Kārlis Ulmanis — savam laikam un mūsu laikam

Akadēmiķis profesors JĀNIS STRADIŅŠ:

Turpinājums no 1.lpp.

Arī aizvakar notikušajā konferencē "Kārlis Ulmanis un viņa laiks", ko rīkoja Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Ulmaņa dibināto Latvijas Vēstures institūtu, Kārļa Ulmaņa piemiņas fondu, Rīgas Latviešu biedrību un Zemnieku savienību, vērtējumos lielā pārsvarā izskanēja pozitīvie momenti, kaut gan vēstures profesori A.Stranga un I.Feldmanis deva kritisku vērtējumu, kurā arī bija sava taisnība un kurš būtu jāpaanalizē.

Cilvēka vājības paliek laikmetam, laikabiedriem, — vēsturei paliek personība kopumā. Mūsdienu latviešu uztverē Kārlis Ulmanis — atbrīvojies no pārejošā, kļuvis par latviskās Latvijas simbolu, īpaši tautas, zemnieku, pilsētnieku uztverē, varbūt mazāk inteliģences, jaunatnes un politiķu vērtējumā. Vai kādam patīk vai ne, tautā dzīvo leģenda, mīts par Kārli Ulmani, dažbrīd tik spēcīga, ka varētu traucēt (gribētos gan piebilst, traucēt šķietami) mūsu daudzināto "ieiešanu Eiropā".

Jo šodien jāapzinās, ka Kārlis Ulmanis veidojās kā 19.gadsimta cilvēks ar dziļām saknēm laukos, zemnieku sētā, ar instinktīvu aizdomīgumu pret pilsētu, finansu kapitālu, kosmopolītisko kultūru. Šo ievirzi gluži satricināt nevarēja arī Amerikā aizvadītie gadi, kas bija devuši Ulmanim plašāku vērienu, cieņu pret uzņēmību, simpātijas pret angļu sakšu pasauli. Kārlis Ulmanis bija izteikts pozitīvists, kas visur centās saskatīt un ieviest pozitīvo, kas nemīlēja nīgrus, šaubu cilvēkus, bet cienīja darītājus.

Es runāšu par likteni, sūtību un vēstures mācībām.

Vispirms par trim liktenīgajiem datumiem Kārļa Ulmaņa dzīvē. Un ne jau par 1877.gada 4.septembri, kad viņš piedzima Bērzmuižas Udzes "Pikšās", un arī ne par 20.septembri, kad viņa mūžs aprāvās Krasnovodskā (tagad Turkmenbašī), komunistu cietumā. Ceļazīmes viņa mūžā ir 18.novembris, 15.maijs un 17.jūnijs. Kārlis Ulmanis izgāja visu neatkarīgās Latvijas Republikas, "pirmās republikas" 22 gadu ceļu no tās proklamēšanas ar visām tās gavilēm, šaubām un agonijas dienām, būdams pirmais Ministru prezidents, astoņu Ministru kabinetu vadītājs un kopš 1936.gada 11.aprīļa — arī Valsts prezidents.

18.novembris 1918.gadā, Latvijas valsts proklamēšana.

Daži vēsturnieki saka, ka pats 18.novembra akts Rīgā neesot bijis īpaši vajadzīgs. Latvijas neatkarība esot bijusi pasludināta jau agrāk Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes sesijās Valkā un īpaši Petrogradā, pēc Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas. Neatkarību de facto bija jau atzinusi Lielbritānijas valdība, lords Balfūrs 1918.gada 11.novembrī.

