MĒS UN EIROPA

Starp mītiem un īstenību

Lasot Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība:

mīti un īstenība”, “Junda”, Rīgā, 1996.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Eiropa, 20. gadusimtam aizejot

Eiropas atjaunošana

Turpinājums. Sākums “LV” nr.209.

Eiropas Savienība ir vispieklājīgākais iespējamais veids, kā atteikties no ASV kultūras nosacījumu pārņemšanas, lai panāktu labiekārtotu un tiesisku dzīvesveidu. Kaut ASV savā kultūras piederībā neapšaubāmi balstās uz Eiropas tradīcijām, tomēr atsevišķo etnisko grupu specifika ASV samazinās un lēnām izzūd, jo šī sabiedrība nesaredz citu iespēju, kā izveidot iekārtu it kā bez aizspriedumiem. ASV, atbalstīdamas juridiski izturētu vienlīdzību, nonākušas pie vienveidības ieviešanas. Tas, ka šāds dzīvesveids neapmierina visus ASV dzimušos, redzams kaut vai no tā, ka 1 miljons ASV pavalstnieku pastāvīgi dzīvo ES teritorijā. ASV sadzīves modeļa kā turīgas dzīves priekšnoteikuma pārņemšana neatbilst Eiropas nacionālo valstu prasībām saglabāt savu identitāti.

Savas identitātes kopšana, to pilnveidojot nacionālā valstī ar noteiktām robežām, nevis uz kaimiņu tautas rēķina, ir neatņemama nākotnes Eiropas īpatnība. Pēdējie iekarojumi Rietumeiropā, kuri noturējušies, ir veikti pirms gandrīz 100 gadiem. Eiropas Savienība ir suverēnu valstu vienošanās, kurā nenotiek nekāda vienas tautas izvirzīšana pāri citai tautai. Vienīgi tās tautas, tās nacionālās valstis, kuras turas pie šī pamatprincipa, iekļausies Eiropas Savienībā. Tātad bieži izteiktā doma par Eiropas savienotajām valstīm nozīmē tādu nacionālo valstu sakopojumu, kurā ASV līmeņa turība apvienojas ar respektu pret visām Eiropas kultūrām.

Eiropas Savienībā šobrīd iestājušās 15 Eiropas valstis. Protams, pastāv lielas atšķirības dzīves līmenī kā starp atsevišķiem ES dalībvalstu reģioniem, tā arī starp atsevišķām dalībvalstīm kopumā. ES darbībā paredzēts, ka laika gaitā, īstenojot mērķtiecīgas programmas, ekonomiskā nevienlīdzība starp ES dalībvalstīm izlīdzināsies. Atkārtoti jāuzsver tas, ka šī nevienlīdzība attiecas vienīgi uz ekonomiskām struktūrām. ES dalībvalstīs pēdējo 40 gadu laikā nav pamanīta nacionālo kultūru sajaukšanās vai mazo kultūru nomākšana. ES dzinējspēks ir bijis un paliek saimnieciskā darbība. Eiropas kulturālā pašapziņa var tikai stiprināties un savā daudzšķautņainā bagātībā attīstīties, pateicoties mierīgai un pārtikušai dzīvei Eiropas Savienībā.

Uz pasaules lielās un bezkaislīgās ekonomiskās skatuves Eiropas apvienošanās stiprinās pat vismazāko šīs apvienības tautu pret ārpasauli. Tā nav utopiska domāšana: Eiropas visspēcīgākās tautas un valstis pārliecinājušās par to, ka pat maziem eiropeiskiem uzņēmumiem ir pietiekami oriģinalitātes, lai tos būtu vērts atbalstīt. Jāatceras, ka 370 miljonu lielais eiropiešu skaits (pašreizējās 15 ES valstu robežās) pēc neilga laika pārsniegs 400 miljonus (pēc tās ES paplašināšanas, kuras ietvaros Latvija pievienosies ES). Tādai vienībai iespējams uz vienlīdzības pamatiem sacensties ar 300 miljoniem ASV iedzīvotāju (ar apm. 375 miljoniem iedzīvotāju Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības telpas pašreizējās robežās) un ar 125 miljoniem Japānas iedzīvotāju. Tāds spēcīgs un saliedēts eiropiešu grupējums pāraudzinās Krievijas Federāciju, līdz kamēr tā kļūs par normālu valsti.

