RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Kārlis Ulmanis un viņa laiks

Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienas zinātniskajā konferencē Rīgā 1997.gada 2.septembrī

Emīls Dēliņš:

“Prezidents Kārlis Ulmanis un Latvijas trīsdemito gadu jaunatne”

Veltījums

Par Kārļa Ulmaņa devumiem Latvijai dzīves praktiskajās jomās — polītikā, saimniecībā, celtniecībā, kultūrā — vēl runās citi. Mana vēlēšanās ir nedaudzu minūšu laikā pieskarties tam Kārļa Ulmaņa atstātajam mantojumam, kuru nevar svērt mēra vienībās.

Neatkarīgās Latvijas laikā Latvijā piedzima un izauga jauna latviešu paaudze, kura savas izaugsmes apoteozi piedzīvoja Kārļa Ulmaņa “labo gadu” laikā no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 17. jūnijam. Jums visiem ir pazīstams dzejnieces Veronikas Strēlertes vārds. Viņa bija — un vēl aizvien, kaut aizsaulē būdama, ir — viena no latviešu lirikas spožākajām zvaigznēm un joprojām neaizsniegtajām virsotnēm, dzejniece par excellence , cilvēks bez polītiskām nosliecēm vai piederības. Taču arī viņai liktenis bija lēmis izaugt Kārļa Ulmaņa Latvijā. 1934. gadā Veronikai Strēlertei bija 22 gadi. 1944. gada vasarā viņa rakstīja sekojošo veltījumu — Kādam latvietim:

Tu jaunu laikmetu mums nesi,

Nu sīkas balsis tavu darbu rej.

Vai cietumnieks, vai dzīvs vai miris esi,

Ar to tu atbildēsi pasaulei.

Un pirmais trimdinieku pulkā stājis,

Nu redzi pakaļ staigājam tev tos,

Ko tavu vārdu uguns kveldinājis,

Kas liesmos ierakstīti Dieva debešos.

Ir laiks, lai apklust prātojumi lētie,

Jo atvēries tev tautas dvēsļ'u nams,

Kur ieiesi tu, slieksni pārkāpdams,

Kur iegājuši pravieši un svētie.

Kādi tad bija tie Kārļa Ulmaņa uguns vārdi, kas spēja saviļņot un sev līdzi aizraut veselas tautas vienu paaudzi tā, ka šī paaudze šos vārdus atcerējās un tiem kalpoja vēl ilgi pēc tam, kad šo vārdu teicēja vairs sen nebija viņu vidū?

Vēl ilgi pirms 1918. gada 18. novembra Kārlis Ulmanis mūsu tautai tik ļoti grūtajā 1915. gadā rakstīja:

Ja tu, mana tauta, reiz ļausi

Aiziet zudumā priecas mācībai,

Tad zini, tas ir tavs gals...

Tautai, kuras dvēselē

nav iededzināts mirdzums

Par viņas nākotnes varenību,

Ir lemts iznīkt un bojā aiziet.

Vienu nedrīkst zaudēt —

Savu sirds dedzību, savu sirds degsmi,

Šo dvēseles skati, šo viziju,

Par nākotnes mirdzumu un varenību.

Ja tā paliks dzīva,

Tad tauta varēs uzvarēt visās grūtībās,

Tauta paliks dzīva un dzīvot mūžīgi.

1919. gada aprīlī mans tēvs Roberts Dēliņš bija viens no dažiem desmitiem Latvijas valdības locekļu un darbinieku, kuri pēc vācu ģenerāļa fon der Golca vienību 16. aprīļa Liepājā izdarītā apvērsuma bija patvērušies jaunās Latvijas Republikas rīcībā esošajā kuģī “Saratovs” Liepājas ostas reidā. Šīs dienas atceroties, tēvs viņa rediģētajā mēnešrakstā “Sējējs” 1937. gada septembrī rakstīja:

“Ceturtā mūsu sastapšanās [ar Kārli Ulmani] notika 1919. gadā uz Saratova. Šeit es sastapu Ulmani laikam viņa dzīves visgrūtākajā brīdī. Toreiz dažam labam uz Saratova likās, ka nu gan tikpat kā nekas vairs nav darāms, ka viss ir beigts un ka mums atliek tikai pazust. Tikai Ulmanis vienīgais strādāja un strādāja vairāk nekā jebkad, nezaudēdams pie tam pat ne savu priecīgo, pašpaļāvīgo smaidu, savu lielo ticību sev, savam darbam un nākotnei. Jo lielākas bija briesmas, jo lielāka bija Ulmaņa ticība.