Tam nevar piekrist. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas Latvijas neatkarība nāca mokoši — Latvijai nebija vēsturē dibinātu valstiskuma tradīciju kā Lietuvai, tai nebija tādas nācijas vienotības kā Igaunijā, vēl 1917.gadā neatkarība šķita utopija. Trīs gadus Latvija bija pasaules kara izmocīta, frontes sadalīta, daudzi tās iedzīvotāji izmisumā bija radikalizējušies, liela daļa, ja ne vairākums, sekoja ultrakreisām atziņām un lozungiem, komunistiem, sarkanos strēlniekus gaidīja kā atbrīvotājus. Publisks 18.novembra akts Rīgā atklātībā bija nepieciešams, varbūt pat ne tik daudz starptautiski tiesiskā plāksnē, cik pašai nācijai. Latvijas valsts bija jāproklamē Latvijā, nevis pagrīdē Pēterburgā, nezināmā vietā. Jaunās valsts idejai bez pilsoniskām aprindām bija jāpiesaista arī sociāldemokrāti, lai Latviju veidotu uz demokrātijas pamatiem. Paradoksālā kārtā tieši Kārlis Ulmanis, vēlāk partiju nīdējs, toreiz izvirzīja domu, ka Tautas Padome un valdība jābūvē uz partiju pārstāvniecības pamata, nevis uz bēgļu aprūpes organizācijām, savu laiku nodzīvojušām struktūrām. 18.novembrī Latvija — valsts bija tikai ideja, dzejnieku, mākslinieku un "trešo tēva dēlu" izlolota. Realitāti tā guva cīņās pret ienaidniekiem, saliedējot tautas vairākumu ap Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību. Tieši šajos ārkārtīgi grūtajos 2 gados, cīņās pret lieliniekiem, vācu dzelzs divīziju, bermontiešiem, izkristalizējās nācijas vienība, reāls valstiskums, neignorējot arī mazākumtautības, apvienojot visas "trīs zvaigznes", arī Latgali. Domāju, ka tajā visai sarežģītajā posmā tieši Kārlis Ulmanis ar savu patriotismu, enerģiju, drosmi, pat pārdrošību un reizē diplomātisku veiksmi, uzdrīkstēšanos, ticību, pareizo orientāciju bija galvenā persona, viņš savu misiju veica godam, un pirmām kārtām tas nodrošina Kārļa Ulmaņa vietu Latvijas vēsturē.

"Grūti iedomāties, ka kāds cits būtu varējis būt Latvijas pirmais Ministru prezidents. Nav šaubu, ka, vadoties tikai no spējām, latviešu jaunajā inteliģencē bija daudzi, kas būtu varējuši ieņemt šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās drosmes, lai satvertu nātres, Ulmanim šāda drosme bija", atzīst vēsturnieks Edgars Dunsdorfs.

Sekojošie gadi, parlamentārisma laiks daudz deva Latvijas valsts izveidošanai un demokratizēšanai, tas izvirzīja citus politiķus un partiju kombinācijas un, kā jau tas vēsturē ar celmlaužiem mēdz būt, Kārlis Ulmanis jutās atstumts, kaut arī — sacījām jau — viņš vairākkārt darbojās Ministru prezidenta vai ministra amatos. Savā vēstījumā Latvijas neatkarības 20.gadadienā, 1938.gada 18.novembrī, Ulmanis sacīja: "Darba, enerģijas un arī panākumu bagāti bija taisni pirmie gadi pēc Brīvības cīņu izbeigšanas. Bet tad nāca citi laiki, ar nesaskaņām, ķildām, veltīgiem strīdiem un neauglīgu runāšanu. Cēlie ideāli sāka izbālēt, un to vietā draudēja nostāties vienas dienas rēķini un aprēķini, tā ka svešinieki vēlāk varēja par mums teikt tādus vārdus: sadziedējuši kara brūces, jūs iegrimāt ikdienā, un kaut arī tās bija sekmes, jums kaut kā trūka. Jums trūka lielās, nešaubīgās, mērķtiecīgās gribas, mērķtiecīgās organizācijas. (..) Mazie dienas darbi vajadzīgi, un, tie ir derīgi, bet tautas un valsts nākotnei un pastāvēšanai vajadzīgi arī lielie, dižie, ideālu pilnie darbi."

Šādu ideju — un, manuprāt, ne jau tikai personisko ambīciju — vadīts, K.Ulmanis kā Ministru prezidents kopā ar kara ministru Jāni Balodi izšķīrās par Satversmes un Saeimas darbības apturēšanu 1934.gada 15.maijā.

Tas bija valsts apvērsums, autoritāra režīma un vadonības iedibināšana. Šī rīcība varētu būt un ir viens no galvenajiem pārmetumiem Kārlim Ulmanim kā politiķim. Negrasos ne aizbildināt K.Ulmani, ne cildināt 15.maiju, taču notikušais nav aplūkojams abstraktas demokrātijas un vietēju procesu skatījumā vien. Liela loma bija toreizējai gaisotnei Eiropā, jo no jaundibinātajām Versaļas valstīm vienīgi Somijā un Čehoslovākijā bija saglabājusies īsti parlamentāri demokrātiskā iekārta, kamēr lielum lielā vairumā valstu izveidojās autoritāri režīmi, ko turklāt vēl veicināja bailes no Staļina vai Hitlera asiņainā totalitārisma un imperiālisma. Autoritārismu izraisīja demokrātisko tradīciju trūkums jaunajās valstīs un vispārējie nacionālisma uzplūdi Eiropā — līdzīgus apvērsumus jau agrāk bija veikuši Antans Smetona Lietuvā un Konstantīns Petss Igaunijā, zīmīgā kārtā abi arī nacionāli līderi, kas stāvēja pie savas valsts neatkarības šūpuļa. Zināms attaisnojums varētu būt tas, ka Ulmani pēc 15.maija atbalstīja ļoti prāva tautas daļa, daži laikabiedri lēš — ap 70 procenti.