Latvijas Republikas atrašanās kaimiņos Krievijas Federācijai uzliek latviešiem garīgu slodzi. Šo slodzi radījušas un kāpina vienīgi krievu tautas izdarības. Tātad vienīgi Krievijas Federācijai iespējams ar konkrētu rīcību kliedēt savu negatīvo tēlu pasaulē, arī Baltijā. No Krievijas patlaban klaji barbariskiem slāņiem, kuri tīko iekarot Latvijas Republiku, novēršas visa Eiropa. Tātad vienīgie patiesie Latvijas sabiedrotie var būt Eiropā. Šīs tautas bez izņēmuma ar cieņu atzīst to, ka latvieši bez varmācības palīdzēja padzīt no Eiropas PSRS bruņotos spēkus. Latvijas Republikas iekļaušanās un sekmīga darbošanās ES sastāvā var nākt Krievijai tikai par labu. Tālākā nākotnē atsevišķi Latvijas kadri noteikti palīdzēs Krievijas Federācijai atrast laba kaimiņa vietu Eiropas pierobežā. Nav tamdēļ nekāds brīnums, ka Krievijas valdība ar šķietamu labvēlību noraugās uz ES paplašināšanos austrumu virzienā, labi zinot, ka Eiropas robežas drīz tiks novilktas.

Dzelžainā robeža Latvijas rietumos tagad atvērta, bet Latvijas valsts robežas latviešu tautai ir patlaban jāveido pēc eiropeiskā modeļa. Proti, atvērtas pret bagātinājumiem mūsu eiropeiskai identitātei, atvērtas pret tādiem tautsaimniecības procesiem, kuri ceļ Latvijas iedzīvotāju labklājību. ES dalībvalsts statusu Latvija un latvieši paši sev izraudzīs, paši par to lems, un, lai pārliecinātu pārējos ES partnerus par savu labo gribu un izturētību, iegūs šo statusu, izveidojot Latvijā turīgu eiropeisku valsti.

Līdzdalība ES pavērs Latvijai, tāpat kā visām ES dalībvalstīm, iespējas saliedēti kontaktēties ar pārējo pasauli. Līdz šim vairāk nekā 100 Āfrikas, Latīņamerikas un Karību jūras valstis ir noslēgušas Asociācijas līgumus ar ES. Šo valstu Latīņamerikas grupa izteikti interesējas par tirdzniecības iespējām ar Eiropas Savienību. Savukārt ES dalībvalstis piešķir lielu nozīmi tirdzniecības saišu nodrošināšanai ar visām Vidusjūrai piegulstošām valstīm. Visos šajos pasaules reģionos būtu noiets arī Baltijas ražojumiem, bet šo reģionu rūpniecības un citas preces ES ietvaros atrastu savu vietu Latvijā.

Eiropas rietumu tautas atnesušas Latvijai, latviešiem apgaismības idejas. Arī daļa nelatviešu tieši šīs apgaismības un lietišķo, godīgo iespēju dēļ izraudzījuši Latviju par savu dzīvesvietu — pat par tādu cenu, ka viņu bērni vai bērnu bērni pārtautojas.

Eiropas izveidošana (1952—1992)

Eiropas vienotais tirgus

Līgumos par EOTK, EEK un Euratom rakstīts, ka šo organizāciju tālejošais mērķis ir veicināt aizvien lielāku tuvināšanos starp Eiropas tautām. Tomēr faktiskā darba kārtība, kas arī tika realizēta, galveno uzsvaru lika uz četru ražošanas faktoru brīvo kustību. Eiropas Kopiena atšķiras no brīvās tirdzniecības zonas tieši ar šo brīvo kustību. Darba kārtībā, lai panāktu šos mērķus, bija:

1) vienotas muitas zonas izveidoša-

na (12 gados, 1968.g. pabeigta),

2) vienota tirgus (VT) izveidošana

(pilnībā pabeigta 1993.g.),

3) vienotas naudas sistēmas izveido-

šana (uzsācies process).