Dažu labu reizi, kad mums vienam vai otram bija pavisam nošļukusi dūša, Ulmanis teica: “Nu, jaunnedēļ jūs dziedāsit pavisam citu dziesmu!” Reižu reizēm viņš uzmundrināja mazticīgos un šaubīgos ar vārdiem: “Rītā mums būs liela diena!” Kaut gan arī rītu nekas sevišķs vēl nenotika, tomēr gara stāvoklis bija glābts. Un tas bija pats galvenais. Napacietīgākajiem viņš teica: “Vēl tikai dažas nedēļas, un mums būs: Latvijas valsts, valdība un karaspēks. Paciešieties tak, jo valstis nenodibina vienā dienā.” Mums tikai atlika apbrīnot viņa nešaubīgo ticību un drošo paļāvību, kas beidzot tad arī tika kronēta ar gandrīz necerētiem panākumiem.

Protams, ka Ulmanis ne tikai ticēja un gaidīja uz panākumiem, bet arī strādāja, neatlaidīgi un dedzīgi strādāja, gandrīz pāri par cilvēka spēku un saprašanu, lai šie panākumi rakstos. (..) Kaut arī Ulmanis Liepājā bija nodzīvojis tikai kādus trīs mēnešus, draugu un palīgu viņam arī te netrūka. Ja arī liepājnieki toreiz nevarēja atklāti uzstāties pret apbruņoto vāciešu varmācībām, tad toties liepājniecēm netrūka dūšas iet dienu no dienas uz angļu un amerikāņu misijām un prasīt trīs lietas — darbu, maizi un Ulmani. Niedras valdība gan vajāja sievas un neļāva tām pulcēties, taču tās atrada vietu ostā pie angļu kara kuģiem, kuģu sardzes aizsardzībā tās rakstīja lūgumus, lai ļauj Ulmanim valdīt. Tādu mīlestību Ulmanis bija paspējis iegūt Liepājā jau pāris mēnešu laikā.” Tiktāl mans tēvs par notikumiem uz “Saratova” un ap to 1919. gada aprīlī.

Astoņpadsmit gadus vēlāk, nu jau būdams ne vien Latvijas ministrs, bet arī valsts prezidents, Kārlis Ulmanis 1937. gada bērnu svētkos Rīgā teica:

Mēs visi esam šīs zemes bērni,

šīs zemes, kas mūs uztur un uzturēs;

te katram jāmeklē sava vieta,

šī vieta jāmeklē un jāatrod,

klausot dzīves un vēstures

dzelzs likumiem.

Ja kāds šo vietu neatrod,

tad lai viņš nemeklē vainu pie citiem.

Šai zemei mums ir jāatdod vislabākais,

ko spējam dot —

tikai šai zemei un nevienam citam!

Tikai šai zemei, šai valstij

mums visiem ir jākalpo.

Mums visiem kopīgā darbā

šī zeme jāizkopj,

šī valsts jāceļ.

Šīs valsts zemē,

uz kuras mēs esam izauguši,

kur dzīvojam, kur strādājam,

šinī zemē, kas mūs uztur,

šīs valsts zemē mums visiem

reiz būs galvas jānoliek.

Par šo zemi, par mūsu tēviju,

tikai par šo zemi un nevienu citu

mums galva jānoliek.

Tikai par šo zemi,

par šo valsti

savas galvas mēs nolikt drīkstam

domāt un cerēt,

savas galvas nolikt

ticībā, pateicībā un tēvijas mīlestībā.

Taču 1937. gadā Latvijas apvāršņi vēl bija gaiši, draudīgu mākoņu nenomākti. Runa nebija tik daudz par valsts nosargāšanu, kā tās celšanu un attīstību. Un šo centienu pamatā bija viens vienīgs jēdziens — darbs. Kārlis Ulmanis teica:

“Darbs ir mums drošākais līdzeklis pierādīt sev un visiem, ka mūsu zeme un mūsu valsts mums ir patiesi svēts mantojums.

Un es saku jums visiem — nekad mēs nedrīkstam, nekad jūs nedrīkstiet svētā mantojuma patiesību aizmirst, nekad jūs nedrīkstiet pieļaut to aizmirst nevienam, ne draugam, ne kaimiņam, ne svešniekam. Bet, atminot šo patiesību, ļaujiet iemājot jūsu prātos tikai vienai domai, jūsu sirdīs degt tikai vienai liesmai, vienu izpausmi tikai piešķiriet jūsu darbiem un jūsu atpūtai, proti — no zemes šīs mēs izauguši esam, par zemi šo mums galvas jānoliek. Šinī izjūtā, šinī degsmē mūsu spēks. Tikai šinī zemē, tikai mūsu pašu valstī Latvijā, vienībā un uzticībā celtajā Latvijā, patstāvīgā, neatkarīgā, ir mūsu dzīve, droša pašu dzīve tagad un visā nākotnē. Tikai māņi — pa kreisi vai pa labi no tā. To dzirdiet un atminiet.”

