunijas gadījumā izteika doma, ka tur vispār par maz ir nodarbināto (īpaši uzsverot, ka vienīgā Igaunijas ministrija, kurā darba spēks kvantuma, kvalitātes un organizētības ziņā ir augstā līmenī, ir tās Aizsardzības ministrija). Lietuvas gadījumā uzsvērts, ka krietni par daudz ir ierēdņu, un tas, ka atsevišķos zemākajos šīs valsts aparāta slāņos atrodams pārlieku daudz (nevēlamā) padomju mantojuma.

Kā zināms, Eiropas Komisijas ienākumu avotus, resp., tās budžetu, sastāda daļa no pievienotās vērtības nodokļa, kas dalībvalstīs konstatēts, tiešās dalībvalstu iemaksas un daļa no muitas, kas ieņemta uz Savienības ārējām robežām. Tādēļ nevajadzētu nevienu pārsteigt lielā uzmanība, kas pievērsta Latvijas valsts nodokļu, akcīzes un muitas sistēmām. Teiktā sakarā ļoti negatīvu iespaidu acīm redzami ir atstājis stāvoklis muitā un uz (turpmāk) ārējām robežām:

1) fiksēts samērā lielais muitas darbinieku skaits un to straujā nomaiņa, ne visai pieņemamā organizatoriskā struktūra (labi motivēto vadošo un pieredzējušo kadru trūkums un nepilnīgā kompjuterizācija);

2) fiksēts tas, ka uz Latvijas austrumu robežām stāvoklis (tiešais citāts par personības apliecinošo dokumentu pārbaudi nav efektīgs) vairāk nekā neapmierina, proti: “Robežkontroles sistēmas uz austrumu robežas ir neefektīvas, tajās nepieciešams būtiski uzlabot personālsastāvu un tehnisko aprīkojumu.” Ja Latvija iestātos Eiropas Savienībā šādā stāvoklī, būtu grūti atcelt iekšējās robežas ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tāpat tieslietas, kas attiecas uz kriminālkodeksa lietām, neatbilst Eiropas Savienības prasībām. Vienīgi cilvēka tiesību sakarībā, kur fiksēts stāvoklis Latvijas cietumos, atzīts, ka tas atbilst kritērijiem, bet — “ir reģistrēti vairāki nehumānas un pazemojošas izturēšanās gadījumi cietumos, armijā un patvēruma meklētāju pagaidu uzturēšanās vietās”.

Bet tiesu un tiesību ievērošanas gadījumos, kas saistīti ar ekonomiskiem procesiem, atrodamas daudzas piebildes un iebildumi, no kuriem nopietnākie varētu būt sekojošie:

1) “īpašumtiesību ievērošana uzlabojas, bet vēl nav pilnīga.” Patiesi, grūti iedomāties darbojošos tirgus ekonomiku, kurā īpašuma tiesības ir tikai pa daļai ievērotas;

2) “Latvijas tiesu sistēmai ir nopietnas problēmas, kas saistītas ar pieredzes trūkumu un resursu ierobežotību. Tomēr valdība sākusi tiesu sistēmu sagatavot dalībai Savienībā.” Te atkal ieviesies ļoti nopietns terminoloģisks pārpratums. Angļu oriģinālā “The Latvian judiciary has significant problems relating to inexperience and resource constraints” termins “judiciary” patiesi nozīmē visu tiesas sistēmu, bet idiomātiskā lietojumā attiecas uz tiesnešiem, nevis uz pārējo tiesas “infrastruktūru”, un vārds “inexperience” šajā gadījumā noteic šādu iztulkojumu.