No šiem punktiem pirmais paveikts gadu ātrāk, nekā tas Romas līgumā bija paredzēts, resp., no 1968.g. 1.jūlija vairs nepastāv iekšējas muitas barjeras starp sešām valstīm, kuras toreiz veidoja EEK. Vienota tirgus izveidošana noritēja ievērojami lēnākā tempā, jo bija jāpārvar daudzi pastāvošie šķēršļi, tā dēvētās ārpustarifa barjeras. Lai to panāktu un saglabātu EEK kā darboties spējīgu organizāciju, bija nepieciešams saskaņot pretrunīgas valstiskas intereses. Jauns līgums, resp., Vienotas Eiropas nolīgums (sk. 2. tab.), noteica kārtību, kā veidosies VT, arī to, kurām valstīm un uz cik ilgu laiku piešķirs pārejas posma atvieglojumus. Šī Nolīguma apstiprināšana un tā sekmīga ieviešana uzsāka otro cēlienu EEK tālākā attīstībā.

VEN paredzētais termiņš VT pilnīgai izveidošanai bija 1993.g. 1.janvāris. Parastiem EK iedzīvotājiem šis datums nozīmēja priecīgo faktu, ka no šīs dienas ES dalībvalstu iekšējo robežu šķērsošana vairs nesaistījās ar obligātu muitas kontroli. Tas, saprotams, attiecas tikai uz tām mantām, kuras privātie ceļotāji ved pāri robežai savām personīgajām vajadzībām. Muitas kontrole liela apjoma preču kustībai bija jau agrāk likvidēta, tās vietā ieviešot sistēmu, kur izvešanas dokumentus formēja eksportētājs uzņēmums. Muitas vietā stājās kontrole pār pievienotās vērtības nodokļa (PVN) apmaksāšanu vienīgi tanī valstī, kurā preces ieved, lai tur tās pārdotu. Pierobežas tirdzniecība, kas tieši orientēta uz individuālo iepircēju, bija ļoti attīstījusies, pateicoties tam, ka pastāvēja lielas atšķirības PVN likmēs (savā laikā Dānijā tas bija 35%, Beļģijā 25%, bet Vācijā tikai ap 12%). Pastāv zināmas cerības reiz saskaņot PVN likmes visās ES dalībvalstīs, kas varētu pieļaut to, ka PVN apmaksātu tikai ražotājā valstī.

EEK tālākas izveidošanās gandrīz vai apstāšanos pēc šiem pirmajiem sasniegumiem noteica gan jau pieminētie politiskie apsvērumi, gan smagie ekonomiskie apstākļi Eiropā septiņdesmitajos gados, kurus izraisīja naftas cenas lēcienveidīga četrkāršošanās. Politiskos faktorus, kuri bremzēja EEK, pamatoti kritizēja Lielbritānija, kura nesamierinājās ar esošo kārtību EEK pēc tam, kad tā pievienojās Eiropas Kopienai. Lielbritānijas pārstāvji sevišķi asi, bet pamatoti kritizēja esošo kopīgo lauksaimniecības politiku. Šī pamatotā kritika panāca pirmās KLP reformas.

Lielbritānijai bija neapšaubāmas tiesības izteikt šādu kritiku, jo ap šo laiku tā sāka ekspluatēt ļoti lielas naftas un dabasgāzes iegūtnes Ziemeļjūrā. Enerģijas piegāde EK valstīm kopumā sastāda aptuveni ceturto daļu visa importa apjoma. Pretstatā viedoklim, ka PSRS un tagad Krievija ieguvušas monopola statusu attiecībā uz izejvielu piegādi EK, arī ES dalībvalstīm, jāmin tikai daži fakti. No savām dabasgāzes iegūtnēm, kuras atrodas Ziemeļjūrā, Lielbritānija un Norvēģija var apmierināt savu kaimiņvalstu vajadzības (patlaban noslēdzas gāzvadu tīkla izbūve Norvēģija — Nīderlande). Otrkārt, Ziemeļāfrikas valstis, pārsvarā Alžīrija un Tunisija, lielos daudzumos (1/3 — 1/4 daļu) piegādā dabasgāzi ES Vidusjūras dalībvalstīm. Treškārt, enerģijas resursu piegādi no Krievijas Federācijas regulē Enerģijas harta (1994.g. izveidots juridiski saistoša pamatlīguma mets), kuras ietvaros enerģijas piegādes iekļautas vispārējās tirdzniecības saitēs starp ES un Krievijas Federāciju.

