Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Jānis Strazdiņš

Par sevi — pats

— Esmu dzimis 1941.gada 29.septembrī Rīgā. Mana ģimene veidojusies no divām lielām dzimtām, kas nākušas no Vidzemes un Kurzemes. Tēvs pēc dienesta armijā strādāja sava tēva saimniecībā Īslīces pagasta Strazdiņos, vēlāk — par ierēdni Kredītbankā. Pēdējo reizi tikāmies Kuldīgā. Lai gan viņu atceros visai fragmentāri, tēva tēls manā atmiņā ir saglabājies. Otrā pasaules kara laikā tēvs pazuda bez vēsts un par viņa likteni neko neizdevās noskaidrot. Mana māte ir vidzemniece, taču bērnību un jaunību pavadījusi Rīgā, Sarkandaugavas rajonā. Viņa uzaugusi strādnieku ģimenē, beigusi Latvijas Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu skolu un ļoti ar to lepojas. Savas darba gaitas sākusi Rēzeknes slimnīcā, pēc tam viņas dzīve ilgus gadus bijusi saistīta ar darbu Rīgas 1. klīniskajā slimnīcā un Rīgas 1. bērnu poliklīnikā. Māte bija pediatrijas māsa un šajā profesijā nostrādāja ļoti ilgu laiku. Priecājos, ka viņas diplomi un portrets atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tieši mātes ietekmē esmu izvēlējies ārsta profesiju.

Mana bērnība pagāja Brīvības ielas pagalmos, pie Cēsu ielas, pie Lielajiem kapiem, Pērnavas ielā un Grīziņkalnā. Mums bija interesanta sabiedrība, ar daudziem joprojām esam labi draugi. Tas bija laiks pēc kara — interesants un piedzīvojumiem bagāts. Mācījos Rīgas 9. septiņgadīgajā, pēc tam — Rīgas 2. vidusskolā. Ar skolām man ir paveicies, jo abās tolaik strādāja vecās paaudzes skolotāji, augsti sava amata profesionāļi, kas mums sniedza patiešām daudz vērtīgu zināšanu. Vācu valodu esmu apguvis pamatskolā un vidusskolā. Tagad, kad strādāju starptautiskā jomā, tas ir ļoti noderīgi. Man nav bijusi vajadzība apmeklēt valodu kursus. Arī fizikā un ķīmijā labas zināšanas guvu Rīgas 2. vidusskolā, kur mans ķīmijas skolotājs bija Igors Puškarevs — tagad jau profesors. Mūsu dzīves ceļi ar viņu atkal ir krustojušies, jo sadarbojamies skolu veselības izglītības programmā. Savukārt muzikālo prasmi esmu guvis no dziedāšanas skolotāja Šulca. Jā, ar skolotājiem man dzīvē ir veicies.

9. septiņgadīgajā skolā sāku trenēties volejbolā. Tur mūs, skolas garākos puišus, atrada treneris Vilciņš un izvēlējās kā perspektīvus volejbolistus. Arī vidusskolas gados un vēlāk, studējot Medicīnas institūtā, manas sporta gaitas bijušas saistītas ar volejbolu. Pēc institūta beigšanas spēlēju Cēsu medicīnas darbinieku volejbola izlases komandā. Dzīves ceļi patiešām ir interesanti un neizdibināmi, jo tagad mana vedekla Žanete Strazdiņa ir profesionāla volejboliste, spēlē Vācijas vadošajā komandā, bijusi Vācijas meistare.

Pēckara gados mātei ar medicīnas māsas algu vienai bija grūti audzināt dēlu. Tādēļ no pamatskolas pēdējās klases un arī vidusskolas gadus vasarās strādāju — gan par krāvēju, gan par celtnieku. Vēlāk, studējot Medicīnas institūtā, visus gadus paralēli strādāju Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Institūtu beidzot, tas zināmā mērā noteica profesijas izvēli. Tā nu arī ar Sarkandaugavu (kur atrodas Psihoneiroloģiskā slimnīca) manai ģimenei ir liktenīga sasaiste.

Studiju gados sākumā vairāk sapņoju par ķirurģiju, taču psihiatrija guva virsroku. Ļoti daudz manai praksei deva nakts dežūras Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Naktis bieži nācās pavadīt kopā ar noziedzniekiem, no kuriem varēja sagaidīt visu ko. Turklāt viens otrs no viņiem tikai simulēja psihisku saslimšanu.