Administratīvās struktūras — nepieciešamie attīstības virzieni

Atzinumu citāts: “Sabiedrības uzticība civildienestam nav nodrošinātaÉ Daļēji tas ir tāpēc, ka sabiedrība norūpējusies par korupcijas gadījumiemÉ Korupcijas novēršanas likums ir spēkā jau vienu gadu. Ir ierosinātas vairākas lietas”; gan liecina, ka Latvijas sabiedrības veselīgi noraidošā attieksme pret šo nelāgo un attīstību bremzējošo parādību vieš cerības uz šīs parādības drīzu izskaušanu. Bet šī — varbūt vistiešākā norāde par to, ka iecietība, zināmā mērā pasivitāte, ar kuru it kā normāli cilvēki piecieš redzamu savas valsts prestiža graušanu, arī neliecina par šīs valsts sabiedrības pilnīgu iesaistīšanos savas valsts centienos iekļūt normālu, godīgu Rietumu valstu saimē? Tāpēc šī iekšpolitiskā problēma prasa atrisinājumu, iekams jebkura bijusī sociālistiskā Eiropas valsts iekļausies Eiropas Savienībā. Patiesi grūti laiki sagaida tās korumpētās personas, kuru valstis tagad atradīsies vēl pastiprinātā regulārā saskarē ar Eiropas Savienības korupcijas apkarošanas iestādēm.

Atzinumi konstatē arī tādas nepilnības, kas Rietumu cilvēkos izraisa elementāru neizpratni:

1) sabiedrībā un valsts aprindās patiesi pietrūkst sapratnes par tādām modernās patērētāju sabiedrības problēmām kā pircēja interešu aizstāvēšana, sevišķi ņemot vērā to, ka vairāki Rietumos izskaustie negodīgie (ar likumu aizliegtie) paņēmieni Latvijā atrod mājas;

2) visa attīstība Latvijā koncentrējusies Rīgā un tās apkārtnē un tranzīta koridoros, ārpus šiem reģioniem tautsaimnieciskā lejupslīde faktiski pat turpinās, bet jaunu darboties spējīgu uzņēmumu ienākšanu kavē “joprojām sarežģīti pretrunīgie likumi, birokrātija un kārtība, kura netiek izmantota Eiropas SavienībāÉ”;

3) netiek nopietni risinātas vides problēmas (šīs tēmas aiziešana no Latvijas preses redzesloka nebūt nenozīmē, ka šīs problēmas ir atrisinātas), un tās prasīs lielu un ilgstošu piepūli, lielas tiešās investīcijas.

Tajā pašā laikā Eiropas Komisijas Atzinumi konstatē, ka Latvijas attīstība, ja tā turpināsies pašreizējā tempā, atbildīs pievienošanās kritērijiem tādās jomās kā:

izglītība, apmācība un jaunatne;

pētniecība un tehnoloģiju izstrāde;

telekomunikācijas;

audiovizuālais sektors;

zivsaimniecība;

mazie un vidējie uzņēmumi;

tirdzniecība un starptautiskās ekonomiskās attiecības.

Eiropas Komisijas kompetenču lokā neietilpst sociālā nodrošinājuma finansējums nevienā dalībvalstī. Tomēr Atzinumos iekļauts kandidātes sociālā nodrošinājuma sistēmas novērtējums. Jo, novērtējot šīs tik būtiskās valsts funkcijas, iespējams novērtēt to, cik robusta ir valsts pārvalde vispār. Atzinumos konstatēts, ka Latvijas valsts budžetā pensiju izmaksas ieņem ļoti lielu īpatsvaru. Neraugoties uz to, ka nodokļi ir galvenais valsts budžeta ienākumu avots, nodokļu nemaksāšana un to nepiedzīšana ir izplatīta parādība. Te tad papildu komenti lieki.