Taču galvenais apvērsuma cēlonis bija sakņu trūkums demokrātijai nacionālajā augsnē, antiliberālisma un pretrietumniecisku vērtību pieaugums Latvijas zemnieciskajā un sīkpilsoniskajā vidē, pieaugošs nacionālisms, kas izrietēja no bažām par pamatnācijas pastāvēšanu, tās ekonomisko un politisko vietu sabiedrībā. Nav noliedzama taisnība prof. A.Strangas tēzē, ka "visās trijās Baltijas valstīs jau demokrātijas laikā tika īstenota t.s. nacionālā modernizācija — mākslīga un forsēta pamatnācijas sociālās struktūras maiņa, kuras galvenie rezultāti bija nacionālās ierēdniecības — politiskā nacionālisma galvenā sasnieguma — neapturams pieaugums un valsts īpašuma vairošana. Neviena no Baltijas valstīm, tāpat kā citas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis, nepieņēma civilu sabiedrību, balstītu tikai brīva tirgus sistēmā, neaizskaramā privātīpašumā un individuālismā. (..) Autoritāri nacionālistiskas diktatūras ar augošu valsts atbalstu lauksaimniecībai bija zemniecības apzināta un brīva izvēle."

Ulmaņa diktatūras laikā gūti neapstrīdami panākumi lauksaimniecībā un valsts saimniecības izveidošanā, kaut arī profesors Arnolds Aizsilnieks savā Latvijas saimniecības vēsturē šos panākumus apšauba, pārmetot novēršanos no eiropeiskā liberālisma un pievēršanos nacionāli orientētam protekcionismam. Vēl ievērojamāki panākumi bija izglītības un kultūras jomā — atgādināšu Kultūras fonda pieaugošās aktivitātes, "Draudzīgo aicinājumu", Lauksaimniecības akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšanu, Brāļu kapu celtniecības nobeigšanu, monumentālās celtnes un pieminekļus, īpaši skolu celtnes provincē ("labajos gados" atklāja pa 94 skolu jaunceltnēm gadā!). Izglītība un kultūra bija patiesas valsts prioritātes. Šajā laikā tika uzcelta arī Ķeguma spēkstacija, jauni dzelzceļi, sākta vietējo izrakteņu kūdras un kaļķakmens plašāka izmantošana ražošanā un enerģētikā, plauka un modernizējās lauksaimniecība, paplašinājās eksports, stabilas bija finanses un nauda.

Šie gadi bija Latvijas ziedu gadi, bet — vai pateicoties autoritāram režīmam vai neraugoties uz tā pastāvēšanu? Iedrošinos sacīt, ka summējās abas tendences — neapšaubāmi bija demokrātijas ierobežojumi, zināma nacionālās politikas saasināšanās, arī saimnieciskā jomā, īpaši pret vāciešiem vērsti pasākumi (kaut arī jāpasvītro, ka Ulmanis gan iestājās par latvisku Latviju kā prioritāru, taču ne par pērkoņkrustiešu lozungu "Latviju latviešiem!"), bet tikpat neapstrīdams bija arī liels nacionāls pacēlums, reāls darbīgums, ideālisma pieaugums sabiedrībā vai vismaz prāvā tās daļā. Bija vadonības kults, kas dažbrīd izpaudās nepievilcīgā veidā, subjektīvisms un autoritārisms, taču Ulmanim diez vai varētu pārmest savtīgumu, pašlabuma meklēšanu un viņa ministriem — nekompetenci. Vairums bija profesionāļi savās nozarēs, bet pats Ulmanis bija gudrs saimnieks.