Psihoneiroloģiskajā slimnīcā gluži kā spogulī visas problēmas, visas negācijas sanāk kopā. Manuprāt, psihiatrija ir ļoti interesanta un daudzpusīga medicīnas nozare.

Tolaik, kad beidzu Medicīnas institūtu, jaunie speciālisti nedrīkstēja palikt strādāt Rīgā. Mani norīkoja darbā uz Straupes psihoneiroloģisko slimnīcu. Tā kā tajā ārstējās tikai alkoholiķi un narkomāni, gluži automātiski kļuvu par narkologu. Pavisam drīz jau biju slimnīcas galvenais ārsts. Turklāt apstākļu sakritības dēļ kādu laiku strādāju gluži viens, jo pārējie ārsti bija sameklējuši sev darbu citur. Bet man palīdzēja Laimes māte. Savā atvaļinājuma laikā uz Straupes slimnīcu piepelnīties brauca Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas vadošie speciālisti. Tā par maniem skolotājiem tajos gados kļuva psihiatri Mirdza Upeniece un Henriks Puško. Tolaik manā profesionālajā izaugsmē liela loma bija Pēterburgas profesorei Irīnai Pjatņickai, kura strādāja mūsu slimnīcā un rakstīja monogrāfiju par alkoholismu un narkomāniju. Lai gan, protams, mana pirmā prakses vieta bija Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca, kur es specializējos pie profesora Rotšteina. Labu skolu savulaik guvu, arī strādājot Behtereva institūtā Pēterburgā. Daudz deva arī mācības Maskavā, kur apguvu psihoterapiju.

Straupes laiks manā dzīvē bija ļoti interesants. Lielstraupes pili (kurā atrodas slimnīca) un arī baznīcu bija sagrauzis laika zobs. Līdzās ārstnieciskajam darbam gribējās sakopt veco pili un baznīcu. Lai gan mani vienmēr saistījusi māksla, arhitektūra un mūzika, pils un baznīcas atjaunošanas darbā liela loma bija manai sievai Dacei, mākslas vēsturniecei. Slimnīcas darbinieki bez materiālas atlīdzības iesaistījās vēsturisko ēku un apkārtnes sakopšanā. Plašs darbalauks pavērās arī slimnīcas pacientiem, jo ārstēšanas kursā bija iekļauta darba terapija. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ārstējot atkarības slimības, ļoti palīdz šādas alternatīvas. No kaut kā šķiroties (alkohola, narkotikām), ir svarīgi, lai cilvēka dzīvē ienāktu jaunas dominantes. Straupē itin visu atjaunoja cilvēki, kam bija radušās problēmas ar alkoholu un narkotikām. Es šiem cilvēkiem uzticējos, un viņi nepievīla.

Strādājot Straupes psihoneiroloģiskajā slimnīcā, es izveidojos kā speciālists. Daži kolēģi tolaik mēdza pajokot, ka manī “sēžot” arī celtnieks. Mēs uzcēlām slimnīcas darbiniekim dzīvojamo ēku un katlumāju. Uzskatu, ka jebkura iestāde attīstās tikai tad, ja kaut ko arī ceļ. Straupē biju nostrādājis septiņus gadus, kad bērnu dēļ nolēmām pārcelties uz Rīgu. Sāku strādāt par galvenā ārsta vietnieku Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, biju galvenais ārštata narkologs Veselības ministrijā. Kā jauns speciālists guvu labu skolu, srādājot slimnīcas galvenās ārstes (viņa bija arī Latvijas galvenā psihiatre) Zuzannas Sočņevas vadībā. No 1977. līdz 1993.gadam biju Republikas narkoloģiskā dispansera galvenais ārsts, 1993.gadā sāku strādāt par Valsts narkoloģiskās aprūpes un veselības centra direktoru un vienlaikus arī par Nacionālās narkotiku kontroles un narkomānijas apkarošanas koordinācijas komisijas priekšsēdētāju. Pašlaik mana darbība ir kļuvusi plašāka un daudzpusīgāka, jo kopš 1995.gada marta vadu koordinācijas vienību PHARE reģionālajā programmā “Cīņa pret narkotikām”. Mūsu redzeslokā ir Iekšlietu ministrijas, muitas un robežas problēmas, “netīrā” nauda, ķīmisko vielu kontrole, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība un speciālistu apmācība.

