Kārlis Ulmanis — savam laikam un mūsu laikam

Latvijas ievērojamā valstsvīra 120 gadu piemiņas svinības Rīgā, Nacionālajā teātrī, 1997.gada 4.septembrī

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Labvakar!

Kārlis Ulmanis un Latvija — tā ir nedalāmība. Prezidents brīvvalstij. Kārlis Ulmanis ir personība, kuru vēstures laika griežos gan sajūsmināti ceļ debesīs, gan iznīcinoši peļ.

Personības simtdivdesmitgade ir pietiekami ilgs laiks, lai, izvērtējot pagātni, veidotu nākotnes metus.

Atskatoties topam gudrāki. Kārlis Ulmanis bija nesavtīgs un strādīgs. Pārlieku uzņēmās pats, uzticējās domubiedriem, kuri ne vienmēr bija tik milzīgas paļaušanās cienīgi.

Mēs daudz ko varam aizgūt no Latvijas, kurā strādāja un kuru līdzveidoja Kārlis Ulmanis.

Šodien mūsu vislielākais guvums un bagātība ir neatkarība, bet būt tajā un uzturēt to — tā ir saliedēšanās prasme, lai drīzāk un stabilāk veidotu atdzimstošo patstāvības valsti, kurā rokam kupicas, iemērām zemi un cērtam kokus jaunsaimniecībām.

Kārļa Ulmaņa laikā Latvija bija nacionāla valsts. Šodien mūsu sabiedrība ir daudznacionāla. Eiropa un pasaule murd etniskos strīdiņos un pat karos, tāpēc mums jābūt dzīves gudriem, lai mēs paliktu latviski, gan cittautiešu cieņu iemantojot, gan nevienu nenoniecinot. Katrs var zīlēt, kā būtu rīkojies Kārlis Ulmanis šodien, bet droši varam apgalvot, ka arī šodien Prezidents iestātos par tautu savstarpēju sapratni.

Kādam jābūt katram no mums šodienīgā valstī?

Mēs esam ceļā, gaišā, bet ļoti grūtā ceļā. Prātā nāk mūsu dziesmas vārdi: "Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu..." Vai esam apjautuši šo negaistošo atziņu: "Ja ikviens..."?

Neatkarības jūsmas brāzmojošā straume ir rimusi, cerīgi priecējumi mijas ar ikdienas sūrmi, dažs staigā ar lielu pavārnīcu un cenšas pasmelt dziļāk un vairāk, citus atstumjot sānis. Godīgums un augstas morāles vērtējumi sabiedrībā vēl tikai iedīglī. Taču, sūrojoties par ikdienu, mēs tomēr lepojamies, ka Latvija ir, ka Latviju pasaulē atzīst un ka Latvija ir ceļā uz ciešākām saskarsmēm ar citām valstīm. Tas ir Kārļa Ulmaņa aizsāktā turpinājums. Toreizējais brīvvalsts Prezidents apguva zinības Eiropā un Amerikā un spēja lietpratīgi šīs atziņas likt lietā. Un, pats galvenais — iekvēlināt darbībai, "ja ikviens tik zemē sētu...". Atbalsts zemniecībai, rūpnieciski iekustinājumi un Ķeguma spēks Latviju darīja varošu un cerīgu.

Kārlim Ulmanim — simtdivdesmit. Vēsturnieki, laikabiedri, tautsaimnieki vērtējuši, vērtē un vērtēs personību. Kārlis Ulmanis darbīgumu sāka gadsimta rītausmā. Zemniekdēls kūts un smaga darba praksi saplūdināja ar pasaules gudrībām, un tālab Latvija bija strauja un pamatīga savā gājumā.

Tagad, kad tuvojamies ne tikai gadsimtu, bet arī gadu tūkstošu mijai, esam gudrībās vēl varošāki, un tāpēc Latvijas gājumam jābūt vēl žiglākam. Mēs vairs neesam teritorija ar samākslotām piederības saitēm kādai lielzemei, mēs vairs neesam poligons, kurā maršēja citas valsts karaspēks. Mēs paši esam saimnieki savā zemē. Varam paveikt ļoti daudz, bet vai vienmēr darām visu, ko no mums prasa šodiena? Vai katram no mums pietiek gribas? Vairumam — jā. Bet ne visiem.

Ikvienam grauds ir jāiesēj. "Kas gan izskaitīt tad spētu zelta kviešu krājumu."

Paldies!

Uzruna K.Ulmaņa 120. dzimšanas dienas atceres sarīkojumā Nacionālajā teātrī 1997.gada 4.septembrī