MĒS VISI PASAULĒ

Frīdrihs Canders Rīgā un pasaulē

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Izcilā Visuma pētnieka un raķešu konstruktora Frīdriha Candera vārds savā laikā ir licies pārlieku politizēts, jo to daudzināja vietā un dažkārt arī nevietā, gandrīz vai obligātā un rituālā saistībā ar Sergeju Koroļovu, Juriju Gagarinu un padomju kosmosa programmām. Tiesa, netika piemirsts, ka viņš ir dzimis Rīgā, taču tika uzskatīts par labu toni noklusēt faktu, ka viņš ir Baltijas vācu cilmes. Laiks visu nostāda savās vietās, un objektīvam vērtētājam šodien jāatzīst, ka Canders ir bijis neparasts, avangardisks izgudrotājs, kurš tālu apsteidzis laiku un savā ziņā palicis laikabiedru nenovērtēts. Tas īpaši jāatceras šogad, kad Canderam aprit 110. dzimšanas diena. Zīmīgā kārtā tajā pašā dienā, 23.augustā, kad parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, kas pārvilka svītru ne tikai Baltijas valstu neatkarībai, bet arī Candera ciltsbrāļu — Baltijas vācu pastāvēšanai vispār.

Bet kā Canderu piemin šodien viņa dzimtenē Rīgā, Latvijā?

Sen, ļoti sen latviešu tautiskās atmodas pašā rītausmā Juris Alunāns izdeva rakstu krājumu “Sēta, daba, pasaule”, iztirzājot jomas, kurās būtu jāiedziļinās mūsu tautai. Pašreiz mūs vairāk nodarbina “sētas problēmas”, daudzmaz interesējamies par dabu, bet pasauli, globālās problēmas esam piemirsuši. To, saprotams, nosaka laikmeta īpatnības, kad katram vispirms jānokārto savas lietas un tikai tad var domāt par pasaules problēmām. Taču gluži piemirst tās nevajadzētu, lai varētu sevi apzināties kā kopējas civilizācijas daļu.

Šādas pārdomas izraisa pēdējie amerikāņu sasniegumi Marsa pētniecībā, Pathfinder unikālā programma. Bet tūdaļ prātā nāk arī cilvēks, kas dzimis tepat Rīgā un kura mūža devīze ir bijusi: “Uz priekšu, uz Marsu!”, kurš pirmais rēķināja starpplanētu lidojumu trajektorijas, īpaši detalizēti — ceļojumam uz sarkano planētu. Jā, tas tiešām ir Frīdrihs Canders, kura vārdu vēl pirms gadiem desmit Latvijā daudzkārt daudzināja, svinīgi atklājot viņa muzeju Zasulaukā, bet kurš pašreiz ir puslīdz piemirsts, tāpat kā aizmirsies viss, kas saistījās ar padomju sasniegumiem kosmosā. Tiesa, Latvijas Zinātņu akadēmija joprojām piešķir F.Candera balvas par veikumu fizikas, matemātikas, astronomijas un inženierzinātnēs (pērn tādas saņēma profesori R.Rikaršs un P.Prokofjevs); arī Candera muzejs Pārdaugavā dzīvo, patvēries Latvijas Universitātes paspārnē un pamazām kļūdams par astronomijas muzeju, taču viss liekas tāds kā apsūbējis.

Tomēr tā tas ir tikai pie mums — pasaulē par šo jomu interese joprojām ir dzīva, un arī Candera vārds nereti pavīd speciālajā literatūrā, piemēram, nesen — kāda cita Visuma iekarošanas pioniera Hermaņa Oberta mūža aprakstā, kur trāpīgi salīdzināta triju Visuma pētniecības celmlaužu (amerikāņa R.Godarda, vācieša H.Oberta un Frīdriha Candera) loma Sergeja Koroļova un Vernera fon Brauna vadīto kosmosa iekarošanas programmu praktisko pasākumu sagatavošanā.