Otrs faktors, kas lika EEK pārtraukt neejošu ražošanas nozaru subsidēšanu, bija strauji pieaugošā konkurence Tālajos Austrumos. Šī parādība īsā laikā paputināja Eiropas tekstilrūpniecību un kuģubūvi. Eiropas metālindustrija stipri cieta, bet izdzīvoja, pateicoties jaunām investīcijām, kuras atnāca gandrīz par vēlu. Jāteic, ka drošības apsvērumi piespieda dalībvalstis atjaunot to industrijas daļu, uz kuru balstās ieroču ražošana. (Eiropas Kopienas iestādes neregulē dalībvalstu aktivitātes nedz ieroču attīstībā, nedz ieroču eksportā ārpus ES valstīm.) Finansu iestāžu tuvredzības dēļ Eiropas attīstības temps strauji atpalika pat šajā klasiskajā industrijā. Izrādījās, ka salīdzinājumā ar Japānu un vēlāk pat ar Dienvidkoreju Eiropas attīstība nesekoja pasaules standartiem. Ar mikroelektronikas izmantošanu saistītajās jomās, kuras strauji mainās, Eiropas finansu iestādēm un industrijai bija jāiziet grūtā kvalitātes celšanas skola.

EEK kā organizācijas pārveidošanos astoņdesmitajos gados noteica vairāki faktori. Šajā laikā EEK paplašinājās līdz EUR — 12 sastāvam, uzņemot trīs Vidusjūras valstis. Ar šīs akcijas noslēgšanos gandrīz sasniegta Eiropas dienvidu robeža. Vēl paredzams, ka Malta, pateicoties pārmaiņām tās politiskajā orientācijā, saņēmusi pozitīvu novērtējumu, varētu iekļūt ES paplašināšanās akcijā, kura iespējama jau drīz pēc 1999.gada.

Otrā EEK sastāva paplašināšanās iekļāva trīs valstis, kuru ekonomiskie rādītāji atradās krietni zem EUR — 9 rādītājiem. Šo valstu politiskās sistēmas un tradīcijas atšķīrās no tām, kas ir kopīgas EUR — 9, un tas radīja zināmas grūtības to ierēdņiem ES iestāžu tradīciju pārņemšanā. Daudzās atkāpes no ekonomisko kustības brīvību īstenošanas Vidusjūras valstīs ir patlaban beigušās, un šīs valstis pilnībā iekļaujas ES dzīvē. Ieilgušajā Sociālistiskās partijas valdīšanas laikā Grieķija pat pēc tās pievienošanās ES sadūrās ar pārējo dalībvalstu politiskajām nostādnēm. Tomēr tajā pašā laikā Grieķija neatkāpās no ES reglamentu pielāgošanas savai likumdošanai un savā ikdienā. Visas trīs valstis pozitīvi vērtē savu pievienošanos ES.

Neapšaubāmi, Vidusjūras valstu iesaistīšanās panāca zināmu Eiropas Kopienas līdzekļu pārplūdi uz šīm valstīm. Šī parādība bija labi zināma pirms Vidusjūras valstu pievienošanās, bet politiskais segums šādai EEK rīcībai atrodams faktā, ka visās šajās zemēs astoņdesmitajos gados iedibinājās demokrātiska valsts iekārta. Lai šo sistēmu atbalstītu, EEK uzņēmās šādu gandrīz tikai vienai pusei izdevīgu finansiālu slodzi.

Diezgan nopietns pamatojums Eiropas paplašināšanai bija drošības apsvērumi. Grieķijas sociālistiskā valdība pauda draudzību pret PSRS. Visai kurioza kreisi noskaņotu valdību virkne Portugālē pēc šīs valsts atteikšanās no kolonijām Āfrikā arī pamodināja aktīvu PSRS draudzības izpausmi pret to. Neapšaubāmi, Padomju Angolas veidošanās laikā ne mazums PSRS ekspertu izvērtēja paņēmienus, kā ar “progresīvi noskaņotu” cilvēku starpniecību varētu ietekmēt Portugāles valsts iekārtas attīstību. Abas valstis tomēr palika pie Rietumu orientācijas.

Rietumeiropā negatīvu iespaidu atstāja tas, ka šajos gados ASV valdības vadītāji rīkojās izteikti nekonsekventi. Viens iznākums bija tāds, ka PSRS stipri par zemu novērtēja Rietumvalstu politisko izturību. Tā centās ar visādiem paņēmieniem (miera cīnītājiem) šķelt EEK valstu vienību, centās neitralizēt Rietumvāciju, daļēji balstoties uz vāciski nacionālu kreisi zaļu politisko orientāciju.

