MĒS VISI LATVIJĀ

Zaļibaltzilais karogs pāri mūsu pamattautu kopībai

Lībiešu dienā, 10. augustā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Brīvdabas muzejam lībiešu dienā tika uzdāvināts lībiešu karogs

Dzintars Kļaviņš un lībiešu ansamblis “Līvlist” improvizē deju dziesmu

Karstajā vasaras dienā skatītāji meklēja patvērumu ēku pavēnī

Dzintars Kļaviņš muzicējot paguva visu — dziedāt, dejot, piesist ritmu

Jauniešu ansamblis “Vīm” gan dziedāja, gan dejoja

Bunkas pagastā dzimušais vācbaltietis Oto Bongs

Gunārs Priede savu somugru celmu apjautis igauņos

Senas laivas, mājokļi un cilvēki 1943. un 1944. gadā

Latvijas otro pamatnāciju lībiešus jeb līvus daži pētnieki uzskata par skaitliski mazāko tautu Eiropā. Un tad jau varbūt likumsakarīgi, ka līviem veltīta īpaša diena, ka to atzīmē muzejā, kur vienkop rindojas aizgājušie gadsimti ar senām ēkām un reiz lietā liktiem darbarīkiem. Jā, mēs visi nākam no turienes. Bet esam aizgājuši (arī aizbēguši, aizvesti, aizdzīti) tālāk. Vakardiena ir tepat līdzās. Bet — neatsaucama, tikai apjaušama.

Zaļi meži. Baltas viļņu galotnes. Zila jūra. Balta pludmales smilts. Un balta arī pati līvu tauta. Lai gan nākusi no somugru, ne baltu celma. Bet ar baltiem kopā augusi, radojusies, vienu maizes riecienu un vienu dziesmu dalījusi. Jo stāsta taču, ka Latvijas vizītkartes “Pūt, vējiņi!” skaniskums sameklēts lībiešu dziesmu tīnēs.

Par to jādomā, vērojot, kā Dāvids Ernštreits pielāgo līvu zaļibaltzilās krāsas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja karogmastam. Vismaz šodien virs mūsu galvām plīvos gan Latvijas, gan Līvzemes, kas tepat Latvijā vien ir, trejkrāsu salikumi.

Šogad aprit trīsdesmit gadu, kopš muzejā sāka iekārtot lībiešu zvejnieka sētu — visas ēkas atceļojušas no Lūžņas ciema “Dēliņiem”. Tieši līvu jūras arāja seno celtņu un Juglas priežu pavēnī rit visi tālākie pasākumi.

Ar dziesmām un dejām priecē ansambļi “Līvlist” un “Vīm”. Dažādas paaudzes, atšķirīgas melodijas, bet viena valoda. Tas modina cerību, ka mūžībā izzušanas gaitu ir izdevies aizkavēt, varbūt pat apturēt, ka tiks saglabāts tas īpatnais, ar ko interesanta ir ikviena tauta. Lai gan jaunieši savu senču mēli apguvuši kā otru valodu no grāmatām, lai gan tā īsti lībiski prot varbūt pat mazāk nekā pārdesmit runātāju...

Tenu Karma un Rūta Karma stāsta par lībiešu rakstības aizsācējiem, par pirmajiem literātiem. Zoja Sīle iepazīstina ar lībiešu tautastērpu: kā darināts, kādas īpatnības, kā atsevišķus apģērba elementus sauc līvu valodā.

Cik vienkāršais izrādās sarežģīts, cik grūti izdibināt paša saknes, stāsta Gunārs Priede:

— Trīsdesmitajos gados Vilis Veldre, kad viņš nonāca Mazirbē, savus secinājumus atstāja grāmatā “Dzīve pie jūras”. Un tur viņš izsaka domu, ka starp latviešiem un lībiešiem neesot tikpat kā nekādas atšķirības — ne ārēji, ne apģērbā, ne latviešu valodas runājamā dialektā. Turklāt Vilis Veldre šo “tikpat kā” nepaskaidro. Tātad tomēr atšķirība ir? Man šķiet, ka viņš to ir teicis piesardzības dēļ: varbūt kaut kas ir, ko viņš nav pamanījis.

Jo man, Ventspilī kara laikā ģimnāzijā mācoties, klasesbiedri bija lībiešu zēni. Pieci seši bija no Mazirbes, Pitraga, no citiem ciemiem. Un viņi gan neatšķīrās no mums ne ar ko. Mēs pat nezinājām par vairākiem, ka viņi ir lībiešu zēni. Jo viņi bija tādi paši kā mēs. Un runāja tāpat. Un tāpat kā mūs arī viņus skolotāji apkaroja, neļaujot teikt “es ir” un neļaujot teikt, par meiteni runājot, “viš”.