Ko paveica Frīdrihs Canders? Savelkot īsumā — viņš bija viens no pirmajiem pasaulē, kas sāka reāli īstenot idejas par ceļojumiem kosmosa telpā ar raķešu palīdzību. Candera projektētais kosmosa kuģis ir “spārnota raķete” — oriģināls raķetes un lidmašīnas apvienojums. Viņš ieteicis izmantot kā degvielu raķetes metāliskos elementus — gan degvielas tvertnes, gan raķetes korpusa sastāvdaļas, kas lidojuma tālākajās stadijās kļuvušas liekas. Viņš pamatojis domu par kosmosa kuģa planējošo nolaišanos un izvirzījis ideju par gaismas spiediena izmantošanu raķetes virzīšanai, koncentrējot Saules gaismu ar milzu spoguļu palīdzību ( “Saules bura” ). Viņš praktiski aprēķinājis (nelietojot datorus!) visdažādāko starpplanētu lidojumu trajektorijas, visprecīzāk ceļojumam uz Marsu. Candera sasniegumu vidū minams “gravitācijas ma- nevrs” , par kuru izgudrotājs savā autobiogrāfijā izteicies: “Cik man zināms, man pieder prioritāte priekšlikumam aplidot planētu iekšpus vai ārpus tās atmosfēras, lai palielinātu lidojuma ātrumu (iegūt papildenerģiju lidojumam uz citām planētām).” Šo manevru pirmoreiz īstenoja automātiskā starpplanētu stacija “Mariner-10”, aplidojot Venēru, lai gūtu paātrinājumu tālākam ceļojumam uz Merkuru (šī lidojuma rezultātā gūti pirmie Merkura virsmas fotoattēli). Arī stacijas “Voyager–2” lidojuma laikā īstenoti trīs gravitācijas manevri (pie Jupitera, Saturna un Urāna), lai turpmāk tuvumā izpētītu gan Neptūna, gan arī triju augstāk minēto planētu pavadoņu sistēmas. Tādējādi īstenotas Candera 1926.gadā izsacītās idejas (pirmpublicējums 1961.gadā) pēc izgudrotāja nāves.

F.Candera vadībā konstruēta pirmā raķete ar šķidro degvielu PSRS, kas kā viena no pirmajām pasaulē startēja jau 1933.gada nogalē, pāris mēnešu pēc izgudrotāja nāves. Viņš aizmetnī devis vēl daudzas spožas idejas, kas daudz vēlāk šādā vai tādā veidā īstenotas kosmosa apgūšanas programmās.

Tādēļ nebūs lieki atgādināt šī leģendārā cilvēka mūža gājumu, viņa veikumu un viņa fantāzijas.

Frīdrihs Canders dzimis Rīgā, viņa vectēvs Konstantīns bija pazīstams tirgonis, Lielās ģildes eltermanis, tēvs Arturs — izslavēts ārsts, kurš aizrāvās arī ar dabaszinātnēm. Tēvam bija izšķirīga ietekme dēla audzināšanā, rakstura un interešu veidošanā, tomēr ļausim par to stāstīt izgudrotāja māsai Margarētei Jirgensenei (1898—1974), kura savā laikā (1966) pēc mūsu lūguma Minhenē tika uzrakstījusi aizkustinošas atmiņas par savu dzimtu, tēvu, brāli.1 Vispirms viņas liecība par tēvu un Zasulauka mājā valdošo gaisotni:

“Mans vectēvs Konstantīns Canders dāvināja māju Zasulaukā Bārtas ielā 1, tēvs to pārbūvēja un uzcēla otro stāvu. Tā radās vienpadsmit istabas, virtuve, divas verandas un balkons, zemesgabals ar brīnišķīgu kalnainu dārzu, “kalns” ar vīnogu stīgām apaugušu lapeni, spēļu laukums, divi sakņu un augļu dārzi, pagalms ar škūņiem, staļļiem un trim vistu sētām, “parks” ar sapņainiem celiņiem un četrām lapenēm. Tā bija manu bērnu dienu paradīze, nekad neaizmirstama un neatgūstama. (..)