Skolu jaunceltnes, kas trīsdesmitajos gados pārklāja visu Latviju, mazpulku organizācija, Draudzīgais aicinājums, Kultūras fonds bija tikai daži no Kārļa Ulmaņa īstenotajiem ierosinājumiem jaunatnes audzināšanas un izglītības labā. Viss tas ir dokumentēts vēstures sējumos, un tā atgādinājumu, skaitļos un faktos pamatotu, esam dzirdējuši un vēl dzirdēsim mūsu sanāksmē arī šodien.

Skatoties pāri Latvijas trīsdemito gadu uzplaukuma posmam, Kārlim Ulmanim ir arī kāds nākotnē vērsts veltījums tā laika jaunatnei un tās pēctečiem, kuru tikpat labi varētu attiecināt arī uz tagadējās Latvijas paaudzi. Šis veltījums saviem mantiniekiem ir šāds:

Jūs saņemsit skaistāko mantojumu

pasaulē;

tautas brīvību, patstāvīgu valsti.

Gādājiet, lai šis mantojums

arvien spodrāks un mirdzošāks top.

Savā jaunības dedzībā un straujumā

esiet vienoti garā, vienoti darbā,

nesiet visi savās sirdīs vienu cerību,

savos plānos vienu gribu,

atminēdamies, ka jūs un arī mūs

vieno viena kopīga pagātne,

kopīga nākotne, kopīgs mērķis,

kopīgs uzdevums —

kopīga liesma sirdīs:

Tev, dzimtā zeme, Tev, Latvija,

mēs paliksim uzticīgi!

Esiet stipri gaišā cerībā,

drošā paļāvībā,

karstā tautas un tēvzemes mīlestībā.

Šie bija vārdi, kuri bija rakstīti Latvijas vidusskolu absolventiem 1939. gada jūnijā dāvinātajā grāmatā “Uzvaras ceļš”.

Tie bija tie paši uguns vārdi, par kuriem runā Veronika Strēlerte. Tie bija vārdi, kuri audzināja trīsdesmito gadu jaunatni Latvijā ne vien darbam, bet arī cīņai par Latviju. Kad prezidents Kārlis Ulmanis, neapskaužamas izvēles priekšā nostādīts, 1940. gadā varēja izšķirties par padomju ultimāta pieņemšanu vai arī bezcerīgu pretošanās žestu austrumu iebrucēja priekšā, tad viņa milzīgā atbildības sajūta tautas izdzīvošanas labad tam neļāva upurēt atjaunotās Latvijas ziedu gados izaudzināto paaudzi austrumu iebrucēja mežonībai. Cik daudzi vēl atceras to, ka tai pašā dienā, kad 1940. gada 14. jūnijā pienāca padomju ultimāts Lietuvas valdībai, PSRS sabiedrotās Vācijas tanki iebrauca Francijas galvaspilsētā? Prezidents Ulmanis to zināja. Viņš apzinājās arī to, ka visā pasaulē nav varas, kas dotajos apstākļos vēlētos pat tikai domāt par palīdzību kādai no Baltijas valstīm, ja tai pašā laikā jācenšas saglabāt kāda Rietumvalstīm daudz nozīmīgāka katastrofa trīs tūkstošus kilometru rietumos no Latvijas.

Tagad, pusgadsimtu vēlāk, Latvijā atrodas arī ļaudis, kuri Kārlim Ulmanim pārmet piekāpību agresora priekšā. Vairums šo ļaužu toreiz vēl nebija pat dzimuši. Kārlim Ulmanim cietumnieka gaitas padomju trimdā un izsūtījumā iesākot, viņa vārdus okupantu pazemojumā, asarās un vēlāk arī asinīs atcerējās tie tūkstoši viņa laikā izaugušo Latvijas jauniešu, kuri stājās pretī austrumu varmāku otrajam iebrukumam Latvijā 1943., 1944. un 1945. gadā. Kārļa Ulmaņa izaudzinātā Latvija nepadevās bez cīņas agresora uzbrukumam. Tā bija arī tā pati garīgā Latvija, kas savas valsts neatkarības liesmu iznēsāja 50 gadu gājumā gan Sibirijas izsūtījumā, gan okupētajā tēvzemē, gan aktīvā polītiskā darbā rietumu trimdā.