Jā, Kārlim Ulmanim varētu pārmest nepietiekamu aktivitāti ārpolitikā, kaut vairākkārt viņš bija ieņēmis pat ārlietu ministra amatu. Savas vadonības sešos gados viņš ne reizes neizbrauca no Latvijas ne diplomātiskā misijā, ne privātā braucienā, pārāk maza bija aktivitāte Baltijas antantes veidošanā (kaut arī jāatzīst, ka šajā ziņā Latvija tomēr bija aktīvākā no trim Baltijas valstīm). Varbūt maz vērības Ulmaņa valdība veltīja valsts aizsardzībai — tā domāja, ka nacionālai pašapziņai un nākotnes Latvijai vairāk dos skolas un tautas nami nekā tanki, zemūdenes un lidmašīnas.

Ir lasīti pārmetumi, ka autoritārā režīma iedibināšana, iznīcinot demokrātisko iekārtu Latvijā, veicinājusi Latvijas sovjetizāciju. Ja nebūtu bijis šis apvērsums, ja Latvija 1939.gada rudenī un 1940.gada vasarā būtu bijusi demokrātiska republika, apgalvo Ulmaņa oponenti, padomju varu un Latvijas aneksiju nebūtu bijis iespējams likumīgā kārtā īstenot, jo to būtu aizkavējusi Saeima, nebūtu bijis jārīko jaunas, Staļinam paklausīgas "Tautas Saeimas" vēlēšanas... Tomēr diez vai demokrātiska valsts iekārta un Satversme būtu varējusi aizkavēt totalitārās agresorvalsts iebrukumu, aizkavēt Latvijas aneksiju, kā to liecina Hitlera izrīkošanās ar Čehoslovākiju, Austriju un Luksemburgu vai "ceturtā Polijas sadalīšana". Vienkārši Staļinam ar Molotovu un Višinski būtu jāizdomā cits scenārijs noziedzīgo plānu īstenošanai. Arī salīdzinājums ar Somiju nav korekts — pati Somijas situācija un arī laiks, kad iebruka sarkanā armija, bija cits. 1940.gada 14.jūnijā bija kritusi Parīze, un laikā, kad izšķīrās demokrātiskās pasaules pastāvēšana vispār, par Baltiju nevienam nebija laika pat padomāt.

Un te nu esam pienākuši pie trešā liktenīgā datuma — 1940.gada 17.jūnija.

Ulmanim pārmet, ka viņš neesot devis pavēli pretoties sarkanajai armijai, kaut vai simboliski, — tad Latvijai pēc kara būtu bijis cits statuss... Protams, varētu būt bijis kāds "goda šāviens", taču organizēta militāra pretestība pēc pavēles varētu kļūt par nācijas pašnāvību. Latvijas jaunekļi armijā, viņu piederīgie, nacionāli noskaņoto un turīgāko aprindu pārstāvji būtu deportēti nevis 1941.gada jūnijā, bet jau pirms gada, daudzi būtu nošauti, kā to rāda kaut vai Rietumukrainas poļu piemērs un Katiņas mežs, ko mērogu ziņā tomēr nevar salīdzināt ar Liteni. Dzīvā spēka zaudējumi Latvijai pretošanās gadījumā būtu bijuši nesalīdzināmi lielāki, apdraudēta būtu bijusi latviešu nācijas saglabāšana vispār.

Kārļa Ulmaņa un viņa valdības vienbalsīgajā lēmumā, šķiet, izpaužas mazas tautas politiskā gudrība ekstrēmā situācijā, un labi vien, ka Ulmaņa jūsmīgais nacionālromantisms neņēma pārsvaru pār saprātu tajās dienās. Protams, varēja savlaicīgi domāt par valdību emigrācijām, par apdraudēto personu izglābšanu, par protestiem. Arī pats Ulmanis būtu varējis izbēgt no Latvijas, kā to darīja Antans Smetona. Taču, kad Alfreds Bērziņš 14.jūnijā uz to aicināja, atbilde bija sekojoša: "Velti jūs meklējat argumentus, lai mani pamudinātu atstāt Latviju. Es to nedarīšu. Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās labajās dienās, bet pametis to visgrūtākajā likteņa stundā. (..) Vai rīkojos pareizi vai ne, par to spriedīs vēsture, bet es rīkojos tā, kā pavēl mana sirdsapziņa. Domāju, ka palikšana Latvijā ir pēdējais pakalpojums, ko es tautai vēl varu izdarīt." Pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda: "Tā Latvija, kurai mēs kalpojām, vairs neatgriezīsies, bet tai, kura nāks pēc visa, kas būs jāpārcieš, es vairs nebūšu vajadzīgs.""