Tēvs bija vienmēr nodarbināts. Patiesībā viņš dzīvoja vienlaicīgi sešas dzīves! Pirmajā vietā viņam, protams, bija ārsta pienākumi. Domāju, viņš bija ļoti labs ārsts. Daudzi pacienti dzīvoja ļoti tālu, tādēļ mājas vizītēs tēvam vajadzēja braukt ar ormani. Viņu mocīja asteroskleroze, pieņēmās sāpes kājās un vēlāk pievienojās arī sirdskaite. Taču viņš līdz pat diviem mēnešiem pirms nāves (1917.gada 24.decembrī) nekad neatteicās apmeklēt savus pacientus, arī nakts laikā ne. Tēvs bieži noturēja priekšlasījumus par tautas veselību, pirmo palīdzību nelaimes gadījumos, slimo kopšanu mājās utt. Viņš bija arī dabaszinātnieks, prata labi zīmēt, cienīja mākslas darbus un muzicēja, projektēja mēbeles un dažādas iekārtas. (..)

Brīvajā laikā tēvs labprāt strādāja dārzā, kārtoja savas mākslas priekšmetu un tauriņu kolekcijas, apmācīja savus dēlus dažādos sporta veidos, kā arī mācīja apieties ar ieročiem. Viņš vienmēr centās atbildēt uz jautājumiem un piedalīties dažādu problēmu risinājumos. Visvairāk viņš necieta maziskumu, visdažādākā veida sīkumainību, nepatiesību un negodīgumu. Tādas lietas varēja tēvā izraisīt nesavaldīgas dusmas. Arī neprecizitāte darbā un nekārtība tika smagi nosodīta, bet tīrība un biedriskums bija pašsaprotami jēdzieni. Tēvs mēdza teikt, ka krietnam nenozīmē būt izglītotam. Par nožēlu ne visi izglītotie ir krietni. Ja kāds ir izaudzis bez izglītības, bet ir kļuvis par krietnu un pieklājīgu cilvēku, tad — cepuri nost! Ja kāds vislabākajos apstākļos audzināts vēlāk izrādās lupata, tad tas ir divkārt pretīgi.

Tēva atbildības sajūta izpaudās visur. Savus norādījumus viņš iepriekš mēdza pamatīgi pārdomāt. Mums viņš bija absolūta autoritāte. Bija viegli tēvam paklausīt, jo viņam arvien bija acīmredzama taisnība. Neraugoties uz to, mūsu individualitāte netika nomākta. Gluži otrādi, tēvs visādi veicināja oriģinālu pieeju problēmu risinājumam, gaidīja no mums personīgu drosmi un iniciatīvu.

Tēvs bija liels dzīvnieku pazinējs un dzīvnieku draugs. Viņa mīlestība pret dzīvniekiem ietekmēja vecāko dēlu Kurtu, bet interese par augu valsti — vidējo dēlu Robertu. Toties Frīdriham jeb kā ģimene to sauca — Frīdelim, kura tehniskās spējas tēvs saskatīja jau Frīdela agrā bērnībā, viņš deva darba rīkus, grāmatas un dažādus materiālus. (..)

Roberts, ļoti apdāvināts un nosvērts, 18 gadu vecumā gāja bojā vilciena katastrofā (1905.gadā — J.S.). Frīdrihs jau agri parādīja izcilas garīgās spējas. Viņš bija maigas dabas un mīlas alkstošs cilvēks, taču apveltīts ar dedzīgu temperamentu. Pēc Roberta nāves viņš jutās ļoti vientuļš. Reiz, kad mātes jaunākā māsa Hilda spēlēja Lista “Mīlas sapņus”, viņš sastindzis klausījās, es viņam iečukstēju ausī: “Vai tu domā par Marsu?” Tad viņš mani strauji un spēcīgi apskāva. Bija savādi, ka es, tā jaunākā un muļķīgākā no bērniem, biju kļuvusi viņam vistuvākā, kurai viņš stundām ilgi varēja stāstīt par saviem sapņiem un nodomiem.”