Domāju, ka Latvijā pašlaik ir sākusies attīstība. Mēs ejam laukā no krīzes. Latvija ir stabila, neatkarīga valsts, un mēs tiksim pāri grūtībām.

Narkoloģija ir ļoti interesanta nozare. Tā veicina un attīsta ne vien profesionālās zināšanas, bet veido cilvēku par vadītāju, par sabiedrisku darbinieku, politiķi un diplomātu. Šai visnotaļ interesantajai profesijai arī turpmāk būs svarīga vieta mūsu sabiedrībā.

Labākā alternatīva — darbs

Ārsti, kas nodarbojas ar reanimāciju, labi zina, cik svarīga ir intensīvā terapija. Tas ir pasākumu komplekss, kas visplašākajā nozīmē palīdz atjaunot visas dzīvībai svarīgās funkcijas. Jo ir par maz iznest cilvēku no Harona laivas. Viņam jāspēj atgriezties agrākajā dzīvē. Alkoholiķiem un narkomāniem vislabāk var palīdzēt darba terapija. Jo sevišķi tad, ja tā sniedz patiesu gandarījumu. Tad ārstēšanai ir vērā ņemams rezultāts.

Kad Jāni Strazdiņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, atcerējos savu pirmo sastapšanos ar viņu pirms gadsimta ceturkšņa. Toreiz es, jauna žurnāliste, braucu uz Straupi pie jauna ārsta, kas pāris gados bija paveicis šķietami neiespējamo. Līdz tam nevienam pat prātā nebija nācis atjaunot laikazoba sagrauzto seno Lielstraupes pili, baznīcu un parku. Vēl mazāk kāds bija domājis par to, ka šajā visnotaļ svētīgajā darbā varētu iesaistīt slimnīcas pacientus — cilvēkus, kurus alkohols un narkotikas bija noveduši līdz kritiskai robežai. Daudzu, arī mediķu, skatījumā tie bija gandrīz vai “norakstāmi” cilvēki. Protams, šo pacientu ārstēšanas kompleksā ietilpa arī darba terapija. Viņi strādāja dažādos uzņēmumos, par ko pienācās arī atalgojums. Uzticēt šiem cilvēkiem vēsturisku pieminekļu restaurāciju? Nekādā gadījumā! Aizlaidīs postā to pašu pēdējo, kas vēl atlicis. Ne šiem cilvēkiem kas svēts, ne viņi vairs ko saprot no patiesa skaistuma.

Lai saredzētu īsto skaistumu, lai prastu to glabāt un atjaunot, pašam cilvēkam jābūt labam. Lai uzticētos citiem, pat, kā mēdz sacīt, galīgi no ceļa nogājušiem cilvēkiem, pašam ir jābūt divtik labam. Jānis Strazdiņš saviem pacientiem uzticējās. Un viņa personības starojums spēja pārliecināt arī dziednīcas personālu. Ar jaunā ārsta ierašanos Straupē bija sākusies atjaunotne — fiziska un garīga.

Bet sākotnēji Jānim Strazdiņam Straupē klājies ļoti, ļoti grūti. Viņš bija nolēmis atjaunot krietni vien nolaisto baznīcu un arī slimnīcā, kas atradās pilī, un tās apkārtnē “ienest” skaistumu. Protams, daudziem šī vēlēšanās šķita pat vairāk nekā dīvaina. Jo īpaši — doma restaurēt baznīcu. Vai tiešām Strazdiņam nekā cita nav ko darīt? Gan ārstnieciskā, gan saimnieciskā darba taču bija pārpārēm. Galvenā ārsta pienākumos ietilpa daudz kas. Taču, itin sekmīgi tiekot galā ar visu, Jānis Srazdiņš, šķiet, vairāk nekā jebkurš cits saprata vienkāršo patiesību: ko cilvēks savām rokām ir radījis, tas cilvēkam ir jāsargā. Par pirmo domubiedru un konsultantu kļuva viņa dzīvesbiedre Dace, diplomēta mākslas vēsturniece. Viņas padoms un līdzdalība allaž, arī vēlākajos gados, bija noderīgs.