Noslēgumā

Šajā laikā Eiropas Parlaments pieņēmis zināšanai arī pirmo kapitālo PHARE programmas efektivitātes novērtējuma atskaiti (skat. “Internetā” pēc Komisijas publikācijas: ip/97/748 (1997. gada 11.augustā, Briselē)). Atzīts šīs programmas pozitīvais devums pirmspievienošanās gaitas paātrināšanā asociētajās valstīs. PHARE programma tagad kļūs ciešāk saistīta ar detalizētiem pievienošanās procesa mērķiem (resp., ar problēmu atrisināšanu, kas izvirzīsies sarunu laikā starp kandidātēm un Kopienu). Paredzētas izmaiņas šādu nepilnību pārvarēšanai:

1) PHARE atbalstīto pasākumu sadrumstalotība (fragmentation of effort and the dispersal of resources) ;

2) trūkumi projektu pārvaldīšanā, resp., kontroles līdzekļu ( leverage) trūkums, lai panāktu apsolītā izpildīšanu;

3) nodarbošanās ar formāliem aspektiem, finansu un attiecību jomās (f inancial and procedural control) ;

4) nepietiekama uzmanības pievēršana projektu konceptuālajam lietišķumam.

Kā redzams, notiek paškritika arī pašās Eiropas Kopienas struktūrās, tiek meklēti veidi, kā paātrināt pirmspievienošanās gaitu un celt programmu efektivitāti. Šī ir daļa no patiesās politiskās apņemšanās noslēgt paplašinājuma raundu, lai arī cik ilgi tas ieilgtu, ar visu 10 asociēto valstu iekļaušanos apvienotā Eiropas saimē. Zīmīgi, ka nevienā asociētajā valstī nav radušies iebildumi pret Kopenhāgenas kritēriju un ar to saistīto politisko lēmumu — pieļaut asociētām valstīm pilntiesīgu dalībvalsts statusu, līdzko konkrēti kritēriji sasniegti.

Pēc pirmā nopietnā Latvijas tautsaimniecības, administratīvās struktūras un politisko struktūru novērtējuma publicēšanas Latvijā radās pārsteiguma pilns sašutums. Turklāt nevis par to, ka Latvijas sasniegumi novērtēti par zemu, bet par to, it kā citu valstu sasniegumi novērtēti citādā veidā un ka tas būtu kāds neredzams politisks pasūtījums. Tomēr rūpīgi izskatot trīs Baltijas Atzinumus, grūti saprast, kādu (mistisku, nenosauktu) politisku aprēķinu vārdā īsti būtu tapis pozitīvais viedoklis par Igaunijas pierādīto rietumniecisko orientāciju. Vai kādam tiešām bija izdevīgi izjaukt Latvijas un Lietuvas virzību uz Eiropu? Manuprāt, Eiropas Komisijas darbībā, tās Atzinumos drīzāk var saskatīt mēģinājumu ieskicēt ceļvedi izkļūšanai ārā no tā mazattīstības staignāja, kurā atrodas divas mazāk sekmīgās kandidātes. Eiropas Komisijas Atzinumos par Latvijas un Lietuvas pieteikumiem nav atrodamas nevienas klaji nosodošas norādes. Abās šajās valstīs 1995.gada banku krīze bija robežšķirtne, pēc kuras zināmas pārvarēšanas rit samērā nopietnāka tautsaimnieciskā attīstība. Igaunijai vienīgi ir triju gadu garāka pieredze, un tās veiksmes Latvija un Lietuva, cerams, apsteigs ātrāk nekā trijos gados. Tādēļ, pēc autora domām, būtiska ir nevis momenta statistika (par tās kvalitātes uzlabošanu izsakās visi trīs Atzinumi), bet integrētais, sasummētais statistiskais daudzu gadu progress.

Tāpēc autors paliek cerot, ka nākamais politiskais pasūtījums, kas tik klaji un bezkaunīgi jau ienācis latviešu politiskajā apziņā, proti, izjaukt Latvijas turpināto virzību uz Eiropas Savienību, neatradīs nedz aktīvus, nedz pasīvus pasūtījuma izpildītājus Latvijā. Laika līdz 1998.gadam vairs nav daudz palicis. Tāpēc noslēdzu šīs savas personiskās pārdomas ar aksiomu un ticību Atzinumu slēdzienos, resp.,

“Latvijas gatavošanās līdzdalībai Savienībā virzās uz priekšu” .