Laikā, par kuru runā Margarēte, Frīdelis bija jau sācis studēt Rīgas Politehniskajā institūtā, Mehānikas nodaļā. Profesoru skaitā bija izcili zinātnieki — Čārlzs Klarks, Pauls Valdens, Pīrss Bols, Karls Blahers un citi. Kopā ar studiju biedriem Frīdelis organizēja 1908. gadā pirmo Rīgas studentu gaisakuģošanas biedrību, būvējot un izmēģinot lidmodeļus, veicot aprēķinus. Gluži viens un pilnīgi patstāvīgi Canders sāka veikt aprēķinus par kosmosa raķešu konstruēšanu un šifrētā stenografiskā veidā 21 gada vecumā sacerēja pirmo plašāko darbu “Kosmosa kuģi (ētera kuģi), kas nodrošinās satiksmi starp zvaigznēm. Kustība pasaules telpā”. Šis Candera rokraksts ar S.Koroļova gadību tika atšifrēts tikai ap 1970.g. (J.Kličņikovs, Maskavā) un ar lielām pūlēm cenzūras pārvarēšanā (!) publicēts Rīgā iznākušajā zinātņu vēstures rakstu krājumā (IV sēj., 1972). Sava tēva mājas verandā Frīdelis iekārtoja pirmo “kosmiskās siltumnīcas” prototipu pasaulē. Jaunais Canders strādāja aizrautīgi un netradicionāli, tomēr ļausim atkal viņa māšelei nodoties atmiņām:

“Vissmagākais laiks man bija no 5. līdz 11. mūža gadam. Mans slimais celis, lielās sāpes, beidzot operācija. Ārpus sava interešu loka Frīdelim nekam nebija laika, bet par mani interese viņam bija vienmēr. Cik skaistus stāstus viņš varēja stāstīt! Bet bezgalīgos sīkumus tehniskos jautājumos, kas mani garlaikoja, es veikli pratu neklausīties. Toties viņa tēlojumus par iespējamiem Marsa, Venēras vai Jupitera apmeklējumiem es klausījos ar aizrautību un biju droši vien viņa pateicīgāka klausītāja (..) Viņa vadībā es zīmēju neskaitāmus “Marsa cilvēkus” — briesmoņus. Sevišķi sajūsmināts viņš bija, kad es Marsa iedzīvotājus attēloju kā ūdens iemītniekus, kuri mājo Marsa kanālos un to apkaimē. Viņš vairākkārt sacīja, skatoties ar viņiem raksturīgu, it kā uz iekšu vērstu skatu: “Ir taču neticami, nepieņemami, ka tikai uz mūsu mazās Zemes ir dzīva radība; ir taču tik bezgala daudz zvaigžņu, noteikti arī citur ir dzīvība, tikai to vajag atrast, vajag turp nokļūt.”

Līdz ar studiju materiāliem viņa istabā krājās grāmatu kalni un uz rakstāmgalda — burtnīcu un papīru kaudzes ar zīmējumiem un aprēķiniem, bet uz grīdas — pudeles un citi trauki ķīmiskiem eksperimentiem. (..) Vēlāk viņš pasniedza privātstundas un krāja naudu, lai varētu nopirkt sev binokli un vēlāk — savas dzīves sapni — tālskati. Arī Politehniskajā institūtā viņš pievērsa uzmanību ar saviem darbiem un idejām. Ap viņu pulcējās draugu pulks. Frīdelis uzsāka būvēt lidmašīnu, apmēram tādu kā burulidmašīnu (..). Brīnumjauki laiki sākās, kad Frīdelim beidzot bija savs tālskatis. Viņš kļuva vēl vājāks un kalsnējāks nekā līdz šim, viņam lika dzert krējumu, kamēr beidzot tēvs atklāja, ka viņš caurām naktīm, kad skaidra debess, sēd pie sava teleskopa. Ja vien tēvs zinātu, ka Frīdelis bieži vien mani slepeni uzcēla no gultas, ietina segā un vilka caur lūku uz jumta, tur ar striķi piesēja pie skursteņa, lai savus debess brīnumus man rādītu ar tālskati. Man zobi klabēja no aukstuma un uztraukuma, bet es visu laiku blenzu tālskatī, kamēr Frīdelis dobjā balsī stāstīja un skaidroja — Mēness plankumi, Saules protuberance, Marsa kanāli, Saturna riņķi, Piena ceļš un visa Bezgalība É Atceros viņa fantastiskās, fosforiscējošās acis un viņa čukstus: “Turp vajag lidot!” (..)