Ulmanim pārmet pakļaušanos okupācijas varai, to, ka viņš, būdams Valsts prezidents, ar savu parakstu akceptējis paša celtās Latvijas ēkas demontēšanu. Manuprāt, Ulmaņa pēdējās radiorunas slavenie vārdi: "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās" uztverami ne tikai kā mirkļa aicinājums, tas ir arī mudinājums un reizē paredzējums: zaudēta ir armija, bet ne karš, cīņu turpinās vēlākās paaudzes, bet, lai tās varētu celties, tām vispirms ir jāpastāv, likteņgriežos ir jāsaglabājas tautai, tās dzīvajam spēkam.

Var diskutēt: vai Kārlim Ulmanim pēc tanku ierašanās tūlīt nebija jānoliek savas Valsts prezidenta pilnvaras un jāvairās pakļauties okupantiem. Acīmredzot viņš vēl cerēja uz kādu kompromisu neatkarības saglabāšanā, varbūt — uz Mongolijas variantu. Taču savu pozitīvo sūtību prezidents apliecināja sava mūža grūtākajos mēnešos Stavropoles un Krasnovodskas vaņģniecībā, mocekļa gaitās Turkmenistānā. Plašajā uz čekas materiāliem balstītajā dokumentu krājumā "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā" nevar atrast nekā, kas kompromitētu pirmo Latvijas Ministru prezidentu un pēdējo Valsts prezidentu. Ulmaņa izturēšanās nebrīvē, viņa sacerētās piezīmes apliecina viņa patiesumu, pārliecību par darīto, varonību, ticību Latvijai, un vēl vairāk izceļ šī valstsvīra — tolaik jau gados veca, slima, vientuļa cilvēka monumentalitāti.

Laiks, kurā mēs pašreiz dzīvojam, būtiski atšķiras no posma, kad dzima Latvijas Republika un darbojās Kārlis Ulmanis. Pasaule, Eiropa ir spērusi milzu soļus uz priekšu, un tā, kā ir bijis, tā vairs nebūs. Mums jādzīvo mūsdienu pasaulē, un tā ir demokrātijas, rietumniecisko vērtību pasaule, kurai mēs pamazām tuvojamies, kaut arī gausi, sāpīgi un pretrunīgi. Dominē demokrātijas, liberālisma, brīvā tirgus vērtības, taču arī Ulmaņa izceltie principi — nacionālā romantika, ideālisms, indivīda interešu savienošana ar tautas interesēm ir ar nezūdošu nozīmi, un šajā ziņā piemērs varētu būt Ziemeļvalstis. Ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp eiropeisko un nacionālo.

Aizvakar Kārļa Ulmaņa piemiņas konferencē, referātus klausoties, intensīvi domāju, vai viņa mantojums var veicināt vai kavēt mūsu "ieiešanu Eiropā"? Tas var kavēt — ar Rietumu demokrātijas standartiem neatbilstošām vadības metodēm, ar pārlieku valstiskotu pieeju saimniecības vadīšanai, ar akcentētu nacionālismu, ar pārāk uzsvērtu lauksaimniecības prioritāti, ar zināmu pašizolēšanos, "ieiešanu sevī", pašu problēmās, ar pasaules apvāršņu šaurību. Bet tas var arī veicināt — ar saimnieciskumu, darbīgumu, mēģinājumiem harmonizēt sabiedrību, risinot sociālās problēmas un — galvenais — ar ideālismu, sakārtotību un godīgumu lielās un sīkās lietās, kas ir ķīla kādas valsts uzticamībai pasaules valstu saimē.

Bet ko viennozīmīgi Ulmaņa mantojums var veicināt — tā ir pašas Latvijas, Latvijas kā valsts, kā morāli un tikumiski augstu stāvošas sabiedrības veidošana. Tikai ar piebildi — Kārļa Ulmaņa pamatpostulāts bija t a u t a s v i e n ī b a, kas gan tika izteikts etniski samērā viengabalainā sabiedrībā, kur nebija 30 procentu nepilsoņu un 45 procentu cittautiešu. Acīmredzot, šodien ir jādiskutē par citiem, sabiedrības vairākumam pieņemamiem Latvijas nācijvienības modeļiem; tas ir bezgala grūti, pasaules praksē vai bez precedenta, bet tas jādara. Nākotnes Latvija, manuprāt, veidosies pretrunīgu strāvu sintēzē. Bēdīgi nav tas, ka šodien sabiedrībā vairāk vai mazāk risinās dialogs starp tradicionālistiem un modernizētājiem (Kārlis Ulmanis bija izteikts tradicionālists). Bīstamāks ir tas, ka sabiedriskā doma pašreiz meklē izeju no realitātes autoritārās un totalitārās pagātnes pieredzē, bet individuāli cilvēki pievēršas ēnu ekonomikai, alkoholismam, nodokļu nemaksāšanai, ieslīgst sociālā un nacionālā apātijā. Zūd ticība jebkādiem ideāliem, iestājies tāds kā duļķu laiks — šo priekšstatu, šādu "Latvijas tēlu" it īpaši vēl veido prese, kas, protams, zināmā mērā ir sabiedrības atspulgs, bet vairāk varētu kļūt arī par tās veidotāju pozitīvā ziņā.