Pro domo sua. — Kārlim Ulmanim pēcnācēju nebija, bet jūsu priekšā stāv viens no viņa pieciem krustdēliem, kurus Ulmanis ir turējis uz savām rokām. Četriem no mums 1940. gadā bija 19 vai 20 gadu, piektajam — tikai deviņi. Trīs no pieciem 1943. gadā uzvilka karavīra uniformu, kaut svešu, jo citas jau nebija, lai mēģinātu Latviju nosargāt no jaunām austrumu briesmām. Viens no trim krita Latviešu leģiona 2. latviešu brigādes rindās 1944. gada janvārī pie Tatino, ziemeļos no Novgorodas.

Šodien esam pulcējušies prezidenta Kārļa Ulmaņa 1936. gada janvārī dibinātā Latvijas Vēstures institūta sarīkojumā sava dibinātāja 120. dzimšanas dienas atcerei. Lai šai gadījumā atļauts nolasīt rindas, kuras 1943. gadā rakstījis Arveds Švābe, kas, būdams Latvjas Universitātes vēstures profesors, no 1939. līdz 1940. gadam bija arī Latvijas Vēstures institūta vicedirektors. Ar virsrakstu — Valdnieka vakars — Arveds Švābe raksta:

Ex oriente lux! čukst tautu māns,

Un greizās acīs zvērīga gail kaisma:

Man jāpabeidz, ko sāka Džingishāns —

Par kāviem baismīgāka būs šī gaisma!

Bez kaujas sakauts, sirdī ievainots,

No galda valdnieks pieceļas bez vārda.

Vēl jūnijs salutē, vēl pēdēj's gods,

Bet rīt: ko cēlu, pašam jānoārda.

Jacobe dux! mums miglā slavas riets,

Un vienāds liktenis šai zemei svētai:

Kad gana svešu kungu gaitās iets,

Tai, brīvai kļūstot, jātiek upurētai.

Var punduri tev ešafotu taisīt,

Ja gadu simteņi nāk kurpes raisīt.

No pagātnes tagadnē atgriežoties, aicinu un lūdzu jūs visus vairāk nekavēties ar jau ilgi novēlota pienākuma izpildi — ar pieminekļa celšanu prezidentam Kārlim Ulmanim Rīgā. Pieminekļa celšanai savā laikā pieminētas vietas gan iepretī Kārļa Ulmaņa ilggadējai darba vietai kādreizējā Ārlietu ministrijas, tagadējā Rīgas pilsētas Domes namā Valdemāra ielā, gan Jēkaba laukumā, gan Pils laukumā pie Valsts prezidenta mītnes. Šīm iespējām vēlētos pievienot vēl ceturto izvēli — Doma laukumu Rīgas sirdī, kura radītājs bija prezidents Kārlis Ulmanis, liekot noplēst Doma katedrāles apsīdai apaugušās sīkceltnes, atbrīvojot vareno dievnamu tā apbrīnotāju skatiem un nosaucot jaunradīto laukumu 15. maija vārdā. Šai laukumā no 1937. līdz 1940. gadam notika arī Jaunatnes pausmes, kurās prezidents uzrunāja Latvijas skolu jaunatnes gadskārtējās sanāksmes 15. maijā.

Izvēles ir dažādas, bet vienai no tām vajadzētu būt pieņemamai. Kad 1992. gadā apmeklēju Rīgu, toreizējais Rīgas pilsētas galva Andris Teikmanis man apgalvoja, ka “prezidenta Ulmaņa piemineklim tauta naudu ar cepurēm sanesīs”. Šodien gribētos jautāt: kur ir tauta, kur nauda, kur cepures? Ne par tautu, ne par naudu man personiski nekādu šaubu nav; neatbildētais jautājums paliek — kur ir cepures? Profesora Jāņa Labsvīra, daudzu citu labvēļu Kārļa Ulmaņa pieminekļa celšanai pieteiktais diezgan prāvais līdzekļu ziedojums pagaidām palicis bez atbildes. Ja nespējam izpildīt Kārļa Ulmaņa 1937. gada 12. septembrī izteikto vēlēšanos par viņa mirstīgo atlieku guldīšanu dzimtā Bērzes pagasta kapsētā, tad vismaz uzcelsim viņam piemērotu un paliekamu piemiņas zīmi Latvijas galvaspilsētā. Vēlreiz lūdzu — ķersimies pie darba un darīsim!

Paldies par jūsu uzmanību, paldies par iespēju šos vārdus pateikt!

Nolasīts zinātniskajā konferencē “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” Rīgā 1997. gada 2. septembrī