Pēc tam nāca katastrofa. Māsa Herta bija pārgurusi un pārstrādājusies. Arī Frīdelis bija nervozs un sakairināts, un abi nonāca konfliktā. Herta viņu nonievāja, un Frīdelis viņai iesita. Pēc tam bija liela izrunāšanās (..). Nākošajā rītā, kad es meklēju Frīdeli, māmiņa pateica, ka tēvs esot izraidījis Frīdeli no mājām. Tikai daudz vēlāk, kad mēs ar Frīdeli par to izrunājāmies, es visu sapratu. (..) Frīdelis man atzinās, ka viņš tagad esot uz visiem laikiem izārstēts no ātrām dusmām, jo tēva dusmas un nicināšana bijusi šausmīga. Frīdelis pārcēlās dzīvot Vīlandes ielā. Viņš dažreiz mūs apciemoja, bet bija ļoti kluss. (..) Šad un tad viņš bija iemīlējies gan Hildā, gan arī Ksenijā, bet abas viņam apliecināja tikai savu lielo draudzību, kas sagādāja viņam vilšanos. Pēc tam viņš izteicās: “Tā ir labāk, sievietes traucē darbā.””

Nobeidzis ar izcilību Politehnisko institūtu Rīgā 1914. gadā, Canders kļuva par inženieri rūpnīcā “Provodņiks”. Gadu vēlāk, Pirmajam pasaules karam pietuvojoties Rīgai, viņš evakuējās kopā ar rūpnīcu uz Maskavu un dzimtenē vairs nekad neatgriezās. Raženākie un varbūt grūtākie mūža gadi aizvadīti Maskavā, tur nobriedušas viņa kosmosa apgūšanas idejas un praksē iemiesoti pirmie reālie projekti. Līdztekus maizes darbam aviācijas rūpnīcā viss brīvais laiks tika veltīts Visuma iekarošanai. Dzīvojot askēta dzīvi, par saviem zvaigžņu kuģu projektiem viņš nemitīgi atgādināja dažādās organizācijās, informēja pat pašu V.Ļeņinu, mēģināja ar publiskām lekcijām Maskavā, Ļeņingradā, Harkovā, Saratovā ieintriģēt plašāku sabiedrību.

Pat ģimenes dzīvē izpaudās Frīdriha Candera aizrautība ar kosmosa lietām: saviem bērniem viņš deva vārdus — Astra (zvaigzne), Merkurs un Marss (Marss mira ar šarlaku agrā bērnībā).

Canderu nevar uzskatīt par Konstantīna Ciolkovska tiešu skolnieku, kaut Kalugas vientuļnieka darbus viņš bija lasījis jau ģimnāzista gados: abu pieeja un darbu profils bija atšķirīgs. Taču viņi apmainījušies vēstulēm, un savā mūža nogalē Canders pēc Ciolkovska paša lūguma uzņēmies zinātniski rediģēt viņa rakstu pirmo izdevumu, kas nāca klajā 1934. gadā.

Atbalstu Canderam sniedza Roberts Eidemanis, kurš 1931. gadā pie viņa vadītā “ Osoaviahima ”2 ļāva Canderam izveidot “Reaktīvās kustības pētījumu grupu” (GIRD), kur Canders pārgāja pastāvīgā darbā. Nez vai tad viņš atcerējās sava tēva sacītos vārdus: “Frīdeli nekad es nesaprotu — vai nu viņš ķer par augstu, vai arī viņš būs ģēnijs.” Beidzot bija radusies iespēja veltīt visus spēkus savai misijai, ne tikai teorētiski, bet arī praktiski strādāt pie ideju tehniskas īstenošanas. Darbošanās gan ritēja tumšā, mitrā pagrabtelpā, taču Candera vadītais sabiedriskais kolektīvs (kura vidū bija arī S.Koroļovs) strādāja pašaizliedzīgi, konstruējot Padomju Savienībā pirmās raķetes ar šķidro degvielu, no kurām tiem laikiem it jaudīgā raķete “GIRD – X” startēja 1933. gada 25. novembrī Maskavas tuvumā.