Pārlasot Kārļa Skalbes vai Pāvila Rozīša izteikumus par divdesmitajiem gadiem, duras acīs paralēles ar mūsdienām. Partiju prestižs pašreiz, tāpat kā trīsdesmito gadu sākumā, tautā ir krities. Taču Kārļa Ulmaņa 15.maijā izvēlētais ceļš — vienpersoniska atbildība, Saeimas diskreditācija, autoritārisms kā ceļš uz ātrām reformām un sociālo taisnīgumu — nebūtu mūsdienīgi. Tas varētu nozīmēt Latvijas pašizolāciju, jo no mums novērstos demokrātiskā Rietumu pasaule. Tāpēc jāstiprina vien tā pati demokrātija, demokrātiskas partijas, tikai veidojot tās nevis kā šauru interešu grupas, bet kā tautas vai plašu sabiedrības slāņu pārstāvniecības, sabiedrībai izvirzot lielākas prasības pret partiju cilvēkiem. Ir jāiet drīzāk Jāņa Čakstes un Gustava Zemgala ceļš, Raiņa vispārcilvēcisko ideālu ceļš nekā Kārļa Ulmaņa ceļš, taču neignorējot pozitīvo no viņa daudzveidīgā mantojuma.

Šo domu apzināti izsaku Kārļa Ulmaņa piemiņas reizē; lai atļauts citēt kādu viņa agrīnu atzinumu, kas izteikts vēl cara laikā, 1914.gadā, pārrodoties no Amerikas (Hermaņa Enzeliņa žurnālā "Zeme"):

"Kādi ļaudis mums vajadzīgi? Ļaudis nenopērkami. Ļaudis stingri pret bagātības kārdinājumiem. Ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās. Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām. Ļaudis vīrišķīgi darbā, nepagurstoši nesekmēs. Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības — viena privātā dzīvē, otra atklātā dzīvē. Ļaudis — pilsoņi, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv. Ļaudis atturīgi, tas ir ļaudis, kuri savus ceļus neloka šo laiku Bāla — alkohola priekšā. Īsiem vārdiem sakot — mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nevis statūti un instrukcijas."

Mazliet vēlāk Ulmanis raksta "Baltijas Lauksaimniekā": "Man patīk tas vīrs, kurš, sasniedzis trepju augšējo kāpsli, uzsauc apakšā stāvētājiem, lai dod vēl otras trepes augšā."

Uzņēmība, godīgums, ideālisms — tās ir īpašības, kas dzīves gaitā nepieciešamas mums visiem, ne politiķiem vien, jauno Latviju veidojot. Mūsu sabiedrību šajā pārejas posmā ir skārusi dziļa morāles krīze. Šaubos, vai to var atrisināt ar Kārļa Ulmaņa ieteiktajiem paņēmieniem, taču ne visi viņa novēlējumi un teicieni, lai cik naivi, nacionālromantiski un vecmodīgi tie skanētu, būtu norakstāmi arhīvā. Tāpat kā viņa ieklausīšanās vienkāršu cilvēku — zemnieku, strādnieku domās, ko pašreiz daudzi augstprātīgi ignorē. Kārlis Ulmanis jutās ērtāk pelēkā pašaustas vadmalas uzvalkā, savu zemnieku vidū kā patriarhāls "nācijas tēvs" nekā frakā un smokingā oficiālās prezentācijās. Viņam raksturīga bija cieņa pret labi padarītu darbu un darītāju, kā mums šodien tik ļoti pietrūkst.