Tā nebija tikai no PSRS puses vien pieļauta kļūda — saredzēt EEK, tagad arī ES, vienīgi kā ekonomiski augsti attīstītu, bet militāri vāju formējumu. Protams, ES militārā jomā nespēja konkurēt ar PSRS. Tātad visus pēckara gadus PSRS ļoti precīzi uztvēra ASV kā savu galveno pretinieku. Eiropiešiem šī jaunā vēsturiskā loma — būt par citu lielvalstu izmēģinājumu poligonu — politiski bija un ir dziļi nepatīkama. Tomēr PSRS mēģinājumi, balstoties uz šo nepatiku, neitralizēt daļu Rietumeiropas beigu beigās nesekmējās.

PSRS izdevumi par EK bija paredzēti pārsvarā ārzemēm, galvenokārt ārzemēs esošiem PSRS atbalstītājiem. Savas neveiklības dēļ PSRS centieni iesaistīties eiropiešu debatēs par Eiropas nākotni neizdevās. Tāpēc šajās grāmatās apbrīnojami maz pavīdēja izpratne par modernās pēckara Eiropas sabiedrības būtību. Tāds stāvoklis atklātajā literatūrā, protams, neizslēdza to, ka slēgtām aprindām domātajās informācijas dienestu atskaitēs Eiropas valstu dzīve bija objektīvāk attēlota.

Atklātībai domāto izdevumu vadmotīvs palika nemainīgs, proti, ka EEK un vēlāk EK bija iekšēju un ārēju pretrunu caurvītas. Šie izdevumi nekad nekādā veidā neizskaidroja faktu, ka pat nabadzīgākajos EK rajonos bija augstāk attīstīta ekonomiskā dzīve nekā PSRS slēgtajos rajonos. Tomēr liekas, ka pašu PSRS pilsoņu attieksme pret ES stipri maz balstījās uz PSRS propagandas izdevumiem. Diemžēl vispār saprātīgie secinājumi par to, ko nozīmē turība, kuras pamatā ir regulārs mērķtiecīgs darbs, ne vienmēr savienojas ar bijušo PSRS pilsoņu cerību apiet grūtā darba posmu un tikt citādā veidā ja ne pie turības, tad vismaz pie naudas.

Ekonomiskajos darījumos ar EEK, ar ASV un citām attīstītām kapitālistiskajām valstīm PSRS ārējās tirdzniecības struktūrās izveidojās cilvēku grupa ar tīri rietumnieciskām iemaņām. Laba daļa no šiem pēdējiem tagad dzīvo un sekmīgi darbojas ārzemēs. Rietumeiropas elitārajās skolās, privātajās pamatskolās un vidusskolās, arī visās nozīmīgākajās un spēcīgākajās universitātēs šobrīd atrodami šīs apsviedīgās cilvēku grupas bērni. Jāteic atklāti, ka laba daļa šo bērnu vecāku, kamēr viņi vēl pildīja PSRS uzdevumus, paši sekmīgi atrada veidus, kā izglītoties šajās skolās. Tas notika tādos laikos, kad lielā politika pēla elitārismu. Šie diplomātiskie darbinieki runāja vienu, darīja pretējo, bet, kam viņi paši ticēja un kam viņi šodien tic, paliek mīkla.

Mūsdienu Latvijā šī tēma nav populāra, proti, ļoti negribīgi tiek apskatīts jautājums par to, kas tad veido šo Krievijas “jaunbagātnieku” šķiru. Diezgan dīvains šķiet tāds latviešu aklums. Tieši šie Krievijas uzticības cilvēki un viņu pēcteči ļoti būtiski ietekmēs to, vai Latvija pastāvēs kā no Krievijas neatkarīga valsts. Vai latvieši atkal samierināsies ar to, ka apsviedīgie svešinieki — Krievijas uzticības personas — noteiks latviešu ekonomisko dzīvi, ka šādi svešinieki latviešiem atkal kļūs par “ārpasaules” skaidrotājiem, reizē uzņemoties “atbildību” latviešus pārvaldīt? Eiropiešiem grūti saprast tādu parādību, tā nav daļa no Eiropas kultūras.