Diemžēl (varbūt arī — par laimi!) Canderam nebija lemts pieredzēt darba rezultātu. Pārlieku spraigais darbs salauza viņa vārgo veselību. Pat pēc ārstu kategoriska rīkojuma, dodoties veseļoties uz Kislovodsku, viņš paņēma līdzi piezīmes, lai izveidotu tur jaunu grāmatu. Taču kūrortā viņš saslima ar tīfu un 1933. gada 28. martā tur mira, nepilnu 46 gadu vecumā. Varbūt tas skan ciniski, tomēr savā ziņā būtu jāsaka — par laimi, jo 1937. gadā Canderam nu nekādi nebūtu gājušas secen Staļina laiku represijas, kas skāra praktiski visus viņa kolēģus: reaktīvās pētniecības grupa bija saistīta ar R.Eidemani un netieši ar maršalu Tuhačevski, kurus visus nošāva. Tiesa, Canders pats nekad nebija strādājis ne militārā laboratorijā, ne militāriem mērķiem — viņa misija bija tīri zinātniska Visuma izziņa, taču tālākie rezultāti, bez šaubām, tiktu izlietoti ne tikai planētas Marsa, bet arī kara Dieva Marsa labā. Pat pēc kara Canderam pārmeta, ka viņa grāmata un raksti vācu tulkojumā esot atrasti V. fon Brauna Pēnemindes bāzē, kur hitlerieši konstruēja V (fau) — raķetes, viņš bijis neapdomīgs, ja ne noziedzīgs, atklājot noslēpumus ienaidniekam.

Candera vārds ilgu laiku bija aizmirsts. Viņu tā īsti atcerējās tikai pēc pirmajiem “sputņikiem” un Gagarina lidojuma, sāka izdot viņa rakstus, dažādos veidos godinot viņa piemiņu. 1970.–1989.g. regulāri rīkoja Candera mantojumam veltītas zinātniskas konferences (Maskavā, Ļeņingradā, Rīgā u.c. pilsētās). Viņa vārdā nosaukta mazā planēta un apvidus uz Mēness (neredzamajā pusē).

1988. gada vasarā kosmosā tika paņemta līdz Candera fotogrāfija (to darīja Rīgā dzimušais kosmonauts Anatolijs Solovjovs, kurš nupat nosūtīts savā piektajā, ļoti riskantajā kosmosa braucienā, lai salabotu nopietni bojāto staciju “ Mir ”); kosmosā pabijusī fotogrāfija ar triju kosmonautu parakstiem atrodas Pārdaugavas Candera muzejā. Pēc tam atkal iestājās klusums, ko palaikam pārtrauc gan zinātniskas konferences (tāda tiek rīkota arī 23.–25. augustā Maskavā), gan Canderu dzimtas pārstāvju rosības Vācijā, Kanādā, Šveicē un citās valstīs. Ar daudziem no Canderu dzimtas gadu gaitā esam sadraudzējušies; tie mums, Stradiņiem, kļuvuši tikpat kā radi, un patīkami bija izdibināt, ka d-ra Artura Candera slimo pieņemšanas telpās Zasulaukā gadus desmit vēlāk savus pacientus bija pieņēmis toreiz jaunais d-rs Pauls Stradiņš.

Šomēness Margarētes bērni — dvīņi Juta un Joahims Jirgenseni (motociklu inženieris no Bavārijas) tika sarīkojuši plašu piemiņas braucienu uz Baltiju ar svinībām Palmses pilī (Igaunijā). Ir domāts arī par Margarētes plašāka atmiņu kopojuma izdošanu Vācijā, kur plašākā tvērumā tiktu izvērtēta dzimtas vēsture, tradīcijas un vācbaltiešu pieredzējumi liktenīgajos vēstures pavērsienos (nesen iznācis arī cita Candera radinieka V.Konrādi krājums par F.Canderu; d-rs G.Konrādi no Kanādas pētī Canderu dzimtas vēsturi Latvijā, kas aizsākās pirms gadiem 300 Kurzemē — Kuldīgā un Kandavā). Lielajos kapos tiek koptas Konstantīna un Artura Candera atdusas vietas, tur domāts uzstādīt arī simbolisku piemiņas zīmi F.Canderam un varbūt M.Jirgensenei-Canderei. “Manam brālim nekad neattīstījās personīgā godkāre. Liela godbijība pildīja viņu, domājot par lielajiem uzdevumiem, kurus risināt viņš sajutās aicināts,” — tā Margarēte raksturoja savu brāli. Pārdaugavas muzeju vada enerģiskais Dr. Juris Žagars, cenšoties to saglabāt privatizācijas paradoksu pasaulē.

