Akadēmiķis profesors JĀNIS STRADIŅŠ:

Labvakar Latvijā! Sirsnīgs sveiciens Kārļa Ulmaņa dzimšanas dienā visiem, kam viņa vārds kaut ko nozīmē.

Mēs atrodamies telpā, kur uz vēstures skatuves pirmoreiz uznāca jauna valsts — neatkarīgā Latvija. Šo valsti 1918.gada 18.novembrī prezentēja jauns politiķis, nolasot jaunās valsts nodomu deklarāciju, kura nobeidzās ar vārdiem: "Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības."

Pagaidu valdības Ministru prezidents, 41 gadu vecais Zemgales saimnieka jaunākais dēls, trešais sava tēva dēls, uznāca uz šīs skatuves, uz Latvijas vēstures skatuves jau ar prāvu mūža pieredzi — viņš bija mācīts agronoms, studējis Vācijā, Šveicē, pēc Piektā gada revolūcijas sagrāves un Pleskavas cietuma emigrējis uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur izmēģinājies piensaimnieka praktiskā darbībā Nebraskas štatā, beidzis turienes universitāti, pēc amnestijas atgriezies dzimtenē, kļuvis par lauksaimniecības biedrību iecienītu lektoru, inovāciju ieviesēju Latvijas zemkopībā, pēc 1917.gada Februāra revolūcijas darbojies politikā kā Latviešu zemnieku savienības dibinātājs un Vidzemes guberņas vicekomisārs (gubernatora vietnieks). Taču Kārļa Ulmaņa mūža zvaigžņu stunda bija šis 18.novembris, Latvijas valsts dibināšana.

Šodien, šajā zālē un šajā reizē, kas ir — pasvītroju — pirmā oficiālā Kārļa Ulmaņa personības godināšana valsts līmenī mūsu vēsturē, ir skaidri un nepārprotami jāpasaka: Kārlis Ulmanis pieder Latvijai, pieder visai latviešu tautai un pieder mūžībai. Kamēr vien pastāvēs jēdziens "Latvija", dzīvos arī šis vārds, atmiņas par Kārli Ulmani Latvijas neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā. Latvijas Republikā ir bijuši arī citi izcili veidotāji un vadītāji — Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, Zigfrīds Meierovics, Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Jānis Balodis, apgaroti tautas idejiskie līderi ir bijuši Rainis, arī Kārlis Skalbe. Katram no viņiem ir savi nopelni, sava darbošanās joma, sava vieta vēsturē, taču ievērojamākais valstsvīrs un politiķis tomēr ir bijis Kārlis Ulmanis, kura uzvārds pārstāv Latvijas Republiku lielajās pasaules enciklopēdijās un ar kuru tautas vairākuma apziņā asociējas neatkarīgās Latvijas nodibināšana, asociējas "Ulmaņa laiki".

Kārlis Ulmanis ir pretrunīga, pat traģiska personība, viņa vērtējums laikabiedru uztverē nav bijis un arī šodien nav viennozīmīgs. Viņš ir dievināts un nīsts, slavināts un pelts, pārmēru godināts un pārmēru pulgots. Taču katrs ievērojams darbinieks tiek svērts vispirms sava laikmeta, pēc tam vēstures svaros, un visos gadījumos uz viena svaru kausa ir pozitīvais veikums, uz otra — negācijas. Mums ir Edgara Dunsdorfa varbūt pārāk kritiskā, vietumis pat sarkastiskā garā sacerētā Ulmaņa biogrāfija, ir Alfreda Bērziņa un Jāņa Labsvīra cildinošie, apoloģētiskie portretējumi, ir daudz memuāru literatūras, nule iznākušās, savā uzticībā satriecošās Ulmaņa privātsekretāra Jāņa Ruduma liecības čekai. Daudzos sacerējumos izceļ, pat tendenciozi, nelabvēlīgi Kārļa Ulmaņa negatīvās personības īpašības — godkāri, stūrgalvību, iedomību, provinciālismu, varaskāri, egocentrismu, valdonīgumu; tomēr pat kritiski noskaņoti vērtētāji, kā agronoms Jānis Lejiņš, steidz piebilst, ka "ārkārtīga uzņēmība, neatlaidība, lielas darba spējas un kompetence daudzās nozarēs, drošsirdība un dziļš patriotisms bija Kārļa Ulmaņa gaišās īpašības".

Referāts K.Ulmaņa 120. dzimšanas dienas atceres sarīkojumā Nacionālajā teātrī 1997.gada 4.septembrī (nesaīsināts)