Lūžņas ciema “Dēliņi” atrodas ziemeļos no Ventspils. Un mans Cirpenes ciems ir uz dienvidiem no Ventspils — pirmais Užavas virzienā. Bet šeit viss ir tāpat kā tur. Nu itin viss. Māja. Tehnika, kādā tā ir celta. Tēsti baļķi iestiprināti vertikālos statņos. Iekšā ieejot, viss ir tāpat: durvis, logi, pat logu krampīši, mēbeles. Arī vārtiņi, arī to aizdare, — šādā aplokā parasti turēja sivēnus.

Tā ir viena un tā pati Ziemeļkurzeme. Neliela daļa turieniešu ir saglabājusi valodu, galvenokārt dziesmas.

Citi ir valodu pazaudējuši. Bet viņi nav pazaudējuši mentalitāti. Mūsos ir kaut kas cits, salīdzinot ar pārējo Latvijas novadu iedzīvotājiem. Es savu piederību somugru pasaulei vispirms izjutu nevis saskarē ar lībiešiem, bet saskarē ar igauņiem.

Tad, kad Igaunijā sāka iestudēt manas lugas, pirmo izrādi es redzēju Baltijas teātru pavasarī 1959. gadā. Vīlandes teātris “Ugala” rādīja manu lugu “Lai arī rudens”. Es skatījos šo izrādi, teātris man bija svešs, aktieri arī, turklāt igauņu valodā. Un mani ārkārtīgi pārsteidza, cik precīza ir šī izrāde. Tā bija tieši tāda, par kādu es biju domājis, lugu rakstot. Latviešu aktieriem kaut kā likās, ka viņiem vajag papildināt mani, lai būtu interesantāk. Viņi to arī darīja, kā nu mācēdami un prazdami.

Bet igauņi neko tādu nedarīja. Gluži otrādi — izrāde bija ārkārtīgi atturīga. Un tajā pašā laikā viņi hipnotizēja skatītāju zāli. Un viņi tātad saprata šo manu domāšanas veidu, kāds man bija rakstot. Tas vēlāk atkārtojās arī ar citām lugām.

Esmu ļoti pateicīgs par šo dienu, tā mani uzlādēja.

Tiktāl Gunārs Priede. Bet diena jau vēl nav galā. Un pats interesantākais jaunums vēl priekšā, tas gaida aiz vārtiņiem, kuru atpazīto aizdari nupat izskaidroja kādreizējais cirpenieks. Dr. Hansa Rūdolfa Maiera fotouzņēmumi lībiešu ciemos. Uzņemti pēc nacistu dižvīra Alfrēda Rozenberga pavēles 1943. gadā no 11. līdz 15. septembrim un 1944. gadā no 21. līdz 25. jūnijam. 4,5 x 6 cm lielajiem fotoattēlu oriģināliem otrajā pusē norādīts uzņemšanas laiks, fotografētās personas vecums, vārds, uzvārds, nodarbošanās, tautība, arī vecāku izcelsme, ja abi nav vienai tautai piederīgi.

Vairāki simti fotoattēlu, no kuriem izstādīti galvenokārt portreti. Visa šī nenovērtējamā bagātība Latvijā nonākusi un mājvietu atradusi ar Bunkas pagastā 1918. gadā dzimušā vācbaltieša Oto Bonga rūpēm un gādību. Tā kā par viņu un viņa kolekciju ir iecerēts stāstīt plašāk, tad šoreiz tikai neliels izvilkums no Oto Bonga priekšā celtā “Dēliņu” pagalmā sanākušajiem:

— 1506. gadā apķīlāja Grobiņas novadu pret Prūsiju. Bet Austrumprūsijā bija sākušas ceļot Kuršu kāpas. Tolaik viss šis novads ir bijis neapdzīvots, kā mums to apraksta viens franču pētnieks, kas ir gājis gar visu jūrmalu. Un savā žurnālā viņš sīki apraksta, ka tur neviena cilvēka nav bijis. Un nu tās kāpas sākušas ceļot. Austrumprūsijas valdība, vēlākā Prūsijas hercogiste, gribēja atrast cilvēkus, kas apstādītu kāpas. Austrumprūsijā tādu cilvēku nebija pietiekami. Un tad attapās, ka mums ir apķīlājums! Un tad no Nīcas, kur bija daudz jaunas paaudzes cilvēku, izveda nīceniekus uz Kuršu kāpām, viņi apstādīja tās un palika tur. Bet Nīcā radās cilvēku iztrūkums. Un tāpēc prasīja cilvēkus no Zemgales. Un tos tur “iestādīja”, kā jau cilvēkus var “iestādīt”. Tāpēc vienīgā vieta Kurzemē, kur uzreiz ir Zemgales izloksne, tā ir ap Nīcu. To var redzēt arī etnogrāfiskajās kartēs.