Frīdrihs Canders pieder Rīgai, Latvijai (kur aizvadīta viņa mūža lielākā daļa), bet vēl lielākā mērā visai pasaulei. Neatkarīgi no mūsu pašreizējās attieksmes pret raķetēm un kosmosu mums viņš būtu jāatceras kā Cilvēces dižā veikuma ievadītājs.

Arī uz Canderu attiecināmi astronauta Nilsa Ārmstronga vārdi, kas sacīti, sperot pirmo soli uz Mēness: “Mazs solis cilvēkam, bet milzu solis cilvēcei” . Šo soli, soli nākamajā gadu tūkstotī palīdzējis sagatavot arī Frīdelis Rīgā, Zasulaukā, XX gadsimta rītausmā.

1 M.Jirgensenes-Canderes atmiņu fragments publicēts “Zvaigžņotajā Debesī” 1967.gada ziemas numurā, 24.—33.lpp., ar nosaukumu “Mans brālis Frīdelis” (toreiz bija jāpārvar zināmas grūtības raksta publicēšanai, taču rezultātā māsa tika uzaicināta viesoties Rīgā un sekmēja muzeja izveidošanu).

2 “ Osoaviahim ” — PSRS organizācija militārās aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības atbalstam, vēlāk pārdēvēta par “DOSSAF”.

“Manas domas ir ar Latviju”

Beati un Lotaru Meršus pazīst daudzviet Latvijā. Piebalgas pusē viņus dēvē par brīnumdariem. Nesen šī ģimene no Vācijas mūsu valstī ieradās jau ceturto reizi. Un atkal — humānā misijā, atveduši zāles, medicīniskos instrumentus, pārtiku, apģērbu, apavus un rotaļlietas.

“Katru dienu manas domas un darbība ir saistītas ar Latviju. Vienmēr domāju un plānoju, ko varētu veikt tās labā,” saka bijušais bundesvēra darbinieks Lotars Meršs. Veselu gadu kopā ar dzīvesbiedri Beati viņi cenšas sarūpēt iespējami daudz uz Latviju vedamā. Kad viss ir sagādāts, dodas ceļā. Un tā ik vasaru. Taču, lai gūtu atsaucību Gronavas (Vācija) pilsētas iedzīvotājos, Lotars viņiem stāsta par dzīvi Latvijā, rāda diapozitīvus. Uz atsaucību nenākas gaidīt. Tā arī šovasar — pirms Meršu ģimenes brauciena uz Latviju, Kolpinga kustības jauniešu grupa sarīkoja automašīnu mazgāšanas akciju un tās ienākumus — 1000 Vācijas marku — atvēlēja mūsu valsts vajadzībām.

Beatei nākas veikt lielu un rūpīgu darbu, saiņojot (ja vajadzīgs, arī izmazgājot un pielabojot) apģērbus. Kā allaž arī šovasar uz Latviju atvestās 250 kastes ar apģērbiem, 70 kastes ar pārtikas produktiem, tāpat kastes ar medikamentiem Beate saiņojusi no darba brīvajā laikā, veicot to ar lielu rūpību un mīlestību. Humānās palīdzības sūtījumus no Gronavas Meršu ģimene ved mūsu valsts bērnudārziem, ambulancēm, slimnīcām, skolām, pansionātiem un arī konkrētiem cilvēkiem. Medikamentus jau otro reizi saņēma arī Skultes ambulance, bet savukārt instrumentus kaulu lūzumu ārstēšanai — Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca. Savas firmas kravas mašīnu sūtījumu atgādāšanai uz Latviju sarūpē Gronavas bankas pārstāvji — Dr.Dīters Kīle, Erhards Molsbergers un Gerds Gervens.

Ceļš no Gronavas (pilsēta atrodas pie Holandes robežas) uz Latviju nav ne tuvs, ne arī viegls. Jo īpaši, ja, atvedot humānās palīdzības kravu, Latvijas muitā joprojām esot jāsastopas ar visai lielām formalitātēm un pat neskaidrībām. Taču visus rūgtos brīžus Meršu ģimenei liek aizmirst dāvanu saņēmēju prieks un sirsnīgais paldies.

Dodoties mājup, Beate un Lotars Merši sāk jau domāt par nākamo braucienu uz Latviju. Pēc gada.

Armīda Priedīte,

“LV” nozares redaktore

Foto: Ivars Ūpis