Tāpat izglītības, kultūras, grāmatu, zināšanu cildinājums, cieņas pilna attieksme pret šīm vērtībām nav norakstāmas. Kārļa Ulmaņa laikā cēla skolas, un tas tika daudzināts kā princips. No nezināšanas, nekompetences kaunējās. Var Ulmanim pārmest nacionāli pozitīvistiskā gara kultivējumu, viņu saistīja Virza, Aleksandrs Grīns, tomēr neaizmirsīsim, ka tieši šajā laikā plauka arī modernā kultūra — M.Zīverts, Ē.Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Aleksandrs Čaks, pat Zenta Mauriņa savus izcilākos darbus tomēr ir sarakstījusi un arī publicējusi tieši tad. Un šo momentu nespēj apgāzt arī pašas Zentas Mauriņas, manā uztverē ne gluži objektīvais, vērtējums: "[Kārļa Ulmaņa] nelaime bija tā, ka, būdams utilitāri ievirzīts, viņš nespēja īsti orientēties kultūras jautājumos un bija atkarīgs no visai garīgi mazvērtīgu "padomnieku" sprieduma. Šo padomnieku vidū atradās mani sīvākie pretinieki (E.Virza, J.Druva, — J.S.), kas manu pasaules uzskatu vajāja kā "valstij bīstamu un kaitīgu". Par spīti prezidenta amerikāniskajai, resp., demokrātiskajai izglītībai, viņa autoritārais režīms, kā visi līdzīgi režīmi nepieļāva brīvu kritiku, un garīgā dzīve izvirta saukļos un vienpusībās, fanātismā un pielāgošanās mākslā. Indivīds savā individuālajā izpausmē nebija cieņā..." Bet akceptu Zentas Mauriņas kopoto rakstu izdošanai tomēr deva pats prezidents, balstoties uz sava privātsekretāra Jāņa Ruduma atzinuma.

Šogad aprit arī 60 gadu Tēvzemes balvai, kas tika iedibināta sakarā ar K.Ulmaņa 60 gadu jubileju un kuras piešķiršanu būtībā lēma vadonis vienpersoniski. Varam nožēlot, ka to nesaņēma Skalbe vai Jaunsudrabiņš, bet saņēma viens otrs mazāk cienīgs kandidāts, taču laureātu vairums par mūža ieguldījumu balvu saņēma gluži pelnīti — Aspazija, Jāzeps Vītols, Jānis Endzelīns, Vilhelms Purvītis, Kārlis Zāle, Jānis Daliņš, Ādolfs Kaktiņš, Plūdonis, Alfreds Kalniņš, Eižens Laube, Milda Brahmane-Štengele, Edvarts Virza — šie vārdi šaubas neizraisa. Mūsuprāt, Tēvzemes balvas iedibināšanā galvenais ir tas, ka tika iezīmēti v ē r t ī b u k r i t ē r i j i sabiedrībā. Vai nebūtu šodien jāatjauno šī Kārļa Ulmaņa tradīcija, varbūt gan iedibinot jaunu — Latvijas balvu ar modernāko nolikumu, kā to aicina arī Latvijas Zinātņu akadēmija? Gribētu vēl piemetināt, ka Tēvzemes balvas kapitālu veidoja 1 procenta atskaitījumi no oriģinālliteratūras un oriģinālpārraidēm, kamēr no ievestās literatūras bija jāatskaita 2 procenti, tātad bija doma veicināt vietējo kultūru, varbūt pat zināms protekcionisms. Lai kā vērtētu Ulmaņa personiskās īpašības, manuprāt, viņa laikā sagādāt naudu enciklopēdijai (Ulmaņa vadītais Kultūras fonds dotēja Gulbja "Konversācijas vārdnīcu" ar 14 tūkst. latu gadā) vai 5000 latu Jaunsudrabiņa pārbedīšanai nebūtu tik liela problēma kā šodien, kaut arī Ulmanis Jaunsudrabiņam īpaši nesimpatizēja. Vienlaikus atgādināšu, ka jau toreiz Kārlis Ulmanis nodibināja Zinātniskās pētniecības fondu, kaut visai nelielu, sāka domāt par tautas "dzīvo spēku", par demokrātiskās krīzes pārvarēšanu.

Līdzsvars starp materiālām un gara vērtībām — arī tā varētu būt viena no Kārļa Ulmaņa mācībām.