Eiropas Savienība

Pilsonība

Ļoti būtiska nozīme ES līgumos piešķirta kustības brīvības veicināšanai. Visi ES pilsoņu slāņi, kuri par šo jautājumus izsakās, konservatīvie un liberālie grupējumi vai indivīdi, iestājas par ES līgumos paredzēto pārvietošanās atvieglināšanu godīgam pilsonim — des individus morales . Tāpat visi vienbalsīgi piekrīt, ka tie ES pilsoņi, kuri ir atrāvušies no savām saknēm — des deracines —, pelna īpašu uzmanību, lai viņus integrētu ES dalībvalstīs. Integrācija šeit saprotama kā process, kurš ļautu šādām personām atgūt to pašlepnumu, kas saistās ar piederību Eiropas civilizācijai, — augsti attīstītu kultūru un arī turību, balstoties uz nacionāliem formējumiem. Ik gadu no ES dalībvalstīm uz Jauno Pasauli brīvi izbrauc tie, kuri vēlas dzīvot turīgi, bet pilnīgi atdalītu no savām tradīcijām. No katriem pieciem, kuri pārceļas uz Jauno Pasauli, mājās atgriežas četri; agri vai vēlu tādi atgriežas. Pat bez ES palīdzības vai skubināšanas visas Rietumeiropas valstis atradušas veidus, kā atkal iekļaut savā sastāvā savējos, kuri atgriežas.

Tā kā 1992. g. parakstītais Līgums par Eiropas Savienību ir pirmais ES veidojošais līgums, nav nekāds brīnums, ka ES pilsonība noteikta stipri vienkārši. Tātad juridiski saistoša nostādne par ES pilsonību ir šāda:

Eiropas Savienības pilsonis — persona, kura bauda visas ES pilsoņa privilēģijas un kurai jāizpilda visi ES pilsonību saistītie pienākumi, — ir jebkuras ES dalībvalsts pilsonis.

Par to, kas ir jebkuras ES valsts pilsonis, lemj un noteic vienīgi šo valstu kompetentas struktūras. Šajā jautājumā nepastāv nekāds juridisks pakārtojums citu ES valstu likumiem. Nevienai ES struktūrai nav kompetences šajā jomā, nedz Ministru padome, nedz Eiropas Komisija nav tiesīga izdot direktīvas, lēmumus, reglamentus šajā jautājumā. Eiropas Tiesai nav kompetences spriest par pilsonības piešķiršanas jautājumiem dalībvalstīs, bet Eiropas Parlaments nav mēģinājis aizrādīt dalībvalstu struktūrām par šo jautājumu. Visā EEK, EK un ES pastāvēšanas laikā nav notikusi savstarpēja valstiska iejaukšanās pilsonības noteikšanas jautājumos. Iestājoties ES, nevienas valsts likumi attiecībā uz pilsonību nav apstrīdēti.

Būtiski jautājumi par ES pilsoņa tiesību ļaunprātīgu izmantošanu izvirzījās Māstrihtas līguma apstiprināšanas gaitā. Neveiksmē, ko cieta šī līguma pieņemšana Dānijā pirmajā referendumā, vainojamas bažas par to, vai LES neļaus ārvalstniekiem (ES pilsoņiem) apiet Dānijas likumdošanā paredzēto kārtību par Dānijas pilsonības iegūšanu. Vairākas citas valstis šī paša līguma apstiprināšanas gaitā izteikušas viedokli, ka ES pilsonības definīcija neietver atvieglotu pāriešanu no vienas ES valsts pilsonības citas ES valsts pilsonībā. LES nav paredzēta automātiska vienas ES valsts pilsonības nomainīšana ar otras ES valsts pilsonību. Jautājums par dubultpilsonību šobrīd tiek apspriests; šis jautājums skar jauktu laulību bērnu piederību. Pretstatā tādiem apgalvojumiem, kurus izplata dažas Latvijas politiskās aprindas, dubultpilsonība ir diezgan bieži sastopama parādība visās pasaules valstīs. Savā pastāvēšanas laikā PSRS sevišķi izcēlās ar augstprātīgu un izvēlīgu pieeju šim jautājumam, kas būtībā padarīja tās likumdošanu šai jomā par smieklīgu.