Lielstraupes pils pamati likti pirms vairāk nekā 700 gadiem.Tā ir vecākā viduslaiku pils Latvijā, kas tolaik (kad Straupes psihoneiroloģiskajā slimnīcā sāka strādāt dakteris Strazdiņš) bija samērā labi saglabājusies un vēl piemērota dzīvošanai. Par kādu vienotu stilu būvniecībā, šķiet, nevarēja būt runas, jo Lielstraupes pils veidojusies gadu gaitā. Te redzami dažādi arhitektūras novirzieni. Galvenā korpusa romāņu stils un barokam raksturīgais tornis jau iztālēm piesaista uzmanību. Torņa smailē kopš 1743.gada ir vējrādis...

Daudz senatnes atmiņu slēpj Lielstraupes pils parks. Necils pauguriņš atgādina par reiz apkārtnē plosījušos mēri — tur atradušies ļaunās slimības upuru kapi. Bet kāds tumši pelēks akmens glabā sevī sāpes un asaras. Jo pie šī akmens piesēja un sita zemniekus, kas nepakļāvās valdošajai varai. Kādreizējās atkritumu grēdas vietā ierīkots skaists alpinārijs. Bet... Cik grūti dakterim Strazdiņam nācās lauzt cilvēkos vienaldzības un pretestības bruņas. Pārliecināt. Aizraut. Daudz vieglāk bija velt akmeņus un vest projām atkritumus, kas iepretim pilij veidoja atbaidošus kalnus. Un tā bija pirmā augstiene, kuru pārvarēja jaunais ārsts. Viņš rīkoja talkas un arī pats tajās aktīvi piedalījās. No akmeņiem tika izveidota dekoratīva siena ar arku (atliekas no kādreizējās ieejas vīna pagrabā). Pāri izveidotajiem dīķiem pārmests tiltiņš... Līdzās slimnīcas uzņemšanas nodaļai ir kalti dzelzs vārti. Lai izgatavotu precīzu agrāko vārtu kopiju, Dace un Jānis bija pūlējušies ar lupu atšifrēt fotogrāfijās veco vārtu kaluma zīmējumu.

Toreiz pārliecinājos, ka Lielstraupes pils, kurā atrodas psihoneiroloģiskā slimnīca, nav alkoholiķu un narkomānu izklaides vieta vai kūrorts. Tā ir dziednīca vārda tiešākajā nozīmē. Dziednīca, kurā ārsti cīnās par savu pacientu dzīvību, veselību un nākotni. Šķērsojot pils senatnīgās ejas un kāpjot pa noslēpumainajām kāpnēm, neviļus bija jādomā par reanimāciju un intensīvo terapiju, kuru šajā vietā varēja attiecināt gan uz vēstures un arhitektūras pieminekļu, gan uz slimnīcas pacientu atgriešanos agrākajā, normālajā dzīvē. Viss bija paveikts pašu spēkiem. Tumša ozolkoka kāpnes, kalumiem rotātas durvis. Veclaicīgas krāsnis. Pils torņa daļā, tāpat kā sendienās, iekārtota bibliotēka. Un kur tad vēl pilnībā atjaunotā baznīca! Kad pats dakteris piesēdās pie ērģelēm, baznīcas gotiskās velves atbalsoja savdabīgu simfoniju. Tobrīd iztēlojos, cik laimīgs gan koncertzāles atklāšanas dienā jutās Jānis Strazdiņš. Ar savu ticību pārmantojamībai kā nesaraujamai laikmetu saiknei. Galu galā arī vārdam “piemineklis” ir viena sakne ar vārdu “piemiņa”. Un arī tāda var būt intensīvā terapija.

... Jāņa Strazdiņa vāds sen jau komentārus neprasa. Viņu pazīst ne tikai cilvēki, kam radušies sarežģījumi ar alkoholu un narkotikām. Jo viņš ir kultūras un sabiedrības cilvēks. Viņš ir Ārsts. Medicīnas Goda doktors. Cilvēks, kura domas un atziņas vērtē augstu. Cilvēks, kurš pārliecināts, ka labākā alternatīva alkoholam un narkotikām ir prieks un gandarījums par labi paveiktu darbu. Jo dabisku prieku nevar salīdzināt ar mākslīgi radītu eiforiju. Pašlaik, būdams Eiropas Komisijas PHARE programmas koordinators, Jānis Strazdiņš veic ļoti nozīmīgu darbu narkotiku apkarošanā. Diemžēl arī Latvijā narkomānija ir kļuvusi par valsts mēroga problēmu. Lielākā daļa šo slimnieku pēc medicīniskās palīdzības negriežas, jo atrodas narkotiku varā un sen vairs nav sava likteņa saimnieki. Narkomānu skaits strauji aug.