Tomēr visam pāri stāv dedzīga, kūsājoša tautas mīlestība, aicinājumi celt tās pašapziņu, jā, izteikts nacionālisms, ko tomēr nevarētu apzīmēt par agresīvu, jo tas aicināja katru pakāpties augstāk: "Mums vajag atmest vecos ieskatus; mēs priekš tam neesam, lai staigātu noliektām mugurām, nolaistām acīm. Mums nav jāstāv citu ēnā un aiz citu mugurām. Es esmu aicinājis un saucis, latviešiem teicis: ceļaties, lieciet muguras taisni, jo mēs esam pelnījuši to, ka drīkstam staigāt atliektām mugurām. Nav tiesa, ka mēs būtu tauta, kurai nav nekā, uz ko atpakaļ skatīties: mums ir gari laika sprīži, kuri pilni varonības un pilni lielu darbu. (..) Mēs neesam tie, kas grib citus apspiest, bet mēs arī neļausimies no citiem apspiesties."

Kārļa Ulmaņa personībā un liktenī izpaudās jaunās Latvijas politiskās kultūras pozitīvie momenti un trūkumi, varbūt aprobežotība. Un tomēr domāju, ka Kārlis Ulmanis lielā mērā bija jaunās, nacionālās Latvijas sabiedrības un tautas spogulis, zemnieciskās Latvijas spogulis, kā savulaik tika dēvēts Ļevs Tolstojs. Ja kaut ko pārmetam Kārlim Ulmanim, tad pārmetumi attiecināmi arī uz prāvu mūsu sabiedrības daļu toreiz un varbūt arī tagad. Vai tas labi, vai slikti — lai atbildi katrs rod pats.

Pēdējais pirmskara ASV sūtnis Latvijā Džons Vailijs Ulmani vērtēja cildinoši, un varbūt šodien vietā būtu citēt šo liecību no malas: "Es pazinu Ulmani oficiāli un personiski, un viņu ļoti cienīju: (..) Laikā, kamēr biju sūtnis Latvijā, mans iespaids bija, ka viņa administrācija ir ļoti līdzīga tai, kādu ģenerālis De Golls nodibināja Francijā. Ulmaņa režīma nolūks, ko tas arī ar sekmēm veica, bija pacelt Latvijas iedzīvotāju dzīves standartu, veicināt izglītību, palīdzēt zemkopjiem, sīkajai rūpniecībai, amatniecībai un tirdzniecībai. Latvijā nebija jūtams diktatūras klimats. Turklāt Ulmanis nesarausa personiskas bagātības, un, cik man zināms, viņu nevar apvainot radu būšanā. (..) Varu tikai teikt, ka augstu respektēju prezidentu Ulmani — kā godājamu personu un kā varonīgu valstsvīru."

Tā sacīja Džons Vailijs 1959.gadā. Mēs pieminam Kārli Ulmani ne tikai kā godājamu, varonīgu personu, bet arī kā Latvijas valstiskuma iedibinātāju, kā Kronvalda Ata un Krišjāņa Valdemāra ideju turpinātāju. Kārlim Ulmanim nebija mantas, ģimenes, bērnu, tuvāku draugu, būtībā viņš bija vientuļš, savrupceļa gājējs, ko nevilināja šīs materiālās vērtības. Viņam bija viena doma un viena pamatvērtība — mūžīgā Latvija, par ko viņš domāja ļaunajās un labajās dienās, domāja savas personības, savas izpratnes un vēstures apstākļu ietvaros. Nepieņemot prezidenta vārdus, ka tai Latvijai, kas nāks pēc visa pārdzīvotā, viņš vairs nebūšot vajadzīgs, atzīsim ne tikai vēstures mācības, bet arī nākotnes vīzijas.

Tautai, valstij vajadzīgi dižgari, simboli, atribūti, par kuriem domājot, domājam pāri ikdienai — par būtisko, par tautas pastāvēšanu, par tās tālākvirzību, pāri šīsdienas sīkumainībai un aplamībām, par paliekamo un topošo. Viens tāds simbols Latvijai nenoliedzami ir Kārlis Ulmanis.

Ticu, ka viņa 125–gadi, jau XXI gadsimtā, sagaidīsim ne tikai ar cienīgu Kārļa Ulmaņa pieminekli Rīgā, bet arī ar Kārļa Ulmaņa labākajos, laikmetam atbilstošos ideālos balstītu Latviju, labāku Latviju. Bet Kārļa Ulmaņa kanonizācija un kults tomēr nebūtu latviešu mentalitātei raksturīgi. Cieņu mūsu valsts pamatlicējam lai apliecinām klusināti, darbos. Ar šo atziņu lai man atļauts nobeigt pārdomas par prezidenta likteni un Latvijas vēstures mācībām.