Klausoties Oto Bonga lokanajā latviešu valodā, gribas ticēt, ka viss tā arī bijis, kā viņš stāsta. Lai gan dzirdēti arī citi skaidrojumi — uz Kuršu kāpām bēguši Kurzemes dzimtļaudis, tā kļūstot par brīvcilvēkiem. Iespējams, ka sava daļa patiesības ir abos viedokļos, jo pretrunu starp tiem nav.

Un tad veras izstādes vārtiņi. Un atnācējos raugās, viņiem pretī panāk vairāk nekā pusgadsimtu tāla pagātne. Daudz skaistu un spēka pilnu cilvēku. Vecākā šajā pulkā — 1850. gadā dzimusī Trīne Andersone no Lielirbes. Jaunākie attēlos skatāmie tolaik vēl ar savām kājām nestaigāja, tagad viņiem būtu jābūt jau krietni pāri pusmūžam.

Līza un Jānis Beltes no Lūžņas. Krinkeļu dzimtas jaunā paaudze — Marta, Alfonss un Raimonds no Lielirbes. Karīna Kārsone no Košraga, spīvā lībiete, dziesmu un teiku teicēja, kas vēl nesen bija mūsu vidū. Kāpbergi — Ērika, Valija un Edmunds no Miķeļtorņa. Latvieši Kēnigsvaldi un lībieši Sproģi — sešu cilvēku ģimene no Sīkraga.

Taisnība vien ir Gunāram Priedem — viņi no mums neatšķiras ne ar ko. Pat ar uzvārdiem ne. Domājams, ka Sīkraga Sproģi nav šo rindu autoram nekādi radinieki. Lai gan — ko var zināt.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Sejas un acis. 13 apturēti mirkļi

Viņi raugās uz mums no gadu gaitā mazliet padzeltējušiem fotoattēliem izstādē Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. No kara laika skarbās ikdienas 1943. gada rudenī un nākamā gada vasaras saulgriežos. Fotodokumentējumi, kas uzieti Vācijā un Oto Bonga krātuvē nonākuši pirms 30 gadiem.

Trūkst ziņu par šo attēlu autoru Dr. Hansu Rūdolfu Maieru. Tāpat nav apzinātas fotogrāfijās redzamo cilvēku tālākās gaitas un likteņi. Daudzi no viņiem devās bēgļu gaitās pāri jūrai, lai glābtu kailo dzīvību. Iespējams, šo bēgļu pēcteči vairs pat neapjauš, ka ir atvases no kādreiz tik kuplā līvu koka.

Daļa jūrmalciemnieku palika uz vietas. Ja viņus arī tieši neskāra izsūtīšanas un vergu nometnes, tad iespēja doties jūrā bija liegta, krieviem, lūk, rūpēja padomju impērijas robežas drošība, pareizāk, lai vēl kāda zvejnieku laiva ar bēgļiem nemēro ceļu pāri zilajam klaidam uz Gotlandi.

Pasē aizliedza ierakstīt tautību lībietis — padomiskajā Latvijā tādas tautas nebija. Nav tautas, nav problēmu... nē, problēmas tomēr bija, ne velti līvi allaž raksturoti kā lepni un spītīgi ļaudis.

Šobrīd viņi raugās uz mums. No mūžības dārziem, no debesīm. No aizjūras klinšainā krasta, atceroties Tēvzemi. Bet gan jau kādi ir arī tepat mūsu vidū. Un varbūt atceras ko vairāk par bildēšanos pirms vairāk nekā pusgadsimta. Jo tolaik vīrs ar fotoaparātu piejūras zvejniekciemā tomēr bija neikdienišķs notikums.

Foto: Hanss Rūdolfs Maiers

Autora komentāri

Ulda Veisbuka reprodukcijas

Saunags. Jānis Kanders

Lielirbe. Marija Lepste, dzimusi 1862. gadā

Miķeļtornis. Emīlija Botlere, dzimusi 1912. gadā. Zilacaina. Tēvs — līvs, māte — latviete

Miķeļtornis. Lībiete Līze Grinpauga, dzimusi 1864. gadā. Zilacaina, akla

Sīkrags. Lībietis Pēteris Breinkopfs, dzimis 1890. gadā.

Miķeļtornis. Lībiete Emma Švanenberga, dzimusi 1928. gadā

Sīkrags. Lībiete Marija Amoliņa, dzimusi 1880. gadā

Miķeļtornis. Līvu meitene Lolita Galnieks, dzimusi 1941. gadā

Sīkrags. Lībiete Lizete Breinkopfa, dzimusi 1887. gadā

Sīkrags. Lībietis Roberts Breinkopfs, dzimis 1921. gadā

Līvu laulāts pāris Karlīne un Dāvids (zilacains) Švanenbergi

Lībiešu bērni Pitragā

Lībiešu laulāts pāris Emma un Jānis Grinfeldi, abi zilacaini