“Un nepatīkamākais ir tas, ka ar narkotikām aizvien vairāk sāk aizrauties bērni,” saka Jānis Strazdiņš. “Vispirms, protams, jaunbagātnieku bērni. Ļoti iespējams, ka šos jauniešus kāds apzināti ievelk savos tīklos, mērķējot uz viņu vecāku biezajiem naudas makiem.”

Kā stāsta Jānis Strazdiņš, pie mums, Latvijā, narkomānu sieviešu skaits aug ievērojami straujāk nekā vīriešu. Iespējams, tādēļ, ka sievietes iegūt līdzekļus narkotikām var ar savu ķermeni... Bet šīm sievietēm vēlāk dzimst bērni, kas tūlīt pēc piedzimšanas izjūt prasību pēc narkotikām. Jo viņu organisms jau mātes miesās pie tām pieradis. Nesaņēmis zināmu devu narkotikas, bērns varot pat nomirt. Ja šāds narkomānes bērns izdzīvo, tad ir novājināts un slikti attīstās. Un vēlāk, pieaudzis, viņš, ja arī nekļūs par narkomānu, tad visu dzīvi būs paaugstināti jūtīgs pret vielām, kuras izraisa pierašanu.

Vai ir iespējams, dažas reizes nobaudot vienu vai otru narkotiku, apstāties? Narkologi uzskatot, ka neesot iespējams. Vienīgi cilvēks ar ļoti stipru gribasspēku varot pārvarēt šo tieksmi un apstāties. Un to ļoti labi zinot narkotiku tirgotāji. Uz manu jautājumu, vai narkomāni tātad gandrīz vienmēr ir “zuduši cilvēki”, Jānis Strazdiņš atbild, ka pirms dažiem gadiem būtu atbildējis apstiprinoši. Bet tagad pasaulē jau atrastas metodes, kas dod iespēju narkomānus izārstēt. Latvijā ar rietumvalstu palīdzību izveidotas trīs medicīnas iestādes, kas paredzētas narkomānu ārstēšanai un rehabilitācijai. Narkomānu ārstēšana Latvijā (izņemot anonīmā) ir bezmaksas. Kā teic Jānis Strazdiņš, atšķirībā no alkoholiķiem narkomāni pēc ārstēšanās nezaudē prātu un intelektu. Taču tas gan attiecas vienīgi uz tiem, kas lietojuši opija grupas narkotikas. Cilvēki, kas pārmērīgi lietojuši trankvilizatorus vai miega līdzekļus, degradējas. Un pat vairāk nekā alkoholiķi.

Jānis Strazdiņš ir cilvēks, kas vienmēr daudz dara pats. Savām rokām. Gan darbā, gan arī privātajā dzīvē. Jau gandrīz gadsimta ceturksni abi ar dzīvesbiedri Daci ceļ mājiņu Skultē. Ceļ un ceļ. Jo, izņemot dažas īpaši sarežģītas “operācijas”, Jānis Strazdiņš visu veic saviem spēkiem. Pirms kāda laika viņš ieguvis jaunu titulu — kļuvis vectētiņš. Dēls Valts būs ārsts, bet meita Ieva — mākslas vēsturniece. Jānim Strazdiņam patīk rozes. Īpaši dzeltenas.

Armīda Priedīte,

“LV” nozares redaktore

Ar māti Bulduros. Te man ir divi gadi

Māte Erna Elsis, krustmāte Herta Elsis, krusttēvs Edgars Elsis un tēvs Kārlis Strazdiņš trīsdesmito gadu beigās Daugavpilī

Rīgas Medicīnas institūta 3.kursa students (1962.gads)

1964.gada 22.augustā, kāzās, ar sievu Daci Strazdiņu (Reiteri)

Saņemot Medicīnas Goda doktora grādu (1996.gadā)

Dace un Jānis Strazdiņi 1996.gadā Parīzē

Dace un Jānis Strazdiņi ar mazmeitu Anitu, meitu Ievu, vedeklu Žaneti un dēlu Valtu 1995.gada Ziemassvētkos

Foto no ģimenes albuma