Līgums par Eiropas Savienību apstiprina esošajos līgumos noteiktās dalībvalstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties starp ES valstīm, brīvi pārvest kapitālu no vienas valsts uz otru, uz vienlīdzības pamatiem ar citas ES valsts pilsoņiem piedāvāt savus pakalpojumus un/vai ražojumus brīvā konkurencē. Jaunās politiskās tiesības, kuras noteic LES, ir šādas:

1) ES pilsonim ir tiesības piedalīties

pašvaldību vēlēšanās atbilstoši kārtībai, kādu noteic valsts, kurā viņš pastāvīgi dzīvo, gan balsojot tajās, gan kandidējot; nav noskaidrots, vai šīs personas drīkst izveidot patstāvīgas politiskas partijas ārpus savas valsts;

2) ES pilsonim ir tiesības balsot un

kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās citā ES valstī, ja viņš šajā valstī dzīvo pastāvīgi;

3) ES pilsonim, nonākot ārzemēs,

respektīvi, tādā valstī, kurā nav pārstāvēta viņa valsts, ir tiesības griezties pie jebkuras ES valsts diplomātiskiem pārstāvjiem pēc palīdzības.

Reti kurā pasaules valstī tiesības pastāv bez šo tiesību nodrošinājuma pret ļaunprātīgu izmantošanu. Attiecībā uz fizisko ES pilsoņu pārvietošanos jāatceras, ka tās mērķis ir ekonomiskās aprites veicināšana. Tāpēc ir noteikti šādi ierobežojumi šķietamai durvju atvēršanai uz tautu pastaigu pa Eiropas Savienības teritoriju:

1) pārcelšanās uz sarunātu darbu citā ES valstī notiek bez ierobežojumiem; tomēr, ja darbs pārtraukts, bet jauns darbs noteiktā laikā (vietējo varas iestāžu kompetence) nav sameklēts, ES pilsonim jāatstāj svešas valsts teritorija;

2) kamēr ES pilsonis strādā citā valstī, arī studē vai apmeklē profesionālo iemaņu celšanas kursus, vai pārkvalificējas, viņam ir tiesības uz līdzvērtīgu sociālo pabalstu kā līdzīgā stāvoklī esošam vietējam ES pilsonim, respektīvi, svešais pilsonis nokļūst tās valsts apgādā, kurā viņš ekonomiski patstāvīgi darbojas;

3) normālā kārtā darba tiesības citā ES valstī ES pilsonis var sagaidīt uz pieciem gadiem ar vienu iespēju (nevis obligātu) pagarinājumu vēl uz pieciem gadiem;

4) pensionāri ES pilsoņi var pastāvīgi dzīvot citā ES valstī, vienīgi, ja viņi balstās uz savas valsts aprūpi; vienīgais izņēmums ir tie ES pilsoņi, kuri aiziet pensijā tieši no darba svešā valstī, — šajā gadījumā jāvienojas par relatīvo īpatsvaru pensijas izmaksām no abām ES valstīm (šobrīd tikai lēnām tiek kārtotas šīs starpvalstu attiecības);

5) ES pilsonis bezdarbnieks drīkst uzturēties citā ES valstī tikai paša apgādā (jautājums par bagātnieku — bezdarbnieku) vai tikai uz tik ilgu laiku, kamēr viņam ir iespējams pārliecināt par nopietnām cerībām iegūt darbu (sk. 1) par kompetencēm).

Eiropas Parlaments vairākkārt lūdzis Eiropas Tiesu izskatīt visus EK līgumus, lai apstiprinātu to, ka ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties uz citas ES dalībvalsts teritoriju praktiska izmantošana attiecas tikai uz ekonomiski aktīviem ES pilsoņiem.

Šī pilsoņu tiesība neattiecas uz ārvalstniekiem ES dalībvalstīs. Savukārt Eiropas Komisija, balstoties uz vairākiem Eiropas Tiesas spriedumiem, izdevusi direktīvas, starp tām 90/364, 365 un 366 (1990.g.), kurās atkārtoti uzsvērts princips, ka vienīgi tie ES pilsoņi, kuri ekonomiski darbojas kādā citā ES valstī, bauda šīs valsts sociālo nodrošinājumu. Šo nodrošinājumu šie pilsoņi turpina baudīt līdz tādam brīdim, kad viņi pārtrauc savu ekonomisko darbību. Attiecībā uz studentiem, kuri ir tieši pieminēti ES līgumos, tas nozīmē, ka studentam, pārtraucot studijas, izbeidzas tiesības uz turpmāku atbalstu no citas ES valsts, lai tajā dzīvotu bez ekonomiskas darbošanās uzsākšanas.